From: valdmanis@parks.lv
Date: 6/20/01 11:39

Šeit mans kopsavilkums kāpēc mums jāpretojas pret pastāvošo ekonomisko dogmu un jāveido kustību lai nodrošinātu mūsu tautai, vai vismaz daļai no tās, patvērumu no globalizācijas - galīga nespēka nežēlīgo naudas pārvaldnieku verdzībā.

Daudzi pasaulē jau cīnās ar lielu pārliecību. Laiks dibināt līdzīgas kustības Latvijā.

Latvijā jau pastāv vairāki forumi kuri cenšas kalpot tieši mūsu tautības un izglītības principiem. Aicinu piedalīties un tos visādi atbalstīt.

Patriotiski noskaņotā jaunatne pulcējās klubā 415 un līdzīgās organizācijās.

Izglītoti cilvēki ārpus čekas vadīto "inteliģences apvienību" meklē tautas nelaimei kā cēloņus tā risinājumus. Šī gada ceturtā maijā jaundibinātais "Nākotnes pētīšanas" institūts rīkoja savu pirmo konferenci Latvijas Kultūras Akadēmijas telpās par ģeopolitiku un tās ietekmi uz Latvijas tautas likteni. Prof. Prikulis lasīja par lauksaimniecību (salīdzinājumā ar Nīderlandi) un Prof. Milts par ētiku un kultūras izmaiņām. Šī konference tiks atkārtota agrā rudenī un tiek paredzēts ka minētie prof. atkārtos savus referātus un es pievienošos ar ieskatu par ekonomisko dogmu kas pārveido tautas par nežēlīgo naudas pārvaldītāju vergiem. . .

Ļaunais veicina un plašina cietsirdīgi lojālu atbalstu, apdullinot cilvēka iedzimtās pamatvērtības ar veiksmīgi propagandētu dogmu. Beidzamā laikmetā sagrauti rasisma un strādnieka šķiras sargātāji, bet tagad cilvēces pamatvērtības apdullina ar iznīcinošu ideoloģiju: grāmatvedības aklām bagātībām un izmaksām, to noteikto konkurētspēju un ekonomikas augšupeju; globalizāciju, konvertējamo valūtu, brīvo tirgu un naudas virskundzību.

Izziņas līdzekļi atspoguļo jaunās kārtības guvēju – t.i., globālo uzņēmumu īpašnieku un vadītāju, viņu atbalstītāju valdībās un šīs jaunradītās tirdzniecības pārvaldes ierēdņu viedokļus. Tomēr veselais saprāts liek izprast, ka indivīdi, ģimenes, tautas un civilizācijas iet bojā un ka pati cilvēce ir redzami apdraudēta.

Cilvēciskās saites ģimenēs, rados, draugos, draudzēs, ciemos, darba vietās, profesijās u.c. veicina savstarpēju prieku un baudu, kultūras un sporta pasākumus; savstarpējas rūpes un padomus; apmaiņu ar pakalpojumiem vai pašradītām mantām utt. Grāmatvedība šīs bezmaksas darbības uzskata kā bezvērtīgas. Lai uzlabotu iekšzemes kopprodukta rādītāju, būtu jāmeklē draudzība krogos, dzimumattiecības ne pie sava laulātā, bet gan tur, kur piestādīs rēķinu, bērni būtu jāaudzina bērnu namos un internātskolās, jāapmeklē maksas pasākumi vai tos jāvēro kopā ar sludinājumiem raidījumos, nevis jāpiedalās bezmaksas pasākumos, pārtika jāpērk, nevis jāaudzē pašam, būtu jākalpo citiem, nevis savējiem utt.

Tradicionāli saimniecības ražoja sev uzturu un apģērbu, veicināja prieku un kultūru, un to spēja pat bez modernās tehnikas un izgudrojumiem. Ciema līmenī veidoja vieglo tehniku un veicināja pasākumus kultūras un sporta jomās. Katra cilvēka vajadzības un spējas bija vērā ņemamas. Uzdevumus pielāgoja spējām. Neviens cilvēks nebija lieks. Mūsu dabā katrā saimniecībā gandrīz katrs indivīds spēja nopelnīt sava vēdera tiesu un jutās brīvs priecāties un lepoties par savu padarīto un baudīt sadzīves brīžus. Sabiedrība uzskatīja par nepieņemamu norakstīt cilvēku kā lieku, bet grāmatvedībā šo lieko jaudu un cilvēkam (un viņa tuvajiem) sāpīgo pazemināšanu neievēro.

Vietēji saistošas norunas un līgumi, un vietēji atdzīti vekseļi un citas vērtszīmes atļāva droši atraisīties no tūlītējas apmaksas, kas tomēr palika kā vietēja savstarpēja saistība.

Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstis apņēmās netraucēt (pat ar demokrātiski pieņemtiem lēmumiem) globālās tirdzniecības centienus nodrošināt pasaulei gan vislētākās preces, tā arī visātrāko ekonomisko attīstību (abi no grāmatvedības viedokļa). Šo pieci simtu lapu garo pamata līgumu reti kāds demokrātiski ievēlēts tautas pārstāvis ir lasījis – un tie, kas ir to lasījuši, ir vienprātīgi sašutuši par tā saturu, kas suverenas tautas pakļauj demokrātiski neievēlētiem birokrātiem.

