Ignorances sadursme
Edward W. SaidSamuela Huntingtona raksts The Clash of Civilizations? (Civilizāciju sadursme?) parādījās Foreign Affairs žurnāla 1993. g. vasaras numurā un tas tūlīt pievilka pārsteidzoši plašu ievērību un atbalsi. Ņemot vērā, ka ar šo rakstu bija domāts amerikāņu tautai sagādāt oriģinālu tezi par jaunu fāzi pasaules polītikā pēc Aukstā kara beigām, Huntingtona argumentācija šķita pārliecinoši vērienīga, drosmīga, pat pravietiska. Viņš acīmredzot apzināja savus sāncenšus polītikas veidošanā, tādus teorētiķus kā Francis Fukuyama ar savām vēstures beigu idejām, kā arī visus tos daudzos, kas ar sajūsmu svinēja globalisma uzvaru, tribalismu un valstisma izgaišanu. Taču viņi, Huntingtons pieļāva, bija sapratuši tikai dažus šī jaunā laikmeta aspektus. Viņš pats, savukārt, taisījās piedāvāt nepieciešamu, patiešām centrālu aspektu tam, kas globālā polītika visdrīzāk būs nākamajos gados. Nevilcinādamies, viņš turpināja:
Mana hipotēze ir, ka fundamentālais nesaskaņu cēlonis šai jaunajā pasaulē nebūs pirmā kārtā ideoloģisks vai pat pirmā kārtā ekonomisks. Lielās plaisas cilvēcē un dominējošais konfliktu cēlonis pamatosies kultūrā. Nāciju valstis turpinās spēlēt lielu lomu pasaules notikumos, bet pamatkonflikti pasaules polītikā notiks starp atšķirīgām civilizācijām piederošām valstīm un grupējumiem. Šīs plaisas starp civilizācijām būs nākotnes cīņu frontes līnijas.
Lielākā tiesa argumentācijas kas sekoja bija miglaini pamatota uz kaut ko, ko Huntingtons apzīmēja ar civilizāciju identitāte un saskarēm starp septiņām vai astoņām [sic] galvenām civilizācijām, no kurām konflikts starp divām no tām, Islams un Rietumi, pievērsa viņa uzmanības lauvas tiesu. Šai agresīvajā domāšanas veidā viņš smagi atsaucās uz cienījama vecuma orientālista Bernard Lewis 1990. g. rakstu, kā ideoloģisko nokrāsu skaidri refklektē tā virsraksts, The Roots of Muslim Rage, (Islama dusmu cēloņi.) Kā vienā rakstā tā otrā, šo plašo vienību Rietumi un Islams personifikācija ir nesaudzīgi apstiprināta, it kā ārkārtīgi sarežģītas lietas kā identitāte un kultūra pastāvētu kā ķēmu bildes kur Popeye un Bluto savā starpā nežēlīgi izkaujas un kur viens acīmredzot tikumīgākais censonis likumsakarīgi vienmēr gūst uzvaru. Skaidrs, ka ne Huntingtonam ne Lewisam neatliek daudz laika padomāt par katras civilizācijas interno dināmiku un pluralitāti, nedz arī par to, ka galvenā sacensība lielā vairumā moderno kultūru ir par un ap definīcijām jeb interpretācijām katras kultūras kontekstā, vai par nepievilcīgo varbūtību, ka tā ir demagoģija un gluži vienkārši prasta ignorance kas vedina indivīdu uz tādu iedomību - runāt lielu reliģiju jeb civilizāciju vārdā. Nē, Rietumi ir Rietumi un Islams ir Islams.
