From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/5/01 3:09

Sveiki!

Gundars atrakstīja par to Sommersa rakstu, un man niez pirksti komentēt dažās vietās:

< 1. Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc ar latu aktīvi netirgojas (pērkot vai pārdodot), tie kam noturētais kurss liekas nepareizā augstumā.>

Vai nebija tā, ka lata vērtība tika pašā sākumā nosprausta tā, lai nevienam nenāktu prātā ar viņu tirgoties? Priekš tirgošanās Latvijas gudrie sadomāja citu instrumentu - privatizācijas sertifikātu.

< Ulmaņa merkantīlā polītika, kā jau var lasīt grāmatā par Alfredu Valdmani un citur, Latvijai pat neienesa tūlīt izdodamu valūtu, bet tikai valūtas uzkrājumus uz papīra.>

Cik es sapratu, Valdmanis dikti mēģināja panākt līdzsvarotu tirgus bilanci ar pēc iespējas vairāk valstīm, lai maksāšana notiktu bez valūtas izmaiņas, jo tas bija izdevīgāk. Nauda jau arī tikai tāds vērtspapīrīts vien ir, un valstis toreiz ne mazāk kā mūslaikos mēdz tirgoties ar visādu klīringa līgumu palīdzību un tā tālāk. Kas tur sevišķs? Cita lieta, ka Latvija zem Valdmaņa bija ielaidusies lielos parādos.

< 2. Latvijas varas vīrus vainoju par to, ka viņu vairumam īstenībā nekādas nopietnas intereses vai izpratnes par saimniecisko izaugsmi nav vēl šodien. >

To mēs visi sakām, arī Ēriks Snarskis tā saka, arī Jānis Kučinskis tā saka un arī Džefrijs Sommerss tā saka. Bet kāpēc Jūs neminat vārdā tos Latvijas varas vīrus, kuriem neinteresē saimnieciskā izaugsme? Vai viņi visi ir vienādi vainīgi? Arī Ārlietu ministrs Bērziņš? Arī ekonomikas ministrs Kalvītis? Vai finansu ministrs Bērziņš? Pieņemu, ka sievas, to skaitā Valsts prezidente, skatās vēlīgāk uz saimniecisko izaugsmi? Un no vienas puses Jūs sakāt, ka nav tādu vīru ar nopietnu interesi par saimniecisko izaugsmi, bet no otras puses Jūs sakāt, ka nemaz nevajag tādu vīru, jo valsts iejaukšanās saimnieciskās lietās tikai traucē saimniecisko attīstību. Vai tur tas suns nav aprakts?

< Īstie zaudējumi rodas no tā, ka nemākulīga vadība un vēl joprojām maz sagatavots darba spēks nav pacelts tuvāk lielāku vērtību piedāvājumam ārzemju tirgos. Tas ir īstais neizmanotais potenciāls. >

Vai Jūs šo konceptu nevarētu bišķi paskaidrot? Uz cik lielu vērtību piedāvājumu ārējos tirgos mēs varam cerēt pie pastāvošās "stiprā lata" iekārtas? Līdz šim Rīga ir nostabilizējusies pasaules mērogā ar reputāciju par expisrijas naudas mazgātuvi. Vai Jums prātā vēl kāds lielāks potenciāls uz ko mums jācenšas pirms sagadās kāds mākulīgāks vadonis un kāds sagatavotāks darba spēks?

< Kā jau visi zinām, vakar nepadarītais vēlāk nav nekā vērts. Šādi zaudējumi ir milzīgi. Bez tam joprojām pastāv risks, ka šis darba spēks var noslīdēt uz 3. pasaules iesaistes līmenī. Tā, ņemot vērā lielo apgādājamo iedzīvotāju (sakarā ar tautas novecošanos) un mazo jauno darbinieku skaitu (ņemot vērā zemo dzimstību pēdējos desmit gados) jau tuvākā nākotnē īsta katastrofa ir gluži iespējama, bet nav nenovēršama. Cik varu vērot, vismaz Latvijas jaunā vidusšķira (nicinātie buržuji) ir tie, kas sitās nost, lai saviem bērniem sagādātu izglītību un iespējas strādāt vērtīgu darbu Latvijā vai citur.>

Kā jau šeit esmu rakstījis, man arī pazīstami daži tie "nicinātie buržuji", kas sitās nost lai izdzīvotu Latvijā. Un viņi nemaz nav iepriecināti lasīt, ka tā ir viņu nesagatavotības vaina, ka Latvija kā nav, tā nav "pacelta tuvāk lielāku vērtību piedāvājumiem ārzemju tirgos". Es personīgi tomēr piekrītu Džefrijam, ka ar Latvijas "nicināto buržuāziju" nav itin nekādas vainas. Latviešu biznesmeņi ir gudri, čakli, un viņiem par tādu jēdzienu kā "uzņēmība" nemaz nav jālasa grāmatās, lai zinātu, kas tas ir. Problēma ir valsts pamatos, nevis latviešu tautā. Vainojami ir valsts pamatu arhitekti, nevis tauta.

<3. Man principā nav iebildumu pret celulozes un papīra fabrikām, jo atjaunojamās dabas bagātības ir labāk izmantot. Cits jautājums, vai šī bagātību izmantošanu jāatbalsta ar sabiedrības līdzekļiem. >

Ja jau sabiedrībai līdzekļu nav, tad arī nemaz nav jārunā par sabiedrības līdzekļu izšķērdēšanu jebkādā valstiskā programmā, vienalga, stulbā vai gudrā.

< Man nav arī nekas pretim tam, ka "Liepājas metalurgs" izmanto speciālo ekonomisko zonu tādā veidā subsidētai rūpniecībai. >

Ejiet nu! Liepājas metalurgs nu gan netiek ne tuvu tādā mērogā subsidēts, kā ASV tēraudražotuves tiek subsidētas!

< Mani tomēr neviens nepārliecinās, ka Latvijas labklājība jāmeklē sugas teļos vai lētos kokos, vai nodzīvotā kuģniecībā.>

Neviens arī nav mēģinājis Jūs par tādu lietu pārliecināt. Bet Latvijas labklājība arī nebūtu jāmeklē lauksaimniecības izputināšanā, mežu izputināšanā, kuģu izputināšanā.

<4. Doma, ka padomju impērijas rūpniecības filiāles ir liela vērtība ir ļoti apšaubāma.>

Doma, ka Padomju impērijas rūpniecība bija galīgi bez itin jebkādas vērtības arī ir ļoti apšaubāma.

< 5. Šoka terapijas domas pamatā ir tas, ka uzņēmums spēj darboties samērā patstāvīgi.>

Šoka terapijas domas pamata ir tas, ka privatizācija un prihvatizācija ir viens un tas pats.