Lielo firmu ierēdņi (un neievēlētie birokrāti) ir bezspēcīgi, jo naudas pārvaldnieki pieprasa maksimāli labāko peļņu un bez kavēšanās nomainīs ierēdni ar sirdsapziņu, bet, kamēr viņi kalpo tiem, viņu vara ir ierobežota. Visi citi pārvalda savu personīgo peļņas spēju tikai īslaicīgi un beidzot nemaz. Pat vislabākie strādnieki Ādažos palika bez darba, kad Kellogs pārskatīja savu stratēģiju. Bezdarbnieki turpinās plūst uz pilsētām, bet kopumā tehnika visur atvieto darba ņēmējus. Ikkatrs grib ticēt, ka spēs noturēties darbā kā visspējīgākais, bet katram jāsaprot, ka būs beidzot jāiznīkst jaunāka konkurenta priekšā. Maksimālas peļņas vārdā darba ņēmējam būs jāsamierinās ar bada algu, jo pretendentu uz reto darba vietu netrūks. Kāda sauja sevi nosargās uzņēmējdarbībā – dažiem, kuri rīkosies nežēlīgi, varētu pat veikties, līdz kamēr tos apēdīs vai izpirks giganti (pat pasaulē lielākās firmas saplūst arvien ātrāk), citi izputēs sāpīgi.

Pasaules tirdzniecības organizācija un ES pieprasa, lai suverenās valstis atsakās no monetārās un fiskālās politikas, un lai iekšzemes naudai būtu stabila vērtība, kad to konvertē valūtās. Ar to pieļauj neierobežotu tirdzniecības deficītu, to sedzot ar esošo īpašuma izpārdošanu (bez seguma) dolāru pārvaldītājiem. Sarūkošo ekonomisko aktivitāti nedrīkst stimulēt ar deficītu, bet budžeta bilanci jānodrošina ar arvien zemāku devu valsts pakalpojumiem tautas labā. Mēs jau Latvijā vairākus gadus izjūtam sekas:

uz visiem laikiem likumīgi "par (bez seguma dolāriem) sviestu maizi" pārdot mūsu tautas mantojumu (Valdnieki viss kaut kā steidzina šo it kā ļoti vēlamo "prihvatizāciju" un "investīcijas piesaisti"),arvien vairāk samazina līdzekļus tautas izglītībai, veselības un izdzīvošanas (vecumā) veicināšanai, tautā sakrātie līdzekļi pazūd ar gaismas ātrumu uz viss kaut kādām jurisdikcijām – it kā banku krīzēs u.tml.

Valdnieki gavilē par "palīdzības" aizdevumiem, lai veiktu pārstrukturēšanu utt., bet rezultāti sagaidāmi tādi paši kā "trešās pasaules valstīs". Nodoms ir saprotams: drīzumā vairums īpašuma Latvijā piederēs izraudzītiem un kā valsts, tā iedzīvotāji būs maksāt nespējīgi vergi.

Globalizācija ir Bībelē aprakstītais Bābeles torņa projekts. Pār robežām plūdis bezdarbs un bads, mazās tautas un kultūras tiks ātri asimilētas. Slimības un sugas izplatīsies uz nevietām, un dabā juks vietējais līdzsvars. Pasaule baudīs monotehnoloģiju (steidzinot peļņu, "uzlabojumi" lopbarībā tika pirms laicīgi ievesti) un monokultūru, kas iznīcinās vietējās kultūras. Draud arī cilvēku klonēšana – Dieva dotā dažādība starp indivīdiem zudīs, veidojot "ideālas" bez dvēseles gēnu struktūras.

Cilvēces līmenī turpmāko ekonomisko attīstību būtu jāsaista ar vides aizsardzības jautājumiem – attīstītās valstis ar 20% iedzīvotājiem rada 80% pasaules piesārņojuma, un turpmākā attīstība pēc pastāvošā modeļa nozīmē, ka pasaule visā drīzumā nosmaks.

Domājošie cilvēki visā pasaulē mobilizējas pret šo ievesto ekonomisko ideoloģiju. Notiek lielas demonstrācijas valdošo valstsvīru un vadošo starptautisko finansu noteicēju sanāksmju laikā. Vairumā valstu ir spēcīgas politiskas kustības pret centralizēto valsts varu, un vairākās no šīm valstīm radikāli cīnās ar ieročiem. Nesen Kubā pulcējās vairums ANO dalībvalstu, pārstāvot lielāko cilvēces daļu, lai pieprasītu taisnīgāku pasaules ekonomisko kārtību. Tomēr šodien ļauniem spēkiem ir vēl pārspēks finansēs un masu saziņas ietekmē, tomēr pretspēks aug, jo dalībnieki izprot, ka cīņa neapšaubāmi ir par pasaules pastāvēšanu.

