From: RSpuris@aol.com
Date: 7/1/01 9:04

Jānis Kučinskis nupat rakstīja tādus vārdus:

> Privātuzņēmēji bez valsts atbalsta nekad negribēs
> un nespēs radīt un uzturēt valsts infrastruktūru,
> kas tik nepieciešama viņu pašu sekmīgai darbībai utt"

Manuprāt, šeit noder sakāmvārds: "NEKAD nesaki nekad!". Cilvēka vērtēšanas spēja balstās pieredzē, t.i. izglītībā. "Nekad" sacītājiem bieži nākas piedzīvot, ka nākošās dienas pieredze apgāž vakardienas "nekad" pamatojumus. Tādēļ!

Pie tam: vai nav tā, ka cilvēku darbību, bez mantkāres (peļņas kāres!), kas lielai daļai privātuzņēmēju ir dzinējspēks, tomēr var būt arī citi vadmotīvi? ASV uzņēmēju pasaulē ir pazīstama doma: "Tikai tad, ja manas mantas pircējs būs pilnīgi apmierināts varēšu būt apmierināts arī es." Šī doma ir novedusi pie kārtības, ka daudzos veikalos cilvēks var nopirkt mantu, to pāris nedēļas lietot (pārbaudīt) pēc tam to atdot atpakaļ kā nepiemērotu, bieži saņemot atpakaļ visu samaksāto naudu. Protams, ka to bieži izmanto pašlabuma piekopēji, tas tomēr nemaina firmu nostāju pret vadmotīvu.

Tas nozīmētu ka visas sabiedrības kopējais savstarpējās uzticības un atbildības līmenis daudz labāk un pastāvīgāk noteiks valsts labklājības līmeni nekā noteicošās varas nodošana kādas atsevišķas grupas rokās.

Ričs, daudzkārt pārliecinājies par labestības un izpalīdzības milzīgo ietekmi uz vispārējo dzīves līmeni.

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/1/01 10:09

Sveiki!

Ričs, paša vārdos "pārliecinājies par labestības un izpalīdzības milzīgo ietekmi uz vispārējo dzīves līmeni sirds dziļumos" aizstāv anarhismu:

> . . Tas nozīmētu ka visas sabiedrības kopējais
> savstarpējās uzticības un atbildības līmenis
> daudz labāk un pastāvīgāk noteiks valsts labklājības
> līmeni nekā noteicošās varas nodošana kādas atsevišķas
> grupas rokās.

Mīļie! Neaizmirsīsim, ka esam Latvijas patrioti un tātad vismaz nomināli ticam Latvijas valsts pastāvēšanas nepieciešamībai. Neaizmirsīsim, ka daži esam arī sirsnīgi rītdienieši un tātad vismaz nomināli aizstāvam Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas pamatprincipus un ziedojam savu naudu un laiku, lai galīgi neizdzistu latviešu tautas savrupējais pašatbildības gars un lai galīgi nepazustu saikne starp Latvijas tautu un tās pašievēlēto valdību.

Ēriks Snarskis, piemēram, domā, ka ar to vien pietiks, ka demokrātiju ar datortīklu starpniecību reducētu absolūtā populismā. Protams, tās lietas nav gluži tik vienkāršas. Cilvēki valsts mērogā nevar garantēt kārtību bez brīvas bet stingras norobežošanās vieni no otra un bez stingrām bet atklātām institūcijām, kas līdzsvarojas demokrātiskā procesā, kas izpaužas nopietnā, sakārtotā, ierobežotā veidā, nevis tikai caur ikdienas reitingiem un stukaču uzraudzību.

Prof. Vīksniņš jeb Juronkulis un viņa domubiedri turpretī domā, ka "brīvība" nav nekas vairāk kā aizliegums valstij nodarboties ar valsts interešu aizstāvēšanu. Ar to vien pietiekot, ka Amerika, vispasaules mēroga uzņēmēju vadīta, valda pār pasauli un mēs tai rūpīgi pielāgojamies un pēc iespējas izvairāmies no jaucējiem un cenšamies ierobežot to ietekmi. Tik pat aplami, kā Ēriks. Teiksim - krietni vēl aplamāk.

Abos gadījumos, gan Ērika un Juronkuļa, pastāv cerība, ka cilvēku labestība ir pietiekoši liela, lai garantētu vislabāko iznākumu pašplūsmas ceļā. Ēriks, ticībā, ka stukačs ir stiprāks par naudu un Juronkulis ticībā, ka visbagātākie veiksminieki ir arī visgudrākie.

Neaizmirsīsim, lūdzu, tik elementāru lietu kā valsti un tautas prasību pēc iekārtas, kas brīvās vēlēšanās dod tai cerību, ka tās valdnieki rūpēsies nevis tikai par savu personīgo labumu bet arī par visas tautas labklājību. Te nav runa par tukšiem solījumiem tautas mantu kristīgi sadalīt bet par nopietnu darbu veicināt un aizstāvēt tautas uzņēmējdarbību.

Ja pasaulē ir jel kāda nozīme valstīm ar savām nacionālām robežām, tad tāda pati nozīme ir arī smalkākiem politiskiem grupējumiem iekšpus valstīm un to robežu pastāvīga, rūpīga, brīva sargāšana un pārvērtēšana un celšana un jaukšana atklātībā un brīvā saskarsmē. Latvijas valsts pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr tā spēs garantēt tautas labklājību. Priekš tam vajag demokrātiskāku valsts varu, nekā patlaban pastāv, bet tai jābūt stingrai, nopietnai varai.

