From: Maras@uq.net.au
Date: 12/25/01 10:18

Sveiki!

Aija raksta:

< nesaredzu kristīgās ticības monopolu garīgās lietās. >

Sekojot kristīgas ticības principiem, Patiesībai ir monopols garīgas lietās.

< teiktais noliedz sinkrētismu >

Uz kādiem principiem balstās sinkretisms, un vai tas aizstāv Patiesību?

Marija.

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/25/01 11:06

Marija:

< Sekojot kristīgas ticības principiem, Patiesībai ir monopols garīgas lietās. >

Tie kas nav kristīgi neuzskata, ka kristiešiem ir vienīgā Patiesības pieeja vai saprašana.

< Uz kādiem principiem balstās sinkretisms, un vai tas aizstāv Patiesību? >

Sinkrētismu cik saprotu kristīgā, ebreju un musulmaņu reliģija uzskata par nepatiesu, jo pielūdz Dievu citu reliģisku tradīciju formā. Senie pravieši nosodīja Yahweh pielūgšanu ar vietējo ticību formām.

Pragmātiski, kristīgā baznīca pacietusi un pat tīši izkopusi sinkrētismu, iekļaujot piemēram vietējās svētku parašas.

Pretēji, austrumu un daudzas t.s. pagānu ticības uzskata, ka dievība parādās dažādās attiecīgās formās katrai tautai (vienībai) sava.

Jautājums vai atšķirīgās konfesijas nav tādas vēsturiska sinkrētisma dēļ?

Vai sinkrētisms aizstāv Patiesību atkarājas no cilvēka ticības un/vai pārliecības.

Man vissaprotamākais modelis nespēj adekvāti runāt par Patiesību, izņemot kā izveidojoties no konkrētām pieredzes un atziņas patiesībām.

aija

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/26/01 6:30

Yi-Fu Tuan 1993. g. grāmata, Passing Strange and Wonderful ir par estētiku, kultūru un dabu. Atgādina dažus konkrētus universālus kas rodas no ķermeņa sensācijām agrā bērnībā visās kultūrās, tātad (domājot atkal par Marijas jautājumu par Patiesību) par dažām patiesībām kas norāda uz vispārēju Patiesību.

Sirdspukstiens un elpošana piedāvā cilvēkam mēru pēc tā kas uztverts kā ātrs vai lēns. Cilvēki jūtas labi pie jūrmalas dzirdot viļņu ritmus kuŗa cikls ap 8 sekundēm ir līdzīgs mierīgai elpošanai. Un vispār cilvēks iztulko dabas skaņas saskaņā ar savām ķermeņa jūtām.

Par klusumu dabā, viens cilvēkam uztverams skaņa avots ir vējš uz augiem un stādiem. Ja trūkst vējš vai stādi, tad cilvēks izjūt klusumu, piemēram pirmie Antarktikas izlūki rakstīja par citpasaulīgu klusumu kuŗu pārtrauca savādie trokšņi ledum kustoties. Zinātnieks Blaise Pascal rakstīja kā viņš iedomājas drausmīgu klusumu kosmiskā telpā. Pilsētas dzīvē klusums ir neparasts, lai gan daudzas skaņas tiek uztvertas kā neievērojamas, pat patīkamas aizmugures skaņas.

Tuans raksta, ka viena liela atšķirība no dzīves pagātnē un tagad ir kā cilvēki uztvēra mežu skaņas. Agrāk tās uztvēra draudīgāk. No turienes varēja dzirdēt nākam bīstamu mežu dzīvnieku, vilku gaudas Eiropā bet ziloņu skaņas džungļos. Cilvēks tipiski uztver skaņu atsevišķi no aizmugures skaņām un skaņu kas izceļas no klusuma kā sevišķi nozīmīgu. Relatīvā klusumā uzmanību pievērš vismazākās skaņas, it kā varot dzirdēt, ka zāle aug. Viduslaiku Eiropā zvanu skaņas būtu ļoti izcēlušās cilvēku dzīvē.

Vēsturiskā militārā taktika bieži izmantoja stipras skaņas lai iebiedētu, bungu rībināšanu, kliegšanu, vēlāk lielgabalu dunoņu. Tie atgādina dabas skaņas - pērkona dunoņu, meža dzīvnieku trokšņus. Disonanci (kā arī klusumu pirms trokšņa kā klusumu pirms vētras) cilvēki uztver kā bīstamu, chaotisku.

Rietumnieku jēdzienu par saskaņotu kosmisku mūziku (harmony of the spheres) piedēvē Pitagoram: kosmoss darbojas kā mūzikas instruments. Viduslaika kristīgā baznīca mācīja, ka cilvēka mūzika saderas (matemātiskās intervālēs) un izveidojas kosmiskām stiklainām sfērām griežoties. Tuans saka 17. gs. rietumos izveidojas revolucionāra maiņa mūzikā kuŗu varot raksturot kā lineāru diapazona izplēšanos laikā un telpā (frekvencēs, skaļumā, ātrumā, dinamikā).

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 12/26/01 7:22

Sveika Aija!

Nedaudz par patiesību, manā saprašanā. Laikam jau kādreiz stāstīju, bet atkārtošos:

Kāds vīrs pastaigājās pa lauku, elpoja svaigu gaisu un vienkārši jutās laimīgs. Te pēkšņi tam centās uzbrukt tīģeris kurš dzinās pakaļ līdz vīrs pārlēca pār kraujas malu un palika karājoties koka saknē. Palūkojies lejup viņš ieraudzīja vēl vienu tīģeri, kurš gaidīja apakšā. Divas peles, viena balta, bet otra melna uzsāka grauzt sakni pie kuras turējās vīrs. Turpat netālu auga zemene. Vīrs pastiepa roku un noplūca. Ielicis mutē to viņš sajuta cik salda gan bija šī zemene.

Starp dzimšanu un nāvi mēs karājamies vārgā diedziņā, ko sauc par dzīvību. Taisnība un netaisnība sagrauž to. Un mēs ņemamies pārliecināt citus, ka baltā pele ir pozitīva un tāpēc laba, bet melnā negatīva un slikta. Citi, kas tāpat karājās savās saknēs cenšas iegalvot, ka tā pozitīvā ir tā melnā u.t.t. Bet tikai retais noplūc zemeni, lai baudītu patiesības garšu. Tiklīdz par šo stāstam citam tā vairs nav patiesība, bet mūsu taisnība. Patiesas var būt katra subjekta uztvere un sajūtas līdz brīdim, kad viņš tās cenšas nodot citam. Tad tā ir patiesības un pašradīta tēla mistrojums, jeb taisnība. Patiesību var nodot tikai ļaujot arī otram noplūkt šo zemeni un sajust tās garšu, iepriekš neiestāstot cik tā garšīga vai nē. Uz šo zemeni var tikai norādīt, bet nedrīkst par to stāstīt, jo tad apziņa tiek aptumšota un īsto garšu vairs nevarēs sajust. Tāpat ir ar skaņām, jo tās veido mūsu uztveri un pasaules skatījumu arī caur sajūtām. Katram pašam tās jādzird bez priekša teikšanas. Un muzikālās gaumes veidošana uzspiežot to vai citu stilu. Tai skaitā arī dabā. Liekot klausīties cik jauki dzied cīrulītis, mēs dāvājam savu uztveri un taisnību, nevis patieso skanu. Tā jādzird un jānovērtē katram pašam. Bet jāņem vērā, ka sajūtas var būt arī iluzoras. Tāpat iluzora ir Patiesība. mēs varam sajust tās garšu, smaržu, skaņu, siltumu, vibrāciju, bet pati Patiesība ir un paliek parasti slēpta.

To varbūt var uztvert tikai atmetot visas sajūtas, kas ir tikai patiesības atspulgs. Bet loģiski atmest visas sajūtas un darbināt nepastarpināti uztveri nav iespējams. Bet tas nenozīmē, ka to nevar :O)

P.S. Jēdzienu aizmugures skaņas, parasts dēvēt par fona skaņām. Lai gan latviski pareizāk būtu pirmējais variants, to nelieto.

Pūks

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/26/01 4:43

Pūks:

< Patiesību var nodot tikai ļaujot arī otram noplūkt šo zemeni un sajust tās garšu, iepriekš neiestāstot cik tā garšīga vai nē. Uz šo zemeni var tikai norādīt, bet nedrīkst par to stāstīt, jo tad apziņa tiek aptumšota un īsto garšu vairs nevarēs sajust. >

Laikam mūžīgi atjaunojoša zemene, vai arī nav tā paša zemene, ja apēsta...

Ka pašam jāpārdzīvo ir pašsaprotami. Varbūt der atgādināt tādiem kam ir pārlielu tieksme citus "mācīt," iestarpinot savu iztulkojumu. Slikta pedagoģija, slikta bērnu audzināšanas metode. Šejienes tagadējās pedagoģijas metodes uzsver interaktīvo mācību kas skolotāju uzskata drīzāk par attīstības un zināšanas veicinātāju nekā lektoru.

Tomēr sajūtu uztvere bez kultūras asocijām reģistrēsies kā patīkamas/ nepatīkamas vai draudošas/ nedraudošas domāju ar lielu neatkarību vai kāds tās apzīmē vai nē. Teiksim kāds saka garšīgs, bet ir ļoti sāļš. Bez šaubām citu teiktais var iespaidot bet tikai līdz robežai un visumā, ja nedrošs. Kaut kas noteikts kā stipri sāļš netiks uztverts kā garšīgs vienalga ko kāds saka. Tas pats par karstu ūdeni, vai tas patīkams vai nav netiks nozīmīgi iespaidots ja vārošs vai pretēji ledains.

Arī cilvēki izdalās cik klausīgi pēc rakstura un kultūras. Noklausīties kādas ir cita cilvēka pieredzes mani neapdraud. Ja gribēšu, pārbaudīšu pati, nevis paļaušos uz cita iztulkojumu. Vienīgi ja man būs stipras jūtas - sevišķa cieņa, naids, vai draudzība varētu uzlikt "override" saviem pašiem uzskatiem, bet tikai līdz zināmai robežai un droši vien paturētu prātā lai turpmāk testētu.

aija

From: aabele@sveiks.lv
Date: 12/26/01 5:15

Jocīgi tie rietumnieki - baidās "tulkot" un paši spēju noturēties pretī citu "tulkojumiem" uztver kā varonību, gandrīz. Bet tieši Rietumos šodien krustojas tik daudz kultūru, ka "tulkošana" ir organiski nepieciešama, lai kaut vai pretimnācēji viens otru saprastu. Kad redzu sievietes "maisā", es gribu zināt, kāpēc. Varu "tulkojumu" pieņemt vai nepieņemt, taču zināšanas man var palīdzēt izprast. Un tā ir visās lietās. Varbūt tieši notikumu "netulkošana" radījusi Rietumos tik daudz apmaldījušos avju, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem gatavi uzspridzināt sevi un vēl paraut līdzi simtiem un tūkstošiem citu dzīvību.

Ausma

From: pooh@parks.lv
Date: 12/26/01 5:15

Aija:

< Laikam mūžīgi atjaunojoša zemene, vai arī nav tā paša zemene, ja apēsta... >

Vienam dzīve ir sakne, kuru kāds cenšas nograuzt, bet citam zemene un tās ataug.

