Radio diskusijā ar mani (12. jūlijā, plkst. 1410, raidījums "Kāpnes", tēma: "ES prasības un mūsu nacionālās intereses") bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs izteicās aptuveni tā: "Pildot ES prasības, mēs esam tikai sakārtojuši savu valsti, kas būtu bijis jādara tik un tā. (..) Tā kā Latvijas uzņemšana ES ir jau garantēta, tagad mēs varam nesteigties un vairāk rūpēties par savām nacionālajām interesēm. Mūsu nākotne būs atkarīga no iekšpolitikas." Nacionālo interešu uzsvēršana pēdējā laikā dzirdēta arī no citiem Latvijas politiķiem. Zinot viņu līdzšinējās "rūpes" par Latviju, ko tas varētu nozīmēt?

Mīti un realitāte

Mūsu politiķi uzbūruši idillisku vīziju: it kā ES būtu demokrātijas, drošības un labklājības paradīze, kas par to vien domā, kā aplaimot arī pārējo pasauli un it īpaši Latviju. Taču tā laikam mēdz būt tikai pasakās. Paši Rietumeiropas politiķi nemaz neslēpj savu pamatprincipu: ārpolitikā nav draugu, bet tikai intereses. Patiesībā pēc sociālistisko valstu bloka sabrukšanas pasaulē sākās nežēlīga cīņa par ekonomiskās ietekmes paplašināšanu. Jā, tas ir ekonomiskais karš. Lai gan šajā karā lielākoties netiek izmantoti tanki un kaujas lidmašīnas (izņemot Irākas un Dienvidslāvijas gadījumu), rezultāti ir visai līdzīgi: sabrukusi infrastruktūra, apstājusies ražošana, izpostītas rūpnīcas, atstātas mājas, bēgļi, bezdarbs, miera laikā radīto vērtību izlaupīšana, demogrāfiska katastrofa, morālo vērtību sistēmas sabrukums u.c.

Jaunajai kārtībai pakļautās teritorijas tiek ekonomiski kolonizētas. Tiek ieviesti noteikumi, kas daudz neatšķiras no kārtības XIX gadsimta Rietumu kolonijās, tikai koloniālās administrācijas vietā ir vietējās kompradoru valdības, kas uztur ārvalstu interesēm labvēlīgu brīvā tirgus režīmu. Jauno kungu prasības ir ļoti skaidras un mērķtiecīgas: brīva preču, kapitāla un cilvēku plūsma, ārvalstu investīcijām labvēlīga vide, barjeru nojaukšana un nacionālo tirgu atvēršana, lēts darbaspēks, nodokļu atlaides ārvalstu firmām, valsts neiejaukšanās ekonomikā, valsts izdevumu samazināšana tautas attīstībai nepieciešamajām sfērām, totāla privatizācija, brīvs zemes tirgus, starptautiski konkursi lielākajiem projektiem, integrēšanās globālajā finansu tirgū, Starptautiskā valūtas fonda diktēta budžeta struktūra, likumdošanas harmonizēšana (pieskaņošana Rietumu prasībām un standartiem) utt. Turklāt šie principi darbojas tikai vienā virzienā, piemēram, nekādu ierobežojumu Rietumu preču ievešanai, bet vesela ierobežojumu sistēma nacionālo preču eksportam; stingrs monetārais režīms nacionālajai valūtai, bet pilnīgi neierobežota ārvalstu valūtu kustība pakļautajā teritorijā. Bez ierunām pakļaujoties līdzīgām Rietumu prasībām, Latvija bez cīņas atvēra savu robežu ārvalstu kapitāla invāzijai.

