"Tibeta – tās problēmas vēsturiskā izcelšanās, rezonanse starptautiskajā sabiedrībā un Latvijas – Tibetas saikne”

Zinātniski pētnieciskais darbs

 Skolotājs konsultants: J.Dolģe

2000/2001.m.g.

Savā zinātniski pētnieciskajā darbā nolēmu aplūkot starptautiskajā politikā aktuālo Tibetas problēmu, tās vēsturisko izcelšanos un saistību ar Latviju. Kopš 1950.gada Tibetas jautājums ne reizi vien tika pacelts pasaules sabiedrībā un ĶTR izdarīto cilvēktiesību pārkāpumu kontekstā tika izskatīts arī ANO. Atguvusi neatkarību un kļuvusi par pilntiesīgu starptautisko attiecību subjektu, arī Latvija bieži sastopas ar šo jautājumu gan abpusējās attiecībās ar Ķīnu, gan starptautisko organizāciju ietvaros, kaut arī zināma saikne ar Tibetu reliģijas un kultūras jomās tai bija radusies krietni agrāk.

Pēdējā laikā Tibetas jautājums Latvijas sabiedrībā tiek pacelts aizvien biežāk- par to parādās raksti presē, tas tika pieminēts Visķīnas Tautas Pārstāvju sapulces priekšsēdētāja Lī Pena vizītes laikā, bet šī gada jūnijā tiek plānota 14.Dalai Lamas ierašanās Latvijā.

Lai mūsu valsts attiecībās ar ĶTR varētu spert attiecīgus soļus, manuprāt, būtu nepieciešams dziļāks ieskats problēmas ģenēzē. Tādēļ arī pilnīgi likumsakarīgs arī mana darba temats.

Darba pirmajā daļā esmu pievērsies tibetiešu sabiedrības, kultūras un reliģijas tēmai, jo uzskatu, ka tas ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem daudzu vēsturiski politisko sakarību izpratnei. Otrajā nodaļā es aplūkoju Tibetas valstiskuma veidošanos un tā nokļūšanu citu valstu interešu sfērā. Trešajā daļā tiek apskatīta Tibetas iekļaušanas, ĶTR apstākļi un tibetiešu trimdas aktivitātes. Ceturtā darba daļa ir veltīta Tibetas jautājuma rezonansei starptautiskajā sabiedrībā, bet noslēguma daļā es pieskaros Tibetas problēmas un Latvijas saistībai.

Strādājot pie dotā petījuma esmu izmantojis plašu literatūras klāstu Tibetas vēsturē, kas galvenokārt ir pieejams krievu valodā, dažādus preses izdevumus (to skaitā arī ārvalstu), ĶTR materiālus un interneta saitos atrodamo informāciju, kā arī esmu nodibinājis kontaktus ar šīm grupām ārvalstīs. Esmu sazinājies arī ar Valsts Prezidenta kanceleju un runājis ar parlamentārieti Juri Sinku un LĀI direktoru Ati Lejiņu.

Tibetieši pieder pie mongoloīdās rases un ir radniecīga tauta Rietumķīnas kalniešiem. Tie lielākoties ir homogēni ļaudis ar melniem matiem, brūnām acīm, kas apdzīvo areālu no Ladakas Kašmīrā līdz Ķīnas ziemeļrietumu provincēm. Tibetieši paši sevi iedala trijās etniskajas grupās (bodpo, amdo un khampas), starp kurām nav būtisku antropoloģisku atšķirību, kurām ir viena reliģija un valoda. (182, 18)

Jau kopš aizvēsturiskiem laikiem Tibetas rietumus un Indas augšteci apdzīvoja monu un dardu ciltis, kas bija tuvas Ziemeļindijas tautām. Tās dalījās sīkās valstiņās, taču neattīstītas organizācijas dēļ tās nespēja pretoties tibetiešu prieksteču ciltīm, kas virzījās no Ķīnas pierobežas apgabaliem. Tās bija mongoloīdās lopkopju ciltis, kas vēl atradās ģints iekārtas uzplaukuma stadijā. Taču vēsturnieks Ļevs Gumiļevs uzskata, ka Tibetas kultūras un valstiskuma pamatus lika nevis klejotāji lopkopji, bet gan zemkopji, kas apmetās Brahmaputras vidustecē un šajā auglīgajā reģionā audzēja kviešus, miežus un griķus. Šajā nenoteiktajā vēstures posmā tiek atklāta irigācija un ir meklējami metalurģijas aizsākumi. Straujais tehniskais progress veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu, un 7.gs. tas sasniedza 2860 tūkst., t.i., robežu, kas netika pārsniegta līdz pat 20.gadsimtam.(216-218, 28)

Aplūkojot tibetiešu nācijas veidošanās procesu, manuprāt, līdzās vēsturiskajiem avotiem vajadzētu aplūkot arī mitoloģiskās sistēmas, kas ir cieši saistītas ar konkrētas ļaužu kopas pasaules pieredzējumu, ar sevis kā atsevišķas nācijas apzināšanos. Vēlos izdalīt mītus, kas ir saistīti ar divām galvenajām Tibetas reliģiskajām tradīcijām – bon un budismu. Neapoles universitātes profesors Namhais Norbu savā darbā par tibetiešu kultūras vēsturi, atsaucoties uz bon avotiem, min mītu, saskaņā ar kuru sākumā pieci elementi – zeme, ūdens, uguns, gaiss un telpa apvienojās vienā Kosmiskā Olā. Pakāpeniski no šīs Olas izveidijās astoņpadsmit citas Kosmiskās Olas. No vienas no šīm olām radās tibetieši (7, 35). Plašāk gan ir pazīstama budisma leģenda, pēs kuras tibetieši ir cēlušies no kalnu raganas un pērtiķa, kas bija ievērojams reliģiskais praktiķis (ar bieži tibetieši pamato savu reliģiozitāi (14, 36).

Burjatu izcelsmes krievu ceļotājs G.Cibikivs, kas Tibetu apmeklēja 1900.gadā, iedalīja visus šīs valsts iedzīvotājus divās lielās grupās – laicīgajā un garīgajā (93, 42). Laicīgās grupas augstāko slāni veidoja aptuveni 150 aristokrātu ģimenes, kas titulus ieguva trijos veidos – par kalpošanu valstij, aristokrātu kārtā tika ieceltas arī dalai lamu un pančen lamu (par šo institūtu skat. talāk) ģimenes, neliela daļa bija seno Tibetas valdnieku pēcteči. Pārējos laicīgās iedzīvotāju grupas pārstāvjus varētu iedalīt zemkopjos, klejotājos-lopkopjos un pilsētniekos.

Lielākie zemes īpašumi bija koncentrēti klosteru, centrālās administrācijas un aristokrātijas rokās. Par zemes izmantošanu vienkāršajai tautai vajadzēja maksāt nodevas un pildīt klaušas. Tikai nedaudziem zemkopjiem piederēja savi zemes īpašumi. Audzēti galvenokārt tika mieži, kvieši, zirņi un pupas.

Klejotāji savā vairumā bija brīvi no feodālās atkarības - pa ziemu tie dzīvoja zemienēs, bet vasarā migrēja uz kalnu nogāzēm ar saviem ganāmpulkiem, kas lielākoties bija aitas un jaki.

Pilsētnieki darbojās amatniecība un pakalpojumu sfērā. Rūpniecība tikpat kā nebija attīstīta, bet ar tirdzniecību nodarbojās visai plaši iedzīvotāju slāņi.

Garīdzniecība veidoja aptuveni 20% no visa Tibetas iedzīvotāju skaita. Klosteru durvis bija atvērtas visiem iedzīvotāju slāņiem neatkarīgi no izcelšanās un mantiskā stāvokļa, kaut arī turīgāko dzimtu atvasē bija lielākas karjeras iespēja. Klosteri bija lielākie izglītības centri, jo laicīgās izglītības sistēmas Tibetā nebija. Ne visi, kas iestājās klosteros apguva pilnu budisma filosofijas kursu vai medicīnu, daudzi tikai praktizējās glezniecībā un kaligrāfijā vai arī tika sagatavoti vienkāršu rituālu veikšanai, bat atsevišķas grupas tika sagatavotas par miesassargiem augstākajai garīdzniecībai vai aristokrātijai. Klosteri saņēma lielus dāvinājumus kā no valsts, tā arī no privātpersonām. Garīdzniecība tika atbrīvota no jebkāda veida nodokļiem un pakļāvās tieši klostera administrācijai. Klosteri baudīja plašu ekonomisko autonomiju un plaši iesaistījās tirdzniecībā (93-101, 42; 180-181, 18).

Augstākie garīdznieki tika uzskatīti par izcilo reliģisko meistaru un savu priekšteču inkarnācijām jeb tulku ( burt. iemiesojuma ķermenis ). Vadoties pēc īpašām zīmēm un liecībām, pēc katra tulku nāves tiek meklēta jauna inkarnācija (247, 26). Šis princips pilnība nodrošināja garīgās varas un mācību pēctecību un vispāratzītu reliģisko autoritāti.

1.2 Tibetiešu reliģijas.

1.2.1 Bon.

Bon ir temins ( tib. bon pa – noturēt, piesaukt ), kas apzīmē seno tibetiešu reliģisko priekšstatu sistēmu, kas bija plaši izplatīta Tibetas teritorijā līdz budisma ienākšanai apt. 7.-11.gs. Šīs reliģijas dibinātājs bija Šenrabs Mivo – sludinātājs, kas ieradās Tibetā no Irānas ( pēc citas versijas no Šanšunas ) (275, 28). Centrālās bon dievības tiek traktētas kā Esamības Valdnieks, Baltā Gaisma, Visulabais, un tas tieši norāda, ka šī reliģija nav vis noteiktu dabas spēku pielūgšana, bet gan pirmsstāvokļa prakse. Galējais bon mērķis ir sančže jeb prāta atmodas stāvoklis, bet jau pašas reliģijas nosaukums norāda, ka uzsvars tiek likts uz lūgšanu, mantru, skaitīšanu, lai atbrīvotu vai pasargātu sevi no nelaimēm un gūtu spēkus garīgajam ceļam. Īpaši tiek uzsvērts, ka bon pieprasa no saviem piekritējiem aktīvu sprediķošanu un cīņu par patiesību (283, 28). Vēl viena šīs reliģijas īpašība bija tās prozelītisms, t.i., ne tikai cilvēks var brīvi pieņemt šo ticību, bet arī jebkura dievība no citas reliģiskās sistēmas var brīvi tajā ienākt un ieņemt tās panteonā noteiktu vietu uz līdzvērtīgiem pamatiem (191, 32). Līdz ar to bon pārdzīvoja spēcīgu budisma ietekmi un arī zināmā merā kļuva par tā integrētu sastāvdaļu, saglabājot savrupību un sev raksturīgās īpatnības. Taču, neskatoties uz tik ciešām saiknēm ar budismu, bon piekritēji izpelnījās nepamatoti nievājošu attieksmi no citu tibetiešu puses, bet pati ticība tika izstumta attālos Tibetas rajonos (21-22, 35; 105, 42).