Juris

From: RSpuris@aol.com
Date: 7/1/01 12:15

Juris rakstīja:

> Latvijas valsts pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr tā
> spēs garantēt tautas labklājību. Priekš tam vajag
> demokrātiskāku valsts varu, nekā patlaban pastāv,
> bet tai jābūt stingrai, nopietnai varai.

Hm... Juris šeit uzstājas kā nopietnas varas aizstāvis. Bet latvju dižais lugu rakstnieks Mārtiņš Zīverts savu mūžu ir veltījis (50 lugas) lai parādītu, ka vara vienmēr sakropļo cilvēka raksturu, vienalga - politiskā, naudas, slavas, vai citā veidolā. Tādēļ vispirms ir jāsagatavo cilvēki visumā demokrātiskai varai, tad arī vairs nebūs tik svarīgi KAM ir attiecīgā vara. Jeb citādi: cilvēka godīgums un labestība izšķirs darbību tautas un valsts labā, ne tas, kurai valsts pilsoņu grupai tiek nodota noteicošā vara.

Ričs, noraidot anarchista "godu".

From: mees_pashi@delfi.lv
Date: 7/1/01 12:47

Ričs raksta:

> ASV uzņēmēju pasaulē ir pazīstama doma: "Tikai tad,
> ja manas mantas pircējs būs pilnīgi apmierināts varēšu
> būt apmierināts arī es."

Jā, tā tam vajadzētu būt. Ja nemaldos, kaut ko līdzīgu Amerikā savulaik darīja Henrijs Fords. Bet tādu pozīciju grūti vai pat neiespējami noturēt apstākļos, kad valdības neaizsargātā valstī iespiežas agresīvas ārvalstu lielfirmas, kas diktē visu, vai arī sabiedrības pirktspēja ir tik maza, ka tirgotājs spiests izmantot katru iespēju, lai vispār pastāvētu.

Alkatība un mantkāre ir viszemākais motīvs, kas nes postu visiem un, ja dominē, liecina, ka sabiedrība ir nopietni slima, ka tās nākotne ir apdraudēta. Diemžēl alkatības faktors (peļņa par katru cenu un kā galvenais efektivitātes rādītājs) tūlīt pēc Atmodas tika pasludināts par Latvijas valsts ideoloģijas stūrakmeni. Daudzi tam uzķērās un visus līdzekļus ieguldīja "ātrās naudas" jomās, atstājot novārtā un iznīcinot pārējās, tautas attīstībai svarīgās. Līdz ar to pārējās iespējas sašaurinājās vai pazuda pavisam. Tagad ir tā, ka vismaz puse cilvēku Latvijā ir lieki. Nesen aptaujā noskaidrots, ka vismaz 70% aptaujāto studentu un skolēnu grib atstāt Latviju un doties svešumā. Ja vēl pieskaita katastrofāli zemo dzimstību, tad komentāri lieki.

Ja Amerikā pagaidām vēl var filozofēt, cik pieļaujama un vēlama ir valsts iejaukšanās saimnieciskā dzīvē, tad Latvijā lielākai daļai jādomā par elementāru izdzīvošanu. Ārlatviešiem, kas nav bijuši tālāk par Rīgas centru un vēl dažām brīvā laika pavadīšanas saliņām, paskaidroju, ka Rīgas centrs nav Latvija. Ja sabiedrība neatgūs morālo orientāciju un nespēs mobilizēties, tad Otrā Latvija savu pastāvēšanu beigs daudz bēdīgāk nekā Pirmā.

Tālāk Ričs raksta:

> Tas nozīmētu ka visas sabiedrības kopējais
> savstarpējās uzticības un atbildības līmenis
> daudz labāk un pastāvīgāk noteiks valsts
> labklājības līmeni nekā noteicošās varas
> nodošana kādas atsevišķas grupas rokās.

Piekrītu, bet nelaime tā, ka vara jau sen atdota šai "atsevišķajai grupai", kas tad arī mūsu Latviju bez lielas tielēšanās nolaupījusi un upurējusi globalizācijas himerām. Uzticības un atbildības vairs nav, un to atjaunot būs daudz grūtāk nekā bija pazaudēt. Vai ir kāda ideja, kā šo atjaunošanu varētu sākt?

Piekrītu Jurim Žagariņam, ka varai jābūt stingrai un nopietnai, tai jāizriet no tautas vajadzībām un tām jākalpo. Lai tā notiktu, jāmainās pēdējos 10 gados (un arī iepriekšējos 50 gados) iepotētā domāšanas paradigma, tautai jāatgūst zaudētā suverenitāte, jāapzinās sevi par noteicēju savā Dzimtenē. Pagaidām to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Varbūt kaut ko var mainīt lieli satricinājumi, bet tad varbūt būs jau par vēlu.

Jānis

From: RSpuris@aol.com
Date: 7/2/01 6:14

Jānis rakstīja:

> Diemžēl alkatības faktors (peļņa par katru cenu un kā
> galvenais efektivitātes rādītājs) tūlīt pēc Atmodas tika
> pasludināts par Latvijas valsts ideoloģijas stūrakmeni.

Vai šim apgalvojumam ir arī pamatojums, jeb tas būtu kārtējā sūdzēšanās meklējot vainu ārējos apstākļos? Ja pamatojums ir, lūdzu to pieminēt, lai varam to iegaumēt.