Demonstrācijas un pretestības kustības iegūst uzmanību, bet ar to vien nepietiek. Attīstītā pasaulē ir veidojušās vairāki ievērojami paraugi, kā dzīvot citādi. Vairākās saimniecībās un ciematos apiet naudu ar vietēji lietojamām atzinības zīmēm un norēķināšanās sistēmām, kuras netraucēti strādā blakus valsts izdotām vērtszīmēm un klīringa sistēmām. Plašs talcinieku/dalībnieku loks sadarbojas ar saimniecībām, lai veiktu lauku darbus un saņemtu atlīdzību nevis naudā, bet daļā no kopēji gūtā grauda – saimniecībai darba spēks un noiets, talciniekam darbs un pārtika. Pamatā pastāv vēlme ikkatram kļūt neatkarīgam no svešiem spēkiem. Vairāki šādi pasākumi pat noslēguši bartera līgumus ar attālām saimniecībām, lai saņemtu iekārotus svešzemju produktus.

Visnopietnāk pret grāmatvedības aklumu un pret globālizāciju cīnās Indijā, kur demonstrācijas dalībniekus saskaita miljonos un lielākos skaitļos. Tas ir viņu brīvības cīņas vadoņa Mahatma Gandija nopelns. Gandija mērķis nebija nomainīt baltos kolonizatorus ar "brūnajiem" kaklakungiem, bet nodrošināt Indijas ciemiem pašmāju valdījumā nacionālās ekonomikas un kultūras jautājumus. Pēc viņa proponētajiem "swadeši" principiem, visam, kas ražots ciemā, pirmā kārtām jāveicina ciemata neatkarību. Augstākā vara – arī tiesība lemt, kas var cik ievest un izvest no ciema – pieder ciema padomei.

Indijā tāpat kā Latvijā cilvēki gadu tūkstoši ir dzīvojuši harmonijā ar savu vidi: dzīvojuši savās mājās, valkājuši pašu darītas drēbes, ēduši pašaudzētu pārtiku. Lietojuši pašdarinātus priekšmetus, kopuši savus lopus, mežus un zemi, uzturējuši savu vēsturi un kultūru, un to darījuši bagātīgi, līdz krita koloniālismu jūgā. Uzvaras brīdī Mahatmu Gandiju noslepkavoja, viņa pēcnācējs atteicās no "swadeši" un ieveda Indiju atpakaļ korumpētībā un tautai nodevīgā tirdzniecības cilpā. Bet Mahatma un "swadeši" palicis Indiešu tautas sirdīs un atmiņās. Viņš ir atstājis arī mums un visai pasaulei nozīmīgu šo "swadeši" ceļa zvaigzni.

Latvijā pretestība pret Bretonvudas institūcijām (Pasaules Bankai, Starptautiskajam Valūtas Fondam un tā Attīstības bankām); Eiropas Savienībai (un tās banku un palīdzības programmām) un Pasaules Tirdzniecības Organizācijai tikai sāk veidoties. Varas partijas, vairums vēstniecības un saziņas līdzekļi tos slavē. Eiropas Savienības budžets Latvijā pārsniedz vairāk nekā sešdesmit miljonus latu gadā, bet Sorosa fonda – pieci miljonu latu gadā. Tātad līdzekļi, kuri tiek tērēti ik gadu, lai ietekmētu pozitīvu orientāciju pret šo globalizācijas procesu, vairākkārt pārsniedz Saeimas sasaukuma reklāmu izmaksas.

Latvijā tauta būtu jāpaceļ pret celulozes projektu, bet debatēs būtu jāskaidro plašo grāmatvedības un globalizācijas ārprātu un tautu būtu jāved uz "swadeši" pamatvērtībām. Ja referendums nenostāda tautu uz "swadeši" līdzīga ceļa, atliek gatavot patversmi tiem, kas vēlās atturēties vai pēc laika izstāties no iznīcinošās ekonomiskas pārvaldītās sabiedrības. Tāds patvērums būtu (bez naudas) vietējās pašpalīdzības sabiedrības.

From: kingga@plu.edu
Date: 6/21/01 5:08

Sveiki!

Pārdomājot Gundara Valdmaņa vēstījumu par pamatvērtībām un dažiem ar tām saistītiem jautājumiem, jāpiekrīt vairākiem viņa vispārinājumiem un arī dažiem specifiskiem aizrādījumiem. Manuprāt, tie nav jauni, bet drīzāk nepietiekami ievēroti pārrunās par saimniecisko dzīvi.

Man nav skaidrs, kāpēc viņš izvēlas tās kādreiz pretrunīgās domas, kas ir saistītas ar latviešu kultūru un saimniecisko analīzi, lai uzbruktu Rietumnieku saimnieciskām sistēmām un starptautiskām organizācijām. Šodien šīs sistēmas, ar visām ēnas pusēm, ir parādījušas savu pārākumu visā pasaulē. Valdmanis, pats ar Rietumos iegūtu MBA grādu un pieredzi, ļoti labi pazīst gan saulainās, gan ēnas puses uz tirgu orientētā saimnieciskā dzīvē. Mēs visi ļoti labi zinām, ka tīra "brīvā" tirgus sistēma nekad nav pastāvējusi, nepastāv un arī neradīsies. Mēs zinām, ka visās Rietumu zemēs uz tirgu orientēta saimnieciskā dzīve ir tomēr saistīta ar sabiedrības prasībām un ar kontroli, kas sakņojas katras sabiedrības kultūras mantojumā. Protams, dažas no tām ir vairāk noskaņotas uz materiāliem sasniegumiem, bet dažas mazāk.