1.2.2 Tibetas budisms.

Pirmo reizi budisms Tibetā ienāk mūsu ēras 2.gadu simtenī, bet par valsts religiju tas kļuva 7.gs., bet galīgi nostiprinājās 12.-13.gs..Tibetas budisms ir veidojies no, t.s., mahajānas, ko dažreiz sauc par “ziemeļu budismu”. No otra svarīga budisms virziena hinajānas to atšķir lielāka reliģiozitāte, kas vairāk balstīta uz intelektu, nevis intuīciju. Līdzās tradicionālajām budisma atziņām par esamības un neesamības nosacītību, atbrīvošanos no sansāras un nirvānas sasniegšanu, mahajānā uzsvars riek likts uz bodhisatvas stāvokļa sasniegšanu, t.i., atbrīvošanos no pārdzimšanu virknes, atsakoties no sevis glābšanas, lai palīdzētu citām būtnēm sasniegt atbrīvošanos. Savā formēšanās procesā Tibetas budisms iekļauj sevī atsevišķas bon iezīmes (72-73 un 178, 26; 30-32, 39).

Pakāpeniski Tibetas budisms sadalījās vairākās tradīcijās jab skolās (dažos avotos tiek lietots jēdziens sektas ). Galvenās atškirības starp šīm skolām pastāv pamatmācību mutiskās nodošanas tradīcijās. Katrai skolai bija savi rituālu veikšanas noteikumi, sava dievība aizgādnis un dievība ticības sargātāja. Mutiskās nodošanas tradīcija tika uzskatīta par nepārtrauktu garīgo saišu līniju. Skolotājs nodeva skolniekam tekstu, kas konkrētajā skolā tika uzskatīts par galveno, un teksta izskaidrojumu (21-22, 30). Atsevišķos Tibetas vēstures posmos dažām skolām bija liela loma tā laika reliģiski-politiskās konjuktūras veidošanā. Tādēļ vēlētos aplūkot tuvāk četras nozīmīgākās Tibetas budisma tradīcijas – Ninmapā, Sakjapā, Kagjupā un Gelugpā.

Par Ninmapā (burt. senākā) skolas dibinātāju tiek uzskatīts budisma sludinātājs Padmasambhava, un tā veidojusies no Indijas mahajānas skolu sintēzes. Specifiska šīs skolas klosteru izglītības īpatnība ir komentāru tradīciju apgūšana, maģisko formulu mantru atkārtošana un kosmogrammu mandālu kontemplācija. Šī skola Tibetā nebija īpaši populāra, un tikai divi tās klosteri atradās Centrāltibetā, pārējie bija izvietoti Ķīnas pierobežas apgabalos (322-329, 27).

Sakjapā skolas galvenā doktrīna saucas ceļš-rezultāts – ceļa mērķis tiek realizēts ceļa veikšanas procesā – adepts apzinās savu stāvokli, viņš iegūst zināšanas ar meditācijas palīdzību dzīvības un nāves starpstāvoklī. Uzsvars tiek likts uz Mācības saprašanu un intelektuālo analīzi (330-331, 27; 217, 26).

Kagjupā skola tika dibināta 11.gadsimtā, bet drīz sadalījās četrās apakšskolās, no kurām vien – Karmakagju – īpašu ievērību, jo tieši noformējās jaunais reliģiskais statuss tulku. Šīs skolas tradīcija lielākā mērā balstās uz praktisko pieredzi. (141, 26; 341-344, 27).

1403.gadā lielais tibetiešu budisma reformātors Czonkhava nodibināja jaunu skolu – gelugpā, kas vēsturiskajā perspektīvā kļuva par dominējošo reliģisko tradīciju. Czonkhava atjaunoja mūku disciplīnas principus visā to stingrībā, izstrādāja vienotu dogmatiku un filosofiju, tibetiešu budistiskās tradīcijas sistematizāciju. Gelugpā skola pakāpeniski ieguva vadošo lomu ne tikai religiskajā, bet arī politiski administratīvajā dzīvē (531, 28; 340, 27).

Līdz 1951.gadam Tibeta bija pilnīgi teokrātiska valsts. Augstākais valdnieks bija dalai lama, kam piederēja gan laicīgā, gan garīgā vara pār Tibetu. Dalailama tiek uzskatīts par Avolokitešvaras – žēlsirdības personifikācijas – iemiesojumu. Šī institūta pirmsākumi meklējami 15.gs., kad manis minētā Czonkhavas jaunākais skolnieks Gentuns Drups dibināja savu klosteri, bet pēc savas nāves, kā tiek stāstīts, pārdzima no jauna divus gadus vēlāk, tādējādi aizsākdams jaunu inkarnāciju līniju. 1577.gadā trešā Gentun Drupa inkarnācija Sodnams Džamco, kas bija Gelugpā hierarhs, pievērsa budismam mongoļu vadoni Altanhanu un saņēma no viņa Vadžradharas dalailamas titulu, šis tituls tika automātiski attiecināts uz divām iepriekšējām Sodnama Džamco inkarnācijām. Taču tikai 17.gs., kad Gelugpā guva virsroku Tibetas politiskajā arēnā, dalailamas ieguva varu pār Tibetu (138-140, 42). Kopumā Tibetas vēsturē ir zināmi 14 dalailamas, taču viņi tiek uzskatīti par vienu un to pašu personu. Jauna inkarnācija tiek meklēta to zēnu vidū, kuri ir dzimuši ne agrāk kā 49 dienas, bet ne vēlāk kā 2 gadus pēc iepriekšējā dalailamas nāves. Meklētāji vadās pēc raksturīgām pazīmēm un norādījumiem, ko atstāj mirušais dalailama dzīves laikā vai sniedz dalailamas orākuls. Gadījumā, ja atrasti vairāki kandidāti, notiek lozēšana. Jaunais dalailama ieguva izglītību Gelugpā klosteros, bet par pilntiesīgu valdnieku kļuva sasniedzot 18 gadu vecumu (104-105, 26). Dalailamas prombūtnes gadījumā un laika posmā no viena dalailamas nāvei līdz nākamās inkarnācijas pilngadībai vara piederēja regentam (pavaldonim), kurš tika ievēlēts no augstāko garīdznieku vidus vai bija iepriekšējā dalailamas nozīmēts (184B, 18).

Otru svarīgāko inkarnāciju līniju veido pančenlamas, kas ir Buddas Amitabas iemiesojumi un ir aizsākuši tradīciju no cita Czonkhavas skolnieka. Pančenlamas pildīja dalailamu skolotāju funkcijas, tiem bija sava administrācija un rezidence Tibetas dienvidos. Lai arī budisma reliģiskajā hierarhijā pančenlamas stāv augstāk par dalailamām, tie maz iejaucās valsts politiskajā dzīvē, nododamies reliģiskajai praksei un filosofijas studijām. Vienīgi 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā starp Dalailamu XIII un Pančenlamu IX izcēlās konflikts par politisko ietekmju sfēru sadalīšanu (184A, 18; 187-188, 42).

Augstākais Tibetas varas resors tika saukts par šoru, un to vadīja vai nu dalailama, vai nu regents. Šorā ietilpa ministru kabinets (kašags), ko veidoja četri ministri. Dalailama iecēla vienu vai divus premjerministrus, kas parasti bija viņa radinieki vai arī nāca no aristokrātiskajām dzimtām. Ministru kabineta pakļautībā atradās sekretariāts, ko vadīja četri garīdznieki, un četru laicīgu ierēdņu vadīts finansu resors. 20.gs. sākumā tika izveidoti īpaši lauksaimniecības, rūpniecības, sāls un tējas nodokļu iekasēšanas resori, kā arī ārlietu ministrija.

Pastāvēja arī tautas sapulce jeb congdu, kuras sanākšanas reizes nebija regulāras. Sapulce tika sasaukta ar īpašu valdības rīkojumu, un tās kompetencē atradās atsevišķu jautājumu izskatīšana. Sapulces sastāvu noteica četri kabineta ministri, un tajā lielākoties tika iekļauti aristokrātijas pārstāvji un lielo klosteru priekšnieki. Sapulces prezidiju veidoja valdības sekretariāta un finansu resora vadība. Priekšlikumi netika izlikti nobalsošanai, bet lēmumi tika pieņemti tikai tad, kad opozīcija bija apklusināta. Rezolūcijas tika iesniegtas kabinetam un nosūtītas dalailamam (184-185, 18).

Vietējo administrāciju veidoja 8 reģionālās valdības, kuras vadīja centrālās administrācijas ieceltās amatpersonas. Reģionālās valdības galvenokārt nodarbojās ar nodevu ievākšanu valsts kases labā (21-23, 43).

Specifisks Tibetas pārvaldes elements 17.gs. bija mandžūru rezidenti, kuru uzdevums bija sekot Tibetas iekšējai un ārējai politikai, izlozēt dalailamu gadījumos, ja bija vairāki kandidāti, kā arī paziņot jaunā dalailamas vārdu Pekīnas valdībai formālai apstiprināšanai (136-137,420). Šajā momentā iezīmējās savdabīgā Tibetas un Ķīnas impērijas attiecību shēma, kuras izveidošanās aspektus sīkāk vēlētos aplūkot nākamajā darba daļā.

2.1 Tēmas pētījuma nosacījums.

Lai izprastu un novērtētu Tibetas 20.gs. notikumus, manuprāt, būtu jāiziet cauri šī reģiona politiskajai vēsturei sākot ar Tibetas valstiskuma izveidošanos, liekot uzsvaru uz Tibetas, Ķīnas impērijas un citu valstisku veidojumu attiecībām.

Pētot agrīno Tibetas vēstures posmu (7.- 9.gs.), esmu sastapies ar faktu, ka šī laikmeta norises dažādos traktējumos savas pozīcijas pamatošanai kā Tibetas trimdas aprindas, tā arī ĶTR propaganda. Vienu un to pašu notikumu interpretācijas materiālos ir pilnīgi pretējas. Tādēļ turpmākajā izklāstā izmantošu galvenokārt neitrālus avotus, ņemot vērā arī atsevišķus ķīniešu un tibetiešu sniegtos faktus.