< 6. Keinsa pieeja Latvijā nekā daudz nevar dot vairāku iemeslu dēļ: (1) Valsts deficītā tieši vai netieši finansētas vecās darba vietas var pacelt šādi ražotu preču patēriņu savās loģiskās robežās (cik varam paši apēst?); šo iespēju ir maz, jo Latvijas saimniecība padomju laikā nebija izveidota šādai vietējai funkcijai); >

Pirms rodas industrijas spējīgas kaut ko eksportēt, rodas industrijas, kas gādā par pašmājas vajadzībām. Uz globāla mēroga industrijām Latvijai, protams, ilgi nebūs vairs ko cerēt, bet cik gudri ir mēģināt iztikt bez jebkādām industrijām? No kurienes nāk tāda doma, ka citām valstīm jāaprūpē Latvija?

< (2) īstās ieguldījumu vajadzības ir izglītībā un zinātniskā darbā, lai dotu zināšanas un iemaņas īsti jaunām darba vietām un lai ražotu to, kas ārzemēs ir lielāka vērtība kā papīrmalkai,>

Tie ir ilgtermiņa ieguldījumi. Bet bez ieguldījumiem vajag naudu. Pastāvošajā iekārtā valstij ir tikai divi ceļi kā dabūt naudu: izprivatizēt visu, kas nav pieskrūvēts un aplikt nabadzīgo tautu ar lieliem nodokļiem. Un prasīt, lai pati tauta rūpējas par savu izglītību.

<(3) pieeja ir piemērota īslaicīgam patēriņa stimulam un darba spēka spēju saglabāšanai; (4) tā nav piemērota ilgtermiņa polītikai, jo tā sagrauj visas valsts monetāro sistēmu; (5) nav saskaņojama ar PB un SVF, kas tomēr var dot vērtīgāku atbalstu par valsts vietējiem aizņēmumiem.>

Te nu izpaužas tā neoliberālā ideoģija. "Tā viņš ir un tas ir viss". Also known as "There is no alternative. Period."

< 7. Atcerēsimies, ka Latvijas rūpniecība visumā nedarbojas kā autonomi uzņēmumi ar savu patstāvīgo stratēģisko un operatīvo plānošanu, tirdzniecību un ārzemju sakariem, pietiekamām finansēm darbības pielāgošanai citām vajadzībām un piemēroti izglītotu vadību un darbiniekiem. >

Atcerēsimies gan. Amerikā, piemēram, valsts ļoti rūpīgi gādā par atbalstu jaunajām rūpnīcām inkubācijas stadijā. Manā pašā skoliņā, Springfieldas Tehniskā apkaimes koledžā (STCC), kas ir Masačuzetas valsts institūcija ir nodibināts ļoti veiksmīgs biznesa inkubācijas centrs. Neviens nekur tālu netiks vis uz priekšu šeit "brīvā tirgus" ideoloģijas un neoliberālisma apgaismības zemē ar tādu pliku "uzņēmību" kādu mēs sagaidām no tautiešiem Latvijā.

< 8. Ja es desmit gadus atpakaļ teicu, ka šoka terapija nekā daudz nevar dot Latvijai, tad tas bija tāpēc, ka Latvijā visa domāšana un izglītība vēl bija impērijas pagasta līmenī.>

Es domāju, ka tagad vēl vairāk nekā toreiz Latvijā visa domāšana ir impērijas pagasta līmenī. Bet šoreiz runa ir par Amerikas monetāro impēriju. Toreiz itin nevienam nebija nekādu ilūziju par Padomju impēriju, bet Latvija bija viena no Padomijas bagātīgākajiem nostūriem. Šodien, kā pats nupat smējāties, Latvijai draud eventuāla noslīdēšana no pagasta līmeņa uz 3. pasaules līmeni.

Tas ir, atvainojiet, bulšits. Latviešiem netrūkst uzņēmības, talanta un čakluma. Sāk gan aprtrūkt zināšanas, bet tas tā nebija desmit gadu atpakaļ. Kad Jūs sākāt sludināt, ka Latvijai nav kārtībā ar to izglītību. Tagad ir tā, ka vistalantīgākiem jauniešiem Latvijā nav ko meklēt ne izglītību, ne nodarbošanos.

<Vislabāk manus uzskatus par šoka terapiju raksturos doma: "Pārmaiņas pēc iespējas ātri!">

Šoka terapija bija ideoloģijā pamatota pārmaiņa uzspiesta nedabiskā ceļā. Kā Džefrijs Sommerss to raksturoja - tā bija ticība, ka vienā izmisīgā lēcienā var pārlekt bezdibeni no Padomijas un Ameriku. Pareizāk būtu bijis uzbūvēt tiltu. Pareizāk būtu bijis pielietot prātu, nevis aklu ticību.

< Tās ir īstenībā nākušas ļoti lēni, un ne jau ar varas vīru gudrību. Tie jau agrāk bija iemācījušies, ka svarīgāk ir izmantot savus sakarus un pazīšanos saviem īslaicīgiem labumiem. Liekas, ka arī viņiem ārzemju ieguldījumi ir vajadzīgi tikai, lai no tiem kaut ko nosmeltu sev.>

Nu kas tie "viņi" tādi, Gundars Bērziņš? Andrejs Bērziņš? Indulis Bērziņš? Jānis Krūmiņš? Aigars Kalvītis?

Juris

From: Maris.Vasilevskis@dati.lv
Date: 7/5/01 2:08

Jau vairākkārt šai diskusijā Jurneonkulis lieto frāzi "stiprāka par dolāru". Vai varētu uzzināt, kas ar to domāts?

Mahris

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/5/01 3:13

Sveiki!

Lata vērtība ir mākslīgi noturēta ar Juronkuļa formulām praktiski konstanta. Tur ir kaut kāds visu industriālo valūtu "grozs", kas nosaka lata vērtību. Dolārs turpretī svārstās augšā un lejā atkarībā no ASV ekonomikas paisumiem un bēgumiem.

Juris Neonkulis

From: viksning@georgetown.edu
Date: 7/5/01 3:43

Sveiks sveikotāji!

Neonkulis jau īsti nezin par ko viņš runā. Laikam tā ģeniālā doma ir tā, ka par $1 Rīgā var dabūt tikai apmēram 63 santīmus šobrīd. Pirms pāris gadiem dolāra cena bija vēl krietni zemāka, tā ap 59 santīmiem. Žagariņš laikam būtu cerējis par savu dolāru dabūt varbūt 126 santīmus. Viņš pats, būdams augsti izglītots inženieris, varbūt varētu saprast, ka decimal-punktu mēs varējām pielikt kur vien gribējām, kad "repsīšus" iemainījām pret latiem.