Neapšaubāmi, katrai nācijai ir savas prioritātes. Pirmās republikas laikā tās bija izveidot polītiski un saimnieciski patstāvības spējīgu valsti. Latviskā kultūra, par cik tā atspoguļojas arī folkloras mantojumā, reizē dod daudz un dod arī maz abiem mērķiem. Latviešu saimnieciskās tradīcijas nāk no patriarhālām lauku ģimenēm. Uz tām balstās arī Kārļa Ulmaņa "Zemes saimnieka" valsts vadības modelis ar autarkiju (kas ir tik tuva naturālai saimniecībai). Otrā republika cīnās ar šīm pašām problēmām, bet klāt nākusi okupantu režīmu atnestie uzskati. Šodien vēl jāvērtē, ko var dot tautas garam sveša tirgus saimniecība.

Kopīgas cilvēces pamatvērtības saimnieciskai dzīvei būs grūti atrast. Ja līdz šim privāta un sabiedriska saimnieciska rosība Rietumos ir pavisam privāta lieta, tad to līdz šim vismaz pa daļai var atdalīt no sabiedriskās un kultūras dzīves. Tas strauji mainās, un Valdmanis gluži pareizi aizrāda, ka šodien daži uzņēmēju principi un pieejas noveco. Tie pa reizei vairs nesaskan ar sabiedrības prasībām. Taču ja jāmeklē jauni uzlabojumi šajā kultūras un saimniekošanas saskarē, tad to neatradīsim Indijā un Indijas ciematu šķietamajā neatkarībā. Šiem ciematiem blakus jau stāv daudzi uzņēmēju šķiras pasākumi un Indijas varenie tehniskie institūti, kas jau tagad nopietni iespaido to, kas notiek ne tikai pie Indus upes, bet arī Silikona ielejā pie Stanforda Universitātes.

Ļoti iespējami, ka no latviskā mantojuma varam izvilkt, pieturēt un kopt godīguma, centīguma un strādīguma tradīcijas. Cik ātri ar tām var izveidot ražīgu sastrādāšanas spēju vairs nav iespējamības, bet laika jautājums. Par to liecina faktiskie multietniskie Latvijas programmu rakstītāju uzņēmumi. Par plašākām spējām sastrādāties ar ārzemēm runā jaunā elektronisko preču "Hanzas elektronika" rūpnīcas vadība Ogrē.

Vislielākās problēmas nenāk no Pasaules Bankas. Tās vienkārši parādās tur, kur ierastās metodes un kalkulācijas nāk pretrunā ar sabiedrībai vērtīgo un taupāmo. Paldies Valdmanim par aizrādījumu, ka vienkāršākai grāmatvedībai (ko lieto arī Latvijā) nav metodes, lai pareizi novērtētu strādājošos un nestrādājošos, vai tādas tautas bagātības kā atjaunotu Brīvības pieminekli, noslīcināto Staburadzi, pietaupīto Gaujas nacionālo parku un pēdējā laikā attīrītos ūdeņus upēs un jūrā. Mēs vēl nezinām, cik mums nākotnē vajadzēs Latvijas mežus, tīrās smiltis un pat ģipsa atradnes. Bet mēs varam vienoties par to, kas ir taupāms un sargājams.

Modernā grāmatvedība taisni vadības vajadzībām sniedz piemērotākus īsto izmaksu un pat sabiedrisko aktīvu zaudējumu aprēķinu veidus. Es ceru, ka diskusijas par "Baltic Pulp" tiešām novedīs pie labākiem priekšlikumiem un to vērtējumiem.

Viens no principiem, ko Valdmanis nepiemin ir t.s. sociālo (sabiedrisko) labumu un izmaksu (zaudējumu) līdzsvarojumi, ko jau sen Rietumos ievēro piesārņošanas kontrolē. Šo principu uz Ameriku atveda agrākais Kenigsbergas Universitātes profesors K. Vilhelms Kaps (K. William Kapp) pec Otra Pasaules kara. Vairs nav neiespējami vai sevišķi grūti ierobežot mēģinājumus iegūt privātos labumus (peļņu) un samazināt privātās izmaksas uz sabiedrības rēķina. Te var daudz panākt ar analīzēm, kur atšķir sociālo (sabiedrisko) no privātā, un nepieļauj sabiedriskus zaudējumus bez sabiedriskiem labumiem.

Par cik šie izlīdzinājumi ir pieņemami tikai pa daļai var pateikt grāmatveži un tautsaimnieki. Atcerēsimies, ka visas sabiedriskās intereses agrāk vai vēlāk kontrolē visa sabiedrība. Tā tas bija jau gadus desmit atpakaļ, kad igauņi sāka rūpēties par savas dabas piesārņojumiem, kad latviešiem likās nepieņemama tālāka Daugavas ielejas pārpurvošana ar spēkstacijas būvi un kad lietuvieši sāka uztraukties par saviem Černobilas tipa reaktoriem. Varam pieņemt, ka sabiedrība un tās vadītāji sāk dumpoties, kad saimnieciskie projekti vairs nesaskan ar kultūras prasīto.