2.2 Vienotas valsts izveidošana, uzplaukums un bojāeja.

Mūsu ēras pirmajā gadu tūkstoša vidū tagadējas Tibetas teritorijā bija aptuveni 20 valstiņas, kas atradās nepārtrauktā karastāvoklī viena ar otru. 439.gadā Tibetā ienāca jauns integrējošs spēks – Sjanbiešu ciltis, ap kurām sāka pulcēties vietējie augstmaņi. No šī laika sākās Tibetas apvienošana, kas beidzās aptuveni 7.gs. sākumā. Sjanbieši pa šo laiku bija pilnīgi iekļāvušies tibetiešu sabiedrībā, un 7.gs. izveidojās valsts iekārta, ko nosacīti varētu nosaukt par ierobežoto monarhiju – par formālo valsts galvu tika uzskatīts valdnieks cenpo, kas bija Sjanbiešu vadoņu pēctecis, taču visa izpildvara patiesībā bija vietējo augstmaņu un bon priesteru rokās (222-223, 28). Līdz ar iekšējās apvienošanās beigšanos sākās plaša tibetiešu ekspansija ārpus savas zemes robezām. Līdz 7.gs. vidum jaunizveidotā impērija ( tieši tā tiek saukta Tibeta ) iekļāva sevī ne tikai Tibetu, bet arī Nepālu, Butānu, Assamu, tā tieši saskārās ar Ķīnas impēriju. Par cenpo kļūst Songtsens Gampo, kura vadībā tibetieši sakauj nepāliešus un ķīniešus. Lai nodrošinātu šīs uzvaras, jaunais valdnieks noslēdza laulības ar Ķīnas un Nepālas valdnieku meitām ( 308-309, 28). Songtsens Gampo neapmierinājās ar valsts ārējo pozīciju nostiprināšanu, viņš visiem spēkiem centās ierobežot augstmaņu un bon garīdzniecības varu, par savu galveno ieroci izvēloties budismu, kas tika pretnostatīts bon. Līdzās ārējai karadarbībai iezīmējās arī iekšējais konflikts, jo bon un aristokrātija nevēlējās zaudēt savu ietekmi. Pēc Songtsena Gampo nāves cenpo atkal zaudē varu (182, 18; 229-231, 28). Visu šo laiku iezīmē militāri konflikti ar Ķīnu, bet 763. gadā tibetieši gandrīz ieņēma Ķīnas impērijas galvaspilsētu (13, 40). 8.gs. vidū par cenpo kļūst Tisrondecans, kurš savā iekšpolitikā centās samierināt naidīgās puses, taču tāpat kā Songtsens Gampo viņš saprata, ka monarhijas institūtu var nostiprināt tikai ar budisma palīdzību. Viņš ielūdz no indijas budisma sludinātājus, dibina klosterus un tempļus. Pakāpeniski budisms kļūst par oficiālo Tibetas reliģiju, pats valdnieks tiek pasludināts par viedības bodhisatvas iemiesojumu – monarhija kļūst par teokrātisku. Taču Tirsondecans redzēja, ka atklāti cīnīties pret bon nav iespējams – to atbalstīja armijas un vienkāršas tautas lielā daļa, tādēļ tika saglabāta zināma iecietība pret šo reliģiju.

Šī iecietība saglabājās arī 9.gs. sākumā, kad pie varas nāca dedzīgs budisma sekotājs cenpo Ralpačans, kura valdīšanas laikā 822.gadā tika noslēgts miera līgums starp Tibetu un Ķīnu (240-248, 28). Tieši šis līgums 20.gs. ir kļuvis par ĶTR un Tibetas neatkarības atbalstītāju strīdus objektu. ĶTR Valsts Padomes Preses kancelejas izdotajā grāmatiņā par Tibetas statusu tiek uzsvērts, ka šis līgums lika pamatus vienotas Ķīnas-Tibetas valsts izveidei (3, 31). Savukārt vēsturiskajā pārskatā, kas ir ievietots Tibetas ofisa Londonā interneta mājas lapā, tiek oponēts šim apgalvojumam, izmantojot izvilkumu no minētā līguma, kurā ir sacīts, ka Tibeta un Ķīna saglabā savas robežas un ir patstāvīgas valstis (24). Ķīniešu informāciju liek apšaubīt vairāki fakti. Pirmkārt, ĶTR izdevumā ir apgalvots, ka 7.-9.gs. Ķīnas un Tibetas attiecības veidojās uz abpusējas draudzības un sapratnes pamata ( pie tam šajā avotā nav atsauču ), bet manis iepriekšsniegtais pārskats liecina par gluži pretējo. Otrkārt, plašajā un precīzajā Ļ.Gumiļeva pētījumā par Seno Tibetu 822.gada miera līgums ir minēts tikai garām ejot (248, 28), un tas pēc manām domām liecina par to, ka šim līgumam nebija lielas nozīmes un tas nemainīja Tibetas statusu attiecībā pret Ķīnu.

Atgriežoties pie 9.gs. notikumiem vēl būtu jāmin, ka pēc Ralpačana nāves par valdnieku kļuva viņa brālis Landarma, kas bija bon piekritējs un sāka plašas budisma vajāšanas. Tas izraisīja jaunu vardarbības vilni, kura rezultātā monarhija gāja bojā, bet valsts sašķēlās vairākās daļās, kurās varu sagrāba atsevišķas augstmaņu dzimtas un reliģiskie grupējumi (249-251, 28). Tibetas vēsturē uz kādu laiku iestājās politisks un kultūras pagrimums.

2.3 Attiecības ar mongoļiem un iekšējā cīņa par varu.

13.gs. Tibeta joprojām nebija vienota, kaut arī tās lielākajā daļā bija nostiprinājies budisms, kurā par dominējošām nostiprinājās atsevišķas skolas. Pēc tibetiešu hronologijas “Pagsam Džonsam” 1240.gadā Centrālajā Tibetā iebruka mongoļi (78, 36). Mongoļu vadonis Godanhans ielūdza savā galmā tibetiešu vidū par autoritāti uzskatīto Sakja skolas hierarhu Sakja Panditu, bet pēc abu nāves 1253.gadā mongoļu princis Hubilais un Sakja Pandita brāļa dēls Pagbalama nodibina savā starpā “labdara-skolotāja” attiecības, t.i., Pagbalama kļuva par Hubilaja garīgo skolotāju, bet Hubilajs par Pagbalamas aizgādni, kā rezultātā Sakja iegūst no mongoļiem trīspadsmit Tibetas apgabalus (80, 36). Līdz ar to arī šis notikums Tibetas historiogrāfijā izpelnās visai pretrunīgas atsauksmes, jo ĶTR avots to nosauc par pilnīgu tibetiešu pakļaušanos mongoļiem (2-3, 31). Šajā laikā mongoļi pakļauj savai varai Ķīnu un pasludina budismu par tās oficiālo reliģiju un liela nozīme šajā ziņa bija Pagbalamam, kurš saglabāja savu ietekmi uz Hubilaju. Taču 1368.gadā mongoļi zaudē imperatora troni Ķīnā (96, 36). Līdz ar to arī Sakja zaudē ietekmi Tibetā (183, 18).

Kopumā ņemot Tibetas viduslaiku vēsturi varētu izcelt, ka šajā laika posmā līdzās aristokrātijas dzimtām par nozīmīgu šķiru izvirzījās garīdzniecība, kas kļuva par attīstītāko Tibetas sabiedrības elementu un ieguva ietekmi ne tikai uz tautu, bet arī uz tās valdniekiem.

No 15.gs. tibetiešu vēstures norises sāk koncentrēties ap jaudibināto Gelugpā jeb t.s. dzelteno skolu, kas arvien vairāk palielināja savu autoritāti, izplešot klosteru tīklu un vienojoties ar muižniecības pārstāvjiem. Jaunās skolas ekspansija radīja aizdomas konkurējošo tradīciju vidū, no kurām politiskā ziņā spēcīgākā bija Karmapā skola, ko atbalstīja ietekmīgie Tsangas (Dienvidtibetas apgabala) valdnieki (526, 28). Šeit, manuprāt, būtu jāatsaucas uz tā laika Tibetas pārvaldi – katrai provincei bija savs priekšnieks, kam piederēja pilnīga autonomija un kas visiem spēkiem centās to saglabāt, meklējot palīdzību pie spēcīgākajiem kaimiņiem un klosteriem, kas izteica pretenzijas uz varu (532, 28). Ar laiku daļa šo valdnieku sāka koncentrēties ap dzelteno skolu, bet 16.gs. Gelugpā un Karmapā konflikts pārauga atklātā karadarbībā. Lai iegūtu atbalstu saviem hegemoniskajiem centieniem Gelugpā nodibināja ciešus sakarus ar vienu no mongoļu cilšu apvienībām, kuras vadonis Altanhans, ka es to jau minēju ieptiekšējā nodaļā, piešķīra dzeltenās skolas hierarham dalailamas titulu. Gelugpā mācība sāka izplatīties mongoļu vidū, bet par 4.Dalailamu kļuva mongols Jontāns Džamco (139, 42).

Drīzvien Gelugpā atrada jaunus, spēcīgus sabiedrotos – džungaru, hošutu un torgontu cilšu apvienību, kas pēc V Dalailamas aicinājuma 1640.gada iebruka Tibetā, lai atbalstītu dzeltenās skolas karaspēku, bet 1642.gadā tika pilnībā salauzta Karmapā un Tsangas valdnieku pretestība. Dalailamam tika piešķirta augstākā vara pār Tibetu, bet hošuts Gušihans tika pasludināts par valsts laicīgo vadītāju (12-13, 41).

Lai vēl vairāk nodrošinātu savu varu, Gelugpā griezās pēc palīdzības pie mandžūriem, kas šajā laikā bija pakļāvuši savai varai Ķīnu. 1652.gadā Dalailama saņēma atzīšanas rakstu no mandžūru imperātora (141, 42). Šis solis tika skaidrots ar to, ka mandžūri vēlējās caur Dalailamu saglabāt reliģisko un politisko ietekmi uz mongoļu cilšu apvienībām, lai nepieļautu to apvienošanos vienā valstī ( 8?41).

2.4 Mandžūru dominantes pieaugums.

17.gs. otrajā pusē Tibetas ārpolitika, ko vairāk noteica Dalailamas valdība, nevis Gušihana pēcnācēji, balstījās uz tiekšanos kļūt par reliģisko centru un starpnieku mongoļu lietās un to attiecībās ar mandžūriem. Tam teorētiski vajadzēja nodrošināt Tibetas neatkarību attiecība pret ietekmīgajiem kaimiņiem. Realizējot šāda veida politiku, faktiskais Tibetas valdnieks – regents Sandžais Džamco noslēpa Dalailamas V nāvi un mēģināja lavierēt starp mandžūriem un mongoļiem, taču ar laiku nosvērās pēdējo pusē, noslēdzot slepenu vienošanos ar džungariem (15, 41), bet pēc to pakļaušanās mandžūriem tiek atklāts Dalailama VI (142, 42). Šis valdnieks ir pazīstams arī Eiropā, un tas lielākoties ir pateicoties tam, ka viņš pretstatā iepriekšējiem dalailamām izvairījās no reliģiskās dzīves, nodevās vīnam, sievietēm un rakstīja mīlas liriku. Pēc savas divkosīgās politikas atklāšanas Sandžais Džamco nonāk konfliktā ar Gušihana pēcnācējiem, kas vēl cerēja saglabāt varu Tibetā, un tiek nogalināts, bet Dalailama tiek atcelts. Tas izraisīja tiešu mandžūru imperatora iejaukšanos, kas pieprasa, lai atceltais Dalailama tiek nogādāts viņa galmā, taču šī ceļojuma laikā Dalailama mirst mīklainos apstākļos, bet pēc citiem avotiem (prof.N.Norbu) viņš pamet laicīgo pasauli, lai nodarbotos ar reliģisko praksi.

Gušihana dēls Lhavzanhanspats iecēla jaunu Dalailamu, kas neguva atbalstu nedz tibetiešu, nedz budisma ietekmē esošo mongoļu vidū. Tadēļ mandžūru imperātors iecēla mongoļiem un tibetiešiem tīkamu kandidātu 1719.gadā. Tieši ar šo soli iezīmējās pilnīga Tibetas pakļaušanās Ķīnai (49 un 137-139, 36). Par Tibetas valdniekiem imperātors iecēla mongoļu karavadoņus, kuru starpā drīz izcēlās strīds par varas dalīšanu. Šī konflikta atrisināšanai nosūtīts mandžūru ierēdnis, un tādā veidā aizsākās centrālās valdības rezidentu jeb ambaņu iecelšana, kas kļuva par tradīciju (184, 18). No šī laika nostiprinājās Tibetas pārvalde tādā veidā, kā es to aprakstīju iepriekšējā nodaļā un līdz 20.gs. sākumam šīs zemes iekšpolitikā iestājās zināma stabilitāte.

