VĒSTULE NO STRAUTMALASGundars Ķeniņš Kings
I Pārdomas par Latvijas tuvāko nākotni.
Pacifika luterāņu universitātes profesorsŠoreiz rakstu manas vēlās vasaras pārdomas strauja kalnu strauta malā. Uzplūdu laikā lielie ūdeņi reizēm nes kokus un maina straumes gultni, bet citreiz strauts tikai lēnām griež putas mazos atvariņos. Kalnu strauts vienmēr rāda un stāsta ko jaunu. Sūcu labi noraudzēto suliņu no Napas ielejas, un domāju, ka gan strautmalā, gan vispār dzīvē mūs visvairāk interesē mums tuvākie notikumi. Viss mainās. Viss plūst. Panta rei!
Tiešām, viss aiztek. Ir svarīgi to apzināties, jo īpaši mūsdienu pārmaiņas nāk un aiziet ātri. Amerikas latvieši liekas šīm pārmaiņām labi sagatavoti. Citur, kā kādreiz rakstīja Kārlis Skalbe, padebeši ir zemāki. Lasot Edvarda Virzas Straumēnus, atceramies, ka pat lieli plūdi Latvijā liekas rāmi un mierīgi savos ierastos ritmos. Šodien mūsu vide mainās ātrāk un pie šīm pārmaiņām pierast ir grūtāk. Aizņemti ar jauno ikdienu, mēs bieži vien neapzināmies, ka pat kalnu strauts aiztek gan uz neierastām, un tāpēc bīstamām, krācēm, gan mierīgiem piejūras līdzenumiem. Šoreiz cenšos skatīties tālāk uz priekšu.
Braucu uz Rīgu, piedalīties tiešām lielajā 6. Ziemeļ- un Baltijas valstu konferencē par reģionālo sadarbību (4.-7. oktobrī). Par šo valstu sadarbību un nākotni ir gan labas, gan sliktas , visvairāk nedrošas, atziņas. Labās iepriecina un iedrošina. Sliktās ierosina pārdomas par iespējamo un sagaidāmo. Jūtu, ka tur daudzi pat šodien domā par to cik, cik viņi ir tikuši izmantoti, aplaupīti un noplicināti. Citi kavējās labākās atmiņās, dažreiz pat cerot, ka ūdeņi pēkšņi pagriezīsies un plūdīs atpakaļ uz ierastiem padomju purviem. Ne velti dzirdu, ka "pie krieviem jau bija labāk" un ka ilgi gaidītā patstāvība nav nodrošinājusi ne padomju solītos labumus, ne gaidīto Leiputriju no Rietumiem. Vēl ko līdzīgu esmu dzirdējis no plostotāja, kas kādā rītā pamostas ar paģirām un parādiem, bez darba un bez naudas. Un tomēr šis plostotājs vēl kavējas atmiņās par pagājušiem priekiem. Šādam plostotājam nemaz negribās atzīt, ka ne šodien un arī ne rīt krievi savās dabas bagātībās ar mums nedalīsies. Viņam ir grūti apzināties, ka nākotne tomēr būs. Taču tā būs citāda, un tā tomēr būs jāņem paša rokās. Tie, kas ir uzņēmīgāki jau ceļ savu nākotni; pāris tūkstoši no tiem lasa manu Uzņēmību!, grāmatu, kas ierosinājusi lielāku apņēmību un ticību savām spējām. Tomēr uzņēmēju Latvijā vēl ir ļoti maz, salīdzinot ne tikai ar Rietumeiropu, bet arī ar kaimiņiem: Igauniju un Lietuvu, kur redzam rosīgāku saimniecisko dzīvi un augstāku labklājības līmeni. Labi, ka tie negaida lielas dāvanas no citiem. Ja arī savi labumi var nākt no Ministru Prezidenta Andra Bērziņa ciemošanās Amerikā, tomēr velti gaidīt, ka Prezidents Bils Klintons vēl parūpēsies par dāsniem ieguldījumiem Latvijas saimnieciskā labklājībā. Amerikas valdība nav tā, kas lemj par to, kur uzņēmējiem jāiegulda nauda. Amerikas valdība atbalsta savus lielos un mazos uzņēmējus ar padomiem, izglītošanās iespējām, visumā labvēlīgu likumdošanu un, jau retāk, pat aizdevumiem.
Tā nonāku atpakaļ pie krācēm kalnos. Pakāpjoties augstāk, krāces var saredzēt. Labi ieklausoties, strautmalā tās var sadzirdēt. Cik ātri tur nonāks Latvija un latvieši. to pateikt jau ir grūtāk. Desmit gadu laikā Latvija ir nonākusi apmēram pusceļā uz tirgus saimniecību un īsti demokrātisku sabiedrību. Nākotnei daudz dotu desmit mērķtiecīgi un lielu darbu pilni gadi. Cik daudz dotu dažu procentu uzlabojums katrā no šiem desmit gadiem! Atcerēsimies, ka ieguldījums ar septiņu procentu ienesu dubulto savu vērtību desmit gados. (Šis ir apmēram augstākais caurmēra attīstības temps, ko Latvija varētu piedzīvot.) Pēc šāda strauja progresa Latvija varbūt varēs drusku atvilkt elpu lielajā skrējienā, kur tā sacenšas gan sapņos, gan sasniegumos ar Latvijas kaimiņiem Eiropas Savienībā. Tie mums ir šodien tālu priekšā, un viņi arī nestāv uz vietas.
Atcerēsimies, ka pat sagatavošanās prasa savu laiku. Tepat, ne pārāk tālu no kalnu strauta ir lielais kvinoltu indiāņu cilts rezervāts. Tas savā ziņā ir analogs Ziemeļkurzemei no Kolkas raga uz dienvidiem. Līdz šim šie miermīlīgie, vēl samērā turīgie, indiāņi ir labi pārtikuši no lielajiem mežiem un zvejas. Pasaules cenām krītot, cilts vecākie meklē jaunas iespējas. Tādu tikpat kā nav. Lai sagādātu jaunas darba vietas, kvinolti nesen ieguldīja lielu naudu tūristu vasarnīcām savā okeāna piekrastē, bet tas ir apmēram viss. Jaunie indiāņi aizplūst uz pilsētām, bet tur arī viņiem iet grūti. Nav izglītības un nav piemērotas pieredzes, lai varētu iekļauties tajās nozarēs, kur iespējas aug visātrāk. No visām minoritātēm Vašingtona štatā, indiāņu izglītības līmenis ir viszemākais. Ir viegli saprast, ka tās rezervāta kvinoltiem šis līmenis vēl ilgi turēsies zems.
Ja iedomājamies vēl desmit gadus tukšas runāšanas un tūļīgas izdarības, zinām, ka tad gan Latvija būs tiešām neapskaužamā stāvoklī. Pa krācēm nebrauc ar pajukušu plostu! Ja arī nezinām, cik īsti vēl ir laika palicis, domāsim par nākošiem pieciem gadiem, lai paveiktu steidzamāko un svarīgāko. Pieci gadi ir ļoti īss laiks lielām pārmaiņām. Pieci gadi var būt gan sagatavošanās, gan liela darbi gadi. Kas īsti notiks, to tiešām visvairāk izšķirs latvieši Latvijā. Ir pienācis pēdējais laiks darīt nepieciešamo, lai Latvijas tauta spētu izveidot un attīstīt savu potenciālu iekļauties modernā saimniecībā un demokrātiskā sabiedrībā. Patreizējais progress tam ir par lēnu. Latvijā vajadzīga jauna domāšana, lai iegūtu pietiekamus ieguldījumus savai labākai nākotnei savā zemē un ārzemēs. Kā to tagad atzīst Latvijā labi pazīstamais Pasaules Bankas Lars Juerlings, nepietiks ar tradicionālā kapitāla ieguldījumiem. Viņš šīs žurnāla Transition šīs vasaras numurā stāsta par nepiecašamību rūpēties par izglītību, apmācībām un iemaņu apguvi visās iespējamās formās.
Par problēmām un to atrisinājumiem man šaubu nav. Šajās lietās es esmu par sevi vismaz tikpat augstās domās kā amerikāņu rakstnieks Gore Vidāls un kā viņa radinieks un kandidāts valsts Prezidenta amatam, Als Gore. Lai gan es pats par viņiem neesmu augstās domās, arī es varu teikt: "Tikai ievērojiet visus manus padomus, un problēmas būs atrisinātas!" Tā kā šī vēstule ir par problēmām un to atrisinājumiem, es šeit īpaši necenšos uzskaitīt Latvijas sasniegumus. Savā akadēmiskā pieticībā tomēr vēlos uzsvērt, ka uz reizes visu sasniegt nav iespējams. Es solu dažus atrisinājumus, lai tomēr sasniegtu daudz!