< Varbūt der atgādināt tādiem kam ir pārlielu tieksme citus "mācīt," iestarpinot savu iztulkojumu. Slikta pedagoģija, slikta bērnu audzināšanas metode. >

Droši vien, ka tā ir, bet vēlme mācīt tomēr paliek. Līmeni... mācīt nemācot, nav nemaz tik viegli sasniegt. Bija reiz skolotājs, kurš to pārzināja pilnībā. Viņš izmantoja viena pirksta mācīšanas sistēmu. Lai ko viņam arī nejautāja, viņš pacēla pirkstu un neko vairāk ne teica ne rādīja. Kad kāds no skolniekiem atdarinot izdarīja tāpat, skolotājs šo pirkstu nocirta.

< Tomēr sajūtu uztvere bez kultūras asocijām reģistrēsies kā patīkamas/ nepatīkamas vai draudošas/ nedraudošas domāju ar lielu neatkarību vai kāds tās apzīmē vai nē. Teiksim kāds saka garšīgs, bet ir ļoti sāļš. Bez šaubām citu teiktais var iespaidot bet tikai līdz robežai un visumā, ja nedrošs. >

Pieaugušam cilvēkam ir jau grūtāk iemācīt, ka sāļš ir garšīgs un veselību veicinošs, tam vajadzīgs laiks. Ar bērniem ir citādi. Jāatceras tautas, kuras pastaigājas pa oglēm jau no bērnības. Bet kas attiecas uz tēlu projicēšanu te nu lietas ir vēl interesantākas. Var ieskaidrot, ka Hitlers vai Staļins, vai arī Jēzus ir mesija, jo tos nevar nedz pagaršot nedz pēc taustes noteikt to mesiānismu.

< Arī cilvēki izdalās cik klausīgi pēc rakstura un kultūras. Noklausīties kādas ir cita cilvēka pieredzes mani neapdraud. >

Mana mamma arī tā domā un lamā traucējošās reklāmas, bet skatos, pēc Colgeit zobupastas reklāmas kampaņas uz plaukta parādās tieši tā, bet pēc Bonuks pulvera reklāmas kampaņas, tieši tas ir mājās :O)

< Ja gribēšu, pārbaudīšu pati, nevis paļaušos uz cita iztulkojumu. >

Daudzus jo daudzus alkoholiķus un narkomānus šī doma ir pievīlusi.

< Vienīgi ja man būs stipras jūtas - sevišķa cieņa, naids, vai draudzība varētu uzlikt "override" saviem pašiem uzskatiem, bet tikai līdz zināmai robežai un droši vien paturētu prātā lai turpmāk testētu. >

Kaut kam jau nemainīgam jābūt. Kā gan citādi varētu pārbaudīt un saredzēt izmaiņas :O)

Pūks

From: uldis@parks.lv
Date: 12/26/01 5:48

Aija:

<< Ja gribēšu, pārbaudīšu pati, nevis paļaušos uz cita iztulkojumu. >>

Pūks:

< Daudzus jo daudzus alkoholiķus un narkomānus šī doma ir pievīlusi. >

OK, OK, un tāpēc ticēsim visi visā Mesijam Pūxam visā uz vārda un paši neko nemēģināsim, ka nekļūstam par alkoholiķiem, demokrātiem, globālistiem, vai ko sliktāku...

Lai Jums adekvāta diena :)

Uldis

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/26/01 5:55

Paga, šķiet te katrs runā pavisam par ko citu. Redzu, ka vaina mana, jo ievilku bērnus kad subjekts bija par studentiem.

Metode atbilst mērķim un vai runa par pieaugušiem vai bērniem.

Bērnam ir divas pretējas vajadzības-- 1) pašam atrast ar savām izjūtām. Tādā gadījumā skolotājs vai vecāks piedāvā viņam drošu (Vygotsky) vietu kur spēļu veidā mācīties. 2) iemācīties kādas ir vajadzīgi nemaināmas likumības, teiksim lasīt vai rēķināt. Pēdējā bērnam nav pacietības par divdomībām, viņš pat grib atkārtot vēl un vēl lai pārbaudītu, ka patiešam tā tas ir.

Vēlāk kad pamati apgūti, bērnam patīk jokoties - pārbaudīt, tīši lauzt likumus vai izpētīt robežas.

Iepriekšējā izmaiņā ar Pūku domāju par pieaugušiem un par tipiskām mācības metodēm augstskolas studentiem. Tas tāpēc, ka nesen biju novērotāja dažādās klasēs kur varēju salīdzināt mācīšanas technikas.

Iesākuma klasēs māca klasisko pieņemto laukā dominanto pieeju kā to skolotājs iztulko un pārfiltrē. Vēlākās klasēs kad šī dominantā pieeja ir iemācītā, ļoti uzsver kritisku domāšanu salīdzinot dažādas pieejas un avotus, arvien vairāk uzsverot avotus lai paši pārbauda.

Interaktīvā mācīšana ir tikai metodes kā izbēgt to, ka studenti aizmieg klasēs. Mācīšana ir tik dināmiska, iesaistot pašus studentus ar nodarbībām, sadalot grupiņās, izmantojot palīglīdzekļus, ka nav iespējams studentam nebūt neiesaistītam. Šādās klasēs nav formāts kur skolotājs klases priekšā notur lekcijas bet drīzāk īslekcija (varbūt 5 - 15 min.) un pēc tam darba grupas kur studenti veicina projektus, pārspriež un pēc tam grupas pārstāvis paziņo secinājumus visai klasei.

Lai gan iesākuma klasēs māca klasisko dominanto pieeju, visefektīvākā pieeja ir interaktīva. Vēlāk kad grādu studenti iesāk paši savu pētniecību, lekcijas formāts pat var būt vislabākais tāpēc, ka koncentrēti izsaka ko lietpratējs profesora personā ir pats iemācījies. Šajā posmā studentiem arī mazāk vajadzība pēc trikiem lai iesaistītu uzmanību, jo ir pašmotivēti tīras informācijas kāres dēļ. Tomēr interaktīvās metodes arī der un seminārs arī tāds ir.

Tulkojumam no eksperta skolotāja personā ir sava vieta bet it sevišķi humanitārās disciplīnās tas nav galvenais. Galvenais ir 1) veicināt studenta kritisko domāšanu un iesākt viņa interesi subjektā, tā lai pēc klases viņš gribētu turpināt, un 2) veicināt viņa pētniecību palīdzot viņam ar avotiem un kontaktiem kā arī paša perspektīvu.

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 12/26/01 7:10

< Bērnam ir divas pretējas vajadzības-- 1) pašam atrast ar savām izjūtām. / . . . / 2) iemācīties kādas ir vajadzīgi nemaināmas likumības, teiksim lasīt vai rēķināt. Pēdējā bērnam nav pacietības par divdomībām, viņš pat grib atkārtot vēl un vēl lai pārbaudītu, ka patiešam tā tas ir. >

Tas ir tad, ja runa ir par simbolisko un verbālo uztveri. Bet ir, kas tāds kaut kas nemanāms, kaut kur zemapziņā. Kad pieaugušie un sevišķi vecāki bieži vien pat negribot nodod savu aizgūto apziņu tālāk. Tās var būt gan garšas izjūtas, kuras var nostiprināties tikai pēc acij pat netveramas vecāku attieksmes pret to vai citu pārtiku. Tas var būt turpmākā dzīvesbiedra izvēlē, kad tiek vairākkārt izvēlēti vīri, vai sievas alkoholiķi. Un tam nav sakara nedz ar iemācīšanu nedz ar paša gribu.

Pūks

From: arubenis@ix.netcom.com
Date: 12/27/01 8:52

< Tulkojumam no eksperta skolotāja personā ir sava vieta bet it sevišķi humanitārās disciplīnās tas nav galvenais. Galvenais ir 1) veicināt studenta kritisko domāšanu un iesākt viņa interesi subjektā, tā lai pēc klases viņš gribētu turpināt, un 2) veicināt viņa pētniecību palīdzot viņam ar avotiem un kontaktiem kā arī paša perspektīvu. >

" Tulkošana" jau ir "mazgāšana" un tā ir bīstama, ja skolēni un studenti nav iemācīti kritiski vērtēt un spriest. Jāiemācās kritiski uztvert un prast pārbaudīt, vai skolotāja (=lektora) teiktais ir fakti, vai tikai pieņēmumi. Pieņēmumi ir bīstami, īpaši ja ar tiem operē zibeņzeļļi, kuriem pašiem nav skaidrs par ko tie runā. Kaut arī tie būtu profesoriņi.

From: aabele@sveiks.lv
Date: 12/27/01 10:09

Pareizi, Artur, tās ir divas vienlīdz svarīgas lietas - prast vērtēt pašam un spriest par cita vērtējumu.

Ausma

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/29/01 6:43

Agrāk rakstīju par skaņu patiesībām kas radās brīvā dialogā ar estētiķa grāmatu:

< Yi-Fu Tuan 1993. g. grāmata, Passing Strange and Wonderful ir par estētiku, kultūru un dabu. Atgādina dažus konkrētus universālus kas rodas no ķermeņa sensācijām agrā bērnībā visās kultūrās >

Tuan arī raksta kā atšķiras estētiskais iekārtojums dažādās kultūrās.

Austrālijas aborigēnu kultūras tiek organizēta pēc viņu ceļojošām pieredzēm. Mentālā karte sastāv no ceļojumiem kādus iztaisījuši viņu senči un joprojām apgaro viņu gari kā arī paši apdziesmo atceroties katrā ceļa punktā kaut ko ar dziesmām. Dzīves un kosmiskais skats pamatojas uz šīm dziesmu līnijām (song-lines) senču-sapņu laikā (dreamtime). Šajā uzskatā nav uzsvērts progress, bet uzsvērts paliekošais.

Ķīnas estētika uzsverot pāreju no emocionālā/ iesaistošā uz vēsi reflektīvo. Vietējie dabas spēku iemiesojumi (kalni, upes, meži) gaŗā skatījumā izlīdzinās iepretim viens otram. Tos iemieso antropomorfizēti gari. Kosmos lai gan izveidots no pretešķīgām karojošām daļām tomēr visumā ir līdzsvarots un harmonisks.

Tuan norāda uz ironiju, ka ainavu kontemplācija kas ir ķīniešu estētikas pamatā praktiski bija pamatota uz medību parkiem, nevis īsti mežonīgās dabas. Šos medību parkus - kādus apgleznoja un ar dzejām apcerēja - piederēja dižciltīgiem un viņiem bija iespēja šo jau cilvēku valdīto un ierobežoto dabu (ar visiem dzīvniekiem un stādiem) kontemplēt pēc medībām kuŗas beidzās ar lielām dzīrēm.

Viduslaiku Eiropas kosmiskais skats esot pamatots uz katedrāles modeļa, kas esot miniatūra debesīm kādas paceļoties katra pāri otrai un virs zemes. Tuan runā par gaismas, krāsas un krāsu spēļu uzsvaru. Lasot par šo estētiku kādu viduslaikus kristīgie cilvēki sajuta ieejot katedrālē gaismas apņemti, iedomājos arī par dainu estētiku kas arī uzsver gaismas, krāsas un krāsu spēli (vizuļot, spīguļot, dzirkstot, zibsnīt, mirgot, spīdēt utt).

