Kārlis Ašmans cietumā sajuka prātā. Viņš no “paraškas” (tualetes spainis) ar rokām grāba mēslus un lēja sev uz galvas. Kārlis Ašmanis bija ar zelta rokām. Viņš sev uztaisīja kartupeļu mizojamo, kā arī rīvējamo mašīnu. Šīs ierīces bija darbināmas ar rokām. Kolhozam atkal uztaisīja linu kulstāmo mašīnu, darbināmu ar ģēveli, ko grieza zirgi. Pēc šādām mašīnām bija liels pieprasījums arī no apkārtējiem kolhoziem, jo tajā pusē visi nodarbojās ar linkopību. Kārlim Ašmanim bija brālis Jānis. Jānim bija dēls, kas gribēja mācīties par lidotāju. Tas bija, apmēram, ap 1936. gadu. Viņam deva uzdevumu nošaut savu tēvu, tad viņš tikšot par lidotāju. Dēls no tā atteicās un par lidotāju netika.

Labību kūla ar kuļammašīnu, ko darbināja ģēveles, kuras grieza četri zirgi. Latvijā pietika ar diviem, bet mūsu apstākļos bija vajadzīgi četri, jo zirgi šeit ir mazāki un nav tik spēcīgi. Tad vētīja ar vētījamo mašīnu, ko grieza ar rokām un graudus attīrīja no pelavām. Pie tā strādāja trīs cilvēki.

Vienu gadu pirms kaŗa kūla ar tīrkūlēju, ko darbināja traktors. Tas piederēja mašīnu traktoru stacijai (MTS), kas par kulšanu ņēma graudus, tāpēc nebija cieņā un kolhoza vadība no tā atteicās.

1939. gada vasarā izdeva pavēli visiem, kas dzīvoja viensētās, pārcelt savas mājas uz sādžu. Tādu viensētu bija palicis maz. Kas pārcelšanai nepretojās, to mājas un kūtis nojauca un pārveda uz norādīto vietu, bet uzcelšanu atstāja saimnieka paša ziņā. Par nojaukšanu un pārcelšanu no mājas saimnieka atskaitīja izstrādes dienas un pieskaitīja tiem, kas ēkas nojauca un pārveda. Tiem, kas pārcelšanai pretojās, mājas jumtu noplēsa un aizbrauca.

Pārcelšanai pretojās Jāņa Auliņa sieva. Pats Auliņša, kā jau rakstīju, tika 1932. gadā nošauts. Palika sieva ar divām pusaudžu meitām. Kolhoza atsūtītie strādnieki noplēsa jumtu un aizbrauca. Sieva ar meitām uzklāja vienā stūrī niedru jumtu un dzīvoja tālāk. Kolhozā viņas negāja. Pārtika no ogām un sēnēm, ko pārdeva tirgū. Lopu viņām nebija. Otrreiz kolhoza atsūtītie cilvēki nojauca māju pavisam. Tad viņas uzslēja slieteni un dzīvoja tālāk. Nāca jau uz rudens pusi. Varasvīri uzsūtīja huligānus, kas naktī slietenim pielika uguni. Sievietes tik tikko paspēja izskriet ar to, kas mugurā. Tad viņas kaut kur aizgāja, liekas, uz miestu.

Mans tēvs pārcelšanai nepretojās. Māju un kūtiņu nojauca un pārveda norādītajā vietā, ko, protams, izlēma varasvīri. Celt vajadzēja pašam. Lai to paveiktu, tēvs apņēmās ganīt zirgus. Pa nakti ganīja māte, bet es ganīju pa dienu. Manā pārziņā bija kumeļi un zirgi ar noberztiem skaustiem, kuŗus noberza nepiemērotu saku dēļ, kas kolhozā bija parasta lieta.

Māju un kūti tēvs uzcēla. Celšanas laikā mēs mitinājāmies vēl viensētā atstātajā pūnītī. Salmu jumtus vairs neļāva jumt, jo tie ir uguns nedroši, tāpēc jumtus juma ar 2 cm bieziem dēļiem. Tiem kokus deva, protams, par naudu. Vēlā rudenī ievācāmies mājā. Tas bija 1939. gadā.

Atceros, ka cilvēki ģērbās trūcīgi. Apavi galvenokārt - vīzes. Man bija, tā saucamās, šahtenieku galošas, ko vectēvs atsūtīja no Ļeningradas. Tās bija stipras, no pelēkas gumijas, bet bez oderes, tāpēc ziemā stipri saldēja. Atceros, ka reiz vectēvs atbrauca uz Lieldienām. Lieldienas svinēt bija uz visstingrāko aizliegts. Mums šajos svētkos bija tikai sīki kartupelīši, izvārīti ar visu mizu, kuŗus, mērcējot sālī, ēdām, piedzeŗot klāt ūdeni. Vectēvs raudādams ēda un atcerējās agrākos laikus, kad piedzīvojis bagātu Lieldienu laiku. Tēvocis, onkulis Jānis, teica, ka vēlētos, lai viņam būtu tas ēdamais, ko agrāk esot savam sunim devis. Viņš agrāk bija mednieks. Pēc komunistu nākšanas pie varas viņam bisi atņēma. Manam tēvam arī piederēja bise, pa galu lādējama divstobrene, bez tam pa galu lādējama pistole. Šos ieročus arī atņēma. Tāpēc jau zagļi uzdrošinājās nakts laikā bez bailēm zagt aitas no kūts, jo bijām neapbruņoti.

Tanīs pašās Lieldienās, par kuŗām rakstīju, tēvocis atrada kādā vārnu perēklī trīs olas. Tās izvārīja, un viņš dalījās ar mani. Katram pusotras olas.

Pavasarī mēs, zēni, lasījām sasalušos kartupeļus, staigājot pakaļ arājiem. Māte tos nomazgāja, samīcīja un cepa uz pannas. Iznāca tādas drupuļainas, melnas karašas. Lai tās cepot nepiedegtu, pannu “ietaukoja” ar bišu vasku, kas mums vēl bija.

Vēl gribu aprakstīt kādu notikumu, kas man iespiedies atmiņā. Tas bija vēl 1938. gadā, rudens pusē. Kaut kādas vajadzības pēc mēs ar māti bijām Boguševā. Iegājām ēdnīcā un pasūtinājām zirņu zupu. To darījām tāpēc, ka pie zupas deva maizes riku. Tā mūs interesēja, jo būs ko aizvest mājās. Mājās gaidīja vecmāmiņa un mazā māsiņa. Tēvs toreiz bija čekas cietumā. Tolaik kolhozniekiem veikalā maizi nepārdeva. Mājās tās arī nebija, kā jau parasti. Zupu izstrēbtu, bet maizi nolēmu ielikt kabatā ko aizvest mājiniekiem. Tā saucamā, zirņu zupa bija melna, bez aizdara un zirņu bija gaužām maz. Tikai melns ūdens. Tādu gudrinieku, kas pasūtīja zupu maizes dēļ, bija daudz. Tikko sākām ēst, tā ēdnīcas vadītāja nobļāvās, lai ēšanu pārtraucam un nekavējoties atstājam ēdnīcu. Bērni nākot pusdienās. Man toreiz bija 11-12 gadi. Tādu zēnu ēdnīcā bija vairāki, bet mēs laikam nebijām tie īstie bērni. Tas man atmiņā iespiedās uz visu mūžu, jo dabūju pamest pusē izēstu zupas šķīvi. Neapmierināti un protestējot visi pameta ēdnīcu, kur sanāca bars bērnu ar sarkaniem kaklautiem. Es mazliet kavējos un dzirdēju, ka katrs pasūtīja to, kas viņam garšo. Šo skatu nekad neaizmirsīšu.

1935. bada gadā vairāki no Gruzdu sādžas aizbrauca meklēt laimi uz Ukrainu, agrāko maizes zemi. Valdība vervēja braucējus. Necik ilgi pēc tam braucēji atgriezās, sacīdami - ja jāmirst, tad miršot dzimtenē. Tur esot pamestas mājas, pagalmi aizauguši. Redzēti arī mājas istabu kaktos piesieti bērnu skeleti. Acīm redzot, pieaugušie tos piesējuši, lai badā būdami, viens otru negrauztu. Paši aizgājuši, kaut kur citur meklēt galu. Tā Ukrainā, maizes zemē, bads plosījās vēl nežēlīgāk.

Tagad par kultūru, kas pie mums valdīja. Katru sestdienas vakaru rīkoja vakarēšanas jeb, tā saucamās, “večerinkas”, kur kāds muzikants spēlēja ermoņikas un puiši ar meitām dejoja. Vakarēšanas katrreiz notika citā mājā, jo tādu tautas namu jeb klubu toreiz vēl nebija. Sapulces rīkoja kantora ēkā, bet tur “večerinkas” noturēt kolhoza priekšsēdētājs neatļāva. Gandrīz katra vakarēšana beidzās ar izkaušanos. Dažreiz tika lietoti arī naži. Ja bija cietušie, tad otrā dienā izbrauca milicija. Ja cietušo nebija, tad tā neiejaucās. Kautiņš parasti sākās meitu dēļ, kad otras sādžas puiši sanākuši dancināt šīs sādžas meitas. Meitas arī palīdzēja saviem puišiem, pienesot mietus no izlauztās zedeņu sētas. Zedeņu sētas bija taisītas no egļu zariem, pinot tos ap kārtīm. Tādās vakarēšanās zedeņu sēta tika parasti salauzta un bija jālabo. Tāpat ap māju viss apķēzīts un pievemts. Istaba piemēslota. “Večerinkas” rīkoja mājās, kur dzīvoja puiši vai meitas.

Tā kā mums piederēja rokas dzirnaviņas, tad miltus malt nāca arī kaimiņu meitas. Tas notika parasti svētdienās. Dzirdēju, kā viņas sarunājās. Viena prasa otrai, kā vakar noritējusi “večerinka”, jo pati neesot bijusi. Otra atbildēja: “Nekas prātīgs nebija, puiši nekāvās, bija lēni kā jēri.” Ganīdams zirgus, reiz biju liecinieks tādam kautiņam. No Gruzdu sādžas divu kilometru attālumā bija otra sādža Zabrovje. Zemes robežu atdalīja upīte, kas tecēja pa gravu. Aiz gravas pacēlās augsts krasts.

Kaimiņu sādžas puikas, 8-9 gadu veci, sanāk uz robežas krasta un sāk visādā veidā izprovocēt Gruzdu puikas. Notiek apmētāšanās ar akmeņiem. Tad atskrien bars lielāki, šie arī pasauc tuvumā strādājošos. Lielajā kartupeļu laukā, strādā vagotāji. Redzēdami, ka savējiem iet slikti, tie atstāj zirgus un nāk palīgā ar dūrēm. Tā visi par neko pamatīgi izkaujas.

1936. gadā ar diloni nomira tēva brālis Ādolfs. Tēvs toreiz strādāja meža darbos tālu no mājām un uz brāļa bērēm netika.