Izaicinājums ar ko jārēķinājas Rietumu polītikas veidotājam, pēc Huntingtona domām, ir nodrošināt, lai Rietumi stiprinātos un dominētu visus pārējos, īpaši Islamu. Rūpes izraisošs ir Huntingtona pieņēmums, ka viņa piēja, pārskatot visu pasauli no viņa personīgās augstās laktas ārpus ikdienišķiem pienākumiem un dziļām lojalitātēm ir vienīgā pareizā, it kā visi citi tikai velti skraida apkārt meklēdami atbildes uz grūtiem juatājumiem, kas viņam vien jau zināmas. Skaidrs, ka Huntingtons ir ideālists, kas grib padarīt civilizācijas un identitātes par kaut ko tādu, kas tās nav: noslēgtas ierobežotas vienības attīrītas no neskaitāmām domu straumēm un pretstraumēm kas veido cilvēces vēsturi un kas cauri gadsimeņiem ir darījis iespējamu šai vēsturē ietilpināt ne tikai reliģiju karus un impēriskas varmācības bet arī darījis iespējamu domu izmaiņu, savstarpēju fertilizāciju un dalīšanos vērtībām. Šī daudz grūtāk saredzamā vēsture tiek ignorēta lai pa galvu un pa kaklu izceltu smieklīgi kondensētu un ierobežotu to karadarbību ko civilizāciju sadrsme raksturo kā realitātes pašu būtību. Kad viņš publicēja grāmatu zem tā paša virsraksta 1996. gadā, Huntingtons mēģināja izteikt savu argumentāciju subtīlāk un salika tur daudz, daudz zemteksta piezīmju. Taču viss, ko viņš panāca bija apmulsināt pats sevi un demonstrēt, kas par neveiklu rakstnieku un neizkoptu domātāju viņš patiešām ir.
Pamata paradigma par Rietumiem pret visiem pārējiem (tātad Aukstā kara opozīcija jaunā veidolā) palika neizmainīta, un tā ir arī tā kurā pmatojas, bieži vien neapzināti un netieši, visas debates kopš drausmīgajiem 2000. g. 11. septembra notikumiem. Šis mazas nemorālu militantu grupas rūpīgi izplānotais, briesmīgais, patoliģiski motivētais pašnāvnieku uzbrukums un masu slepkavība ir tikusi piesaukta kā Huntingtona tezes pierādījums. Tā vietā, ka atzītu kas tas īstenībā bija mazas satrakotu fanātiķu bandas veikta lielu ideju piesavināšanās kriminālā nolūkā starptautiskie vadoņi sākot ar bijušo Pakistānas ministru prezidenti Benazir Bhutto līdz pat Itālijas ministru prezidentam Silvio Berlusconi ir sprediķojuši par Islama problēmām, un pēdējā instancē pat citējuši Huntingtona idejas lai sludinātu Rietumu pārākumu: lūk, mums esot Mocarts un Mečelangelo bet viņiem nēsot. (Berlusconi kopš tās reizes ir bez liela entuziasma atvainojies par savu apvainojumu Islamam.)
Bet kāpēc lai nesaskatītu paralēles, kaut ne gluži tik briesmīgas savā iznīcībā, starp Osama bin Ladenu un viņa sekotājiem tādos kultos kā Branč Davidians vai Māc. Jim Jones sekotājiem Guyana vai Japānas Aum Šinrikyo? Pat tāds normāli prātīgs izdevums kā britu nedēļas žurnāls The Economist savā 22-28. septembra izdevumā nevar atturēties no plašā vēriena, slavējot Huntingtonu par viņa nesaudzīgiem un vērienīgiem bet tomēr trāpīgiem komentāriem par Islamu. Šodien, raksta Economist ar nepiedienīgu pašpārliecību, Huntingtons pierādot, ka pasaules apmēram miļards musulmaņu ir pārliecināti par savas kultūras pārākumu un apsēsti ar savu nevarību. Vai Economist šo teikumu pamatoju kādā aptaujā kas aptvertu, teiksim, 100 indonēziešus, 200 marokiešus, 500 ēģiptiešus un 50 bosniešus? Un ja arī tā, tad kas tā ir par statistisku mērauklu?
