20. augustā britu izdevums The Guardian informēja, ka līdz ar prezidentu Džordžu Bušu jaunāko pasaules politikā atgriezušies arī vecie Iran-contra vīri, kurus savulaik izvirzīja Džordža Buša tēvs. Ar Iran-contra Rietumos apzīmē skandālu, kad Reigana-Buša administrācija pēc Izraēlas valdības ieteikuma 1985 – 1986. gados slepus pārdeva ieročus Irānai, bet par iegūto peļņu piegādāja ieročus Contras partizāniem Nikaragvā. Plašākā nozīmē ar Iran-contra apzīmē visas ASV slepenās operācijas, kuru rezultātā tika gāzti ASV nevēlami režīmi, destabilizēta situācija pie pretinieka robežām, piemēram, PSRS, kā arī radīts starptautiskais terorisms.

Džordža Buša jaunākā politika izrādījās katastrofāla

Pēc garās konstitucionālās krīzes pie varas tikušais prezidents Bušs savu posteni ieņēma ļoti kritiskā situācijā. Sākās globalizētās finansu sistēmas krīzes trešā un, domājams, pēdējā stadija, kuras centrs šoreiz bija pati ASV. Katastrofāli krita Jaunās ekonomikas akciju kursi, sākās asa krīze ASV enerģētikā, lielās ASV korporācijas sāka masveidīgi atlaist strādniekus, sagrīļojās par visvarenu pasludinātais dolārs. Finansu sistēmas sabrukums nozīmētu arī visas globalizētās finansu sistēmas sabrukumu. Kopējās finansiālās saistības (iekšējie un ārējie parādi) pasaulē uz papīra sasniedza 400 triljonus dolāru. Faktiskais pasaules gada kopprodukts ir aptuveni 42 triljoni dolāru, no kuriem 11 triljonus dod ASV ekonomika. Krīzes rezultātā ASV ekonomika uz papīra zaudēja vismaz 6 triljonus (daži analītiķi runā pat par 11 triljoniem). Tātad uz spekulācijām balstītā globālā finansu piramīda faktiski ir bankrotējusi un katrā brīdī var sabrukt. Tāds kritisks brīdis bija jūtams tieši pirms 11. septembra traģēdijas Ņujorkā. To jau 24. jūlija interneta konferencē prognozēja izcilais Amerikas politekonomists Lindons Larušs (skat. žurnālu EIR, August 3, 2001, Vol. 28, No. 29), kas līdz šim vienīgais laikus prognozēja visus galvenos finansu krīzes posmus, bet minētajā 24. jūlija konferencē prognozēja arī "pilna mēroga teroristu ofensīvu rudenī" un "pilnīgu finansu sistēmas sabrukumu līdz gada beigām, ja netiks izraisīts karš".

Džordža Buša, kas pats neizceļas ar īpašām prāta spējām, no tēva mantotā komanda sastāv no tiem pašiem "Jaunās pasaules kārtības" arhitektiem, kas pēc PSRS nometnes sabrukuma sāka celt globālo anglosakšu impēriju. Tie ir slepeno operāciju un provokāciju meistari, kurus vieno Hantingtona izstrādātā "Civilizāciju konflikta" doktrīna, kā arī Kisindžera un Bžezinska ģeopolitiskā koncepcija, ko pēdējais attēlojis kā spēli uz pasaules šaha galda, kurā ASV nedrīkst pieļaut cita dominējoša spēka rašanos, kas varētu apdraudēt Amerikas hegemoniju pasaulē. Arī savā pēdējā grāmatā Does America Need a Foreign Policy? Toward a Diplomacy for the 21st Century Henrijs Kisindžers pauž ASV establišmenta bailes, ka globālisma krīze un gaidāmais finansu sistēmas sabrukums var sagraut ASV hegemoniju pasaulē, ka citas valstis, it īpaši Āzijas reģionā, var nolemt vairs neievērot "spēles noteikumus", bet radīt savu alternatīvu anglosakšu dominētajām starptautiskajām institūcijām. "Naidīgs Āzijas bloks kombinācijā ar skaitliski lielākajām tautām pasaulē un visčaklākajiem cilvēkiem būtu nesavienojams ar Amerikas nacionālajām interesēm," brīdina Kisindžers. Šo draudu novēršanai Kisindžers iesaka izmantot "ģeopolitisku stratēģiju" pret Āziju, Krieviju un citām pasaules daļām. Izraēlas izraisīto konfliktu Vidējos austrumos Kisindžers salīdzina ar Trīsdesmit gadu karu Centrālajā Eiropā (1618 – 1648), bet norāda, ka te nebūs iespējams risinājums Vestfāles miera līguma garā (Vestfāles līgums ieviesa jaunu starptautisko tiesību režīmu, kas balstījās uz absolūtas nacionālo valstu suverenitātes atzīšanu, ekumēnisku vienošanos starp valstīm, atteikšanos no atriebības un retribūcijām). Tātad viņš aicina uz karu līdz galīgai uzvarai, "civilizāciju sadursmi", labi saprotot, ka šajā gadījumā tas varētu pāraugt pasaules karā. Civilizāciju sadursmes doktrīna ir cieši savijusies ar eirocentrisma mītu par "vēstures galu", kas nozīmē, ka uzvarējusi visaugstākā un pēdējā formācija – anglosakšu parauga liberālisms, kuru citiem atliek tikai pieņemt un iekļauties "neapturamajā" globalizācijas procesā. Šāda augstprātīga nostādne izslēdz jebkādu dialogu ar "nepareizo" formāciju pārstāvjiem.