Valdmaņa teiktais par globalizāciju ir savas ievērības cienīgs arī tad, kad domājam par mums vēlamu pamatvērtību kopšanu. Tā nav saistāma ar naturālās saimniecības un Kārļa Ulmaņa provinciālo merkantilo polītiku. Sabiedriskās vērtības nevar kopt mežā vai purvos slēpjoties. Tās ir jāizmanto visā atklātībā tad, kad ceļ Latvijas nākotni ar starptautiskās sadarbības palīdzību. Sabiedrisko labumu izsaimniekotāji nav jāmeklē Vašingtonā, Briselē vai Maskavā. Tos var vispirms atrast Rīgā.

Visu labāko, savas pamatvērtības vērtējot,

Gundars K.

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 6/22/01 2:51

Man prasās izteikties par abu Gundaru pārdomām. Vispār, mani ļoti patīk Gundara Ķeniņa nosvērtais komentārs.

Gundars K. starp citu rakstīja, ka Otrai Republikai klājas grūtāk nekā Pirmai tāpēc, ka

> . . . klāt nākuši okupantu režīmu atnestie uzskati.
> Šodien vēl jāvērtē, ko var dot tautas garam sveša tirgus saimniecība.

No savas puses šeit gribētu piemetināt, ka okupantu režīma atnestie uzskati gan laikam ir jau sen atmesti. Klāt ir nākusi gan Rietumu kultūrai raksturīgā bezkritikas atdošanās tālu grābjošām "neredzamām rokām".

Šai sakarībā, un arī tāpēc, ka nesen, kad Juronkulis atzinās par nezinīti tirgus lietās viņam ieteicu palasīt Ādamu Smitu, gribu pastāstīt par vienu ļoti interesantu recenziju jaunajā "New York Review of Books" numurā par grāmatu ar nosaukumu "Economic Sentiments: Adam Smith, Condorcet, and the Enlightenment" (Ekonomiski sentimenti: Ādams Smits, Kondorsē un Apgaismība). Grāmatu rakstījusi Emma Rothschild, recenzents ir Alan Ryan no Oxfordas.

Par Smitu teikts, ka mēs mūsu laikos visvairāk viņu iedomājamies kā teorētiķi, kas neredzēja cilvēku kopienās neko vairāk kā marksisma folklorā kariķēto tieksmi uz mantkārību un kas ticēja, ka cilvēku attieksmes pašos pamatos visas sastāv no pašintereses apliecināšanas un attiecīgas tirgošanās, un ka katra cilvēka pamatvērtību precīzi atspoguļo tā cena, par kuru viņš savu pakalpojumu var pārdot.

Vēl arī runāts par marķīzu Kondorsē, kas mūsu laikos norakstīts vēstures neveiksminiekos, jo viņš esot ticējis, ka cilvēku kopiena tiecas virzienā uz morālu un polītisku saprašanos (consensus), kas varētu būt pamats sadarbībai uz tādas pašas likumības pamata, kāda valda eksaktās zinātnēs (fizikā un ķīmijā). Tātad Smits saredz sabiedrību kā tirgu un Kondorsē to saredz kā racionālu utopiju. Juronkuļa favorīts Šumpēteris, piemēram, esot norakstījis viņus kā "seklus intelektuālistus".

Un kas tā "Apgaismība" tāda? Laikam jau tā ir tieši tāda ticība, ka ir vērts meklēt cilvēku attieksmēs elegantus modeļus (kāds bija, piemēram, tā pati Smita "neredzamā roka") un universālus morālus un polītiskus principus, kas ir aptverami ar cilvēka prātu.

Grāmatas autore iedziļinājas Smita un Kondorsē laikmetā (vēlajā 18. gadsimtenī) un atrod, ka viņi abi īstenībā bijuši pavisam citādāki, nekā mēs iedomājamies. Viņa pat salīdzina viņus ar tādu mūslaiku domātāju, kā Jezaju Berlin (Isaiah Berlin) (par kuru daži saka, ka viņš esot pratis latviešu valodu, jo jaunībā dzīvojis Rīgā, un tāpēc arī letiņi viņu labprāt piesauc, kad runa ir par nacionālismu). Abi viņi, Smits un Kondorsē, esot vairāk vadījušies no taisnīguma pamatvērtības pirmā vietā, darba efektivitāte, produktivitāte nav bijusi pamatā viņu domai, lai gan mūsu laikos visvairāk piesauc Smitu tieši tie, kas, kā Arturs Rubenis šeit Sveiks kopā nesen apmēram izteicās, nedod par nabagiem ne štrunta. Gluži otrādi, viņi pie saviem ieskatiem nonākuši tieši domājot par to, kā izbeigt nabadzību un badā miršanu un tā tālāk. Ar vārdu sakot "laissez faire" viņiem nekad nenozīmēja "laissez mourir" un valsts varai jāspēlē liela loma tirgus regulēšanā, lai panāktu "neredzamās rokas" taisnīgu darbošanos. Visās lietās, protams, pamatā ir valsts atbildība par universālu izglītību. Tātad pamatvērtība, pēc Smita un Kondorsē domas, esot labklājība.