Paldies Dievam, LB ir varējusi izdzīvot ar stabilu latu, kas ir piesiets pie SDR valūtu groza. Kad ieiesim ES, tad to pielāgosim eiro bez jebkādām grūtībām -- protams, ja nenāks pie varas Žagariņisti. Pašlaik, ja ES cenu līmenis atbilst 100, Latvijas ir 35, Lietuvas 32 un Igaunijas 38. ASV attiecīgi ir 86, Zviedrijas 124 un, starp kandidātvalstīm, Slovenijai 62. Šie dati ir no EESTI PANK 2000. gada pārskata 36. lpp., ja kādam interesē -- Žagariņam jau droši vien ne, jo viņam patīk tukša muldēšana.

Lai gan visām trim Baltijas valstīm turas stabilas valūtas, visām trim eksporti ļoti braši pieaug -- tikai imports pieaug ātrāk. Lielākā tiesa no importa ir kapitālieguldījumi, kas uzlabos valsts ražotspēju nākotnē. Kā esmu jau minējis, tagad Vašingtonā varam dabūt Latvijas maizi, alu, šprotes, un šokolādes. Bija pagājuši desmit gadi, bet tagad tas tomēr ir noticis -- tie uzņēmīgie cilvēki negaudoja par mākslīgi augsto latu, bet uzņēmīgi rīkojas.

Gribētos dzirdēt kādā veidā ASV valdība subsidē šejienes tēraudrūpniecību -- dažus datus, lūdzu? Vai Mikrosofts arī sākās ar kādas tehniskas vidusskolas inkubatora palīdzību? Dažus faktus, lūdzu?

Ar sveicienu, profesionāls Reiganomists, Juronkulis

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/5/01 4:23

Sveiki!

Juronkulis paliek nejauks:

<Žagariņš laikam būtu cerējis par savu dolāru dabūt varbūt 126 santīmus.>

Fui, Juronkul, kā Jūs mani apsmejat! Katrs idiots taču zina: jo vairāk santīmu, jo labāk!

< Viņš pats, būdams augsti izglītots inženieris, varbūt varētu saprast, ka decimal-punktu mēs varējām pielikt kur vien gribējām. . >.

Nu jāā. Man patīk, ka man kabatā santīmi žvadz.

< Kā esmu jau minējis, tagad Vašingtonā varam dabūt Latvijas maizi, alu, šprotes, un šokolādes.>

Urrrāā! Man gan tomēr labāk garšo īsts alus. Tās šprotes - yuck! Šokolādes? Domā gotiņas? Tās jau varēja dabūt pat vecos labos Pisrisijas laikos.

<Gribētos dzirdēt kādā veidā ASV valdība subsidē šejienes tēraudrūpniecību -->

Ak nesubsidē gan? Tad nākošās vēlēšanās būs demokrāti iekšā. Bet muitas barjeras ceļ gan bez bēdas tas Tavs Džī Dabya, vai ne?

< dažus datus, lūdzu? >

17% pret Liepājas metalurgu.

< Vai Mikrosofts arī sākās ar kādas tehniskas vidusskolas inkubatora palīdzību? >

Khem khem. Nevis vidusskola bet augstskola. Ne jau kāda izvirtušo bagātnieku palaidņu patvertnīte kā tā septītās šķiras Džordžtauna, bet īsta augstskola kur mācās godīgu strādājošu amerikāņu atvasītes, Amerikas nākotne.

Nu nesāksim lūdzu debatēt par Mikrosoftu, okei? To Mikrosoftu nu gan neviens ar pliku dibenu, piedošanu, uzņēmību nenospiedīs.

< Dažus faktus, lūdzu?>

$1 = 100 cents

pi = 3.14159 (approximately)

2 + 2 = 5 for large values of 2

Juris Neonkulis

From: hbush@apollo.lv
Date: 7/5/01 4:56

Juris rakstīja:

< 2 + 2 = 5 for large values of 2>

Kā teiktu kaimiņvalstī - "hei, kur Tu tādu stipru zālīti ņem?" ;-)

Harijs

From: kingga@plu.edu
Date: 7/5/01 6:07

Juri, priecājos par šī temata iedzīvināšanu. Te nu būs tālāk:

1. Vērtība laikam noteikta pareizi, ja neviens ar valūtu īpaši netirgojas. Ja būtu izdevīgi, tirgotos vairāk ar valūtu, sertifikātiem un visu ko citu. Rezultāts būtu tas, ka LB noteikto vērtību mainītu.

2. Kāpēc tos visus [krāpniekus augstos amatos] man uzskaitīt? Pietiek, ja redzu, kas notiek un kas nenotiek. Lasi Ekon. Min. gada pārskatus par to, kā rūpējas par saimniecību un salīdzini ar to, kas ir padarīts!

3. Kas nevar pārdot ko vērtīgu (pieprasīto), tas pārdod mazāk vērtīgo, vai neko. Tas, kas nemāk pārdot, kliedz par to, ka no viņa nepērk. Datorprogrammas ir vērtīgākas, tās pieprasa un to rakstītāji pelna vairāk par lauciniekiem. Vai tas Tevi pārsteidz?.

Valsts pamatiem nav tādu trūkumu, ko nevarētu mainīt ar likumu. Pamati ir labi un ēka ir pielāpāma. Nelaime ir ar tiem, kas šajā ēkā saimnieko. Jāmēģina tikt pie labākas vadības, tāpēc atbalstu "Rītdienai!" Varbūt izdosies nomainīt kādus no tiem, kas dala naudu sev un favorītiem.

Par Amerikas tēraudrūpniecību nav ko īpaši rūpēties. Ja subsidētie autiņi nav lēti diezgan, brauc ar riteni. Ja nepatīk, nepērc dzelzi. Latvijā amerikāņu bleķus nepārdod.

Par kuģniecību varam gaidīt īsti aizraujošus rakstus un grāmatas. Tas ir lielisks paraugs tam, kā strādā valsts uzņēmums.

4. Nav vajadzīgs sajaukt veselas impērijas sistēmu ar pēkšņi atdalītu ražošanas filiāli. Ar to gan nevēlos teikt, ka agrākā impērija būtu tikusi daudz tālāk par dabas bagātību un citu izejvielu eksportu.

5. Tā jau var bļaustīties [privatizācija un prihvatizācija ir viens un tas pats], kur tas ir nopietni teikts? Parādi. Pagaidām palieku pie sava.

6 (1). [No kurienes nāk tāda doma, ka citām valstīm jāaprūpē Latvija?] Labs piemērs ir koku eksports. Labi, ka tie ir ko vērts, bet vēl labāk būtu pārdot ko vērtīgāku. Piekrītu, ka par to gan būs jārūpējas pašiem.