Iedomājos, ka visas šīs parādības kautkādīgi sapratīs visi cilvēki. Pat klejotāju dziesmu līnijas miniatūrā var vērot pie zemniekiem kad viņi apstaigā savu sētu, katrai vietai sava nozīme, savas dziesmas, dažreiz arī savi stāsti un protams atmiņas ar kuŗām dalās. Apdziedāšana vai aplīgošana ir tieši šādas dabas staigāt no vienas uz otru vietu par katru vietu un gadījumu apcerot dziesmas.

Tāpat, dabas estētika ir visai bieži pamatota uz ierobežotu vai ieturētu dabu, jo tā ir ko vairums cilvēku pārdzīvo. (Īstā mežonīgā daba protams var būt nemaz tik kontemplātīva, vai nu tāpēc, ka automātiski nepiedāvā kas vajadzīgs izdzīvei, kur nu vēl ērtībām, bet tā uz ikdienas banalitātēm kā odiem un citiem kukaiņiem, slapjām teltīm ja pareizi nav novietotas utt. Skaistums kas izraisa mierīgu kontemplāciju ir izveidojies dabas nesentimentālā un neromantiskā likumībā.)

Bet vienalga kāda estētika, izjust dabu, parasti vairāk nevis mazāk cilvēkotu, dod cilvēkam miera sajūtu, to, ka viņam ir kas zem kājām un skatoties augšā. Viņš nejūtas iekarināts gaisā un bezgalīgas melna tukšuma apņemts. Un ja kāds grib teikt tā ir ilūzija, tad uz to pašu līmeni ilūzija kā viss kosmosā ar saviem elektromagnētiskiem viļņiem un frekvencēm saistīts. Bez kā pats par sevi nesaprotams.

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 12/29/01 8:46

Sveiki!

...tur jau arī sveikā tās atšķirības. Vieniem realitāte ir globāla civilizācija otriem senču veidotais pasaules redzējums. Kā vieniem tā otriem cits redzējums šķiet ilūzija. Pat apgalvojums, ka mēs esam dažādi un redzējumi un tātad arī realitāte, ir dažāda, paštaisna, nevis patiesa, situāciju parasti neglābj. Jo katra paša radītā realitāte liekas tik reāla, ka grūti pieņemt, ka cita radītā ir tikpat reāla un nevis ilūzija.

Bet no tādas pieejas var atbrīvoties. Kā jau biju minējis dažādas tautas to darīja ar visai līdzīgiem paņēmieniem. Parasti tās bija mīklas, loģiskie paradoksi, loģiski neatrisināmi absurdi, ko varētu dēvēt par intelektuālā šoka metodi. Dažādās pirtis, kā fiziskais šoks. Dažādā meditācija, kā ../es nezinu/ apcere, vai vienmuļa dungošana. Nereti lietā tika liktas arī apreibinātājvielas, pamatā depresanti. Lai uz brīdi kavētu prata un apziņas darbību un ļautu lielāku iespēju zemapziņai, kas ļāva saskatīt pasauli citā realitātē un arī paaugstināja spēju reāli ietekmēt piemēram lauku auglību. Viss kopumā radīja tādu kā pastāvīgu attīrīšanos no aizgūtās apziņas, jeb naivā reālisma.

Tagad šī pieredze, lai arī brīžam tiek pielietota, tomēr nezinot principus kā to pareizi likt lietā, rezultātā nav diezin cik iepriecinoša. Un cilvēki un to grupas dzīvo savās atsevišķās naivā reālisma čaulās, kurām ar reālo ir visai nosacīts sakars. Bez tam tie kas labi pārzina visu šo lietu, izmanto arvien biezāku čaulu radīšanā. Savdabīga zombēšana :O)

Pūks

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/29/01 10:41

Pūks:

< ...tur jau arī sveikā tās atšķirības. Vieniem realitāte ir globāla civilizācija otriem senču veidotais pasaules redzējums. >

Man galvenā problēma ar Pūka rakstīto, ka teiktie bieži man nesakrīt. Saka vienu bet secina pavisam citu ko es secinātu no savas pieredzes. Ja var piekrist vienam bet ne otram, iznāk sarežģīti reaģēt. Ja nepiekrīt secinājuma ķēdes apakšgalā, nevar piekrist turpmākiem secinājumiem, kaut var pieņemt, ka katram nākamam secinājumam varētu būt sava patiesība.

Pirmo teikumu jau nevaru piekrist. Neuzskatu globālo un vietējo pasauli par tīrām opozīcijām vai stingrām kategorijām, tāpēc viss pārējais kā secinājuma ķēde aiziet garam.

< cits redzējums šķiet ilūzija. >

man nešķiet mans redzējums kā vairāk vai mazāk ilūzija nekā cita. vienīgi nav access (pieejamība) citām smadzenēm tāpat kā savējām.

< Bet no tādas pieejas var atbrīvoties. >

kuŗam vispār ir šī pieeja no kā jāatbrīvojas? ne jau īsti postmodernisma cilvēkam...

< tautas to darīja ar visai līdzīgiem paņēmieniem. Parasti tās bija mīklas, loģiskie paradoksi, loģiski neatrisināmi absurdi, ko varētu dēvēt par intelektuālā šoka metodi. >

okei, piekrītu, ka arvien un vienmēr ir bijuši veidi kā paplašina vai pārvērtē savas normatīvās kategorijas. visi šie subjekti interesējuši daudzus gadus: šamanisms, maģija, burvji, raganas, reibinošo vielu lietošanu reliģiskos rituālos, transu un alternatīvas mentalitātes panākšanu ar rituālu, deju, mūziku (īpaši dūkšanu, skandēšanu)....

daudzām tradicionālām tautām ir tik cietas kategorijas, ka ir nepieciešamas šādas technikas. domāju vienam otram postmodernam cilvēkam drīzāk vajadzētu otrādi - atrast pamatu, nevis atraisīties no aizspriedumiem...

< Viss kopumā radīja tādu kā pastāvīgu attīrīšanos no aizgūtās apziņas, jeb naivā reālisma. >

Naivais reālisms, ja tā grib apzīmēt, ir raksturīgs tādās kultūrās kur uzsvērts ko šeit sauc par "essentialism", stingrās kategorijas pielietošanu ar stipri noteiktām īpašībām kur nepiemēroti- piemēram uz otru cilvēku. Cilvēks ir dzīva, atvērta, mācoša organiska būtne un ierobežot viņu ar statisku modeli ir bezcerīgi. Pat tagadējās A.I. programmas vēl inteliģences (ne jau cilvēku!) modelēšanā nav nemaz tik sekmīgas lai gan viņas spēj modelēt vienkāršas e-būtniņas (sākot ar James Conway "Game of Life" agro programmu, Richard Dawkins "Biomorph Land" un citu "cellular automata" varbūt sarežģītākas bet tomēr vēl relatīvi primitīvas...

Nav vajadzīga nekāda šoka vai mistērija. Var ar loģiku saprast un kaut vai no šīm AI programmām saprast, ka -jebkāda inteliģence- (netikai cilvēka) ir kompleksa adaptīva sistēma. Tā tad gluži kā Harijs rakstīja otru cilvēku nemaz īsti sekmīgi nevar ietvert pilnīgā totāli paredzamā modelī.

< Tagad šī pieredze, lai arī brīžam tiek pielietota, tomēr nezinot principus kā to pareizi likt lietā, rezultātā nav diezin cik iepriecinoša. / . . . / Bez tam tie kas labi pārzina visu šo lietu, izmanto arvien biezāku čaulu radīšanā. Savdabīga zombēšana :O) >

Pati neesmu tik pesimistiska. Pazīstu cilvēkus kas ļoti ērti darbojas technoloģijā un manuprāt par zombijiem nav palikuši. Manuprāt, var atrast dzīvīgus cilvēkus tāpat kā zombijus visādos apstākļos. Atšķirība zombijos un (kas ir pretstats? - sērfotājos? :)) jāmeklē citur nekā tikai technoloģijā.

Interesantāk varētu būt par inteliģenci kas nav cilvēka kāda jau varbūt tagad sāk veidoties ar spēju sevi netikai atražot bet izmantojot ātrumu un spēju izsijāt bezgala variāciju, arī mācīties un pielāgoties. (Bet par to citā vēstulē...)

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 12/29/01 12:26

Sveiki!

Jā, mūsu izteiksmes forma un arī termini atšķiras un tāpēc iznāk dažādas muļķīgas nesaprašanas.

< Neuzskatu globālo un vietējo pasauli par tīrām opozīcijām vai stingrām kategorijām, tāpēc viss pārējais kā secinājuma ķēde aiziet garam. >

Var piekrist un var nepiekrist manis teiktajam par atšķirīgo realitātes uztveri, kad vieni uzskata cilvēka ciešās saiknes ar zemi un dabu reālo nepieciešamību, bet citi to uzskata par kaut kādu retro hobiju un par realitāti uzskata jauno pasaules kārtību, jeb globālismu. Bet tā nu mēs šo pasauli redzam. es savu, bet piemēram Gundars vai Uldis citu. Un laiku pa laikam ņemamies iestāstīt viens otram, kura tad nu ir tā reālākā :O) Bet, protams ņemot vērā, ka ne viena ne otra puse nesaskata objektīvo realitāti, kas pastāv pati par sevi, tad protams objektīvi neesošu subjektīvo realitāšu opozīcija ir tikai ilūzija, kurai nav noteiktu stingru kategoriju. Ja precizē manis iepriekš teikto pastāv redzējumu pretrunu, jeb opozīcijas.

< man nešķiet mans redzējums kā vairāk vai mazāk ilūzija nekā cita. vienīgi nav access (pieejamība) citām smadzenēm tāpat kā savējām. >

Ja tā būtu tad nebūtu oponentu kā sugas vispār.

< kuŗam vispār ir šī pieeja no kā jāatbrīvojas? ne jau īsti postmodernisma cilvēkam... >

Mēs pasauli pamatā redzam tādu, kādu to mums uzzīmējuši vecāki, skolotāji, TV, radio, žurnālisti, valsts vadītāji, kaimiņi un viss tas ko saucam par sabiedrisko domu. Bet no tā var atbrīvoties (vairāk vai mazāk) un ieraudzīt apkārtējo pašam.

< okei, piekrītu, ka arvien un vienmēr ir bijuši veidi kā paplašina vai pārvērtē savas normatīvās kategorijas. visi šie subjekti interesējuši daudzus gadus: šamanisms, maģija, burvji, raganas, reibinošo vielu lietošanu reliģiskos rituālos, transu un alternatīvas mentalitātes panākšanu ar rituālu, deju, mūziku (īpaši dūkšanu, skandēšanu).... >

Nav runa par savu normatīvo kategoriju paplašināšanu vai pārvarēšanu. Runa ir par sabiedrības normatīvo kategoriju pārvarēšanu. Kaut vai tādi jēdzieni, kuri mums šķiet objektīvi, kā labs un slikts. Tādu objektīvi nav. Tas ir tikai viens no mūsu naivās realitātes iluzoriem veidojumiem. Tas gan nenozīmē, ka es aicinu atmest sabiedriskās normas. Tas nozīmē tikai skatu bez to subjektīvisma. Tad var lietas skatīt patiesākas kā tas ir parasts. Paņēmieni, ka atbrīvoties no aizgūtās apziņas ir visai dažādi un nav vienotas receptes. Vieniem tas ir caurumu duršana vaigos un muguras dauzīšana ar ķēdēm , citiem dziļas pārdomas... es nezinu.. veidolā. Tas nu katrai tautai ir savs.

