Maskavas Laiks (The Moscow Times), piektdien, 23. februārī
Kultūra ir pārsteidzoši pragmātiska Boriss Kagarlitskijs (Boris Kagarlitsky)Nebija nemaz tik sen, kad varēju ar baudu uzrunāt savus studentus. Bet pēdējā laikā esmu novērojis, ka ar viņiem notiek kaut kas dīvains. Universitātes tikai tagad sāk pieņemt studentus no tās paaudzes, kas izskolojās izglītības sistēmā pēc Padomju savienības izputēšanas. Toreizējo Partijas ģenerālsekretāru vārdi viņiem ir tik pat sveši, kā vidus laiku ķēniņu vārdi vai senās Grieķijas varoņu vārdi.
Tas varbūt vēl ir saprotami, bet ne gluži tik saprotami ir tas, ka, šķiet, jebkāds kulturāls pamats ir pazudis līdzās ar Padomju ideoloģiskiem doktrīniem. Kad es stāstu saviem studentiem par Viktorijas laikmeta britu polītisko struktūru lai mēģinātu apgaismot atšķirības starp 19. gadsimta liberālismu un modernām demokrātijām, es varbūt teiktu, "Nu, kurš atceras nodaļu par vēlēšanām Dikensa 'Pickwick Papers'? . . . "
Klusums. Neviens nav lasījis. Tas īsumā izskaidroju kas Charles Dickens bija un kāpēc ir svarīgi ieskatīties viņa grāmatās. Tad noskaidrojas, ka vajag arī pastāstīt, kas tā karaliene Viktorija bija tāda un kad viņa valdīja un . . . redzu savus studentus uz mani raugāmies ar pateicībā starojošām acīm. Citāti no Šekspīra izraisa tādu pašu mēmu nesaprašanu, lai gan vismaz vārdu it kā ir gan dzirdējuši. Vairums ir redzējuši "Shakespeare in Love", par ko esmu pateicīgs.
Protams, nav mans pienākums pasniegt literatūras vēsturi. Mans kurss ir par polītisko socioloģiju. Bet senāk bija pavisam dabīgi, ka no izglītota cilvēka varēja sagaidīt mazliet vairāk zināšanu, nekā absolūto nepieciešamo faktu minimumu, lai darbotos savā specialitātē. Pat vēl baigāki ir dramatiskie robi, kas rādās pat viņu šaurajās specializēto arodu zināšanās.
Padomju laikmets, ar visām savām vainām, vismaz tautai garantēja daudzmaz stabilu eksistenci un atļāva laiku un izdevību pirkt un lasīt grāmatas. Jo vienmuļāka un jo mazāk dināmiska kļuva cilvēka dzīve, jo vairāk bija vajadzība kompensēties iegremdējoties zināšanu pasaulē. Jaunieši kas nekad neceļoja pa ārzemēm tomēr labi prata angļu valodu un speciālisti Francijas vēsturē - lai gan nekad neredzējuši Parīzi - varēja pārsteigt savus Rietumu kolēgas ar savām dziļām zināšanām.
Šodien turpretī ļaudīm ir daudz vairāk brīvības, bet daudz mazāk laika. Turklāt grāmatu zināšanas nevar vairs nodrošināt ne cilvēcīgu algu ne pat sabiedrības cieņu.
Mūsu skolām ir jāsagatavo "studenti, kas ir gatavi tirgus ekonomijai". Dažas skolas šo pienākumu veic labāk nekā citas, bet neviena skola negatavo labi izglītotus pilsoņus. Izglītības reformas kas nesen tika paziņotas ir domātas tikai lai orientētu studentus virzienā uz pragmātisku veiksmību tirgus ekonomijā.
Loģiski tas ir gan, taču pieredze rāda, ka šaurs pragmatisms reti kad ved uz veiksmīgu stratēģiju. Ja pragmatiķim gadās neveiksme, tad, vienalga cik viņš pūlas, viņam ir maz izvēļu un nav, kur griezties.
Patiesībā, vēsturiskais izglītības uzdevums ir bijis kompensēt primitīvās tirgus "kultūras" tīro pragmatismu ar jaunām vērtībām, tradīcijām un zināšanām. Tāpēc tas nemaz nav pārsteidzoši, ka tik daudzi ļaudis izglītojušies Padomju izglītības sistēmā tik veiksmīgi spēj iekļauties Rietumos.
Tas ir paradokss, bet patiesība: Tagad, kad sabiedrību konfrontē nežēlīgas konkurences prasības, mums vairāk kā nekad ir nepieciešama izglītības sistēma, kas ievieš visplašāko iespējamo un visdažādīgāko vērtību skalu.