Pašlaik lasu Gunāra Birkmaņa "Cerību un vilšanās gadi". Lasu ar lielu aizrautību, jo uzrakstīta ir labi un tur daudz ikdienas sīkumu, taču augšminēto pamatojumu nekur nēsmu manījis.

Ričs.

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/2/01 7:38

Sveiki!

Ričs krata galvu:

> Vai šim apgalvojumam ir arī pamatojums, jeb tas būtu
> kārtējā sūdzēšanās meklējot vainu ārējos apstākļos ?

Rič! Kur Tu esi bijis pēdējos desmit gadus? Vai nēsi lasījis nevienu Juronkuļa rakstu? Kaut vai to pašu pēdējo, kur Juronkulis mēģināja mums paskaidrot Kehra kunga pieprasīto prēmiju? Vai Latvijas Banku uzskati par "ārēju apstākli"?

Es nēsmu Birkmaņa grāmatu lasījis, bet stipri šaubos vai viņš būs viens no tiem, kas sludina, ka latviešu tautas posts izriet no neuzņēmības.

Juris

From: viksning@georgetown.edu
Date: 7/2/01 11:46

Sveiks sveikotāji!

Žagariņa kungs mēģina man piesiet atbildību par visām Latvijas ekonomiskām problēmām pēdējo desmit gadu laikā. Diemžēl es to nevaru uzņemties, jo man bija samērā neliela atbalsta loma kā padomdevējam LB, un tas ir viss. Es atbalstīju pirmo gadu cenšanos tikt vaļā no ražotnēm, kas atbalstīja PSRS militāro sistēmu. Laikam Žagariņš būtu gribējis paturēt Skrundas lokatoru operatīvā stāvoklī, jo tad jau varētu atrast kādas darba vietas. Tāpat mēs būtu varējuši pelnīties ar krievu tanku bataļona paturēšanu Ādažos. BET, man nekāda teikšana tādos jautājumos nebija. Mēs atpaliekam no kaimiņiem galvenokārt lielās korumpētības dēļ. Arī man liekas, ka valdības ierēdņu un ministriju skaita ziņā esam pirmajā vietā starp kaimiņvalstīm, varbūt pat visā Eiropā. Varbūt tas korumpētības cēlonis -- zagsim kamēr varam -- ir aprakts Latvijas ideoloģiskās cīņās. Ja lasām to pašu bēdīgi slaveno Selecki, Kučinski, Snarski u.c. -- pie varas nāks Žagariņisti agrāk vai vēlāk! Kas notiks tad? Devalvēs latu un izmetīs LB pašreizējo vadību. Notiks vēlreizēja nacionalizācija -- noteikti bankām un citām naudīgām iestādēm (alkohola un tabakas tirgum) būs jābūt valdības rokās, jāaizsargā vietējais tirgus ar augstām ievedmuitām. Protams, būs arī jāsāk aizbāzt mutes presei un TV, jo uzzināt par Latvenergo un citām nebūšanām ir atļauts tikai brīvā tirgus sistēmas apstākļos.

Lūgsim Dievu, ka tas tomēr tā nenotiks. Ļoti nopietns Juronkulis

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/2/01 12:55

Sveiki!!

Ļoti nopietnais Vīksniņa kungs dievojas, ka viņš jau nekā:

> Žagariņa kungs mēģina man piesiet atbildību
> par visām Latvijas ekonomiskām problēmām pēdējo
> desmit gadu laikā. Diemžēl es to nevaru uzņemties

Kā Vidvuds Beldavs šeit kaut kad janvārī skaidroja, tas bijāt tieši Jūs, kas uzstādīja Latvijas valūtu uz SVF SDR pamata, lai garantētu Latvijas lata absolūto stabilitāti un pievilcīgumu Niģērijas lielajiem investoriem. Tas nu gan nebija nekāds samērā neliels atbalstiņš.

Būs par to lokatoru un par tām militārām industrijām vēl jāpakomentē, bet patlaban jāskrien....

Juris Neonkulis

From: kingga@plu.edu
Date: 7/2/01 4:10

Sveiki!

Noskatoties Juronkuļa un Jura Neonkuļa novērojumos, jāpievieno arī manis citur lasītie.

No pagājušās nedēļas "Ekonomista" vērtējuma varam spriest, ka visgrūtāk iet tur, kur pajukusi valdība un tur, kur alkatīgie varas vīri sajukuši (Rumānija, Moldāvija). Vislabāk no pēcpadomju valstīm iet Igaunijai, kas droši soļo tālāk uz tirgus saimniecību un no Baltijas valstīm visvairāk samazinājusi varas vīru blēdību. Arī Latvija, kā lasām 2. jūlija "Dienā", liekas, ka iedzīvotāji vismaz jūtas arvien labāk: Tur turīgo ir tikai desmitdaļa no viena procenta, labi dzīvo turpat 7 procenti, iztiek 47 procenti, trūcīgo ir 34 procenti, bet nabadzīgi jūtas ap 12 procenti no iedzīvotājiem.

Nez' vai būs vērts ievest uzrādītāju ("stukaču") kārtību un lielo īpašuma nodokli. Varētu jau ko atņemt no bagātajiem, bet nabagiem jau tur nekā nebūs, jo būs jāmaksā mantas uzrādītājiem un citiem nosūdzētājiem, kā arī ierēdniecībai par labklājības kontroli.

