Posta modernisms, jeb kas tur īsti
notika?
AE: Andrievs Ezergailis ezergail@ithaca.edu
JŽ: Juris Žagariņš zagarins@stcc.mass.edu
JŽ: 13. maijā Ņujorkas "Laikā" parādījās Andrieva
Ezergaiļa raksts "Uz Aloiza Šikelgrubera dēla trases". (Adolfa Hitlera tēvs
bija Aloizs Šikelgrubers vārdā.) Ap to pašu laiku, tas parādījās arī
"Dienā" zem virsraksta "Viens vēsturnieks uz latviešu rēķina atkal
iedzīvojies". Šai rakstā Andrievs Ezergailis apgalvo, ka ideju par baltiešu
atbildību holokaustā pats Hitlers esot izdomājis, un vaino savu kolēģi vēsturnieku
Modri Ekšteinu par šīs idejas propagandēšanu savā grāmatā "Walking Since
Daybreak" (Ceļā kopš rītausmas), Houghton Mifflin Company, 1999. A.Ezergailis raksta: "Tēmu
par latviešu "atriebību" uzsāka neviens cits kā pats Hitlers. /.../Tieši
Hitleram pirmajam pieder šīs atriebības paradigmas autortiesības."
Hitlers pirmo reizi savu domu esot izteicis sarunā ar horvātu
maršalu Kvaderniku savā rezidencē 1941. g. 22. jūlijā, klātesot ārlietu ministram
Ribentropam un ģenerālmaršalim Keitelam. Hitlers esot stāstījis, ka dienu pēc tam,
kad boļševiki iesoļoja Lietuvā, "[boļševiki] pavēlēja visiem bodniekiem 7
no rīta sapulcēties uz ielas, lai tos iznīcinātu. Uz ielu stūriem bija norīkoti
automātiskie ieroči, kas tos cilvēkus apšāva, un tad veikalus pārņēma žīdu
komisāri. Žīdi ir cilvēces sērga. Tādēļ tagad leiši, un arī igauņi un
latvieši, viņiem asiņaini atriebjas."
Šī Hitlera ideja par Baltiešu atriebību esot tik strauji un tik dziļi
iesakņojusies visas pasaules apziņā, ka holokausta pētnieki nemaz vairs nedrīkstot
paļauties uz vēstures liecību pirmavotiem jo tie visi galīgi saduļķoti. Šādu
paļaušanos viņš pārmet Modrim Ekšteinam par to, ka viņš sniedz, piemēram,
liecību no Aušvicas komandanta Rudolfa Hesa (Rudolf Hoess) par Latvijas strēlnieku
brutalitāti 1919. gada brīvības cīņās. Proti, civilistu iznīcināšanu viņš esot
toreiz mācījies no latviešiem. Kāds vācu ierēdnis vārdā Trampedachs 1941. g.
augustā oficiāli ziņojis, ka "naids, it sevišķi starp latviešu zemniekiem, pret
boļševikiem un žīdiem bija briesmīgs". Kāds Rēzeknē rezidējoša naciķu
garīdznieks vēstulē savai sievai apgalvojis, ka 1941. gada jūnijā latvieši situši
savus kaimiņus žīdus ar lāpstām pirms vācieši paspējuši ieviest kārtību.
Modris Ekšteins, pēc Ezergaiļa domām neesot nekas vairāk kā
Hitlera māceklis, jo viņš, citēdams šīs liecības vēl pats raksta, ka žīdu
iznīcināšana "nevarēja būt tikai vāciešu ievesta vai uzspiesta; tai vajadzēja
būt vietējo apstākļu izpausmei."
Es nedomāju, ka Ekšteins atrodas uz kaut kādas "Aloiza dēla
naida trases". Ekšteins ir varbūt pesimists, jo viņš noliedz Andrieva Ezergaiļa
grāmatas "The Holocaust in Latvia, 1941-1944: The Missing Center"
(Holokausts Latvijā: iztrūkstošais centrs) ievadā pausto pārliecību, ka
"patiesība darīs mūs brīvus". Ekšteins saka, ka Otrais pasaules karš
nebija cīņa starp ļauno un labo, starp meliem un patiesību. Viņš saka, ka Otrā
pasaules karā itin visi bija vainīgi un itin visi tika aiztriekti garīgā trimdā un
itin visiem pienākas vienādi apzināt savu cilvēcīgo vainu iekams meklējam ceļu
mājup. Viņš tomēr, galu galā, ir optimists, jo viņš cera, ka būs iespējami atrast
pareizo ceļu. Viņš nekādā ziņā neceļ naidu pret nevienu.