Tolaik visiem bija utis, lai arī bija tīrīgs vai netīrs, kārtīgs vai nekārtīgs. Liekas, ka tas notika tāpēc, ka ļaudis bija badā. Mājas celtas bez pamatiem – guļbūvju. Pamata vietā stūŗos un pa vidu lieli akmeņi . Tiem apkārt sūna apbērta ar zemi. Uz tāda pamata bija labi sēdēt. Bieži varēja redzēt divas sievas, sēžot uz pamata. Vienai galva otras klēpī, un tā ar dūcīti šķirsta matus un meklē utis. Tā sakot, cīņa ar iekšējo ienaidnieku. Pirtis bija vairākiem un arī mazgājās kārtīgi katru sestdienas vakaru, galvenokārt vecīši. Tīrība mājā bija kā nu kuŗam. Dažiem tīri izmazgāta grīda, klātas gultas ar spilveniem. Bija arī ļoti netīrīgi ļaudis. Dažiem pat nebija gultas, bet, tā saucamās, nāras. Tās taisītas no dēļiem, vai arī no tēstiem štenceļiem izklāts klājiens uz pagaŗām “stutēm”. Uz tādām nārām gulēja visa ģimene. Ziemā zem tām turēja aitas un pat teļu. Pakrāsnī klukstēja vistas. Istabā valdīja smaka un putekļi.

Kārtīgās mājās, kur dzīvoja vceāki cilvēki un ģimenē nebija partijnieku, kaktā virs galda karājās svētbilde un tai apkārt aplikts gaŗš dvielis. Ēšanas reizē dakšiņu un nažu nebija,un tādus galda piederumus nepazina. Bija tikai divas bļodas – vienā kāposti, otrā kartupeļi. Ēda ar pirkstiem, ņemot no bļodām. Zupas strēbšanai izmantoja koka karotes, un strēba visi no vienas bļodas. Kāzu laikā sanāca lūgti un nelūgti.

Lūgtie sēž pie galda, bet nelūgtie, kuŗu sanāk pilna istaba, stāv kājās starp viesu galdu un krāsni. Saimniecei, kas apkalpo viesus, jāiet cauri pūlim. Nelūgtie savā starpā čukstas, aprunājot vai apbrīnojot līgavu un līgavaini. Citi, kas netika istabā, no ārpuses lūr pa logiem, galvenokārt sievietes.

Kāzu cienasts parasti sastāvēja no kartupeļiem un ķilavām. Tās bija nopērkamas veikalā, tika piegādātas mucās un pārdotas, atsevišķi iesverot. Dabīgi - šņabis gan cienastā vienmēr ir neiztrūkstošs.

Gadījās, ka, saimniecei ar ķilavu bļodām ejot cauri ziņkārīgo pūlim, daži pamanījās zivtiņas izgrābt. Sevišķi tas notika tad, ja nesējai bija vāja redze acu slimības dēļ, tā saucamās, “trachoma”.

Bērēs atkal skanēja atbaidoša un derdzīga gaudošana. Sievietes gaudoja un gaudulīgā balsī izkliedza mirušā labās īpašības, vaicājot, kādēļ viņš vai viņa šo pasauli atstājot. Tas Izklausījās spocīgi un baigi.

Gruzdos bija dzīvojis kāds, kas tagad strādāja čekā, jeb, kā toreiz sauca, NKVD, - Niķilovs Mihaļčoneks. Viņam te palika māte, māsa un brālis Kastans. Tēvs jau bija miris. Ņiķifors savējiem no Latvijas sūtīja daudz paku ar dārgām drēbēm un apaviem. Viņa māte gāja uz kūti gaŗajos enkurnieku zābakos, kādus agrāk nekad neredzējām. Māte teikusi, ka zābaki esot labi, ūdeni nelaižot cauri, tikai ļoti smagi, no ādas un pāri ceļiem. Vēl lielījās citām sievām, ka Ņiķifors sasūtījis Aņutai zīda kleitas un dažādas rotas lietas. Kur gan lai Aņuta iet un “štātējās”? Meita bija tā ap 30 gadu veca, neglīta, ar lielu degunu un biezu lūpu, tāpēc laikam palika vecmeitās. Arī brālis bija neprecējies.

Ņiķifors atbrauca atvaļinājumā 1941. gada janvārī. Tad ar saviem vienaudžiem dzēra un lielījās, kā šāvis Kurzemē cilvēkus. Kādās mājās iegājuši apcietināt saimnieku. Saimniece teikusi, ka saimnieka mājās neesot. “Tad mēs paņēmām saimnieci kārtīgi uz liesta un viņu piespiedām pateikt, ka saimnieks ar dēlu ir skapī. Mēs abus izvedām ārā un nošāvām”. Viņš esot darbojies Kurzemē un Lietuvā. Minēja, ka Latvijā esot lati un Lietuvā liti. Kad sākās kaŗš ar Vāciju, tad atsūtīja pēdējo paku un vēstuli, kurā rakstīja, ka arī pats steidzīgi izbraucot. Tomēr tā arī mūsu pusē vairs neparādījās.

Par traktoristiem strādāja uzticami cilvēki. Ja traktors samaitājās, tad pētīja, vai traktoristam ir “tīra” pagātne un vai viņš nav traktoru tīšām sabojājis. Pēdējā gadā pirms kaŗa gribēja krievu tautu atbrīvot no lamu vārdiem. Par nejauši izteiktu lamu vārdu administratīvā kārtā piesprieda vienu gadu cietumā. Te jāpiezīmē, ka pēc kaŗa krievu lamu vārdus izteica katrā ikdienišķā sarunā, bet par to vairs nesodīja. Savā laikā daudzus krievus sasēdināja cietumā, jo ar lamu vārdiem, liekas, viņi ir piedzimuši. Visus tādus cietumniekus, kaŗam sākoties, mobilizēja un nosūtīja soda vienībās uz fronti.

Kaŗš sākās 1941. gada 22. jūnija rītā, es tajā rītā biju miestā. Pa skaļruni, kas bija uz laukuma pie staba piestiprināts, paziņoja, ka Vācija nodevīgi uzbrukusi Padomju Savienībai bez kaŗa pieteikšanas. Tā paziņoja pulksten sešos no rīta, bet jau deviņos ziņoja, ka sarkanā armija sitot ienaidnieku uz paša zemes. Visi žīdi bija apjukuši. Veikalā, kur par pārdevējiem strādāja gandrīz vienīgi žīdi, varēja vērot viņu satraukumu. Bumbu sprādzieni bija dzirdami gan rietumos, gan arī austrumos. Gaisā valdīja tikai vācu lidmašīnas.

Kaŗa pirmajā dienā no mūsu sādžas mobilizēja divus, tad pēc dažam dienām vēl divus, bet pēc nedēļas visus vīriešus no 22 līdz 45 gadiem. Jaunākie jau bija armijā. Es biju viens, kas ar pajūgiem veda mobilizētos uz kaŗa komisariātu. Brauca vairāki pajūgi. Pie atvadīšanās notika neiedomājama kņada. Visi raudāja, vaimanāja un gaudoja kā bērēs. Miestā kaŗa komisariātu sabumboja, kas atradās kādā vecā kioskā. Viņš tikai savāca kaŗa klausības apliecības. Nekāda komisija nenotika. Visi slimie bija derīgi. Cilvēki kurnēja un bija neapmierināti. Dzirdēja runājam, ka vācu lode ņemot visus, arī slimos. Netālu no kioska gāja lielceļš uz Poliju. Pa to no rietumiem uz austrumiem brauca nepārtraukti kravas mašīnas pilnas ar miličiem un čekistiem. Likās, ka viņi, sēdot uz kravas kastēm, snauda. Acīm redzot, brauca no tālienes. Mūsējie runāja, ka laikam rietumos “iet karsti”, jo žurkas bēg, bet mums viņi jāiet aizstāvēt. Cilvēku bija ļoti daudz, no visa rajona. Dzelzsceļš bija sabumbots un tāpēc visiem mobilizētajiem noteica iet kājām uz Oršas pilsētu, kas bija 39 km tālu. Ieteica iet ne vairāk kā pa pieci kopā, jo gaisā valdīja vācu lidmašīnas, kas apšaudīja ar ložmetējiem. Uz Oršu aizgāja visi. Tur pateica, lai ejot kājām uz Smoļensku apmēram 240 km, jo arī tur dzelzsceļš sabombardēts. Tad no Gruzdas sādžas uz Smoļensku aizgāja tikai aktīvākie, pārējie atgriezās mājās un slēpās mežā. Tur pa ceļiem un takām jādelēja karavīri. Visi gaidīja vācieti frontāli, bet gaidītie tuvojās tikai pa lieliem ceļiem, reizēm ar mīnmetējiem apšaudot mežu. Mums pa kārtai dezertieriem vajadzēja nest uz mežu ēdamo. Nesu arī es, jo starp viņiem bija arī mans tēvs un tēvocis. Laikam mani, kā arī citus sargāja Dievs, jo neviens neiekritām. Šo sajūtu un bailes nevar nemaz aprakstīt.

Mūsu apvidu vācieši okupēja ap jūlija vidu. To es labi atceros, kad agri no rīta mani modināja vecmāmiņa teikdama, lai ceļos un skatos, kā krievi bēg. Rietumu pusē apmēram 1.5 km attālumā bija kalns. No tā atskanēja ložmetēju kārta, bet pa ceļu skrēja pieliekušies sarkanarmieši. Uz kalna redzēja kustamies cilvēkus. Tā tad, šāva vācieši, lai krievi ātrāk pazustu.

Nedēļu pirms vāciešu ienākšanas kolhoza priekšnieks atbrauca no rajona un pavēlēja nopļaut rudzus un izart kartupeļus, lai nepaliekot ienaidniekam. Visi kolhoznieki bija pret to, jo - ko tad ēdīs, ja visu iznīcinās? Prasījām, ko rajonā teica par iedzīvotājiem. Viņš atbildēja, ka par tiem nekas neesot teikts. Kas grib bēgt, lai bēg. Vācieši vēlāk tāpat savu tiesu paņēma, zagļi nozaga savu, kā parasti, un tauta cieta badu. Dažos citos kolhozos bija pavēli izpildījuši, bet pēc tam vēlāk cieta badu. Govis netika aizdzītas līdzi sarkanarmijai vācu lidmašīnu dēļ. Kādu dienu pirms vācu ienākšanas stāvējām rindā pēc ķilavām. Veikals bija Zabrovjes ciemā. Pie veikala piebrauca mašīna, un no tās izkāpa žīds ugunsdzēsēja formā. Viņš sāka neganti kliegt un lamāties, pie tam, pistoli vicinādams, mūs visus izdzina ārā un pavēlēja ņemt sakumus, cirvjus un rungas un iet ķēdē mežā. No uguns torņa esot redzēts, ka vācu lidmašīnas izsēdinājušas desantu. Mums jāejot uzbrucējus saņemt ciet. No citām sādžām arī nākšot atkal no otras puses, un tad desants tikšot ielenkts. Mēs tikai pastaigājāmies pa meža malu un atgriezāmies.

Pirms vācu ienākšanas krievu zaldātu bija daudz. Viņi rietumu pusē aiz sādžas uzbēra stāvāku krastu, lai tanki netiktu cauri, jo domāja, ka vācieši dosies frontālā uzbrukumā. Lēzenā posmā aiz sādžas salika prettanku mīnas. Divus karavīrus atstāja sargāt, lai tur nedzen un negana lopus. Vācieši virzījās tikai pa lieliem ceļiem, un krievu armijas daļas palika aizmugurē. Daudzi padevās gūstā, vai arī iegāja mežā. Vāciešiem okupējot apvidu, vietējie sāka uzstāt abiem sargiem, lai ieleju atminē, jo tur jāganot govis. Atstātie sargi nebija speciālisti, bet tomēr sāka atminēšanas darbu. Mēs, zēni un arī lielie, iemācījāmies no viņiem un palīdzējām izņemt no bedrītēm mīnas, kā arī izņemt no tām detonatorus. To izdarīt bija vienkārši, jo mīnas nebija sarežģītas, tola gabali ietīti gofrētā papīrā un pārsieti ar auklu. Mīnas svars apmēram 8.4 kg. Dažā bedrītē bija pa divi šādi koferi. Tās bija prettanku mīnas, un to bija daudz. Degli izņēmām un tad čaulu dedzinājām. Dega melniem dūmiem kā sveķi. Reiz kāds puika iemeta degli ugunskurā. Tas izsprāga, atskanot troksnim, kas atgādināja pistoles šāvienu. Reiz atkal iemetām degli ugunskurā, bet nu atskanēja apdullinošs sprādziens, un mēs, visi trīs puikas, atradāmies guļus pa pusei apbērti ar zemi. Ugunskura vietā palika liela, kūpoša bedre. Kolhoznieki atskrēja kliegdami, bet mēs nekā nedzirdējām. Kādas dienas bijām pilnīgi apdulluši un visu laiku ausīs skanēja.