Ne jau uzņēmēji vai stabila nauda kavē progresu. Labāk meklējiet vecos, labos blēžus varas vīru starpā!

Visu labāko medniekiem,

Gundars

From: Maris.Vasilevskis@dati.lv
Date: 7/2/01 10:17

George Viksnins wrote:

> Es atbalstīju pirmo gadu cenšanos tikt vaļā no ražotnēm,
> kas atbalstīja PSRS militāro sistēmu. Laikam Žagariņš būtu
> gribējis paturēt Skrundas lokatoru operatīvā stāvoklī, jo
> tad jau varētu atrast kādas darba vietas. Tāpat mēs būtu
> varējuši pelnīties ar krievu tanku bataļona paturēšanu Ādažos.

Polemiskā kaismē Juronkulis ilustrē savu tēzi ar neadekvātiem piemēriem.

Vispārinājumā - ražotnes, kas balsta PSRS militāro sistēmu, piemēros - niecīga daļa no šīm ražotnēm, kas balstīja PSRS bāzes Latvijā. Kas attiecas uz Krievijas militārās sistēmas balstīšanu - daudzi rietumvalstu uzņēmumi strādā šim tirgum. Un kādas militārās ražotnes balstīja Vagonu rūpnīca?

Mahris

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/3/01 7:29

Sveiki!

Mahris rakstīja šitā:

> Polemiskā kaismē Juronkulis ilustrē savu tēzi ar neadekvātiem piemēriem.

Jā. Taču saprotiet, ka Juronkulis, atšķirībā no mums plāno galdiņu urbējiem ir profesionāls reaganomists, un viņam nav laika meklēt adekvātus piemērus.

Šai sakarībā man liekas trāpīgi, kā savā grāmatā http://home.delfi.lv/mēs_paši/harmonija.htm   izsakās tas pats Jānis Kučinskis:

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Kad Maskavā sākās lielās jukas un Kremļa saimnieks saviem nacionālo provinču vietvalžiem paziņoja, lai tie turpmāk ķepurojas ar saviem spēkiem, kā prot, un paši tiek no savārītajām ziepēm ārā, tā bija vismelnākā diena Latvijas komunistisko dižvīru mūžā. Viņi jutās kā izmesti no laivas. Ko nu darīt? Viņi taču neprot neko citu, kā vien padevīgi kalpot Kremļa saimniekiem, izpildīt pavēles. Saimniekot patstāvīgi viņi ne prata, ne gribēja, jo vispār neticēja patstāvīgas Latvijas iespējai. Tiesa, arī latviešu vidū bija izauguši labi vadītāji, organizatori, tautsaimnieki, plānotāji, zinātnieki un citi speciālisti, bet, ja tos laidīs pie stūres, kam tad būs vajadzīgi komunistu dižvīri? Tautā bija sākušās kustības, kas domāja, ka paši latvieši varētu būt saimnieki un noteicēji savā zemē. Lai gan šīs kustības vēl bija naivas un sadrumstalotas, neviens nevarēja paredzēt, ar ko tas viss beigsies. Savu tautu dižvīri nicināja un, ko tur slēpt, arī baidījās, jo bija tai nodarījuši daudz nepiedodamu pārestību. Nu nemīlēja un nemīl dižvīri savu tautu, it kā paši tai nepiederētu.

Tad nu koņunktūru labi jūtošie komunistu dižvīri apstulbušajai tautai atzina, ka arī viņi ir par neatkarīgu Latviju un jau sen partijas dzīlēs par to vien cīnījušies, bet paši, izmisuma dzīti, devās pie sava vakarējā nāvīgā ienaidnieka tēvoča Sema: "Glāb mūs, tēvoci Sem! Kremļa cars mūs atbrīvoja, atstāja daudz īpašumu, bet mēs nezinām, ko ar to visu iesākt. Nāc un valdi pār mums, bet mēs tev kalposim tikpat uzticīgi kā visu mūžu kalpojām Kremlim!" Tēvocis Sems par tādiem draugiem nebija īpaši sajūsmināts un tiem īsti neticēja. Bez tam viņš īpaši nemaz negribēja līst pie pašām Maskavijas robežām. Lai gan Krievzeme juka, tomēr tēvocis Sems respektēja Krievijas tiesības uz savu ietekmes zonu. No otras puses, zināmu labumu no tā visa varēja izspiest. Visu labi apsvēris, Sems nolēma tomēr piedalīties, bet tā, lai viss tiktu darīts ar citu, vislabāk pašu latviešu rokām.

Sems Hadsona institūtā sasauca Baltijas valstīm veltītu konferenci, kurā caur poļu, ungāru un pašu latviešu reformatoru mutēm pamācīja, kas jādara, lai īpašumus nodotu Rietumu kungu pārziņā (privatizētu), lai tautai atņemtu ražīgu darbu un sabiedrību sadalītu bagātniekos un nabagajos. Rīgā tēvocis Sems atvēra vēstniecību un tirdzniecības palātas filiāli, bet citos jautājumos ieteica sekot Starptautiskā valūtas fonda norādījumiem, kurā Semam un viņa anglosakšu sabiedrotajiem piederēja kontrolpakete, un citiem līdzīgiem globāliem iestādījumiem, kā arī eirokomisāriem. Lai arī eirokomisāri bija infantili un senili, tomēr galvenajos jautājumos tie ievēroja tēvoča Sema gribu, un arī viņiem savs labums no šā pasākuma atlēca. Lai saglabātu intīmākas saites, Sems uz Latviju nosūtīja dažus latviski runājošus padomniekus, kas dotu precīzus norādījumus Latvijas valdībai un Centrālajai bankai. Kā bijušie Latvijas bēgļi ar varonīgu trimdas cīnītāju oreolu šie padomnieki palīdzēja veidot arī sabiedrisko domu, proti, mācīja iezemiešiem demokrātiju. Lai nostiprinātu komunistisko dižvīru autoritāti tautas acīs, tēvocis Sems iedeva dolārus Skrundas lokatora nepabeigtās celtnes krāšņai uzspridzināšanai. Uz grūstošās celtnes fona dižojās smaidošie komunistu dižvīri, kas nu tautas acīs kļuva par Latvijas atbrīvotājiem no Kremļa okupācijas un nacionālajiem varoņiem.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Juris Neonkulis citēja iz Jāņa Kučinska "No interešu kariem uz interešu harmoniju".

