Sveiki!
Džefrijs Sommerss man piespēlēja sekojošo rakstu. Viņš domā, ka tas palīdzēs saprast Latvijas tagadējās likstas plašākā vēsturiskā kontekstā. Deivids Aizenhauers ir bijušā prezidenta Dvaita Deivida Aizenhauera mazdēls un bijušā prezidenta Ričarda Niksona znots. Nedomāju, ka viņš ir neomarksists kas grasās atņemt Harijam Bušam viņa kompi.
Juris Žagariņš
SVF nevarēs pārmainītAngļu valodā: IMF Can't Be Transformed
Deivids Aizenhauers (David Eisenhower) SVF iesākuma dzīvi ar šaurāku mandātu. Tas nebija jau no paša sākuma "bagāto zemju ekonomiskā policija", kā to dēvē Neils Vatkins (Neil Watkins) no Ekonomijas polītikas pētniecības centra (The Center for Economic and Policy Research). Ar Lielās Depresijas (The Great Depression) pamācībām stingri vēl prātā, Bretonvudsas gaišie prāti, kā teikts nesenā Kongresa komitejas ziņojumā par finansu institūcijām, mēģināja "veicināt starptautisku monetāru sadarbību, atvieglināt starptautiskas tirdzniecības paplašināšanu, veicināt valūtas maiņas stabilitāti un izvairīties no konkurējošas vērtību pazemināšanas (competitive depreciation)." Ar šādu nolūku, Bretonvudsas vienošanās "nodibināja daudzpusēju sistēmu starptautiskiem maksājumiem par produktiem un pakalpojumiem, lai palīdzētu dalībvalstīm nokārtot maksājumu bilances problēmas (balance-of-payment problems)." Lai to panāktu, konferences dalībnieki nosprauda valūtu izmaiņas likmes pamatotas zelta vērtībā. Sākumā, SVF vadlīnijas bija labvēlīgas pret ražojošiem kapitālistiem un rūpīgiem finansu kapitālistiem. Finansu transakcijas bija ierobežotas uz naudas pārvedumiem tirdzniecības finansēšanas nolūkos un lai atbalstītu ārzemju investīcijas. Dažāda veida starptautiska finansu spekulācija bija aizliegta. Volstrīts kurnēja pret šiem ierobežojumiem. Agrajos 1970'os, Niksona administrācija "aizvēra zelta logu" lai nodibinātu "dolāra standarta režīmu". Tiklīdz tapuši atsvabināti no sākotnējās SVF "finansiālās represijas", naudas kapitālisti tūlīt sāka pārveidot globālos finansu tirgus un regulācijas. Pēc laika, jauni mehānismi tika institucionalizēti, kas "deva privilēģijas aizdevējiem un spekulantiem pāri par ražojošu investoru nepieciešamībām." Daunsaizings (downsizing), autsoursings (outsourcing - darba izdalīšana lētiem subkontraktoriem) un arodbiedrību apkarošana kļuva standartpaņēmieni 1980'os un izpirkšana uz parādu (leveraged buyout) un piespiedu apvienošana (shotgun merger) deva spekulantiem peļņu miljardos. Par to laiku, neizbēgamas starptautiskas krīzes deva SVF izdevību sākt pārveidot globālo ekonomiju. Lai kvalificētos saņemt SVF aizdevumu parādu atmaksāšanai, valstīm bija jāseko "neoliberāli" priekšraksti par "strukturālu pielāgošanos". Tas nozīmēja: radikāli pazemināt valstiskos izdevumus; asi paaugstināt aizdevumu procentes; vispārēju privatizāciju; tirdzniecības barjeru nojaukšanu; finansu tirgu atvēršanu un deregulāciju; ārzemju investīciju veicināšanu; "augsmes" polītikas veidošanu uz eksporta pamatiem; un valūtas devalvāciju. Pētījums par piecām zemēm, kas izdarīja šādu strukturālu pielāgošanos ir atradis, ka miljoniem zemnieku tika izspiesti no lauksaimniecības, tūkstošiem mazu uzņēmēju bankrotēja, darba spēka pieprasījums un algas strauji krita, trūcība pieauga, pamatizglītība un veselības aprūpe tika izārdīta un dabas vide tika izlaupīta. Vatkins atrada, ka SVF polītika piespieda valstis izveidot "eksporta procesēšanas zonas" jeb "maquilas". Šajās zonās arodbiedrību organizēšana tika represēta un sviedrēšanas darbnīcas (sweatshop) apstākļi bija norma. Progresīvo kritiķu novērtējumā SVF polītika bija pierādījusies "neveiksmīga". Taču, ja mēs uzskatām šīs viegli paredzamās SVF uzspiestās stingrības konsekvences no tā viedokļa, ka sistēmai bija jākalpo rijīgajai Volstrīta apetītei, tad SVF polītika ir bijusi fantastiski sekmīga gan. Šis vērtējums tikai atzīts nesenā ziņojumā no Starptautiskās Finansu Institūciju Padomes Komisijas (International Financial Institution Advisory Commission), ko Kongress ir dibinājis. Atzīstot, ka "trūcība pieauga kamēr dzīves standarti kritās" tajās valstīs, kas pilnveidoja strukturālo pielāgošanos, šis ziņojums vēstija, "Amerikas Savienotās Valstis ir guvušas labumus pāri par izmaksu. Importa cenas ir kritušās un tas ir bijis izdevīgi kā patērētājiem tā tiem, kas pērk ievadvielas iekšējai produkcijai bet tai pašā reizē tas ir dārgi izmaksājis strādniekiem un tām firmām kurām jākonkurē pret importiem." Pazemināt ievadvielu cenas pavairo vispārējo peļņas līmeni kas cirkulē dažādos kapitāla centros un kur katrs brīvi smeļas savu peļņas tiesu. Bez tam, "cenas" kas jāpanes strādniekiem un viņu darba devējiem faktiski darbojas kā tirgus mehānisms kas "disciplinē" t.i. palētina vietējā darbaspēka dārdzību. Gala rezultātā tiek paaugstināts vispārējais peļņas līmenis, pieņemot, protams, ka šim palētinātajam darba spēkam ir pieeja kredītiem - ko kapitālisti ir vairāk nekā priecīgi sarūpēt. Pastāv pašapmānīšanās uz dziļi apšaubāma pieņēmuma pamata starp globalizācijas arhitektiem, ka brīva produktu un naudas plūsme visā pasaulē dod labumu visiem vienādi. Tas bija ASV Finansu ministra (Secretary of Treasury) Henrija Morgantau (Henry Morganthau) pieņēmums kad, SVF un Pasaules Bankas dibināšanā viņš izteicās visiem kas tur sanākuši bija, ka viņu mērķis bija radīt "dināmisku pasaules ekonomiju kurā visas tautas visās valstīs varēs pilnveidot savu potenciālu un baudīt materiālā progresa labumus." Tas ir vienalga, vai Morgantaus patiešām ticēja pats savai retorikai vai viņš slepeni turēja savu īkšķi. Būtiskais SVF kritiķiem ir kategoriski noraidīt viņa "nepieciešamo ilūziju". Nekāda iedomājama SVF "reforma" nekādi nevarētu to pārmainīt par kaut ko citu kā imperiālisma rīku. Lai gan tā likvidēšana nevarētu ietekmēt pārējos ieročus šai arsenālā, tā likvidēšana vismaz novāktu vienu globālās ciešanas cēloni.
_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _Juris Žagariņs pārtulkoja Deivida Aizenhauera vārdus