Neskaitāmi ir ievadraksti visās vērā ņememās Amerikas un Eiropas avīzēs un žurnālos kas pieskaitāmi šim gigantisma un apokalipses vokābelim, kur katra tā pielietošana ir pavisam atklāti domāta nevis lai informētu jeb izglītotu lasītāju bet lai uzbudinātu lasītāja kā Rietumu pilsoņa iekaisumu un lai musinātu un kūdītu uz attiecīgu darbību. Čerčila stila retoriku nepiedienīgi pielieto Rietumu, it īpaši Amerikas paša sevis ieceltie cīnītāji pret saviem naidniekiem, tiem, kas gribētu sabojāt visu, iznīcināt visu, nemaz neņemot vērā un nemaz nepūloties apgaismot vēstures komplsksitāti kas nepadodas tādiem veinkāršojumiem un kas bieži vien sedz plaši pārsegtas savstarpēji ieaugušas teritorijas it kā tās būtu sadalāmas bruņotos nocietinājumos.
Problēma, kas piemīt tādiem bezgaismas apzīmējumiem kā Islams un Rietumi: tie maldina un sajauc domāšanu katram, kas nopietni mēģina saskatīt jēgu realitātes nekārtībā, kas neļaujas salikties plauktiņos ne tuvu tik vienkārši. Man atmiņā gadījums kad man nācās pārtraukt kādu vīru manā auditorijāa pēc kāda priekšlasījuma vienā Palestīnas Rietumkrasta universitātē, kas mani apsauca un grasījās man uzbrukt par to, ka manas idejas esot rietumnieciskas atšķirībā no islāmiskajām idejām kādas viņš pats aizstāvot. Tad kāpēc Jūs valkājat uzvalku un šlipsi? bija pirmā replika, kas man gadījās uz mēles. Tavs apģērbs ir rietumniecisks! Viņš apsēdās ar apmulsušu smaidu sejā, bet man nācās atcerēties šo gadījumu kad sākām apzināties informāciju par 11. septembra teroristiem: kā viņi bija apguvuši visas nepieciešamās tehniskās detaļas, kas nepieciešamas, lai paveiktu savu slepkavīgo ļaundarbību pret Pasaules Tirdzniecības centru, Pentagonu un cilvēkiem lidmašīnās, kuras viņi bija nolaupījuši. Kur lai cilvēks novelk līniju starp rietumu tehnoloģiju un, kā Berlusconi deklarēja, Islama nespēju iederēties modernitātē?
Tādu līniju nospraust, protams, nemaz nav vienkārši. Galu galā cik neadekvātas ir birkas, vispārinājumi un kultūras apliecinājumi. Ir tādas jomas, piemēram, kur primitīvas kaislības un sarežģītas zināšanas saplūst veidos, kas noliedz jebkādu robežu starp Rietumiem un Islamu beta arī starp pagātni un tagadni, svešniekiem un mums pašiem, nemaz nerunājot par pašiem identitātes un nacionalitātes konceptiem par kuriem mūžīgi virmo nevienprātība un debates.
Vienpusīgs lēmums ievilkt strīpu smiltīs, uzsākt krusta karus, pretoties ļaunumam, pretī liekot mūsu pašu labumu, iznīdēt terorismu un, Paula Wolfowitza nihilistiskajā valodā izsakoties, darīt naidīgajām nācijām galu tāda valoda nemaz neviecina šo iedomāto kopienu labāku saprašanu; drīzāk, tāda valoda tikai pierāda cik daudz vienkāršāk ir runāt kara valodu lai sakūdītu kolektīvo kaisli nekā padomāt, pārdomāt, pārbaudīt kas tad īsti ir tā realitāte kas apvieno mūs visus mūsu mūžos, gan mūsējos gan viņējos.
