Vai galvenais ekonomikas grāvējs var kļūt par Latvijas glābēju?

Lai gan pēdējā gada laikā vērojams likumsakarīgs sabiedrības atbalsta pieaugums kreisās orientācijas politiskajiem spēkiem, šķiet, ka šo tendenci draud izjaukt masu informācijas līdzekļu uzburtais “nācijas glābēja” Einara Repšes tēls. Ja var ticēt 5. oktobra NRA publicētajiem aptaujas rezultātiem (skat. rakstu “Puse iedzīvotāju varētu balsot par Repši”), 31,8% bijušo sociāldemokrātu atbalstītāju apsver iespēju nākamajās vēlēšanās balsot par vēl nenodibināto Repšes partiju “Jaunais laiks”. Arī bijušo citu partiju atbalstītāju vidū šādu cilvēku netrūkst: 61,1% – Latvijas ceļam, 64,7% –  TB/LNNK, 51,9% – Tautas partijai, 10,5% – PCTVL un 49,8% – LZS.

Vai trešo reizi iekritīsim tajā pašā bedrē?

Šāds pavērsiens liecina, pirmkārt, par arvien lielo masu informācijas līdzekļu ietekmi uz sabiedrības apziņu. Līdzīga “nācijas glābēja” uzburšana nenotiek pirmo reizi. Kad pēc banku krīzes krita Latvijas ceļa popularitāte, par “tautas glābējiem” pieteicās Z. Čevers ar “Saimnieku” un Zīgerista partija. Viņi tāpat lamāja korumpēto un nekompetento valdību, bet, kad tika lielā vairumā ievēlēti Saeimā, “Saimnieks” kopā ar LC un TB turpināja to pašu prettautisko politiku. Zīgerists ir īpašs gadījums, kas šajā shēmā īsti nepaguva iekļauties. Pirms 7. Saeimas vēlēšanām par “tautas glābēju” pieteicās A. Šķēle ar Tautas partiju. Lai gan viņš bija vadījis jau divas valdības un spēlējis vienu no stratēģiskajām lomām arī Godmaņa valdībā, Šķēle sevi pieteica kā pilnīgi jaunu politiķi, kuram sapuvusī politiskā elite nav ļāvusi īstenot tautas interesēm atbilstošu politiku. Tiklīdz Tautas partija lielā skaitā tika ievēlēta Saeimā, tā tāpat ar veco LC/TB/LNNK kompāniju atsāka vecos niķus un eksperimentus. Tagad tas pats popularitātes uzskrūvēšanas mehānisms tiek izmantots saistībā ar Repši. Viņš tiek pasniegts kā ar līdzšinējo politiku nesaistīts ierēdnis, kas visus šos gadus ar teicamiem rezultātiem uz saviem pleciem noturējis Latvijas finanses, ieviesis un noturējis “stipro un stabilo” latu, kas tad arī ir gandrīz vienīgais neatkarīgās Latvijas sasniegums. Repše it kā neesot piedalījies partiju intrigās un ieturējis stingru stāju pret korupciju, nesaimnieciskumu utt. Vai tā ir patiesība?

Katrs Repšes solis ir izraisījis katastrofu

Patiesība tomēr ir cita. Gan komjaunatnē, gan vēlāk LNNK Repše sevi parādījis kā ar vēsu aprēķinu bruņotu, mērķtiecīgu karjeristu. LNNK viņš izmantoja kā ērtu tramplīnu savai turpmākajai karjerai. Tur viņam iegaršojās arī viegli nākoši materiālie labumi, ar kādiem sākotnēji šo organizāciju dāsni apgādāja trimdas latvieši un Rietumu specdienesti. Pilsoņu kongresa pirmajā sesijā (1990. gada 30 aprīlī) Repše nāca klajā ar pilsonības nulles varianta ideju, kas varētu interesēt nacionāli domājošos vēlētājus. Kad Repši izsvilpa, viņš bez mazākās šaubīšanās iekļāvās bijušo komunistu un PBLA veidotajā politmafijā, kas bija pamats visam 4. maija Latvijas politiskajam “krējumam” un kas jauno censoni sāka bīdīt pa karjeras kāpnēm. Tieši šis “krējums” no banku lietām tālo Repši iecēla par Latvijas bankas prezidentu un visu šo laiku viņu rūpīgi sargāja no opozīcijas un Latvijas ražotāju uzbrukumiem.