Latvijas ekonomiskā kolonizācija

Vēsturiski veidojies, ka latviešu politiķi parasti nav spējuši ieņemt savu neatkarīgu pozīciju, kas balstītos uz tautas vai valsts kopējām nacionālajām interesēm, bet centušies par katru cenu kalpot un iztapt svešiem kungiem, vienalga, vai šie kungi sēdētu Maskavā, Berlīnē, Briselē, Londonā vai Vašingtonā. Turklāt šajā tieksmē izpatikt viņi allaž ir pārcentušies, darot pat to, ko kungi nemaz nav prasījuši. Ar to mēs atšķiramies kaut vai no lietuviešu daudz līdzsvarotākas politikas. Piemēram, padomju laikā mēs pasteidzāmies aizliegt Līgo svētkus un savus kaimiņus apsteidzām desu eksportā uz Maskavu, bet tagad mēs savus kaimiņus esam apsteiguši pakalpīgā diskriminējošu ES prasību pildīšanā. Lai būtu atskaites punkts, atgādināšu, ka Nacionālās atmodas laikā mūs vienoja lozungs "Būsim saimnieki savā dzimtajā zemē!" – paši sev kungi un paši arāji. Bet vai pa šiem gadiem nav iznācis tā, ka vienu kungu vietā esam dabūjuši sev uz kakla citus kungus?

ES prasības (gan tiešās, kas apkopotas biezos sējumos, gan Valūtas fonda un Pasaules bankas prasības, kas saskaņotas ar lielākajām Rietumeiropas valstīm, gan tās prasības, kuras ar savu muti pauž mūsu politiķi, pieņemot tautā nepopulārus lēmumus) ir minētā ekonomiskā kara instrumenti. Pildot šīs prasības, mēs 10 gadus esam atteikušies no savas suverenitātes un attīstības. Ir izveidojies ļoti divdomīgs stāvoklis. Latvija vēl nav uzņemta ES. Nesen pasaules ekonomikas forumā Zalcburgā Rietumeiropas politiķi skaidri paziņoja (ko savā 9. jūlija intervijā Neatkarīgajai uzsvēra arī mūsu prezidente): "Pašlaik nevienai kandidātvalstij nav nekādu garantiju, ka tā patiešām varētu tikt uzņemta ES." Arī Latvijas tauta nekādā referendumā nav pilnvarojusi Latvijas valdību iekļaut mūs ES, gluži otrādi – aptaujās par Latvijas iedzīvotāju prioritātēm pievienošanās ES pat nefigurē. Bet process, kas nosaukts par integrāciju Eiropā, ļoti intensīvi turpinās jau vairākus gadus, pa kuriem mēs no ES līmeņa esam tikai attālinājušies. Mēs esam kļuvuši, vāji, atpalikuši un atkarīgi, Latvijas manevrēšanas iespējas ir ļoti ierobežotas. Ar mums vairs nav jārēķinās, Latviju var kuru katru brīdi iztirgot.

Pavesti mīlnieki vairs nav interesanti

Arī pati Eiropas savienība pa šiem gadiem ir būtiski mainījusies, to plosa iekšējas pretrunas un nākotnes attīstības ceļa meklējumi. Pēc Nicas līguma parakstīšanas tā vairs nav līdztiesīgu valstu savienība. Arvien vairāk svarīgu lēmumu sāk pieņemt tikai lielākās ES valstis, neprasot mazo dalībvalstu viedokli. No Vācijas nācis priekšlikums pārveidot ES par centralizētu federāciju, turpinās runas, ka paplašināto ES jāveido kā divu līmeņu struktūru ar atšķirīgiem standartiem un tiesībām. Tirgus reformu uzspiešana Austrumeiropai izraisījusi bumeranga reakciju. Miljoni izpostīto valstu enerģiskāko iedzīvotāju legāli un nelegāli ieplūst Rietumeiropā, pārņem veselas ēnu ekonomikas jomas, veido mafiozus grupējumus. Likumdevēji steidz ieviest 7 gadu pārejas perioda noteikumus, kas iespējamo jauno dalībvalstu pilsoņiem liegs brīvi iebraukt "Eiropas cietokšņa" valstīs. Bet vienlaikus Rietumeiropai trūkst kvalificētu speciālistu un lētu melnā darba veicēju, jo pašu jaunajai paaudzei uzņēmība nav ieaudzināta un dzimstība maza. Līdz ar Kosovas "atbrīvošanu" ir atvērts narkotiku tranzīta ceļš uz Rietumeiropu, kas laika ziņā sakrīt ar narkotiku legalizāciju vairākās Eiropas valstīs. Rietumeiropas galvaspilsētas ir pārpludinātas ar dažādiem bēgļiem (bijušās Dienvidslāvijas pilsoņiem, kurdiem, turkiem, arābiem, nēģeriem, vjetnamiešiem u.c.), kas uzvedas agresīvi. Pieaug kustība pret globalizāciju. Sākusies saimnieciskā recesija. Briseles birokrātija korumpējas un sāk strādāt aizvien neelastīgāk.

