SVF ČETRI SOĻI UZ IZNĪCĪBU --------------------------------
Kā krīzes, neveiksmes un ciešanas beigās aizdzina Prezidenta padomdevēju barikāžu pretējā pusē.
Gregory Palast, svētdien 2001. g. 29. aprīlī, The Observer
Tas bija gluži kā sižets no Lekarē (Le Carré): neuzvaramais slepenaģents atgriežas savā tautā (comes in from the cold) un, stundām ilgi iztaujāts, izklāsta atmiņā sakrājušos stāstus par briesmu darbiem, kas pastrādāti sapuvušas ideoloģijas vārdā.
Bet šis bija daudz lielāks ieguvums nekā kaut kāds noguris Aukstā kara spiegs. Izbijušais aparačiks bija Džosefs Stiglics (Joseph Stiglitz), bijušais Pasaules bankas galvenais ekonomists. Visas pasaules jaunā ekonomikas kārtība bija viņa paša teoriju iemiesojums.
Viņš bija ieradies Vašingtonā uz lielo Pasaules bankas (PB) un Starptautiskā Valūtu fonda (SVF) salidojumu. Bet tā vietā, ka viņš vadītu ministru un centrālo baņķieru sanāksmes, viņš bija ārpus policijas kordoniem.
Pasaules banka atlaida Stiglicu pirms diviem gadiem. Viņam netika piešķirta klusa aiziešana pensijā: viņš tika izslēgts par to, ka viņš izteica rāmu kritiku par globalizāciju pēc PB plāna.
Šeit Vašingtonā mēs noturējām ekskluzīvas intervijas ar Stiglicu avīzēm The Observer un Newsright par SVF iekšējo darbošanos, par PB un par PB 51% īpašnieku, ASV centrālo banku (US Treasury).
Un te, no neminamiem avotiem (ne Stiglica) mēs ieguvām blāķi dokumentu apzīmētu "konfidenciāls" un "slepens".
Stiglics palīdzēja pārtulkot vienu, "valsts palīdzības stratēģiju". Tādas palīdzības stratēģijas tiekot izstrādātas visām nabadzīgām valstīm, apgalvo PB, pēc rūpīgas izpētes.
Taču bijušais PB iekšpusnieks Stiglics stāsta, ka Bankas "izpēte" nav nekas daudz vairāk kā iepazīšanās ar valsts piec-zvaigžņu viesnīcām. Notiek satikšanās ar diedelnieku finansu ministru kam pasniedz "pārstrukturēšanas vienošanās" dokumentu jau sagatavotu viņa "brīvprātīgai" parakstīšanai.
Katras valsts ekonomija tiek analizēta, stāsta Stiglics, un tad Banka pasniedz katram ministram vienu un to pašu četru soļu programmu.
Pirmais solis ir privatizācija. Stiglics stāsta, ka tā vietā, ka protestētu valsts industriju izpārdošanu, daži polītiķi, izmantodami PB prasības apklusināt vietējos disidentus, pavisam priecīgi šausta savas elektrības un ūdens pārvaldes. "Var manīt viņu acis ieplešamies" no domas par iespējamām peļņām no cenu nosišanas par dažiem miljardiem.
Un ASV valdība to zināja, apgalvo Stiglics, vismaz vislielākās privatizācijas gadījumā, Krievijas izpārdošanā 1995. gadā. "ASV Centrālās bankas nostāja bija: 'Tas bija brīnišķīgi, jo mēs gribējām, lai Jeļcins tiktu atkal ievēlēts. Mums NEBIJA DAĻAS par vēlēšanu korupciju.' "
Stiglicu nevar vienkārši norakstīt kā kādu sazvērestībās ticīgo. Šis vīrs bija pats spēles dalībnieks - Bila Klintona kabineta loceklis, Prezidenta ekonomikas padomes priekšsēdis (chairman of the President's council of economic advisors).
Visvairāk Stiglicu satrauc tas, ka ASV atbalstītie oligarhi izputināja Krievijas industriālās vērtības, rezultātā samazinot valsts ražotni uz pusi.
Pēc privatizācijas, Otrais Solis ir kapitāla tirgus liberalizācija. Teorētiski tas atļauj ieguldījumu kapitālam brīvi plūst iekšā un ārā. Diemžēl, kā tas notika Indonēzijā un Brazīlijā, nauda bieži vien vienkārši tikai plūst ārā.
Stiglics šo plūsmi sauc par "karstas naudas" ciklu. Nauda ieplūst par zemes īpašumu un valūtas spekulācijām un tad bēg projām tūlīt, kad parādās pirmās neveiksmes pazīmes. Vienas valsts rezerves var izputēt dažu dienu laikā.
Un kad tas notiek, SVF liek šīm valstīm pacelt aizdevumu procentes līdz 30%, 50% un 80%, lai vilinātu spekulantus atdot valstīm valstu pašu kapitāla fondus.
"Rezultāti bija paredzami", saka Stiglics. Augstākas procentes satriec īpašumu vērtības, iznīcina industriālo ražotni un iztukšo valsts kases.