Taču pirmās Buša iniciatīvas pasaule noraidīja. Buša lēmums veidot Stratēģisko pretgaisa aizsardzības sistēmu lika tuvināties lielākajām Eirāzijas valstīm: Ķīnai, Indijai, Krievijai, Irānai u.c. Šo iniciatīvu negribēja atbalstīt pat ASV sabiedrotie Rietumeiropā. Gluži otrādi: sākās nopietnas sarunas par lieliem infrastruktūras projektiem, kas Rietumeiropu savienotu ar Tālajiem austrumiem un atdzīvinātu ekonomiku visā Eirāzijas kontinentā. Bet tas jau nozīmētu anglosakšu globālās kundzības galu! Buša vizīte Eiropā beidzās ar krahu. Viņu sagaidīja naidīgas demonstrācijas Rietumeiropā un izsmiekls gandrīz visos masu informācijas līdzekļos. Ja vēl tajā brīdī sāktos finansu katastrofa, ASV oligarhijai tas nozīmētu pilnīgu kontroles zaudēšanu pār pasauli. Tātad, lai to nepieļautu, vajadzēja rīkoties ātri un negaidīti šokējoši.

Un tad visas Buša komandas likstas ar vienu rāvienu atrisināja 11. septembra traģēdija Ņujorkā un uzbrukums pašam ASV varenības simbolam Pentagonam. Tagad par ASV prezidentu Bušu neviens kroņa komentētājs vairs nesmejas, un pasaules valstis ir nostājušās padevīgā rindā pie tēvoča Sema stērbeles. Ja jautā, kam bija izdevīgs 11. septembris, tad vienīgais 100% ieguvējs bija Buša administrācija.

Šis raksts nav mēģinājums kaut kā attaisnot starptautisko teroru. Es esmu kategoriski pret jebkādu teroru, vienalga, vai to veiktu bin Ladena komanda, ASV, Izraēla, Latvija vai kāds cits. Tāpat es negribētu lasītājus noskaņot pret ASV dzīvojošo tautu, kas ne vienmēr īsti izprot savas valdības politiku. Bet tas vēl nenozīmē, ka mums nekritiski jāpieņem visi oficiālās Vašingtonas paziņojumi, kā arī Latvijas valdības atbilstošie paziņojumi, kuros tā cenšas būt "ticīgāka par pašu pāvestu". Es šajā rakstā izeju no diviem pierādāmiem faktiem: 1) ASV ir sākusi karadarbību pret nenosauktu valstu skaitu, un šo karu "pretteroristiskās koalīcijas" formā atbalstījušas vairākas valstis, t.sk. Latvija; 2) ir pietiekami daudz faktu, kas liecina par pašas ASV noteicošo lomu starptautiskā terorisma radīšanā un izmantošanā tās ģeopolitisko mērķu sasniegšanā.

Teroristu valoda

11. septembra traģēdijas tiešās sekas var vērtēt arī kā valsts apvērsumu ASV un kara pieteikumu visai pasaulei. Pēc pirmās dienas apjukuma, neizrādot elementāru cieņu upuru sērojošajiem tuviniekiem, ASV valdības vīri un tiem lojālās preses komentētāji pret pasauli vērsa īstu teroristu valodu. "Katrai tautai katrā pasaules reģionā tagad jāpieņem lēmums, vai jūs esat ar mums vai arī jūs esat ar teroristiem," paziņoja Bušs. ASV Kongress piešķīra Bušam milzīgas pilnvaras. Faktiski pirmo reizi pasaules vēsturē tika pieteikts karš, nenosaucot valstis, kurām šis karš pieteikts. Aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds izteicās, ka ASV militārā varenība varētu tikt vērsta pret 60 valstīm! ASV administrācija pilnīgi izmeta pa logu visus ANO noteiktos un citus starptautiskās drošības mehānismus. Vairāki politiķi runāja par "krusta karu", ar to liekot saprast, ka atbalsta "civilizāciju sadursmi" starp kristiešiem un islama pasauli. Komentētāji pieprasīja pret vainīgajām valstīm izmantot kodolieročus, "iebombardēt šīs valstis atpakaļ akmens laikmetā". Katrs iebildums Vašingtonas paziņojumiem tika vērtēts kā "antiamerikānisks". Prezidenta Buša komandai dotas pilnvaras atcelt pašā Amerikā tik slavētās "demokrātiskās brīvības" un cilvēka tiesību normas. Vai tas nav valsts apvērsums? Vēl šodien atskan ASV valstsvīru un komentētāju paziņojumi, ka valstis, kuras neatbalstīs ASV pretterorisma operāciju, pašas var piedzīvot teroristu uzbrukumu. Vai tas nav atklāts drauds, kas netieši norāda arī uz starptautiskā terorisma patieso organizētāju? Kā jau es to biju paredzējis savā grāmatā "No interešu kariem uz interešu harmoniju", sācies mēģinājums finansu krīzi pārvarēt ar militāriem līdzekļiem.

"Zilacainais" CIP zēns bin Ladens

Atbildību par 11. septembra teroru ASV valdība uzvēla Afganistānā mītošajam Osamam bin Ladenam un viņa organizācijai Al-Qaeda, kas esot izplatījusies visā pasaulē, arī pašā ASV. Jā, uzvēla, jo nekādi pārliecinoši pierādījumi pasaules sabiedrībai pagaidām nav sniegti. Mums pieprasa ticēt bez iebildumiem.

Vairāki neatkarīgi speciālisti gan norādījuši, ka bin Ladena iespējas nav tik lielas, lai citā valstī organizētu tik sarežģītu operāciju bez ciešas sadarbības ar ietekmīgiem spēkiem šīs valsts iekšienē. Protams, neviens nopietns speciālists neizslēdz, ka operācijā iesaistīti ar bin Ladenu saistīti cilvēki, lai gan atklātie pašnāvnieki, kas nolaupīja lidmašīnas, bija cēlušies no Ēģiptes un Sauda Arābijas, nevis no Afganistānas. Taču šajā gadījumā būtu ļoti svarīgi tiešos izpildītājus atšķirt no operācijas pasūtītājiem, kas varētu pārstāvēt pavisam citas aprindas, arī ASV spēka struktūrās. No to cilvēku viedokļa, kas lidmašīnas ietrieca Amerikas varas simbolos un ziedoja arī savu dzīvību, tas bija svētas atriebības akts. Šie cilvēki nebija algotņi, kas kaut kā tieši saistīti ar lielo politiku. Pa vidu, acīmredzot, bija kāds posms starp ietekmīgām ASV aprindām uzticamiem islama valstu drošības dienestiem un personām, kurām ir ietekme islama fundamentālistu garīgā hierarhijā. Turpretī no galveno terorakta organizētāju viedokļa, 11. septembra akcija bija tikai detonators daudz lielākiem un tālejošākiem notikumiem.