2.5 Lielbritānijas un Krievijas interešu sadursme.

Sasniedzot Himalaju un Tibetas robežu, par svarīgāko savā Centrālāzijas politikā Lielbritānija sāka uzskatīt Afganistānas un Tibetas iekarošanu, jo šīs valstis veidoja Britu Indijas pievārti. Taču sastopot Krievijas pretdarbību mēģinājumos pakļaut Afganistānu, Lielbritānija koncentrē savu darbību uz Tibetu, kas tiek izraudzīta par tiltu turpmākajai ekspansijai Centrālāzijas reģionā. Angļi apzinājās Tibetas reliģiski politisko autoritāti budistu vidū arī savās kolonijās. 19.gs. 3.ceturksnī britu iespaidā Tibeta zaudē ietekmi Nepālā un Sikimā, bet 1893.gadā angļi paraksta ar Ķīnu izdevīgus noteikumus par tirdzniecību ar Tibetu, kas pati tos nekad neatzīst (25). Pieaugošā Anglijas agresivitāte un pilnīga Ķīnas bezspēcība pārliecināja tibetiešu valdošās aprindas, ka vienīgais glābiņš būtu meklējams pie Krievijas impērijas, kas būdama ietekmīga, bet attāla valsts, neveidoja tiešus draudus Tibetai. Liela nozīme šādas pozīcijas veidošanā acīmredzot bija Krievijas pavalstniekam burjatam Agvanam Dordžijevam, kas Dalailamas galmā izveidoja spēcīgu “rusofīlu” grupējumu, ko atbalstīja arī pats hierarhs. Uz Petrogradu tika nosūtīta tibetiešu delegācija, ko pieņēma cars Nikolajs, apsolot Tibetai Krievijas atbalstu (25). To, ka šie solījumi bija tikai formalitāte apliecina turpmākie notikumi. 1903.gadā Ķīna zem angļu spiediena piekrita ielaist Tibetā britu politisko misiju, atsevišķu strīdīgu jautājumu atrisināšanai. Cerot uz Krievijas palīdzību, Dalailama atteicās nodibināt sakarus ar angļiem. Tā rezultātā politiskā misija pārvērtās asiņainā militārā ekspedīcijā, bet pats Tibetas galva bija spiests meklēt patvērumu Mongolijā (184, 18). 1904.gada Lielbritānijas pārstāvji un Lhasā palikušā Tibetas valdība noslēdza līgumu, kas atvēra Tibetas tirgu Anglijas precēm, paredzēja kontribūcijas izmaksāšanu britiem un pilnīgu Tibetas izolāciju no sakariem ar citām valstīm, kā arī izslēdza jebkādu koncesiju piešķiršanu ārvalstniekiem bez Lielbritānijas piekrišanas (37).

Kaut arī, lai nostiprinātu savu ietekmi Tibetā, Ķīna pasludināja sev lojālo 10.Pančenlamu par Tibetas augstāko valdnieku (184A, 18), ar minēto līgumu Britu impērija apstiprināja savu ekonomisko kundzību šajā reģionā un faktiski padarīja Tibetu par savu protektorātu, samazinot Ķīnas varu Tibetā līdz minimumam.

1906.gadā noslēgtais Lielbritānijas - Ķīnas līgums apstiprināja 1904.gada Lielbrit. – Tbetas vienošanos. Ar to angļi apņēmās neiejaukties Tibetas iekšējās lietās, ja vien Ķīna spēs garantēt Tibetas drošību (25). Mongolijā esošais Dalailama visiem spēkiem centās gūt Krievijas labvēlīgo nostāju pilnīgas Tibetas neatkarības jautājumā, un to savās atmiņās apraksta arī vēlākais Somijas maršals K.Mannerheims, kas būdams cara armijas virsnieks, apmeklēja Dalailamu (41-42, 34). Šīs cerības bija veltīgas. Krievijas pozīciju vislabāk raksturo krievu sūtņa Pekinā paziņojums, ka “atdaloties no Ķīnas, Tibeta pārvēršas par Indijas pierobežas apgabalu, kurā Anglija var pilnīgi brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem (37). Tas, protams, neatbilda Krievijas interesēm. Turpmākās sarunās, atbildot uz krievu piekāpšanos Afganistānas un Ēģiptes jautājumos, ka arī cerot uz Krievijas piekāpšanos Persijas lietā, briti pārstāj izrādīt interesi par Tibetas neatkarību, un 1907.gadā tiek parakstīts Krievijas – Lielbrit. Līgums, kas atzina Ķīnas varu pār Tibetu un pauda lielvalstu atteikšanos no pretenzijām uz šo teritoriju (25).

Pēc šiem notikumiem Dalailama tomēr atzīst pakļaušanos Ķīnai un atgriezās Lhasā, bet 1909.gadā atkal bija spiests doties trimdā, taču šoreiz uz Indiju, jo Ķīna, cerot pārvērst Tibetu par vienkāršu provinci, ieveda tajā karaspēku. Tikai pēc Siņhaja revolūcijas tibetiešiem izdodas padzīt ķīniešus no savas teritorijas (184A, 18). Šajā aspektā zīmīgs ir tas, ka Krievija nekādi nereaģēja uz britu rīcību, kaut arī viņu darbība bija tiešs 1907.gada līguma pārkāpums. Šāda pozīcija tiek skaidrota ar to, ka Krievija tādējādi ieguva iespēju brīvi rīkoties Mongolijā (37).

1913.gadā Dalailama XIII pasludina Tibetas neatkarību, savā oficiālajā deklarācijā paziņojot, ka “Tibetas un Ķīnas attiecības nekad nebija balstītas vienas valsts pakļaušanos otrai”(24). Šis solis nekad netika atzīts de jure no citu valstu puses. 1913.gadā Simlā notika trīspusēja konference ar Tibetas, Anglijas un Ķīnas piedalīšanos, kurā tika apspriesta Tibetas nākotne. Briti piedāvāja noslēgt līgumu, sadalot Tibetu Ieksējā un Ārējā Tibetā. Iekšējo Tibetu vajadzētu pārvaldīt Ķīnai, bet Ārējai Tibetai bija paredzēts piešķirt autonomiju. Ķīna šos priekšlikumus noraidīja, jo saskatīja tajos Tibetas zaudēšanas iespēju. Tibetieši un angļi parakstīja šo vienošanos 1914.gadā (184, 18), taču bez Ķīnas atbalsta tai nebija reāla spēka.

2.6 Tibetas statuss no 1913. līdz 1951. gadam.

Laikaposms no 1913. Līdz 1950.gadam, t.i., periods no Siņhaja revolūcijas līdz pilnīgai komunistu nākšanai pie varas visbiežāk tiek piesaukts, lai pamatotu trimdas tibetiešu pozīcijas, jo tieši šaja laikā, kad Ķīnu plosīja iekšējas nesaskaņas, Tibeta vismazāk izjuta lielā kaimiņa ietekmi.

Ķīnieši apgalvo, ka visu šo laiku Ķīnas Republika veica Tibetas pārvaldi. 1912.gadā tika izveidota Mongolijas un Tibetas lietu pārvalde un centrālā valdība nozīmēja savu pastāvīgo pārstāvi Lahasā. Arī 1912.gadā pieņemtajā Republikas Konstitūcijā ( Ķīnas Republikas Pagaidu Konstitūcijā ) teikts, ka Tibeta ir Ķīnas Republikas sastāvdaļa (10-11, 31).

Savukārt tibetieši uzsver, ka Ķīnas politika dotajā periodā bija izteikti divkosīga, jo no vienas puses tā paziņoja, ka Tibeta ir tās sastāvdaļa, bet attiecībās ar Tibetas valdību atzina, ka Tibeta tomēr neietilpst tās sastāvā. Sava vestulē Ķīnas prezidentam Juņam Šikajam 13.Dalailama, atbildot uz aicinājumu Tibetai pievienoties Ķīnas Republikai, raksta: “Republika ir tikko proklamēta un tās nacionālie pamati nav stingri. Prezidentam būtu jāsasprindzina savus spēkus kārtības uzturēšanai. Kas attiecas uz Tibetu, tad tibetieši ir pilnīgi spējīgi saglabāt savu patstāvību un prezidentam nevajadzētu par to uztraukties”(24).

Starptautiskās Juristu Komisijas ziņojumā par Tibetas tiesisko statusu ir teikts, ka “no 1913. līdz 1950.gadam Tibeta ir izrādījusi valstiskuma pazīmes, kas pieņemtas starptautiskajās tiesībās. 1950.gadā bija tauta un teritorija, un valdība, kas funkcionēja tajā teritorijā, realizējot savu politiku bez bez jebkādas ārējās autoritātes. No 1913. līdz 1950.gadam Tibetas ārpolitiku vadīja tikai Tibetas valdība un to apliecina līgumi, ko Tibeta noslēdza ar citām valstīm kā neatkarīga valsts”² . Savas diplomatiskās pārstāvniecības Lhasā uzturēja Nepāla, Butāna, Lielbritānija un Indija (24).

Kā zināms, starptautisko attiecību praksē atzīšanu var gūt tiešā (ar oficiālu atzīšanu) vai netiešā veidā. Līgumu parakstīšana, sarunu vešana un diplomātisko sakaru uzturēšana tiek uzskatīta par atzīšanas formām. No tā izriet, ka lai arī Tibetas neatkarību de jure nebija atzinusi neviena valsts, no 1913. līdz 1950.gadam tā de facto bija baudījusi pilnīgu patstāvību.

3. Tibetas iekļaušana ĶTR un turpmāko notikumu apskats salīdzinošajā plaknē.

1949.gadā Ķīnas Komunistiskā partija pasludināja ĶTR. Izejot no vēsturiskiem apstākļiem, ĶTR nolēma nevardarbīgā ceļā atbrīvot Tibetu. 1950.gada janvārī Centrālā valdība griezās pie tibetiešu valdības ar aicinājumu nosūtīt uz Peķīnu savu delegāciju sarunu vešanai, taču šis aicinājums tika noraidīts. Turklāt pie Tibetas austrumu robežas tika savilkti galvenie tibetiešu armijas spēki, lai iebrukuma gadījuma izrādītu bruņotu pretestību. Šādos apstākļos Centrālā valdība bija spiesta pavēlēt Ķīnas Tautas Atbrīvošanas armijai (ĶTAA) ieņemt Tibetas Čamdo provinci. Pēc tam Centrālā valdība atkal griezās pie Tibetas valdības ar aicinājumu uzsākt sarunas, un šoreiz aicinājums tika pieņemts. Dalailama pilnvaroja delegāciju sarunu vešanai. 1951.gadā Centrālā Tautas valdība un Tibetas delegācija noslēdza, t.s., “17 punktu vienošanos”. Šajā dokumentā bija teikts, ka Tibetas tauta apvienosies un izdzīs no valsts imperiālistu spēkus; Tibetas valdība altīvi veicinās ĶTAA daļu ienākšanu Tibetā un valsts aizsardzības nostiprināšanu; Tibeta baudīs nacionālo autonomiju; tiks saglabāta iekšējā Tibetas administrācija, kurā Dalailama un Pančenlama saglabās savas pilnvaras; tiks pasludināta ticības brīvība; ārpolitikas vadību pārņems centrālā valdība; reformu jomā uz Tibetas valdību netiks izdarīts nekāds spiediens un tibetiešu valdība realizēs šīs reformas patstāvīgi, utt.. 1954.gadā Dalailama un Pančenlama piedalījās Visķīnas tautas pārstāvju sapulces sesijas darbā, kurā Dalailama tika ievēlēts par šīs sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku. 1956.gadā Dalailama tika iecelts par Tibetas autonomā rajona izveides sagatavošanas komitejas priekšsēdētāju (13-18, 31).