Katra Repšes iniciatīva Latvijai nesusi katastrofālas sekas. Nosauksim tikai dažas. Latvijas banka atdeva kriminalizētām privātstruktūrām valūtas maiņas operācijas un citas bankas funkcijas, paverot vārtus spekulatīvā kapitāla kundzībai Latvijā. Repše atbalstīja un īstenoja t.s. naudas vagonu lietu, kas faktiski nozīmēja Latvijas valsts aplaupīšanu. Naudas reformas gaitā Repše likvidēja Latvijas iedzīvotāju iekrājumus, vienu latu mainot pret 200 Latvijas rubļiem. Šim laupīšanas aktam bija arī cita, ne mazāk svarīga nozīme: latam tika noteikts Latvijas interesēm neatbilstošs apmaiņas kurss, kas ir izdevīgs importētājiem, kontrabandistiem un spekulantiem, bet nāvējošs Latvijas ražotājiem, investoriem Latvijas ražošanā, tūrismam u.c. produktīvām nozarēm. “Stabilais lats” ir kārtējais mīts, jo lata iekšējā pirktspēja kopš 1993. gada ir sarukusi par 2/3. Tas nozīmē, ka par preci vai pakalpojumu, par kuru 1993. gadā bija jāmaksā 33 santīmi, tagad caurmēra pircējam jāmaksā vesels lats. Repšem tika uzticēta arī pirmo ārvalstu kredītu sadale. Kā zināms, lielākā šo kredītu daļa, kurus uzdāvināja savējiem, tika izsaimniekota, bet pats Repše šos noziedzīgos zaudējumus, kurus vēl ilgi būs jāsedz nodokļu maksātājiem, vēsu prātu nosauca par “skolas naudu”. Tālāk Repše kopā ar pārējo politmafiju īstenoja otru lielāko Latvijas iedzīvotāju aplaupīšanu. Katrai privātbankai un pat katrai viena cilvēka firmiņai, kas tik spēja noīrēt istabu un ielikt tajā galdu, tika atļauts pieņemt iedzīvotāju noguldījumus un veidot krāpnieciskas shēmas, kuras pasaulē sauc par finansu piramīdām un kuras rietumvalstīs ir aizliegtas. Šajās krāpnieku piramīdās tika ieguldīta arī valsts un pašvaldību nauda. Cik zināms, neviens par šo gadsimta afēru vēl nav sodīts, bet par banku darbības uzraudzību galvenais atbildīgais taču bija Repše! Pēc piramīdu sabrukšanas un cilvēku aplaupīšanas Repše neuzskatīja par vajadzīgu pat atvainoties. Vai vēl viena “skolas nauda”?

Repše katru gadu kopā ar pie varas esošo premjerministru paraksta bēdīgi slaveno “Memorandu ar Starptautisko valūtas fondu”, ar ko Latvijas valdība un Latvijas banka uzņemas saistības pret šo Rietumu neokoloniālisma galveno instrumentu. Nu jau vairs nav īpaši jāpierāda, jo katrs Latvijas iedzīvotājs pēdējos 10 gadus pats uz savas ādas jūt, ko mums nozīmē SVF prasību pildīšana. Rietumu imperiālisti un starptautisko korporāciju bosi savās kompānijās Repši priecīgi dēvē par vispaklausīgāko centrālās bankas prezidentu. Bet mēs ar visām tiesībām Repši varam saukt par galveno Latvijas interešu iztirgotāju un Rietumu neokoloniālisma talantīgāko pakalpiņu. Pēc SVF prasībām Repšes uzturētais monetārais režīms, lata apmaiņas kurss, nodokļu sistēma un kredītu likmes visus šos gadus ir žņauguši Latvijas tautsaimniecību, noteikuši zemās algas, pensijas un noziedzīgi mazos bērnu pabalstus, iznīcinājuši veselas tautsaimniecības nozares, veselības aprūpes sistēmu un izglītību, uzturējuši siltumnīcas apstākļus ārvalstu spekulatīvajam kapitālam, kā arī organizētajai noziedzībai, kas jau iespiedusies pat Satversmes aizsardzības birojā. Ja pasaule uz Latviju raugās kā uz vienu no korumpētākajām valstīm pasaulē, tad par to mēs varam pateikties, pirmām kārtām, tieši Repšem. Premjeri ir nākuši un gājuši, bet Repše vienīgais šos gadus ir ieņēmis vissvarīgāko posteni, no kura atkarīga Latvijas tautsaimniecība un sociālā politika. Citiem vārdiem tādu politiku sauc par tautas genocīdu.