6 (2). Var arī meklēt ārzemju ieguldītājus vai aizdevējus īstermiņa finansējumiem, ja tos var laikā atmaksāt. Ilgtermiņa ieguldījumus zinātnē un izglītībā īpaši Latvijā jau gaida desmit gadus. Diemžēl ar to Latvija izceļas. Nav brīnums, ka tie, kas var savilkt galus kopā uz valsts gādību negaida. Skolnieki un studenti arī nevar gaidīt.

6 (3) Keinsisma polītika Amerikā un arī citur bija neveiksmīga gandrīz visus pēckara gadus, un tāpēc šādas programmas lielā mērā nomainīja.

7. Zinātne un izglītība visā pasaulē ir lielā mērā visas sabiedrības finansēta dažādiem mērķiem, arī saimnieciskai labklājībai. Ir lieliski, ja iegūtie labumi atsver izdevumus.

8. Ko tad tā sauktā Amerikas impērija ir ieguvusi Latvijā? "Senču" maizi Ņujorkas ebreju veikalos un dārgu "Aldara" alu Juronkulim? Izvēli, mīļais, lielāku izvēli!

Kas un kā ko nosmeļ, par to atkal palasies grāmatā par Valdmani [Gerhard Bassler: Alfred Valdmanis and the Politics of Survival]. Tiklīdz varas vīri var izšķirt ko kam dot no sabiedriskiem labumiem, viņš, gandrīz negribot, kļūst bagāts. Raugi, kā vācu uzņēmēji tirgojās ar Valdmani Ņufaundlendā. Pēc iespējas izmantot šķietamo labvēlību Valdmanis mācījās jau agri zviedru rīkotās aļņu medībās, saņemot ordeņus un smalkas medību bises. Vara samaitā... Vai un kā šādas iespējas izmanto viens vai otrs mūslaiku Bērziņš, vislabāk zinās viņi paši. Prasi viņiem! Ja neatbild, prasi kāpēc pastāv nevajadzīgi rīkojumi, noteikumi un cita kontrole (vai tad Tev tiešām nav bijis vajadzības iet Rīgā pie notāra? pēc atļaujas pie kāda ierēdņa?).

Visu labāko!

Gundars

From: Maris.Vasilevskis@dati.lv
Date: 7/5/01 10:54

Šķiet, mēs ar Onkuli esam dažādi sapratuši Neonkuļa atbildi.

Kad pārjautāju, man tiešām bija aizdomas, ka Neonkulis lieto "stiprumu" nomināla nozīmē. Kas, protams, būtu maldīgi, jo runājam taču par stipru jēnu.

No Neonkuļa atbildes, manuprāt, skaidrs, ka vārdu "stiprums" viņš lieto pareizi un nejauc ar decimālpunktu. Cita lieta, ka viņš šo stiprumu vērtē negatīvi. Tā viņa tiesība, es šai lietā nejūtos kopenhāgens.

Mahris

From: uliss@ibna.org.lv
Date: 7/6/01 3:51

Viss grozs ir mainīgs un tāpēc arī lats nav pastāvīgs lielums. Lats ir dzīva un stabila nauda ar vienu santīmu, kam ir vērtība.

Vairums manis lietoto naudu ir tādas, kurās sīknaudai ir tikai teorētiska vērtība. Piem pf. kap. gr. u.c., kuru nosaukumus pat nav vērts iegaumēt. Grābstīties ap papīru drukāšanu nedrīkst. Jo lats Latvijas ekonomiskajā dzīvē ir vienīgais ar ko mēs varam rēķināties.

Ilmārs, kas ir priecīgs ka ne Godmanim ne Laventam neizdevās to sašķobīt.

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/6/01 7:21

Sveiki!

Ilmārs priecājas par absolūtām vērtībām:

<Jo lats Latvijas ekonomiskajā dzīvē ir vienīgais ar ko mēs varam rēķināties.>

Lata vērtība būtu vēl stabilāka konstante, ja to piesietu pie Eināra Repšes reitinga. Varētu pielietot Ērika Snarska Jamajo lapu.

Juris Neonkulis

From: rumpis@usa.net
Date: 7/6/01 7:49

Kāda vajadzība to darīt? Man personīgi labāk patiktos, ja lata vērtība nebūtu atkarīga ne no kādām personībām un to reitingiem. Bet es jau neesmu ekonomists, varbūt arī kaut ko nesaprotu :(

Rumpis :)

From: kingga@plu.edu
Date: 7/9/01 5:13

Mīļie kolēģi!

Nosūtu savu paplašinātu atbildi Džefrijam Sommersam [Jaunajā Gaitā nr. 225].
Visu labāko!
Gundars

DAŽAS EKONOMISKĀS POLĪTIKAS DIMENSIJAS

Džefrijs Sommerss savās pārdomās par stāvokli Latvijas saimniecībā un tās saimnieciskā polītikā kritizē Latvijas saistības ar Pasaules Banku un citām starptautiskām sadarbības un veicināšanas organizācijām. Viņš un viņa piekritēji uzskata, ka šīs attiecības kavē Latvijas saimniecisko izaugsmi. Kā alternatīvu viņš vēlas lielāku patstāvību un lielāku valsts lomu saimnieciskā vadībā. Sākumam, viņš ieteic izmēģināt stabilā lata devalvāciju un rūpīgus pētījumus par to, kā Latvijā pielietot lorda Džona Meinarda Keinsa lielās krīzes gados formulētos saimnieciskās politikas principus.

Lielākā problēma ar ieteikumiem pielietot dažādus saimnieciskās polītikas instrumentus ir fundamentāli nepilnīgs saimnieciskās situācijas vērtējums. Tas noved pie apšaubāmas instrumentu izvēles un apšaubāmu to pielietojumu. Lai arī Sommerss ir augstās domās par latviešu spējām ātri apgūt modernai tirgus saimniecībai nepieciešamās zināšanas un iemaņas, mēs īstenībā vērojamu relatīvi lielu privāto uzņēmēju un īstas uzņēmības trūkumu, neuzticību godīgiem un negodīgiem varas vīriem un nespēju radīt jaunas saimnieciskā darba nozares un darba vietas, kur ražotu un pārdotu vērtīgas eksporta preces.

Sommersa konkrētie ieteikumi ir liekami nepilnīgā problēmu analīzes kategorijā. Bez tam un nepareizā instrumentu izvēlē. Pirmā kļūda kavē svarīgākos pasākumus. Otrā neved uz sagaidītiem labiem rezultātiem. Bez tam šie instrumenti -- lata devalvācija un preču pieprasījuma pavairošana ar deficītu palīdzību valsts budžetā -- var kaitēt tālākai attīstībai un novest pie pavisam nevēlamām konsekvencēm.

