From: "Ausma Abele" aabele@madona.lv
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/21/00 5:02Jā, vēl vieni, kas zaudējuši privilēģijas zem komunisma. Krievu laikā pelnīja arī palīgsaimniecības, bet brīvlaistie poļu zemnieki dzīvoja daudz spožāk neierobežota tirgus apstākļos. Beigusies tā ēra, kad visu noteica kvantitāte, nevis kvalitāte un zema pašizmaksa.
Ar Latviju tā nebūs. Tie zemnieki, kas iztur tagad, nebaidās no ES konkurences, vienlīdzīgos apstākļos viņi būs ieguvēji. Varbūt klimatiskie apstākļi nav tik izdevīgi labības un dārzeņu audzēšanai, taču lopkopībā baltieši būs sīksti konkurenti. Mazas saimniecības iznīks, jo nav normālu kooperēšanās tradīciju, bet ražīgu tehniku un tehnoloģiju spēj uzturēt vienīgi lielas saimniecības. Lai pilsētniekiem nebūtu jābaidās no laucinieku "uzlidojuma", laikus jādomā, kā provincēs radīt darba vietas. Var jau sacīt, ka lauki ir pašu laucinieku ziņā, taču bez kapitāla neko nopietnu sākt nevar, un uz lētiem kredītiem te nav ko cerēt, jo nekāds pirktspējas bums, pateicoties Juronkuļa komandas centieniem, nav gaidāms.
Ritenis sāks griezties vienīgi tad, kad Juronkuļa komanda domās ne tikai par inflāciju, bet arī par pirktspēju, kāda gan var būt ražošanas attīstība, kamēr tautas vairums līdz minimumam samazina savas vajadzības. Citādi uzdarbosies sociālisti, neomarksisti un neokomunisti, un kvalitāte atkal pāries kvantitātē, bet galvenās cīņas kā senāk notiks par sadalīšanu, nevis pašizmaksas samazināšanu.
Ausma
From: Indulis Lacis indulislacis@yahoo.com
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/21/00 6:05
Subject: Re: Plju zemnieki pret ESAr tiesam lielu nostalgiju un cienu atceros Tava kaiminu pagasta Laudonas zemniekus un saimniecibas. Tai laika, kad biju vel mazs puiselis, vini sevi un savu saimi apgadaja ar visu nepieciesamo. Vini uz kooperativo veikalu Laudona brauca galveno kart pec cukura, sals, pakaviem, naglam un ratu smeri - parejais bija pasu sarazots un sagadats. Protams, augsvertigo pienu, no Madonas puses brunalam, pienotavas pienema bez runas. Tapat ruksisi, kas bija uzaudzinati lidz bekona ekspora noteiktam svaram(100 kg.), tika pienemti par labu samaksu. Bija jau vel citas lietas, ko saimniecibas razoja (labiba, lini, vilna u.c.), ka nebija lielas vajadzibas pec kaut kadiem kreditiem - zemnieks ar savu darbu un saviem zirgiem paveica visu. Latvija tad tiesam atplauka!
Saprotu - tagad ir citi laiki, citas vertibas un ari citi laudis, tomer, ka veroju, vini kepurojas, kas sodienas apstaklos ir pagruti, bet tacu ar sajutamam ceribam gaisakai nakotnei.
