"The New Republic" žurnālā lasāms interesants raksts:

http://www.thenewrepublic.com/041700/stiglitz041700.html

T h e   N e w   R e p u b l i c
What I Learned At the World Economic Crisis
The Insider
By JOSEPH STIGLITZ
Issue date: 04.17.00
Post date: 04.06.00

Džosefs Stiglitss priekšā stādās tā:

Es biju galvenais ekonomists Pasaules Bankā no 1996. gada līdz 1999. gada novembrim, kamēr pasaule piedzīvoja visnopietnāko ekonomisko krīzi pēdējā pusgadsimtā. Es redzēju kā Starptautiskais Valūtu Fonds - SVF (International Monetary Fund - IMF) kopā ar ASV Finansu ministriju (Treasury Department) reaģēja. Tas, ko redzēju, mani šausmināja.

Te daži izvilkumi no Stiglitsa raksta:

Globālā krīze iesākās Taizemē 1997. g. 2. jūlijā. Austrumāzijas valstis bija piedzīvojušas brīnumainas trīs desmitgades: ienākumi bija kāpuši straujā lidojumā, veselības aprūpe bija uzlabota, trūcība bija dramatiski kritusies. Izglītība bija tā uzlabojusies, ka ne tikai rakstpratība bija universāla, bet starptautiskos matemātikas un zinātņu eksāmenos, daudzas no šīm zemēm pārspēja ASV. Dažas nebija piedzīvojušas recesiju 30 gados.

Bet kataklizmas sēklas jau bija iestādītas. Agrajos 90'os, Austrumāzijas zemes bija liberalizējušas savus finansiālos un kapitāla tirgus - nevis tāpēc, ka bija vajadzība pievilkt vairāk naudas (krājbankās noglabātā ienākumu daļa jau sasniedza vai pārsniedza 30 procentes) bet tāpēc, ka neizturēja starptautisko spiedienu, ieskaitot arī spiedienu no ASV Finansu Ministrijas. Šīs pārmaiņas izraisīja īstermiņa kapitāla plūdu - tas ir, tāda kapitāla, kas meklē pēc iespējas augstu peļņu jau nākošā dienā, nedēļā, vai mēnesī, nevis kā ilgtermiņu ieguldījumi tādās lietās kā fabrikās. Taizemē šis īstermiņa kapitāls izraisīja neuzturamu nekustāmo īpašumu konjunktūru. Kā ļaudis visā pasaulē (ieskaitot amerikāņus) ir iemācījušies, katrs nekustāmo īpašumu burbulis eventuēli pārplīst, bieži ar katastrofālām sekām. Tik pat ātri, kā kapitāls bija ieplūdis, tas tagad izplūda. Un, kad visi mēģina dabūt savu naudu laukā vienlaicīgi, tas izraisa ekonomisku problēmu. Lielu ekonomisku problēmu.

Pēdējā finansu krīze bija notikusi Latīņamerikā 1980'os gados, kur uzblīduši publiski deficīti un vaļīga monetārā polītika bija izraisījusi skrejošu inflāciju. Toreiz, SVF bija pareizi darījusi, ievezdama fiskālu stingrību (balansētus budžetus) un skopāku monetāro polītiku un prasot, lai valdības pieturas pie šīs polītikas kā priekšnoteikumu palīdzības piešķiršanai. Šo pašu polītiku SVF pielietoja arī 1997. gadā Taizemē. Fiskāla stingrība, teica Fonda vadītāji, restaurēs ticību Taizemes ekonomijā. Kamēr krīze izplatījās uz pārējām Austrumāzijas valstīm - un kamēr kļuva arvien skaidrāk, ka šī polītika bija nesekmīga - SVF nemaz nepamirkšķināja, turpinādama izsniegt to pašu recepti katrai jaunai slimai valstij kas parādījās uz tā sliekšņa.

Es domāju jau tad, ka tā bija kļūda. Viens - atšķirīgi no Latīņamerikas valstīm, Austrumāzijas valstīm bija lieli budžeta pārpalikumi. /.../ Bez tam, Austrumāzijas valstīm jau bija diezgan stingra monetārā polītika: inflācija bija zema un krītoša. /.../ Problēma nebija bezatbildīgas valdības, kā Latīņamerikā; problēma bija bezatbildīgs privātais sektors - visi tie baņķieri un aizņēmēji, piemēram, kas bija spekulējuši uz nekustāmo īpašumu burbuli.

Šādos apstākļos, es baidījos, ka stingrības uzspiešana nevarēs atdzīvināt Austrumāzijas ekonomijas - tā tikai tās nospiestu vēl dziļākā recesijā vai pat depresijā. Augstas aizdevumu likmes varētu iznīcināt dziļi parādos nonākušās

Austrumāzijas firmas, izraisot vēl vairāk bankrota un nespēju saistības pildīt. Pazemināti valsts izdevumi tikai žņaugtu ekonomija vēl vairāk.