From: jeffrey sommers jsommers@latnet.lv
To: vidbeldavs@aol.com , Juris Zagarins zagarins@stcc.mass.edu
Date: 2/27/01 7:03
Subject: FW: From Kagarlitsky
Es domāju, ka šis raksts no Borisa Kagarlitska "Maskavas Laikā" jums varētu interesēt. Boriss Kagarlitskis ir diezgan pazīstams krievu intelektuālis, kas bija 13 mēnešus cietumā zem Brežneva un Andropova par nodarbošanos ar demokrātisku organizēšanu.
Es nezinu, kā sastāv ar izglītību zemākos līmeņos, bet augstākā izglītībā, šķiet, situācija Latvijā pasliktinās. Vairāki universitātes studenti man ir teikuši, ka viņiem ir ļoti maz iemesla vispār iet uz lekcijām. Vakar runāju ar vienu biznesa studenti, kas man pateica, ka viņas profesors pat neesot izlasījis viņas 10 lapas pušu pētījumu par ekonomikas teoriju. Vēl vairāk šokējoši, viena vides zinātnes studente man stāstīja to pašu. Viņas profesors esot pārāk aizņemts, lai izlasītu viņas pētījuma darbu. Es nedomāju, ka šie gadījumi ir izņēmumi. Drīzāk, diemžēl, tāda ir norma.
Cita studente man apgalvoja, ka "Reiz tu esi pieņemts Latvijas Universitātē, tu praktiski esi paveicis visu kas vajadzīgs, lai absolvētu." Lai gan tas ir skaidrs, ka viņa pārspīlēja, tomēr viņas teiktais atspoguļo studentu viedokli par ļoti zemajām prasībām, ko universitāte viņiem uzstāda.
Mācības spēki man ir apstiprinājuši šīs sūdzības. Problēma ar Latvijas augstāko izglītību nav ar to, kas tiek pasniegts bet ar to, ka neviens nepūlas izaicināt studentus domāt un strādāt. Ir izņēmumi. Mazā sabiedrisko zinātņu skola Rīgas Stradiņā ir viens tāds. Lai gan arī te nav bez problēmām -- t.i. trūcīgi apveltīta bibliotēka un mācību programma kas ir kļuvusi par polītisku kājas bumbu Andrim Šķēlem ko spārdīt uz studentu rēķina savās sīkmaniskās cīņās ar tās skolas direktori [Ilzi Ostrovski].
Jautājums, ko būtu godīgi jānovērtē ir vai augstākā izglītība lielam studentu skaitam ir iespējama bez sociālas demokrātijas? Es tieši tā uzstādu jautājumu jo Padomju staļinisms un neo-staļinisms ir par daudz liela cena, ko maksāt par to. Bez tam ir skaidrs, ka ne tikai Padomju bloka zemes ir pieredzējušas izglītības pagrimšanu. Augstākās izglītības līmenī gan ASV gan Apvienotā Karalistē ir vērojama kvalitātes krišanu kopš pagrieziena projām no sociālās demokrātijas 1980'os gados (atzīmju inflācija kas izriet no paļaušanās uz nepilna laika mācības spēkiem, u.t.t.). Spriežot pēc anekdotiskām liecībām, Anglija ir pieredzējusi dramatiskāku izglītības kritumu, nekā ASV. Turklāt ASV, protams, vēl arvien ir visaugstākā līmenī izglītībā tehniskajos laukos. Tomēr publiskās institūcijās samazināts pabalsts kopā ar sociālās demokrātijas pagrimumu ir iegriezis kvalitātē zemākajās un vidus-līmeņa valsts izglītības iestādēs. Turklāt studentiem jāstrādā vairāk lai samaksātu par zemākas kvalitātes izglītību. Ņemot vērā šīs tendences būtu jāprasa vai vispār ir iespējama tehnoloģiski kompleksa ilgā terminā civilizēta sabiedrība ja nav sociālas demokrātijas? Kā gan citādi savienot īstermiņa "tirgus" prasības pēc pazeminātiem izdevumiem ar ilgtermiņa nepieciešamību investēt izglītībā un citās sabiedrības infrastruktūrās? Augstāka polītiska varu noteikti ir vajadzīga, lai izlīdzinātu sistēmas pretrunas. Demokrātija, protams, ir veids kā nodrošināt, lai šī polītiskā vara kalpotu sabiedrībai, nevis valdītu pār to. Protams, kad es saku demokrātiju es izteikti nedomāju to tādā skandalozā veidolā kādu mēs redzam ASV, kur par $200,000 speciālas priviliģētas ieejas atļaujas tiek pārdotas Republikāņu prezidenta vēlēšanu kongresā, vai kur par ziedojumiem var nopirkt notiesāta krimināla atvainošanu no prezidenta, kā tas bija Klintona prezidentūras noslēgumā. Mēs varam tikai cerēt, ka pietiks ar publisku spiedienu lai panāktu McCain/Feinglod likumprojekta pieņemšanu (kas pats par sevi būtu tikai mazs pretlīdzeklis pret lielu problēmu). Taču gudrs azartists savu naudu par to neriskētu.