Zīmīgā trīs rakstu sērijā kas tika publicēta 1999. gadā no januāra uz martu, nu jau mirušais Aqbal Ahmad, rakstīdams musulmaņu auditorijai ieskatījās reliģiskajā labā spārna pirmavotos, kā viņš to nosauca, ļoti nesaudzīgi kritizēdams tos Islama kropļojumus ko absolūtisti un fanātiski tirāni, kam tik vien rūp kā vara un teikšana pār indivīdu uzvedību, tādā veidā veiconot Islāmu kas pielīdzināms cietuma sodam, atkailināts no no humānisma estētikas, intelektuāliem pētījumiem un garīgas atdošanās. Un tas viss aptver absolūtu viena, vispār no konteksta izrauta reliģijas aspekta izcelšanu, kas nonicina tradīcijas un perversi iztulko jeburu polītisko procesu vienalga kādā kontekstā tas nerisinātos. Par laikmetīgu piemēru šādam pazemināšanas procesam Ahmads ceļ priekšā vispirms bagātīgo, komplekso pluralistisko vārda jihad nozīmi un turpinājumā pierāda, ka pasaules patlabanējā izolācijā un nesaudzīgā karošanā pret iedomātiem ienaidniekiem tomēr ir iespējams iepazīt Islamu reliģiju, sabiedrību, kultūru, vēsturi un polītiku kā to piedzīvojuši musulmaņi cauri laikmetiem. Modernie islamisti, Ahmads secina, ir norūpējušies par varu, nevis par dvēseli; ar tautu mobilizāciju polītiskiem nolūkiem, nevis dalīšanos un ciešanu novēršanu un augstākiem centieniem. Viņiem piemīt ierobežota un laicīga polītiska darba kārtība. Vēl sliktāk ir tas, ka vienlīdzīgi kropļojumi un kūdīšana ir atrrodama gan judaistu gan kristiešu domu valstībās.
Tas bija Konrāds (Joseph Conrad) kas spēcīgāk nekā viņa lasītāju publika to deviņpadsmitā gadsimta norietā varēja iedomāties, kas saprata, ka atšķirības starp civilizēto Londonu un tumsonības sirdi (The Heart of Darkness) strauji izkūpēja ekstēmās situācijās, un ka Eiropas civilizācija var strauji krist visprastākā barbarismā bez jebkādas priekšvēstures jeb pārejas. Un tas bija Konrāds arī, kas savā Secret Agent (slepenaģentā) (1907) aprakstīja terorisma pamatojumu tādās abtrakcijās kā tīrā zinātne (un, izejot no tās, Islāms un Rietumi) kā arī terorista galējo morālo degradāciju.
Jo vai nepastāv taču ciešākas saites starp šķietami karojošām civilizācijām nekā mūsu lielais vairums to gribētu iedomāties; gan Freuds gan Nietzsče mums pierādīja cik viegli plūst satiksme šķērsām pāri iekoptām, pat stingri nosargātām robežām. Taču tādas labīlas idejas, pilnas divdomību un skepses par dogmām, kurām būtu vieglāk pieķerties, nekādā veidā mums nepiedāvā vienkāršas praktiskas vadlīnījas par situācijām tādām kā un mums stāv priekšā. Tamdēļ jo pārliecinošāk skan cīņu saucieni (uz krusta karu, par labo pret ļauno, par brīvību pret bailēm, utt.) no Huntingtona raskturojuma par opozīciju starp Islamu un Rietumiem no kura vadošie domu veidotāji smēlās savu vokābeli pirmajās dienās pēc 11. septembra uzbrukumiem. Kopš tam ir notikusi šo raksturojumu notušēšana, taču, spriežot no nerimstošās naida runu un rīcību plūsmes un no ziņojumiem par policijas akcijām pret musulmaņiem un inidiešiem visā Amerikas zemē, acīmredzot viņa paradigma tomēr vēl arvien stāv spēkā.