Gaisas un ligsmas Lieldienas,
Indulis
From: "Ausma Abele" aabele@madona.lv
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/22/00 2:54Priecājos, novadniek, par Tavām jaukajām bērnības atmiņām. Es gan atceros tikai kolhozu laikus, un zinu, ka piekto daļu piena un ceturto daļu gaļas Latvijā saražoja t.s. piemājas saimniecības, to atpirka kopsaimniecības, uzdeva kā savu un saņēma vēl par to dotācijas, ar kurām gan nedalījās. Bija paraugam tādi kompeksi kā Briljanti Ādažos, kur viena govs stāvvieta izmaksāja pus miljonu rubļu, nez vai tā savā mūžā to atpelnīja. Piemājas saimniecībās zirga nebija, tos privātiem aizliedza turēt ar likumu, izņēmumiem deva atļauju pati rajona izpildu komiteja, un lai to dabūtu, vajadzēja pierādīt, kur zirgam ņems barību - tās drīkstēja būt tikai meža pļavas vai meliorācijas novadgrāvju malas. Piemājas lauciņus apstrādāja vai nu halturščiks traktorists, vai arī vajadzības gadījumā sieva stājās pie arkliņa un zirga vietā "iejūdza" vīru. Tā, Induli, Tavi novadnieki varēja ietaupīt arī uz pakaviem un ratu smēri, pēdējos gados pat cukuru paši saražoja, jo to varēja nopirkt tikai uz taloniem vai armijnieku veikalos.
Bet tā kā jaukie naturālās saimniekošanas laiki, kurus ar tādu nostaļģiju piemin Indulis, mums aizmirsušies, varbūt letiņi plašajā pasaulē ir sastapuši ko līdzīgu šodien un var dalīties pieredzē.Toties teorētiķiem man būtu cits jautājums - kāpēc lielākais bads ir Āfrikā, kur vienā gadā iespējams iegūt četras ražas, nevis tikai vienu, kā pie mums?
Par kredītiem Indulim gan nebūs taisnība - tās pamatīgās mūra kūtis, kādas sastopamas arī ļaudonā, zemnieki sacēla ar Ulmaņa tiešu atbalstu. šodien, kad jaunas vērtīgas tehnoloģijas ienāk milzu soļiem, arī der padomāt - vai, piemēram, skatīties veco televizoru un izlietot milzumu elektronerģijas, vai nopirkt jaunu uz kredīta. Uz ražošanu tas attiecas vēl jo vairāk.
Priecīgas Lieldienas un jauku Jura, Jurģa un Georga dienu!
Ausma, no karstās un saulainās Latvijas
From: Harry Bush hbush@apollo.lv
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/22/00 7:58
Jātceras gan arī tas, ka barība lopiniem nāca pamatā no kolhoza (oficialā vai neoficiālā veida dabuts "kombikorms", graudi u.t.t.) vai dotētas, loti letas maizes, miltu un putraimu veida, kurus laukos pirka maisiem, kad vien tie bija dabujami veikalos. Butu interesanti papetīt datus par maizes razosanu astondesmito gadu sākumā un tagad. Skaidrs, ka sagatavot un cept maizi pec cilvekiem domatas tehnologijas un pec tam izbarot rukšiem ir drausmigi nesaimnieciski, bet šos izdevumus nesa valsts (protams, no musu visu kabatas...) Privatie rukši, vistas un un gotiņas eda labprat, un galas/piena/olu pasizmaksa (prieks lopinu turetaja) iznaca loti zema. Kopeja pasizmaksa (ja rekinatu ari bariba ietvertas valsts dotacijas) drosi vien bija nenormali augsta, tapat ka daudz kas PSRS.Visu labu, Harijs
From: "Ausma Abele" aabele@madona.lv
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/22/00 9:54
Grēks būtu salīdzināt tagadējo maizi ar toreizējo. Klona maize jau parādījās tikai neilgi pirms Latvijas atjaunošanas. Visu laiku ilga "ķieģelīšu ēra", ar vienādu standartu Latvijā, Maskavā un Vidusāzijā - vienādās daļās sāls, ūdens, mazliet miltu un piecepums.Pie lopbarības oficiāli varēja tikt vienīgi sovhozu pēdējos gados, un tikai ar pašu sovhoznieku žēlastību. Protams, vieniem tikšana pie kopus siles bija pilnīgi par brīvu, bet pārējiem gribot negribot vajadzēja lopiem vārīt tādu pašu putru kā sev.
