Juris Rubenis, mācītājs

Valsts, kurā es dzīvoju, nav "šī valsts", tā ir mana valsts. Mana valsts ir iela, pa kuru esmu spēris savus pirmos soļus. Mana valsts ir pilsēta, kurā esmu veidojies un veidots, apdāvināts un apzagts, atvērts pasaulei un ieslodzīts laikmeta nosacījumos.

Mana valsts ir dažāda. Te ir nesavtība un alkatība, uzupurēšanās un nodevība, dvēseļu bagātība un skaudrs tukšums. Te ne vienmēr var ticēt tam, ko tu redzi, un tam, ko tu dzirdi. Te ir neapmierinātība, rūgtums, apsūdzības. Te ir prieks par neko kā pieneņu pūka. Te ir muļķība, kas apsūdz muļķību. Te ir neticams sirds dāsnums. Te ir cilvēki, kuru acīs ieskatoties, tu zini — ir vērts dzīvot. Te ir bandīti un ielu sludinātāji, te ir cilvēki no patiltes un cilvēki, kas no pārējiem sevi nodala ar tumšu stiklu. Te ir izsūtītāji un izsūtītie. Te ir pašaizliedzīgi skolotāji un narkotiku pārdevēji skolās. Te ir bezpalīdzīgi tiesneši un noklausītas telefona sarunas.

Te ir cilvēki, kas vispirms padomā par ģimeni un sevi un tikai tad ir gatavi doties glābt pasauli. Te ir cilvēki, kas ar plikām rokām metas pasaules glābšanā un nekā nevar iemācīties kaut mazliet padomāt par sevi.

Te ir uzpirkti slepkavas un trūcīgi policisti. Te ir labi ārsti un bankrotējušas slimokases. Te padsmitnieki var brīvi pirkt degvīnu un paspēlēt naudu spēļu zālēs. Te ir Brīvības piemineklis un no sviesta darināts Ulmanis. Te ir spoži svētki un slēpts izmisums. Te ir nelaimīgi nabagi un vēl nelaimīgāki bagātie. Te ir hokeja jūsma un invalīdu vientulība. Te ir neticama uzdrīkstēšanās un stindzinošas bailes.

Te ir vislabākie cilvēki un cilvēki, kuru žēl. Te ir cilvēki, kas māk izvērtēt Vitgenšteinu, un cilvēki, kas nemāk lasīt. Te ir cilvēki, kas runā atšķirīgās valodās, bet domā līdzīgas domas. Te ir donkihoti un sančo pansas. Te ir brālīši un karlsoni. Te ir vinniji pūki un viņu draugi. Te pazīst Čaksti un Pelši, Astru un Vosu, Kirhenšteinu un Vīķi-Freibergu. Te ir redzīgi aklie un akli redzīgie. Te ir cilvēki, kas debesis pazaudē, un cilvēki, kas tās atklāj. Te ir belaši un suši. Te ir cilvēki, kas gājuši grūto sevis izvērtēšanas un pārvērtības ceļu, te ir cilvēki, kas nekad neko nav nožēlojuši. Te ir cilvēki, kas dzīvo citiem, un cilvēki, kas citus nekad vēl īsti nav pamanījuši. Te ir lepnums par Latvijas pasi un izmisums rindās pie ierēdņu durvīm. Te ir suņi, kas sakož bērnus, un padsmitnieki, kas nekad vēl nav gājuši skolā. Te ir nodevēji, kas padarīti par varoņiem, un varoņi, kurus neviens nepazīst. Te ir cilvēki, kas negrib aizmirst vēsturi, un cilvēki, kuru vēsture sākas šodien. Te ir rūgtas okupācijas atmiņas un cilvēki, kas apšauba, vai okupācija bijusi. Te ir opozīcija, kas ar pozīciju cīnās tāpēc, ka grib ņemt tieši tikpat daudz. Te ir darbaļaužu glābēji, kas tos aplaupa visvairāk. Te ir izcili talantīgi cilvēki, kas liek pasaulei brīnīties par Latviju.

Te ir armijas parādes un slimi kadeti. Te ir cilvēki, kas bailīgi atskatās uz Krieviju vai Ameriku un tāpēc neredz sevi. Te ir dubļainas peļķes zem kājām un zvaigžņota debess virs galvas. Te ir izdzīvotāji TV ekrānā un izdzīvotāji ļodzīgos koka namiņos.

Te ir gaišas bērnu acis, kas grib vēl visam ticēt, un te ir cilvēki, kas netic vairs nekam. Te ir cilvēki, kas "šo valsti" ienīst, un cilvēki, kas savu valsti joprojām karsti mīl. Te ir drūmi gudrie un priecīgi naivie. Te ir cilvēki, kas pārtiek no pagātnes atmiņām, un cilvēki, kas dzīvo tikai no nākotnes cerībām.

Te ir cilvēki, kas iemīlas un staigā apreibuši zem ievām. Te ir cilvēki, kas priecājas par dzīvi, kas tiem dota tieši šeit un tieši tagad. Te ir cilvēki, kas uzdrīkstas būt laimīgi. Te esmu es. Te ir mani labākie draugi, mani vismīļākie cilvēki, un te ir cilvēki, kurus vēl neesmu iemācījies saprast. Te ir mana valsts. Man ar to pietiek.

Tā ir dažāda un tomēr laba un mīļa arī tāda, kāda tā ir.