II Latvija šodien.Vispirms padomāsim par to, kas ir redzams jau šodien. Kā Cēzars Galliju, es visas šīs globāli un lokāli svarīgās problēmas sadalu trīs daļās. Pirmā no tām ir saistīta ar demogrāfiskām pārmaiņām, bet otrā ar tehnoloģijas eksplozīvo attīstību. Trešo atradīsim, apskatot Latvijas saimnieciskās spējas un labklājības līmeni.
Pirms es tās atzīmēju lasītāju pārdomām, teikšu kādu vārdu par saimniecisko rosību un spējām nodrošināt mūsu nākotni. Lai to nodrošinātu Amerikā, Latvijā vai arī kaut kur citur vēlamā līmenī, nepieciešama darba spējīgās tautas daļas aktīva iesaiste saimnieciski vērtīgā darbā. Tieši vai netieši, mēs uzturam paši sevi un visus citus. Jo vairāk strādātāju, jo labāk viņiem pašiem, bet arī visiem citiem! Nav reāli domāt, ka varam ilgāk un labāk dzīvot no aizdevumiem, dāvanām un nabadzības pārdalīšanas. Iespējams, ka arī pie augsta līmeņa nodarbinātības labumu sadale nav pilnīga diezgan, tā būs drīzāk pietiekama tad, kad visi sēdēsim pie pilna galda. Jo vērtīgāks mūsu kopīgi paveiktais būs visas pasaules tirgos, jo vairāk varēsim ieguldīt mūsu darba ražības celšanā, mūsu izglītībā un mūsu labklājībā. Tad varēsim vairāk pirkt un labāk dzīvot. Tikai labi saimnieciskie apstākļi baro visus: bērnus, bagātos un mazturīgos, saimnieciskos un kultūras darbiniekus, valsts ierēdņus un vecos ļaudis. Apstākļi mainās strauji gan Amerikā, gan Latvijā. Laiks negaida.
Patreiz noveco visas saimnieciski attīstītās tautas. Arī Latvijas iedzīvotāju sastāvs strauji noveco. Visātrāk noveco krieviskā minoritāte, bet arī latviešu skaits bīstami samazināsies jau tuvākā nākotnē. Ar jauno latviešu laucinieku pieplūdumu, Rīga atkal kļūst latviska. Tik daudz var pareģot uz nesenas statistikas pamata. Mēdz teikt, ka statistikas koki neaug debesīs. Tomēr patreizējie pareģojumi laikam daudz nemanīsies, taču mums grūti teikt, kā tieši mainīgā saimnieciskā izaugsme atsauksies uz Latvijas attīstību. Lai arī uz statistiķu prognozēm mēs nevaram pilnīgi paļauties, jau šodien lasām Pētera G. Pētersona jaunajā grāmatā Gray Dawn, ka Amerikā šodien, 2000. gadā, četri strādātāji uztur vienu pensionāru. Jau 2050. gadā vienu pensionāru apgādās vairs tikai divi citi. Jāpiezīmē, ka tiem vairāk rūpēs viņu bērni un viņu izglītība. Eiropā šī attiecība vismaz dažās valstīs būs tikai viens pret vienu! Amerikā pašu bērnus pa daļai atvietos ieceļotāji no Dienvidiem un Austrumiem. Ieceļotājus, kā redzam Kalifornijas Valsts Universitātes sistēmā, Amerika jau tagad sagatavo darbam un dzīvei savā vidē. Tos izglīto un apmāca.
Latvijā, ja tā varam atļauties teikt, būs jāiztiek ar pašu ļaudīm. Ar visu to, Latvijā trūks labi izglītotu bērnu. Latvijā ar jauniem ieceļotājiem nevarēs rēķināties, bet citur Eiropā tādus meklēs. Latvijā nevarēs noturēt pensijas vecumu patreizējos līmeņos. Vajadzēs vēl vairāk rūpēties par lielāku ģimeņu atbildību un iesaisti kā jauniešu izglītībā, tā veco ļaužu aprūpē.
Man nav jābūt augstās tehnoloģijas ekspertam Silikonielejā pie Stanforda Universitātes, lai apzinātos, kā jau vistuvākajā nākotnē izšķirīgi svarīgu daļu no mūsu personiskās un kopīgās saimnieciskās ražības un labklājības saražas Amerikā. To noteiks technoloģijas attīstība un tās sekmīgi pielietojumi saimnieciskā dzīvē. Bagātās tautas jau tagad izmanto augsto izglītības un zinātnes līmeni, lai celtu savu saimniecisko ražību un tā nodrošinātu savu labklājību nākotnē. Latvijā tā tas nav. Latvijā valsts un citi sabiedriskie ieguldījumi un piešķīrumi izglītībai un zinātnei ir sasnieguši zemākos līmeņus Eiropā. Ieguldījumus (ko daži uzskata par sabiedrisko līdzekļu izniekošanu) pētniecībā un ar zinātni saistītā attīstībā redzam tuvojamies vienam procentam valsts budžetā. Salīdzinot ar Zviedriju, kur šie ieguldījumi ir ap trīs procentiem no vietējā kopprodukta, Latvijā tas ir nokritis zem pusprocenta. Realitāte ir baiga. Latvijas laboratorijas un tehniskās attīstības centri valstij samaksā nodokļos vairāk nekā saņem savu projektu atbalstam. Augstākās izglītības sistēma ir nepietiekama, lai nomainītu vecākos mācībspēkus un pētniekus. Straujo studentu pieaugumu Latvijas augstskolās šodien īstenībā tagad finansē studenti paši un viņu ģimenes. Šie finansējumi, protams, nenodrošina augstāko izglītību visiem spējīgiem jauniešiem. Šāda situācija, ņemot vērā augstāk teikto, šodien nopietni apdraud Latvijas saimniecisko, un arī polītisko, nākotni. Īpaši jārūpējas par nepieciešamo darba ražības un ražoto preču vērtības pacēlumu. Ja šodien Latvija var runāt par gandrīz neaprobežotu Latvijas datorprogrammētāju pieprasījumu, tad labi latviešu informācijas tehnoloģijas eksperti man stāsta, ka Latvijā sagatavo tikai divpadsmit pasaules klases programmētāju gadā. Patreizējais technoloģijas progress Latvijas nākotnei dod daudz, daudz par maz. Jau tagad ir grūti iedomāties, kas būs tie, ka strādās saimnieciski vērtīgo un ienesīgo darbu un ar to nodrošinās sevi, savas ģimenes un visu tautu. Nav ko žēloties par nokavēto, bet ir pēdējais laiks domāt un darīt to, kas jāpaveic vispirms šodien, rīt, nākošo piecu un tad desmit gadu laikā.
Latvijas saimnieciskais spēks ir zemākais Baltijas valstīs. Praktiski tas nozīmē to, ka pietrūkst naudas, zināšanu un pieredzes, lai izdarītu steidzamus ieguldījumus un izvērstu plašāku uzņēmumu darbību. Pietrūkst arī tautas labklājībai. Latvija šodien ir viena no visnabadzīgākajām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. No vienas puses, Saeimai trūkst polītiskās atbildības izjūtas, lai tā varētu nopietni veidot tālākai nākotnei piemērotu labklājības polītiku. No otras, trūkst izšķirīgas svarīgas apņēmības celt labāku Latviju. Jau pieminētie trūkumi apgrūtina drosmīgāku izšķiršanos gan valdībā, gan pašā tautā. Progress Latvijas tautas un tās saimnieciskā dzīvē patreiz ir vienkārši nepietiekams. Par šī progresa trūkumiem varam lasīt gadskārtējos "Heritage" fonda un "Dow Jones" vērtējumos un "United Nations Development Programme" ziņojumus. Tie atspoguļo lietišķības, uzņēmības un saimniecisko iespēju un visas tautas attīstības samērā zemo līmeni Latvijā. Šajā sakarībā der atcerēties, ka ārzemju privātā sektora atbalsta un ieguldījumu programmas virzās turp, kur šīs iespējas sevi vislabāk attaisno. Ieguldītāji nemeklē tikai pietiekamo, bet labāko!
III Latvijas saimnieciskā attīstība.Latvijas saimnieciskā attīstība savā būtībā ierobežojas ar Latvijas Bankas teicamo stabilā lata polītiku. No vienas puses, šī polītika atbalsta samērā konservatīvu monetāro stabilitāti. Tā pieļauj ļoti ierobežotu inflāciju un attīstību nekavē. No otras, valsts ieguldījumi fiziskā kapitālā ir niecīgi. Liekas, ka tie paši ir lielā mērā Eiropas Savienības finansēti. Tie arī iet no rokas mutē. Kaut arī šie kaimiņu dāvinājumi un piešķīrumi atbilst gandrīz četriem procentiem no Latvijas budžeta kopsummas, tomēr tie ir kļuvuši par galvenajiem sabiedrisko ieguldījumu pasākumiem. Varam priecāties par pārmaiņām Pasaules Bankas aizdevumu polītikā. Tā tagad atzīst ilgtermiņa aizdevumu izšķirīgi lielo nozīmi zemēs, kur tradicionālā kapitāla ir maz. Vēl vairāk sola Pasaules Bankas tagad plašākā pieeja saimnieciskās attīstības jautājumos. Šiem ieguldījumiem vēl varam pievienot atbalstu no Sorosa organizācijām, Mellona Fonda un citiem labvēļiem, kā arī daļēju augstskolu finansējumu ar nedabīgi zemām mācībspēku algām. To apskatot, mums kļūst pavisam skaidrs, ka Latvijas valsts patreiz nespēj atrisināt vissvarīgākās Latvijas attīstības problēmas. Tātad, labākajā gadījumā no valsts var sagaidīt dažus uzlabojumus ekonomiskās un juridiskās vides izveidē. Pēc lielā Jāņu nakts slaktiņa un Latvijas ceļiem, varētu domāt, ka te ko steidzami uzlabos autobraukšanas kultūrā. Saimnieciskie zaudējumi vien no satiksmes negadījumiem Latvijā pārsniedz visas valsts aizsardzības izmaksu. Tomēr no valsts, kā visu labumu ņēmējas un devējas, mums labāk daudz negaidīt.