AE: Hitleram un viņa padotiem tā bija internacionāla mēroga problēma:
kā iznīcināt žīdus un vainu novērst no vāciešiem. Akcijas pirmā fāze viņiem
izdevās ļoti sekmīgi. Hitlera domu par baltiešu atriebību, ko es rakstā citēju,
pēc tam pārķēra daudzi viņa padotie un to ierakstīja savos memorandos.
Ekšteina vēsturnieciskai
skepsei acīmredzot ir robežas. Viņa citāti no Hitlera padotiem to pierāda, jo viņš
bez analīzes piedāvā šos citātus. Svarīgi ir iegaumēt, ka Hitlers savu pamatdomu
par baltiešu atriebību izteica sava Ārlietu ministra klātbūtnē. Tas nozīmē, ka
pēc tam Ribentropam šo ziņu vajadzēja izplatīt caur visu ārlietu tīklu.
Pierādījuma man nav, bet esmu pārliecināts, ka tad, kad būsim caurskatījuši visus
1941.g. Berlīnes dispečus uz Stokholmu to ziņu mēs tur atradīsim. Ja Ekšteins ir
postmodernists tad kaut kas ar postmodernismu smird. Man nav nekas pret vēsturniecisku
skepsi, bet ja nu reiz kāds uzdodas par skeptiķi, tad tam ir jābūt bez
ierobežojumiem. Selektīva skepse pamatā ar neko neatšķiras no propagandas.
JŽ: Vai skeptiķis ir tas, kas domā, ka katram naciķim un katram žīdu
šāvējam vienīgais izejas punkts visās domās un visos novērojumos ir Hitlera
fantāzija?
Es domāju, ka neviens
Ekšteina grāmatas lasītājs nevarētu arī bez īpašas analīzes nesaprast, ar kādu
sāli jāuztver latviešu nīdēja Trampedacha, Aušvicas asinskārā komandanta Rudolfa
Hessa un naciķu garīdznieka Walter S. izteicieni.
Ekšteins nemaz nav lētticīgs pret latviešu tautas apmelotājiem.
Viņš citē laikmeta lieciniekus lai raksturotu to ārprātīgo naidu, kas cilvēkus
dzina briesmīgā postā. Viņš smeļ faktus un datus no Tavas grāmatas. Tos taču
viņš nav sagrozījis.
AE: Hitlera laikā naciķim nedarīt to, ko Vadonis gribēja būtu bijis
bīstami. Daži to mēģināja un mēs zinām, kas ar tiem notika.
Ja Hitleram nepieder šī
specifiskā holokausta izskaidrojuma autortiesības, gribētu uzzināt, kādu agrāku tā
uzskata izcelsmi nekā 1941.g. 22. jūlijā, kad Hitlers nodeva savu direktīvu.
Ja postmodernistam patīk ironija, tad Jurim vajadzētu būt visai
uzjautrinātam par Ekšteina nolikšanu uz tās pašas trases uz kuras mitinās pats
sātaniskais Hitlers. Galējais posta modernisms!
JŽ: Kāpēc jāmeklē latviešu atriebības mīta autors? Vai atriebības
kāre latviešos nebija īsta un vai tā nevarēja rasties spontāni vēsturiskajā
kontekstā? Vai tiešām Latvijā un citur žīdu šāvējiem bija jāgaida Hitlera
direktīva pirms izrēķināties ar Padomijas visdedzīgākajiem pionieriem - žīdiem?
Vai pierakstīt naciķu
murgojumus nozīmē tiem piekrist un tos propagandēt? Kā gan citādi izskaidrot un
saprast to neprātu, kas izraisīja holokaustu?
Vai Andrievs pats nav posta modernists, mēģinādams pierādīt, ka
Ekšteins ir Hitlera māceklis?
AE: Katrai idejai ir sava izcelsme un tās saknes ir atrokamas. Svarīgi
ieverot Hitlera teiktajā, ka viņš apgalvo ne tikai to, ka baltieši šāva žīdus, bet
ka viņi to darīja bez vāciešu pavēles, atriebības dēļ.
Hitlera nolūks izskaidrot
žīdu šaušanu kā atriebību ir caurskatāms: proti, novērst pasauli no domas, ka
žīdu šaušana Baltijā bija vāciešu pavēlēts notikums.
Šī versija ir cēlusies nacistu galvās un dažādās permutācijās
tā ir turpinājusi parādīties līdz mūsu dienai. Tā ir saskatāma visā nacistu un
neonacistu propagandā -- tad un arī šodien.