Vēl viens iemesls šīs paradigmas spēkā palikšanai ir palielinātais musulmaņu īpatsvars iedzīvotāju skaitā viscaur Eiropā un ASV. Padomājiet par iedzīvotāju sastāvu šodien Francijā, Itālijā, Vācijā, Spānijā, Britānijā, Amerikā, pat Zviedrijā un jums būs jāatzīst, ka Islams vairs nav tikai Rietumu robežu parādība bet stāv pašā tās centrā. Bet kas ir tik draudošs šai parādībā? Kolektīvajās kultūras zemapziņā ir atmiņas par pirmajām lielām arābu-islāma uzvarām, kas notika sākot ar septīto gadsimteni un kas, kā slavenais beļģu vēsturnieks Henri Pirenne 1939. g. rakstīja savā kapitāldarbā Mohammed and Čarlemagne, sasita uz visiem laikiem senatnīgo Vidus jūras vienotību, sasita kristiešu-romiešu sintēzi un radīja jaunu civilizāciju, ko dominēja ziemeļu varas (Vācija un Carolīnu Francija) kuru sūtība, kā viņš it kā teica, ir uzņemties Rietumu nosargāšanu pret to vēsturiskiem-kuturāliem ienaidniekiem. Ko Pirenne, diemžēl nepieminēja bija, ka ar šīs jaunās robežas nospraušanu Rietumi tomēr pamatojās humanismā, zinātnē, filosofijā, socioloģijā un vēsturē ko bija veidojusi Islama pasaule, kas jau bija iespraukusies starp Kārļa Lielā pasauli un klasisko senatni. Islams ir pamats jau no paša sākuma, kā to arī Dante, Mohammeda lielais ienadnieks, atzina kad viņš ielika Mohammedu savas elles pašā sirdī.
Tad vēl ir paliekošais mantojums no monoteisma kā tāda, Ābrāmiskās reliģijas, kā Louis Massignon tās pienācīgi nosauca. Sākot ar Judaismu un Kristietību, katra no tām ir tikai pēctece tām, kas pastāvēja jau iepriekš; musulmaņiem Islams piepilda un nobeidz pravietojumu virkni. Vēl līdz šai dienai mums nav kārtīgas vēstures jeb demistifikācijas par to, kā daudzpusīgā sacensība starp šiem visgreizsirdīgākā Dieva trīs sekotājiem neviens no tiem nekādā ziņā ne apvienota, monolītiska ticība lai gan mūsulaiku asiņainais uzbrukums Palestīnai piedāvā bagātīgu laicīgu pierādījumu to vienošanās nespējai. Tātad nemaz nav pārsteidzoši, ka musulmaņi un kristieši runā vienādu valodu par krusta kariem jeb džihadiem, abi vienādi un bieži vien dziļi nevainīgi atsaukdamies uz Judaisma pamatmācībām. Tāda darba kārtība, saka Eqbal Ahmad, ir ļoti drošinoša vīriem un sievām kas ir iestrēguši braslā starp tradīciju un modernitātes dziļiem ūdeņiem.
Taču mēs visi peldam šajos ūdeņos, kā rietumnieki tā musulmaņi. Un tāpēc, ka šie ūdeņi ir daļa no vēstures jūras, mēģināt tos uzart vai nodalīt ar sprostiem ir veltīgi. Mēs dzīvojam sprieguma pilnos laikos, bet ir labāk domāt par spējīgām un nespējīgām kopienām, par sekulāro prāta un neprāta polītiku, par universāliem taisnības un netaisnības principiem nekā blandīties apkārt meklējot plašas abstrakcijas kas var sniegt momentāru mierinājumu bet ļoti maz pamatot zināšanas jeb informētu analīzi. Civilizāciju sadursmes teze ir prasts triks samērojams ar Pasauļu kariem labāk pielāgots pašlepnuma nostiprināšanai nekā mūsulaiku mulsinājošās savstarpējās atkarības kritiskai saprašanai.