< daudzām tradicionālām tautām ir tik cietas kategorijas, ka ir nepieciešamas šādas technikas. domāju vienam otram postmodernam cilvēkam drīzāk vajadzētu otrādi - atrast pamatu, nevis atraisīties no aizspriedumiem... >

Ko uzskata par pamatu. Subjektīvo realitāti ar tās labo un ļauno, skaisto un neglīto, vai objektīvo realitāti ar tās ...es nezinu... Man domājas, ka subjektīvā realitāte ir tomēr nestabila un tamdēļ notiek tā, ka cilvēks, kurš stabili stāvējis uz kāda no šiem pamatiem, sakarā ar sabiedrības normatīvo kritēriju izmaiņām, pēkšņi šo pamatu zaudē, sākas vardarbība un vainīgo meklēšana. Bet vainīgais ir pats meklētājs, jo stāvējis uz kaut kā nestabila.

Protams kā izņēmumu pieļauju tādiem cilvēkiem, kuriem šis pamats ir izslīdējis. Tad kā vienu no veiksmīgākajiem paņēmieniem es uzskatu dažādās reliģiskās sektas, kuras māk izveidot jaunu subjektīvu pamatu un pārliecināt par tā objektivitāti. Bet man atkal domājas, ka rietumu civilizācija dēļ savu normatīvu brīvību pamatu ir pārvērtusi par kaut ko slidenu un tamdēļ cilvēki metas pie pirmā pagadījušās pamata piedāvātāja. Globālisms ir tikai viens no tiem.

Bet protams es pilnīgi saprotu, ka daudziem nav iespējams saprast kā skaidri loģiski pierādāms pamats, kuru piedāvā, piemēram, globālisti var būt neīsts, pretēji kāda piedāvātam ...es nezinu.. pamatam. Tas droši vien šķiet pilnīgs murgs. Tas ir gluži tā, ja kāds teiktu ka akačainais purva ūdeņiem pārpludinātais klaids ir stingrāks pamats, nekā saliņas, kuras izveidojušās purvā un pat ar mežu apaugušas.

Taču ir tāda lieta, ka pastaigājot pa ...es nezinu, purvu var nonākt purva malā, bet stāvot uz purva stingrās saliņas, malā nonākt nevar nekad. Bet tas ir tikai viens no piemēriem. Tāpat varētu teikt par visuma tukšumu un mūsu zemi vai vēl ko citu.

< Naivais reālisms, ja tā grib apzīmēt, ir raksturīgs tādās kultūrās kur uzsvērts ko šeit sauc par "essentialism", stingrās kategorijas pielietošanu ar stipri noteiktām īpašībām kur nepiemēroti- piemēram uz otru cilvēku. Cilvēks ir dzīva, atvērta, mācoša organiska būtne un ierobežot viņu ar statisku modeli ir bezcerīgi. >

Vispār par to jau es runāju. Sabiedrība cenšas veidot šo statisko modeli ar loģikas palīdzību. Pašlaik ir aizveidojusies līdz globālismam.

< Nav vajadzīga nekāda šoka vai mistērija. Var ar loģiku saprast un kaut vai no šīm AI programmām saprast, ka jebkāda inteliģence (netikai cilvēka) ir kompleksa adaptīva sistēma. Tā tad gluži kā Harijs rakstīja otru cilvēku nemaz īsti sekmīgi nevar ietvert pilnīgā totāli paredzamā modelī.>

Inteliģenta būtne, kā saprātīga saprotoša ir adaptīva, ja tāda vajadzība pastāv. Latviešiem inteliģences bijis pārpārēm un tāpēc esam spējuši šai mainīgajā vidē turpināt saglabāt savus pamatus, par spīti kristīgiem, komunistiskiem, vai finansu globālistiem, kuriem šis pamats šķitis tikai kā tāda savdabīga māņticīga izklaide, hobijs.

Par šoku un mistēriju. Šoks dažkārt noder. To kā terapiju pielieto. Mistērija, tā ir tikai tiem kuri nesaprot.

< Pati neesmu tik pesimistiska. Pazīstu cilvēkus kas ļoti ērti darbojas technoloģijā un manuprāt par zombijiem nav palikuši. >

Es domāju, ka vairums cilvēku pašlaik rietumos vadās pēc TV un citu masu mēdiju piedāvātā labā un sliktā. Un tie, kuri tā nedara arvien mazāk tiek saprasti un paliek itinkā maliņā.

< Interesantāk varētu būt par inteliģenci kas nav cilvēka kāda jau varbūt tagad sāk veidoties ar spēju sevi netikai atražot bet izmantojot ātrumu un spēju izsijāt bezgala variāciju, arī mācīties un pielāgoties. >

Dzīve dabīgos apstākļos ir kļuvusi par daudzu TV šovu pamatu. Un kā izrādās dabīgos apstākļos, spēja ātri un bezgalīgi variēt ar datora palīdzību, vai ātri pārvietoties ar jaunizgudrotu transporta līdzekļu palīdzību, gadījumā, ja to nav, neko nedod.

Pūks

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/29/01 4:51

Pūks:

< citi to uzskata par kaut kādu retro hobiju un par realitāti uzskata jauno pasaules kārtību, jeb globālismu. >

Ir zināma inde no vienas puses runāt universāli cilvēces vārdā it kā Patiesību un no otras puses uzstādīt savējo kā labāku. Tas, ka šeit nolieci otrā viedokli par "retro hobiju" (nicināms jēdziens) nenorāda uz neitralitāti bet runāšanu no kanceles, autoratīvi.

Tā tad pretruna ideoloģijā un tā praksē.

< Un laiku pa laikam ņemamies iestāstīt viens otram, kura tad nu ir tā reālākā :O) >

Nē, es nevienam nestāstu, ka mans skats ir reālāks, tikai reālāks pēc savām pieredzēm. Tas, ka cilvēks ir subjektīvs man ir gandrīz triviāls atzinums ko laikam sapratu kaut kad pamatskolā.

< Mēs pasauli pamatā redzam tādu, kādu to mums uzzīmējuši vecāki, skolotāji, TV, radio, žurnālisti, valsts vadītāji, kaimiņi un viss tas ko saucam par sabiedrisko domu. Bet no tā var atbrīvoties (vairāk vai mazāk) un ieraudzīt apkārtējo pašam. >

Es redzu pasauli ĻOOTI citādu nekā to redzēja mana māte, vairums mani skolotāji, nemaz nerunājot par radio, žurnālistiem, utt utt. Mana NOZĪMĪGĀ SĀBIEDRĪBA (nevis kāda mistiska sabiedrība "out there") ir mani līdzinieki - tuvinieki, jo ar tiem visvieglāk saprasties tāpēc, ka dalos kaut kādos nozīmīgos aspektos (ne ar visiem ar to pašu). Starp citu (cik spriežu no internetu trubiņas) pretēji dominantām Latvijas tradīcijām tie pat ir ļoti atšķirīgi pēc dzimuma, izglītības, vecuma, darba specialitātes, ienākumiem, etniskās piederības, rases, utt.)

Mana vispārējā sabiedrība sastāv no visiem iespaidiem kuŗu pārstāv ĻOOTI atšķirīgi cilvēki.

Salikums ir oriģināls, mans pats, nevis "sabiedrības."

< Nav runa par savu normatīvo kategoriju paplašināšanu vai pārvarēšanu. Runa ir par sabiedrības normatīvo kategoriju pārvarēšanu. Kaut vai tādi jēdzieni, kuri mums šķiet objektīvi, kā labs un slikts. >

Kam šīs rindas ir rakstītas?! Kādas sabiedrības kategorijas ir jāpārvara? Man jēdzieni neliekas objektīvi un labs/slikts ir vērtības kuŗas objektīvi izvērtēt ir problemātiski. Sabiedrības normas ir nemitīgā maiņā lai gan tas var būt nemanāmi. Latvijas gadījumā maiņas var ievērot. Pēdējos desmit gados ir nākušas milzīgas pārmaiņas durvīm atveroties uz rietumiem.

< Tādu objektīvi nav. Tas ir tikai viens no mūsu naivās realitātes iluzoriem veidojumiem. >

Vēlreiz, kuŗi ir šie objektīvisti, maitas tādi, tumsoņas? :)

< Tas gan nenozīmē, ka es aicinu atmest sabiedriskās normas. >

Arī es neaicinu atmest normas (anything goes), bet viņas uzlabot lai labāk atbilstu tagadējai realitātei. Es nesaredzu retro par nopietnu opciju.

< Vieniem tas ir caurumu duršana vaigos un muguras dauzīšana ar ķēdēm , citiem dziļas pārdomas... es nezinu.. veidolā. Tas nu katrai tautai ir savs. >

Nu, vai tad tev tie ķēdes dauzītāji un pīrsingotāji ir vai nav pieņemami? Zini, man ir muziķis - grandžists (grunge)/ pankists, pietiekoši labs draugs, ka atgriežoties uz Blūmingtonu arvien apciemo. Viņam ir šādi pīrsingi, tetovējumi, mati košās krāsās izkrāsoti un apgriezti. Kruts čoms krīzes laikos! Kad man bija vajadzība uzdāvināja vairākus pašiedziedātos gotiskos brēcienus un tie ļoti labi atspoguļoja kā jutos, bija pavisam piemēroti.

< Ko uzskata par pamatu. Subjektīvo realitāti ar tās labo un ļauno, skaisto un neglīto, vai objektīvo realitāti ar tās ...es nezinu... Man domājas, ka subjektīvā realitāte ir tomēr nestabila un tamdēļ notiek tā, ka cilvēks, kurš stabili stāvējis uz kāda no šiem pamatiem, sakarā ar sabiedrības normatīvo kritēriju izmaiņām, pēkšņi šo pamatu zaudē, sākas vardarbība un vainīgo meklēšana. >

Bet nupat aizstāvēji subjektivitāti, kā tad ir? Pašai pamati ir bijuši izsperti vairākas reizes dzīvē, bet es vēl nevienu neesmu noslepkavojusi vai pa īsto piekāvusi. Vainas meklēšanai arī tipiski nav laika, jo ir citas lietas ko darīt.

& atkal kāda te vispārīga Patiesība?

< Bet man atkal domājas, ka rietumu civilizācija dēļ savu normatīvu brīvību pamatu ir pārvērtusi par kaut ko slidenu un tamdēļ cilvēki metas pie pirmā pagadījušās pamata piedāvātāja. Globālisms ir tikai viens no tiem. >

No kurienes nāk tava tik visaptverošā saprašana par rietumu civilizāciju kuŗā pats pat neesi dzīvojis?

Globālisms kā jau var redzēt no Sveika pārrunām nozīmē dažādas lietas. Ja globālisms nozīmē, ka izveidosies policistu pasaule kur viss ko mēs darām tiks reģistrēts un novērots līdz pašam sīkumam, ja tas nozīmē, ka visur izņemot Afganistānā būs MacDonalds - esmu PRET tādu globalizācīju.