Savās pārdomās es nonāku pie Latvijas saimnieciskiem mērķiem un saimnieciskās attīstības polītikas. Tos veidot nav tikai valdības funkcija. To var šīs vēstules lasītāji, un to varu arī es. Lai kā šo polītiku formulē viens vai otrs eksperts, saimniecisko polītiku kopā veido visi, kas piedalās saimnieciskā dzīvē. Latvijai vēl ir jāatrod veids, kā paplašinātu šo lēmēju nozīmi saimnieciskās polītikas veidošanā. Šī polītika nedrīkst būt tikai valdības rokās. Šis aizrādījums, starp citu, norāda, ka steidzami jāpavairo katra tautas ievēlētā pārstāvja saiknes ar tautu un to atbildīgas atskaites vēlētajiem par padarīto. Tikai tad saimnieciskās saimnieciskā un visas tautas attīstības polītika varēs iesakņoties vēlētāju uzskatos. Tikai tad tautas vēlētie pārstāvji centīsies atskaitīties savos rajonos par padarīto un meklēs veidus kā rūpīgāk izskaidrot un plānot tālākos soļus.
Amerikas saimnieciskā dzīvē valsts varai ir samērā maza loma. Tā ir rūpīgi sadalīta. Polītiku veido ne tikai valdība un tautas vēlētie pārstāvji un valsts iestādes, bet arī Federālās Rezerves Bankas, prese, universitātes, lielie un mazie uzņēmēji dažādās nozarēs, arodbiedrības, krājēji un patērētāji. Tajā pat laikā jāuzsver, ka pēdējos divi simts gados Amerikas ārpolitiku raksturo gādība par neierobežotu pieeju vietējiem un pasaules tirgiem.
Latvijā jau no seniem laikiem ierasta un pierasta, pat sagaidīta, ir liela valsts loma. Tikai tā var izskaidrot vienlaicīgas rūpes paturēt enerģijas resursu saimniecību valdības kompetencē un tajā pat laikā sūkstīties par valdības kompetences trūkumu. Tikai tā es varu izskaidrot nedrošo mīņāšanos, kā gaidot uz ūdens kustēšanos.
IV Saimnieciskie mērķi un ieguldījumi.Dažus gadus atpakaļ, profesors Nikolajs Balabkins un es ieteicām Latvijas attīstībai četrus, vienu ar otru cieši saistītus, galvenos mērķus. Es ar prieku atzīmēju, ka šodien šie galvenie mērķi arvien vairāk saskan ar jauno Pasaules Bankas polītiku. Tagad apskatīsimies, kas noticis. Tad zināsim, cik vēl tāls ceļš ir ejams.
Pirmais no šie mērķiem ir ievest konservatīvu monetāro (naudas) polītiku un fiskālo (kases) taupības režīmu valdībā. Visvairāk ir sekmējies Latvijas Bankai. Lata kurss ir nemainīgs, monetārā polītika ir stabila, inflācijas zema un bankas sakoptas. Pēdējā laikā pat valdība ir izteikusi nodomu kļūt taupīgai. Monetārās stabilitātes mērķis kādreiz ir Latvijā pārprasts. Ārzemnieki, kas vēl nekad nav savus ietaupījumus pazaudējuši saimnieciskās dzīves sabrukumā, vienkārši nespēj novērtēt šādas stabilitātes saimniecisko un psīholoģisko nozīmi. Vēl vairāk, šie patreizējās naudas polītikas kritiķi neapzinās, ka lata devalvācija faktiski var sasniegt tikai reālo algu samazināšanos, bet Latvijas ražojumu pieprasījumu pacels ļoti maz.
Otrs ir izveidot plašākus un ciešākas saimnieciskās attiecības ar kaimiņiem Rietumos un Austrumos. Dažādu iemeslu dēļ tas vēl nav noticis, un Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts ir augstākais Baltijas valstīs. Koku, būvmateriālu un pārtikas produktu eksports nespēj nozīmīgi pacelt Latvijas eksporta līmeni. Iespējas pelnīties ar tranzītu arī patreiz ir ierobežotas. Tās paplašināt bez ciešas sadarbības ar kādu no Rietumu lielajām enerģijas firmām būs neiespējami. Trūkst augstas kvalitātes un lielas vērtības eksporta preču un pakalpojumu. Rezultātā pieaug Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts. Ja šis deficīts turpinās pieaugt, tad tas ar laiku apdraudēs lata stabilitāti. Citiem vārdiem, monetārā polītika nav un nespēj būt visas saimnieciskās attīstības polītika. Manuprāt nepatīkamākais ir tas, ka ļoti lēnām aug eksporta nozarēs nodarbināto skaits. Latvija nevar nodrošināt labu dzīvi visai tautai ar vietējo tirgu vien. Plašais, saimnieciskai attīstībai nepieciešamais, īstenībā neierobežotais, pieprasījums jau atrodas ārzemēs. Taču pircēji paši no sevis klāt nenāks. To zināja jau uz eksportu noskaņotais hercogs Jēkabs, un saprot katrs Latvijas uzņēmējs, kas cenšas eksportēt. Latvijas saimnieciskā labklājība nenāks ar makroekonomiskām programmām vien.
Latvijai vairāk var dot novatoriska uzņēmība. Latvijai vairāk var vairāk dot uzņēmēji, kas paceļ ražojumu un pakalpojumu kvalitāti, spēj to tos novest tirgū ar pieņemamu cenu īstā laikā. Domājot par novatorismu pozitīvi, jādomā par visāda veida uzlabojumiem. Tikai daļa no tiem ir atrodama gluži jaunu preču klāstā. Tajā pat laikā varam droši rēķināties, ka gandrīz viss saimnieciskā dzīvē ierastais ar laiku nomainīsies. Taisni tāpēc ir jādomā par jaunām iespējam darbu uzlabot un padarīt to vērtīgāku.
Trešais ir veidot apstākļus, kas veicina lielāku nodarbinātību, īpaši privātajā sektorā. Šeit sasniegumi ir niecīgi. Vēl nesen valdība centās ierobežot pensionāru peļņu. Patreiz nodarbināto statistikā vēl ir paslēpušies tie, kas īstenībā dara maz. Daļa no apslēptā bezdarba atrodama valsts iestādēs, kur bieži varam šaubīties arī par paveiktā lietderību. Šajās iestādās netrūkst ne datoru, ne ierēdņu, un to noskatoties man rodas pārliecība, ka labāk būtu ierobežot papīru kalnus un samazināt valsts kontroli sīkumos un šīs kontroles ierēdņu skaitu. Jautāsim, arī par cik datoru iepirkšana ir samazinājusi biroja darbinieku skaitu gan sabiedriskā, gan privātajā sektorā. Priecāsimies par visiem labiem paraugiem, kur darbi ir tiešām uzlaboti.
Ceturtais ir veicināt ražību ar augstas vērtības precēm un pakalpojumiem. Vairāk par visiem, šis mērķis ir vistiešāk saistīts ar lieliem, dažāda veida kapitāla ieguldījumiem. To šodien to trūkst Latvijas uzņēmumiem. Īpaši jaunie, vēl nestabilie uzņēmumi strādā ar pilnīgi nepietiekamu kapitālu vidē, kur dominē sociālistu ieteikumi uzlikt lielākus nodokļus tiem, kas patreiz visvairāk ar savu darbu finansē savu uzņēmumu un Latvijas saimniecības izveidošanos.
Savelkot iepriekš teikto kopā: Latvijas saimniecībā daudz kas ir ļoti aizkavējies. Maz kas ir uzbūvēts uz stabilās naudas sistēmas pamata. Pastāv par daudz liela paļaušanās uz koku eksportu un uz pelnīšanos ar tranzīta pakalpojumiem. Diemžēl notiek tuvošanās daudzām trešās pasaules mazattīstīto valstu raksturībām. Kavēšanās vien ir Latvijai izmaksājusi daudz. Ieskatoties šīsdienas notikumos, redzam, ka visā valstī trūkst mērķtiecīgas un apņēmīgas izdarības, lai celtu augstāk kopproduktu visā valstī un veicinātu lielāku atsevišķo uzņēmumu un lauku saimniecību ražību. Maz tiek domāts par šodienas uzdevumiem, lai apmierinātu augošās rītdienas vajadzības. Par visu vairāk trūkst masīvu, visa veida kapitālieguldījumu.