Kā postmodernistam Jurim vajadzētu zināt, ka nekas cilvēku galvās
spontāni nerodas. Mēs darbojamies paradigmu ietvaros. 1941.g. vidū latvieši nezināja,
ka žīdi ir vainīgi pie Baigā gada un ka viņi būtu jāšauj.
Atriebības kāre latviešos nevarēja rasties tīri spontāni! Ne
visur, un ne vienlaicīgi! Kaut kam tamlīdzīgam kas notika 1941.g Baltija vajadzēja
būt plānotam. Dedzīgu padomju pionieru žīdu kopienā daudz nebija. Un ja vispār bija
tie bija aizbēguši. Vislielākie cietēji Latvijā bija Ulmaņa draugi--reliģiskie
žīdi.
JŽ: Skaidrs. ka katrai idejai ir sava izcelsme, bet tas taču nenozīmē,
ka tā ir tik vienkārši izolējama un atklājama. Hitlers savā laikā mēdza pasaules
priekšā lepoties, ka viņš esot visdemokrātiskākais vadonis pasaulē. Vai viņš to
būtu varējis apgalvot, ja viņš būtu mēģinājis pavēlēt savai tautai un savām
iekarotām tautām mīlēt un pasargāt žīdus?
Skaidrs, ka dedzīgu padomju
pionieru žīdu kopienā daudz nebija. Un daudz arī nebija tādu latviešu, kas žīdus
šāva. Bet vai tie to darīja tikai tāpēc, ka vācieši to pavēlēja?
Zināms, ka Hitlers bija propagandas meistars bet tas taču nenozīmē,
ka viņš viens pats bija holokausta cēlonis.
AE: Ar Hitlera teikto kaut kas te nav gluži saprasts: tā bija valsts
mēroga saruna, ko citēju. Ja Klintons kaut ko līdzīgu savu ministru un ārzemnieku
klātbūtnē izteiktu par Irākas tautu, tas tiktu uzskatīts kā valsts viedoklis, kuram
ir jāseko visiem valsts struktūras darbiniekiem. Cits piemērs: ja kāds Krievijas
ministrs neaizstāvētu Putina viedokli par Čečeniju, viņš vairs nebūtu ministrs.
Citiem vārdiem: tas viedoklis nevarēja neizplatīties.
JŽ: Jā, Klintons ir līdzīgi Hitleram runājis par Irāku. V.Putins
līdzīgi Hitleram ir runājis par Čečeniju. Varam būt droši, ka visu lielvaru
sekmīgie polītiķi ir mācījušās no propagandas meistara Hitlera noderīgus mītus
ražot, jeb melot. Bet dotajā situācijā 1942. gadā Hitlers ne par ko nebūtu
uzdrošinājies saviem maršaliem un saviem ministriem pateikt - arī ja tas viņam būtu
bijis izdevīgi - ka latvieši ir viena godīga tauta, kas ciena un sargā savus žīdus.
Tāpat Klintons, pat ja par to Amerikai būtu mūžīgi mūžos brīva pieeja visiem
Tuvējo Austrumu naftas laukiem, nekad neuzdrošinātos ASV masu mēdijiem pateikt
patiesību un atvainoties par to, ka paši amerikāņi nabaga irākiešiem to maitu Sadamu
sešdesmitajos gados uzsēdināja. Tāpat arī Putins, pat ja par to būtu miers visā
Federācijā, nekad nebūtu ticis iecelts par prezidentu, ja viņš būtu savu tautu
mēģinājis apgaismot par Krievijas vēsturisko vainu pret Čečeniju. Naida celšana ir
vienīgais veids, kā melīgi panākt ticamību un naids ceļ naidu un naids ir vienmēr
īsts un tas ir tas, ko Ekšteins mēģināja pateikt savā grāmatā. Es nevaru
iedomāties, ka Ekšteina citētie liecinieki vēstīja par latviešu brutalitāti tikai
tāpēc, ka Hitlers to tā bija izplānojis un pavēlējis. Kara laikā naids vairojas
spontāni, un sekmīgs vadonis ir tas, kas prot ticami melot. Nevienam nav nekādas
autortiesības uz naidu.
AE: Piekrītu, ka nevienam nav autortiesības uz naidu. Bet katram naidam
ir sava izpausmes forma. Ja tūkstoši cilvēki savu naidu izpauž tādā pašā veidā,
kā to darīja Hitlers tad sakritību nevar noliegt.