Kāds iebildīs, ka neviens amerikānis nedarīs savai zemei tādu ļaunumu. Diemžēl fakti liecina par pretējo. Piemēram, 1995. gadā bijušais ASV karavīrs Timotijs Makvejs uzspridzināja federālo celtni Oklahomā. Viņš bija saistīts ar kristiešu fundamentālistiem un balto rasistu milicijām (t.s. Nešvilas agrārijiem, Dienvidu konfederācijas ideju atbalstītājiem), bet īstos spridzināšanas organizatorus neatklāja, lai arī atzīšanās varēja viņu paglābt no nāves soda. Tātad Makvejs bija ne mazāk fanātisks par vienu otru islama fundamentālistu. Makveja advokātam tika liegta pieeja valdības dokumentiem, kas varētu atklāt gan sprādziena organizatorus, gan ASV miliciju sakarus ar bin Ladenu. Arī pēc 11. septembra ar kristiešu fundamentālistiem saistītais ASV sludinātājs Pets Robertsons paziņoja, ka Amerika šos terora aktus ir pelnījusi, jo dažādos veidos izaicinājusi Dievu. Daudzi kristiešu fundamentālisti sastopami ASV armijas un slepeno dienestu virsnieku vidū. Desmiti miljoni kristīgo fundamentālistu anglosakšu zemēs ap šo laiku gaida Armagedonu – Atklāsmes grāmatā pareģoto pēdējo kauju starp labo un ļauno, kuras centrs, viņuprāt, būs Jeruzalemē. Šai ziņā viņi atraduši kopīgu valodu ar jūdu ekstrēmistu sektām, ar ko daļēji izskaidrojams anglosakšu valstu atbalsts Izraēlas politikai Vidējos austrumos.

Atslepenotie ASV valdības dokumenti liecina, ka 1962. gadā ASV armijas ģenerālštābs (US Joint Chiefs of Staff) bija iesniedzis prezidentam plānu "Operation Northwoods", kas paredzēja slepeni un it kā no kubiešu puses organizēt terora aktus pret ASV, lai panāktu Amerikas sabiedrības piekrišanu totāla kara sākšanai pret Kubu. Par laimi, prezidents Dž. Kenedijs šo plānu noraidīja. Šie notikumi aprakstīti Džeimsa Bamforda grāmatā Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency. Līdzīgu gadījumu netrūkst arī pasaules vēsturē. Lai attaisnotu Hitlera apvērsumu Vācijā, nacisti paši aizdedzināja Reihstāgu; pirms otrā Čečenijas kara Maskavā tika uzspridzinātas lielas dzīvojamās mājas, un līdz šai dienai nav noskaidrots, kas šos terora aktus pasūtīja u.c.

Tātad gandrīz visi vērtētāji ir piekrituši, ka tiešie terora aktu izpildītāji ir arābiskas izcelsmes piloti-pašnāvnieki. Droši vien viņiem kāds vahabītu garīdznieks iestāstīja, ka tas būs Allaham tīkams varoņdarbs pret sātaniskajiem Amerikas varenības simboliem. Grūtāk ir pierādīt šo pašnāvnieku saistību ar bin Ladenu. Turklāt bin Ladens musulmaņu vidū nav garīga persona, kas var pasludināt svēto karu jeb džihadu. Bin Ladens ir ASV specdienestiem un arī pašam Bušam labi pazīstams "brīvības cīnītājs", kas visus savus brieduma gadus ir sadarbojies ar ASV valdību.

Islama faktors ASV un Lielbritānijas ģeopolitikā

Vēl vairāk! Kā šā gada 27. septembrī atklāja ASV izdevums The Wall Street Journal, gan Džordžs Bušs vecākais, gan bin Ladena ģimene ir ar ASV bruņojuma industriju cieši saistītās bankas Carlyle Group akcionāri. Tātad abas ģimenes gūs lielu peļņu no pēc 11. septembra strauji pieaugušajiem ASV militārajiem izdevumiem. Vecā Buša kabineta locekļi (pats Bušs, Valsts sekretārs Džeimss Beikers un aizsardzības ministrs Frenks Karluči) ir viesojušies bin Ladenu mītnē Džedahā. Bušs atzinis, ka personīgi ar bin Ladeniem ticies divas reizes: 1998. un 2000. gadā, bet kas zina, kā tur īsti bija patiesībā? Bijušais aizsardzības ministrs Frenks Karluči ir Carlyle Group priekšsēdētājs un izpilddirektors. Starp citu, viņa koledžas gadu istabas biedrs ir patreizējais aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds, kas piedraudējis ar karu 60 valstīm. Vēl starp ietekmīgiem Carlyle Group akcionāriem var atrast Džeimsu Beikeru, Džordžu Sorosu un bijušo Buša vēlēšanu kampaņas vadītāju Fredu Maleku. Viņi visi gūst peļņu no militāriem konfliktiem!