Daudz kapitāla ir ticis izniekots, izpalīdzot valsts likteņlēmejiem, viņu radiem un polītiskiem draugiem. Tur, kur daļa no ieguldījumiem ir pati par sevi attaisnojama, tā ir atrauta no citiem, saimnieciskai attīstībai svarīgākiem projektiem un programmām. Rezultāta varam droši teikt, ka kapitāla ieguldījumi Latvijā bieži vien nav praktiskā dzīvē attaisnojušies.
Apskatīsim, kaut īsumā, kapitāla ieguldījumu nolūkus, būtību un Latvijā sasniegtos līmeņus. Arī šoreiz savus novērojumus saliksim trīs daļās.
Vispirms runāsim par kapitālu tā parastā definicijā. Tas ir, kā teikt, tradicionālais kapitāls. Tas ir kapitāls, par ko parasti runā bankās un citās finansu iestādēs, ieguldītāji un krājēji, uzņēmumu vadība, ekonomikas profesori un sociāldemokrātu pārstāvji. Mēs runājam par naudu, ko var pārvērst citos, saimnieciskai darbībai nepieciešamos aktīvos: materiālos, mašīnās un metodēs. Tālāk, un jau drusku nedrošāk, varam uzskaitīt, uzņēmēja un visa uzņēmuma izveidoto preču un pakalpojumu klāstu, spējas iegūt kredītu un godīgi pelnīties saimnieciskā sistēmā, kas ir orientēta uz tirgu. Ja kādam vēl ir šaubas par šo aktīvu reālo vērtību, tās izzudīs tad, kad ieskatīsimies agrākās padomju saimniecības trūkumos. Ja pietrūkst kā nepieciešama, tad trūkst kā vērtīga. Ja no aktīviem daļa stāv neizmantota, mēs varam droši runāt par izšķērdīgu kapitāla izniekošanu.
Apskatot kapitāla iesaisti Latvijā, mēs tūlīt redzam gan kapitāla trūkumu, gan tā šo ieguldījumu apšaubāmo iesaisti. Naudas, kā jau ievērojām agrāk, ir maz. Tās trūkst uzņēmumos, kas nespēj uzņemties pat mazu risku, kas nevar atļauties pagaidīt uz novēlotu maksājumu par pārdotiem un izpildītiem pakalpojumiem, kas nespēj paplašināt uzņēmuma darbību ar bagātāku un saviem pircējiem piemērotāku preču sortimentu, kas strādā ar vecām mašīnām un aparatūrām un kam noliktavās stāv materiālu krājumi tikai tāpēc, ka no ārzemēm ievestos iepirkumus noslēpumainu iemeslu dēļ nevar dabūt ārā no muitas dārza, vai arī tādēļ, ka patreizējās attiecībās rūpniecības tirgū viens uzņēmējs nevar paļauties uz otra solīto. Gluži kā trešajā pasaulē, netrūkst zemes gabalu, kurus dažādi veikli ļaudis piedāvā pirkt iebraucējam no ārzemēm. Tie paši vai viņiem radniecīgi pārdevēji meklē iespējas veidot kopuzņēmumus, kur vietējā kapitālista niecīgais ieguldījums nekustamā īpašumā viņam nodrošinātu kopīgā uzņēmuma akciju kontrolpaketi. Ir vienkārši uzjautrinoši klausīties, kā augsts valsts ierēdnis stāsta par izejvielu trūkumu ārzemju ieguldītājam tieši acīs skatīdamies, ka Latvijā kokapstrādes uzņēmumiem ... nav koku. Vēl bēdīgāk ir noskatīties samērā jaunā un labi iekārtotā uzņēmumā, kur vadība vienkārši nespēj iedomāties, ka tradicionāliem padomju pircējiem nozūdot, pastāvētu jebkādas iespējas atrast jaunus tirgus. Uzņēmumu un iestāžu vadības lepnās automašīnas un izcili labiekārtotie biroji tikai atgādina ciemiņam, ka Latvijā spēja parādīt varu un labus polītiskos kontaktus ir svarīgāk par saimnieciskiem aprēķiniem. Šie trūkumi un izšķērdība nepārsteidz valstī, kur saimnieciskos lēmumus noteic lēmēja iegūtā vara šaurās, daudzpakāpju vertikāli organizētās sistēmās. Vadība lemj kā padomju sistēmā ar apmēram tikpat neveiksmīgiem rezultātiem.
Tālāk apstāsimies pie intelektuālā kapitāla veidošanās. Te runājam par zināšanām un izglītību, par apmācībām skolās un speciālos kursos, darbā iegūtām iemaņām. Vēl svarīgāk, mēs domājam par augstu intelektu tad, kad sarunās un rakstos izjūtama laba apstākļu izpratne, kas nenāk no iekaltām zināšanām. Par intelektuālo kapitālu mēs dzirdam tikai visšaurāka nozīmē no fabriku direktoriem, ne valsts budžeta plānotājiem. Par tā trūkumu žēlojas skolotāji un profesori, un pēc tā ilgojas arvien lielāks skaits studentu Latvijas augstskolās. Intelektuālais kapitāls, vai tā trūkums, jau vistuvākā nākotnē noteiks visas Latvijas nākotnes iespējas. Intelektuāli spējīgu un labi izglītotu, tautu nevar izaudzināt pāris gados. Pie tam jāņem vērā, ka tirgus saimniecībā katrs indivīds, katrs uzņēmums un pat katra nozare ir ar sev raksturīgām īpašībām un spējām. Tagad ar formālo izglītošanos darbam un karjerai vairs nepietiek. Tradicionāliem izglītības procesiem nāk klāt apmācības un pieredze darbā. Tehnoloģiskā eksplozija visā pasaulē nes sev līdzi neticami lielas pārmaiņas iespējamā izglītībā un nodarbinātībā. Tā arī prasa, lai ikviens no katras tautas spējīgākiem jauniešiem būtu sagatavots gan pārveidotām, gan pilnīgi vēl neparedzētām iespējām. Ja labākie talanti nebūs izkopti, tie arī nevarēs ar savu darbu un zināšanām palīdzēt pārējiem. Bez spējām pacelties uz augšu, Latvija var viegli vien noslīdet trešās pasaules līmenī. Iegūt nozīmīgu lomu un sasniegt augstāku labklājības līmeni Latvija var sasniegt tikai ar visā tautā izkoptām spējām. Tās izkopt ir tikai pa daļai vecāku uzdevums. Izglītības un zinātnes iestāžu galvenā atbildība ir celt katra Latvijas iedzīvotāja izglītības līmeni augstāk un vairot visas tautas intelektuālo kapitālu. Normālas attīstības procesos spējas celt izglītību modernos apstākļos nav ierobežojamas. Normālos apstākļos intelektuālais kapitāls atjaunojas pats.
Sociālā kapitāla līmenis visvairāk noteic sasniedzamo gan izglītībā, gan saimnieciskā rosībā. Augstāks sociālā kapitāla līmenis ceļ tautas darba spējas un var nodrošināt visu valsts iedzīvotāju iesaisti saimnieciskā dzīvē. Par sociālo kapitālu šajās pārdomās pieņemu Franča Fukujamas definīciju un ar to apzīmēju apstākļus, kas pieļauj vai pat veicina kopīgu vērtību izveidošanos, vienošanos par svarīgākajiem mērķiem un izkoptu sastrādāšanās kultūru šo mērķu sasniegšanai. Jo lielāka ir savstarpēja uzticēšanās, jo redzam augstākus sasniegumus visās izredzētās jomās visā pasaulē. Šodien Latvija sociālā kapitāla līmenis vēl ir zems. Tā trūkums kavē valsts iestāžu normālu darbību, saimniecisko uzņēmumu veidošanos un darbību un pat atsevišķo indivīdu vēlēšanos un cenšanos izglītoties un labi strādāt lietderīgu un vajadzīgu darbu. Vērtības nomainās lēnām. Ja arī tās patreiz visvairāk mainās jaunajā paaudzē, tad tomēr šajā nomaiņā redzam lielu dažādību. daļa no jauniešiem ir pārliecināta, ka viņi sev pašiem un visai sabiedrībai visvairāk varēs palīdzēt kā kompetenti ierēdņi un sabiedriskās un privātās dzīves kontrolieri. Citi vienkārši vēlas daudz sasniegt tīri praktiskā un lietišķīgā savu zināšanu un spēju iesaistē. Ja pirmie raksturo savu daļu ekonomikas un tieslietu studentu, tad otri dominē Latvijas Universitātes un Rīgas Ekonomiskās Augstskolas vadības studentus. Diemžēl, ir arī trešā, par sevi neatbildīgā, jauniešu daļa. Liekas, ka šie jaunieši aprobežojas ar acumirklī ērtāko, viegli sasniedzamo un tikai sev patīkamo. Tā ir filozofija, ko sastopam Amerikas "getto" iedzīvotājos. Tā norāda, ka Latvijā pastāv bīstamas sabiedriskās noslāņošanās draudi. Tas vien norāda, cik vēl tāls ejams uz īsti demokrātisku, civilo sabiedrību. Pārmaiņu procesi, kas vienmēr ir kādam sāpīgi un grūti, vispirms prasa audzināšanu stiprās ģimenēs, lai sasniegtu pietiekami plašu un tautas attīstībai piemērotu dzīves ziņu un ar to saistīto personisko vērtību klāstu.