Daudz pilnīgāka situācijas un iespējamo saimnieciskās dzīves uzlabojumu analīzi 2000. gada rudenī paveica Latvijas ekspertu grupa, izstrādājot lielu pētījumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības koncepcija. Tas, ka šīs koncepcijas iestrāde valsts un citos plānos kavējas, nenorāda uz sliktu analīzi. Mēs drīzāk šeit varam saredzēt galveno problēmu neizpratni vadošās aprindās un vismaz pa daļai nevēlēšanos mainīt pašreizējo varas iesaisti un līdzekļu sadali.

Tagad pievērsīšos Sommersa instrumentu izvēlei.

Pirmais, ko Sommers vēlas sasniegt ir Latvijas lauksaimniecības spēju atjaunošana. Viņš domā, ka ar pakāpenisku lata devalvāciju lauksaimnieki varētu saviem ražojumiem iegūt jaunus tirgus ārzemēs, samazināt pārtikas produktu importu, sasniegt lielāku darba ražību un piedāvāt Latvijas iedzīvotājiem pārtiku par lētāku cenu. Atliekot pie malas faktu, ka Latvijas iedzīvotāji augstu vērtē Latvijas Bankas vadītāja Eināra Repšes stabilitātes polītiku un profesora Jura Vīksniņa ieteikto lata piesaisti izmeklētu valūtu grozam, jāšaubās vai lata devalvācija var sniegt vēlamos rezultātus. Vispirms ir jāatceras, ka lata devalvācija samazina Latvijas ražojumu cenu. Ja devalvācija izdodas, ir ļoti iespējams, ka tas samazinās gan pārtikas, gan citu preču importu. Ir gan iespējams, pārtikas ražotāji ārzemēs tiešam var mainīt savu tirdzniecības un ieguldījumu polītiku. Tomēr jāatceras, ka preču vērtības samazināšana ārējā tirdzniecībā neved uz cenu samazināšanu vietējā tirgū. Tirgu nevar piešmaukt.

Igauņi un lietuvieši arī var samazināt nevis savas naudas vērtību, bet izmeklēti samazināt savu lauksaimniecības produktu eksporta cenu. Taču vēl bīstamāk Latvijai ir iespēja, ka lētais lats paver lieliskas iespējas pa daļai pārkārtot Dānijas, Igaunijas un Lietuvas pārtikas produktu ražošanu. Samazinātās mežu, zemes, lopu un ēku vērtības un cenas ir tiešs aicinājums par lētu naudu iepirkt īpašumus Latvijā un ražot lauksaimniecības un mežsaimniecības produktus Latvijā, taisni tur, kur Sommerss sagaida lielāku latviešu rosību. Attiecībā uz citiem pirkumiem, lata devalvācija paceļ cenas visām importa precēm un pakalpojumiem, ar to samazinot izdevīgu iepirkumu iespējas un samazinot dzīves līmeni zināmām iedzīvotāju grupām. Importa preču augstākās cenas netraucēs īsti bagātos turpināt pirks Mersedes mašīnas un skotu viskiju.

Latvijas augošā vidusšķira gan būs tā, kas samazinās savus ietaupījumus ieguldījumus savu jauniešu izglītībai. Ir gan iespējams, ka tieši viņi izmantos savu ārzemēs novietoto kapitālu, lai to izdevīgo ieguldītu Latvijā. Citi tiešām samazinās savu importa preču patēriņu vai pirks kontrabandas preces. Lata devalvācija sadārdzina visu importu, sākot ar somu cūkām, Krievijas gāzi un naftas produktus un mašīnas no Rietumiem. Interesants jautājums, par cik šis lāča pakalpojums tiešām var pacelt vietējo pārtikas produktu patēriņu. Tas nebūt nav skaidrs.

Galu galā, lata devalvācija ne tikai samazina Latvijas ražojumu cenas ārzemēs, bet arī katra Latvijas strādnieka un ierēdņa reālos ienākumus un relatīvo labklājību. Katrā ziņā, devalvācija sadārdzinās valsts sektora iepirkumus un valsts aizņēmumus, kā arī iepriekšējo aizņēmumu atmaksu. Visumā var teikt, ka devalvācijai jāspēj celt darba ražību, īpaši lauksaimniecībā pavisam brīnumainā kārtā. Es brīnumiem saimnieciskās attīstībā neticu. Ja tādi tomēr ir Latvijā gaidāmi, tad atslēga uz lielākas ražības klēts durvīm ir jāmeklē citur. Vēl varu teikt, ka par laimi devalvācija visus neķers vienādi. Daudzi no Latvijas ārējās tirdzniecības darījumiem ir ar saistībām ārzemju valūtā. Koku pārdevēji varēs izšķirties vai savus lielākos ienākumus paturēt, turpināt dārgākas mašīnas, noturēt savu strādnieku reālās algas agrākā, līmenī, vai sākt pudiem ēst Latvijas šķiņķus un sviestu. Šis aizrādījums ir itin nopietns. Ja vietējo pārtikas produktu pieprasījums tirgū pēc lata devalvācijas neceļas, tad pa daļai vainojami būs tie, kas arī nākotnē vismaz pa daļai paļausies uz ģimenes dārziņiem un naturālo saimniecību savām vajadzībām. Kā to rāda Latvijas agrākā pieredze, trūcīgie tāpat veikalos pirks tikai visvajadzīgāko, bieži vien medikamentus un citas vienkārši lētākā, arī importētas preces.

Kopsavilkumā jāteic, ka devalvācijas ieguvumus pārsniegs negaidītas, negatīvas blakus parādības un citi zaudējumi. Tos savukārt nesekmīgi mēģinās ierobežot jaunas ierēdņu armijas ar jaunu, bezgalīgu noteikumu virkni. Protams, lata devalvācija nemaz nav jāizdara, bet jāmeklē piemērotāki instrumenti sāpīgu problēmu atrisinājumiem.

Lorda Keinsa darbu apjoms ir milzīgs, taču to visvairāk saista ar valsts polītiku, kas stiprina un vairo saimniecisko pieprasījumu laikā, kad saimnieciskā rosība ir zema un nespēj nodrošināt pietiekamu patēriņu un nodarbinātību. Tad, kad visā pasaulē saimniecisko rosību samazināja importa ierobežojumi un eksporta samazināšanās Amerikā, Keinss ierosina ar valsts pasūtījumiem un cita veida izdevumiem mākslīgi pavairot patēriņu. Amerikā tas izdodas pa daļai un pie tam tikai īslaicīgi. Latvijā lielā krīze beidzās jau ātrāk, vēl pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Latvijas tā laika pieredzē pierādās, ka (lauksaimniecība) nodarbinātas ģimenes var saimnieciskos atplūdus pārdzīvot ar taupību un nesamazinātu iesaisti darbā. Vēlāk gan Amerikā, gan Latvijā saimnieciskā rosība aug ar gatavošanos Otram pasaules karam.