Bijām jau daļu mīnu sadedzinājuši, kad ieradās kāds svešinieks, laikam no meža, un dedzināšanu pārtrauca, sakot, ka šī mīnas būšot noderīgas spridzināšanai. Tā arī lielās mīnas pazuda. Palika tikai maza daļa, ar kuŗām vēlāk zēni spridzināja akmeņus. Bikforda auklu mums nebija, bet iztikām bez tām, noklājot salmus tik daudz, lai laikus spētu atkāpties drošā attālumā. Sprādzienā akmens šķembas lidoja, bet neviens par laimi netika ievainots.

Mežā palikušie krievi dzīvoja un šaudījās. Tad ar pāris mašīnām atbrauca vācieši viņus iztramdīt. Kādi 30 karavīri izgāja ķēdē aurodami gar meža malu. Virsnieks sameklēja ciema vecāko, kuŗš bija pašu vāciešu nozīmēts, un lika sagādāt olas. Sādžas vecākais gāja pa mājām, kur turēja vistas, un pavēlēja olas sanest. Tās nodeva kādā mājā un lika izvārīt. Mana vecmāmiņa arī tika vārījusi. Tā ieturējušies, vācieši aizbrauca. Pirmajā reizē ierodoties, viņi pievāca arī abus sargus, krievus, kuŗi bija atstāti mīnu lauku apsargāšanai un dzīvoja pie sādžiniekiem. Viens bija Pievolgas vācietis, kuŗš vēlāk vāciešiem kalpoja par tulku.

Nekad netiku dzirdējis, ka vāciešiem, mežus ķemmējot, būtu kāda sadursme ar krieviem notikusi. Tās atgadījās nākošajā gadā. Pēc vāciešu aizbraukšanas klusi ienāca krievu partizāni un jautāja, vai ienaidnieki aizbraukuši. Noskaidrojuši, ka ir jau prom, kļuva drošāki. Viens sāka stāstīt, ka guļot bijis tikai dažu soļu attālumā, kad vācietis aurodams paskrējis garām, turot rokās durkļotu šauteni. Šis gulējis, “ne dzīvs ne miris”, lai tikai sevi neatklātu. Tādi toreiz bija tie varoņi pirmajā kaŗa gadā. Mežus ķemmējot, vācieši parasti gāja tikai pa meža malām. Dziļāk laikam baidījās iet. Tā tas turpinājās līdz 1941. gada sniegam. Ja mežā pa nedēļu skanēja vairāki šāvieni, tad svētdienā atbrauca atkal vāciešu ķemmētāji.

Jau 1941. gadā zemi sadalīja. Katrai ģimenei piešķīra 12.5 ha. Tās ģimenes, kuŗu vīri bija frontē, zemi negribēja ņemt. Atkal sacēlās tik pat liels troksnis, kā tad, kad dzina kolhozā. Zemi dalīja šņorēs. Mums, tāpat kā visiem, to iedalīja četros laukos, kas bija sadalīti šņorēs. Vienas šņores platums bija 4 metri un garums 200 metru. Vienā laukā visplatākā šņore 12.5 m. Zemi apstrādāt šādā iedalījumā ir ļoti grūti. Arī

bija vēl iedota gadu veca tele. Arī zirgu atdeva mūsu pašu, kuŗu kādreiz nodevām kolhozam. No teles drīz bija jāšķiŗas, to paņēma vācu armijai. Lopus ņēma bieži, un drīz vien visi palikām ar vienu govi. 1942. gada agrā pavasarī visām ģimenēm, kuŗās bija trīs vai četri cilvēki, sava govs bija jāatdod. Uz divām ģimenēm atstāja vienu govi.

1942. gada ziema bija barga, ar dziļu sniegu un lielu salu. Vācieši savos apģērbos ļoti sala. Galvai pa virsu laiviņas cepurei viņi sēja lakatus un virs šineļiem vilka plikādas kažociņus. Kājās uz zābakiem āva no salmiem pītas vīzes.

1941. gada rudenī vāciešu mītnē naktī tika iemesta granāta. No sešiem, kas bija atstāti sakaru uzturēšanai, vienu nogalināja un otru ievainoja. No rīta ieradās vācu soda vienības un tika sasaukti, tā saucamie, policisti, kas bija savervēti no vietējiem iedzīvotājiem, gan arī no padomju laikā cietušajiem politiskajiem, vai kriminālistiem. Kriminālo bija daudz, jo pēdējos gados pirms kaŗa sākuma cietumā sasēdināja daudzus. Esesieši un policisti sadzina visus žīdus uz laukuma. Tādu bija 75. Bagātākie izrādījās aizmukuši līdzi krieviem. Žīdus nostādīja rindā, bet pretī nostājās šāvēji. Bija sadzīti arī pārējie iedzīvotāji, lai noskatītos. Tad komandants nolasīja paziņojumu, ka pagājušājā naktī izdarīts uzbrukums Lielvācijas karavīriem, tāpēc par sodu tikšot nošauti visi žīdi un komūnisti. Tulks visu pārtulkoja. Komūnisti bija tikai pieci. Uz priekšu par katru vācieti tikšot nošauti simts vietējo iedzīvotāju. Tad sākās šaušana, neaprakstāma kliegšana un vaimanāšana. Arī skatītāju rindās sievietes krita bezsamaņā. No žīdu rindas viens zēns bēga. To vācietis panāca un nodūra ar durkli.

Es par laimi tanī dienā miestā nebiju, bet to stāstīja mūsu sādžas iedzīvotāji, kas todien bija miestā un traģēdiju redzēja. Viņi bija spiesti to noskatīties.

Visus nošautos turpat uz laukuma apraka. Uz tā paša laukuma vēlāk uzstādīja divas karātavas, kur šad tad pa kādam pakāra. Žīdus medīja kā zvērus un šāva, kur kādu satika. Viena ziemā nošauta sieviete vēl aprīlī gulēja turpat ceļa malā netālu no miesta. Meža zvēri bija nograuzuši viņai vienu roku un pusi galvas. Baigs skats.

Reizēm uz Gruzdiem uz motorcikla ar blakus vāģi atbrauca daži vācieši. Parasti viņi ienāca pie sādžas vecākā un lika piegādāt kādas desmit olas un pāris vistu. Kamēr saimniece vārīja olas, vācieši sēdēja kaktā pie galda zem svētbildes. Tādās reizēs sanāca pilna istaba ziņkārīgo, arī dažas meitas, kuŗas apsēdās pie vāciešiem. Atradās kāds, kuŗš mazliet prata runāt vāciski. Vācieši meitām rādīja savas fotogrāfijas, kuŗas katram bija līdzi. Patšautenes ar patronu lentām tika atstātas koridora kaktā. Krievi sprieda, ka vajadzētu ieročus paņemt un visus trīs vāciešus sagūstīt.

Kā parasti trūka maizes. Māte kūla sviestu un nesām to uz miestu mainīt pret tabaku. Vācu tabaka bija lielās pakās, bet ar vieglu dūmu. Krievi tādu “brāķēja”, viņiem patika stipra tabaka ar sūru dūmu. Paši tolaik tabaku neaudzēja, laikam nebija sēklu. Apmaiņai mūsu sādžā nevienam nebija, ko dot pretī. Pīpmaņi iztika ar dažādiem surogātiem. Pīpēt mēģināja arī sūnu. Mēs ar tēvu gājām pa kaimiņu sādžām un mainījām tabaku pret graudiem. Par vienu paku dažs deva 2 līdz 3 mārciņas miežu vai auzu, kas nu kuŗam bija. Tabaku vajadzēja visiem. Mājās graudus samala, un māte no maluma kopā ar visām pelavām izcepa maizi. Maize bija tāda šervelaina un durstīga, bet mēs to ēdām ar gardu muti.

1941. gada rudenī no Latvijas atbrauca Tautas Palīdzības pārstāvis un sāka pierakstīt uz Latviju braukt gribētājus, latviešus. Viņa rezidence bija Vitebskā. Lai pieteiktos, tēvs un onkulis turp aizgāja kājām.

Ap 1942. gada pavasari sāka spēcīgi darboties partizāni. Viņu bija ļoti daudz. Vācieši pie tā bija vainīgi, jo mērdēja gūstekņus badā. Tie no nometnēm bēga un stājās partizānos. Daudz bija dezertieru, vai arī no savām vienībām atpalikušo, kuŗi dzīvoja pie vietējiem, jo viņu dzīves vietas bija kaut kur Urālos vai Sibīrijā. Viņi visi sagāja mežā, jo tādus vācieši sāka dzīt gūstekņu nometnēs.

Partizāni darbojās ļoti atklāti. Vakarā ienāca sādžā, izvietoja uz ceļiem ložmetējus un sāka vākt pārtiku. Ņēma to pašu, kas ir. Maizi gan “brāķēja”. Uz laukuma miestā atnesa kannu un tajā lēja sanesto pienu no tiem, kam vēl bija govs. Vāca visu, kartupeļus, olas, ko aizveda ar zirgu, kuŗu paņēma no kāda sādžinieka. Dažreiz zirgs atnāca atpakaļ, bet dažreiz arī pazuda. Laikam partizāni arī to apēda. Tā arī mūsu zirgs aizgāja uz neatgriešanos. Daži pienesa partizāniem ziņas, kuŗš ir labvēlīgs vāciešiem, vai arī ar tiem sadarbojies. To tad ņēma priekšā, kādreiz pat nošāva. No rīta, kad atbrauca vācieši, tiem atkal pienesa ziņas, kuŗš sadarbojies ar partizāniem. Tos atkal ņēma ciet vācieši. Otrajā kaŗā Baltkrievijā aizgāja bojā katrs ceturtais cilvēks.

1942. gada 31. maijā saņēmām ziņu, ka mums rīt jābūt Vitebskā, jo tur gaidot vilciens, kas mūs vedīšot uz Latviju. Govi, kuŗa mums vēl bija un kuŗu būtu drīz jāved nodot, tēvs aizveda uz miestu un nodeva vāciešiem. Vakarā divu stundu laikā sataisījāmies ceļā. Mums nebija daudz, ko ņemt līdzi. Varējām gan paņemt šujammašīnu, bet tēvs bija pārpratis no Vitebskas pārstāvja, ka līdzi drīkst ņemt 50 kg no cilvēka, patiesībā izrādījās no ģimenes. Šujammašīna un lielais sienas pulkstenis palika tēvocim, kuŗu vēlāk noslepkavoja, un tos pievāca krievu policisti. Māte ļoti skuma par šujammašīnu. Izceļot palīdzēja tēva brālis Ādams.Aizbraucēji bijām pieci, tēvs, māte, vecmāmiņa, mazā māsiņa un es. Aizbraukšanai uz staciju onkulis iedeva zirgu, kuŗu mēs miestā atstājām pie viņa paziņām.