Pretrunā ar Smitu un Kondorsē tomēr ir modernā pamatvērtība, tas ir, kā Gundars K. raksta, pastāvošās iekārtas "pārākums visā pasaulē". Šī doma, pēc Rotšildes rakstītā, ir pamatota Džeremija Bentama (Jeremy Bentham) "maksimālās laimes" (greatest happiness) principā. Pēc šī principa, valdībām ir tiesība gādāt par maksimāla iedzīvotāju skaita maksimālu laimi arī ar paņēmieniem, kas atstumj minoritātes, iznīcina neiederošus indivīdus, un kas saistīta ar zināmu iedarbības dēļ attaisnojamu apspiešanu. Tātad, ja lielais pārsvars amerikāņu dzīvo labi, tas attaisno to, ka pastāv zināmas "minoritātes" (gan ārpus ASV, gan iekšpus) kas nekad neizķepurosies no nabadzības - lai būtu censoņām par mācību un biedēkli. Tas nekas, ka ASV iekārtotā vispasaules monetārā sistēma ir tāda, kas neatļauj tādai nīkulei kā Latvijai iederēties globālajā sistēmā kā ražotājai bet gan tikai kā patērētājai.

Tātad "neredzamajām rokām" nevajag viss atdoties, bet vajag gādāt, lai tās strādātu taisnīgi.

Juris

From: petrotbs@reform.com
Date: 6/22/01 3:15

Gundar King <kingga@plu.edu> rakstīja:

> Vislielākās problēmas nenāk no Pasaules Bankas. Tās
> vienkārši parādās tur, kur ierastās metodes un kalkulācijas
> nāk pretrunā ar sabiedrībai vērtīgo un taupāmo. Paldies
> Valdmanim par aizrādījumu, ka vienkāršākai grāmatvedībai
> (ko lieto arī Latvijā) nav metodes, lai pareizi novērtētu
> strādājošos un nestrādājošos, vai tādas tautas bagātības
> kā atjaunotu Brīvības pieminekli, noslīcināto Staburadzi,
> pietaupīto Gaujas nacionālo parku un pēdējā laikā attīrītos
> ūdeņus upēs un jūrā. Mēs vēl nezinām, cik mums nākotnē
> vajadzēs Latvijas mežus, tīrās smiltis un pat ģipsa atradnes.
> Bet mēs varam vienoties par to, kas ir taupāms un sargājams.

Gudri, gudri tie vīri ar zinību grādiem.

Tak vecā akupante Jevlampija arī grib savu piestiķēt tam taupāmam un sargāmam galā.

Tad nu tā. Latvijā iraid taupāms vēl: maukas, pērkami pulitikāņi, kukuļņēmēji dekāņi, aizrobežu konsultanti (tiklab savēji, kā citēji), galvaskausu trepanējamie urbji, tautas tēvzemes ticības baznīcas ātrai smadzeņu ķīmiskai tīrīšanai un vēl citas lietas. Starp tām citām ne pēdīgā vietā man jāsauc: mazām otrās klases meitenītēm klasē noņemtas ekstazij tabletes (tas gan nebi smuki tā bērnu abižot), Makarmarijas ielas pārnešana uz Pērnavas ielas, un tagadīt kā dzirdam vēl kur tālāk pārnēsāšot, Baismas piļu celtniecība no ekskluzīviem limuzīniem, vājas enerģētikas un aptieķnieku asarām par nedzimušajām receptēm un nemirušajiem pacientiem (maitas, veseļojas no zāļu tējiņām, tā gan vairāk kapraču problēma). Arī valsts pensiju otrais līmenis tepatīt būtu pierakstāms klāt, ar visiem priekiem par terapeitiskajām vērtībām no slinkokases, vilkapases un domestifekālā produkta augšupejas.

Biedri! Kā vecajos labajos laikos no tribīnes man ir jāsaka, biedri! Mūsu attīrītās upes mūsu jaunajos ķīseļu krastos mūs neaizmirsīs! Mūsu svaigi izmēztie nužņiki mūs nepametīs nelaimē vienus. Mūsu eksporta kopprodukc augs augdams, un mūsu kankarētspēja taps no Makšiem un Takšiem jo labi novērtēta, un ikkatrs tautiets taps par konzultantu pasaules nemantīgām antiglobalizētām nācijām iecelts! Biedri! Mūsu partiju vienotā koalīcija apvienosies vēl ciešāk ap vienotu mērķi! Visu Tēvijas nenovērtējamo strādājoši - nestrādājošo vārdā, pateiksimies tagad reperentam par mūsu probleimām veltīto laiku un smadzeņu šūnām šajā nepateicīgajā darbā izķēzītajām.

Urā! Biedri! Pretī jaunām darba uzvarām!