Manuprāt, pēc iespējas ātri celt sociālā kapitāla līmeni Latvijā ir vissvarīgākais visas tautas un katra indivīda attīstības uzdevums. Šis ilgtermiņa uzdevums ir visu nodarbību kopīgais rezultāts. To nevar veikt tikai valsts, tikai dažādu uzņēmumu sekmīga darbība, vai tikai pat visrūpīgākā audzināšana mājās, skolās un darbā.
Vienkāršos vārdos varam teikt, ka cilvēks domā, runā un dara. Ja viņa domāt un vērtēt spējas ir izkoptas, viņš var mācīties pats un mācīt citus. Ja viņa ētiskās vērtības saskan ar viņa intelektuālo līmeni, mēs varam cerēt, ka viņa paveiktais tiešām būs ražens darbs.
No otras puses, vienkāršu apmācību un pieredzes veidā iegūtas zināšanas un iemaņas dod ļoti maz, ja darba darītājs nav pārliecināts par sava darba vērtību un nebūs spējīgs un ieinteresēts savas zināšanas vairot un paplašināt.
Spēcīgai un mērķtiecīgai tautas attīstībai ir nepieciešami celt visu trīs nepieciešamo kapitālu līmeņus vienam ar otru saistītā, apstākļiem piemērotā un līdzsvarotā veidā. Tas ir pa daļai saimnieciskās polītikas uzdevums. To var veikt tikai ar plašas, visas sabiedrības, iesaisti pārrunās, lēmumos un lēmumu izpildē.
V Varianti ieguldītāju izvēlēm.No stratēģiska viedokļa skatoties, dažādus, bet ne tos pašus, ieguldījumus varētu optimāli izdarīt dažādas iestādes, organizācijas un personas. Praktiski, to lielais vairums to neizdarīs. Tos kavēs mērķu pretrunība un esošo uzdevumu dažādība. Kavēkļi būs arī visumā liela pasivitāte tautā, institūcijās un ģimenēs. Traucēs nepietiekamas zināšanas ārpus šaurām arodzinībām un iegājusies tradīcija katram strādāt tikai savā, jau ierādītā lauciņā. Ieskatīsimies, uz iespējam izdarīt uzlabojumus šajos procesos. Ja lielā Baltijas ceļa demonstrācija gāja pāri visām tradicionālām robežām, tad jau pieminētie ieguldījumi daudziem liksies nesvarīgi un ne sevišķi steidzami.
Atklāt sakot, mēs nevaram sagaidīt visu iespējamo ieguldītāju piedalīšanos tautas atjaunošanā. Tomēr cerēsim, ka tie, kas apzinās patreizējo draudu pilno un lieliskām iespējām bagāto nākotni, izdarīs sev un Latvijai piemērotus ieguldījumus. Ar labu gribu, tie nāks no atsevišķām personām, ģimeņēm, organizācijām un valsts. Tie atradīs sev piemērotākos ieguldījumus. Patreizējā situācija īpaši prasa visu šo dažādo latviešu ieguldītāju piedalīšanos. Šo ieguldītāju labais paraugs ierosinās arī citus.
VI Ārzemju latviešu un viņu organizāciju loma.Es savā ieskatā vispirms pievērsīšos ārzemju latviešiem. Padomāsim kā tie varētu izdarīt vislabākos, visai tautai visienesīgākos ieguldījumus, kā vispareizāk tie varētu atsaukties latvieši Rietumu zemēs.
Ojārs Celle tos aicina ieguldīt Latvijā savu naudu tradicionāla kapitāla veidošanā. Es pats arī esmu Latvijā saņēmis aicinājumus piedalīties dažādos pasākumos. Tas nepārsteidz, jo Latvijā, salīdzinot ar Igauniju, valsts aizņēmumi ir relatīvi lieli un samazina iespējamo naudas plūsmu privātiem uzņēmumiem. Pārbaudot aicinājumus, naudas kapitāla trūkums ir acīm redzams. Tur, kur normālos apstākļos aizņēmumu meklētāji var uzrādīt pietiekamu aizdevuma segumu ar peļņu vai ar aizņēmumam atbilstīgu ķīlu, Latvijas uzņēmumiem parasti šādas bāzes nav. Turklāt SIAs, kas meklē aizņēmumus, bieži vien ir riskanti uzņēmumi bez īstas pieredzes. Apskatītie finansu plāni un prognozes manī tikai padziļina šaubas par sastādītāju kompetenci.
Amerikā naudas ieguldījumiem ārzemēs netrūkst. Interesanti, ka man pazīstamiem amerikāņu ieguldītājiem jau pieminētā tipa uzņēmumi maz interesē. Aizņēmumu situācijās risks liekas par augstu. Iespējamos kopuzņēmumos Latvijas ieguldītājs, nesamērīgi mazas ieguldījuma daļas īpašnieks, vēlas paturēt visu kontroli par uzņēmumu. Pelnītā neuzticība Latvijas valsts iestādēm arī neveicina ieguldījumus Latvijā.
Pārdomājot šo ieguldījumu iespējas tālāk, noskaidrojas, ka to Amerikas latviešu, kas tiešām varētu izdarīt nozīmīgus ieguldījumus Latvijas saimniecībā ir skaitā maz. Daži no tiem, Latvijas ierēdniecības aizbaidīti, ir jau aizgājuši ar visu savu naudu. Citiem nav pietiekamas pieredzes, lai varētu Latvijā atrast sev piemērotus ieguldījumu objektus, gados jaunākajiem nav brīvu līdzekļu, bet vēl citi, vecāki ļaudis, nedrīkstētu savus vecumdienām iekrātos līdzekļus ieguldīt neapšaubāmi riskantos tirdzniecības un rūpniecības pasākumos. Pārējo ir maz. Visu citu ieguldītāju līdzekļi skaidrā naudā ir samērā mazi. Tie visvairāk noder sabiedrisko pasākumu atbalstam, jo te nelieli naudas līdzekļi atbalsta lielu brīvprātīga vai maza samaksāta darba ieguldījumu intelektuālā un sociālā kapitāla vairošanā.
Ieguldītāju piemēru intelektuālā kapitālā netrūkst. Ārzemju latvieši cenšas ar tiem sastrādāt. Sorosa, Mellona un citu ārzemju fondu ieguldījumus papildina ārzemju latvieši kā Fulbraita lektori, viesprofesori, ārsti un zobārsti un profesionāļi citās nozarēs pasākumi. Ievērojama daļa no šiem ieguldījumiem ir stipendiju dāvinājumos un testamentāros novelējumos (tādus atbalsta valdības Amerikā) Amerikas Latviešu Apvienībai (ALA) un Baltijas Studiju Veicināšanas Apvienībai (AABS).
Īpatnēji, manuprāt vērtīgi, ir kopīgi pusautonomi pasākumi ar ārzemēm, to skaitā Eirofakultāte, Rīgas Biznesa Institūts, Rīgas Ekonomiskā Augstskola (Stockholm School of Economics in Riga) un jaunā Rīgas tieslietu skola. Šīs iestādes atnes gan jaunas zināšanas, gan jaunus vērtību paraugus.
Ja labi meklējam, mēs šos pašus fondus un organizācijas atrodam arī sociālā kapitāla veidotājos. Jau iepriekš minētiem varam pieskaitīt baznīcas, studentu korporācijas un biedrības, 3 x 3 nometņu vadību un līdzīgu pasākumu atbalstītājus. Kā jau teicu, šādi ieguldījumi ir nokavējušies. Tie tagad ir kļuvuši steidzami, īpaši ņemot vērā, ka no ieguldījuma līdz rezultātiem paiet savs laiks. To mums skaidri rāda šīsdienas Latvijas neapskaužamā reputācija un neskaidrais tēls gan Latvijā, gan ārzemēs. Tomēr mums ir vismaz viens izcils paraugs.
Neapšaubāmi, vislabākos piemērus Latvijas sociālā kapitāla vairošanā jau veselu gadu dod Latvijas Valsts prezidente, Dr. Vaira Vīķe Freiberga. Vara, droši teikt, ka viņas gaišās domas, skaidrās runas un drošie darbi patlaban ir vērtīgākais vienas personas ieguldījums Latvijas valsts aun tautas atjaunošanā.