Stacijā jau bija sanācis tāds mazs pulciņš. Agrā rīta stundā sarunājām vācu dzelzceļniekus aizvest mūs uz Vitebsku. Tas bija jau 1942. gada 1. jūnijā. Par vedumu salasīja olas, kam tās bija. Ar vienu vagonu, ko piekabināja pie lokomotīves, mūs aizveda uz Vitebsku. Bija jau arī beidzamais laiks, jo šeit visi jau bija sakāpuši vilcienā un sastāvam priekšā elsoja lokomotīve. Mēs arī iekāpām. Ceļam vēl iedeva pa ķieģelītim maizes, un vilciens sāka kustēties. Lokomotīvei priekšā bija piekabinātas divas platformas ar granti un aizmugurē viens vagons ar karavīriem. Tā mēs braucām līdz Latvijas robežai. Tur atkabināja vagonu ar karavīriem, un arī platformas ar granti. Tas viss bija iekārtots sakarā ar partizānu aktivitāti. Līdz robežai vilciens gāja ļoti lēni. Daugavpilī stāvējām kādas sešas stundas. Krustpilī mūs pacienāja ar makaronu putru, un tad braucām tālāk. Mūs aizveda uz Auci, kur pavadījām trīs nedēļas karantīnā. Runāja, ka atvesti pavisam 1,200 cilvēku.

Sākumā Vitebskā vervēja tikai latviešus, bet to nepietika. Tad braukšanai pierakstīja arī jauktās laulības. Bija arī tādi, kas latviski nemaz neprata; grūti zināt, kā viņi iekļuva vilcienā. No Vitebskas izbraucām 1. jūnijā plkst. 9:00 no rīta, bet 3. jūnija vakarā bijām jau Aucē. Tātad, ar visu stāvēšanu braucām trīs dienas. Pēc mūsu aizbraukšanas to nakti krievu lidmašīnas bombardēja Vitebskas dzelzsceļa staciju.

Pirmo nakti mūs izvietoja kādā lielā šķūnī netālu no Auces. Nākošajā dienā pārveda uz Auci un iekārtoja teātra namā. Pirmo reizi ēdu laba klona maizīti. Tā tik patīkami smaržoja, ka mutē saskrēja siekalas, uz to vien skatoties. Mūsu pieci kukuļi ceļa maizes, kas bija cepti no auzām, ko iemainījām pret tabaku, sapelēja un visus dabūjām izmest ārā. Tā maize vairs negaršoja.

Pie maizes griešanas piedalījās arī tēvs. Viņš šad un tad atnesa man pa kancītim maizītes, ko apēdu ar gardu muti. Es maizīti atēsties nevarēju veselu gadu. Pašam par to bija kauns.

Uzturoties Aucē trīs nedēļas, mums bija kauns par atvestajiem tautiešiem. Mātes savus mazos nesa tieši uz ielas izdarīt dabiskās vajadzības. Tad tika aiznaglotas durvis no ielas puses, jo tualetes telpa bija aizmugurē, sētā. Neraugoties uz mūsu izdarībām, visus tomēr pieklājīgi baroja. Bija arī tādi, kas klīda pa apkārtējām mājām un zaga. Tad ātri namu un pagalmu apjoza ar dzeļoņstiepulēm, un vārtos dežūrēja policists. Policists valkāja Latvijas armijas formas tērpu. Mūs, zēnus, viņš laida uz pilsētu, tikai piesakot, lai nedarot blēņas. Divi bija aizmukuši. Acīm redzot, bija ielavījušies partizāni. Tad atbrauca vācietis, kas visus nostādīja rindā un piedraudēja ar sodu. Tajā laikā es biju pilsētā. Namā, kur bijām apmetušies, vācieši kopā ar latviešiem visas trīs nedēļas strādāja ar ziņu vākšanu par mums. Sazinājās ar agrākajām dzīves vietām un pētīja, kas kuŗš bijis un ko agrāk darījis. Tā pagāja laiks.

1942. gada vasarā dzīvoju pie tēvoča Ādama un ganīju pa mežu viņa divas govis un pulciņu aitu. Māte kalpoja Druveniekos pie Apsāna, kas strādāja par mežsargu Seces mežniecībā. Turpat arī strādāja tēvs kopā ar Apsāna brāli Ādamu un viņa dēlu. Ādams pa vasaru krāva malku vagonos, pavasaŗos pludināja baļķus pa Viesītes upi un ziemā gatavoja galvenokārt malku. Vācu laikā mežā cirst drīkstēja tikai, sākot ar 1. oktobri, ne tā, kā līdz šim un krievu okupācijas laikā, kad cirta visu gadu.

Pie Jāņa Apsāna Druveniekos strādāja Ādama otrs dēls Arvīds un gūsteknis Vasilijs. 1943. gadā Apsānam vairs nebija ne gūstekņa, ne arī Arvīda. Gūstekni, kā ukraini, paņēma vācieši Vlasova armijā, kas karoja pret sarkaniem, bet Arvīds sāka strādāt Seces mežniecībā. Es sāku strādāt pie Apsāna. Jānis Apsāns bija arī saimnieks. Dzīvojām pie viņa mazā istabiņā, par kuŗu tēvam bija jāstrādā 20 darba dienas gadā, kad saimniekam vajag; neraugoties uz to, ka arī mēs ar māti jau pie viņa strādājām. Ap mājiņu bija zemes “pleķis”, kur iestādīt četrus pūrus kartupeļu. Tēvam vēl bija jāstrādā 30 dienas gadā par to, ka govs ganījās saimnieka zemē. Pa laukiem lopus ganīja gan tikai rudenī, bet pa vasaru mežā. Mājās dzīvoja vecmāmiņa un mazā māsiņa Elza.

1944. gadā, no 8. maija līdz krievu ienākšanai 9. augustā strādāju Seces pagasta Auzānos pie rentnieka Jāņa Zvaigzniņa. Pats Zvaigzniņš bija frontē. Turpat kaimiņos Brilliņus rentēja viņa tēvs, arī Jānis Zvaigzniņš. Zvaigzniņam bija meita Irma un otrs dēls Arnolds, kuŗu paņēma leģionā divas dienas pirms krievu ienākšanas. Viņš pazuda kaŗa ceļos.

Kopš atbraucām uz Latviju, vairs badu necietām, kaut gan pārtikas deva uz kartiņām bija ļoti maza. Rudeņos mēs gājām pie saimniekiem kult, un maizes bija diezgan, jo saimnieki par kulšanu labi maksāja, pie tam graudā. Grūtības radās ar malšanu. Saimniekam, kas bija izpildījis nodevas, pagasta valde izdeva atļauju malt tikai sev. Mums tādu zīmju nebija. Toties bija spirts, ar ko uzcienāt Sunākstes pagasta dzirnavu saimnieku Dalderi. Viņš tad arī mala mums, kaut gan viņu pārbaudīja. Spirtu tēvam deva mežniecībā, katru mēnesi vienu kortelīti. Spirts mums bija krājumā, kas tādās reizēs ļoti noderēja.

1944. gada 9. augustā mans saimnieks devās bēgļu gaitās, un es atgriezos mājās pie vecākiem. 10. augustā ienāca krievi, jo iepriekšējā naktī vācieši atkāpās. Visu nakti gāja karaspēks gar mūsu mājām, pa meža ceļu no Sunākstes pagasta Zalakiem. 10. augusta dienā jāšus atkāpās pēdējie seši vācieši uz zirgiem, un tūlīt pa pēdām viņiem sekoja seši krievu kājnieki. Viņi ieskrēja Druvenieku lielajā mājā laupīt. Paši saimnieki tajā laikā kaut kur bija paslēpušies. Mājā bija tikai divas večiņas, saimnieka māsa un māte. Visas krievu izdarības nevar nemaz aprakstīt. Gan zaga, gan laupīja. Saimniekam bija aitu pulciņš, vairāk par 30. Saimnieki tās bija ganīties paņēmuši no pazīstamiem Seces saimniekiem. Krievu karavīri tās zaga apmēram divas nedēļā.

Lai zagšanu pārtrauktu, Druvenieku saime nolēma gulēt uz kūts augšas. Naktī, kad krievi atnāca pēc kārtējās aitas un dzirdēja, ka uz kūtsaugšas ir cilvēki, viņi arī tur uzkāpa un prasīja saimniekiem dokumentus. Saimniece uztraucās, aizskrēja uz māju un atnesa rokas somiņu, kuŗā bija dokumenti un rokas pulksteņi. Krievs, kas prasīja dokumentus, redzēja, ka somiņā ir pulksteņi, izrāva saimniecei to no rokas, izgrāba pulksteņus un somiņu ar dokumentiem nosvieda zemē. Tad visi trīs paņēma vienu aitu un aizgāja. Pēdējā naktī saimniekam nozaga trīs gadus vecu zirgu. No rīta karaspēks no mūsu apvidus bija prom.

Fronte pagastā stāvēja sešas nedēļas. Lielas cīņas notika Vietalvā un Morē. Mēs dzirdējām nepārtrauktu lielgabalu dunoņu. Kad no turienes vācieši atkāpās, tad arī no Seces krievi aizgāja. Bet līdz tam viņi pievāca saimnieka siena kaudzi, ko mēs septembŗa otrā pusē, labam, sausam laikam uzturoties, sapļāvām un sakrāvām,.

1944. gada 1. oktobrī mēs abi ar tēvu iestājāmies Seces mežniecībā. Mežā, pie Seces stacijas ceļa bija ļoti daudz malkas, un mežniecībai tika dotas trīspadsmit armijas transporta mašīnas ar šofeŗiem, lai malku izvestu uz Seces staciju. Strādnieki bija daudz mežniecības pastāvīgie, kā arī mobilizētie, kas malku krāva mašīnās un Seces stacijā atkal izkrāva un salika grēdās. Kad dzelzsceļš padeva transporta sastāvu, tad malku pārkrāva vagonos.

No rīta mēs ar tēvu braucām darbā ar šīm mašīnām. Naktī visas stāvēja Seces stacijā. Kādu rītu viena mašīna paņēma tikai mani, bet tēvam pateica, lai gaidot nākošo. Braucām citā virzienā, ne tur, kur jābrauc. Ceļā šoferis paskaidroja, ka braucam uz Lapsām pie saimnieka Lejiņa, kuŗam esot bites. Es būšot tulks un Lejiņam lai sakot, ka šoferis esot no čekas un atbraucis viņam pakaļ. Vienīgi no aizvešanas varot atpirkties ar medu. Ja medu nedošot, tad viņu apcietināšot. Šoferis, tāpat kā citi, bija bruņots ar automātu. Lapsas no Druveniekiem ir trīs kilometrus tālu. Bija jābrauc pāri Sunītes upītei, pār kuŗu vācieši atkāpjoties bija uzspridzinājuši tiltu. Tovasar bija sausa vasara, un mašīnas brauca upītei pāri, jo tā bija izžuvusi. Tagad, oktobrī, pieturējās lietains laiks. Domāju, ka, ja mašīna pārbrauks pāri un mēs tiksim Lapsās, tad teikšu Kārlim Lejiņam, kā ir. Lai viņš iedod kaut cik medu šim salkonim. Teikšu, kas ir šis krievs un ko man lika teikt. Ļoti cerēju, ka mašīna iestigs un es tikšu no šī nepatīkamā uzdevuma vaļā. Tā arī notika, mašīna “iebuksēja” (iestiga). Bija jāiet pēc citas, kas nogrimušo izvilktu. Kad aizgāju, lai sameklētu citu mašīnu, tad izrādījās, ka šoferis Lapsās jau bija bijis un medu tomēr dabūjis. Turpat mētājās 0.5 litru tukša burciņa. Medus izēsts, un burciņa piekakāta. Kā jau tas krieviem ir parasts. Lai gan Lapsas no Seces stacijas ir 12 km, tomēr šoferis zināja, kur saimniecība ir un ka saimnieks turēja bites. Gan jau bēgļi viņu informēja. Tie dzīvoja Seces stacijas miestā, un pie kāda no viņiem bija apmeties šoferis. Šos bēgļus vācieši 1944. gada agrā pavasarī, atkāpjoties no Krievijas, bija atveduši. Tādu bēgļu pie mums bija diezgan daudz.