Tad es iesāku lobēt par šīs polītikas izmaiņu. Es runāju ar Stanley Fischer /.../ SVF pirmo vice izpilddirektoru. Es satikos ar kolēgām ekonomistiem Pasaules Bankā, kam varētu būt ietekme iekšpus SVF, mudinādams viņus darīt visu viņu spēkos, lai iekustinātu SVF birokrātiju.

Pierunāt ļaudis Pasaules Bankā par manas analīzes pareizumu izrādījās viegli; pierunāt SVF bija tik pat kā neiespējami. Kad es runāju ar visaugstākiem ierēdņiem SVF - izskaidrojot, piemēram, kā augstas aizdevumu likmes varētu pavairot bankrota gadījumus, tā apgrūtinot ticības restaurāciju Austrumāzijas zemju saimniecībās - viņi vispirms mēģināja pretoties. Tad, nespēdami pārliecināt ar pretargumentu, viņi atkāpās uz citu pozīciju: ja tikai es saprastu spiedienu, kas viņiem jāiztur no SVF izpilddirektoru borda - šīs grupas, kas iecelta no visu attīstīto industriālo valstu finansu ministriem un kas lemj par SVF aizdevumiem. Viņu mājiens bija nepārprotams. SVF borda nosliece bija vēl stingrāka; viņi paši centās darboties kā mīkstinoša ietekme. Mani draugi, kas bija izpilddirektori teica, ka viņi bija paši zem liela spiediena. Tas lika galvai griezties, nevis tikai tāpēc, ka AVF inerce bija grūti pārvarama bet tāpēc, ka viss notika aiz aizvērtām durvīm un nebija iespējams zināt, kas bija īstais aizsprosts pret pārmaiņām. Vai tās bija valdības, kas bīdija izpilddirektorus, vai tie bija izpilddirektori, kas bīdija valdības? Es vēl līdz šai dienai skaidri nezinu atbildi.

Protams, itin visi no SVF man apliecināja, ka viņi būs spējīgi pielāgoties: ja viņu polītika tiešām izrādītos neiedarbīga un ja tā tiešām spiestu Austrumāzijas saimniecības dziļākā recesijā nekā vajadzētu, tad viņi gan savu polītiku mainītu. Tas lika šermuļiem pārskriet par manu mugurkaulu. Viena no pašām pirmām lietām, ko ekonomisti māca saviem graduētiem studentiem ir cik svarīgi ir iegaumēt laiku starp rīcību un sekām (lag time). Paietu no 12 līdz 18 mēnešiem pirms monetārās polītikas pārmaiņa (aizdevuma procentu likmes pacelšana vai pazemināšana) iedarbotos pilnībā. /.../

SVF mēdz darboties bez ārpusnieku iejaukšanās. Teorētiski, SVF atbalsta demokrātiskas institūcijas tajās valstīs, kurām tas palīdz. Praksē, SVF ārda demokrātiskos procesus ar uzspiestu polītiku. Oficiāli, protams, SVF "neuzspiež" neko. SVF "salīgst" noteikumus par palīdzības piešķiršanu. Bet visa vara šajās līgumsarunās ir SVF pusē, un SVF reti kad pieļauj pietiekoši laiki, lai attiecīgā valstī izveidoties polītiska piekrišana vai pat nozīmīgas konsultācijas ar parlamentiem vai ar sabiedrisko domu. Dažreiz SVF pilnībā atmet atklātības izlikšanos un salīgst slepenus protokolus.

Kad SVF nolemj palīdzēt kādai zemei, tā uz turieni nosūta ekonomistu "misiju". Šiem ekonomistiem bieži pietrūkst nozīmīgas pieredzes attiecīgajā valstī; viņiem drīzāk būs labas zināšanas par vietējām pieczvaigžņu viesnīcām, nekā par ciematiem un laukiem. Viņi strādā ilgas stundas, pētot ciparus vēlu naktīs. Taču, viņu darbs ir tik pat kā bezcerīgs. Dažu dienu laikā, vai, augstākais, dažu nedēļu laikā viņu uzdevums ir izveidot sakarīgu, iejūtīgu ekonomikas programmu. Pats par sevi saprotams, mazliet parēķināt ar cipariem reti kad var dot dziļu ieskatu attīstības stratēģijai piemērotai vienai svešai tautai. Vēl sliktāk, šī parēķināšana nereti nemaz nav tik laba. Matemātiskie modeļi, ko SVF pielieto ir bieži vecmodīgi un kļūdaini. Kritiķi apsūdza SVF par šablonisku pieeju, un viņiem ir taisnība. Šādu misiju komandas bieži sagatavo savu atradumu uzmetumus pat dodas ciemos. Esmu dzirdējis par vienu nelaimīgu gadījumu, kad komandas darbinieki norakstīja lielu porciju vienas zemes paziņojuma citai zemei. Iespējams, to neviens nebūtu ievērojis, ja tikai ar "search and replace" funkciju uz vārdu procesora viņi nebūtu nejauši atstājuši pirmās zemes nosaukumu dažās vietās.