Pašizmaksa nevienu neinteresēja, un valstij piederošajos uzņēmumos diezko neinteresē arī šodien.
Ausma
From: mario@piens.apollo.lv
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/23/00 10:11
Jāprecizē, ko nozīmē klona maize. Ja tā ir rupjmaize, kas cepta maizes krāsnī, tad tāda bija nopērkama tirgū, piena paviļonā. Savukārt ja tā domāta ne-ķieģeliša rupjmaize, tad Rīgā veikalos varēja nopirkt vismaz trīs dažādas sķirnes - bija Senču, Rīga, un Lauku?> >Visu laiku ilga ķieģelīšu ēra", ar vienādu standartu Latvijā,
> >Maskavā un Vidusāzijā - vienādās daļās sāls, ūdens,
> >mazliet miltu un piecepums.Jā, bija PS vienotās receptes un lai izsistu cauri pārtikas rūpniecībā (un ne tikai tur) kaut ko orģinālāku, bija jāpārvar milzīgi birokrātīijas ķērsļi. Viss bija aprakstīts ko un kā ražot. Vai tā darīja un cik zaga, tas ir cits jautājums :)) Katrā ziņā īpaši labāka nebija situācija "kapitālisma sākuma laikos" Latvijā, kad neviens isti nepārbaudīja ne ražoto, ne ievesto preci. Tagad par laimi, šī situācija ir puslīdz normalizējusies. BTW, ne viss bija tikai regresīvs tajā laikā, atceros, ka kādos gados 69tajos veikalā varēja nopirkt vakumā celofānā iefasētu sķēlītēs sagrieztu sieru un cieto kūpināto desu. Vēlākos gados protams izzuda gan iepakojums, gan arī pati desa un šādi fasēta produkcija Latvijā parādījas tikai pāris gadus atpakaļ.
> Tas nu ari ir parspilejums. Maizi vareja dabut nebut ne tikai "kiegelišu"
> veida. Reali pardošana bija gan vairaku skirņu baltmaizes klaipini, gan
> rupjmaize, gan saldskabmaize, gan paretam pat roziņu maize u.t.t.
> Taisniba, tas recepturai vajadzeja but standartu ietvaros. (Bet Eiropas
> Savieniba jau bus tas pats, ari standarti, turklat daudz stingraki...)Ne tikai ES nāk ar savu standartizācīju, bet visa pasaule uz to virzās. Arī lielveikalos notiekās process, ka katrā preces grupā paliek pāris piegādātāji, jo tirgošanas izmaksas ir jāsamazina... Nav ko ļaut pircējam būt pārāk izvēlīgam, viņam nav jādod izvēle iepirkties citur (nodrošinot zināmus apkalpošanas standartus un sortimentu veikalā + monopola nodrošināšanai nopērkot konkurentus+ patstāvīga smadzeņu skalošana - pārliecinot, ka tur ir vislētākās cenas ).
Latvija ir maza un pilnībā to spēj apgādāt katrā nozarē kāds viens pārtikas uzņēmums... Maizi vēl varbut ceps katrā novadā savas maiznīcas (ja vien nebūs pārpirktas, modernizetas un ceps to pašu ko citi), alus varētu palikt (bet arī sava rajona ietvaros vai LIDO ēdināšanas uzņēmumos), būs kādi lokālie našķi, bet masveida produkcija būs unificēta (vai nu vietējā vai importa).Tā kā gatavojieties standartizācijai, vai pelniet vairāk naudas, jo nestandarta un specvēlmju apmierināšana viemēr ir maksājusi dārgāk :)))
> Pat Rigas centra veikalos itin bieži maize bija jau stipri pacieta.