From: viksning@georgetown.edu
Date: 7/3/01 11:47

Sveiks sveikotāji!

Žagariņam laikam Kučinska "grāmata" iet pie sirds. Kučinskis ir sakopojis indīgu muldēšanu par Rietumiem un šodienas Latviju starp diviem vākiem, un pats to nodrukājis un izdevis. Es patiešām negribu komentēt, jo tas, kas rakņājas mēslos, agrāk vai vēlāk arī sāks smirdēt. Kas ir tēvocim Samam atlecis no Latvijas privatizācijas?

Ilgojoties pēc datiem un vesela saprāta, Juronkulis

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/3/01 2:30

Sveiki!

Juronkulis raksta ar vienu roku, ar otru tur degunu:

> Es patiešām negribu komentēt, jo tas, kas rakņājas
> mēslos, agrāk vai vēlāk arī sāks smirdēt.

Jā, bet . . . Ja Jūs varat teikt, un ja Gundars K. var teikt, ka Latvijas problēmu pamatā ir korupcija valsts valdībā, tad kāpēc Kučinskis to pašu nevar pateikt? Vai Jūs tiešām tik briesmīgi smirdētu, ja Jūs pats publiski nosauktu vārdā tos augstos valsts valdības pārstāvjus, kas ir korumpēti un/vai kas par lielu naudu kalpo tiem, kas ir korumpēti?

> Kas ir tēvocim Samam atlēcis no Latvijas privatizācijas?

Tēvocim Semam, protams, ir atlekusi šķietama stabilitāte un teikšana un labvēlīga kapitāla plūsma. Piemēram, tēvocim Semam nav jāgādā cita nodarbošanās amerikāņu tērauda ražotājiem pat tādā gadījumā, ja Liepājas metalurgs prot ražot tēraudu lētāk.

> Ilgojoties pēc datiem un vesela saprata, Juronkulis

Visādus datus un veselu saprātu droši vien varat baudīt vienatnē. Bet Gundars K. šeit nesen izteicās atzinīgi par Gundaru Valdmani. Zinu, zinu - tur varbūt arī gluži par veselu saprātu nav ko runāt. Un ja nu tiešām baidāties, ka pats nesāksit smirdēt, tad jau sapratīšu, ka nekomentēsit. Bet Kučinskis, ievēroju, daudz vadās no Valdmaņa. Valdmanis savā grāmatā vienā vietā izsakās tā (Starp dzirnakmeņiem 253 lp): "Nauda ir vērtības zīme ar noteiktu pirktspēju, kas izteikta savā valūtā. Naudai jābūt segtai ar reālām vērtībām. Ja ir segums, tad labāk emitēt nekā aizņemties. Lata pirktspēja ir jau 40% zem konvertētā lata pirktspējas citās zemēs."

Juris Neonkulis, noskumis un apjucis par lielo smirdēšanu visapkārt

From: ervins@depoprojekts.lv
Date: 7/3/01 4:48

Sveiki!

Iejaukšos gudro onkuļu un neonkuļu strīdā...:-)

> Bet Kučinskis, ievēroju, daudz vadās no Valdmaņa.

Savā intervijā Latvijas rusofonu laikrakstam "Vesti Segodņa" Kučinska k-gs veltīja atzinīgus vārdus Rubika socpartijas, sociāldemokrātu un Kaula "Vienības partijas" programmām. Ja pareizi atceros, Valdmanis Saeimā tika ievēlēts no Vienības partijas.

>  Valdmanis savā grāmatā vienā vietā izsakās tā
> (Starp dzirnakmeņiem 253 lp):
> (..)Lata pirktspēja ir jau 40%
> zem konvertētā lata pirktspējas citās zemēs."

Nesen apceļoju vairākas Austrumeiropas zemes- Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Horvātiju. Katrā zemē bija savādāk. Visdārgākā salīdzinot ar Latviju bija Horvātija, vislētākā- Slovākija. Ja pareizi sapratu, Jums šie 40% sķiet gana pielietojami kā arguments? Ja neesmu pareizi sapratis, lūdzu piedot.

Ervins

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/3/01 5:17

Sveiki!