Bet ja tas ir atzīt kas jau de facto noticis, tad man interesē kā mēs varam tajā iekārtā saglabāt savu individuālo, vienības un tautas identitāti lai netiktu samalti kādā ēsmas putrā.

Neredzu, ka naivs mistisks pastorālisms vai pastorāles to panāktu. Man liekas ir vajadzīgi ļoti spējīgi cilvēki kas saprot un spēj brīvi kustēties tagadējā technoloģijā.

< Taču ir tāda lieta, ka pastaigājot pa ...es nezinu, purvu var nonākt purva malā, bet stāvot uz purva stingrās saliņas, malā nonākt nevar nekad. >

Ja stāsti stāstus no savas pieredzes, to apgāzt nevar un to drīzāk noklausīsies, nevis vispārinājumus par citiem (ļauniem rietumiem).

< Vispār par to jau es runāju. Sabiedrība cenšas veidot šo statisko modeli ar loģikas palīdzību. Pašlaik ir aizveidojusies līdz globālismam. >

Nu es gan neredzu šādu modeli. Nesaprotu kā statisks modelis, loģika un globālisms šeit savienoti.

Bez tam, kovboji varbūt nepārpūlē savas pelēkās šūniņas, bet viņi ir diezgan kustīgi.

< Latviešiem inteliģences bijis pārpārēm un tāpēc esam spējuši šai mainīgajā vidē turpināt saglabāt savus pamatus, par spīti kristīgiem, komunistiskiem, vai finansu globālistiem >

ir vēsturnieki kas uzskata, ka latviešu verdzība zem svešiem kungiem (nevis paša saviem) ironiski panāca negaidītu un kungu negribētu blakus efektu kas esot senās dzīves veida paildzināšanu

< Es domāju, ka vairums cilvēku pašlaik rietumos vadās pēc TV un citu masu mēdiju piedāvātā labā un sliktā. Un tie, kuri tā nedara arvien mazāk tiek saprasti un paliek itin kā maliņā. >

kas ir mainījies? vairums cilvēku pagātnē arī nebija ar lielu izdomu, pieņēma salīdzināmi pasīvi visādus ierobežojumus un aktīvi tik daudz neiestājas par disfunkcionāliem netikumiem.

man liekas rietumi drīzāk uzsver paša laimes kalšanu, nevis fatālistisku un deterministisku nevēlamā pieņemšanu.

pašai ir maz laika skatīties TV un tāpat tiem kuŗus pazīstu. ziņām un dažām komēdijas uc programmām ir ļoti derīga. problēma ir ja to hipnotiski un nekritiski skatās stundu pēc stundas nedarot citu.

< Dzīve dabīgos apstākļos ir kļuvusi par daudzu TV šovu pamatu. Un kā izrādās dabīgos apstākļos, spēja ātri un bezgalīgi variēt ar datora palīdzību, vai ātri pārvietoties ar jaunizgudrotu transporta līdzekļu palīdzību, gadījumā, ja to nav, neko nedod. >

Tas tad raksturo nabadzīgākās industrializētās zemes vairāk nekā bagāto ASV.

aija

From: uldis@parks.lv
Date: 12/29/01 5:04

Bravo, Aija:)

Uldis

From: pooh@parks.lv
Date: 12/29/01 6:36

Sveiki!

< Ir zināma inde no vienas puses runāt universāli cilvēces vārdā it kā Patiesību un no otras puses uzstādīt savējo kā labāku. >

Es runāju par diviem skatījumiem uz vienu lietu, kuri ir izskanējuši arī sveikā. Tāpat no manas puse bija runa par uzskatu dažādību.

< Tas, ka šeit nolieci otrā viedokli par "retro hobiju" (nicināms jēdziens) nenorāda uz neitralitāti bet runāšanu no kanceles, autoritatīvi. Tā tad pretruna ideoloģijā un tā praksē. >

Latvisko tradīciju saukšanu par hobiju, ar ko varot nodarboties, ja kāds vēlās un maks atļauj, izvēlējās citi sveikotāji. Bet es nedomāju, ka tā būtu runāšana no kanceles, latviskuma bērēs. Tā ir vienkārši aizgūtā apziņa, ko veido pašreizējā rietumu civilizācija ar tās masu apstrādes instrumentiem. Protams arī latviskums ir aizgūtās apziņas auglis, kura pamatā ir senču pasaules redzējums. Subjektīvais manis teiktā traktējums varētu būt arī kā ideoloģija, bet tā ir tāda kā jebkuras domas paudums.

< Nē, es nevienam nestāstu, ka mans skats ir reālāks, tikai reālāks pēc savām pieredzēm. Tas, ka cilvēks ir subjektīvs man ir gandrīz triviāls atzinums ko laikam sapratu kaut kad pamatskolā. >

Es runāju vispārināti un jāatzīst, ka gandrīz jebkurš no mums cenšoties aizstāvēt savu viedokli iedomājas to kā īsteno reālo. Tas, ka es un arī Tu to dari tikai pierāda šo tēzi.

< Es redzu pasauli ĻOOTI citādu nekā to redzēja mana māte, vairums mani skolotāji, nemaz nerunājot par radio, žurnālistiem, utt utt. >

Divu absolūti vienādu cilvēku nav. Bet mūsu pasaules redzējuma veidošanā piedalījušies visai daudzi cilvēki un māte visdrīzāk, ka pirmā.

< Mana NOZĪMĪGĀ SĀBIEDRĪBA (nevis kāda mistiska sabiedrība "out there") ir mani līdzinieki - tuvinieki, jo ar tiem visvieglāk saprasties tāpēc, ka dalos kaut kādos nozīmīgos aspektos (ne ar visiem ar to pašu). Starp citu (cik spriežu no internetu trubiņas) pretēji dominantām Latvijas tradīcijām tie pat ir ļoti atšķirīgi pēc dzimuma, izglītības, vecuma, darba specialitātes, ienākumiem, etniskās piederības, rases, utt.) >

Tā arī ir, taču sabiedrisko domu mums pauž aptaujas un masu informācijas līdzekļi. Protams, ja no tiem izolējamies, tas mūs neskar.

< Mana vispārējā sabiedrība sastāv no visiem iespaidiem kuŗu pārstāv ĻOOTI atšķirīgi cilvēki. >

Tieši tā. No tā nevar izvairīties.

< Salikums ir oriģināls, mans pats, nevis "sabiedrības." >

Salikums ir oriģināls un salikts pēc savas gribas, bet no piedāvātajiem gabaliņiem. Vēl, jāsaka, ka arī tas ko saucam par savu gribu ir veidots tieši tā.

< Sabiedrības normas ir nemitīgā maiņā lai gan tas var būt nemanāmi. Latvijas gadījumā maiņas var ievērot. Pēdējos desmit gados ir nākušas milzīgas pārmaiņas durvīm atveroties uz rietumiem. >

...un aizveroties uz austrumiem. Runa bija par šī pārvarēšanu.../ "retro hobiju" (nicināms jēdziens)/. Normas ir nemitīgā maiņā un tātad tas nav stabils pamats. Es runāju par pamatu, kuŗš ir nemainīgs. Tādi kā piemēram /es nezinu/, vai bērnišķīgais NE /nesaki NE jā NE nē/.

< Vēlreiz, kubi ir šie objektīvisti, maitas tādi, tumsoņas? :) >

Viņus mēdz dēvēt par tādejādiem. Objektīvā redzējuma mirkļus par satori. Droši var apgalvot, ka tādu pieredzi guvušie ir tumsoņas, jo tumsa ir tukšums, bet tas ir pamatu pamats.

< Arī es neaicinu atmest normas (anything goes), bet viņas uzlabot lai labāk atbilstu tagadējai realitātei. Es nesaredzu retro par nopietnu opciju. >

Bet tā kā šis realitātes redzējums ir dažādiem cilvēkiem dažāds, tad arī jāņem vērā, ka arī uzlabojumi ir dažādi. Un uzlabojumi un labāka realitāte citiem tāda nešķitīs. Tātad runa var būt tikai par paša uztverei patīkamāku lietu sakārtotību.

< Nu, vai tad tev tie ķēdes dauzītāji un pīrsingotāji ir vai nav pieņemami?>

Es pirmāk runāju par metodēm /viena ir fiziskais šoks/ kā dažādās tautas mēdza un mēdz atbrīvoties no aizgūtās apziņas. Tam nav sakara ar sevis izdaiļošanu ar krellēm, gredzeniem, zīmējumiem, vai vēl ko citu.

< Bet nupat aizstāvēji subjektivitāti, kā tad ir? >

Vispār es te neko īpaši neesmu aizstāvējis. Runa bija par to, ka pamati, kurus uzskatām par tādiem galu galā ir plūstošās smiltis. Tāpēc vieglāk būtu, ja to tā arī pieņemtu. Tad arī neko mums nevarētu izspert.

Reakcijas uz pamatu zaudējumu ir visai dažādas. Pamatā varētu izšķirt divus. Paaugstinātu agresivitāti un apātiju. Bet kā nu kuram tā izpaužas tas ir pilnīgi individuāli.

< & atkal kāda te vispārīga Patiesība? >

Par patiesību gan varu pateikt visai maz. Runa ir par subjektīvo taisnību.

... vēlreiz padomājot neko patiesāku par ...es nezinu un jau minēto NE es neatrodu.

< No kurienes nāk tava tik visaptverošā saprašana par rietumu civilizāciju kuŗā pats pat neesi dzīvojis? >

Islams un Marksisms arī ir rietumu civilizācija. Tā teikt dzinumi no vienas saknes. Šīs saknes skaidri var saskatīt.

< Ja globālisms nozīmē, ka izveidosies policistu pasaule kur viss ko mēs darām tiks reģistrēts un novērots līdz pašam sīkumam, ja tas nozīmē, ka visur izņemot Afganistānā būs MacDonalds - esmu PRET tādu globalizācīju. >

Afganistānā arī būs McDonalds.

< Bet ja tas ir atzīt kas jau de facto noticis, tad man interesē kā mēs varam tajā iekārtā saglabāt savu individuālo, vienības un tautas identitāti lai netiktu samalti kādā ēsmas putrā. >

Sākt vienīgi ar sevi un aicināt apkartējos darīt to pašu. Pašam manipulēt ar savu uztveri un neļaut to darīt citiem. Manipulējot ar savu uztveri varam nejust sāpes, nemanīt badu, izmantot visu sev tīkamā veidā.

< Neredzu, ka naivs mistisks pastorālisms vai pastorāles to panāktu. Man liekas ir vajadzīgi ļoti spējīgi cilvēki kas saprot un spēj brīvi kustēties tagadējā technoloģijā. >

Arī tas protams. es jau teicu, ka jāprot izmantot visu sev tīkamā veidā.

< Ja stāsti stāstus no -savas- pieredzes, to apgāzt nevar un to drīzāk noklausīsies, nevis vispārinājumus par citiem (ļauniem rietumiem). >

Nav nekādu ļauno rietumu. Ir tikai darbība un sekas. Par to tad arī runāju. Tāpat ir mana patikšana vai nepatikšana un .../es domāju/. Sekas savukārt var mūs ietekmēt un, ja negribam var arī neietekmēt. Un nedomāju, ka bioloģiski sevišķi atšķiros no pārējiem cilvēkiem.