Līdz Tibetas nevardarbīgajai atbrīvošanai tajā pastāvēja feodālās attiecības un dzimtbūšanas iekārta. Tibetas valdošā grupējuma vidū bija cilvēki, kas kategoriski nostājās pret reformām. Viņi apzināti pārkāpa “17 punktu vienošanos”, pieprasīja ĶTAA daļu izvešanu un sāka gatavot bruņotu dumpi. 1957.gadā dumpinieki izveidoja “Ticības aizstāvības armiju” un nemieri pakāpeniski pārņēma lielāko Tibetas daļu. Jau pašā sākumā nemiernieki saņēma Ķīnai naidīgo spēku (īpaši ASV) atbalstu, bet Tibetas valdība neiesaistījās šo dumpinieku darbības apspiešanā.

1959.gada marta sākumā tika izplatītas baumas, ka ķīnieši gatavojas nolaupīt vai pat nogalināt Dalailamu. Valdnieka rezidenci aplenca milzīgs tibetiešu pūlis, kas bija naidīgi noskaņots pret ķīniešiem. Dumpinieki sasauca, t.s., “Tautas pārstāvju sapulci” un “Neatkarīgās Tibetas valsts tautas padomi”, atklāti atteicās no “17 punktu vienošanās” un pasludināja Tibetas neatkarību. Sākās vērienīgs dumpis, kas apņēma jau visu valsti. 17.marta naktī dumpja vadoņi ar varu aizveda Dalailamu no Lhasas uz Tibetas dienvidiem, bet vēlāk uz Indiju. 20.martā nemieri uzliesmoja Lhasā, taču divu dienu laikā tie tika apspiesti. Ar laiku dumpinieki tika iznīcināti vai izolēti arī citās valsts daļās (25-32, 31).

Sākot ar 1959.gadu Tibeta tika veiktas plašas reformas – bija likvidēta feodālā iekārta, dzimtļaudis tika atlaisti brīvībā un saņēma zemi, ko valdība kofiscēja vai dažos gadījumos atpirka no muižniekiem. Reformu rezultātā tika likvidēta arī Tibetas teokrātiskā pārvaldes forma. Visiem ĶTR pilsoņiem, kas dzīvo Tibetas autonomajā rajonā un ir sasnieguši 18 gadu vecumu ir tiesības vēlēt un būt ievēlētiem ciemu, pagastu, apriņķu vai apgabalu līmeņu tautas pārstāvju padomēs (TPP). Minēto TPP deputāti ievēl Visķīnas TPP, autonomo rajonu un pilsētu TPP deputātus. Tibetas autonomā rajona (TAR) TPP sākot ar 1965.gadu ir izstrādājusi daudzus vietējā mēroga likumprojektus, kas skar ekonomiku, politiku, izglītību, kultūru un citas jomas (49-56, 31).

Reformas plaši skāra visas tautsaimniecības nozares – sākās rūpniecības un lauksaimniecības uzplaukums. Tika atvērtas visu līmeņu mācību iestādes un tostarp arī trīs augstskolas. Lielas naudas summas tiek ieguldītas dabas aizsardzības pasākumu veikšanā, un kopš 1990.gada darbojas īpašā TAR dabas aizsardzības komiteja.

Tibetā pastāv pilnīga ticības brīvība, notiek Kultūras revolūcijas laikā sagrauto svētvietu atjaunošana, ĶTR valdība aktīvi atbalsta augstāko garīdznieku inkarnāciju meklējumus (66-71, 31; 5).

Nokļūstot trimdā, Dalailama izveidoja “emigrācijas valdību”. 1960.gadā Mustangā (Nepālā) dumpinieki atjaunoja savus bruņotos formējumus, kas veica varākus simtus kilometrus dziļus iebrukumus ĶTR teritorijā.

Tibetas trimdas valdība aktīvi veic Tibetas neatkarības propagandu, laiž klajā apmelojumus par ĶTR politiku TAR un it kā realizēto genocīdu pret tibetiešiem. Šī nepatiesā informācija 80.gadu beigās izprovocēja vairākkārtējus nemierus Lhasā (33-35, 31).

Centrālā valdība vienmēr centās stimulēt Dalailamas atteikšanos no separātiskām pozīcijām un viņa atgriešanos dzimtenē. Kopš 1980.gada Centrālās valdības vadītāji ir vairākkārt tikušies ar Dalailamas pārstāvjiem, apliecinot savu pozitīvo nostāju dotajā jautājumā. Diemžēl, Dalailama ignorēja ĶTR labvēlīgo nostāju un turpināja separātiskās aktivitātes. Viņa izstrādātajos problēmas atrisinājuma projektos, piemēram, 1988.gada “Strasbūras rekomendācijā Tibetas jautājumā” tika saglabāta Tibetas neatkarības koncepcija, ko Ķīna noraidīja.

Centrālās valdības attieksme pret Dalailamu nav mainījusies. Ja vien Dalailama atteiksies no šķeltnieciskās pozīcijas, atzīs Tibetu par neatņemamu Ķīnas sastāvdaļu, Ķīnas valdība ir gatava jebkurā laikā uzsākt ar viņu sarunas un sekmēt viņa atgriešanos dzimtenē (34-41, 31).

Sava autobiogrāfijā 14.Dalailama raksta, ka ziņojums par ĶTAA ienākšanu Austrumtibetā Lhasu sasniedz 1950.gada oktobrī. Tibetas armija nebija gatava atvairīt šo iebrukumu un tika sakauta (54, 40). Tā paša gada 7.novembrī Tibetas valdība griezās pēc palīdzības ANO, taču tas nedeva nekādus rezultātus. 17.novembrī, sekojot orakula norādījumiem, Dalailama tika pasludināts par valdnieku, nesasniedzot pilngadību. Šādos nedrošos apstākļos, kad Lhasai tuvojās ĶTAA daļas, Dalailama patvērās Dienvidtibetā (55 un 59, 40). Pa šo laiku tibetiešu pārstāvji tiek ar varu piespiesti parakstīt “17 punktu vienošanos”. Laikā, kad visa pasaule bija novērsusies no Tibetas un nebija jēgas cerēt uz ārvalstu palīdzību, lai novērstu asinsizliešanu, Dalailama uzskatīja par labāku piekrist ķīniešu prasībām un atgriezties galvaspilsētā.

Drīzumā radās pirmās grūtības – pateicoties jaunpienākušajām ĶTAA daļām divkāršojās Lhasa iedzīvotāju skaits. Tas izraisīja vēl nebijušu pārtikas trūkumu un inflāciju (75, 40).

Runā sakarā ar Nobela Miera balvas saņemšanu Dalailama atzīst, ka tibetieši ļoti mazu vērību pievērsa tehniskajai un ekonomiskajai valsts attīstībaiā (92, 32), tadēļ līdz ar ķīniešu ienākšanu radās ieceres izvērst plašumā reformas, kas skartu komunikāciju, izglītības un tieslietu jomu. Sākās sagatavosanās darbi TAR izveidei, bet drīzvien kļuva skaidrs, ka TAR izveides sagatavošanas komitejai nav nekādas varas, jo visi tās locekļi bija iecelti un lielākai daļai no tiem par savu stāvokli bija jāpateicas ķīniešiem (108, 40).

Pa to pašu laiku ķīnieši mēģināja atbruņot Tibetas austrumos dzīvojošās, kareivīgās Khampa tautības pārstāvjus. Tas izraisīja nemierus, kuros iesaistījās aizvien lielākas ļaužu masas. Ķīnieši ieveda Tibetā papildspēkus un nežēlīgi izrēķinājās ar nemierniekiem. 1957.gada situācija pilnīgi izgāja gan no ķīniešu, gan no Dalailamas kontroles.

1959.gada februārī ķīnieši uzaicināja Dalailamu apmeklēt kādu koncertu, kur viņam vajadzētu būt bez miesassargiem. Tas rosināja aizdomas, ka pret viņu tiek gatavots atentāts. Sāka augt uztraukums Lhasas iedzīvotāju vidū.

17.martā, kārtējo reizi klausot orākula ieteikumam, Dalailama slepus pamet Lhasu un dodas uz Tibetas dienvidiem, kur cer uzsākt pārrunas ar ķīniešiem, taču, uzzinot, ka ĶTAA daļas atklāja uguni pa neapbruņotu pūli un apšaudīja viņa vasaras rezidenci, Dalailama oficiāli sarāva “17 punktu vienošanos”, pasludināja savu valdību par vienīgo varas nesēju valstī un pārgāja Indijas robežu (137 un 142, 40).

3.2.2 Trimdas tibetiešu sasniegumi.

Dalailamam uz Indiju sekoja aptuveni 100 000 tibetieši (24). Tā kā neviens necerēja ātri atgriezties dzimtenē, par galveno uzdevumu kļuva spēcīgas emigrācijas kopienas izveidošana. Kaut arī Indijas valdības nostāja pret Tibetu nebija īpaši labvēlīga, tā tomēr nelika šķēršļus tibetiešu bēgļiem, un tie varēja mierīgi veidot savas apmetnes Indijas teritorijā. Vēlāk daudzi tibetieši no Indijas izbrauca uz dzīvesvietām ārvalstīs – ASV, Šveicē, Anglijā, Kanādā u.c.

1960.gadā tika veikta administratīvā reforma – par augstāko likumdēvējorgānu kļuva tautas vēlētā Tibetas Tautas deputātu komisija (vēlāk asambleja). Par trimdas valdības finanšu pamatkapitālu, dārgumi, kas vēl 1950.gadā tika tālredzīgi novietoti Sikimā. Tika atklātas tibetiešu pārstāvniecības Katmandu, Ņujorkā, Cīrihē, Londonā, Tokijā, Vašingtonā (165-167, 40).

Īpaša uzmanība trimdā tiek pievērsta izglītībai – 65% no valdības gada budžeta tiek iedalīti tieši šai jomai. Indijā, Nepālā un Butānā darbojas 84 tibetiešu skolas un 55 bērnudārzi. “Tibetiešu darbu un arhīvu bibliotēka Dharamsalā (Dalailamas mītnes pilsētā) un “Tibetiešu māja” Ņudelī piedāvā ārzemju studentiem apgūt tibetiešu valodu, vēsturi un kultūru. Šos resursus jau ir izmantojuši vairāki tūkstoši studentu no 30 valstīm (24).

Visā pasaulē ir izveidoti aptuveni 700 tibetiešu reliģiskie un kultūras centri. Pētījumi tibetiešu trimdas kopienās rāda, ka tieši reliģija ir kļuvusi par konsolidēšanās un etnokulturālās identitātes apzināšanās pamatu (329, 27).