Repšes pēdējā misija

Pēdējās Rīgas domes vēlēšanas pamatoti tiek uzskatītas par 8. Saeimas vēlēšanu ģenerālmēģinājumu, un šo vēlēšanu rezultāti valdošajām labējā spārna partijām nav iepriecinoši. Pastāv reāla varbūtība, ka arī Saeimas vēlēšanās pārliecinošu pārsvaru var gūt kreisā spārna partijas. Tas savukārt var nozīmēt ne vien valdošo partiju atstumšanu no tik ierastās “siles”, bet arī būtisku valsts politiskā kursa maiņu. Ciest var ne tikai savtīgās ekonomiskās intereses, bet arī Transatlantiskās alianses stratēģiskās intereses visā Baltijas reģionā. Labējie politiķi, kas mūsu gadījumā ir arī galvenie mūsu nacionālo interešu iztirgotāji un valsts suverenitātes grāvēji, ir nobijušies ne pa jokam. Vēl jau viss nav iztirgots. Tauta pēc enerģētiķu arodbiedrību un sociāldemokrātu iniciatīvas pagaidām ir nosargājusi “Latvenergo”, Latvijai palikuši vēl arī citi svarīgi objekti. Kreiso spēku uzvara Saeimas vēlēšanās visiem šiem plāniem var pārvilkt treknu svītru. Tieši tāpēc no rezervistu soliņa cīņas arēnā tiek komandēts Einars Repše. Viņa partija (tie paši vecie vēži jaunā kulē) var izglābt gan labējo spēku valdošo stāvokli, gan līdzšinējo politisko kursu. Tiesa, varas grupējumiem var nākties nedaudz pārkārtoties pie savas siles, bet – un tas viņiem ir pats galvenais – izglābta būs pati sile un visas no Latvijas iztirgošanas nākošās iespējas.

Kāda būs sociāldemokrātu atbilde?

Raksta sākumā minētie aptaujas rezultāti liecina vēl par vienu būtisku lietu: lai gan vīlusies partiju politikā, tauta ilgojas pēc patiešām glābjoša spēka, kas cīnītos nevis par kāda varas grupējuma savtīgajām interesēm, bet spētu stratēģiski pārstāvēt visas tautas intereses. Par to, ka šīs intereses ir nonākušas strupceļā, liecina citas aptaujas rezultāti: 70% aptaujāto vidusskolēnu un augstskolu studentu ir noskaņoti atstāt Latviju, lai izdzīvošanas iespējas meklētu ārvalstīs. Tāds ir labējo partiju un Repšes 11 gadu darbības rezultāts. Bet vai kreisie spēki spēj tautai piedāvāt pārliecinošu alternatīvu?