Kā jau esmu aprakstījis šajā grāmatā, ASV Kārtera prezidentūras laikā pēc nacionālās drošības sekretāra Bžezinska ieteikuma nolēma izmantot radikālo islamu, lai PSRS ielenktu ar naidīgām valstīm, izveidotu t.s. krīžu joslu un izraisītu nemierus arī PSRS islama republikās. Lai gan būtībā islams tāpat kā kristietība ir miermīlīga reliģija, arī islamā radušās radikālas sektas, kuras Rietumos dēvē par fundamentālistiem un kas cīņā pret "neticīgajiem" (arī citādi domājošiem musulmaņiem) labprāt izmanto visvardarbīgākās metodes. CIP savām destabilizācijas operācijām no dažādu sektu klāsta izvēlējās divas: vienu pārstāvēja nākamais Irānas reliģiskais diktators Homeinī; otra bija Sauda Arābijā pie varas esošie vahabīti. Vahabītus var salīdzināt ar kristiešu protestantisma visradikālākajām sektām. Viņi islamu attīra no tradicionālisma uzslāņojumiem un piešķir palielinātu nozīmi tiem teikumiem korānā, kas, viņuprāt, attaisno visekstrēmiskākos risinājumus.

1977. gadā ASV atbalstītais Pakistānas ģenerālis Zia ul Haks gāza demokrātiski ievēlētā un tautā populārā Pakistānas prezidenta Zulfikara Ali Bhuto valdību, kas Pakistānā bija sākusi plašas sociāli ekonomiskās reformas un lielus attīstības projektus, kas Pakistānu ierindotu attīstīto valstu saimē. Ārpolitikā Bhuto pieslējās Nepievienojušos valstu blokam un izveda Pakistānu no Rietumu dominētajām organizācijām. Turpretī Zia ul Haks Pakistānu ievilka Rietumu ietekmes sfērā un sāka mums jau pazīstamās SVF un Pasaules bankas diktētās reformas. Šīs reformas ātri noslāņoja sabiedrību un faktiski sagrāva izglītības sistēmu, kas turpmāk bija pieejama tikai turīgākajiem. Trūcīgajiem bērniem nācās iet reliģiskajās skolās jeb madrassas. Reliģiskās skolas lielā mērā finansēja Sauda Arābija, pakļaujot tās vahabītu sektas ietekmei. Tur tad arī tika gatavoti fanātiskie islama fundamentālisti, kurus tagad sauc par talibiem. Caur šīm vahabītu skolām izgāja simti tūkstoši dažādu zemju musulmaņu, kas tagad veido plašu teroristu tīklu visā pasaulē.

Pakistāna kalpoja arī kā ASV CIP bāze iekļūšanai Afganistānā. Kā 1998. gada 15. janvāra intervijā Francijas izdevumam Le Nouvel Observateur atzinis pats Bžezinskis un vēl agrāk savos memuāros From the Shadows bijušais CIP direktors Roberts Geits, ASV slepenā palīdzība afgāņu mudžehediem sākusies jau 1979. gada 3. jūlijā, t.i., 6 mēnešus pirms PSRS iebrukuma Afganistānā. Šī palīdzība bija vērsta pret PSRS draudzīgo Kabulas režīmu. Vēl vairāk – šī slepenā darbība tad arī izprovocēja PSRS iebrukumu Afganistānā. Bžezinskis to nemaz nenožēlo arī šodien. "Ko gan nozīmē talibi salīdzinājumā ar Padomju impērijas sabrukumu, un daži uzbudināti musulmaņi – ar visas Centrālās Eiropas atbrīvošanu un aukstā kara beigām?" retoriski vaicā Bžezinskis. Atliek norādīt, ka šajā Bžezinska izprovocētajā karā tika nogalināti miljoni cilvēku, arī Latvijas jaunieši.

Kā 1992. gada 19. jūlijā The Washington Post rakstā Anatomy of a Victory: CIA’s Covert Afghan War liecina arī Stīvs Kols, nākamais "civilizāciju konflikta" izvēršanas posms sākās 1984. gada oktobrī, kad Pakistānā slepenā vizītē ieradās pats CIP direktors Viljams Keisijs. Viņš Pakistānas kolēģiem ierosināja cīņu pārnest uz PSRS teritoriju. Vispirms PSRS musulmaņu republikās jāieved tūkstošiem korānu, nacionālismu uzkurinoša un pretpadomju literatūra. Jau 1985. gada martā Reigans parakstīja direktīvu Nr. 166, kas strauji palielināja ASV slepeno karu pret PSRS: palielināja bruņojuma piegādes mudžehediem, ieveda Afganistānā Stinger raķetes un citu modernāko bruņojumu, apgādāja cīnītājus ar ASV kosmisko zemes pavadoņu informāciju par padomju bāzēm, karaspēka kustību un pārtverto operatīvo informāciju. Keisijs iesāka tālejošu CIP programmu, kas ietvēra jaunu musulmaņu vervēšanu 43 islama valstīs, viņu apmācīšanu Pakistānas reliģiskajās skolās, pārvēršanu par reliģiskiem partizāniem un fanātiskiem teroristiem. Tieši šajā periodā kā īpaši vērtīgs CIP kadrs apmācību nometnēs Pakistānā ieradās Sauda Arābijas princis Osama bin Ladens. Šo starptautiskā terorisma radīšanas posmu labi aprakstījis Far Eastern Economic Review un The Daily Telegraph Centrālāzijas korespondents Ahmeds Rašids savā grāmatā Taliban: Militant Islam, Oil an Fundamentalism in Central Asia, kā arī bijušais Pakistānas drošības dienesta ISI virsnieks Muhameds Jusafs savā grāmatā "Lāča lamatas" (domātas lamatas PSRS). Taču Reigana "brīvības cīnītāju" darbība nebeidzās arī pēc PSRS karaspēka izvešanas un PSRS sabrukuma. Vahabītu garīdznieku un ASV instruktoru apmācītie mudžehedi cīnās par varu visās Vidusāzijas valstīs, Ķīnas musulmaņu provincēs, Čečenijā, Bosnijā, Kosovā, Maķedonijā un vairākās Āfrikas valstīs. Visās šajās teritorijās tiek ieviesta vahabītu sektas mācība. Un netrūkst pierādījumu, ka arvien šos teroristus un narkotirgoņus savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai izmanto ASV un Lielbritānijas slepenie dienesti.