Pārdomājot keinsisko polītiku, jāatceras, ka Amerikā tās variantus visvairāk ieteic un diezgan nesekmīgi mēģina izmantot visvairāk 1960. gados. Privātie un valsts ieņēmumu, izdevumu un ietaupījumu plūsmas tiek uzmanīgi regulētie. Vēlamie rezultāti izpaliek, jo mākslīgi stimulētā rosība paceļ inflāciju, kas nav nosegta ar lielāku darba ražību. Tiem seko monetāristu polītika, kas par visu vairāk cenšas ierobežot valsts deficītus. Sommersa ieteikumi būtībā ir visvairāk radniecīgi domai atkāpties no konservatīvas monetārās (naudas) un fiskālas (valsts kases) polītikas. Tālākās saimnieciskās reformu iespējas ir iespējamas detaļētos valsts saimniecības plānos, ko Sommerss neieteic, vai arī programmās, kas izveidotas ar valsts aizņēmumu vai citu deficītu palīdzību. Pēc nesenās lielās inflācijas Latvijā un kaimiņos, es šaubos par sekmīgām iespējām vienkārši piedrukāt trūkstošo naudu. Tā tad Sommersa ieteikums ir pētīt iespējas saimniecisko dzīvi atjaunot un veidot ar valsts aizņēmumiem. Viņš ievēro arī, ka lielākais Latvijas preču pieprasījuma potenciāls nav vietējais, bet atrodams ārzemēs. Šajā ieteikumu fāzē vēl nav jāstrīdas par paaugstinātu valsts izdevumu finansējumu (interesantā kārtā, tos varētu Sommersam pašreiz nepatīkamā Pasaules Banka). Īstais jautājums ir par to, cik keinsiska varētu būt valsts izdevumu un ieguldījumu polītika. Latvijā ir grūti iedomāties jebkādu polītiku, kas viegli un bez sāpēm novestu Latvijas lauksaimniecību pie produktīvām reformām, kas nodrošinātu normālu nodarbinātību un iztiku lielam laucinieku skaitam. Kā jau aizrādīju augstāk, es esmu pārliecināts, ka to nevar sekmīgi veikt ar lata devalvāciju. Ja turam pie Keinsa mācībām to sākotnējā tīrā formā, tad mēs vispirms runājam par īslaicīgu patēriņa stimulu. Par šīs domas noderīgumu savas šaubas, ka to lasām viņa pārdomās, ir arī Sommersam. Liekas neticami, ka labklājību visā valstī varētu sasniegt augstāku ražību lauksaimniecība, ja tā sedz tikai lielāku lauksaimniecības produktu patēriņu Latvijas laukos un pilsētās. Valsts īsā laikā nevar pacelt arī citu ražojumu pieprasījumu augstu diezgan. (Drīzāk notiktu pārkārtojumi, kas daļu no pilsētnieku ienākumiem pārceltu uz laukiem.) Jau labākas iespējas pastāv mazāk keinsiskās programmās, kur maznodarbinātos iedzīvotājus nodarbina ceļu atjaunošanā un valsts ēku (piemēram, Nacionālās Bibliotēkas) un ostu būvē. Taču, lai cik vērtīgi būtu šie ilgtermiņa ieguldījumi, jājautā vai šie ieguldījumi paceļ darba ražību pietiekami, lai nodrošinātu izdevumu samaksu un eksporta spējas. Ja tas nepietiek, pastāv drausmīgas izredzes straujiem un nekontrolējamiem inflācijas uzplūdiem. Tie, ka redzam no pieredzes 1990. gadu sākumā, var sagraut visu. Manuprāt, mēs ātri vien atgriežamies pie nepieciešamības izveidot īstu un plašu ilgstošas attīstības koncepciju. Liela daļa no tās nav ne keinsiskas, ne monetāras. Tās ir programmas kas vairotu vērtīga eksporta spējas un nomainītu daļu no tradicionāla darba ar jaunām darba vietām.

Šīs programmas var saukt kā grib, bet šīm lielo un jau stipri nokavēto ieguldījumu programmām ir maz kopīga ar Keinsa īslaicīgo bezdarbnieku iesaisti darbos, lai vairotu viņu pirktspējas. Tās prasa vairāk par valsts finansējumiem ražot un patērēt to, kas nav pietiekami pieprasīts. Lielos un masīvos ieguldījumus varēs izdarīt tikai ar valsts. Tai vajadzēs atrast lielāku sadarbošanos ar uzņēmējiem un lauksaimniekiem, kā arī ar ārzemju ieguldītājiem. Lai to sasniegtu, vispirms jādomā un jārunā ne tikai par tradicionālā kapitāla ieguldījumiem, bet arī par cilvēkiem un viņu zināšanām un spējām, dabas bagātību saglabāšanu un sociālā kapitāla vairošanu. Taču tas vairāk kā keinsisks priekšlikums.

2001. gada 10. jūlijā
Gundars Ķeniņš Kings

From: zagarins@stcc.mass.edu
Date: 7/10/01 3:53

Sveiki!

Gundars te pirms dažām dienām teica tā:

<Keinsisma polītika Amerikā un arī citur bija neveiksmīga gandrīz visus pēckara gadus, un tāpēc šādas programmas lielā mērā nomainīja.>

Betbetbet! Kā Jūs tā varat teikt? Keinsisma polītka valdīja visā industriālā pasaulē visus pēckara gadus - līdz pat 1971. vai 1972. gadam un vai Jūs tiešām nezinājāt, ka tie bija visā pasaulē fenomenālas augsmes gadi? Tas, ka Amerika sevi sačakarēja ar Vietnamas karu un pēc tam vairs nebija pasaulē konkurētspējīga un tāpēc sadomāja pārslēgties uz monetāru impēriju nemaz nenozīmē, ka gudrais Nixons to izdarīja kautkādas acīm saredzamas katastrofālas keinsisma neveiksmes dēļ. Pats Nixons, labs republikānis būdams, tad vēl bija spiests teikt, "We are all Keynesians now!".