Galvenā atbildība par kreiso un patriotisko spēku turpmāko kursu, manuprāt, jāuzņemas tieši sociāldemokrātiem, jo PCTVL ietilpst arī organizācijas ar visai liberāliem uzskatiem, kuras vieno tikai nostāja nacionālā jautājumā. Patreizējos kritiskajos apstākļos nacionāla dalīšanās un ķīviņi, manuprāt, var tikai mazināt alternatīvas politikas iespējas. Bet cik saliedēti ir paši sociāldemokrāti? Notikumi pēc pašvaldību vēlēšanām liecina par ārkārtīgi bīstamām tendencēm. Lai gan sociāldemokrātu vidū ir daudz pašaizliedzīgu cilvēku, tomēr komanda kopumā vairs neatstāj pārliecinošu iespaidu. Sākušies necienīgi publiski ķīviņi un pat atklāts naidīgums pašu sociāldemokrātu rindās, novērota nepieļaujama nekonsekvence sociāldemokrātiem svarīgos politiskajos jautājumos vai pat atkāpšanās no principiālām sociāldemokrātu nostādnēm, novēroti nepieļaujami principiālas dabas kompromisi, pasīva ļaušanās notikumu straumei. Arī tas daļēji izskaidro vēlētāju svārstīgumu un gatavību balsot par šķietami pārliecinošāku spēku.

Par partijas saliedētību un politisko kursu vislielākā atbildība jāuzņemas augstākajai partijas vadībai un tās priekšsēdētājam. Skaidrs, ka dažu cilvēku dēļ nedrīkst ciest partijas autoritāte, vēl jo vairāk – tik kritiskā brīdī. Par nožēlu jāatzīst, ka visaugstākā partijas vadība ir pati iesaistījusies iekšpartijas ķīviņos, veicinot iespējamo šķelšanos. Parādās arī ārēji grupējumi, kas grib pārtvert sociāldemokrātu karogu. Acīmredzot, kārtējam LSDSP kongresam ir rūpīgi jāizlemj, vai patreizējā partijas vadība spēj godam pildīt savas funkcijas? Jānoskaidro dziļākie nesaskaņu un neveiksmju cēloņi. Ja nespēj, tad delegātiem, pārvarot emocionālas antipātijas un personiskus aizspriedumus, jāvienojas par jaunas vadības ievēlēšanu, kas sociāldemokrātus spētu vienot aktīvai un atbildīgai darbībai. Šoreiz nav tik svarīgi, kurš partijas grupējums ņems virsroku. Neder arī arguments, ka kādam līderim nav alternatīvas. Jo partija būs aktīvāka un konsekventāka (ne tikai pirms vēlēšanām), jo vairāk radīsies potenciālu līderu. Daudz svarīgāk, vai jaunā vadība spēs vadīt partiju visas Latvijas interesēs. Ir pienācis pēdējais laiks pacelties pāri sīku interešu grupu ķīviņiem. Jāsāk rīkoties stratēģiski. Tikai tādā veidā iespējams izgāzt Repšes pēdējo misiju.

Jānis Kučinskis

Juris Bojārs: Repše bija viena no galvenajām figūrām naudas reformā, viņa paraksti bija uz visiem dokumentiem, uz kuru pamata no visām Latvijas krājkasēm tika savākta visa padomju nauda, kas pēc tam ar vagoniem aizvesta prom. Toreiz augstākajā padomē tika izveidota speciāla izmeklēšanas komisija. Noskaidrojās, ka tanī lietā bija trīs galvenās figūras: Repše, Kehris un Godmanis. Es kā jurists vērtēju, ka tā bija gigantiska afēra, kuras rezultātā tika apzagti visi Latvijas iedzīvotāji. Vagonus lietas rezultāts bija, ka no Latvijas izveda reālu padomju naudu par ko tajā laikā varēja Krievijā iepirkt mums nepieciešamos resursus. Precīzi nav zināms, cik, jo aizturēt izdevās tikai vienu vagonu, kurā bija pāri par 600 miljoniem rubļu. Kā lēš ekonomisti, pēc tā laika valūtas kursa tika izvests ap vienu miljardu dolāru. To naudu pārdeva valūtas spekulantiem. Es nezinu, cik konkrēti no šīs summas katrs dabūja. Kad mēs komisijā jautājam Repšem, cik tu dabūji, viņš nosarka, bet neko neatbildēja. Par to vienu aizturēto vagonu Rīgas komercbankas vadītāja Kuļika kontā parādījās 9 miljoni.