Principā, ārzemju latvieši var vairot tradicionālos kapitāla fondus tikai ļoti ierobežotā veidā. Taču arī šie nedaudzie ieguldījumi ir nozīmīgi paši par sevi un kā labi paraugi citiem.
Manuprāt, taisni šie intelektuālā un sociālā kapitāla veidotāji ir tie, kas līdz šim Latvijai visvairāk nes jaunas zināšanas un iemaņas, jaunas atziņas un domāšanu, un atjaunotas individuālās un ģimeņu vērtības. Dažiem tie liekas riskanti projekti, bet tie ir tie, kas nodrošina un veicina tradicionālos kapitāla ieguldītājus.
No tradicionāla viedokļa skatoties, mazāk riskanti ir ieguldījumi atgūtos namos un citos īpašumos, kas veido krietnu daļu no saimnieciskās infrastruktūras Latvijā (atcerēsimies, ka ārzemju valdību un uzņēmumu pārstāvji visvairāk dzīvo šajos namos). Lūk, divi no tiem:
Šādus plašākus sanēšanas ieguldījumus veic Kristapa Berga mantinieki. Viņi atjauno un uzlabo savus īpašumus Berga bazārā. Te jau pastāv daļa no nepieciešamā ieguldījuma un to var papildināt no ienākumiem Latvijā un ārzemēs. Tur, kur šīs iespējas ir mērogā mazākas, ārzemju namnieki šodien jau var sastrādāties ar tādu uzņēmumu kā Viļa Vītola ģimenes "Māras banku". Šī ģimene jau ir agrāk ieguvusi ievērojamu un ļoti sekmīgu pieredzi celtniecībā un tās finansēšanā citur pasaulē un tagad pievēršas hipotēku tirgum Latvijā. Tomēr abi šeit pieminētie gadījumi ir sava veida izņēmumi, un arī tie apvieno tradicionālos ieguldījumus ar savām profesionālām zināšanām un pieredzi. Varam priecāties, ka vēl ir citi ārzemju latviešu saimnieciskie pasākumi Latvijā, bet vēl ir maz. Ievērosim, ka arī tie visvairāk saistās ar Latvijai noderīgām tehniskām un profesionālām zināšanām un pieredzi. Ārzemju latviešu ieguldījumu pamatā ir labi stipras ģimenes ar labu pieredzi un izglītību, labākajām morālām un citām latviskām tradīcijām un lielu sabiedriskās atbildības sajūtu. Citiem vārdiem, Latvijas kapitālus, īpaši sociālo kapitālo, visvairāk var sākt veidot tur, kur tas jau ir. Lai kādas būtu domstarpības šajās ģimenēs, viņu kopīgie sasniegumi jau norāda par viņu spējām vienā, divās, vai pat vairākās nozarēs.
Kā jau teicu, lielākais trūkums Latvijā ir intelektuālā un sociālā kapitāla deficītos. Interesanti, ka to ļoti labi apzinās jau pieminētās Bergu un Vītolu ģimenes. Bergu ģimenes pārstāvji ir atrodami sabiedriskos pasākumos, kas vispirms ceļ sociālo kapitālu. Tie dod labus piemērus sabiedriskā rosībā. Ar viņiem saistītie darbi veicas. Vītolu ģimene jau gadiem ir bijusi nozīmīga izglītības un zinātnes atbalstītāja. Ar gandarījumu atzīmēsim, ka šīs ģimenes finansētā Baltijas studiju veicināšanas apvienības Vītola balva par augsta līmeņa sasniegumiem humanitārās zinātnēs šogad piešķirta Dr. Vairai Vīķei Freibergai kā izcilai zinātniecei.
VII Ārzemju uzņēmēji.Liela mēroga tradicionāla kapitāla ieguldījumi var nākt tikai no lielām ārzemju firmām. Vismaz daļa no šiem ieguldītājiem meklē potenciālu, ko var izveidot un sasniegt samērā īsā, (teiksim, piecu gadu) laikā. Tas, kā to aizrāda Aidaho Univesitātes profesors Harlijs Johansens ar saviem skandināvu kolēģiem savā pētījumā par ieguldījumiem Baltijas valstīs, vēl tikai veidojas. Trūkst visa veida kapitāla, varbūt visvairāk godīgu, atbildīgu un citādi kompetentu vadītāju un saimnieciskās kultūras.
Latvijas īstais un lielais potenciāls ir atrodams nevis izcērtamos mežos vai jaunos dzelzceļos un naftas vados, bet pašas tautas ražīgā, augstvērtīgā darbā. Taisni tāpēc ar steigu jāizdara vislielākie ieguldījumi intelektuāla un sociālā kapitālā.
Laimīgā kārtā, taisni šie, šodien maz ievērotie, ieguldījumi, atjaunojas un stiprinās paši tad, kad tie ir izdarīti un sasniedz nozīmīgu līmeni.
Kā jau liku manīt šī raksta sākumā, šajās lietās Latvija vēl joprojām pastāv Krievijas impērijas un padomju varas maldīgais uzskats, ka Latvijai labākos ieguldījumus izvēlas un kārto varas vīri. Līdz šim, šie izkārtojumi ir maz devuši Latvijas nākotnei un tautas spēju atjaunošanai. Ārzemju ieguldītāji varbūt par to neuztraucas tik daudz, kā par to, ka šādas sarunas uzsver galveno kārt varas, bet ne ekonomiskos, sadarbības principus. Labākie un Latvijai vērtīgākie ieguldītāji pēc iespējas cenšas iztikt bez šiem varas vīriem. Jau tāpēc vien, tie no Latvijas izvairās. Tie izvairās arī no ieguldījumiem zemēs, kur ir stingri iesakņojusies korupcija un nelietderīga saimniekošana. Pat tradicionālā kapitāla ieguldītāji augsti vērtē savu ieguldījumu izaugsmi tur, kur veidojas augsts intelektuālais un sociālais kapitāls. Izņēmums ir izrakteņu un koksnes ieguve, transports un apstrāde. Šajos gadījumos ieguldītāju galvenās rūpes ir par ieguldījuma ātru atmaksāšanos.
Labs piemērs ir naftas un gāzes vadu paplašināšana uz Ventspili. Latviešiem liekas, ka lielā teikšana te būs ostas krānu īpašniekiem. Taču īstenībā tā ir daļa no Kaspijas-Baltijas jūras vadu sistēmas. Tajā ir ļoti ieinteresētas bagātās ārzemju naftas firmas, kas vēlas sevi nodrošināt ar transportu, pie tam lētu. Neliekas, ka Latvija ar šīm firmām plānotu nopietnu sadarbību. Šādas lietas savās interesēs kārto lielās firmas pašas (ar valdības palīdzību, bet ne otrādi) sistēmas. Ekonomiskām ienākumu sadales kalkulācijām kalpo labas precedentu zināšanas. Visa kopējā sistēma var būt Krievijas, Kaspijas piekrastes valstu un Rietumu firmu kopīgs pasākums, kur Ventspils ostai un jaunajam vadam Latvijas teritorijā ir tikai sava daļa. Cik ir zināms, tad līdz šim ar varas sviru palīdzību rodas daži tehniskas dabas priekšlikumi, bet tiem trūkst īstas ekonomiskās dimensijas un plānu sadarbībai. Tehniskos un sadarbības plānus savām vajadzībām izstrādā Rietumu firmas. Pirmie, liekas, domāti kā pielikumi tiešām pavēlēm, bet otri sarunu vešanai. Valsts pārstāvji, kas nespēj orientēties uz normālu saimniecisko sadarbību atbaida Rietumu ieguldītājus.
Varianti Rietumu ieguldītājiem vispirms saistās ar optimālu tradicionālā pamatkapitāla iesaisti. Te nav vērts atkārtot apskati par naftas vadiem, naftas urbšanas koncesijām, un celulozes un papīra fabrikām. Te valda tādi izmaksu un peļņas aprēķini, kas ir raksturīgi lieliem tradicionālā kapitāla ieguldījumiem. Par cik šie pasākumi neparedz plaši iesaistīt darbā Latvijas iedzīvotājus, to nozīme Latvijas attīstībā ir minimāla. Celulozes fabrika pie Jēkabpils ar laiku centīsies samazināt vietējo strādnieku nodarbinātību, un to pašu par teikt par kuru katru lielāku zāģētavu vai iespējamo gāzes krātuvi pie Dobeles.