Uz šā fona var itin viegli mainīties pašas ES prioritātes. Jaunu dalībvalstu uzņemšana var arī nenotikt vai arī dažas var tikt uzņemtas kā otrās šķiras dalībvalstis – lēta darbaspēka un bēgļu nometināšanas zonas. Latvijas perspektīvas ir visbēdīgākās. Minētās mūsu politiķu pārcenšanās dēļ ES Latvijā jau ir ieguvusi gandrīz visu, ko gribējusi. Ja nu vienīgi te vēl varētu nometināt minētos bēgļus, šim nolūkam ieguldot Latvijā to naudu, kas tāpat tiek tērēta šo bēgļu uzturēšanai Rietumeiropas pilsētās. Nesalīdzināmi vairāk Eiropas savienību interesē Krievija. Ar Putina valdību jau panākta vienošanās par lieliem infrastruktūras projektiem, tehnoloģiju piegādi, jaunu cauruļvadu būvi (apejot Latviju). Ja kādi apsvērumi to prasīs, ES bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem Latviju var atstāt Krievijas politiskās ietekmes sfērā, vienlaikus saglabājot Latvijā savas ekonomiskās intereses, kā tas bija cariskās Krievijas laikā. Tāds izkārtojums pilnīgi atbilstu Rietumeiropas senajai tradīcijai. Tā kā, pārlieku izpatīkot ES, mēs sevi esam izpostījuši un padarījuši atkarīgus, mēs šai kārtējai iztirgošanai nespēsim pretoties. To jūtot un saprotot, Latvijas politiķi sākuši sev gatavot atkāpšanās ceļu – runāt par nesteigšanos un nacionālajām interesēm.

Ko Birkavs sauc par valsts sakārtošanu?

Tikmēr Latvijas dezintegrācijas process turpinās. Rietumeiropas kapitāls ātros tempos pārņem mūsu bankas, apdrošināšanas sabiedrības, pārtikas pārstrādes uzņēmumus, atver lielveikalus, pārņem aptiekas, viesnīcas, grāmatnīcas, atver benzīna tankus, servisa uzņēmumus u.c. Un peļņa no šīm ienesīgajām jomām nepaliek Latvijā, bet aizplūst uz ārzemēm. Paklausot Rietumu prasībai samazināt budžeta izdevumus, tādas jomas kā izglītība, veselības aprūpe, zinātne, kultūra, sociālā sfēra un infrastruktūra ir novestas līdz sabrukumam. Nu mēs redzam, kā sabrūk veselības aprūpes sistēma, kā valstī, kurā ap 85% iedzīvotāju eksistē zem nabadzības līmeņa, tiek ieviesta dārga Amerikas parauga maksas medicīna. Tas pats draud arī pārējām jomām. Kā liecina tautas skaitīšanas rezultāti, gandrīz pusei iedzīvotāju darba spējīgā vecumā nav algota darba. Jau pašlaik tūkstošiem mūsu jauniešu un speciālistu strādā Rietumeiropā, jo Latvijā viņi ir lieki. Kā liecina skolēnu un studentu aptaujas dati, ap 70% mūsu jauniešu sapņo par aizbraukšanu no Latvijas. Ja vēl ņem vērā mūsu negatīvo dzimstību, tā būtu katastrofa. Bet Valdis Birkavs to visu sauc par "valsts sakārtošanu".