Sākotnējos brīvības cīnītājus, kas nespēja sadalīt varu un izcēlās ar neredzētu cietsirdību, gandrīz no visas Afganistānas teritorijas padzina Pakistānā sagatavotie talibi. Viņi Afganistānu pārvērta par parasto afgāņu cietumu un galveno stipro narkotiku piegādātāju pasaulē. ASV līdz pat pēdējam laikam talibu režīmu atbalstīja, arī finansiāli. Tagad ASV un Lielbritānijas aviācija un raķetes bombardē jau tā akmens laikmetā iedzītos afgāņus, bet potenciālie teroristi, iefiltrējušies bēgļu pūļos, izbrauc uz visām pasaules valstīm.

Spēles noteikumi paliek vecie

Kāds iebildīs, ka šie procesi, kurus es minu, ir palikuši ar auksto karu saistītajā vēsturē, ka demokrātiskā Amerika teroristus jau sen neatbalsta. Tomēr fakti liecina par pretējo. ASV slepenās operācijas, kas vērstas uz bijušās PSRS, Balkānu reģiona un Centrālās Āzijas valstu destabilizāciju, turpinās pilnā sparā. Pat britu izdevums Sunday London 'Times' 2001. gada 10. jūnijā kautrīgi atzīst, ka ASV un citu NATO valstu militārie instruktori pirms uzbrukuma Serbijai slepus Albānijas ziemeļu apgabalos izvietotajās nometnēs gatavoja "Kosovas atbrīvošanas armijas" kaujiniekus, kā vēlāk šie kaujinieki, bruņoti ar modernākajiem NATO ieročiem un NATO satelītu uzņemtajām kartēm, darbojas Maķedonijā, kas formāli ir NATO sabiedrotā.

Šā gada jūnijā no Kosovas ienākušie albāņu partizāni ieņēma Maķedonijas ciemu Arakinovo. Maķedonijas armijai izdevās šo 500 vīru stipro un labi bruņoto grupējumu ielenkt. Atlika šos teroristus saņemt gūstā, bet pēc ASV spiediena Maķedonijas valdība piekrita plānam, kas paredzēja grupējuma izvešanu no ciema ar visiem ieročiem un ASV karaspēka pavadībā. Tikai vēlāk atklājās, ka starp 500 kaujiniekiem ir 17 ASV militārie instruktori. Kaujiniekus izveda ar ērtiem ASV kompānijas Halliburton autobusiem. Šīs firmas galvenais izpilddirektors vēl nesen bija ASV viceprezidents Diks Čeinijs, bet valdē darbojās bijušais ASV sūtnis Dienvidslāvijā, ASV-Dienvidslāvijas automobiļu kopfirmas Yugo Corp. priekšsēdētājs un Slobodana Miloseviča draugs Lorencs Īglbergers, kuru pasaule pazīst arī kā ASV Valsts sekretāru Džordža Buša vecākā kabinetā. Lūk, cik dīvainās spēlēs iesaistītas ar Bušu saistītās ASV augstākās amatpersonas.

Par ASV valdības atbalstu talibiem liecina pat ASV Kongresa materiāli. Tā 2000. gada 12. jūlijā Kongresa komitejā notika plašas debates, kurās Republikāņu partijas kongresmenis Dana Rohrabakers (Dana Rohrabacher) apvainoja ASV Valsts departamentu nodevībā un liekulībā. Izrādās, ka 1998. gadā bija ļoti apdraudēta tālāka talibu karaspēka virzīšanās, lai pārņemtu varu Afganistānā. Lai glābtu talibus, Afganistānā personīgi ieradās augstas prezidenta administrācijas amatpersonas – Riks Inderferts (Rick Inderfurth) un Bils Ričardsons. Viņiem izdevās pārliecināt antitalibu spēkus, lai tie nesāk uzbrukumu talibiem un pat atbruņojas, apgalvojot, ka arī talibi esot piekrituši pamieram un atbruņošanai. ASV amatpersonas pārliecināja arī antitalibu atbalstītājus pārtraukt savu palīdzību. Bet tieši tajā brīdī Pakistāna piegādāja talibiem milzīgu bruņojuma un citas palīdzības apjomu, kas talibiem ļāva sakaut gandrīz visus savus pretiniekus un pakļaut savai kontrolei 95% Afganistānas teritorijas. Tajā periodā ASV "humanitārā palīdzība" tika sūtīta tikai uz talibu kontrolētajiem apgabaliem, brīnumainā kārtā bloķējot katru kravu, kas varētu nonākt t.s. Ziemeļu koalīcijas rokās. Bez tam Dana Rohrabakers liecina, kā viņš personīgi ASV administrācijai vairākas reizes piedāvājis informācijas avotu Afganistānā, kas sniegtu informāciju par bin Ladena atrašanās vietu. Tolaik ASV bin Ladenu vainoja par terora aktiem pret ASV vēstniecībām Kenijā un Tanzānijā un bija viņu pasludinājušas par noziedznieku Nr. 1. Kad administrācija beidzot savus pārstāvjus nosūtīja saņemt piedāvāto informāciju, šie cilvēki neizrādīja gandrīz nekādu interesi, kas liecinātu par viņu nodomu patiešām atrast bin Ladenu.

Par slepenajām destabilizācijas operācijām liecina arī nesenie notikumi Baltkrievijā. Tieši pirms vēlēšanām ASV vēstnieks Baltkrievijā Mikaels Kozaks (Michael Kozak) britu izdevumam The Times (3. septembra numurā) pavēstīja, ka ASV Baltkrievijā finansējušas 300 nevalstiskās organizācijas, arī tādas, kas cīnās par politiskās sistēmas maiņu, t.i. prezidenta Lukašenko gāšanu. Pēc viņa vārdiem: "Amerikas mērķi un zināmā mērā arī metodes Baltkrievijā ir tie paši, kas bija Nikaragvā, kur ASV atbalstīja Contras partizānus pret kreiso Sandinista valdību, karā, kas prasīja vismaz 30 000 dzīvības." The Times informē, ka tieši M. Kozaks savulaik bijis ļoti ietekmīga ASV amatpersona, kas darbojusies Panamā, Salvadorā un Nikaragvā. Tātad vīrs ar pieredzi, kas nerunā pa tukšo.