Nu nav jau tā Latvija nemaz tik ļoti dikti atšķirīga no tām pārējām expisrisijām. Visas viņas iekļaujas vienā Amerikas monetārā impērijā. Mani uzjautrina Juronkuļa priecāšanās, ka dažas no tām, piemēram Igaunija, acīmredzot ir spējušas izveidot kaut kādas eksportindutrijiņas, it kā tas pierādītu, ka pašos pamatos viss ir okei, vienīgi latviešu tauta nekam neder un tai vajag tādu un tādu izglītību bet velns viņu sazin, kas par to maksās. Konvertētās valūtas salīdzinājumi ir nozīmīgi tikai starp šīm "pārejas" saimniecībām un tām, kurām nav vajadzīga nekāda pāreja. Jo pastāvošā iekārta visās ezpisrijās pāreju uz pārticību padara ārkārtīgi grūtu un tautai postošu, ja ne gluži principā neiespējamu.

Juris Neonkulis

From: ervins@depoprojekts.lv
Date: 7/3/01 7:12

Sveiki!

Palasījos J. Kučinska grāmatu "No interešu kariem uz interešu harmoniju". Uzmanību piesaistīja vairākas vietas šinī darbā. Dažas atļaušos arī citēt-

*Padomju laika prese pārstāvēja "lielo padomju dzimteni" un pasaules sociālistisko sistēmu, tā rakstīja par šīs sistēmas sasniegumiem, darba uzvarām, kosmosa apgūšanu, imperiālistu tīkojumiem u.tml. Lai vai kā mēs vērtējam padomju eksperimentu un tā aprakstīšanas veidu, tomēr tas bija globāls projekts, kas cīnījās par savu eksistenci un piedāvāja reālu alternatīvu, bet mūsdienu prese noslīdējusi galma intrigu, slavenību guļamistabas un reklāmas banalitāšu līmenī.*

*Latvijas dzīves skaudrā realitāte "Dienā" atspoguļota visai maz un ļoti vienkāršotos patērētāja interešu rāmjos. Faktiski no mūsu patiesajām vajadzībām "Diena" ir ļoti tālu. (..) Šāda prese nespēj audzināt lasītāju, celt viņa garīgo līmeni, paplašināt zināšanu apvārsni, sludināt augstākas idejas. *

*Būtu jāmazina uzsvars uz privātīpašuma "svētumu un neaizskaramību", proti, jārūpējas, lai arī privātīpašums kalpotu valsts pilsoņu kopējam labumam, lai tas netiktu izmantots pret valsts un sabiedrības nacionālajām interesēm*

*Izteikti patriotiska, bet ne šauri etniskā nozīmē, programma ir arī A. Rubika vadītajai Sociālistiskajai partijai. (..) Jā, viņš bija par PSRS saglabāšanu, bet uzlabotā veidā. Viņš drīzāk bija par tādu PSRS, par kādu mūsu Tautas fronte vārdos iestājās savā pirmajā kongresā (LTF pārorientācija uz valsts neatkarību notika vēlāk). Jāatzīst, ka vismaz saimniecisko saišu saglabāšanas ziņā viņam bija taisnīa.*

*Jaunais Krievijas prezidents V. Putins, lai kā mēs viņu vērtētu citās jomās, sācis aktīvu un diezgan saprātīgu ārpolitiku.*

*Pats Bušs ir cilvēks ar nelīdzsvarotu psihi un samērā aprobežotām prāta spējām, bet viņa palīgi un padomnieki ir visai kareivīgi.*

*Tagad mums jāizvēlas starp divām galvenajām pieejām: vai nu mēs pasīvi gaidīsim, kamēr Rietumi mūs pilnīgi atstās Krievijas ietekmes sfērā, kas izprovocēs vienpusēju risinājumu no Krievijas puses, vai arī mēs sāksim aktīvu tuvošanos Krievijai, panākot abpusēji izdevīgu un cieņas pilnu sadarbību*

*Parlamentāra partiju demokrātija nav vienīgā demokrātiskās iekārtas forma un arī ne tā labākā. Kā liecina mūsu vēsture, latviešiem un arī krieviem labvēlīgāka šķiet autoritāra valsts pārvaldes forma ar stipru valsts varu un stingru kārtību visās lietās. Neviens nevar pārliecinoši pamatot, ar ko slikta tautas attīstībai ir, piemēram, monarhija vai vadonības princips, lai gan arī tās nav ideālas. Kompromiss būtu konstitucionāla monarhija, kāda dažādās formās arvien pastāv Lielbritānijā un vairākās Ziemeļeiropas valstīs. Tomēr jādomā, ka tik lielām pārmaiņām mēs vēl neesam gatavi. (..)*

Daudz kam grāmatā var piekrist- gan par Rietumu monopolu interesēm un to aizstāvjiem Latvijā, gan par bieži visai bēdīgo sociālo un ekonomisko situāciju un tās iemesliem. Simpātiski likās aicinājumi nebūt vienaldzīgiem pret stāvokli valstī un rīkoties, lai to mainītu uz labo pusi. Tomēr mani izbrīnīja teju jelkādas analīzes trūkums par Austrumu (resp. Krievijas) monopolu (arī valsts) un noziedzīgo struktūru ietekmi Latvijā, un šo faktoru arvien pieaugošo lomu pēdējos gados, kā arī par Krievijā arvien lielāku ietekmi gūstošo lielkrieviskā "tradicionālisma" ideoloģiju. Tāpat bieži sastopamas frāzes par "tautas" un "nacionālām" interesēm, savukārt "personas", "pilsoņa" tiesības tiek pieminētas ārkārtīgi reti. Lasot grāmatu, neviļus savienojas divi jēdzieni- "nacionāls" un "sociāls".