Rietumeiropas kapitālu mēs esam pieradinājuši nākt iekšā ar visnekaunīgākajiem piedāvājumiem, kurus noraidītu pat Āfrikas valstis. Piemēram, celulozes kombināta celtniecība. Zviedri un somi prasa: "Par budžeta līdzekļiem uzceliet mūsu kombinātam visu infrastruktūru un ceļus, dodiet mums nodokļu atlaides, garantējiet mums koksnes piegādi, dodiet privilēģijas mūsu transportniekiem, pievāciet ražošanas atkritumus, tieciet paši galā ar piesārņojumu un tad mēs esam ar mieru uzcelt kombinātu un pievākt arī visu peļņu." (Celuloze ir tikai starpprodukts, ko zviedri vedīs uz savām rūpnīcām, lai ražotu preci ar lielāku pievienoto vērtību, tāpēc Latvijā nekāda peļņa vispār neparādīsies.) Nu ir gandrīz nolemts par jau tā aplaupītās tautas līdzekļiem celt Nacionālo bibliotēku, kas ir ļoti dārgs projekts. Pārzinot līdzšinējo praksi, varam būt droši, ka arī šo pasūtījumu saņems ārzemnieki, kas izmantos arī ievestus būvmateriālus, celtniecības tehniku un bibliotēkas iekārtas. Ņemot vērā mākslīgi uzpūstās celtniecības izmaksas, tā būs fantastiska peļņa!

Lielu haosu radījusi likumdošanas harmonizācija ar ES. Katrs domājošs cilvēks var nonākt pie slēdziena, ka valsts likumiem jāizriet no valsts īpatnībām, tradīcijām un galvenajām vajadzībām, ka šim nolūkam nepieciešama valsts attīstības stratēģija vai ideoloģija, kas norāda, kāds ir mūsu valsts mērķis un virziens, kāpēc tā mums nepieciešama. Bet kas notiek, ja valstij uzspiež likumus, kas izstrādāti Maskavā vai Briseles kabinetos, ja tos izstrādājuši ierēdņi, kas Latviju pat nav redzējuši? Tad notiek tas, kas jau gadiem vērojams Latvijā: šie likumi "nestrādā", rada haosu, bezatbildību un tiesisko nihilismu. Tāpat ir ar dažādu modeļu nekritisku kopēšanu no Rietumiem. Piemēram, administratīvi teritoriālā reforma. Varbūt piedāvātie principi labi darbojas kādā Rietumeiropas valstī, bet tur ir cits iedzīvotāju blīvums, atbilstoša, gadsimtiem veidota infrastruktūra, citas tradīcijas utt. Ja mēs šo modeli mākslīgi uzspiežam Latvijai, mēs varam iznīcināt veselus reģionus. Tikmēr ārzemnieki lēti uzpērk mūsu zemi. Jā, ar maisiem varbūt šo zemi neizvedīs, bet mēs to vairs nevarēsim izmantot savai attīstībai. Kādā skaistā dienā uz šīs zemes var tikt iekārtotas modernizētas muižas vai kolhozi, kur latviešiem būs jāstrādā kā lētam, beztiesīgam darbaspēkam. Bet Birkavs to sauc par valstssakārtošanu.

Interesanti būs vērot mūsu vidējo un lielo uzņēmēju reakciju. Viņi šos gadus ir finansējuši politiskās partijas, lobējuši savu grupējumu intereses Saeimā un pašvaldībās, bet šo partiju politika novedusi līdz stāvoklim, kad arvien lielāku ekonomikas daļu un arī lobēšanas iespējas pārņem ārzemnieki. Vietējais tirgus ir iznīcināts, jo zaudēta iedzīvotāju pirktspēja, bet arī ārējie tirgi ir ļoti ierobežoti, pateicoties arī Repšes "stiprajam latam". Jau tagad izput daudzi mazie un vidējie uzņēmēji, bet pienāks kārta arī lielākajiem. Daudzi uzņēmēji ir kļuvuši par ārvalstu biznesa jaunākajiem partneriem, bet var pienākt diena, kad vecākie partneri padomās: "Kāpēc mums liekas mutes pie peļņas dalīšanas?" Vai mūsu uzņēmējiem nav pēdējais laiks palikt patriotiskiem un apvienoties Latvijas nacionālo interešu aizstāvībai?

Jānis Kučinskis