< Nesaprotu kā statisks modelis, loģika un globālisms šeit savienoti. >

Statisks modelis.. /demokrātija, tas ir labi, pozitīvi un progresīvi/. Loģiski vispareizāk ir panākt maksimālu demokrātijas funkcionēšanu nesot maksimālu peļņu. Maksimāla peļņa var būt, atsakoties no to gūt traucējošās dažādības un nacionālajām īpatnībām, robežām un panākt globālu vispārēju kārtību.

< kas ir mainījies? vairums cilvēku pagātnē arī nebija ar lielu izdomu, pieņēma salīdzināmi pasīvi visādus ierobežojumus un aktīvi tik daudz neiestājas par disfunkcionāliem netikumiem. >

Pagātnē nebija, preses, interneta un satelīta TV. Tāpēc vispārējās, globālās tendences pārvietojās pasaulē ļoti lēni un ieguva nacionālās īpatnības un galu galā tika adaptētas tiktāl, ka kļuva par nacionālajām atšķirībām.

< man liekas rietumi drīzāk uzsver paša laimes kalšanu, nevis fatālistisku un deterministisku nevēlamā pieņemšanu. >

Tikai šai laimes kalšanai klāt nāk pamatīga instrukcija.

< Tas tad raksturo nabadzīgākās industrializētās zemes vairāk nekā bagāto ASV. >

Realitātes šovi ir pārpludinājuši Rietumeiropu un nu jau arī mūs un Krieviju. Nezinu kā tas ir ASV un teiksim Taizemē.

Pūks

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/30/01 12:18

Pūks:

< Latvisko tradīciju saukšanu par hobiju, ar ko varot nodarboties, ja kāds vēlās un maks atļauj, izvēlējās citi sveikotāji. >

Ņemot vērā, ka parādījās Pūka tekstā, Pūkam būtu jāpieņem atbildība kāpēc tieši šo jēdzienu nevien pieņēma bet izcēla.

< Es runāju vispārināti un jāatzīst, ka gandrīz jebkurš no mums cenšoties aizstāvēt savu viedokli iedomājas to kā īsteno reālo. Tas, ka es un arī Tu to dari tikai pierāda šo tēzi. >

Nē tas to nepierāda. Esmu atkārtoti problematizējusi "īsteni reālo," arī savējo. Šajos teikumos drīzāk tiek demonstrēts, otrā viedokļa neievērošanu.

< … sabiedrisko domu mums pauž aptaujas un masu informācijas līdzekļi. Protams, ja no tiem izolējamies, tas mūs neskar. >

Sabiedrisko domu pauž viskautkas. Teikt, ka pauž aptaujas, masu info vai x y z neko pats par sevi neizsaka.

ah, tad tur tā raize.... nav ko birdināt asaras. rietumi visai kārtēji interesējušies par austrumiem. palīdzējis atsvaidzināt.

bet ja bija domāts Pūkam žēl lielais brālis lācis, nekur taču nepazudīs, ciemojies 50 gadi, kāpēc ne arī kādi citi viesi?

< Es pirmāk runāju par metodēm /viena ir fiziskais šoks/ kā dažādās tautas mēdza un mēdz atbrīvoties no aizgūtās apziņas. Tam nav sakara ar sevis izdaiļošanu ar krellēm, gredzeniem, zīmējumiem, vai vēl ko citu. >

kāpēc tik ierobežots skats uz tā kas varētu šokēt? rotājumi & tērpi arī ir ar simbolisku nozīmi. droši vien var atrast izskatu kas šokētu visai daudz cilvēku, piem. esmu redzējusi gleznojumus kur estētiski saliktas dzīvnieku iekšas un vielas kas tipiski izsauc vemšanu.

< Vispār es te neko īpaši neesmu aizstāvējis. >

Aha, tad ļaunie rietumi, technoloģija un globālisms vairs nedraud?

< Runa bija par to, ka pamati, kurus uzskatām par tādiem galu galā ir plūstošās smiltis. Tāpēc vieglāk būtu, ja to tā arī pieņemtu. Tad arī neko mums nevarētu izspert. >

Saprotu kas teikts. Nepielietotu gan daudzos konkrētos gadījumos.

< Par patiesību gan varu pateikt visai maz. Runa ir par subjektīvo taisnību. >

tad nav par ko uztraukties?

< Afganistānā arī būs McDonalds. >

Interesanti arī, ja ir Indijā (ar svētām govīm)...

Augšm. uc vai nu piekrītu, vai nav iebildumu.

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 12/30/01 3:05

Sveika!

< Ņemot vērā, ka parādījās Pūka tekstā, Pūkam būtu jāpieņem atbildība kāpēc tieši šo jēdzienu nevien pieņēma bet izcēla. >

Es minēju vienu no pieejām pasaules redzējumam, jeb subjektīvai realitātei. Neesmu pieņēmis un izcēlu kā jau jebkuru piemēru. Jā, protams zināma atbildība ir arī man, tāpat kā par jebko pasaulē notiekošu. Vienmēr var uzdot jautājumu, ko esmu darījis lai TĀ būtu vai atkal, TĀ nebūtu.

< Nē tas to nepierāda. Esmu atkārtoti problematizējusi "īsteni reālo," arī savējo. Šajos teikumos drīzāk tiek demonstrēts, otrā viedokļa neievērošanu. >

Ja jau savu viedokli neuzskati kā īsteni reālo, kāpēc oponē manam viedoklim? Ja savu viedokli neuzskati par īsteno, tad iznāk, ka Tu centies ar neīstiem argumentiem mani samulsināt.

< Sabiedrisko domu pauž viskautkas. Teikt, ka pauž aptaujas, masu info vai x y z neko pats par sevi neizsaka. >

Arī tas, ka pūš vējš pats par sevi neko neizsaka. Mums svarīgi ka kļūst aukstāks vai karstāks. Bet viss tas ir tikvien kā mūsu aizgūtā apziņa (protams līdz brīdim, kad tas nav bīstami mūsu organisma funkcionēšanai)

< nav ko birdināt asaras. rietumi visai kārtēji interesējušies par austrumiem. palīdzējis atsvaidzināt. >

Jauka pieeja - uzceļam sētas un tad interesējamies, kas aiz tās notiek :O)

Kāds tam varētu būt sakars ar asaru birdināšanu?

< bet ja bija domāts Pūkam žēl lielais brālis lācis, nekur taču nepazudīs, ciemojies 50 gadi, kāpēc ne arī kādi citi viesi? >

Man žēl sētu cēlāju. Tās uzceļ, lai vēlāk ar prieku atver durvis. Viesi? Nu viesi tas protams ir jauki. Bet jautājums vai tie ir viesi?

< piem. esmu redzējusi gleznojumus kur estētiski saliktas dzīvnieku iekšas un vielas kas tipiski izsauc vemšanu. >

Nu un kā vai vemšana bija?

< Aha, tad ļaunie rietumi, technoloģija un globālisms vairs nedraud? >

Ļaunie rietumi? Bet tas, ka globālisms spēj apdraudēt daudzveidību un to jau dara man nepatīk.

Visam ko te un pirmāk rakstīju var būt tikai ceļrāža funkcijas, ko var ievērot vai nē. Tāpat nevar apgalvot, ka nav citu un arī labāku ceļu. Bet var apgalvot, ka dažiem tas var būt arī labākais ceļš. Dzīves ceļu nevar iemācīties, bet pa to var iet. Man nekas nav pretim, ja kāds parāda, kur ir bedres vai peļķes. Bet protams iet pa tām vai neiet ir manas apziņas jautājums, mana lietu atskārsme. Un to arī citiem novēlu.

Pūks

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/31/01 2:16

Pūks:

< protams zināma atbildība ir arī man, tāpat kā par jebko pasaulē >

nomierinies, runāju tikai par tekstā lietotu nicinošu vārdu, nevis par atbildību visas pasaules un Dieva priekšā. parasti ja lieto nicināmus terminus, mērķis ir nonicināt.

< . . . iznāk, ka Tu centies ar neīstiem argumentiem mani samulsināt. >

nē, neatzīstu, ka ir nozīmes runāt par "īsteni" vai "neīsteni" šinī kontekstā.

manis teiktais ir mana pieredze ar ko dalos un tai var būt analoģija kādam citam bet ne tieši tas pats.

vieglāk par īstenību, ja risinātu matemātisku vienādojumu, objektīvi pārbaudāmu, to pašu likumību un tieši ar to pašas nozīmi simboliku.

valodu var lietot kā darba rīku, kā ieroci, kā attiecību uzturēšanai uc.

ar nematemātisku valodu cenšas panākt dažādus mērķus un galvenais būtu vienoties dalībniekiem kas tas par mērķi. ja tā ir informācijas izmaiņa, tad cenšas palīdzēt lai varētu saprast līdzko ir kāda saprašana par ko runā kas nav tas pats kā piekrist.

Kāds tam varētu būt sakars ar asaru birdināšanu? >

sen atpakaļ biju klasē kur skolotājs raksturoja krievu mentalitāti kā ielenkuma. krievi neuzticoties svešiniekiem, bija kaut kas par jūras nepieejamību un mongoļu iespaidu bet es to nesapratu, jo nebija pieredze.

< Man žēl sētu cēlāju. Tās uzceļ, lai vēlāk ar prieku atver durvis. Viesi? Nu viesi tas protams ir jauki. Bet jautājums vai tie ir viesi? >

Man bija mormoniete kaimiņiene gadus atpakaļ kas stāstīja kā mormoņi arvien krājot cikturilga laika pārtiku uc briesmu gadījumiem. Es viņai prasīju vai labāk nebūtu tikai nopirkt šauteni, ja tāda ir doma, jo briesmu laikos to vienkārši atņems stiprākais tik vai tā.

Arī esmu dzirdējusi kā kaŗa laikos cilvēki ir gatavojušies un tad kad briesmas uznāca bija jāpamet visu un pa kaklu pa galvu tikai jābēg.

Laikam tāpēc pašai izveidojas priekšstats, ka visderīgākais aizsarglīdzeklis ir mentāla sagatavotība, veikls prāts lai nāk kas nākdams, jo daudzko paredzēt nevar.

< Nu un kā vai vemšana bija? >

jā, esmu redzējusi kas tuvu pie tā novedis un ir ļoti liela griba vairāk neskatīties izņemot, ja ir ļoti nepieciešami paciest, jo kaut ko var darīt.

< Ļaunie rietumi? Bet tas, ka globālisms spēj apdraudēt daudzveidību un to jau dara man nepatīk. >

Daudzveidību var apdraudēt daudzveidīgi, gan no rietumiem, gan no austrumiem.