J.Repelente-Pretekle

--

May we live long and die out

- The Voluntary Human Extinction Movement

From: kingga@plu.edu
Date: 6/22/01 5:31

Sveiki,

Pēc tam, kad biju izlasījis Jura Neonkuļa un biedrītenes Jevlampijas Repelentes Pretekles komentārus, nopriecājos par man sniegto ievērību. Juris cītīgi atkārto jau savu agrāk teikto par Rietumu nedarbiem, bet ar Kondorsē palīdzību viņš tomēr ir nonācis vai atgriezies pie labklājības mērķa. Nav slikti. Taču, kā tikt tajā saulītē viņam nav skaidrs, laikam ar lata devalvāciju nē. Ja arī vecā mācītāja Ādama Smita gudrības iederējās 18. gs. pasaulē labāk nekā šodien, tās vēl šur un tur noder, arī Latvijā. Taču viss aiztek, un varbūt labāk ņemt vērā arī Harvarda universitātes Alfrēda Čandlera 20. gs. "redzamo roku", un tālāk pie jaunākiem, varbūt arī padomju gaišajiem spēkiem. Ja man jāizvēlas, es drīzāk izvēlētos Filadelfiju.

Raugi, Juris domā, ka okupantu gudrības jau sen atmestas, bet Jevlampija mani uzskatāmi pārliecina, ka vismaz Rīgā joprojām sataupīts vesels klāsts padomju laika institūciju (nav jau brīnums, ja pārmainīti tikai krekliņi): "maukas, pērkami politikāņi, kukuļņēmēji dekāņi" un citi. Nav gan vairs tā saukto personālpensiju, bet tādam skaistam bērniņam jau var dot dažādus vārdus, kaut vai otrā līmenī.

Tik uz priekšu, ja ne uz Filadelfijas pusi, tad sākumam līdz Ziemeļkorejai!

Gundars

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 6/23/01 3:02

Sveiki!

Gundars K. priecājas par viņam sniegto ievērību:

Šoreiz gan es tikai aizrādīju, ka maksimālās laimes aizstāvjiem Amerikas pārvaldītajā pasaules iekārtā nav nekā kopīga ar Ādamu Smitu.

Kā tikt tajā saulītē man ir tik pat skaidrs kā Tev un Juronkulim un daudziem apdāvinātiem Latvijas jauniešiem - dzīvot Amerikā vai arī cerēt uz augstu amatu Latvijas Bankā.

Vecais mācītājs Ādams Smits aizgāja aizsaulē 1790. gadā, tātad mūžu nodzīvojis 18. gs pasaulē. Citētā raksta jēga bija tāda, ka, tiešām viņa gudrības iederas vēl arvien mūsu pasaulē, bet viņa gudrības ir dziļākas, nekā Amerikas "konservatīvie" mīl iedomāties. Jau toreiz viņa noliedzēji citādi nav spējuši viņu apstrādāt, kā mēģināt viņa gudrības sagrozīt pa savam prātam vai arī viņu apsaukāt par pretrunīgu muldētāju.

Alfrēds Čandlers, ja nemaldos, ar "redzamo roku" domāja profesionālismu bigbiznesa administrācijā. Varbūt tiešām kaut ko tamlīdzīgu mēģināja piekopt arī padomju gaišie spēki brīdī, kad Padomija izčākstēja . . .

> Ja man jāizvēlas, es drīzāk izvēlētos Filadelfiju.

WC Fields reiz teica: "I never vote for anyone. I always vote against." (Es nekad nebalsoju par nevienu. Es vienmēr balsoju pret.)

Man liekas, ka Jevlampija nav pārāk nopietni ņemama.

Juris

Sveiks sveikotāji!

Man vēl joprojām nav skaidrs, kādā veidā mēs amerikāņi bremzējam Latvijas kā ražotājas piedalīšanos globalizācijas procesos. Ir taisnība, ka SVF, PB, un arī droši vien ES un ASV laikam būtu nelabvēlīgi noskaņoti pret augstiem ievedmuitas tarifiem, bet tā nebūt nav diskriminācija tieši pret Latviju. Nupat lasīju Žagariņa mājas lapā ziņu par Latvijas eksportētājiem. Lai gan kopsumma man liek domāt, ka ASV Latvijai atļauj ražot -- gandrīz divus miljardus -- mēs tomēr atpaliekam no abiem kaimiņiem, kuri eksportē gandrīz divreiz vairāk. Nu, lūdzu Žagariņa kungs, Jūs taču tās lietas tik labi saprotat.... kur tas suns aprakts? Ja nav vainīga ne ASV ārpolītika nedz arī stabila valūta (Lietuvā vēl joprojām ir naudas padome), kas tad īsti notiek? Vai nevaram kaut ko teikt par neizdarīgu un korumpētu valdību? Vai tauta dos zociķiem lielāku lomu nākamā Saeimā? Droši vien. Vai ies labāk? Droši vien ne.

ar sveicienu,

Juronkulis

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: Mon, 25 Jun 2001 23:34:45 +0300

Sveiki!