> Nebija nozimes censties, jo 1) bija valsts monopols, ja neskaita
> daudz dargako klona maizi prieks nedaudziem "gardežiem", 2) bija
> garantets pateriņš - apedis tik un ta.Nu, ja veikalā regulāri bija cietā maize, tad kāds LTK veterāns varēja uzrakstīt partijas komitejai un veikala vadība dabūja pa kaklu :) Liekas, ka toreiz nebija iespējas atgriezt atpakaļ kombinātiem cieto maizi, ka ir iespējams šodien, tādēļ bieži svaigā maize netika likta plauktos, kamēr vakardienas neizpirka...
> > Pašizmaksa nevienu neinteresēja, un valstij piederošajos uzņēmumos
> > diezko neinteresē arī šodien.
>
> Diemzel, ari laukos tada pati attieksme ir bieži sastopama joprojam.Un diemžēl ne tikai zemnieku divgovju saimniecībās...
MARIO
From: vidbeldavs@aol.com
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/23/00 1:50
Mario, Tu runaji par toposo globalo standardizaciju. Jasaka ka tagadejos apstaklos piekritu sim apsverumam bet atveras jaunas iespejas veidot unikalus konkurentspejigus produktus. Radu uz URL kur ir aprakstita konkurencspejibas politika -- http://www.changingnations.com.Nesen izdots Reuters raksts pat mina Latviju sada konteksta. Mans tulkojums seko:
----------------------------------------------------
"Šancejiet toposas tirgus markas (brands)."London, 14. aprili (Reuters). Marketetaji biezi vien spele speli kur tie izdoma produktus ar visarpratigajiem nosaukumiem un tad debate ka sos pardotu --- horvatu zupa vai modems no Peruvas - joks ir ka rets velas sadas preces pirkt.
Tikai nosists laiks izveidot brendu no savadiem produktiem ir parastais pienemums. Ta zeme ir par mazu un tas produkti pavirsi.
Tagad viens reklametajs Londona so pienemto gudribu ir apgriezis augspedus. Simons Anholts nule izdevis jaunu gramatu par starptautisko marketingu saka ka toposas valstis tup uz iespejamu zelta bedri ar brendiem 21. gadusimtenim.
World Writers reklames firmas šefs ir iemilejies ar produktiem no divainam vietam. Ar pareizo piēju ta majas varita vira no balkaniem varetu tapt par iecienitu, vai pat slavenu brendu kas komande augstu cenu saka Anholts.
Si ir neparasta piēja reklametajam kas ir piesatinats ta sauktas pirmas pasaules tirdznieciba. 38 g.v. Anholts ir apnemts ar misiju palidzet toposam valstim attistit marketingu iemanas kadas palidzeja ASV un daudzam Eiropas valstim klutu bagatam.
"Nakotnes bagatiba visam pasaules valstim ir ciesi saistita ar cik tas pievienojas un kontrole tirdniecibas sakaru lidzeklus un brenda varu" saka Arnholts sava gramata "Another One Bites the Grass," ko nesen izdeva Anglija un ASV.
"Ne Holandei ne Sveicei ir dabigas izejvielas. Tas ir kluvusas bagatas perkot produktus no nabadzigajam zemem un pardodams tos ar pelnu galapircejam," Anholts teica Reuters. "20. gadusimteni to apzime ka 'brending.'".
"Ja tikai dazas no nabadzigajam valstim pielietot sadu piēju - brendot, pabeigt, iepakot un pardot gala pateretajiem pasa produktus un varbut ar laiku pat specializetos produktus kas tagad tiek razoti bagato pasaule."
Lai ievest pasaules konkurejosu produktu no zila gaisa uz globalo brenda karti firmam nepieciesama valsts atbalsts, brivs tirgus rezims and starptautiski apkerigs marketings saka Anholts.
Parvest brendosanas ekspertizi no bagatam valstim nabagajam ir ideja kas saka jau pielipt. Anholts plano so ideju debatet ar uznemejiem, reklames specialistiem un ekonomikas attistibu specialistiem konference Londona sovasar.