Globālo lielvalstu taktika

Lai labāk izprastu ASV un Lielbritānijas taktiku dažādos pasaules reģionos, jāsaprot, ka šo valstu vadītāji neslēdz mūžīgas sadarbības līgumus ar saviem sabiedrotajiem. Viņi tos izmanto atbilstoši konkrētā mirkļa vajadzībām. Bieži vien viņi atbalsta abas konflikta puses: vienu atklāti, bet otru – slepeni. Piemēram, Latvijā līdz 1990. gadam Rietumi atbalstīja latviešu nacionālistus (lai veicinātu PSRS sabrukumu), bet vēlāk Rietumi tos pašus nacionālistus sāka ignorēt un nosodīt par to pašu, par ko iepriekš slavēja: sāka pārmest cilvēktiesību pārkāpumus pret krieviski runājošiem. Tātad viņu galvenais mērķis bija un ir destabilizēt stāvokli un pašiem uzmesties par šķīrējtiesnešiem un kungiem. Tāpat sākotnēji ASV deva zaļo gaismu Miloseviča centieniem saglabāt Dienvidslāviju, bet vienlaikus slepeni atbalstīja musulmaņu un horvātu centienus iegūt neatkarību. Bet tagad ASV dominētais Hāgas tribunāls visus aktīvākos Balkānu valstu līderus tiesā – lai tikai šajās valstīs nesāktos mierīga attīstība, neiestātos stabilitāte. Irākas – Irānas kara laikā ASV atbalstīja Irākas prezidentu Huseinu, bet slepus ar ieročiem apgādāja arī Irānu. Vēlāk ASV sāka bombardēt arī Irāku un uzspieda Irākai ekonomiskās sankcijas, kas nogalinājušas miljoniem nekur nevainīgu irākiešu. Vispirms ASV pierunāja Maķedonijas valdību ļaut izmantot savu teritoriju operācijai pret Serbiju, bet pēc tam ASV dienestu apbruņotie un apmācītie Kosovas teroristi tika pavērsti pret pašu Maķedoniju. Līdzīgus dūrienus mugurā var sagaidīt katrs ASV sabiedrotais, arī Latvija.

Kopumā pēc Otrā pasaules kara ASV ir iejaukušās vismaz 70 valstu iekšējās lietās, neskaitot bijušās PSRS republikas. Uzskaitīsim dažas: Ķīna, Koreja, Vjetnama, Kambodža, Irāka, Gvatemala, Dominika, Kuba, Salvadora, Nikaragva, Panama, Irāna, Livāna, Grenāda, Afganistāna, Pakistāna, Ruanda, Itālija, Grieķija, Izraēla, Filipīnas, Tuvie Austrumi, Indonēzija, Kongo, Brazīlija, Čīle, Austrumu Timora, Lībija, Haiti u.c. Tiek uzskatīts, ka šajās operācijās ar ASV agresoru rokām nogalināti vismaz 10 miljoni cilvēku, neskaitot ievainotos, apcietinātos, izsūtītos, bēgļu nometnēs ieslodzītos utt. Ja šiem upuriem vēl pieskaitītu ASV atbalstīto režīmu, partizānu un nāves eskadronu upurus, Hitleram nāktos nokaunēties. Klāt jāpieskaita globalizācijas upuri, kur tāpat vadošo lomu uzņēmušās ASV un Lielbritānija. Globalizācija vairo nabadzību, vergu darbu, badu, karus, slimību epidēmijas, masu bezdarbu, humānās katastrofas, noziedzību un vardarbību. Tā ir vispateicīgākā vide etniskā un reliģiozā ekstrēmisma uzplaukumam, slepkavu un teroristu vervēšanai. Bez tam ASV radījusi ne vien materiālos, bet arī kulturālos priekšnoteikumus visu karam pret visiem. Runu ir par amerikāņu vardarbības kultūru, kas pa globālajiem tīkliem pārpludina visu pasauli, ar savām filmām, grāvējiem un asiņainajām datorspēlēm pieradinot cilvēkus pie nemotivētas un nesodītas vardarbības.

Bet atgriezīsimies pie arābu un musulmaņu problēmas. Te redzam, ka ASV administrāciju interesē nafta, narkotikas, citi dabas resursi un mūžīga nestabilitāte, kas ļauj šos resursus lēti piesavināties. Šim nolūkam ASV atbalsta despotiskus, represīvus un fanātiskus režīmus, kas normāliem musulmaņiem nav pieņemami. Tādus kā Sauda Arābija vai Kuveita. Vienlaikus ASV jau 40 gadus dāsni atbalsta Izraēlas agresīvo un teroristisko politiku. Lai gan ANO rezolūcija Nr. 242 pieprasa Izraēlas karaspēka bezierunu izvākšanu no okupētajām palestīniešu teritorijām, ASV šo okupāciju turpina visādi atbalstīt. Palestīniešu ciemi tiek sagrauti ar modernākajiem ASV ieročiem, miljoni cilvēku spiesti turpināt savas bēgļu gaitas. Dokumentēts arī Lielbritānijas atbalsts abu pušu (Izraēlas un Palestīnas) ekstrēmistiem, kas allaž iemanās izjaukt miera sarunas. Šāda politika nevar neizsaukt naidu visplašākajās musulmaņu aprindās, spiežot šos cilvēkus saistīties ar ekstrēmistiskiem grupējumiem.