< Kas un kā ko nosmeļ, par to atkal palasies grāmatā par Valdmani [Gerhard Bassler: Alfred Valdmanis and the Politics of Survival]. Tiklīdz varas vīri var izšķirt ko kam dot no sabiedriskiem labumiem, viņš, gandrīz negribot, kļūst bagāts. Raugi, kā vācu uzņēmēji tirgojās ar Valdmani Ņufaundlendā. Pēc iespējas izmantot šķietamo labvēlību Valdmanis mācījās jau agri zviedru rīkotās aļņu medībās, saņemot ordeņus un smalkas medību bises. Vara samaitā... >

Vara samaitā cilvēku bieži vien, bet ne vienmēr, vienalga ko par to saka Mārtiņš Zīverts, un es domāju, ka Jūs ar vēlmes domāšanu nemūžam nepanāksit vara kāres aizliegšanu. Valdmanis bija meistarīgs spēlētājs uz pasaules lielās varas skatuves, bet viņu nesamaitāja vara. Viņš nekad nepalika par necilvēku. Viņa vājība bija uz mata tāda pati, kāda daudziem mums maziem cilvēciņiem piemīt - tieksme pēc mantiskas drošības. It īpaši nedrošos apstākļos mēs visi liekam sevi un savu ģimeni pirmā vietā un dažreiz nepadomājam par mūsu kungu vajadzībām. Valdmani gāza, jo viņš tika pieķerts nelikumībā tādā brīdī, kad viņš mēģināja attālināties no saviem kungiem. Kā Basslers aizrāda, viņa noziegums nemaz nebija neparasts toreizējās Kanadas dižvīru aprindās, bet viņš tika bez precedenta bargi par to sodīts. Pēc Basslera domām, Valdmanis bija savā trauksmainajā dzīvē izrēķinājis, ka vienīgais drošais pamats ir personīga bagātība. Alga, ko viņam maksāja Smolvuds bija nedzirdēti liela (vai nebija pat vislielākā visā Kanadā?), bet viņam vajadzēja vairāk, jo viņš savā dzīvē bija ar mieru riskēt ar visu sevi, bet ne ar savu ģimeni, un tāpēc viņš piesavinājās tos vācu biznesmeņu komisijas maksājumus, domātus Smolvuda Liberālajai partijai. Kā Juronkulis pats šeit reiz smējās, lielajiem dižkorporāciju dižvadoņiem pienākas būt multimiljonāriem, jo viņi arī ļoti grūti strādā.

<Vai un kā šādas iespējas izmanto viens vai otrs [mūslaiku] Bērziņš, vislabāk zinās viņi paši. Prasi viņiem! Ja neatbild, prasi kāpēc pastāv nevajadzīgi rīkojumi, noteikumi un cita kontrole. >

Nu jā, kā jau es teicu Jānim Kučinskim - nav labi mētāties ar secinājumiem. Bet es gan teikšu, ka Valdmanis vadīja Latviju daudz veiksmīgāk nekā mūslaiku trīs Bērziņi to dara.

<(vai tad Tev tiešām nav bijis vajadzības iet Rīgā pie notāra? pēc atļaujas pie kāda ierēdņa?).>

Protams, ka bijis! Pagājšvasar es principa dēļ izgāju visu raibo procedūru, lai pārdotu mana tēva un mana paša privatizācijas sertifikātus kamēr biju Rīgā. Pagāja vairākas dienas. Iepazinos ar dažiem burvīgiem ierēdņiem. Sastapu pat Daigu, Jāņa Veseļa mazmeitu, kas man uzsmaidīja Pārdaugavas krājbankā caur kases lodziņu. Un dabūju savus divdesmit trīs latiņus. Un no Voldemāra Jansona es esmu saņēmis tik daudz pamācību par Latvijas ierēdniecību, kā es būtu saņēmis ūdeni sēžot to pašu laiku apakš Niagaras ūdenskrituma. Nu jā. Labi vien ir, ka tas Māris Gailis spodrina tagad Latvijas tēlu braukājot pa pasauli Lemberga "Mildā", un necīnās vairs pret šito nepateicīgo ierēdniecību!

Un vakardien Jūs piesūtījāt savu atbildi Džefrijam Sommersam. Man par to arī daži jautājumi un komentāri:

<Lielākā problēma ar ieteikumiem pielietot dažādus saimnieciskās politikas instrumentus ir fundamentāli nepilnīgs saimnieciskās situācijas vērtējums. Tas noved pie apšaubāmas instrumentu izvēles un apšaubāmu to pielietojumu. Lai arī Sommerss ir augstās domās par latviešu spējām ātri apgūt modernai tirgus saimniecībai nepieciešamās zināšanas un iemaņas, mēs īstenībā vērojamu relatīvi lielu privāto uzņēmēju un īstas uzņēmības trūkumu, neuzticību godīgiem un negodīgiem varas vīriem un nespēju radīt jaunas saimnieciskā darba nozares un darba vietas, kur ražotu un pārdotu vērtīgas eksporta preces. >

Ja "nepilnīgs saimnieciskās situācijas vērtējums" ir Sommersam, tad vai Jums, pretstatā, ir pilnīgs vērtējums? Un vai Sommersa optimistiskais tautas vērtējums būtu tā viņa nepilnīgā vērtējuma būtība, atšķirībā no Jūsējā pesimistiskā? Un vēl - ja Jums arī būtu taisnība, ka jūsējais vērtējums ir pareizāks par Džefrija vērtējumu, tad kā Jūs attaisnojat tāda saimnieciska instrumenta pielietošanu kā Juronkuļa mākslīgā lata, ja tas ir diezgan uzskatāmā veidā pēdējos desmit gados panācis neko daudz vairāk kā varas kāru un mantkārīgu indivīdu dāsnu apdāvināšanu ar monetārām bagātībām?

<Daudz pilnīgāka situācijas un iespējamo saimnieciskās dzīves uzlabojumu analīzi 2000. gada rudenī paveica Latvijas ekspertu grupa, izstrādājot lielu pētījumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības koncepcija. >

Tātad Šķēles kungs tomēr nebija vis viens no tiem, ko vara būtu bez žēlastības samaitājusi?

<Pirmais, ko Sommers vēlas sasniegt ir Latvijas lauksaimniecības spēju atjaunošana. Viņš domā, ka ar pakāpenisku lata devalvāciju lauksaimnieki varētu saviem ražojumiem iegūt jaunus tirgus ārzemēs, samazināt pārtikas produktu importu, sasniegt lielāku darba ražību un piedāvāt Latvijas iedzīvotājiem pārtiku par lētāku cenu. Atliekot pie malas faktu, ka Latvijas iedzīvotāji augstu vērtē Latvijas Bankas vadītāja Eināra Repšes stabilitātes polītiku un profesora Jura Vīksniņa ieteikto lata piesaisti izmeklētu valūtu grozam, jāšaubās vai lata devalvācija var sniegt vēlamos rezultātus. Vispirms ir jāatceras, ka lata devalvācija samazina Latvijas ražojumu cenu. Ja devalvācija izdodas, ir ļoti iespējams, ka tas samazinās gan pārtikas, gan citu preču importu. Ir gan iespējams, pārtikas ražotāji ārzemēs tiešam var mainīt savu tirdzniecības un ieguldījumu polītiku. Tomēr jāatceras, ka preču vērtības samazināšana ārējā tirdzniecībā neved uz cenu samazināšanu vietējā tirgū. Tirgu nevar piešmaukt. >

Tātad nemaz neskatoties uz tiem reitingiem? Kā lai saprot to priekšpēdējo teikumu: " . . . preču vērtības samazināšana ārējā tirdzniecībā neved uz cenu samazināšanu vietējā tirgū" ? Nemaz nav jābūt nāvīgi gudram, lai zinātu, ka īsā termiņā devalvācijas efekts būtu stimulēt pašmājas produkciju pat tādā gadījumā, ja pašmājas prece top dārgāka nekā pirms devalvācijas, jo importētā prece būs vēl dārgāka. Runa nav par "spēju bagātināšanos" devalvācijas ceļā! Runa ir par stimulu ražotnes attīstībai.