Sekmīga nodarbinātība kopuzņēmumos Latvijas apstākļos var samēra ierobežoti balstīties uz vienkāršu uz lēta darbaspēka ražīgu iesaisti. Te jāatceras, ka šūšanas darbos Latvijā strādās tie, kas var sava darba ražīgumā sacensties ar citiem visā pasaulē. To būs samērā maz, tie nebūs augsti izglītoti un tie nepelnīs daudz. No Latvijas viedokļa varēs teikt, ka šie strādnieki vismaz paši nopelna sev maizi. Saimnieciskā kultūra šajos uzņēmumos nav augsta. Te galvenās rūpes ātri un lēti sakopt uzņēmumu ražošanas sistēmas un sagādāt itin autokrātisku vadību. Tā nemeklēs labākos problēmu atrisinājumus. Drīzāk, šī vadība Latvijā ievedīs savu patreizējo pieredzi un uzņēmumus vadīs ar tiešām pavēlēm un stingriem norādījumiem. Principā varam teikt, ka šādi uzņēmumi varēs dot tikai labus, tomēr īstermiņa, rezultātus. Ja šo uzņēmumu vadība spēs izaudzināt un apmācīt spējīgus vietējos vadītājus, mēs varēsim cerēt uz ilgtermiņa attīstību un uzlabojumiem.
Lielāki ieguldījumi ir saistīti ar vērtīgāku darbu un kvalitatīviem ražojumiem vai visā pasaulē pieprasītiem pakalpojumiem. Ir daudz dzirdēts par programmētājiem. Visa šī nozare izmanto pieticīgus pamatkapitāla ieguldījumus (niecīgus, salīdzinot ar celulozes fabriku) un tāpēc tai konkurenti ir atrodami visā pasaulē, īpaši Indijā (tur nesen izdarīti masīvi ieguldījumi tehniskā izglītībā) Viena no daļa no programmētājiem strādā vienkāršu, apnicīgu un ne sevišķi vērtīgu darbu. Tiem, kas dara vērtīgu darbu pasaules klasē, nepieciešama augsta, un ne tikai tehniskā, izglītība. Citiem vārdiem, Latvijai īsti vērtīgie ieguldītāji ir tie, kas apvieno savus ieguldījumus fiziskā kapitālā ar nopietniem ieguldījumiem intelektuālā kapitālā. Šiem pasākumiem ir ilgtermiņa raksturs. Tā kā ievest vadību ārzemēm ir ļoti dārgi, šīs firmas jau no paša sākuma cenšas uzlabot savu vietējo darbinieku zināšanas un iemaņas. Te raksturīga ir slavenās "Siemens" atbalstu Rīgas Tehniskai Universitātei un citu ārzemju firmu cenšanos sadarboties ar Latvijas labākajām augstskolām. Šie uzņēmumi ir ne tikai labi paraugi. Tie ir magneti, kas iedrošina un pievelk labākos ārzemju ieguldītājus
Šādi ieguldījumi jau nes savus augļus. Tie redzami mazās Īrijas sasniegumu pamatā. Īrija šodien ir vadošā programmētāju valsts Eiropā. Pat vairāk, Īrijai ir labi sakārtots valsts pārvaldes aparāts un saimnieciskā infrastruktūra ir jau izveidojusies. Īri ir strādīgi un godīgi, un Īrijā ir augsts sociālā kapitāla līmenis. Kā to raksta Business Week redakcijas līdzstrādnieks Roberts Katners, "protams, nodokļu polītika bija [panākumu] atslēga. Taču valdības ieguldījumi izglītībā un Eiropas Savienības devumi [Īrijas] infrastruktūrai bija tik pat svarīgi, lai pievilktu [jaunus] uzņēmumus."
Man ir grūti pateikt, cik Latvijai pietrūkst no tā, ko atrodam Īrijā. Latvijai vēl nesen paredzētā "IBM" datoru fabrika, ne sevišķi prasīgā ražošanas līmenī šodien atrodas tajā pat Īrijā. Tas mums būtībā vēlreiz atgādina jau agrāk teikto par to, kas nepieciešams tautas attīstībai un labklājībai. Tomēr nav domājams, ka visa Latvija var savu nākotni veidot kā programmētāju un datoru būvētāju dzimtene. Ir pamats domāt, ka stipri jaunie kopuzņēmumi vai stipras ārzemju firmas ar filiālēm Latvijā, ir tās kas izveidos jaunus tehnoloģiski nozīmīgus un saimnieciski sekmīgus pasākumus. Šie sasniegumi stiprinās ekonomisko rosību arī vairāk tradicionālās nozarēs.
Ir ieteicams domāt par vairākām iespējām starptautiskā sadarbībā. Man nāk prāta lieliskā "ABB" firma, kas iepazinusi Latviju un tās spējas. "ABB" Latvijā strādā sekmīgi un šeit savu darbību un ieguldījumus šeit paplašina. Ievērosim, ka tās darbiniekus no pirmās dienas apmāca strādāt īpatnējā "ABB" darba kultūrā. Darbinieku izglītība un, ja varam tā teikt, to pieradināšana "ABB" prasībām ir ļoti svarīgi faktori šīs firmas sekmēm Latvijā. Nepārsteidz, ka Latvijas latvieši un krievi spēj pielāgoties šīm jaunajām, vēl pasvešām prasībām. "ABB", protams, ir tikai viens piemērs. Līdzīgu firmu skaits Latvijā aug, un līdz ar to ceļas izpratne par to, kas vēl jāmāca un jāmācās.
Citur labākie paraugi ir raksturīgi ar to, ka to darbība arvien vairāk atspoguļo jaunāko Pasaules Bankas ieteikto polītiku. Manuprāt, to raksturo Mišigānas Universitātes profesora Ričarda
Kēves uzskati, ko es šeit sniedzu manos vārdos: (1) Ātrākus attīstības tempus veicina izkoptas spējas sastrādāt ar lielākām, kompleksām ārzemju firmām. To trūkst vismazākajos uzņēmumos. Toleranta polītiskā palīdz veidot saimnieciskās sadarbības polītiku. (3) Intelektuālais kapitāls, īpaši ja tas ierobežojas ar papildus tehnisku apmācību, saimnieciski mazattīstītās zemēs ir nepietiekams kompleksu programmu vadībai. (4) Vietējās firmas, kas darbojas samērā izolēti, bieži vien nav labi informētas par noderīgas informācijas trūkumu. (5) Pieminētas problēmas iespējams samazināt ar polītiku, kas ir labvēlīga ārzemju ieguldītājiem, jo šie ieguldītāji vairo intelektuālo un sociālo kapitālu. Pieņemot kaut vai daļu no šiem uzskatiem, kļūst svarīgi atrast ārzemju ieguldītāju vēlamo, pilnīgāko lomu saimnieciskā un visas tautas attīstībā. Var droši teikt, ka bez šādas starptautiskas sadarbības Latvijas attīstība var nopietni kavēties arī tālāk
VIII Latvijas prioritātes.Ņemot vērā Latvijas labākās ražošanas tradīcijas un pieredzi, loģiski pasākumi būtu gaidāmi aparatūru un detaļu gatavošana montāžai. Šādus piegādātājus Latvija vēl nesen meklēja "FIAT" firma. Iespēju un kandidātu netrūka, sekmīgs FIAT kontraktors atradās viens. Varētu vispārināt un atkārtot divu zviedru pētnieku, L. Grāma un L. Kenigsona atzinumu, ka Latvija vēl nav iemācījusies darboties uz tirgu orientētā saimniecībā un vēl nemāk:
"... ne pirkt, ne pārdot, ne iesniegt priekšlikumus, ne vest sarunas..."
Rūpniecības tirgū tas nenozīmē tikai rādīt savu izpratni par ražošanu, bet, ja varu atļauties ko aizņemties no manas grāmatas, jādomā par modernās apgādes prasībām: Labāk, lētāk un laikā." Šīs ir nopietnas prasības, kas jāievēro, lai sekmīgi strādātu ar Rietumu firmām. Šīs prasības visvairāk attiecas uz nozarēm, kur jauna tehnoloģija paver jaunas iespējas.
Prasības daļu un pakalpojumu kontraktoriem ir tik augstas, ka pasūtītājam daļu no savas ražošanas programmas ir izdevīgi ievietot ārpus savas firmas:
Pirmā prasība ir ražošana bez brāķa un spēja uzlabot kvalitāti tālāk.
Otro raksturo sekmīga darba ieguldījuma un izmaksu samazināšana.
Trešā ir ritmiska un savlaicīga ražojumu piegāde.
Atklāti sakot, arī šeit ir nepieciešami jauni un plaši ieguldījumi visu trīs jau pieminēto trīs kapitālu kategorijās. Bez šiem ieguldījumiem, vēlamā sadarbība ir vai nu ļoti apgrūtināta vai ir vienkārši neiespējama. Patreiz vairums Latvijas uzņēmumu nespēj kļūt par atbildīgiem augstas kvalitātes ražojumu kontraktoriem. Starptautiskais rūpniecības tirgus un modernās apgādes principi Latvijā patreiz ir vēl ir maz pazīstami. Sadarbības kultūra arī vēl ir sveša. Latvijas uzņēmumu attīstību kavē atbildības trūkums, nepietiekamas zināšanas un novecojies fiziskais kapitāls kvalitātes nodrošinājumam. Par cik šeit atrodam kādu zināšanu robu vai saprašanās trūkumu, tad tie ir steidzami jāpiepilda tajos Latvijas uzņēmumos, kas vēlas produkciju eksportēt. Te jāpieskaita datoru programmu eksports.