< Visam ko te un pirmāk rakstīju var būt tikai ceļrāža funkcijas, ko var ievērot vai nē. Tāpat nevar apgalvot, ka nav citu un arī labāku ceļu. Bet var apgalvot, ka dažiem tas var būt arī labākais ceļš. Dzīves ceļu nevar iemācīties, bet pa to var iet. Man nekas nav pretim, ja kāds parāda, kur ir bedres vai peļķes. Bet protams iet pa tām vai neiet ir manas apziņas jautājums, mana lietu atskārsme. Un to arī citiem novēlu. >

Jēgu saprotu un varu piekrist. Varētu knibināties vēl gar vārdu "ceļrādis", jo nezinu vai patiešam otrs var norādīt citam ceļu. Varbūt kā gids kad viņam iedota tā loma. Piemēram nelīstu nopietnā alā, ja nevadītu īsts pieredzējis spelunkers. Varu arī saprast tajā nozīmē ko te sauc par mentoru. Ir dzīves posmi kad labs skolotājs ir sevišķi nozīmīgs un laimīgs tas kas atrod sev piemērotu. Arī ir dzīves aspekti kur pareizais ievadītājs ir svarīgi.

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 12/31/01 4:17

Sveiki!

< nomierinies, runāju tikai par tekstā lietotu nicinošu vārdu, nevis par atbildību visas pasaules un Dieva priekšā. parasti ja lieto nicināmus terminus, mērķis ir nonicināt. >

Terminu /nicināms termins/, kaut kāda iemesla dēļ izvēlējies Tu, lai apzīmētu manā piemērā teikto. Tas atkarīgs no subjekta aizgūtās apziņas. Ko viņš uzskata par nicināmu un ko ne. Ja atmet šo aizgūto, tad nav nicināmo un nenicināmo :O)

< neatzīstu, ka ir nozīmes runāt par "īsteni" vai "neīsteni" šinī kontekstā. >

Vienmēr jau var aiziet no dialoga, pasakot, es neatzīstu :O).

< valodu var lietot kā darba rīku, kā ieroci, kā attiecību uzturēšanai uc. >

Bet tur vajag divus. Ja otrs nav ar mieru, rīks nedarbojas, ierocis nešauj un attiecības neveidojas.

< ar nematemātisku valodu cenšas panākt dažādus mērķus un galvenais būtu vienoties dalībniekiem kas tas par mērķi. ja tā ir informācijas izmaiņa, tad cenšas palīdzēt lai varētu saprast līdzko ir kāda saprašana par ko runā kas nav tas pats kā piekrist. >

Būtu gan vareni jautri, ja cilvēki pirms uzsākt sarunu, iepriekš vienotos, ko ar to grib sasniegt :O)

< sen atpakaļ biju klasē kur skolotājs raksturoja krievu mentalitāti kā ielenkuma. krievi neuzticoties svešiniekiem, bija kaut kas par jūras nepieejamību un mongoļu iespaidu bet es to nesapratu, jo nebija pieredze. >

Jā, varbūt, bet var arī nebūt. Krievi svešiniekiem uzticas, vai neuzticas apmēram tāpat kā latvieši. Citkārt latvieši pat vairāk. Bet kāds sakars tam ar asaru liešanu :O)

< Man bija mormoniete kaimiņiene gadus atpakaļ kas stāstīja kā mormoņi arvien krājot cikturilga laika pārtiku uc briesmu gadījumiem. Es viņai prasīju vai labāk nebūtu tikai nopirkt šauteni, ja tāda ir doma, jo briesmu laikos to vienkārši atņems stiprākais tik vai tā. >

Runājot par stiprāko. Mums Rīgā sabiedriskā transporta lietošanas noteikumos noteikts, ka pa priekšējām durvīm transporta līdzekļos drīkst iekāpt invalīdi un gados vecāki pasažieri. Tad nu es droši kāpju, jo vienmēr jau transportā atrodas kāds gados jaunāks :O)

Bet mormoniete katrā gadījumā darīja gudrāk par tiem, kuri visu pārvērš papīrīšos un tos uztic baņķieriem. Jo papīrīši vēl būs jāpārvērš derīgās, tai skaitā ēdamās lietās, kas var arī neizdoties, jo sevišķi, ja papīrīšu glabātājiem ienāk prātā, ka par papīrīti par kuru vakar varēja nopirkt maizes klaipu, rīt varēs iegādāt tikai plastmasas paciņu no tā :O)

< Arī esmu dzirdējusi kā kaŗa laikos cilvēki ir gatavojušies un tad kad briesmas uznāca bija jāpamet visu un pa kaklu pa galvu tikai jābēg. >

Jā tā tas notiek ik dienas. Kamēr vien nav zudusi kāre pakarot.

< Laikam tāpēc pašai izveidojas priekšstats, ka visderīgākais aizsarglīdzeklis ir mentāla sagatavotība, veikls prāts lai nāk kas nākdams, jo daudzko paredzēt nevar. >

Es arī bērnus mācu, ka TAVS ir tas kas galvā un vēderā, pārējais, kas šodien TAVS var rīt būt mans vai vēl kāda cita. Bez apziņas sagatavotību, par ko es te arī jau vairākas vēstules džinkstu, ir vajadzīga arī fiziskā sagatavotība, bet tā ir pakārtota pirmajam.

< jā, esmu redzējusi kas tuvu pie tā novedis un ir ļoti liela griba vairāk neskatīties izņemot, ja ir ļoti nepieciešami paciest, jo kaut ko var darīt. >

Tā ir aizgūtā apziņa. To var arī mainīt, kā piemēram ārsti un līķu sekciju veicēji itin mierīgi darbojas ar minētajām lietām un nekas. Un tam nav sakara ar paciešanu. Ja dakteris būtu nemitīgi saspringts /un drošs, ka arī tādi/ nekāda labā operēšana tad nesanāktu. Bet kā jau minēju no aizgūtās apziņas var arī atbrīvoties vai nomainīt to ar citu.

< Daudzveidību var apdraudēt daudzveidīgi, gan no rietumiem, gan no austrumiem. >

Var, bet pagaidām ir runa par to, kas jau notiek. Tas ir tāpat, kā tornādo var apdraudēt pilsētu, un tornādo pārvietojas pa pilsētu. Ir taču zināma atšķirība.

< Jēgu saprotu un varu piekrist. Varētu knibināties vēl gar vārdu "ceļrādis", jo nezinu vai patiešam otrs var norādīt citam ceļu. >

Ceļrādis man šķita piemērots. Jo tas ir tāds stabiņš ar norādi teksta vai zīmju veidā. Kuru var ievērot un neievērot, vai arī doties pa citu ceļu :O)

Pūks

From: gailitis@istar.ca
Date: 12/31/01 10:48

Sveiki,

Nu gan, vismaz divi Sveika filozofi ir iesakuši gada beigas spekulet par subjektivo un objektivo, kuŗa viedoklis butu pieejamaks, pieņemams un logiski izprotams ?

Beigas sanak ka abiem uzskatiem ir *sava patiesiba* bet ta neatbilst visam ko mes jutam, redzam un izprotam.

Kaut cik interesanti nebutu izteiktie uzskati, mes ar tiem gala netiksim ta vai ta! Cilvekam vienmer paliks neatrisinati jautajumi, ko dzives pieredze mums apstiprina..jo kaut ikdienu atklajam jaunus pasaules noslepumus, arvien vairak jauni paradisies! :o(

Paliek nejedziba, ja musu dzives muža beigas sanaktu ka Salamana macitajs jau dažus tukstoš gadus iepriekš rakstija, mums butu verts ši gadtukstošu nogale atkal sev atgadinat: (ceru latviskotais bus saprotams)

'' Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei......

Un beidzot bija spiests atzities:

''Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.''

Un gadsimtus velak Kristus sludinaja sekojošo:

'' Es esmu tas ceļš, tā patiesība, un tā dzīvība; neviens nenāk pie tā Tēva, kā vien caur Mani.''

Tapec nevelos to nopelt, vienalga cik Pūks un Aija 'nestaigatu' viens pa otra rindiņam, bet tomer atliek jautajums, cik tas viss nozimes un kuŗa iluzija un pieņmenta s/o patiesiba pastaves? Manuprat pastaves tikai ta patiesiba kuŗas pamati bus iesakņoti Dieva atklasme Savai radibai! Salamana macitajs ņem 11 nodaļas izsakot parliecibu ''viss ir nieciba un veja ķeršana'' un pedeja - 12 nodaļa, atzistas kur mes spejam atrast patieso galejibu.

Novelot visiem Dieva svetibas pilnu 2002 gadu!

Vilis, B. Gailitis, <'))))><

From: aabele@sveiks.lv
Date: 1/1/02 4:22

Vili, nedomā tik daudz par Dieva spriedumu! Paskaties aiz loga, cik skaista ir šī parastā pasaule! Un ja nav aiz Tava loga, izej ārā un pameklē citur.

Paveries sev blakām - cik mīļi cilvēki Tev apkārt! Taču ja šobrīd viņi izskatās saīguši, padomā, kā viņus varētu laimīgākus darīt, un arī Tev pašam no tā būs gandarījums. Var gadīties, ka viņus skumīgus dara tieši Tava aiziešana no laicīgās pasaules.

Ielūkojies pats sevī - kā Tu uzdrošinies šīs zemes dzīvi uzskatīt par "tukšumu, niecību un vēja ķeršanu?" Tev taču pieder pats vērtīgākais šinī saulē - Tava paša dzīvība un tā dzīvība, kas Tev apkārt. Ja nepratīsi būt laimīgs tur, kur Tu esi, diezin vai tas izdosies arī debesīs.

Laimi visiem jau šajā saulē!

Ausma

From: pooh@parks.lv
Date: 1/1/02 7:12

Sveiki Vili, filozofu klubiņā :O)

< Nu gan, vismaz divi Sveika filozofi ir iesākuši gada beigas spekulet par subjektivo un objektivo, kuŗa viedoklis butu pieejamaks, pieņemams un logiski izprotams ? >

Mūsu prātojumu gan nebija atrauti no pašu pieredzes un praktiskiem vērojumiem. Tā nebija arī spēkošanās, kurš tad nu viedoklis ir pieņemamāks un pieejamāks. Tas drīzāk bija kopējs pamata meklējums. Tā pamata, kurš laika gaitā nemainās un kuru nevar izsist. Liekas Arhimēds teica, ka, lai iedod vietu kur atsperties un viņš izkustinas zemi.

< Beigas sanak ka abiem uzskatiem ir *sava patiesiba* bet ta neatbilst visam ko mes jutam, redzam un izprotam. >

Mēs gan ar Aiju runājām katrs par sevi un ne par to ko kādi /mēs/ redzam un izprotam. To, ka katram no mums ir sava taisnība ir tikai tas dzinulis, kurš ļauj ižust dažadību.

< Kaut cik interesanti nebutu izteiktie uzskati, mes ar tiem gala netiksim ta vai ta! Cilvekam vienmer paliks neatrisinati jautajumi, ko dzives pieredze mums apstiprina..jo kaut ikdienu atklajam jaunus pasaules noslepumus, arvien vairak jauni paradisies! :o( >

Var gūt arvien jo vairāk. Un var arī arvien ko zaudēt. Abi ir jauki. /Dod Dieviņi kalnā kāpti/ nebija runa par uzkāpšanu. Un mani priecē šis kāpiens un domāju, ka lai tur vai kā, arī Aiju. Izziņa ir maldīga, bet neziņa bežēdzīga. Un tā nu es pastaigājos starp maldiem un to itin jhauki apzinos:O) Var jau būt ka citam ir interesanti arī to neredzēt vai izlikties neredzam. Ja nemitīgi risina jautājumus un cenšas atklāt pasaules noslēpumus var arī pagurt. Man jaukāk tīk pastaigas un mīklu minešana tikai dažreiz rudens vakaros :O)

< Paliek nejedziba, ja musu dzives muža beigas sanaktu ka Salamana macitajs jau dažus tukstoš gadus iepriekš rakstija, mums butu verts ši gadtukstošu nogale atkal sev atgadinat: (ceru latviskotais bus saprotams)

'' Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles kuras es biju tajos ieguldījis, tad - ak vai! - viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules. Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās mūžībai un neizpratnei......