Kad jau tik tālu, pēc Stiglica teiktā, SVF piespiež slimo valsti spert Trešo Soli: nospraust tirgū pamatotu cenošanu (market-based pricing) - skanīgs termins kas praktiski nozīmē pacelt cenas par pārtiku, ūdeni un degvielu. Tas noved, paredzamā kārtā, pie Soļa-Nummur-Trīs-ar-Pusi: ko Stiglics nosauc par "SVF dumpi".
SVF dumpis ir sāpīgi viegli paredzams. Kad valstis "jau ir gar zemi nosistas, [SVF] izspiež pašu pēdējo asins pilienu no tām. Tas pielieto spiedienu līdz kamēr beidzot visa valsts eksplodē", - kā kad SVF atņēma degvielas un pārtikas subsīdijas nabadzīgajiem ļaudīm Indonēzijā 1998. gadā. Indonēzija uzsprāga nevaldāmos nemieros..
Ir vēl citi piemēri - Bolīvijas dumpji par ūdens cenām pagājušo gadu un šo februāri sacelšanās Ekvatorā par cepamās gāzes cenām ko nosprauda Pasaules banka. Gandrīz varētu domātu, ka nemieri bija tīšām izplānoti un sagaidīti.
Un tā tas arī ir. Ko Stiglics nezināja ir, ka Newsright dabūja ieskatīties dažos Pasaules Bankas internos dokumentos. Vienā no tiem, pagājušā gada Valsts palīdzības stratēģijas Ekvatorai, PB vairākās vietās ar aukstasinīgu skaidrību atkārto, ka tās programmas implementācija izraisīs "sabiedrības nemierus".
Tas nav pārsteidzoši. Šis slepenais ziņojums paskaidro, ka Bankas plāns ieviest ASV dolāru kā Ekvatoras valūtu liktu 51% no valsts iedzīvotājiem dzīvot zem nabadzības sliekšņa.
Šie SVF dumpji (un par dumpjiem es šeit saucu nevardarbīgas demonstrācijas kuras izkliedē ar dzīvu munīciju, tankiem un asaru gāzēm) izraisa pastiprinātu kapitāla bēgšanu un valstu bankrotu. Šim ekonomijas postam ir sava spožā puse - ārzemnieki var nākt un pievākt atlikušās valstu vērtības par izpārdošanas cenām.
Šeit redzama zināma programma. Rodas daudz zaudētāju bet skaidri vinnētāji, šķiet, ir rietumu bankas un ASV Centrālā banka.
Un nu mēs nonākam pie Ceturtā Soļa: brīvā tirgus. Tas ir brīvais tirgus pēc Pasaules tirdzniecības organizācija (WTO) un PB noteikumiem, kurus Stiglics salīdzina ar Opiju kariem. "Tie arī bija par 'atvērtiem tirgiem', viņš paskaidro. Tāpat kā deviņpadsmitā gadsimtenī arī šodien eiropieši un amerikāņi nodarbojas ar tirgus barjeru izspārdīšanu Āzijā, Latīnamerikā un Āfrikā kamēr tai pašā laikā rūpīgi ceļot barikādes paši saviem tirgiem pret Trešās pasaules lauksaimniecību.
Opiju karos, Rietumi pielietoja militāras blokādes. Šodien Pasaules banka var pavēlēt finansu blokādes, kas ir tik par efektīvas un dažkārt arī tikpat nāvīgas.
Stiglicam ir divas rūpes par SVF/PB nākotnes plāniem. Vispirms, viņš saka, tā kā šie plāni rodas slepenībā un tos motivē absolūtistiska ideoloģija kas nekad nav atvērta publiskām debatēm un pretrunām, tie "vājina demokrātiju". Otrkārt, tie nestrādā. Zem SVF strukturālās "palīdzības" vadošās rokas Āfrikas ienākumi ir krituši par 23%.
Vai ir kāda valsts, kas ir sekmīgi izvairījusies no šāda likteņa? Jā, saka Stiglics. Ar kādu metodi? "Viņi pateica SVF lai vācās prom." Stiglics proponē radikālu zemes reformu: uzbrukumu 50% ražas rentēm ko prasa vispasaules oligarhijas.
Kāpēc Pasaules banka un SVF neklausīja viņa padomu?
"Kas izaicina [zemes īpašniekus] tas proponē pārmaiņas elites varas alokācijā. Tāda programma nekad nebūs augstu elites dienas kārtībā"
Galu galā tas, kas viņu motivēja riskēt savu augsto amatu bija banku un ASV Centrālās bankas nespēja mainīt kursu pat tad, kad visapkārt bija krīzes, neveiksmes un ciešanas ko izraisījusi viņu pašu četru soļu monetārisma mambo.
"Tas ir nedaudz līdzīgi, kā Vidus laikos," saka Stiglics, "Kad pacients nomira viņi mēdza teikt, nu, mēs apstādinājām asins tecināšanu pāragri - viņam vēl bija drusku asinis iekšā."
gregory.palast@observer.co.uk
Deb Foskey School of Social Sciences Faculty of Arts ANU ACT 0200 Australia
Phone: +61 2 612 53977 Fax: +61 2 612 52222