Ādams tika par mežsargu un pārbrauca dzīvot uz Dancenēm. Viņa dēls Arvīds, dzimis 1925. gadā, pazuda karā. Viņu iesauca leģionā pēdējās dienās pirms krievu ienākšanas. Vecākais dēls Jānis bija vācu armijā, saņemts gūstā, noturēts “lēģerī” divus gadus un atsūtīts darbā uz Rīgu kādā rūpnīcā. Ādamam vēl bija mazais dēls Imants, dzimis 1941. gadā. Ādams ar Imantu noslīka 1950. gadā Daugavā ar nelaimīgo kuģi, kas toreiz apgāzās. Noslīka ļoti daudzi, bet par to nedrīkstēja runāt, jo protams - pie mums tādas lietas nenotiek. Uz Rīgu Jānis aizklīda, jo viņu Secē, sakarā ar “mežabrāļiem”, sāka izsekot čeka,. Pie Dancēniem blakus ir Kārkļi, kur siena vākšanas laikā strādāja pie saimnieka Grundšteina nacionālais partizāns Jānis Ošāns. Pie siena novākšanas strādāja arī no Jaunjelgavas Belzejs. Belzejs Kārļa Ulmaņa laikā bija bijis aizsargs, tāpēc Grundšteins viņam uzticējās. Belzejs tomēr izrādījās nodevējs. Čekisti Ošānu gribēja saņemt ciet, bet tas viņiem neizdevās. Grunšteinu saņēma, un arī Ādamu pratināja. Pēc tam viņš bija visu laiku čekas uzmanīts un tāpēc pārcēlās 1948. gadā uz Rīgu. Kad Ādams izgāja, tad mēs 1944. g. novembrī atkal pārcēlāmies uz Dambīšiem.

No Seces stacijas pie mums bieži nāca Niedre. Viņš tur dzīvoja un bija desmitnieks, kas iznēsāja apkārtrakstus. Niedre centās tēvu pārliecināt ņemt zemi. Tēvs nebija ar mieru, jo mēs zinājām no pieredzes, ka būs kolhozi un zemi dod tikai uz laiku, lai vēlāk to atsavinātu. Niedre apgalvoja, ka kolhozu nebūšot.

No Krievijas bariem nāca ubagot, kā mēs saucām “laimes meklētāji vai “Paradīzes putni”. Viņi ubagoja un zaga. Pirmos gadus pēc kaŗa brauca vasarā uz vagonu jumtiem. Tauta sauca viņus arī par “saulesbrāļiem”. Šo ubagu bija pilnas visas stacijas. Viņi gāja pa mājām, un no tiem nebija nekāda glābiņa. Tikko viens bars aizgāja, tā nāca nākošais.

1945. g. augustā uz diviem mēnešiem mani nosūtīja uz Ogri mežmeistara kursos. Tajā laikā mūs un Apsānus naktī aplaupīja. Naktīs pa mājām staigāja izstreļbiķi kontrolēt, vai tur nedzīvo nelegālas personas. To izmantoja laupītāji, lai iekļūtu mājās. Mums cita nekā nebija, ka tikai 1000 rubļu naudas, ko māte saņēma par pārdotajām dzērvenēm. Nauda bija domāta amerikāņu šņorzābaku, “tanku”, iegādei, jo mums bija tikai liepu lūku apavi. Apsāniem Druveniekos paņēma drēbes, cik divi laupītāji spēja panest. Tēvs un Apsāns par to ziņoja pagasta izpildkomitejai. Katrā pagastā bija milicijas pilnvarotais un istrebiķeļu vada komandieris, bet tie paši bija lielākie laupītāji. Izpildkomitejā tēvam un Apsānam pateica: “Jūs sadarbojaties ar bandītiem, (tā valdība sauca mežabrāļus) un viņi jūs aplaupīja”. Pēc gada izrādījās, ka viens no laupītājiem bija bijis dzelzsceļa tilta sargs un otrs dzelzceļnieks Skudrovs no Staburaga stacijas. Viņi paši atzinās un izstāstīja, kā rīkojušies. Abus neviens netiesāja.

Varasvīri arī paši bieži vien laupīja. Tas notika 1 km no Sērenes centra uz Seces pusi, neatceros tā saimnieka, ne arī viņa mājas vārdu. Saimnieks 1946. gada decembŗa sākumā nokāva divas cūkas un ienesa gaļu pagrabā. Toreiz mājās dzīvojusi kāda čigānu ģimene. Vasarā čigāni dzīvoja krūmos, bet ziemā prasījās pie saimnieka. Māja bija liela, un saimnieks atļāva čigāniem apmesties. Kad nokāva cūkas, tad tūlīt nākošajā naktī ieradās seši vīri ar šautenēm un tukšiem maisiem, pieprasot saimniekam gaļu.

Saimnieks nobijies stostījās, bet čigāns ņem no vadža atslēgu un šiem saka: “Nāciet, mīļie, es jums parādīšu, kur ir gaļa!” Iegājuši pagrabā, laupītāji sāk lukturīša gaismā “krāmēt” gaļu maisos. Arī čigāns palīdzējis teikdams: “Ņemiet, kuŗa ir treknāka!” Toreiz treknāka gaļa bija vairāk iecienīta. Vienā brīdī čigāns izmanās laukā un aizslēdz pagrabu. Kamēr šie atjēdzas un sāk šaut pa durvīm, čigāns jau gabalā. Ieskrējis istabā, viņš saimniekam saka: “Ko mēs tagad darīsim? Divu vepru vietā nu ir vēl seši”. Saimnieks jūdz zirgu un brauc lejā uz pagastu, jo tur ir milicijas pilnvarotais un istreļbiķu vada komandieris. Katrā pagastā toreiz tādi bija. Šoreiz tur neviena neatrod. Tā kā nav tālu līdz Daudzevas pagastam, saimnieks brauc uz Daudzevu. Tur arī neviena nav. Tad brauc uz otru pusi, uz Seci. Arī tur to nav. Nu iedomājas, ka netālu no Seces stacijas dzīvo istreļbiķis Sidors Kolodinskis, kas ir pēc tautības ukrainis un kā kaŗa gūsteknis palicis Secē jau no pirmā kaŗa. Viņam vācu laikā 1944. g. jūnijā šucmaņi nošāva sievu par viņas “mēli”. Tā kā Kolodinskis ir tikai ierindas istreļbiķis, tad viņš nedrīkstēja braukt apcietināt. Viņš no Seces stacijas piezvana uz Jēkabpils miliciju un pa telefonu saņem atļauju laupītājus apcietināt. Jāpiezīmē, ka Kolodinskis bija tas godīgākais istreļbiķis Secē.

Kamēr tā braukājuši, meklējot miliciju, lai arī pagasta nami nav visai tālu viens no otra, tomēr ziemas nakts ir pagājusi. No rīta tikai vēruši vaļā pagraba durvis. Acis mirkšķinādami, nākuši ārā visu triju pagastu milicijas pilnvarotie un istreļbiķu vada komandieris.

Tā toreiz plaši par to pagastā runāja. Es prasīju pašam Sidoram, vai tā bija un vai viņš nebija pārsteigts, ieraugot savu priekšnieku. Viņš man par šo gadījumu vēl pastāstīja sīkāk. Sākumā pats bijis pārsteigts, bet tad atguvies, brīnījies, ka viņa komandieris bijis noziedznieka lomā. Pēc viņa teiktā nevienu netiesāja, tikai pārcēla uz citu rajonu tādos pašos amatos.

Saimnieki valsts varai neuzticējās un bieži griezās pie mežabrāļiem pēc palīdzības. Par mežabrāļiem toreiz sauca nacionālos partizānus.

1945. g. decembrī Sunākstē ieklīda krievs Sidarovičs Žoržs. Varasvīri tūlīt viņu iecēla par pagasta pārstāvi, kam jāiet līdzi kuļammašīnai pie saimniekiem un jāpieraksta, cik graudu izkults. Pēc viņa pieraksta uzlika nodevas. Šis krievs bija liels dzērājs. Ja pie viena saimnieka beidza kult un taisījās pie nākošā, tad krievs jau aizgāja agrāk, lai par to saimniekam paziņotu. Viņa nolūks bija dabūt iedzert. Saimnieks atnācēju arī pacienāja, cerēdams, ka viņš pierakstīs mazāk graudu. Daudzreiz krievs rīkojās tieši otrādi, pierakstīja divreiz vairāk, kā izkults. Bija ļoti nekaunīgs. Tā 1946. gadā putināja saimniekus. Novembra sākumā šis krievs aizbrauca uz mežu pēc malkas un tā arī pazuda. Mājās atnāca zirgs viens pats. Groži bija piesieti tā, lai zirgs nesapītos. Ratos atrada tikai zāģi, bet cirvis laikam bija vajadzīgs paša bedres rakšanai, jo zeme to rudeni bija krietni sasalusi. Pēc pāris gadiem viņa kaulus atrada netālu no Kārkliem, tos bija izkasījušas lapsas. Sunim suņa nāve.

Tūlīt pēc kaŗa Sunākstes Zalakos ieklīda kāda krievu meitene, sakot, ka palikusi viena. Viņu pieņēma kāds saimnieks no Zalakiem. Zalaki bija apmēram 9 km no Sunākstes centra, meža vidū. Pēc neilga laika meitenei uzradās brālis no Ļeningradas. Viņš apkārtējās saimniecībās zaga zosis, kāva tās, un sālīto gaļu pakoja koferos, lai no Seces stacijas vestu uz Ļeningradu. Pēc kāda laika ieradās atkal, bet nu jau zaga drošāk un atklātāk. Ķērās pat pie aitām. Piekrāva divus lielus kofeŗus un devās atkal uz Seces staciju. Ceļš gāja gar Dambīšiem. Toreiz tur dzīvoja tikai mana vecmāmiņa un māsiņa. Mēs ar māti jau bijām aiz Plēsām Barakā. Dambīšos krievs padzērās ūdeni un tusnīdams aizgāja ar visiem koferiem tālāk uz Seces stacijas pusi. Pēc pusstundas ieradās divi mežabrāļi Jānis Osāns un Ādolfs. Viņi noprasīja vecmāmiņai, vai te nesen kāds ar koferiem neesot pagājis garām. Pēc laiciņa Ošāns atskrēja pēc lāpstas. Tā viena laupītāja mūžs bija noslēdzies.

Manu kursu laikā Ogrē, oktobra mēnesī pa Ogres upi bija jāpludina 2 m gara papīrmalka. Pie ietekas Daugavā tā bija jāvelk laukā. Nostrādājām divas dienas. Solīja apgādāt ar zābakiem, bet, kad aizgājām pludināt, tad atnesa 38. numura apavus, bet vajadzēja 44.lielumu. Kājās man bija ielas kurpes, ko vācu laikā pagastā iedalīja. Pienācās pludināt basām kājām. Atteikties no darba nedrīkstēja, jo toreiz Staļina laikā par to bargi sodīja. Kājas nežēlīgi sala. Ogres upe nav dziļa, bet akmeņaina. Jābrien no viena akmens uz otru, reizēm līdz ceļiem un arī virs ceļiem pa ūdeni un ar ķeksi jāstumj tur sastājušies štenceļi. Par divi dienu darbu mums iedeva katram pa kortelītim šņabja, ko mēs izlaidumā nodzērām.