Un beidzot bija spiests atzities:

''Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.''

Es jau te arī agrāk stāstīju par dažādiem pasaules uztvērumiem. Kādam tā ir rūgta vilšanās, kādam skāba skepse, bet citam pasaule ir salds medus, kurā dažkart iekrīt kāds gruzis, bet tas nav tā vērts, lai tamdēļ bēdātos.

Un gadsimtus velak Kristus sludinaja sekojošo:

'' Es esmu tas ceļš, tā patiesība, un tā dzīvība; neviens nenāk pie tā Tēva, kā vien caur Mani.''

Jā, jā un vēl viņš sludināja:

Uguni (...bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojas mūsu locekļos, tā ka mēs nesam augļus nāvei. Pav. vest.rom.7.n.5.p.) esmu nācis mest uz zemi un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu! Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt nē! Es jums saku, bet šķelšanos!

Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim, tevs pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, vīra māte pret vedeklu, un vedekla pret vīra māti! (Luk. 12.n.49.p.)

Jauks celiņš, ne :O)

Man labāk patīk Pūka ceļš. Tapec nevelos to nopelt, vienalga cik Pūks un Aija 'nestaigatu' viens pa otra rindiņam, bet tomer atliek jautajums, cik tas viss nozimes un kuŗa iluzija un pieņemta s/o patiesiba pastaves?

Domāju, ka tam ir nozīme man un ceru, ka arī Aijai, kas atlec no šīm pastaigām. Un vēl kādam, lai pamudinātu ceļam, lai apstiprinātu savas domas. Cik nozīmes? Kas gan to var nosvērt. Bet patiesība pastāv neatkarīgi no manas vai vēl kāda taisnības. Bet kā jau minēju, neziņa ir bežēdzīga un kas nepamekle pa podiņiem paliek ar tukšu punci:O)

< Manuprat pastaves tikai ta patiesiba kuŗas pamati bus iesakņoti Dieva atklasme Savai radibai! >

Nu, ja! Kā mēdz teikt, meklējiet rakstos. Piemēram še ir gan Dieva sniegtā atklāsme, gan niecība un vēja ķeršana, gan arī gala iznākums mums no tā:

Jo vairāk snieg,
tidlī bums,
Jo vairāk tiek,
tidlī bums,
Jo vairāk tiek,
tidlī bums,
Mums sniega.
Kas zin to gan,
tidlī bums,
Cik ļoti man,
tidlī bums,
Cik ļoti man,
tidlī bums,
Salst kājas.

Pūks, vēlot izrāpties Kanādas sniedziņā un pašam baudīt Dieva atklāsmi, tā teikt nepastarpināti:O)

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 1/1/02 10:12

Fundamentāla portālī laimes māte "Pepsikola" uzdod jautājumu "Par ko sapņo mūsdienu jaunatne?" It kā būtu jāuzdod trīs. Ir gan paredzamas vēlēšanas, gan tīši smieklīgas. Visai daudz ir lietišķas vai ironiskas, piem.: 10:57 gangsters no tumšās sķērsielas sapņo par bruņuvesti sudraba lodēm un melnu cadillac :)

Acis gan uzkrita uz šo kas, ka sapņi pazūd realitātes priekšā arvien jaunākā vecumā:

11:50 omega omeega@one.lv : Modernā paaudze nesapņo. Viņi ir lietišķi un vienkārši izvēlasdzīvē mērķi, kuru arī sasniedz. Sapņošanai nav laika. Esmu tāds pats kā citi, tāpēc sapņa man nav

Pirmā reakcija būs, žēl...Tad sāku domāt kā ir kad par daudz ticamus attēlo pieaugušā pasaule Z-vecīti, Lieldienu zaķi, vai citus sapņa tēlus, vai tas iesēžas zemapziņā kā vilšanās? Šekspīra laikā aktieri tēloja uz platformas tā, ka vienlaikus varēja redzēt, ka ir tēlotājs kā arī iejusties viņa tēlotā lomā.

Arī, pieaugušā pasaulē daudzkas pārkārtojas, piemēram sapņi (tie kad aizmieg netikai fantastiskas cerības) un mākslas izpausmes turpinās. Pieaugušais atšķiras ar to, ka arvien vairāk mērķtiecība & racionāli jau piedzīvotā pasaule iespaido kur jo mazāks bērns, jo brīvāka spēlēšanās nepiesieta pie tā ko pieaugušā pasaule pieņēmusi kā pašsaprotamo.

aija

From: pooh@parks.lv
Date: 1/1/02 11:42

Sveiki?

< Modernā paaudze nesapņo. >

:O)

Sapņo gan. Tikai ziemassvētku vecīša vietā ir iespējamais paaugstinājums darbā, kas sola algas pieaugumu un jaunas Lielās Balvas.

Bērni piedzimst apskaidroti, iedzimtā apskaidrotība. Tad tie apkārtējā iespaidā iegūst apziņu un sastopas ar pirmajām mīklām un nepatiesībām. Vēlāk dzīves ritumā atklājas, ka nav ne tikai ziemassvētku vecīša un lieldienu zaķa, bet arī vēl daudz daudz lietu, kuras mums iestāstītas. Un tad dažiem rodas vilšanās un vēlme atkratīties no šīs melīgās pasaules. Narkomānija, alkoholisms un citi prātā sajukšanas veidi. Senāk cilvēki pamanījās mainīt sevi un savu uztveri mazāk sāpīgi, bez vilšanās. Jaukos māņus uztverot ar smaidu, kā rīta miglu.

Paštaisnie, mērķtiecīgie Vienmēr-Aizņemto-Krogāpasēdēšanas-Pikniku-Un-Izklaidēšanās-Pretinieku reliģijas sekotāji tā arī nespēja izprast neskartā meža un dzidro ūdeņu skaistumu, kas paveras to priekšā. Tā vietā viņi šo paradīzi zemes virsū un cilvēkus, kas tur mājo harmonijā ar dabu, uztver kā kaut ko sev svešu un nesaprotamu, ko vajag vai nu pārveidot vai iznīcināt, jo tas stāv ceļā uz Lielo Balvu un sapņu piepildījumu. Un tā, pēc Nelaimīgajiem Puritāņiem atnāca Nenogurdināmais Pionieris, bet pēc tā - Vientuļais Kovbojs, mūžīgi auļojošais uz rietumiem, vienmēr kaut ko meklējošais. No šiem nemierīgajiem, mūžīgi ar dzīvi neapmierinātajiem, kaut ko nākotnē gaidošajiem senčiem ir cēlies Rietumu Globālists, kurš, tāpat kā viņa senči, nekad nav juties kā mājās uz šīs Draudzīgās Zemes. Agresīvais, individuālais un apkārtni mainošais Globālists vienkārši ir pārāk skarbs pret sevi, pārāk skarbs pret citiem un pārāk skarbs pret pasauli, kura izmisīgi cenšas izdzīvot, par spīti tam, ko ar viņu dara. Tāpēc nav brīnums, ka Globālists progresu iedomājas kā mūžīgu cīņu ar grūtību pārvarēšanu nākotnes Lielās Balvas vārdā. Lai gan dabā progress ir izaugsme un attīstība, kas neizbēgami saistītas ar iekšējām izmaiņām, Globālists to nespēj saprast. Visām dzīvības formām piemītošo tieksmi augt un attīstīties, Globālista civilizētais prāts traktē kā nepieciešamību pēc mūžīgas konkurences un cīņas par visa un visu, izņemot sevi, pārveidošanu pēc savas sapratnes, kā arī kā nepieciešamību bāzt savu degunu svešās darīšanās un uzspiest savu viedokli visiem, ietverot pilnīgi visas dzīvības formas.

Tas sākas vēl bērnībā, kad esam pilnīgi bezpalīdzīgi, bet visu apzināmies un priecājamies par apkārtējo pasauli paši. Tad nāk jaunība, kad mēs vēl joprojām esam bezpalīdzīgi, taču cenšamies Izlikties neatkarīgi. Kad mēs pāraugam šo stadiju, mēs kļūstam pieauguši - patstāvīgas personības, pietiekami nobrieduši un spējīgi palīdzēt citiem tāpat, kā spējam palīdzēt paši sev. Taču pieaugušais - tā vēl nav augstākā cilvēka attīstības stadija. Cikla beigas ir neatkarīgais, visu redzošais Bērns ar tīru apziņu. Kad Dao De Czin un citas līdzīgas grāmatas mums saka:

"Atgriezies sākumā; kļūsti līdzīgs bērnam", tās domā tieši šo. Kāpēc gan apgaismotie liekas pilni gaismas un dzīvesprieka, kā mazi bērni? Kāpēc dažkārt viņi arī izskatās un runā kā mazi bērni? Tāpēc, ka viņi arī ir bērni. Apgaismotie - tie ir Bērni, Kuri Zina. To prāts ir attīrījies no liekām ik mirkļa ietekmēm un piepildījies ar Lielā Nekas, Visuma Ceļa sapratni.

Tā viņi gāja, domādami par To un dod Dieviņi kalnā kāpt, līdz sasniedza Meža vidū apburto vietu, ko sauc par Komandtiltiņu. Te auga sešdesmit-un-nezin-cik augstu priežu, un Kristofers Robins zināja, ka šī vieta ir apburta, jo nevienam nebija izdevies saskaitīt, vai te ir sešdesmit trīs vai sešdesmit četri koki, pat ja apsēja aukliņu katram saskaitītajam kokam. Un tāpēc, ka šī vieta bija apburta, te neauga, kā citur Mežā, irbulenes, papardes un virši, bet biezi nodīdzis mauriņš, mīksts, līdzens un zaļš. Tā bija vienīgā vieta Mežā, kur varēja savā nodabā sēdēt un sēdēt, neceļoties tūlīt augšā un neskrienot paskatīties, kas notiek citur. Te sēžot, varēja vērot visu plašo pasauli līdz pat tai vietai, kur tā aizsniedz debesis, un, lai kas plašajā pasaulē notiktu, no Komandtiltiņa to varēja redzēt.

Tā beidzās stāsts par Vinniju Pūku, Apburtajā vietā, paugura virsotnē. Mēs tur varam nokļūt jebkurā mirklī. Tas ir tepat netālu, un to nav grūti atrast - vajag tikai sākt iet pa taciņu, kuras galā ir Nekas, un ejiet pa to Nekur, līdz nonāksiet vajadzīgajā vietā. Tāpēc, ka Apburtā vieta atrodas tepat blakus jums, un, ja jūs esat Draudzīgi Noskaņoti pret Lāčiem, jūs to viegli atradīsiet.

Pūks