3.2.3 Galvenās apsūdzības, kas tiek izvirzītas ĶTR.

* 1960. gadā Ženevā publicētajā Starptautiskās juristu komisijas ziņojumā ir teikts, ka ĶTR ir pārkāpusi Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16 pantus un ir vainīga genocīdā pret tibetiešiem. Pēc ķīniešu militārajiem avotiem tikai 1959.-1960.gadu sacelšanās apspiešanas laikā nogalināti vien 87 000 tibetiešu. Kopā

tiek lēsts, ka no 1949. līdz 1979.gadam karadarbībā, cietumos, spidzināšanās un no bada gājuši bojā apm. 1,2 miljoni tibetiešu, tostarp arī liels daudzums sieviešu un bērnu. Arī 80.- 90.gados turpinājās represijas pret tibetiešiem. Amnesty International uzskata, ka no 1987. un 1989.gada nemieru laikā tikuši nogalināti 200 mierīgie iedzīvotāji, bet vēl 3000 ir apcietnāti (14;24).

* Līdz 1979 gadam ir iznīcināti vairāki tūkstoši svētnīcu un klosteru. Daudzi mūķi un mūķenes ir nogalināti, izraidīti vai apcietināti. Arī 10.Pančenlama bija spiests pavadīt ieslodzījumā vairākus gadus, bet viņa jauno inkarnāciju, 6 gadus vecu zēnu, ko bija atzinis Dalailama, 1995.gadā Ķīnas drošības iestādes aizveda uz Peķīnu un viņa turpmākais liktenis nav zināms (20). 1999.gada nogalē no Tibetas uz Indiju aizbēgušais Karmapā hierarhs paziņoja, ka tibetiešu reliģijai un kultūrai draud izmiršana (23;19).

* Izglītības joma notiek mērķtiecīga tibetiešu valodas aizstāšana ar ķīniešu valodu. Daudzi tibetiešu bērni tiek nosūtīti izglītoties uz citiem Ķīnas apgabaliem, kur tie zaudē saikni ar tibetiešu kultūru.

* Tibetā pastiprinās ķīniešu imigrantu pieplūdums. Daudzos Tibetas apgabalos ķīniešu skaits pārsniedz tibetiešu skaitu. Ķīnieši ir atdalījuši no Tibetas divas vēsturiskās provinces (aptuveni pusi no tās teritorijas) un pievienojuši tās Ķīnai (24).

* Lhasas pasludināšana par speciālo ekonomisko zonu 1992.gadā veicināja jaunu ieceļotāju ieplūšanu Tibetā un tibetiešu marģinalizāciju, jo visas investīcijas nāk ķīniešu labā.

* Tibetā ir izvietoti apm. 900 000 Ķīnas armijas karavīru un vismaz 1/3 Ķīnas kodolarsenāla. Tibetā intensīvi tiek iegūta urāna rūda, tadējādi radot draudus apkārtējai videi (238, 40).

No 1959. līdz 1979.gadam starp ĶTR valdību un Tibetas trimdas valdību

nebija nekādu kontaktu. No 1979.gada vairākas trimdas tibetiešu delegācijas apmeklēja Ķīnu un tikās ar tās varas pārstāvjiem. Taču, kad ķīnieši noraidīja vairākas tibetiešu iniciatīvas (piemēram, izglītības jomā) vai radīja to realizācijai nepieņemamus noteikumus, Dalailamam neatlika nekas cits, kā paziņot publiski savu pozīciju un lūgt tai starptautisku atbalstu. 1987.gada 21.septembrī viņš nāca klajā ar ierosinājumu, kas ir pazīstams ar nosaukumu “5 punktu miera plāns”. Tajā ietilpa sekojoši punkti:

1988.gadā uzrunājot Eiropas Parlamentu Strasbūrā, Dalailama papildināja miera plāna piekto komponentu, pieļaujot, ka, ievērojot atsevišķus noteikumus, Tibeta varētu palikt savienībā ar Ķīnu, kura varētu atstāt savā ziņā Tibetas ārpolitiku, kā arī aizsardzību līdz laikam, kad Tibeta tiks pārvērsta miera zonā (258, 40).

ĶTR vadība ļoti asi reaģēja uz šiem Dalailamas priekšlikumiem, apsūdzot viņu separātismā un atsakoties tos apspriest. Ienākot 21.gadsimtā, Ķīna joprojām nav piekritusi apspriest ar Dalailamu Tibetas problēmu. Savā paziņojumā 41. Tibetiešu tautas sacelšanās gadadienā 2000.gada 10.martā Tibetas līderis ar nožēlu atzīst: ”ĶTR atsakās ticēt, ka es tiešām vēlos nevis pilnīgu atdalīšanos, bet gan patiesu Tibetas autonomiju (..). Mans galvenais uzdevums ir mierīga un visām pusēm pieņemama Tibetas problēmas atrisinājuma meklēšana”(29).

Salīdzinot oficiālo ĶTR nostāju un tibetiešu trimdas materiālu sniegtos faktus, visvairāk neskaidrību ir tieši par Ķīnas pozīciju, kurā es saskatu ne mazums pretrunu. Pašreiz nerunāšu par iemesliem, kādēļ Ķīna ieveda karaspēku Tibetā, bet pakavēšos pie “nevardarbīgās Tibetas atbrīvošanas”.

Jau "17 punktu vienošanās” sniedz pirmo pretrunu. Šajā dokumentā rakstīts, ka tibetiešiem ir jāizdzen no savas zemes imperiālistu spēkus. Taču, kā zināms no izklāsta, ko sniedzu 2.pētījuma nodaļā, pēdējā svešas valsts armija tika padzīta no Tibetas 1912.gadā, un tā bija mandžūru armija. Jau šajā momentā acīmredzami parādās “17 punktu vienošanās” propogandiskais raksturs. Arī turpmākie notikumi paši par sevi liecina pretējo tam, ko apgalvo ķīniešu iestādes. Tas attiecas galvenokārt uz 50.gados notikušajiem nemieriem un to nežēlīgo apspiešanu, kuru Tibetas valdība nespēja novērst, kaut arī tai formāli piederēja vara valstī ( atsaucoties uz “17 punktu vienošanos").

Tāpat būtu atzīmējams, ka Ķīna, lai pamatotu savus argumentus, izvirza vienpusīgus pierādījumus, ko tikai pati atzīst. Tibetieši savas pozīcijas pamatošanai izmanto autoritatīvu starptautisko komisiju un organizāciju ziņojumus, un tas piešķir viņu apgalvojumiem lielāku ticamības pakāpi. Ķīna šo informāciju neatzīst par patiesu, jo uzskata to par par savu ienaidnieku, Rietumvalstu izdomājumiem, lai apmelotu ĶTR. Tas vēlreiz apliecina, ka Ķīnas pozīcija tiek veidota, izejot no spēcīgas komunisma ideoloģiskās bāzes, kurā ir ietvertā arī ārējā valsts ienaidnieka tēla veidošana. Tādi pēdējā laika notikumi kā, piemēram, Karmapā inkarnācijas bēgšana deva šai bāzei ievērojamu triecienu.

4.Tibetas jautājuma rezonanse

starptautiskajā sabiedrībā.

Pateicoties vairāku valstu ierosinājumam, Tibetas jautājums tika atsevišķi izskatīts ANO Ģenerālaja Asamblejā 1959.,1960., 1961. un 1965.gadā. Debašu laikā lielākās simpātijas tibetiešiem izrādīja Filipīnu, Malaizijas, Taizemes, Nikaragvas, Salvadoras un Īrijas pārstāvji. Arī ASV valdība nosodīja Ķīnas rīcību Tibetā. Pēc minēto valstu ierosinājuma, pastiprinot starptautisko juristu komisiju ziņojumus par ĶTR vardarbību Tibetā, tika pieņemtas trīs rezolūcijas (1959.,1961. un 1965.g.), kas aicināja Ķīnu ievērot visas tibetiešu cilvēktiesības, ieskaitot viņu pašnoteikšanās tiesības. Kopš 1985.gada Tibetas jautājums tika vairākkārtēji izskatīts ANO cilvēktiesību komisijā un tās apakškomisijās. 1991.gadā ANO Diskriminācijas Novēršanas un Minoritāšu Aizsardzības apakškomisija nāca klajā ar rezolūciju, kurā pauda bažas par draudiem tibetiešu kultūras, reliģijas un nācijas identitātei (24). Mēģinājumi uzsākt daudzpusējas sarunas ar Ķīnu dotajā jautājumā turpinājās visā 90.gadu garumā, taču bez zināmiem rezultātiem, bet pēc NATO uzlidojumiem Belgradai un trāpījumiem ĶTR vēstniecībā šajā jomā iestājā krīze. 2000.gada aprīlī ASV ierosināja ANO cilvēktiesību komisijā izskatīt “Rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli ĶTR”. Šajā rezolūcijā ĶTR tika pārmesta arī tibetiešu un budistu tiesību neievērošana, ka arī aicinājums Ķīnai ratificēt ANO Pilsonisko un Politisko tiesību konvenciju un ANO Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību konvenciju. Pēc Ķīnas ierosinājuma šis priekšlikums tika nobloķēts.

Izņemot ANO pasākumus, ka nozīmīgas iniciatīvas varētu minēt 1992.gadā Strasbūras Pastāvīgajā Tautu tribunalā un Londona notikušajā sanāksmē pieņemtie paziņojumi, kas norāda uz tibetiešu pašnoteikšanās tiesībām un atzīst to savienojamību ar valsts vienotības un teritoriālās integritātes principiem (24).

Neskatoties uz šo Tibetai labvēlīgo toni no starptautiskās sabiedrības puses, atsevišķi notikumi rada neizpratni trimdas tibetiešu vidū. Piemēram, 1993.gadā Austrija ielūdz Dalailamu uz ANO Vispasaules cilvēktiesību konferenci Vīnē, taču zem Ķīnas spiediena ANO atcēla šo ielūgumu (21). Tāpat Ķīna paliek arī par vadošo Pasaules Bankas kredītu saņēmēju. No tiem noteiktas summas tiek plānots iztērēt ķīniešu zemnieku izmetināšani tibetiešu etniskajos areālos (24).

4.2 Valdību, parlamentāriešu un NVO atbalsts tibetiešiem.

Kopš 80.gadiem daudzu valstu valdības un parlamentārieši pienēma vairākas rezolūcijas, kurās aicināja Ķīnu respektēt tibetiešu cilvēktiesības. Starp tām bija arī Eiropas Parlamenta (1987.g.,1989.g., un 1990.g.), Bundestāga (1987.g.), Itālijas (1989.g.) un citu parlamentu pieņemtās rezolūcijas.

2001.gada 22.janvārī ES valstu ārlietu ministri, tiekoties Brisselē, aicināja Ķīnas varas iestādes pielaist pie apcietinājumā esošā Pančenlamas neatkarīgu delegāciju un pārtraukt pro-Peķīnas patriotiskās audzināšanas kampaņu Tibetā, tibetiešu reliģisko un kultūras tiesību pārkāpumus (24).