Un tā Jūsu mantra: "Tirgu nevar piešmaukt". Vai kauna nav? Šmaucēji visapkārt - visādi tādi, kurus Jūs kautrējaties vārdā nosaukt bet skaidri pateikt varat gan ka tādi ir, taču Jūs vēl arvien sludināt, ka viņu slepenām rokām jādod vēl lielāka brīvība, nekā līdz šim?

< Taču vēl bīstamāk Latvijai ir iespēja, ka lētais lats paver lieliskas iespējas pa daļai pārkārtot Dānijas, Igaunijas un Lietuvas pārtikas produktu ražošanu.>

Ejiet nu! Pārlasiet vēlreiz Džefrija rakstu. Viņš ieteica to lietu darīt lēni un uzmanīgi, ar aci uz vēlamo efektu un ar rūpīgi sagatavotiem un koordinētiem citiem valstiskiem instrumentiem lai mērķtiecīgi veicinātu pašmājas ražotnes izveidošanos. Ja Jūs citādi to lietu nevarat iedomāties kā to pirmo lielo belzienu, ko latviešu tauta saņēma no šoka terapeitiem, kad visa sakrātā nauda vienā spērienā zaudēja visu vērtību, tad tā ir Jūsu problēma, nevis Džefrija problēma.

<Latvijas augošā vidusšķira gan būs tā, kas samazinās savus ietaupījumus ieguldījumus savu jauniešu izglītībai.>

Tas teikums ir, atvainojiet, par izsmieklu. Laikam jau Marija Antuanete apmēram tādā veidā reiz runāja par franču tautas barošanu.

<Visumā var teikt, ka devalvācijai jāspēj celt darba ražību, īpaši lauksaimniecībā pavisam brīnumainā kārtā. Es brīnumiem saimnieciskās attīstībā neticu. >

Bet ko Jūs sakāt par to, kā Džefrijs apraksta Krievijas atplaukumu pēc rubļa kraha?

<Lorda Keinsa darbu apjoms ir milzīgs, taču to visvairāk saista ar valsts polītiku, kas stiprina un vairo saimniecisko pieprasījumu laikā, kad saimnieciskā rosība ir zema un nespēj nodrošināt pietiekamu patēriņu un nodarbinātību. >

Nu, vai nav izspļauta Latvija?

<Amerikā tas izdodas pa daļai un pie tam tikai īslaicīgi. >

Amerikā īslaicīgi? Trīdsdesmit gadi - vairāk nekā viena paaudze - ir īslaicīgi?

<Vēlāk gan Amerikā, gan Latvijā saimnieciskā rosība aug ar gatavošanos Otram pasaules karam.>

Vai Jūs nopietni? Pirms kara valdīja tāds pats monetārisms, kāds valda tagad.

<Pārdomājot keinsisko polītiku, jāatceras, ka Amerikā tās variantus visvairāk ieteic un diezgan nesekmīgi mēģina izmantot visvairāk 1960. gados. Privātie un valsts ieņēmumu, izdevumu un ietaupījumu plūsmas tiek uzmanīgi regulētie. Vēlamie rezultāti izpaliek, jo mākslīgi stimulētā rosība paceļ inflāciju, kas nav nosegta ar lielāku darba ražību. Tiem seko monetāristu polītika, kas par visu vairāk cenšas ierobežot valsts deficītus.>

Te nu man atkal jāzviedz. Tātad 60's gados izpalika vēlamie rezultāti? That's news to me! Un vai nav dīvaini, ka pat tāds aynrandists kā Alans Greenspans piekrīt mūsu maksimālajam vadonim Džī Dabya, ka labāk ir valsts kases pārpalikumu atdot bagātniekiem, nevis nomaksāt valsts parādus, jo tāda mums reiz tā sistēma ir, ka bez parādiem viņa lāga nemaz nestrādā. Un tomēr, mēs neesam tagad ne tuvu tik raženi kā mēs bijām, mēs amerikāņi, '60os gados - ar visiem toreizējiem deficītiem! Bagātāki varbūt gan, bet ne raženāki.

<Pēc nesenās lielās inflācijas Latvijā un kaimiņos, es šaubos par sekmīgām iespējām vienkārši piedrukāt trūkstošo naudu. >

Lielās inflācijas? Kādas lielās inflācijas? Latvijas latiņš, kā pats Juronkulis mums ir šeit skaidrojis, visus šos gadus svārstījās, pateicoties viņa pašizgudrotajām formulām, ļoti šauros rāmjos. Un šīs svārstības bija manāma tikai tāpēc, ka dolārs pats ir svārstījies krietni vien vairāk, nekā mūsu latiņš (jo pret ko gan citu, lai mēs mēram latiņu, kā pret dolāru?)

<Manuprāt, mēs ātri vien atgriežamies pie nepieciešamības izveidot īstu un plašu ilgstošas attīstības koncepciju.>

Labi! Uzticēsim to darbiņu kam? Andrim Šķēlem? Un kāpēc to nevarēja darīt jau pirms desmit gadiem? Vai tikai tāpēc, ka toreiz Andris Šķēle vēl nebija iemācījies tādu lietu kā uzņēmību?

Un tad vēl - vai es saprotu pareizi, ka Jūsu attīstības koncepcija balstās uz "masīviem valsts ieguldījumiem":

<Šīs programmas var saukt kā grib, bet šīm lielo un jau stipri nokavēto ieguldījumu programmām ir maz kopīga ar Keinsa īslaicīgo bezdarbnieku iesaisti darbos, lai vairotu viņu pirktspējas. Tās prasa vairāk par valsts finansējumiem ražot un patērēt to, kas nav pietiekami pieprasīts. Lielos un masīvos ieguldījumus varēs izdarīt tikai ar valsts. Tai vajadzēs atrast lielāku sadarbošanos ar uzņēmējiem un lauksaimniekiem, kā arī ar ārzemju ieguldītājiem.>

Kur Jūs pie tagadējās plikās nabadzības redzat līdzekļus masīviem ieguldījumiem no valsts???? No ārzemju ieguldītājiem - tas nu gan. Varbūt sūtīsim "Mildu" apkārt pasaulei ar cepuri rokā? Dosim pasaulei par ko pasmieties. Varbūtiņās dieviņš dos devējam?