Kad beidzu kursus, tiku par mežsargu Seces mežniecībā, Plēsas apgaitā, meža vidū, tālu no apdzīvotām vietām. Līdz šim vēl dzīvojām arvien vēl Dambīšos. Dambīši bija Druvenieku apgaitā, un Apsāns baidījās, ka, ja mēs aiziesim, tad tukšo māju izdemolēs. Viņam bija draugi mežzinis Vismanis un direktors Kalniņš. Tie arī nelaida mūs vaļā no Dambīšiem. Es varot iet, bet tēvam esot jāpaliek. Tā es kādu laiku staigāju no Dambīšiem uz Plēsas apgaitu, apmēram 7 km. Vēlāk pārcēlāmies aiz Plēsām uz Baraku, kādu kilometru aiz Plēsām. Dambīšos bija jādzīvo vecmāmiņai un mazai māsai. Tā pagāja vesels gads. Divas reizes nedēļā nesām viņām pārtiku, pieci litri piena un kukuli maizes, jo cita jau nekā mums nebija. Ar piena lielo pudeli un maizes kukuli somā un karabīnu plecā, ko nesāju nelegāli, jo bises nebija, pildīju savu pārtikas piegādes uzdevumu. Ceļš 7 km gāja viscaur pa mežu līdz pašiem Dambīšiem. Pienu un maizi dažreiz nesa arī māte. 1946. gada vasaras nogalē māte jau bija pusceļā, kad pa stigu nāca istreļbiķi ar bunkurā izlaupītajām mantām. Bunkurs bija netālu no ceļa. Šeit viņi satika māti, nesot pienu un maizi. Tātad, pierādījums, ka nes pārtiku bandītiem. Istreļbiķi māti ielenca un sāka sunīt. Par laimi klāt bija arī Sunākstes mežzinis Imants Jucītis. Tas mātes stāvokli par dzīvi Dambīšos zināja un čekistiem izskaidroja. Tā māti negribot atlaida, lai gan ļoti gribēja viņu vest uz Jēkabpils čeku. Ja es ar savu karabīnu plecā būtu bijis mātes vietā, tad Sibīrija garantēta.

Mūsu mežos tūlīt pēc kaŗa mita divas grupas mežabrāļu. Ošāna grupa mita Sunākstes un brāļu Pormaļu grupa Seces mežā, Druvnieku apgaitā. Pormaļu grupa 1945. gada jūlija beigās izdzina no meža, tā saucamos, talciniekus, kas bija sadzīti sagatavot kokmateriālus. Tādas talkas toreiz rīkoja bieži. Sākumā piedalījās daudzi, jo baidījās. Vēlāk arvien mazāk. Talkas rīkoja ārpus meža klaušām. Uzliktās normas bija jāizpilda tik un tā.

Atceros kādu talku, kad bija ieradies viens cirtējs un viens vedējs. Talka bija izsludināta Staļina dzimšanas dienai par godu.

1945. gada novembŗa mēnesis vēl bija bez sniega. Mežabrāļi bija aizgājuši sagādāt pārtiku ziemai. Jānis Tāls, kas grupā bija iefiltrējies, tajā laikā, uzņēma kontaktu ar čeku, un Pormaļu mežabrāļu grupu nodeva. Naktī, kad vīri atgriezās, viņus sagaidīja čekisti un istreļbiķi. Izcēlās apšaude, rezultātā krita viens mežabrālis Jānis Reihmanis.

Es viņu pazinu no militāro mācību laika Viesītē, 1945.g.februārī. Pirms tam dienā tika nošauts Leons Kaktiņš, kas bija bunkurā un pretojās. Cik zinu, tad čekistiem krita seši. To stāstīja Apsānu māsa, kas bija izdzīta ar pajūgu vest no bunkura mantas. Zirgu pēc tam pievāca čekisti. Viņi tad arī izveduši brezentā ietītus sešus līķus. Apsānus apcietināja, izņemot saimnieka māsu un saimnieces māti. Viņus noturēja divas nedēļas, bet pati saimniece tika turēta visu mēnesi. Arī pie mums naktī ieradās čekisti. Katru atsevišķi aizveda aiz mājas mežā un grūda, lai bēg, bet viens turēja gatavībā automātu. Ja es bēgtu, tad viņš šautu. Komandieris “bukņīja” man krūtīs savu pistoli. Bija piedzēries, un no viņa smirdēja šņabis. Varēja redzēt, ka vīram ļoti gribējās šaut. Viņu vadītājs kliedza, ka mēs sadarbojoties ar bandītiem un visi esot vainīgi, ka pie apšaudes kritis viņu komandieris. Tas viss esot mūsu dēļ.

Pēc šīs apšaudes Pormaļu grupa izklīda. Jānis Elksnis otrā dienā ar visu automātu ieradies pagasta izpildkomitejā un pieteicies. Ošānu Jāni nodevības dēļ nošāva bunkurā 1949. g. decembrī, pirmajā sniegā. Pēc visām pazīmēm viņu nodeva Arturs Apsāns, Druvenieku apgaitas mežsargs. Apsāna tēvs aizgāja pensijā vācu laikā un atstāja dēlu savā vietā.

Jāņa Ošāna grupā no sākuma bija seši vīri, bet ar laiku tie paklīda. Citi legalizējās - rīdzinieki. Ādolfs ar Olavu iekrita Sēlpils pagastā. Voldemārs Dišlērs, agrāk skolotājs Viesītē, pazuda nezināmos apstākļos. Tāds toreiz bija laiks.

Man ar tēvu iziešanai bija viens pāris zābaku. Darbā gājām vīzēs, kuŗas tēvs pats pina. Graudus no sākuma nesējām, jo tik tālu kuļammašīnas nebrauca. Tikai 1947. gada rudenī iesējām rudzus, un 1948. gadā tos varēja izkult ar mazo tīrkūlēju, kas bija atvests no Kārļa Robežnieka mājām Mārēniem Sēlpils pagastā. Viņš strādāja kā mežsargs Seces mežniecībā. Kuļammašīnu darbināja ar motoru, kas gāja ar petroleju. To visu no Sēlpils atveda ar zirgiem Oskars Upītis un Pēteris Rasiņš. Ar to pašu kuļammašīnu izkūlām vēl arī nākošajā, 1949. gadā. Tad mums to atņēma. Dabūja zināt varasvīri, jo ar to kūla visiem Plēsas iedzīvotājiem. Plēsās dzīvoja vairākas ģimenes, kas bija atbēgušas, vairoties no kolhoza.

No tā laika labību vairs nesējām. Sējām tikai runkuļus un stādījām kartupeļus. 1946., 1947. gados miltus un cukuru vēl deva uz kartītēm, bet to nepietika. Tad mēs ar tēvu salikām savas algas kopā un nopirkām par 700 rubļiem vienu pudu miltus no spekulantiem. Viens puds ir 16 kg. Mana mežsarga alga toreiz bija 225 rubļi, tad vēl atvilka nodokļus un uz rokas saņēmu mazāk par 200 rubļiem.

1947. g. kartīšu sistēmu atcēla un pielika pie algas 110 rubļus. Alga 335 rubļi, bet uz rokas saņēmu 272 rubļus. Pirms tam viens kg maizes maksāja vienu rubli, tagad pieci rubļi. Cukuru vēl sešdesmitajos gados deva uz sadali, mežniecībā pa divi kg katram

Tajā laikā veikalā nekādu apavu nebija, tāpēc darbā bija jāiet vīzēs. 1947. gada aprīlī, agrā pavasarī mežsargiem bija jāiet pludināt un grūst baļķus Piestiņas upē. Piestiņa ir Spārnu mežniecībā, no Plēsām kādus 40 km. Kā tur nokļūt, tas bija katra paša ziņā. Par to vadībai nebija bēdu. Arī neviens negaidīja, ka viņu kāds vedīs. Visur gājām kājām. Man bija jāiet vienam no pirmajiem uz piecām dienām. Pēc tam bija p[ienākums ierasties arī pārējiem mežsargiem. Pavēlē bija stingri norādīts, ka jāierodas obligāti. Neierašanās gadījumā draudēts ar sodu. Ar gumijas zābakiem tikšot nodrošināti. Man pienācīgu apavu nebija bet tā kā solīja zābakus, tad gāju vīzēs.

Tas notika 1. aprīlī, un zemi vēl klāja sniegs. Aizgāju, bet tur man pasniedza 38. numura apavus. Lielākos numurus paņēma vadošie darbinieki. Tā es vēlu baļķus, apāvies vīzēs, brienot pa sniegoto ūdeni līdz ceļiem.

Mums, četriem, darba vadītājs uzdeva upē savelt zināmu skaitu stāpeļu. Ja tos savelšot, tad arī tās piecas dienas ieskaitīšot. Tā mēs rāvāmies vaiga sviedros un savēlām visu nepilnu triju dienu laikā. Vakarā gulējām pie virsmežsarga uz grīdas, paklājot tikai salmus. Zeķes un autus nevarēja nekur izkaltēt. No rīta tādus pašus slapjus bija jāauj kājās, tāpēc trešajā dienā, kad beidzām darbu, gāju tūlīt mājās. Pēc laika gāju kā ar koka kājām, jo vīzes tā savilkās, ka tikko steberēju. Jutu, ka neaiziešu. Tiku līdz Sunākstes Mimāniem. Tur bija zirgu iznomāšanas punkts. Tādi toreiz bija, kas zemniekiem palīdzēja apstrādāt zemi. Mimānos bija sapulce. Bija nakts, bet līdz mājām vēl 12 km. Prasīju, lai atļauj pārnakšņot. To atļāva. Vienā kaktā, slapjās kājas nenoaujot, apgūlos un tūlīt aizmigu. Agrā rītā turpināju ceļu. Pēc tam man abām kājām nagi kļuva zili un pēc laika nogāja.

Mūsu četriniekā, kad strādājām, bija Spārnu mežniecības mežsargs Stradiņš, kas negrieza priekšniecībai ceļu un runāja pretī. Kad vēlām upē baļķus, pienāca MRS direktora vietnieks Šomka garajos gumijas zābakos ar lepnu bisi plecā un apjautājās: “Kā iet, zēni?” Stradiņš tad atcirta pretī: “Kā var iet, kad cilvēkiem pa sniegūdeni jābradā vīzēs, bet tu staigā gaŗajos gumijas zābakos, kas mums paredzēti”. Šomka atbildēja: “Tu brūķē pārāk lielu muti”, un aizgāja. Drīz vien Stradiņu izsūtīja uz Sibiriju. Pēc desmit gadiem viņš atgriezās sirms, slims un ļoti kluss. Viņu vairs nevarēja pazīt. Priekšniecībai vairs pretī nerunāja. Viņš strādāja Zalves mežniecībā mežsarga amatā, bet drīz vien mira.

Mežsargiem bieži bija jāpludina koki, jāzāģē, jāved, kā arī automašīnās jākrauj baļķi. Toreiz tos transporta automašīnās krāva ar rokām.