Pieteikts karš visu valstu suverenitātei

Kāpēc ASV savai "pretteroristiskajai akcijai" izvēlējās tieši Afganistānu? Afganistāna ir stratēģiska vieta, kur saskaras Krievijas, Ķīnas, Indijas, Irānas un Pakistānas intereses. Tas ir pats Eirāzijas centrs. Turpat blakus ir tādas resursiem bagātas un despotisku režīmu pārvaldītas valstis kā Uzbekija, Tadžikija, Ķirģīzija un Turkmēnija. Britu ģeopolitiskā doktrīna apsola: "Kas pārvaldīs Eirāziju, tas pārvaldīs visu pasauli." Plašākā nozīmē ASV ir pieteikusi karu arī citu valstu suverenitātei. Šai cīņai nav nekāda sakara ar terorisma apkarošanu. Gluži otrādi: ASV soda ekspedīcijas tikai vairo potenciālo teroristu skaitu. Ja burtiski sekot Buša aicinājuma loģikai, tad vispirms būtu jābombardē pati ASV, kas ir galvenais starptautiskā terorisma atbalstītājs un radītājs pasaulē. Precīzāk sakot – galvenais terorisma atbalstītājs ir starptautiskā anglosakšu oligarhija, kas nolēmusi uzkundzēties visai pasaulei un šim nolūkam izmanto ASV tehnoloģisko potenciālu, kā arī korumpētu režīmu atbalstu visā pasaulē. Militārā agresija nav apturējusi arī finansu krīzi ASV. Lai gan ASV Federālā banka kopš 11. septembra nodrukājusi 500 miljardus jaunu dolāru, riskējot izraisīt hiperinflāciju, ekonomiskie rādītāji ASV turpina krist. Kādu laiku Bušam sabrukumu izdosies atlikt ar militāriem un administratīviem pasākumiem, bet ekonomikas likumus piemānīt neizdosies. Buša komanda tagad pārņēmusi Hitlera finansu ministra Hjalmāra Šahta stratēģiju: krīzi pārvarēt ar pastiprinātiem valsts ieguldījumiem militārā rūpniecībā un kara sākšanu pret resursiem bagātām valstīm.

Kādi varētu būt patiesie ASV mērķi Afganistānā? Kāpēc ASV masu informācijas līdzekļi ne mazākā mērā neinformē par savu operāciju Afganistānā, nerāda nevienu karadarbības kadru? Kas tur vispār notiek? Nekādā ziņā ne terorisma apkarošana. Arī ne talibu režīma gāšana. Nenotiek arī talibu militārās infrastruktūras bombardēšana, jo šādas vērā ņemamas infrastruktūras, ko varētu bombardēt nedēļām, tur vienkārši nav. Šad un tad gan dzirdam, ka Afganistānā tiek iznīcināti ANO un "Sarkanā krusta" objekti, kas varētu būt viens no ASV mērķiem, lai aizdzītu nevēlamus lieciniekus. Kā informējusi ASV valdība, nākamajā Afganistānas valdībā paredzēts iekļaut arī "mērenos" talibu spēkus. "Mērenie" ASV žargonā varētu nozīmēt "ASV administrācijai paklausīgie". Tad nu šie "mērenie" talibi jaunajā Afganistānas valdībā tiks apvienoti ar "mērenajiem" Ziemeļu alianses kaujiniekiem, lai kopīgi turpinātu ASV uzdoto misiju.

Interesantu prognozi jau 18. septembrī izvirzījuši interneta lapas The Emperor’s New Clothes redaktori Džareds Israels, Riks Rozovs un Niko Varkevisers, kuriem šādās lietās ir liela pieredze. Viņuprāt, Vašingtona savulaik lika Sauda Arābijai un Pakistānai atbalstīt talibus, lai tie konsolidē savu varu Afganistānā un no turienes destabilizē stāvokli bijušajās PSRS Centrālāzijas republikās. Lai gan ir zināmi panākumi – talibi kontrolē 95% Afganistānas teritorijas un Centrālāzijas valstīs radīti fundamentālistu kaujinieku grupējumi – tomēr kopumā talibi ASV administrācijas cerības nav attaisnojuši. Tā vietā viņi cenšas šokēt pasauli ar Budas statuju spridzināšanu un to afgāņu terorizēšanu, kas nepakļaujas talibu islama interpretācijai. Bez tam arī Krievija pēc Jeļcina aiziešanas vismaz daļēji sākusi ASV netīkamu politiku. Tāpēc ASV patiesais mērķis ir nevis Afganistānas nomierināšana, bet gan sev paklausīgo spēku pārkārtošana un pārorganizēšana, lai tie spētu iespraukties Centrālāzijas republikās un destabilizēt šo reģionu, ko Bžezinskis dēvē par Āzijas Balkāniem. Pēc tam varēs raudzīties arī uz Kazahiju un Krieviju.

Šim nolūkam ASV piedāvā talibiem grūti noraidāmu priekšlikumu: "Strādājiet ar mums! Jūs saņemsiet daudz naudas un ieroču plus brīvas rokas narkotiku tirdzniecībā. Ja nē, tad mirsiet!" Šādā veidā Vašingtona cer plašākā mērogā atkārtot Kosovas operāciju, kur NATO no narkomafijas un varmācīgiem separātistiem izveidoja Kosovas atbrīvošanas armiju, atstumjot malā un iedzenot bailes mērenākajiem Rugovas atbalstītājiem.

Kad Centrālāzijas valstis sāks cīnīties pret to teritorijā iebrukušajiem pārstrukturētajiem "brīvības cīnītājiem", NATO šo valstu valdībām piedāvās savu militāro atbalstu, tādējādi iespiežoties šajā reģionā no abām pusēm. Arī šāda taktika ir izmēģināta Maķedonijā. Tās mērķis ir radīt nevarīgas, NATO dominētas teritorijas. Šādam velnišķīgam plānam būtu grūti rast atbalstu ASV sabiedrībā, tāpēc bija nepieciešams šausmīgais terora akts Ņujorkā, ārkārtas pilnvaru piešķiršana ASV prezidentam, pilsonisko brīvību apcirpšana, pilnīgā slepenība, NATO statūtu 5. punkta iedarbināšana, kas uzbrukumu vienai NATO valstīm tulko kā uzbrukumu visām utt.