Bet galvenais jau ir tas, kas
īsti Baltijā notika. Vai Juris ar Ekšteina palīdzību var pierādīt, ka baltieši
sāka šaut žīdus bez vāciešu pavēlēm, pirms vācieši ieradās un atriebības
dēļ? Tas ir tas, ko Ekšteins ar Hitlera kalpa vārdiem apgalvo. Sakritība ir tik tuva,
ka mēs kā postmodernisti varētu pat teikt, ka Ekšteins to domu uzsāka un Hitlers tai
sekoja.
JŽ: Kas tad īsti Baltijā notika?
Viens no Ekšteina
apgalvojumiem, ko Tu apstrīdi, ir sekojošais, no 147.-148. lp Ekšteina grāmatā. (AE
tulkojumā):
"Latgalē, Latvijas austrumu novadā, atriebības motivēti ebreju
slaktiņi notika tūlīt pēc padomju pretuzbrukumu beigšanās 1941. g. 29. jūnijā,
daudz dienu pirms [Ekšteins raksta "days before"] tur ieradās
"einsackomandas", policijas un drošības vienības. (Daugavpilī) nogalināja
vairāk nekā tūkstoš ebreju pirms ieradās vācu slepkavu vienības. Daži no
latviešiem mēģināja izpatikt saviem "atbrīvotājiem", bet lielākā daļa
centās apmierināt savus instinktus."
Pa vidam vēl Ekšteins izsakās vēl specifiskāk [JŽ tulkojumā]:
"Daugavpilī tajā jūnija priekšpēdējā dienā visi
vīrieškārtas žīdi starp sešpadsmit un sešdesmit gada vecuma tika sapulcināti
tirgus laukumā. Daži no viņiem tika uz vietas nošauti vilciena stacijas dārzā aiz
cietuma. pārējie tika apcietināti."
Vērēs Ekšteins atsaucas uz Tavu grāmatu "Holokausts Latvijā".
Viņš saka, ka Tavs apraksts esot..
"..visdetalizētākais apraksts par šo tēmu, rūpīgas
pētniecības produkts, bet tas samazina (downplays) latviešu lomu šajos notikumos.
Turpretim Mārģers Vestermanis izceļ šo lomu savā "Der lettische Anteil an der
'Endloesung': Versuch einer Antwort," kas ietverts Uwe Backes u.c. rediģētajā
"Die Schatten der Vergangenheit: Impulse zur Historizierung des
Nacionalsozialisumus" (Frankfurt: Propulaen, 1990), 426-49. Debate starp abiem
autoriem atrodama "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" 1 un 2 (1993),
108-30 un 122-38 respektīvi.>>
Savā grāmatā Tu par notikumiem Daugavpilī balsties uz liecības no kāda
ziņojuma datēta 16. jūlijā, kura autors varot būt Obersturmbannfuehrers dr. Erichs
Ērlingers (Erich Ehrlinger), ka "latvieši līdz šim ir uzvedušies pasīvi pret
žīdiem un nav uzdrīkstējušies sacelties pret viņiem." Viņš raksta, ka no
Daugavpils 45,000 iedzīvotājiem 50% esot bijuši žīdi, un ka viņi esot
"pārvaldījuši pilsētu absolūti." Latvieši esot bijuši iebiedēti pret
viņiem sacelties, jo vadošie žīdi esot izplatījuši baumas, ka viņi drīzi
atgriezīšoties un īsi pirms tam krievi [ar žīdu palīdzību] bija deportējuši 500
latviešu ģimenes. Tālāk viņš raksta, ka einzatzkomandas esot "stiprinājušas
latviešu mugurkaulu" un akcijas pret žīdiem progresējot ar pieaugošu
intensitāti. Žīdi tiekot padzīti no savām mājām un viņu mājas atdotas nežīdiem.
Žīdu ģimenes tiekot padzītas no pilsētas un vīrieši apcietināti. Apcietinātie
vīrieši tiekot nogalināti un iepriekšsagatavotos kapos aprakti. Līdz tam datumam (16.
jūlijam) einsackomandas esot nogalinājušas
1150 žīdus Daugavpilī.
Tu par šo liecību vēl piemetini:
"Šī liecība ir apbrīnojama ar to, cik lielā mērā SD bija
piesātināta pati savas propagandas. Ērlingers nebija spējīgs saprast, ka
Daugavpilieši nemaz nevainoja savus līdzpilsoņus savā nelaimē."