Sīkāku apskatu par monarhiskā ceļa iespējām Krievijas attīstībā un to varbūtējo ietekmi uz pusautoritāras Latvijas tālāko likteni atstāšu citai reizei, tāpat kā visai interesanto jautājumu par Kučinska k-ga saistību ar Pilsoņu kustību un tiem daudzajiem tūkstošiem cittautiešu, kuri, riskēdami ar savu drošību un labklājību, pierakstījās vēl padomju laikos par LR pilsoņu kandidātiem, bet palika tukšā un aizvainoti.

Ervins

From: kingga@plu.edu
Date: 7/4/01 12:01

Sveiki,

Ja nu lata vērtība tik ļoti atšķiras no realitātes, kāpēc Latvijā nav ļoti aktīvs valūtas tirgus, kas šo nenormālību samazinātu?

Īstenībā lats dažiem ir savā vērtībā nepatīkami augstu, citiem par zemu. Ja latu paceltu vēl augstāk, būtu ātri jāceļ arī darba ražība lai tā vērtību attaisnotu. Ja latu devalvētu, tad strauji samazinātos reālās darba algas, jo pašreiz Latvijas ārējās tirdzniecības darījumos to vērtību izteic ārzemju valūta.

Ja sekojam Jefiņa Somersa vai līdzīgiem ieteikumiem, ierobežots imports palielinātu Latvijā ražotās pārtikas pieprasījumu (ar augstākām cenām) un drusku vairāk nodarbinātu ražotājus lauksaimniecībā. Par krievu naftu un gāzi tomēr būtu jāmaksā pasaules cenās. Deficīta saimniecība tikai vairotu valsts parādus un samazinātu lata vērtību arī iekšzemē.

Visu labāko!

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/4/01 1:02

Sveiki!

Gundars Kings smīnīgi saukā Džefriju Sommersu par "Jefiņu" un apgalvo:

> Deficīta saimniecība tikai vairotu valsts parādus un
> samazinātu lata vērtību arī iekšzemē.

Jautājums ir nevis, kā noturēties pie turības, bet kā pāriet no trūcības uz turību. Tas prasa attīstību, un attīstība no tādas nulles, kādu uztaisījāt jūs šoka terapeiti nevar vairs notikt bez deficīta. Sākumā vēl Latvijai bija lielas vērtības bet tagad tās ir izplenderētas. Palikusi celuloze. Varbūtiņās kaut kas no tās atkritīs pamattautelei a la trickle down effect?

Tāpēc, ka latiņš tiek mākslīgi turēts "stabils" ar Juronkuļa izgudrotām formulām, nevis vadoties no valsts vajadzībām un nevis no jebkādām citām reālijām ārpus ASV noteiktajām jaunās pasaules kārtības reālijām.

Ja latu devalvētu strauji, tad sekas būtu straujas un, droši vien pārsvarā negatīvas. Bet vai kāds cits Jums pazīstams Jefiņš ir ieteicis to? Jūs reiz apgalvojāt, ka Jūs personīgi pašā sākumā nebijāt par šoka terapiju, un Jūs pēdējā laikā daudz sludināt, ka viss mainās pats no sevis. Bet Jūs tiešām vēl arvien domājat, ka neredzamās jeb slepenās rokas strādā tautas labā vislabāk, ja valūta ir mākslīgi nosprausta "stiprāka par dolāru" un vienīgi Amerika drīkst sevi pasargāt no Latvijas ražotnēm, nevis Latvija sevi no Amerikas ražotnēm?

Un daži ilgojas pēc idiotiskas valsts plānprātības un slepenas rokas. Un daži varbūt pat domā ka tāda valsts vispār ir štrunts.

Juris Neonkulis

From: rumpis@usa.net
Date: 7/4/01 1:24

Reizēm žēl, ka nav divas Latvijas, viena - īstā, kurā mēs dzīvojam, bet otra - visādiem testiem un eksperimentiem, kur dažādu tautas aplaimošanas ideju apsēstie varētu netraucēti padarboties ;-)) Un, ja tās idejas brīnumainā veidā labas izrādītos, varētu jau arī īstajā Latvijā tās vēlāk ieviest.

Rumpis :)

From: kingga@plu.edu
Date: 7/4/01 2:49

1. Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc ar latu aktīvi netirgojas (pērkot vai pārdodot), tie kam noturētais kurss liekas nepareizā augstumā. Man ir aizdomas, ka tas ir apmēram pareizi, bet ne visiem patīkami, novērtēts. Ja lats tiešām nav novērtēts par augstu, tad, protams, nekā nav jāmaina. Ja no lata devalvācijas varētu sagaidīt kādu labumu (es to tiešām nevaru ieraudzīt), tad tā būtu jādara ātri, apmēram tā, kā to izdarīja Kārlis Ulmanis, lata vērtību samazinot par piekto daļu. Arī tad ārzemnieki šīs pārmaiņas ātri vien aprēķināja, un panākumi bija ļoti īslaicīgi. Ulmaņa merkantilā polītika, kā jau var lasīt grāmatā par Alfredu Valdmani un citur, Latvijai pat neienesa tūlīt izdodamu valūtu, bet tikai valūtas uzkrājumus uz papīra.