1949. gada 25. martā baiga diena. Toreiz vēl dzīvojām pie Viesītes upes Barakā aiz Plēsām. Agri no rīta, saulei lecot, sēdēju pie loga. Redzu kādus stāvus 500 metru uz Plēsu pusi. Viens stāv pie sienas šķūnīša. Četri cilvēki saliekušies skrien uz upes pusi. Aiz tās auga liels mežu masīvs. Bija jūtams kaut kas nelāgs. Dienā zirga pajūgā abi ar sievu aizbraucām pie sievas mātes uz Ķeikāniem, 1 km no Daudzevas stacijas. Sievas māte jau sapakojusi dažas līdzi ņemamās mantas un raud. Pie Daudzevas stacijas stāvot ešelons un pie tā nemitīgi tiekot pievesti cilvēki. Notiek cilvēku izsūtīšana. Viņa domāja, ka arī viņu izsūtīšot.

Pēc tam pārējos visus sadzina kolhozā. Sēlpils pagastā kolhozu Sēlija jau nodibināja 1947. gadā, kas tolaik bija otrais kolhozs Latvijā.

Mūsu mežniecībā kokmateriālus sagatavoja galvenokārt Sēlpils pagasta saimnieki. Katru dienu kāds savu normu beidza, un darbs bija jāpieņem. Tad saimnieks mūs cienāja ar pašbrūvēto šņabi un kotletēm. Maizes nebija, bet kotlešu netrūka. Saimnieki kāva lopiņus un cepa kotletes. Viņi teica, ka esot vienalga, jo lopiņi būs jānodod kolhozam. Visi bija ļoti neapmierināti ar pastāvošo iekārtu.

Tūlīt pēc kaŗa baumoja, ka angļi un amerikāņi neļaušot krievam palikt Latvijā, kā arī Baltijā. Tika noteikti datumi, kuros viņiem Latvija jāatstāj. Kad cilvēki satikās, tad par to vien runāja. Ar laiku baumas saplaka, un visus pārņēma vienaldzība.

Līdz kollektivizācijai saimniekiem uzlika klaušas. Meža darbos bija jāsagatavo 50 kubikmetri uz cilvēka, arī sievietei, un izvešanā 80 kubikmetri uz zirga. Istrebiķeļi staigāja pa mājām un dzina cilvēkus meža darbos. Kādu laiciņu istrebiķeļos bija polis Voicehs Krupeņčiks, bet viņš ātri izstājās, lai nebūtu jāiet armijā darba bataljonā. Toreiz ņēma darba bataljonos vīriešus apmēram 40 gadus vecus. Viņš pēc izstāšanās kādu laiku strādāja pie mums mežā un stāstīja, kā viņi ķēruši bandītus. Istrebiķeļi no rīta ap brokastlaiku gājuši pa mājām dzīt cilvēkus meža darbos, kā arī zagt. Viņš stāstīja, ka iegājuši mājā tievi, bet iznākuši resni, piebāzušies ar palagiem, lakatiem un citām mantām. Citā mājā saimniece izvārījusi brokastis saimniekam, kuŗš gatavojies braukt meža darbos. Šie nākuši iekšā teikdami: “Ak, tad izvārījusi bandītiem.” Sēdušies pie galda un zupu izstrēbuši. Saimnieks palicis bez brokastīm. 1936. gadā Voicehs Krupeņčiks iebraucis Secē no Polijas. Visi viņu Secē pazīstot un tāpēc atdevis šauteni un izstājies. Viņam neesot pa ceļam ar šiem laupītājiem. Kā šodien atceros iztrebiķeļos līko Korņilovu ar lielām, gaišām ūsām un gaŗo, vājo Cvetkovu, kas staigāja, uzvilcis vācu šineli, uzmetis vienā plecā šauteni, bet pie otras rokas turas sieva, maziņa vīram zem padusēm. Tā viņi trijatā klīda apkārt zagdami.

Kad nodibināja kolhozus, tad tur ļoti maz maksāja, ja vispār maksāja. Tāpēc cilvēki strādāja pavirši, vai arī vispār izvairījās no darba. Atceros, ka, sākot ar 1952. gadu, bija jāiet kolhoza talkā vākt ražu, kā labību, bietes vai kartupeļus. No visām iestādēm un uzņēmumiem dzina darbiniekus kolhozos strādāt. Strādniekiem darba vietā maksāja vidējo izpeļņu, bet mežsargiem nemaksāja nekā, sakot, ka: “Jums jau ir alga!”

Talkot vajadzēja arī visus turpmākos gadus. Mežsargiem bija jālasa čiekuri, visvairāk priežu, vai arī egļu. Par čiekuriem ļoti maz maksāja, tādēļ, ja kādu sarunāja lasīt, tad bija vēl tikpat daudz jāpiemaksā, lai uzlikto normu izpildītu. Tie, kuŗi nodarbojās ar spekulāciju, varēja atļauties to darīt.Tāds Seces mežniecībā bija tikai viens, Jānis Garjānis. Par čiekuriem sāka kaut cik vairāk maksāt tikai vēlākos gados, tā ap 1960. gadu.

Gribu vēl piebilst, ka no 1944. gada rudens līdz 1947. gadam, kamēr pastāvēja kartīšu sistēma, mums izsniedza gaļu, kas bija galveno kārt govs vai aitas galvas, tesmeņi, kājas un plaušas.

Katru gadu bija jāpierakstās uz valsts aizņēmumu. Strādājošiem to atvilka no algas, bet nestrādājošiem centās izspiest, cik varēja. Staļina valdīšanas laikā man kā mežsargam bija jāpilda nodevas un jāmaksā arvien lielāki nodokļi. Jānodod bija piens 150 vai 300 litru, kā kuŗu gadu. Nodokļi ar katru gadu tika palielināti, ieskaitot lauksaimniecības obligāto apdrošināšanu. Par zirga turēšanu mežsargs maksāja 50 rubļu, pārējiem bija apmēram 600 rubļu, jo zirgs skaitījās peļņas nesējs. Parasti gan to nedrīkstēja turēt. Par valsts nodevām maksāja tikai simbolisku maksu. Līdz kolhozu laikiem, kad saimnieks aizveda nodevā noteiktos kartupeļus uz Skrīveŗiem, tad par to saņēma tikai tik daudz, ka iznāca ko samaksāt par celtuvi. Skrīveŗos bija spirta brūzis tur, kur tagad ir pārtikas kombināts.

Līdz kolhozu laikiem meža klaušas bija jāpilda visiem, tāpat arī kolhozu laikā līdz 1955. gadam. Tad mežā ienāca technika, ko veica paši mežrūpniecības kadri. Cirsmās strādāja ar elektrozāģiem, ievilka elektrostaciju un izstiepa uz visām pusēm kabeļus piecus vai sešus ar elektrozāģiem. Treilēja ar meža traktoriem. Tālāk veda ar kokvedēju transporta mašīnām. Kopšanu cirtēs gan vēl zāģēja ar rokas zāģiem. Tanī laikā mežsaimniecība atdalījās no mežrūpniecības, un technika bija tikai mežrūpniecībai, lai gan arī mežsaimniecībai vajadzēja sagatavot zināmu daudzumu kokmateriālu. Apmēram ap 1956. gadu ieviesa benzīna motorzāģus “Druzba”. Tad rokas zāģi vairs nelietoja. Kad “nogāzās” Staļins, tad dzīve drusku uzlabojās, samazināja nodokļus. Pienu varēja nodot brīvprātīgi un par to maksāja. Normu vairs nebija. Izsūtītos ar 1956. gadu laida mājās. Tikai par polītiku notiesātos pagaidām neatbrīvoja. Pastāvēja gan vēl arvien specveikali, specslimnīcas un citi “speci” domāti izredzētajiem. Ārstēja tāpat kā agrāk par brīvu. Bet kāda ārstniecība? Darbojās kukuļu došana, lai ārstētu labāk. Aptiekās nebija visu zāļu. Tāpat pastāvēja 108 zāļu veidi, ko ārsti nedrīkstēja “vienkāršajiem mirstīgajiem” izrakstīt. Ja tādas zāles bija nepieciešamas, tad bija jādod “blats”. Valdības aptiekās tirgoja dažādas zāles, bet vislabāk apgādātas bija čekistu aptiekas, kas nebija paredzētas parastajam cilvēkam. Ja ārsts izrakstītu nepieciešamās zāles tādam, tad par to varēja saņemt sodu. Normāli cilvēks nepieciešamās zāles tik un tā nevarēja nopirkt. Tāda sistēma Padomju Savienībā pastāvēja visu laiku.

1947. gada beigās izlaida jaunu naudu. Pret veco mainīja 1:10. Tiem, kam bija nauda krājkasē, mainīja 1:1, bet ne vairāk kā 3000 rubļus. Tajā laikā maz cilvēkiem bija nauda krājkasē, jo visi dzīvoja no “rokas mutē”. Sākot ar 1957. gadu, atcēla, tā saucamo, valsts aizņēmumu.

Hruščova laika atkusnis Brežņeva laikā pavisam apstājās. 1961. gadā atkal notika naudas reforma, kur mainīja 1:10. Tikai valdība nespēja iztikt bez blēdībām Tā, piemēram, ķirzas zābaki vecajā naudā maksāja 110 rubļu, bet jaunajā 14 rubļu. Tāpat bija ar citām precēm. Bieži samazināja cenas uz dažām precēm, bet ar to preces nosaukums mainījās, un cena palika tā pati. Veikali Brežņeva laikā kļuva arvien tukšāki. Desa, ja arī pa reizēm parādījās, tad pēc tās stāvēja gaŗas rindas un visiem tā kā tā nepietika. Cilvēki naudu glabāja krājkasēs jeb bankās. Ja gribēja iegādāties auto, tad bija jāgaida rindā vairākus gadus. Tas arī maksāja ļoti dārgi. Par algu to nebija iespējams nopirkt. Sakrāt varēja tikai divritenim. Es, strādādams par mežsargu, audzēju gadā pa jaunlopam, ko nodevu gaļas kombinātā. Par lopiem rūpējās sieva. Tāpat kā agrāk drīkstējām turēt tikai vienu govi un vienu jaunlopu. Katru gadu nodevām pa jaunlopam un naudu krājām vecumdienām. Nodevām arī pienu, jo par to maksāja samērā labi. Hruščevs gan gribēja, lai lopus vispār netur. Kā katru gadu turējām divas cūkas. Pēc gada vienu nodevām, bet otru paturējām sev. Cūkas turēt nodošanai neatmaksājās. Sākot ar 1961. gadu, nopirkām tirgū divus sivēnus. Pēc diviem mēnešiem jūlijā bija lopu reģistrācija. Pēc tam man piesūtīja paziņojumu par lielu nodokli – 110 rubļu. Tas esot par lieko sivēnu, jo drīkstot būt tikai viens. Ja nodošot šo sivēnu, tad nodoklis tikšot samazināts. Es to arī izdarīju. Maijā par sivēnu samaksāju 35 rubļus, noturēju gandrīz divus mēnešus, bet par nodoto saņēmu 13 rubļu. Tomēr tiku vaļā no lielā nodokļa. Jūlijā visi taisījās vaļā no liekiem lopiem. Lopkautuvē bija neiedomājama kņada, lopi bauro, cūkas kviec un pieņēmēji lamājas. Viņi bija spiesti pieņemt, jo tāda bija pavēle. No tā laika mēs sākām turēt tikai vienu cūku. Tagad drīkstam turēt lopus, cik gribam, bet vairs nav daudz spēka.