Var jau būt, ka Ekšteins ir noticējis nepatiesai liecībai, un tur
Daugavpils vilcienstacijas dārzā aiz cietuma neviens žīds netika nošauts un vairāk
nekā tūkstoš žīdu netika nogalināti pirms žīdu slaktiņus sakārtoja okupanti. Bet
kā Tu pats citā vietā raksti, gala rezultātu žīdiem tas nemainīja. Latvieši
Daugavpilieši tomēr sadarbojās ar okupantiem noziedzniekiem un noticēja SD propagandai
tik pat lēti, kā pats SD Obersturmbannfuehrers tai noticēja. Naids panāca savu bet tas
naids tomēr nav tik vienkārši noliekams uz propagandas jeb dezinformācijas rēķina.
AE: Es neesmu teicis, ka Ekšteins tīšu prātu apmelojis latviešu
tautu. Juris ir atkal palaidis garām tieši šo postmodernisko momentu. Ekšteins centās
rakstīt savu grāmatu pēc visaugstākiem "politiski korektiem"
principiem--izņemot, ka viņš neapskatījās apkārt, kur viņš kāju sper. Tur jau ir
tā ironija!
Nesaprotu, kādēļ Juris
domā, ka es it kā esmu negodīgi uzbrucis Ekšteinam. Kas postmodernisma laikmetā
varētu būt negodīgi? Vai domu sakarības savirknēt ir negodīgi?
JŽ: Pirmīt Tu teici, ka galvenais esot tas, kas īsti Baltijā notika. Nu
tomēr izrādās, ka galvenais ir būt godīgam postmodernisma ietvaros. Pacilāju Tavu
1991. g. izdoto grāmatu "Emigranta elēģijas un mezgli", kur sakopoti Tavi
Jaunās Gaitas raksti, 1976 - 1990..
1990. gadā Tu rakstīji (160.
lp): "Ja kāds vēlētos maniem pagātnes rakstiem cauri burties, atradīs pirms
desmit gadiem rakstītu padomu, ka Latvijas atbrīvošanās procesam ir jāiet caur
Jeruzalemei."
Tad paskatījos , un atradu, ka no tā datuma desmit gadus iepriekš Tu
rakstīji (11. lp): "Šinī gadsimtā visbīstamākā tauta latviešiem ir bijusi
latvieši paši... [visos latviešu iznīcināšanas momentos] mūsu gadsimtā ...galvenie
aktīvisti, katrā gadījumā līdzdalībnieki, ir bijuši latvieši. Žīdu un krievu
loma šinī procesā, salīdzinot ar latviešu aktivitāti, ir bijusi niecīga... Mūsu
plānotājiem būtu jārēķinās ar varbūtību, ka latvieši paši pār sevi nevar
valdīt. Aizbildniecības alternatīvas varbūt ir vienīgās, kas mums ir."
Par holokaustu Daugavpilī Tu citē kādu liecinieku (39. lp): " ...
žīdu šāvēji bija vietējie letiņi, nevis vācieši ... Spontanitātes ideja nav
zemē metama, jo daudzi no šāvējiem bija tie, kuriem pirms 12 - 14 dienām vecāki,
līgavas un bērni vai nu bija aizvesti, vai nošauti."
Tad vēl līdzīgi Aspazijai, kas ar raudāšanu pasaulē ienākusi cerēja
ar smaidu to atstāt, Tu rakstīji (11.lp): "... Ar naidu mēs šinī gadsimtā
iesoļojām; ceru, ka ar mīlestību to mēs atstāsim."
Vai Ekšteins būtu kāju spēris Ezergaiļa rakstos?
AE: Paldies Jurim par pastaigu caur maniem vecajiem rakstiem. Šo to jau
aizmirstu viņš tur atrada. Nekur tomēr, tad kad vēl biju zaļš spriedumos par
holokaustu, es neesmu teicis to, ko vēstī Ekšteins: ka holokausts esot noticis bez
vāciešu pavēlēm un pirms vāciešu ienākšanas Latvijā.
JŽ: Ekšteins nesaka, ka "holokausts notika bez vācu pavēlēm un
pirms vāciešu ienākšanas Latvijā". Viņš saka, ka latviešu tauta bija savā
vēsturē daudz pieredzējusi vardarbības un pēc Baigā gada, krieviem atkāpjoties,
bija īpaši nosliekusies uz aklu atriebību pret visredzamākajiem svešniekiem savā
vidū. Vācu propaganda un vācu pavēles un plānošana šīs atriebības alkas
pilnveidoja par holokaustu, bet holokausta ideja eksistēja pirms Hitlers to izdomāja un
pirms vācu maršali un ministri to izplatīja savos dispečos un savos memorandos. Un
holokausts nebija tikai vācu-žīdu padarīšana.