2. Latvijas varas vīrus vainoju par to, ka viņu vairumam īstenībā nekādas nopietnas intereses vai izpratnes par saimniecisko izaugsmi nav vēl šodien. Lūžņu uzkrājumi nerada īstos zaudējumus. Īstie zaudējumi rodas no tā, ka nemākulīga vadība un vēl joprojām maz sagatavots darba spēks nav pacelts tuvāk lielāku vērtību piedāvājumam ārzemju tirgos. Tas ir īstais neizmantotais potenciāls. Kā jau visi zinām, vakar nepadarītais vēlāk nav nekā vērts. Šādi zaudējumi ir milzīgi. Bez tam joprojām pastāv risks, ka šis darba spēks var noslīdēt uz 3. pasaules iesaistes līmeni. Tā, ņemot vērā lielo apgādājamo iedzīvotāju (sakarā ar tautas novecošanos) un mazo jauno darbinieku skaitu (ņemot vērā zemo dzimstību pēdējos desmit gados) jau tuvākā nākotnē, īsta katastrofa ir gluži iespējama, bet nav nenovēršama. Cik varu vērot, vismaz Latvijas jaunā vidusšķira (nicinātie buržuji) ir tie, kas sitās nost, lai saviem bērniem sagādātu izglītību un iespējas strādāt vērtīgu darbu Latvijā vai citur .

3. Man principā nav iebildumu pret celulozes un papīra fabrikām, jo atjaunojamas dabas bagātības ir labāk izmantot. Cits jautājums, vai šī bagātību izmantošanu jāatbalsta ar sabiedrības līdzekļiem. Man nav arī nekas pretim tam, ka "Liepājas metalurgs" izmanto speciālo ekonomisko zonu tāda veida subsidētai rūpniecībai. Mani tomēr nepārsteidz, ka tam citur pretojas (kāpēc gan šīs fabrikas vadītāji atklāti neizskaidro savas problēmas ar ASV Tirdzniecības Ministriju?), bet tomēr var atrast citus tirgus. Mani tomēr neviens nepārliecinās, ka Latvijas labklājība jāmeklē sugas teļos vai lētos kokos, vai nodzīvotā kuģniecībā.

4. Doma, ka padomju impērijas rūpniecības filiāles ir liela vērtība ir ļoti apšaubāma. Liepājā sazāģētie padomju kuģi arī ir tikai lūžņu vērtība (to jau ievēroja mazie puikas, kas šiem kuģiem jau sen noskrūvēja vērtīgākās daļas). Fabrikām bez klientiem un ražojumu pircējiem arī tikai lūžņu vērtība.

5. Šoka terapijas domas pamatā ir tas, ka uzņēmums spēj darboties samērā patstāvīgi. Tā tas vairāk vai mazāk ir Polijā. Igaunija apzināti meklēja un atrada darba vietas un pircējus Somijā, un tā paguva atsperties ātrāk.

6. Kensa pieeja Latvijā nekā daudz nevar dot vairāku iemeslu dēļ: (1) Valsts deficīta tieši vai netieši finansētas vecas darba vietas var pacelt šādi ražotu preču patēriņu savās loģiskās robežās (cik varam paši apēst?); šo iespēju ir maz, jo Latvijas saimniecība padomju laikā nebija izveidota šādai vietējai funkcijai); (2) īstas ieguldījumu vajadzības ir izglītībā un zinātniskā darbā, lai dotu zināšanas un iemaņas īsti jaunām darba vietām un lai ražotu to, kam ārzemēs ir lielāka vērtība kā papīrmalkai, (3) pieeja ir piemērota īslaicīgam patēriņa stimulam un darba spēka spēju saglabāšanai; (4) tā nav piemērota ilgtermiņa politikai, jo tā sagrauj visas valsts monetāro sistēmu; (5) nav saskaņojama ar PB un SVF, kas tomēr var dot vērtīgāku atbalstu par valsts vietējiem aizņēmumiem.

7. Atcerēsimies, ka Latvijas rūpniecība visumā nedarbojas kā autonomi uzņēmumi ar savu patstāvīgo stratēģisko un operatīvo plānošanu, tirdzniecību un ārzemju sakariem, pietiekamām finansēm darbības pielāgošanai citām vajadzībām un piemēroti izglītotu vadību un darbiniekiem. Tāds tagad ir "Lauma", kur ražošana var iztikt ar samērā vienkāršu darba spēku, bet nākotnē var sagaidīt stipru konkurenci. Cerīgi ir jaunie uzņēmumi ar jauna veida darbiem un jaunām darba vietām ("SETS" Rīgā, "Hanzas" elektronikas fabrika Ogrē, un citi eksportspējīgie uzņēmumi)

8. Ja es desmit gadus atpakaļ teicu, ka šoka terapija nekā daudz nevar dot Latvijai, tad tas bija tāpēc, ka Latvijā visa domāšana un izglītība vēl bija impērijas pagasta līmenī. Jau tad teicu, ka tālākais progress var nākt tikai ar uzlabotu un paplašinātu izglītību. Tas vēl tagad Latvijā neliekas skaidrs, bet gaidot ko labāku, nozūd agrāko ieguldījumu vērtība. Vislabāk manus uzskatus par šoka terapiju raksturo doma: "Pārmaiņas pēc iespējas ātri!" Tās ir īstenībā nākušas ļoti lēni, un ne jau ar varas vīru gudrību. Tie jau agrāk bija iemācījušies, ka svarīgāk ir izmantot savus sakarus un pazīšanos saviem īslaicīgiem labumiem. Liekas, ka arī viņiem ārzemju ieguldījumi ir vajadzīgi tikai, lai no tiem kaut ko nosmeltu sev.

Visu labāko!

Gundars Ķeniņš Kings