1994.gada 18.- 20.martā Ņūdeli notika 1.Pasaules parlamentāriešu sanāksme par Tibetu, kurā piedalījās vairāk nekā 60 parlamentārieši no gandrīz 30 valstīm. Sanāksme pieņēma 10 priekšlikumus, kas ir ieguvuši nosaukumu “10 Deli baušļi” un kuros tika iekļauts arī atbalsts tibetiešu emigrantiem un viņu atbalstītājiem (8; 38). 2.Pasaules parlamentāriešu sanāksme par Tibetu notika 1995.gada maijā Viļņā un tajā dalību ņēma 80 pārstāvji no 21 parlamenta. Šīs sanāksmes pieņemtā rezolūcija aicināja ne tikai pārtraukt Ķīnai savu vardarbīgo politiku Tibetā, bet arī katrā parlamentā, kura pātstāvji piedalījās sanāksmē, ierosināt pētījumus, izmeklēšanu un informācijas vākšanu par ĶTR apgalvojumu, ka Tibeta ir Ķīnas sastāvdaļa, tiesisko pamatojumu un ierosināt arī citu valstu parlamentāriešus darīt to pašu (2).

Vērā ņemamu atbalstu tibetiešu emigrantiem ir sniegušas un joprojām sniedz nevalstiskās organizācijas. Jau 1959.gada beigās parādījās Centralā palīdzības komiteja un Neatliekamās palīdzības sniegšanas tibetiešu bēgļiem Amerikas komiteja, kas nodarbojās ar tiešā atbalsta sniegšanu tibetiešu bēgļiem. Savu palīdzību sniedza arī Indijas valdība (156, 40). Tam sekoja vairāku palīdzības un atbalsta organizāciju dibināšana daudzās pasaules valstīs. Tagad to skaits ir pārsniedzis simtu. Tās sniedz tibetiešiem gan materiālo palīdzību, gan arī kopā ar citām cilvēktiesību aizsardzības veicināšanas organizācijām cenšas pievērst nacionālo un starptautisko institūciju uzmanību Tibetas jautājumam.

Par starptautiskās cieņas un atbalsta apliecinājumu kļuva Nobela Miera balvas pasniegšana Dalailamam 1989.gadā.

4.3 Rezumējums.

Kopumā aplūkojot Tibetas problēmas rezonansi starptautiskajā sabiedrībā, ir jāatzīst atsevišķu valstu un organizāciju sniegtā palīdzība tibetiešu bēgļu stāvokļa uzlabošanai un to morālais atbalsts, taču ir arī jāatzīst tas, ka daudzo starptautisko organizāciju iniciatīvām bija un paliek izteikti deklaratīvs raksturs. Jau no paša sākumā no starptautiskās sabiedrības puses netika sperti nekādi soļi, lai novērstu zināmo notikumu pavērsienu un tostarp arī genocīdu Tibetā.

5.1 Personālijas: K.Tenisons, F.Lustigs, A.Bērziņš.

Tīri ģeogrāfisku un vēsturisku apstākļu dēļ mēs nevaram runāt par plašāka mēroga Latvijas un Tibetas politiskā un kultūras plāna saišu pastāvēšanu līdz 20.gs. 90.gadiem. Un tomēr, neskatoties uz to, zināmas saiknes starp abām zemēm ir pastāvējušas visa 20.gs. garumā, un tās bija personības, kuru liktenis lielākā vai mazākā mērā bija saistīts ar Latviju, bet darbības loks - ar Tibetu.

Viens no dīvainākajiem un visvairāk leģendām apvītajiem latviešiem bija Kārlis Augusts Tenisons. Tieši viņš bija tas cilvēks, kuram Latvijā pirmajam radās saistība ar Tibetu.

K.Tenisons piedzima 1873.gadā politisku iemeslu dēļ no Anglijas izraidītā Maikla Tenisona un kādas latviešu sievietes ģimenē. Uzsāka studēt teoloģiju Somijā, taču, vīlies tajā, pamet mācības un dodas apceļot pasauli. Par šīm viņa gaitām ir pieejamas diezgan pretrunīgas ziņas, bet nepārprotams ir fakts, ka gadsimtu mijā Tenisons atgriežas Krievijā kā Dalailamas iecelts Latvijas budistu arhibīskaps. Tenisonam izveidojas sakari ar Tibetas sūtni Krievijas Impērijā Agvanu Dordžijevu, un viņš kā mūks aktīvi iesaistās Pēterburgas budistu tempļa darbībā. Pēc oktobra apvērsuma šis templis tiek pamests un vairākkārtēji izlaupīts, Dordžijevs tiek izsaukts pie Dalailamas. 1920.gadā Tenisons viens pats dzīvo pamestajā templī, aizsargā to no huligānu uzbrukumiem un, pats svarīgākais, attiecībās ar vietējo varu tiek uzskatīts par pilntiesīgu Tibetas interešu pārstāvi Padomju Krievijā (11). 1924.gadā viņš atgriežas Latvijā un dibina Rīgā, Baložu ielā 8 nelielu templi, ap kuru pulcējas nedaudzie Latvijas budisti. 1925.gadā nāk klajā Tenisona darbs “Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot Latvju tautai”, kas tika iecerēts 25 grāmatās. Viņš krasi nostājas pret kristietību un sludina budismu kā mūsu senču īsteno ticību, un par to saņem plašas sabiedrības daļas nosodījumu un nicinājumu (12). 1931.gadā Tenisons kopā ar savu mācekli Frīdrihu Lustigu (igauni ar latviešu saknēm) pamet Latviju un dodas uz Parīzi, kur saņem Dalailamas XIII uzsaukumu steidzīgi ierasties Lhasā ar ziņojumu par stāvokli Eiropā un budisma izplatīšanas iespejām rietumos. 1931.gada 13.decembrī Tenisons un Lustigs ierodas Bangkokā, no kurienes plāno doties uz Tibetu, taču saņem no britiem tranzītvīzu atteikumu. Tenisons aizsūta Dalailamam vēstuli un saņem no viņa norādījumus palikt Siāmā. Šeit abi baltieši iesaistās vietējā budistu kopienā un regulāri uztur sakarus ar Tibetas līderi, bet 1949.gadā politisku apsvērumu dēļ tiek izraidīti no valsts un maklē patvērumu Birmā, kur turpina savu darbību reliģiskajā jomā, nodarbojas ar tulkošanu. 1954.gadā Tenisons uzstājas Vispasaules budistu brālības trešajā konferencē, bet 1956.gadā pēc Nepālas karaļa uzaicinājuma viesojas Katmandu, kur piedalās šīs brālības cetrutajā konferencē. Jāsaka, ka visu šo laiku Tenisons un Lustigs dzīvo ar jau neeksistējošu valstu – Latvijas un Igaunijas pasēm, Tenisons saglabā arī Latvijas budistu arhibīskapa un Igaunijas un Lietuvas budistu sangaradžas (garīgā vadītāja) titulu, ko pēc viņa nāves 1962.gadā mantoja Frīdrihs Lustigs, kas palika Birmā līdz pat savai nāvei 1989.gadā (33).

Starp tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kurus varētu minēt Latvijas un Tibetas saistībā, ir Aleks Bērziņš. Viņš ir dzimis Amērikā, bet Latvija ir viņa vectēva dzimtene, kuru tas atstāja 1910.gadā. Studējis orientālistiku: reliģiju, filosofiju, valodas – tibetiešu, japāņu, ķīniešu un sanskritu. Hārvarda universitātē viņš aizstāvēja doktora disertāciju par Tibetas budismu. Kopš 1962.gada A.Bērziņs dzīvo Indijā, kur viņs sastop savus garīgos Skolotājus – Serkomu Rinpoče, Dalailamu XIV un Gešē Ngavanu Dordžē. No 1969.gada viņš strādā tibetiešu bēgļu kopienā – Tibetas arhīvu bibliotēka. Viņš ir tulks daudziem Skolotājiem un arī Dalailamam, kuram palīdz izstrādāt daudzas starptautiskās mācību programmas. Kopš 1983.gada viņš pats kā Skolotājs apbraukā visu pasauli un vairākas reizes apmeklējis arī Latviju (7).

5.2 Latvijas un Tibetas reliģiskā un kultūras tuvināšanās.

Apskatot sava veida Latvijas un Tibetas kultūras tuvināšanos, kas aizsākās 80.-90.gados, pirmām kartām būtu jārunā par tibetiešu budisma ienākšanu Latvijā. Pēc “Kagju-drigun” un “Padmaling” budistu kopienu sniegtajām ziņām, pirmie braucieni saņemt Mācību Burjatijā ir notikuši 80.gadu otrajā pusē (1987.-1988.g.). Pirmā budistu draudze Rīgā dibināta 1989.gadā. 1993.gadā Latvijā bija jau 4 draudzes, kas praktizēja tieši tibetiešu budisma formas. Sākot ar 1991.gadu, Latviju ir apmeklējuši vairāki skolotāji, starp kuriem jāmin Končogs Rimpoče (1991.g.), dzogčen Meistars - Namhajs Norbu Rimpoče (1992.g.), karma drigun skolas patriarhs Dzigtens Sumgons, klostera abats Dzogčen Khenpo Čoga Rinpoče, Druvangs Končogs Norbu Rimpoče (2000.g.). Daudzi Latvijas budisti brauc tikties ar Skolotājiem uz Krieviju, Itāliju, Franciju, Nepālu un citām valstīm. Tika atklāts Budisma meditāciju centrs, kura izveidotājs ir vairāk nekā desmit gadus Nepālā nodzīvojušais Uldis Balodis.

Grūti ir nodalīt tibetiešu reliģiju no tibetiešu kultūras – tie ir cieši integrēti slāņi. Tādēļ visām Latvijā notikušajām tibetiešu kultūras aktivitātēm, kas bija atvērtas plašam interesentu lokam, saglabājas reliģiska pieskaņa. Pēdējā laikā šādu pasākumu nebija daudz, starp tiem lielāku ievērību izpelnījās. Pasaules koncerttūres ietvaros Lielajā Ģildē notikusī mistērija “Tibetas budistu mistiska mūzika un dejas” un tai sekojušās Budistu biedrības praktiskās nodarbības. 1999.gada novembrī, 2000.gada rudenī Kinogalerijā notikusī budistu gleznu – thanku – un Tibetā radušos fotogrāfiju izstāde (fotogrāfi – U.Balodis, U.Tīrons, N.Davsons, I. Gradovskis u.c.).

Tibetas vārds bieži parādās arī presē un grāmatniecībā saistībā ar vēsturiski-politiskiem notikumiem, reliģisko praksi, ceļojumiem (piem., U.Tīrona “Vēstules no Gobi. Tibetas piezīmes”), gan arī vienkārši daiļliteratūrā (Lobsanga Rampas grāmatas).