Nav taisnīgi teikt, ka SVF ekonomistiem ir vienaldzīgas attīstošo valstu tautas. Bet vecie vīri, kas strādā SVF - un pārsvarā tie ir veci vīri - uzvedas it kā viņi būtu uzņēmušies Rudjarda Kiplinga baltās rasas nastu (white man's burden). SVF eksperti tipiski iedomājas, ka viņi ir gudrāki, labāk izglītoti, un mazāk polītiski motivēti nekā ekonomisti tajās zemēs, kur viņi ciemojas. /.../

[Te Stiglitz apraksta kā Austrumāzijas krīze turpina izplatīties un kā viņš personīgi jutās frustrēts. Tad viņš vēl diezgan sīki apraksta Krievijas krīzi.]

/.../ SVF un ASV Finansu ministrija lika pamatus oligarhiem aplaupīt krievu tautu. Kamēr valdībai pietrūka naudas samaksāt pensijas, oligarhi sūtīja privatizēto naudu un valsts vērtības uz privātiem kontiem Kipras un Šveices bankās.

Amerikas Savienotās Valstis tika neizbēgami piesaistītas pie šīm bezkaunīgajām izdarībām. 1998. gada vidū Larry Summers, kas drīz pēc tam ieņēma ASV Finansu ministra krēslu, parādījās publikā kopā ar Anatoliju Čubais, Krievijas privatizācijas arhitektu. Tā darīdams, viņš lika domāt, ka ASV sabiedrojas ar tiem spēkiem, kas dzina krievu tautu nabadzībā. Nav brīnums, ka antiamerikanisms izpletās zibens ātrumā.

[Te Stiglitz raksturo Krievijas situāciju šodien kā diezgan bezcerīgu, un krievu tauta esot zaudējusi ticību brīvajā tirgū. Austrumāzijai klājoties samērā labāk. Viņš meklē izskaidrojumu, kā gudri cilvēki varēja rīkoties tik aplami, kā SVF ir rīkojusies. Viens iemesls esot, ka šie gudrie cilvēki neesot lietojuši gudru ekonomiku, bet vēl svarīgāks iemesls esot slepenība, jeb atklātības trūkums polītiskajā lemšanā. Viņš apgalvo pat, ka ASV Finansu ministrija pat nav ļāvusi informēties ASV tautas ievēlētajiem polītiskiem pārstāvjiem, rūpīgi un vienpusīgi revidējot pat to, ko ASV prezidents drīkst un nedrīkst redzēt.]

Kopš Aukstā kara beigām, milzīga vara ir nonākusi to cilvēku rokās, kuriem ir uzticēts sludināt brīvā tirgus evaņģēliju vistālākajos pasaules nostūros. Šie ekonomisti, birokrati un ierēdņi rīkojas Amerikas Savienoto Valstu un pārējo attīstīto industriālo valstu vārdā, bet viņi runā valodā, ko caurmēra pilsoņi nesaprot un ko reti kāds polītiķis mēģina pārtulkot. Ekonomikas polītika ir šodien varbūt pati vissvarīgākā daļa no ASV attieksmes pret pārējo pasauli. Bet starptautiskā ekonomiskās polītikas kultūra pasaules visvarenākajā demokrātijā nav demokrātiska.

Tas ir tas, par ko demonstranti klaigās ārpus SVF nama nākamnedēļ [šonedēļ]. Protams, ielas nav vislabākā vieta, kur pārrunāt šos ārkārtīgi piņķerīgos jautājumus. Daži no protestētājiem nebūs nemaz vairāk ieinteresēti atklātā debatē, nekā SVF tādā ir ieinteresēta. Un ne viss, ko protestētāji teiks, būs taisnība. Bet, ja tie ļaudis, kuriem mēs esam uzticējuši pārvaldīt globālo ekonomiju - SVF un ASV Finansu ministrijā - paši nesāks dialogu un paši nesāks uzklausīt kritiku, tad lietas varētu vēl saiet ļoti ļoti grīstē. To esmu jau pieredzējis.

Juris Žagariņš pavirši pārtulkoja Joseph Stiglitz vārdus