Vīksniņa kungs, izlasījis <<Kas jauns Latvijā?>>, vaicā:

Varam teikt kaut ko par padomdevējiem no Rietumiem, kas nemitīgi sludina, ka valdībai nav ko iejaukties ekonomikas lietās. Neviens nav teicis, ka ASV kaut ko neatļauj. Nav jau gluži tā, kā senos laikos, kad bija jādabū atļauja no kaut kāda ģenerālsekretāra, lai kaut ko ražotu. Bet es brīnos gan, ka tik gudrs vīrs kā Jūs pats nevar paskaidrot, kāpēc republikāniskais vispasaules brīvā tirgus čempions Džī Dabya Amerikas tērauda ražotājus ar embargo sargā no Liepājas metalurga "dempinga"?

Visās Baltijas valstīs tirdzniecības bilance ir negatīva tāpēc, ka visās trīs Baltijas valstīs monetārā polītika ir nostādīta pret pašindustrijas attīstību. Ja Latvijai no visām trim Baltijas valstīm klājas vissliktāk, tas ir tāpēc, ka Latvijas ierēdņi viscentīgāk seko SVF/PB/ASV receptēm.

> Vai tauta dos zociķiem lielāku lomu nākamā Saeimā?
> Droši vien. Vai ies labāk? Droši vien ne.

Tas ir galīgi viena alga vai Saeimā sēž zociķi vai šķēlisti. Viņi visi ir padoti tiem dažiem, kam visa nauda. Lembergs varbūtiņās nav gluži tik odiozs, kā Šķēle. Un Latvijas banka un ASV vēstnieks un Jūs pats nemitīgi turpināt sludināt, ka viss būs okei ja tikai ātrāk visu Latviju izprihvatizēs. . .

Tur tas suns ir aprakts.

Juris Neonkulis

From: rumpis@usa.net
Date: 6/26/01 1:23

Juris Neonkulis:

> Tas ir galīgi viena alga vai Saeimā sēž zociķi vai šķēlisti.

Ja es nedzīvotu Latvijā, varbūt man arī būtu vienalga ;-) Interesanti, kāda būtu neonkulistu piedāvātā Latvijas atveseļošanas recepte? Kādi tur vēl būtu konkrēti punkti papildus tam, ka Repšem jāsēž cietumā?

;-)

Rumpis :)

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 6/26/01 2:04

Sveiki!

Smaidīgajam Rumpim gan nav vienalga vai šķēlisti vai zociķi sēž Saeimā:

> Ja es nedzīvotu Latvijā, varbūt man arī būtu vienalga ;-)

Ja Tu nedzīvotu Latvijā, varbūt vairāk lasītu Latvijas avīzes. Vakardienas Dienā bija par Šķēles un Lemberga kaut kādu tur nebūt raprošmānu, (Raprošmāns - tas ir pa spranciski un tas nozīmē kumpeļbūšanu.)

> Interesanti, kāda būtu neonkulistu piedāvātā Latvijas atveseļošanas
> recepte? Kādi tur vēl būtu konkrēti punkti papildus tam, ka Repšem
> jāsēž cietumā?
> ;-)

Neonkulisti piedāvā veselīgu saprātu un atkratīšanos no illūzijām un no ideoloģijām. Repše var sēdēt kur viņš grib. Rumpim nevajag viņu dievināt.

Juris Neonkulis

From: Gints.Kirsteins@lattelekom.lv
Date: 6/26/01 2:19

He had only one idea - and that was wrong. Beņamin Disraeli :-)))

Latviski pārfrāzējot: Viņam bija divi viedokļi un abi nepareizie!

Pārliecība, ka esi atkratījies no ilūzijām un ideoloģijām ir viena - taču drusku lielāka ilūzija. :-))

G inc.

From: rumpis@usa.net
Date: 6/26/01 3:06

> Ja Tu nedzīvotu Latvijā, varbūt vairāk lasītu Latvijas avīzes.

Avīzēm daudz neticu, bet joprojām turpinu tās lasīt ;-) Lasīju arī šo avīzi un pieņēmu minēto stāstiņu zināšanai. Nāk atmiņā, ka tā nav pirmā šo kungu relatīvā tuvināšanās, un varbūt tā nebūs arī pēdējā ;-))

> Neonkulisti piedāvā veselīgu saprātu un atkratīšanos no illūzijām un
> no ideoloģijām. Repše var sēdēt kur viņš grib. Rumpim nevajag viņu
> dievināt.

Veselais saprāts ir interesanta lieta, un gandrīz vai katrs uzskata, ka viņam tas piemīt pilnā mērā ;-) Labi, bet kā atrisināsim to, ka katram no mums piemītošais veselais saprāts reizēm iesaka pilnīgi pretējus situācijas labošanas modeļus? ;-))

Rumpis, kurš nedievina nevienu un pat netic nevienam :)

From: Gints.Kirsteins@lattelekom.lv
Date: 6/26/01 3:30

Ar veselo saprātu tāpat kā ar sexu- visi domā, ka zin, kas tas tāds ir!

G inc.

From: rumpis@usa.net
Date: 6/26/01 3:57

Diskusija lēnām virzās uz pamatvērtību pusi ;-)