Hruščova laikā citādi domātājus slodzīja psihiatriskās slimnīcās jeb trako namos. Tie bija speciāli pakļauti čekas varai, kā toreiz sauca KGB jeb VDK. Dažus iespundēja arī cietumā. Tas viss tomēr citādi domājošo skaitu nemazināja. Disidentu radās arvien vairāk. Cilvēkus, liekas, nešāva. Vismaz par to tautā nedzirdēja runājam.

Pēc Brežņeva nāves PSRS dzīvoja vienās bērēs. Valsts galvgalī bija Andropovs, Čeņenko, visi viņi mira viens pēc otra. Tad nāca pie varas Gorbačovs, kuŗa laikā PSRS arī sabruka. Sākās tautu “viļņošanās”, republikas prasīja neatkarību. Atmodās Baltijas republikas. Komūnistiskajās valstīs komūnistu režīms krita viens pēc otra. Pats biju manifestācijā Daugavas malā. Visi smaidīgi, daudz sarkanbaltsarkano karogu. Gara stāvoklis pacilāts. Dziedāja tautiskās dziesmas. Toreiz esot piedalījušies 550 tūkstoši cilvēku. Tas bija 1980. gada 18. novembrī. Tad 1991. gada 13. janvārī asiņainā svētdiena Lietuvā, kad sarkanarmijas slepkavas ar tankiem spaidīja, šāva un ar laidenēm sita lietuviešus, kas sanāca savu valdību, televīzijas un radio namu sargāt. Daudzus ievainoja un nogalināja. Rīgā todien sabrauca Lielā manifestācija Daugavmalas krastmalā, atbalstot Lietuvu un protestējot pret sarkano nezvēru. Es šajā manifestācijā arī piedalījos. Tautas bija ļoti daudz. Virs mums lidoja helikopters un kaisīja, tā saucamās, glābšanas komitejas proklamācijas. Pēc tam gājām pa ielām kolonā un saucām: “Brīvību Baltijai! Rokas nost no Lietuvas!” Daļa tautas palika sargāt valdības, televīzijas un radio namus. To darīt aicināja Kostanda pa mikrofonu. Lai sargātu pilsētu uz Rīgu brauca smagās mašīnas un traktori ar piekabēm, kas piekrautas ar granti. Sāka celt barikādes. Arī turpmākās dienās tauta stāvēja uz tām.

1989. gada 23. augustā veidojās Baltijas ceļš, kur nepārtrauktā ķēdē ļaudis stāvēja, rokās sadevušies, no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai. Piedalījos arī es. Neaizmirstams skats.

1991. gada 23 augustā turpat veidojās Liesmojošais Baltijas ceļš, kad visā tā gaŗumā no Tallinas līdz Viļņai kurināja ugunskurus.

1991. gada 21. janvārī melnās beretas ieņēma Iekšlietu ministriju un nošāva četrus cilvēkus, divus miličus, vienu zēnu un kino operātoru Andri Slapiņu, kas visu uzņēma filmā, kā arī smagi ievainoja operatoru Gvido Zvaigzni, kas slimnīcā mira. Uzbrukums notika naktī. Vairākus ievainoja. Tika nošauts arī Roberts Mūrnieks.

1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes deputāti ar balsu vairākumu pasludināja Latvijas valsts atjaunošanu.

1991. gada, 20. augustā sarkanās armijas daļas okupēja televīzijas un radio namu. Pēc trijām dienām pučs Maskavā izgāzās, un Rīgā armijas daļas atstāja televīzijas un radio namu, tos tikai izdemolējot. Barikādes ir cēluši arī Maskavā. Jelcins pārņēma varu, un atjaunojās Krievijas valsts.

Sākās dzīve neatkarīgajā Latvijā. Islande pirmā atzina Latvijas valsts neatkarības statusu, pēdējā to darīja Amerikas Savienotās Valstis, tikai tad, kad Gorbočovs mūsu valsti atzina Krievijā. 

Visus gadus gribēju atgriezties Baltkrievijā un pasērst tajās vietās, kur dzimu, dzīvoju un augu. 1967. gada jūnijā atvaļinājuma laikā turp aizbraucu. Tieši 25 gadi bija pagājuši, kopš tā laika, kad šo vietu1942. gadā atstājām.

Agrā rītā tieši no Boguševkas aizgāju uz agrākajām latviešu viensētu vietām. Nodomāju apskatīt tikai vecās vietas, bet ne ar vienu nesatikties. Tomēr man tas neizdevās. Vecie iedzīvotāji vēl mani pazina. Aizgāju uz agrāko latviešu sētu. Gandrīz visi lauki aizauguši ar baltalkšņiem un tikai pēc ķieģeļu čupām atradu mūsu mājas vietu. Visapkārt mežs. Tad atcerējos vecmāmiņas teikto, kad viņi šeit bija apmetušies un sākuši iekārtot laukus. Kāds vietējais, vecs vīrs, esot teicis: “Par velti jūs, latvieši, šeit cīnāties! Te mūža mežs ir un būs arī pēc jums.” Viņa vārdi bija piepildījušies. Tā aiziet pasaules godība!

Vārdu neatkarīgā patiesībā būtu jāliek pēdiņās, jo Latvija nemaz tik neatkarīga nav. Valstī pie varas ir tie paši komūnisti, un viņi izdod pretvalstiskus likumus. Tauta dzīvo nabadzībā. Ir milzīgs bezdarbs, un to neviens necenšas mazināt. Valda korupcija. Lauksaimniecība put ārā, lopi tiek likvidēti, jo tie nes zemniekam zaudējumus. Par lauku produktiem maksā maz, bet uz lauksaimnieka rēķina pārstrādātājiem ir liela peļņa. Saimniekam par pienu maksā sešus santīmus, bet veikalā pārdod par 36 santīmiem litrā. Degviela kļūst arvien dārgāka. Tagad benzīns maksā gandrīz 40 santīmu litrā. Algas strādniekiem ir mazas. Iedzīvotājiem nav naudas, par ko pirkt, bet veikali ir preču pilni. Vēl nedaudz agrāk, kad ekonomikas ministrs bija Ojārs Kehris, viņš teica, ka visu Latviju apstādīšot ar mežu un pārtiku iepirkšot no ārzemēm. Kur tad lai paliek lauku iedzīvotāji? To viņš neatbildēja. Par ko iepirks produktus, ja paši nekā neražos?

Iedzīvotājus, sevišķi mūs, vecos, pamatīgi apkrāpa ar naudas reformu, kad par 200 rubļiem dabūja tikai vienu latu. Man bija vecumdienām ietaupīti 11 tūkstoši, bet saņēmu par tiem tikai 55 latus. Lai sakrātu šos 11 tūkstošus, valstij bija jānodod daudz lopu. Katru gadu tika nodots pa kādam teļam, par ko saņēmām sākumā kādus 200-300 rubļus. Vēlāk drusku vairāk, kādus 400-500. Pārrēķinot tagad iznāk, ka par lopu saņēmām 2 līdz 2.50 latus.

Visu šo naudas reformu ieviesa Godmans ar savu komandu. Godmans toreiz bija ministru prezidents. Viņš naktīs negulēja domādams, kā no tautas izkrāpt ietaupījumus. Tad arī izdomāja.

Valdībā ir visādi pilnvarnieki un padomnieki, kas saņem vairākus tūkstošus mēnesī, jo skaitās pilnvarnieki vairākās vietās. Pensijas ir smieklīgi mazas. Es par godīgi nostrādātajiem 45 gadiem saņemu tikai 58 latus mēnesī. Vēl valdība nekaunās teikt, ka mums vispār nebūtu nekas jāmaksā, jo mēs esot nepareizai valdībai strādājuši. Tas viss nāk no tā, ka pie varas esošie ir mācījušies pie nepareizās valdības.

Vecumā rodas visādas kaites, jo mūsu dzīve ir bijusi smaga, tādēļ ātrāk nolietojamies. Zāles tomēr maksā dārgi, ārstēšana tāpat. Daudziem iedzīvotājiem nav naudas, par ko zāles pirkt.

Visādu firmu un uzņēmumu īpašnieki ir galvenokārt krievi. Meži tiek nežēlīgi izcirsti, un mežsaimniecība rīkojas nesaimnieciski. Papīrmalku ārzemēm pārdod par lētu naudu, bet no ārzemēm pērk papīru par milzīgiem līdzekļiem. Latvijā celulozes un papīra fabrikas “klapē” ciet. Lielie vīri būvē sev lepnas mājas. To dara arī prokurori un tiesneši, kuŗiem būtu jāseko likumībai. Policija noķer zagļus, narkotikas izplatītājus, pedofīlus, bet tiesa tos atlaiž brīvībā. Ja arī notiesā, tad piespriež minimālo sodu. Tiesā bargi tikai sīkos zaglēnus, kas zog bada dzīti. Valstī pazūd miljoni, bet tos nevar atrast, un vainīgo arī nav. Ministrijās ierīko dušas un burbuļvannas, kur pēc “smaga darba” nomazgāt “grēkus”. Tajā pašā laikā skolu remontam nav līdzekļu. Tās brūk kopā, vai arī tiek slēgtas. Dzelzsceļus likvidē, jo pašažieŗu pārvadāšana neatmaksājoties. Dzelzsceļu prezidents Zorgevis mēnesī saņem 3,600 latus. Avīzēs raksta, ka būšot sniegaina ziema un daudzus autobusu maršrutus slēgšot, jo neesot līdzekļu ceļu tīrīšanai. Kā lauku ļaudis aizbrauks pēc maizes un pie ārstiem? Tas valdības vīrus neuztrauc.

Pagājušajās 7. Saeimas vēlēšanās es balsoju par nacionālajām apvienībām, bet tās nesasniedza 5% barjeru un viņu kandidāti netika ievēlēti. Tauta arī ir slima. “Tantiņas” balsoja par skaisto frizūru un aizmirsa, ka Gorbunovs bija ideoloģijas sekretārs komūnistu partijā. Viņam bija padota čeka. Viņu pat gribēja “Latvijas ceļš” ievēlēt par prezidentu. Kur vēl trakāk!

Iznāk, ka Latvijā ir tikai viens čekists - Juris Bojārs, lai gan pie varas esošajiem ir neviens vien čekas darbinieks. Tos nevar atklāt, jo atklāt nav nevienam izdevīgi.

Esmu nolēmis vairs vēlēšanās nepiedalīties, jo negribu lai mana balss tiek Jurkānam vai “Latvijas ceļam”. Varu pieminēt, ka jau PSRS laikos izvairījos no vēlēšanām. Tauta tikai modes pēc meta vēlēšanu lapiņas urnā. Tēloja demokrātīju, bet tādas nebija. Paziņoja gan, ka vēlēšanās piedalījušies 99% vai pat 100%. Šodien valdība ir “bezzobaina” pret naidīgi noskaņotajiem, kuŗi ir pret Latviju un visu latvisko, kā limonoviešiem, barkašviešiem un nacionālboļševikiem. Tie drīkst ālēties, draudēt un gāzt valdību, bet neviens viņus nesauc pie atbildības.

Ārzemju priekšā, sevišķi Krievijas, valdība ir bez mugurkaula. Tas bija sevišķi izjūtams pie valodas likuma izstrādāšanas. Arī Maksis van Stūls, ko tauta sauc par “krēslu”, darbojas Maskavas labā. Pašmāju nelieši grib ieviest krievu valodu kā otro valodu. Tie ir Ždanoka, Rubiks, Mitrofonovs, Jurkāns, Cilēvičs, Plīners un citi. Ja viņiem tā rūp krievu valoda, lai brauc uz Krieviju. Pret šiem pretvalstiskiem elementiem valdība nekā nedara. Vai par tādu Latviju tauta stāvēja uz barikādēm?