5.3 Dalailama XIV un Latvija.

Savā apskatā par Tibetas un Latvijas saistību vēlos atsevišķi izdalīt Dalailamas XIV vietu šajā saiknē. Tenzins Gjaco (Dalailama XIV) ir pazīstams ne tikai kā reliģiskais līderis, bet arī kā politiķis, kas savā darbībā nekad neatkāpjas no garīguma, miera un humānisma principiem un iemieso sevī tibetiešu tautas likteni. Tieši likteņa līdzība ir viens no Latviju un Tibetu vienojošiem elementiem, šeit var minēt kaut vai kolosālās demogrāfiskās izmaiņas okupāciju laikā, kas 20.gs. pasaules vēsturē bija tikai šajās zemēs (221, 3). Šo pašu momentu uzsver arī Dalailama intervija U.Tīronam (13). Tātad te pastāv sava veida morālā un garīgā saikne, ko savā personībā iemieso arī Viņa Svētība. Pazīstamais latviešu filosofs Roberts Mūks saka, ka, viņaprāt, daudz svarīgāks par to, ka Latviju atzina Kols, Bušs un citi politiķi, ir tas, ka Latviju ir atzinis Dalailama. “No mūžības viedokļa svarīgāk”. R.Mūks atceras arī, ka, tiekoties ar Dalailamu 80.gadu sākumā, ieminējās, ka ir latvietis un viņa zeme ir okupēta. Tibetas līderis atbildēja: “Es to zinu. Mums ir tāds pats liktenis. Es par jums domāšu” (1). Jāatceras, ka šos vārdus ir teicis viens no izcilākajiem reliģiskajiem praktiķiem.

1992.gada maijā filosofs A.Ruģēns, viesojoties Daramsalā un tiekoties ar Dalailamau, vienojās par tā braucienu uz Latviju. Dalailama ieradās Latvijā tā paša gada oktobrī, Baltijas valstu pirmā apmeklējuma laikā. Vizītei bija neoficiāls raksturs. Tās laikā Tenzins Gjaco tikās ar A.Gorbunovu, saruna, kurā skāra nevardarbīgās pretošanās tēmu, tikās ar budistu kopienas pārstāvjiem, augstskolu pasniedzējiem un nolasīja lekciju Latvijas Universitātē (17).

Par būtisku notikumu varētu uzskatīt Dalailamas autobiogrāfijas “Brīvība trimdā” iznākšanu latviešu valodā 2000.gadā (15). Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā, kas sniedz tik dziļu ieskatu Dalailamas dzīvē un visā tibetiešu traģēdijā.

Tagad, pēc deviņiem gadiem, Latvijas Kultūras Akadēmija ir uzaicinājusi Dalailamu vēlreiz apmeklēt Latviju. Vizīte ir ieplānota uz 2001.gada jūniju, un tā noteikti būs jauna lappuse Latvijas – Tibetas saišu vēsturē.

5.4 Politiskā plāna saiknes.

Tibetas jautājums pirmo reizi Latvijas politiskajā apritē parādījās 1992.gada Dalailamas vizītes laikā, kad Tibetas līderis tikās ar AP Ārlietu komisijas pārstāvjiem un izteica vēlmi, lai Latvijas parlamentārieši dibinātu Tibetas atbalsta grupu un paceltu Tibetas jautājumu ANO. Latvijas puses atbilde bija diplomātiski izvairīga, un tajā tika uzsvērtas Latvijas intereses saglabāt draudzīgas attiecības ar ĶTR (17). Te vēl būtu jāatceras, ka Latvijas un ĶTR diplomātiskās attiecības tika nodibinātas 1991.gada 12.septembrī. Abas valstis vienojās attīstīt draudzīgas attiecības, balstoties uz šādiem principiem: savstarpējās suverenitātes un teritoriālās integritātes ievērošana, neuzbrukšana, neiejaukšanās iekšējās lietās, līdztiesība, abpusējs izdevīgums un mierīga līdzāspastāvēšana. Kopīgajā paziņojumā Latvija atzina Taivanu par neatņemamu Ķīnas teritorijas sastāvdaļu un apņēmās ar to nedibināt oficiālas attiecības (315, 5). Tiesa, Latvija šo paziņojumu bija pārkāpusi, kad 1992.gadā Rīgā tika atklāts Taivanas ģenerālkonsulāts. Attiecības ar ĶTR tiek normalizētas tikai 1994.gada decembrī, kad prezidenta Ulmaņa vizītes laikā Pekinā tika parakstīts kopīgs paziņojums, kas apliecināja Latvijas puses uzticību iepriekšējiem LR un ĶTR abpusēji parakstītajiem dokumentiem. Šajā paziņojumā tika atzītas arī atšķirības abu valstu ideoloģijā (10; 14).

Atgriežoties pie Tibetas lietas, svarīgs fakts bija tas, ka uz šo notikumu fona 5.Saeimā tika izveidota Tibetas atbalsta grupa, kuru vadīja deputāta Juris Sinka, bez kura grupā bija arī Pēteris Eiferts, Ilmārs Daliņš, Imants Kalniņš, Tupešu Jānis, Mārtiņš Ādams Kalns, Dainis Stalts. Šīs grupas pārstāvji piedalījās Pasaules parlamentāriešu konferencēs 1994. un 1995.gadā un atbalstīja tajās pieņemtās rezolūcijas (2). Kā man sarunā pateica J.Sinkas kungs, tad 7.Saeimā darbojas viņa vadītā Taivanas atbalsta grupa, taču regulāri tiek uzturēti sakari ar Dalailamas pārstāvi Austruneiropā un citu valstu Tibetas atbalsta grupām (piem., Šveices parlamentāriešiem), daži deputāti arī 7.Saeimā atbalsta tibetiešu centienus – pamatā tie ir frakcijas “Tēvzemei un brīvībai/LNNK” deputāti.

Ar mērķi uzzināt mūsu valsts oficiālo nostāju Tibetas jautājumā esmu griezies Latvijas Republikas Prezidenta Kancelejā. No prezidentes ārlietu padomnieka Pildegoviča kunga atbildes izriet, ka par vienu no augstākajām prioritātēm Latvijai paliek cilvēktiesību ievērošana, kuras nostiprināšanu un veicināšanu tā atbalsta arī ārpolitikā. Tiek uzsvērts, ka Latvijas um ĶTR dialogs par cilvēktiesību tēmu tiek risināts gan divpusēju kontaktu, gan starptautisko organizāciju ietvaros. Latvija uzskata, ka Ķīnai saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām ir jāturpina savas likumdošanas saskaņošana ar vispārpieņemtajām cilvēktiesību normām. Tostarp Latvija ir atbalstījusi vairākus ES paziņojumus par cilvēktiesību stāvokli ĶTR un šī jautājuma izskatīšanu ANO cilvēktiesību komisijā. 2000.gada aprīlī Latvija iebilda ĶTR centieniem noraidīt ASV ierosinātās Rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli ĶTR izskatīšanu.

Konkretizējot Latvijas nostāju dotajā jautājumā, tiek uzsvērts, ka Latvija atzīst ĶTR teritoriālo integritāti un Tibetu par Ķīnas sastāvdaļu, taču, vadoties pēc vēsturiskās pieredzes, Latvija uzskata, ka ikvienai tautai ir tiesības rūpēties par sava kultūru ².

Izskatās, ka tieši mūsu tautas vēsturiska pieredze varētu būt viens no stimuliem attiecīgai Latvijas rīcībai. “Mēs nedrīkstam aizmirst, ka paši esam cietuši,” izteicās J.Sinka, un tādēļ, viņaprāt Latvijai ir aktīvi jāiesaistās Tibetas problēmas risināšanā ar tiem resursiem, kuri ir tās rīcībā. Te varētu piebilst, ka Latvija ir atguvusi neatkarību, lielā mērā pateicoties ārvalstu stingrajai pozīcijai un atbalstam. Tāpēc tagad arī Latvijas pienākums būtu paust savu attieksmi pret notiekošo ĶTR, uzsverot savu pozīciju Tibetas jautājumā, neskatoties uz to, ka Ķīna to uzskata par savu iekšējo lietu. Manis aptaujātie J.Sinka un Latvijas Ārpolitikas Institūta direktors A.Lejiņš viennozīmīgi uzskata, ka Latvijai ir jāuztur attiecības ar ĶTR, taču Ķīnai ir jābūt skaidrībā par mūsu valsts pozīciju: demokrātijas un plurālisma atbalstu, mums ir arī nepārtraukti visos līmeņos jāatgādina Ķīnai tās cilvēktiesību pārkāpumi un sava ieinteresētība Tibetas problēmas veiksmīgā atrisinājumā.

Tā esmu izskatījis cauri būtiskākos Tibetas vēstures pavērsienus, kuru dziļāka izpēte sniedz diezgan visaptverošu šī Āzijas reģiona politiskās attīstības ainu. Darba gaitā nācās sastapties ar visai pretrunīgu un atškirīgu dažu notikumu traktējumu dažādos avotos, tādēļ par vienu no galvenajiem uzdevumiem man kļuva objektīva vēsturiskā materiāla izvērtēšana, atdalot atsevišķi faktus no to ideoloģiskās interpretācijas. Strādājot pie dotā pētījuma, sapratu, ka Tibetas vēsturi ir nepieciešams aplūkot visa reģiona politisko sakarību kontekstā. Tāpat daudzu Tibetas vēsturisko notikumu aspektus var izprast tikai ņemot vērā valsts reliģisko un kultūras tradīciju īpatnības. Jāatzīmē arī tas, ka manis izvēlētais temats ir ļoti plašs un daži momenti ir atsevišķu petījumu vērti. Tādēļ mani secinājumi skars tikai būtiskākās Tibetas vēstures iezīmes. Tātad galvenais, ko vēlos atzīmēt, izdarot secinājumus:

***

( Dalailama XIV )

1. Berelis G. "Mūks bez klostera” (intervija ar R.Mūku), Karogs, 1/1992.

2. Briede G. "Glābjot Tibetu no iznīcības”, Atmoda Atpūtai, 7.jūn./1995.

3. "Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā”, I.Ziemeles red.,Rīga, 2000.

4. "Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem”, Nordik, Rīga, 1999.

5. Hermanis V. "Tirgus saimniecība ir tikai līdzeklis”(intervija ar ĶTR vēstnieku Latvijā), NRA, 1.okt./1997.

6. Lagzdiņa H. “Sengaidīts viesis”, Neatkarīgā Cīņa, 3.apr/1992.

7. Leimane V., Rēča I. "Intervija ar Aleksu Bērziņu”, Nakts, 24.febr./1995.

8. Madžumdars H. “Tibeta nav aizmirsta”, Labrīt 3.jūn./1994.

9. Pildegovičs A. Vēstule no Valsts Prezidenta Kancelejas (nr.2978).

10. Staburova J. "Latvija-Taivāna-Ķīna: trīsstūris vai aplis”, LĀI, Rīga, 1993.

11. Šlāpins I. “Traks kā budistu mūks”, Rīgas Laiks, 9/1998.

12. Tenisons K. "Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot Latvju tautai", Buddas priestera Tennisona izdevums, Rīga, 1925.

13. Tīrons U. “Intervija ar Viņa Svētību Dalailamu”, Rīgas Laiks, 6/1999.

14. Tīrons U. “Latvija - Ķīna: neiespējamā tikšanās”, Rīgas Laiks, 2/1995.

15. Ziemelis J. "Dalailamas dzīve”, Diena, 15.jūn./2000.

16. Veinberga S. "Tibeta–dilemma arī Latvijas ārpolitikai”,NRA, 25.maijs/2000.

17. Vidauskis U. "Tibetas budistu līderis Rīgā”, Diena, 3.apr./1992.

18. "Britannica Encyclopaedia", vol.22, 1961.

19. "Investigation into Karmapa Escape", The Office of Tibet, London, 2000.

20. "Missing Panchen Lama", International Tibet Independence Movement, 2000.

21.Samdup T. "The UN must recognize the Dalai Lama", Globe&Mail, Jul.26/2000.