Anholts saka ka dazas toposas valstis ir meklejusas World Writers palidzibu attistit brendus savam eksportprecem. Lai butu veiksme produkta brendai jabut pozitivam saitem ar tas izcelsmi - k.p. pludmalas, futbols un karnevals Brazilijai un sencu gudribam Indijai vai Kinai. Ta ka nav plasas pozitivas saites ar horvatu kulinariju horvatu zupas brends nebutu viegli popularizejams.
Gan reklames menageries kurs ir izveidojis savu karjeru petot saites starp kulturu un komercu saredza ka daudzas vel tagad nepazistamas firmas izcelsies no attistoso pasauli.
Ka piemers, indiesu kimikaliju firma Gandh Sugandh pardod Francija smarzu ko sauca Urvaši prasot $950 pa pudeli. "Ir japarvara pienemto ideju ka smarza no Indijas ir leta un smirdiga. Augsta cena ir viens veids ka so panakt." saka Anholts
"Es saredzu so ka pirmo 70% no publiskas reklamju akcijas (public relations campaign) rupnieciskai razosanai tresaja pasaule. Parejais 30% ir lai parverst apzinu pozitiva apsveruma ka augsti kvalitativas paterinu prces var razot nabadigajas valstis."
Jaunas dzerienu tendencies vel varetu tapt Brazilijia kur sonedel Przidents Fernando Henrique Cardoso izvirsija čafes do Brasil" jaunu produktu kas reklames braziliesu kafijas kulturu un ievirzis specialitates kafiju virsstirgos (upmarket) ap pasauli.
No dziliem Amazonas dzungliem dzerienu razotajs AmBev pielieto dabigo stiumlantu guarana ogu auglu dzerienam ar "sperienu." AmBev velme ir pardot savu "Brazilian Rain Forest Original" visa pasaule kur strauji pieaug pieprasijums "New Age" dzerieniem.
Palidziba toposam brendam nenak tikai no makona torni Londonas reklamju rajona. Anholts saredza impulsu "pasaules" brendiem kas naks tiesi no pateretajiem kam ir milzigs apetits prieks pasaules muziku, ekzotiskiem edieniem un arzemju filmam.
Tas ilgi neprasa izveidot iepirksanas listi ar gllbalam brendam no pec-padomju pasauli -zegelesanas drebes no Igaunijas, retro-stilu saules brilles no Čekijas, Bulgaru nakst klubi, Krievu binokli, vai post rupniecibas laikmeta mebeles no Latvijas stilu apzinigajam vidusskiru amerikanu majam. Kulturas potence ir arkartigi plasa," rakstija Anholts.
From: Gundar King kingga@plu.edu
To: sveiks@latnet.lv
Date: 4/23/00 2:20
Mario!
Dazadiba klust arvien lielaka. Protams, ir jau mantas ar kuram tirgu neveicas, kaut vai sis precxes butu padomju visatrakaie pulksteni, vislielakas datoru skaidinas un visbiezakie prezervativi. Labak runasim par maizi ka piemeru tam, kas notiek Riga un pasaule. Tiesa, Riga 1970os gados izedos gan sliktu, gan labu maizi; par parejo nav ko runat. Sogad maizes izvele ir fantastiska gan pie Rimi, gan Plavniekos.Amerika sajos gados esmu pieredzejis istu maizes izveles eksploziju - gandriz neticamu dazadibu italu un francu maizes (pats perku un priecajos par vismaz septinas skirnem!). Ieskats vieteja telefona gramata katru parliecinas par milzigu dazadibu restoranu izvele, bet tirgus petijumi rada, ka edienu cenbas tur ir apmeram viena cena ar Mc! Un tas ir tikai sakums! Atslega sai attitibai meklejama tehnologija, kas pielauj katram lielakam partikas veikalam labi un leti cept savu maizi. Standartizacija? Ja, ta nak ar minimalam prasibam, bet ne ar vienveidibu!