Varam tikai priecāties, ka Latvijas uzņēmīgie programmētāji (un tie nav tikai latvieši, vai tikai krievi) arvien vairāk atrod iespējas savus uzņēmumus Latvijā. Daļa no tiem sniedz specializētus pakalpojumus datoru laukā. Iespējams, ka vēl vērtīgāki būs tie, kas ar savu darbu cels darba ražību Latvijas uzņēmumos. Uz to jau norāda nesenā Amerikas pieredze par to, kā uzlabot uzņēmumu darbu. Taisni šeit, sastrādājot kopā ar citiem pāri šauru disciplīnu robežām, bieži vien atradīsim tirgū vērtīgāko. Ja ne visi no tiem strādā tikai ar augstākā līmeņa pakalpojumiem, viņu pieredzei sastrādāt pašiem savā starpa un kopā ar ārzemju partneriem ir liela vērtība. Tā ir sava veida ieguldījums ne tikai uzņēmumā, bet visas Latvijas intelektuālā kapitālā. Interesanti, ka Latvijas programmētāji ar savu ārzemju pieredzi arī atgriežas uz dzīvi Latvijā. Viens šīs izvēles faktoriem lielāku programmētāju firmu izvietošanās Latvijā. Te rodas šīs nozares attīstības kritiskā masa, ko jau tagad vēlas informācijas tehnologi augstskolās un visā Eiropā pazīstamā Latvijas programmētāju firma "Dati". Otrs faktors ir latviešu tehnologu tuvība Latvijas dabai. Šis, kā to raksta Aidaho Universitātes profesors Gundars Rudzītis, nākotnē var būt izšķirīgs faktors augstu kvalificētu latviešu noturēšanai Latvijā. Var sagaidīt, ka daļa no šiem patstāvīgiem tehnoloigiem vai pat mazāki tehnoloģisko pakalpojumu uzņemumi tiešām būs daļa no Latvijas lauku dzīves. Visu nevaram sagaidīt tūlīt, bet es ceru, ka klīmata maiņas vien ierosinās izdarīt lielākus ieguldījumus lauki ražojumu kvalitātē. Ievērosim labu piemēru Francijā. Tur eksperimenti virzās uz ogu un augļu izskata, garšas un smaržas uzlabojumiem. Tur patreiz nopietni veido un salīdzina viszmaz divdesmit jaunas tomātu šķirnes.
IX Latvijas sabiedrības loma.Neapšaubāmi, galvenā loma Latvijas saimnieciskā attīstībā un tautas spēju atjaunošaanā. Ja valsts vadītāji iegūtu plašu uzticību sev un valsts institūcijām, varam rēķināties, ka augošais sociālais kapitāls ne tikai samazinās korupcijas nastu, bet pat atvedīs mājās vbismaz daļu no Latvijas iedzīvotāju naudas, kas patreiz ir ieguldīta ārzemēs.
Neatkarīgās Latvijas sākuma gados Jānis Ezeriņš rakstīja, ka "ikviens krietns parlaments nodarbojas ar morāliskās pasaules pieskaņošanu fiziskai pasaulei." Pēc šīs mērauklas, gan Saeimas deputāti, gan ministri, gan Latvijas prokurori un tiesneši, gan valsts ierēdņi vēl ir tālu no šādu funkciju sekmīgas veikšanas.
Neapšaubāmi, taisni valsts vadītāji ir maz ko padarījuši Latvijas intelektuālā kapitāla vairošanai. Viņi vēl nav atraduši savu īsto lomu. Amerikāņi teiktu, ka viņi ir tik dziļi mežā, ka viņi var saskatīt tikai atsevisķus kokus. Viņi liekas pārmērīgi iesaistīti, pie tam ar ļoti apšaubāmiem panākumiem, valsts izņēmumu pārvaldīšanā un valsts apgādē. No vienas puses, korupcija valsts pasūtījumos zeļ visvairāk. No otras, trūkst atbildības par valsts prioritātem. Tajā pat laikā maz ieguldīts fīziskajā infrastruktūrā, respektīvi jaunu ceļu un tiltu būvē. Piemēra pēc, ir patīkami atzīmēt Rīgas pilsētas gādību par pilsētas centra atjaunošanu. Taču jau vistuvākā nākotnē jārūpējas par jaunu Daugavas tiltu celšanu, atmetot domas par samērā dārgākajiem tuneļiem.
Pietiekami ieguldījumi tiesiskā, administratīvā un fīziskā infrastruktūrā ir viens no pirmajiem valsts uzdevumiem. Saimnieciskā rosībai būs daudz palīdzēts, ja katram sīkumam nebūs jāprasa notarizēta atlauja, ja koruptie ierēdņi varēs nokļūt cietumā ar ātru tiesu un pa gludu ceļu.
Protams, te būs daudz darba visai Latvijas sabiedrībai, visiem, kas var vairot Latvijai tik nepieciešamos kapitālieguldījumus.
X Tautas attīstības darba sadale. Ir laiks piecelties no pārdomām strautmalā. Ir laiks iet tālāk.Mans pārdomas man rāda milzīgu ieguldījumu vajadzību, lai Latvija varētu augstu un ātri pacelties virs patreizējā saimnieciskā līmeņa. Citās tautas var runāt par industriālas, respektīvi saimnieciskās attīstības polītikas trūkumu. Latvija, kur saimnieciskā rosība vēl nav tuvu padomju laika līmenim, jādomā par visas tautas spēju atjaunošanu visīsākā laikā. Šeit ir īss manu galveno atzinumu kopsavilkums. Tos es sniedzu tālāk kā visas sabiedrības uzdevumus:
1. Visos iespējamos veidos veicināt latviskas mentalitātes un dzīves ziņas atjaunošanos ģimenēs, skolās, uzņēmumos un iestādēs.
2. Sakārtot valdības aparātu, uzlabot valsts apgādi un samazināt korupciju.
3. Celt tautas izglītibas līmeni un to saskaņot ar modernas sabiewdrības prasībām.
4. Atvest no ārzemēm atpakaļ Latvijas iedzīvotāju ieguldījumus
5. Veidot ciešāku sadarbību ar latviešiem ārzemēs.
6. Sākt plašu un ārzemju ieguldītājiem piemērotu ieguldījumu programmu
7. Veicināt atsevišķu personu un ģimeņu iesaisti un sadarbību ar uzņēmumiem, un nevalstiskām organizācijām un ārzemju institūcijām visās galvenās saimnieciskās izaugsmes un tautas atttīstības dimensijās.
Latvijas nākotne ir visas tautas nākotne. Ja Latvijas nākotnei ir nepieciešama cieša sadarbība ar ārzemju ieguldītajiem, uzņemties atbildību par sekmīgo atjaunošanas darbu veikšanu ir visas tautas pienākums. Vislielākā prioritāte ir celt sociālo kapitālu visās tā dimensijas. Ar šī darba darītājiem roku rokā jāstrādā zinātniekiem un izglītotājiem, skolniekiem un studentiem. Piemērotā sabiedriskā un saimnieciskā vidē Latvijas saimnieciskais potenciāls ir liels un pievilcīgs. Ar redzamu progresu svarīgākajos augstāk apskatītos procesos sabiedroto netrūks.
Esmu diezgan daudz dzirdējis par to, kā šos procesus iedzīvināt un mērķtiecīgi ievadīt aktīvās programmās. No dzirdētā, es visvairāk apšaubu reālās iespējas šos uzdevumus nodot vienai vai otrai ieinteresētai grupai. Šeit apskatītā situācija visvairāk atbilst tādas nevalstiskas organizācijas raksturam, kam ir plaša bāze un ticamība. Šādai organizācija tuvu stāv Šorosa fonda ierosinātais un Nellijas Ločmeles aprakstītais "smadzeņu centrs". Šis centrs ir tiešām iecerēts tapēc, ka "sabiedrībai jāpalīdz valdībai domāt". Manuprāt, šis uzdevums ir pārāk daudz saistīts ar valdības funkcijām. Tas var būt sekmīgs tikai tad, ja tas varēs polītikas veidošanā iesaistīt plašākas aprindas. Kā to rāda augstāk teiktais, te pareizā loma jāatrod gan vietējo interešu, gan ārzemju pārstāvjiem.
Labākie ieguldījumi ir visās trīs kapitāla kategorijās. Šie saskaņotie ieguldījumi var nākt tikai ar ieguldītāju patiesu, ilgtermiņa interesi un tiem piemērotu polītiku!
Takomā, 2000. gada 23. augustā
PS. Šodien lasu vietējā laikrakstā, ka Igaunijā lieliski atmaksājas jau agrāk izdarītie ieguldījumi: Igaunija tagad ir saimnieciskai izaugsmei visaugstāk novērtētā pasaules valsts. Visaugstāk vērtē valdības vadības spējas, darbaspēka apmācības un attieksmes pret uzņēmējiem.
