Šodien (02/11/2001) iznāca sarakste ar Džefriju Sommersu, atgriezušos Rīgā. Savā esejā "Atmiņas no 1995. gada" viņš bija ieminējies par Igauniju. Viņš tur izteicās, ka iespējams, ka Igaunijas "minibums" (salīdzinājumā ar Latvijas stagnāciju) varētu būt izskaidrojams ar valsts polītiku, kas paspēja veicināt uzņēmējdarbību internajam tirgum un no kura izveidojās konkurētspējīga eksporta ražotne. Viņš tur atsaucās uz kādiem datiem, kas to it kā liecināja. Es Džefrijam uzprasīju, vai viņš tajos datos ir paspējis tuvāk ieskatīties un še ir viņa atbilde, manā tulkojumā.

Kas attiecas uz Igaunijas relatīvo labklājību, atzīstos, ka neesmu to pietiekoši izpētījis, lai piedāvātu informētu viedokli. Mans vispārējais iespaids ir, ka tai ir sakars ar to, ka Igaunija ir tāda kā "ofšore" Somijai, kas īsā terminā palīdz Igaunijai, taču neesmu pārliecināts, ka tas nāk par labu Somijai (tās pilsoņiem) ilgā terminā. Monetārai, fiskālai un tirdzniecības polītikai ir tikai sekundāra nozīme šai sakarā, bet, protams, tā ir saistīta ar to un tā pastiprina Igaunijas ģeogrāfijas un kultūras lomu šai saitē ar Somiju. Bez tam, šai "minibumā" prievārds "mini" ir jāuzsver, jo tas izskatās labi tikai salīdzinājumā ar citām NVS ekonomijām. kuras raksturo īsts posts pēc desmit gadiem SVF/PB (Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas) priekšrakstiem kaut gan to tautas ir tiešām varonīgi cīnījušās lai iekustinātu šīs valstis pastāvošajā ekonomikas bezvējā. Kā atzīmēja Chalmers Johnson, ir novērojama liela līdzība starp Padomju un SVF ekonomistiem (kurus nesen atkāpušais Pasaules Bankas šefs raksturoja kā "trešās šķiras studentus no pirmās šķiras universitātēm"). Abi piedāvā savus doktrināros risinājumus, abi ieņem vienādi vienaldzīgas nostājas pret atsevišķu valstu starpībām un niansēm. Abi piegāja savam darbam ar misionāra dedzību pamatotu ticībā ko viņi piedāvāja kā "zinātni". Un abu darba rezultāts ir bijis galīgs posts tām valstīm, kuras viņi apsēduši. Un jā kāds iedomātos, ka tas pārāk stipri teikts, pēc keinsiskās Bretonvudsas sistēmas noārdīšanas sākot ar Niksona Finansu ministra William Simon rīcībām katra valsts, kas uzdrošinājās novirzīties no "spēles noteikumiem" varēja sagaidīt soda mēru no globālajiem valūta spekulantiem kapitāla bēgšanā utt. jo tiem jaunajā vidē bija brīvība graut valstu polītisko autonomiju bez ierobežojuma. Varbūt lomu šeit nespēlēja šauteņu stobri, bet šis drauds bija tik pat efektīvs pats par sevi.

Attiecībā uz Latviju, tai būtu lietderīgi tālākvirzīt savu speciālo attiecību ar Krieviju. Der atcerēties, ka pirms Otrā pasaules kara Somija bija līmenī ar Latgales nabadzīgajiem laukiem (ar to nav domāts apvainojums). Tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Somija piekopa intensīvu valsts kontrolētu attīstības programmu pamatotu transita tirdzniecībā ar PSRS, kad somi pacēlās no nabadzības līdz dzīves standartam salīdzinājamam ar šveiciešiem.

Katram momentam ir savi vēsturiski specifiski unikāli noteicēji, taču vēsture var būt pamācoša veidojot polītiku tagadnē. Ekonomijā, šodienas Krievija ir ēna no PSRS bijušās varenības, taču kultivēt speciālu attiecību ar to varētu dot tāda paša tipa priekšrocības (lai arī ne tādā pašā mērā) kādas baudīja Somija pēc Otrā pasaules kara. Es saprotu, ka parastā atbilde šādai domai ir, ka somi atraisījās no PSRS pie pirmās iespējas 1980'os gados. Taču tas bija tikai PĒC TAM, kad Somija jau bija pacēlusies pirmās pasaules līmenī caur tirdzniecību ar PSRS un caur valstisku attīstības modeli (ar zināmām līdzībām ar Austriju, Dienvidkoreju, Taivanu, utt.) ko tā atļāva piekopt. Tātad ap to laiku jau somi varēja atļauties ieņemt paši savu kursu, "neatkarīgu" no sirgstošās Padomju savienības.

Diemžēl Latvijas okupācijas vēsture apgrūtina tās vadoņu iespējas šo izdevību izmantot, lai gan somi, apbrīnojamā kārtā to spēja izdarīt kaut gan viņi nule bija pārcietuši divus sāpīgus karus ar Padomiju. Rezultātā, ne krievi, ne latvieši nav gatavi sadarboties šādā virzienā, un, kā Latvija ir piedzīvojusi pēdējos gados, Krievija ir izvēlējusies citus ceļus tranzītam ar izredzēm turpināt veidot šos ceļus. Šī izdevība varbūt ir neatgriezeniski pagājusi . . .

Diemžēl tas tikai mums atstāj proto-utopisko Ūdensnesēja laikmeta (age of Aquarius) tofflereskās Trešā-viļņa fantāzijas par Īrijas modeļa sekošanu. Taču tas ir sarežģītāk, nekā daudzi to spēj apjēgt un tādam modelim ir īpatnības specifiskas ģeogrāfijā, kultūrā, valodā, utt. Es to nenoraidu, nedz es noliedzu, ka tam ir daudz, no kā varētu mācīties, bet gribu aizrādīt, ka šim mūsu dienu modes kliedzienam kas liek priekšā Jerry Quarry kā pasaules glābēju ir vairāk kopības ar tiem, kas velti meklē pazīmes, ka SVF ekonomikas liberālisms varētu vēl iedarboties.

Take care,

Jeff