Zināmu skaidrību par ASV nodomiem radījusi Indijas atklātā informācija. Laikrakstā The Times of India 12. oktobrī parādījās sensacionāla ziņa: pēc ASV administrācijas pieprasījuma no amata atbrīvots Pakistānas drošības dienesta ISI ģenerāldirektors ģenerālleitnants Mahmuds Ahmads. ISI kopš 1977. gada bijis uzticams ASV CIP sabiedrotais, kam milzīgi nopelni gan cīņā pret PSRS, gan mudžehedu un talibu sagatavošanā. Mahmuds Ahmads ir arī viens no galvenajiem apvērsuma veicējiem, kas pie varas Pakistānā noveda patreizējo tās diktatoru ģenerāli Pervezu Mušarafu. Izrādās, Indijas varas iestādes piegādājušas ASV vērtīgu informāciju, kas palīdzētu atklāt 11. septembra traģēdijas patiesos vaininiekus. Konkrēti: pēc Mahmuda Ahmada pavēles agrāk par terorismu pret amerikāņiem tiesātais, bet vēlāk pret ķīlniekiem apmainītais viņa palīgs Ahmads Umars Šeihs pārsūtījis 100 000 dolārus Mohamedam Attam, kas ir par 11. septembra terora aktu aizdomās turētās lidmašīnu nolaupīju grupas vadītājs. Tātad Pakistānas ISI vismaz daļēji finansēja 11. septembra terora aktu, bet tagad ISI ir viens no tiem dienestiem, kas ASV bruņotos spēkus apgādā ar informāciju Afganistānā. Vēl viena detaļa: Ahmads Umars Šeihs ir Lielbritānijas pilsonis, kas pabeidzis Londonas Ekonomikas augstskolu, bet 1994. gadā viņu aizturēja Indijas policija par četru Rietumu, t.sk. ASV, pilsoņu nolaupīšanu. Viņš un ISI tiek turēti aizdomās arī par Indijas lidmašīnas nolaupīšanu 2000. gada decembrī, kad tā lidoja uz Kandahāru. Bet pats interesantākais ir tas, ka ASV šīs vērtīgās informācijas sakarā nevēlējās veikt nekādu izmeklēšanu, tikai palūdza atbrīvot no amata Mahmudu Ahmadu un darīja visu, lai informācija neizplatītos tālāk un nebūtu skandāla. Acīmredzot, izmeklēšanā varētu atklāties patreizējai ASV politikai nevēlami fakti.

Vai varam novērst III pasaules karu?

Daudzi komentētāji runā par III pasaules kara sākšanos. Nevar teikt, ka tāds vērtējums ir bez pamata. Radīta vesela nestabilitātes josla, kas stiepjas no Balkāniem līdz Vidējiem austrumiem un Centrālāzijai. Katrā no šiem reģioniem var sākties negaidīta konflikta eskalācija, kas var pāraugt kodolkarā. Bez tam Buša administrācija arvien skaļāk runā par Baltijas un pat Aizkaukāza valstu uzņemšanu NATO, kas var izrādīties nepieņemami pat līdz šim pacietīgajai Krievijas valdībai. Nav izslēgta valsts apvērsuma pabeigšana pašā ASV. Kopš 11. septembra ASV sabiedrība tiek turēta baiļu režīmā, ko pašlaik uztur ar Sibīrijas mēra draudiem. Kad Afganistānas bombardēšana nedos gaidītos rezultātus, tie paši spēki ASV var noorganizēt otru 11. septembra traģēdiju, kas pilnīgi diskreditēs Buša politiku, salauzīs pēdējo veselīgo gribu ASV sabiedrībā un ļaus varu pārņemt "nācijas glābšanas" režīmam, ko veidos tie paši cilvēki, kas organizēja 11. septembri. Tas būs klaji fašistisks un agresīvs režīms, kas bez kautrēšanās "civilizāciju konfliktu" pasludinās par savu oficiālo politiku un mēģinās tajā ievilkt arī pārējās NATO valstis.

Daudzi cilvēki pasaulē saprot draudošās briesmas, līdzšinējās politikas neprātu un bezperspektivitāti. Arī valdību aprindās. Bet viņi nespēj apturēt katastrofas tuvošanos, jo paši nespēj izrauties no tās sistēmas aksiomām, kas šo problēmu sākotnēji radījušas. Viņi nespēj pacelties virs vecajiem "spēles noteikumiem", lai atrastu radošu risinājumu. Šos cilvēkus arvien saista vecie eirocentrisma mīti un stereotipi, kas anglosakšu liberālisma modeli un tā reliģisko interpretāciju pasludinājuši par pārāko un pēdējo formāciju, kas uzspiežama pārējai pasaulei, kas attaisno netaisnību un izslēdz jelkādu dialogu ar cita attīstības ceļa gājējiem. Dialogs nevar notikt starp kungiem un vergiem; dialogs var būt tikai brīvprātīgs un līdztiesīgs, un ja katra puse ir gatava mainīt savu sākotnējo nostāju, ja izrādās, ka tā bijusi kļūdaina.

Tāpat daudzi cilvēki uzskata, ka ASV ir visvarena, ka globālisms ir nenovēršams. Tā nu gluži tas nav. ASV valdības spēks lielā mērā balstās uz korumpētu režīmu atbalstu un tautu klusēšanu. Mēs klusējām, kad ASV iebombardēja akmens laikmetā Irāku, kad ASV atbalstītie spēki apšāva Krievijas parlamentu, kad ASV iebombardēja akmens laikmetā Dienvidslāviju. Mēs klusējam arī tagad, kad ASV un britu militārā mašīna gatavo humāno katastrofu Afganistānā. Kad pasaule beigs klusēt, ASV imperiālismu sagaidīs visu pasaules iekarotāju liktenis. Kā zināms, impērijas mirst no gremošanas traucējumiem, kad tās sagrābušas pārāk lielu kumosu.

Jānis Kučinskis

2001. gada 21. oktobrī