Iespējams, ka mēs visi vēl iztiekam ar institūcijām, kas tika celtas sociālās demokrātijas laikā kas valdīja ASV un Rietumeiropā pēc Otrā Pasaules kara (un dažām, kas ir vēl no pirmskara laikiem). Zem mūslaiku globālās ekonomijas modeļa, kas iesākās 1970'os gados un kas ir plaši izplatījusies kopš tam, valstīm, šķiet, paliek arvien grūtāk atrast resursus un polītisko gribu ievadīt un noturēt zīmīgu ekonomisku augsmi un vairot savs vidus šķiras. Gan augsme gan plašas vidus šķiras radās no simbiotiskas sadarbošanās starp valsti un privāto sektoru, kas izveidoja vajadzīgos priekšnoteikumus augsmei un mehānismus peļņas ieguldīšanai tādās lietās kā augstākā izglītība, tā veidojot tikumības apli un pastāvīgu ražu un arvien bagātāku tautu. Tagad, līdz ar sociālās demokrātijas pagrimšanu, vērojam gan ražas pagrimšanu gan uzbrukumus vidus šķirai.
Tā vietā, ka šīs problēmas nopietni pētītu, mēs pārāk bieži dzirdam vientiesīgus spriedumus, kā, piemēram par "tirgu", it kā tas būtu kaut kāda virspārcilvēcīga parādība kas spēj risināt visas grūtības. Reiz uzstādīts, jeb, to sludinātāju valodā izsakoties, vaļā laists, kā kaut kāds perpetuum mobile tas it kā darbotos dabiskā līdzsvarā automātiski risinot visas ekonomiskās un sociālās problēmas. Šis "tirgus" ir tapis par universālo risinājumu gluži tādā pat veidā, kā vēsturiskais materiālisms bija universālais risinājums Padomju laikos. "Tirgus" ir sacietējis ideoloģijā kas liedz pragmātiski pieiet problēmām gluži tā, kā Padomju ideoloģija to liedza. Taču abos gadījumos ideoloģija bija noturīga pat tad, kad tā izraisīja neražu jo, parafrāzējot MIT ekonomistu Paul Krugman, "tik tiešām šīs idejas, kas atpakaļskatoties ir skaidri redzamas kā sliktas idejas izrādījās ļoti labas idejas no to galveno arhitektu viedokļa."
Latvijas neatkarības traģēdija (kā arī visas NVS un citu Padomju bloka valstu traģēdija) ir, ka cīņa par neatkarību tika uzvarēta vienlaicīgi ar brīdi, kad dažādi spēki savienoja neveiksmīgā Padomju modeļa sagraušanu (kas, protams, bija neveiksmīgs) ar teorētiskā ekonomikas liberālisma uzvaru. Austrum/Centrāleiropa noticēja, ka "nav alternatīva" (There Is No Alternative: TINA). Palikdamas atkarīgas no Rietumu palīdzības un meklēdamas atvietojumu ideoloģiskajam un teorētiskajam vākumam ko atstāja Padomijas sagruve, šīs valstis apskāva Vašingtonas Vienošanās (Washington Consensus) modeli ko piedāvāja ASV finansu sistēma un labi atalgotie intelektuāļi, kas to balstīja. Taču, divas desmitgades pēc Otrā Pasaules kara ekonomikas augsme sociāli demokrātiskā keinsiskā programmā bija divreiz tik strauja kā zem tagadējās (TINA) programmas. Turklāt Austrumāzijā tika pielietota plānošana un strukturāls keinsisms lai paceltos no trūcības līdz tādam līmenim 1990'os gados, ka tās jau sāka izmantot Angliju un ASV kur celt savas ražotnes par salīdzinoši zemām algām.
Varbūt visvairāk uztraucošais ir tas, ka tagadējie neoliberālā modeļa aizstāvji pielieto Makartijistiskus (McCarthyite) apmelošanas paņēmienus kad viņus sauc pie atbildības. Tā vietā, ka ielaistos debatēs pamatotās faktos un loģiskā argumentācijā, šie aizstāvji pielieto taktiku, kas cenšas novērst uzmanību - tā, kā to darītu tie, kuru idejas ir pamatotas varā, nevis publikas piekrišanā. Gluži tāpat kā Padomju komisāri apsūdzēja savus kritiķus par jaucējiem, kulakiem, u.t.t., tā neoliberāļi bieži vien apsūdz savus noliedzējus par sarkaniem un pielieto bērnišķīgu apsaukāšanu u.t.t., visu, tik ne argumentāciju ar prātu. Šie ir vienas monētas divas puses . . . .
Kā vienmēr, cerībā, ka godīgu debate sekos . . .
Visu labu,
Džefrijs