Boris Kagarlitsky, Maskavā

Ir tāds teiciens: kā tu ievadīsi Jauno gadu tā tu arī to pavadīsi. Vai tas ir tiesa vai ne, notikumi Argentīnā ir brīdinājums vadošajiem grupējumiem un finansiālām elitēm visā pasaulē. Pēc tam, kamēr saniknotie iedzīvotāji drūzmējās Buenos Aires ielās, ļaudīm šeit Krievijā nācās atcerēties. ka pirms trīs gadiem Argentīna mums tika piedāvāta kā priekšzīme. Biznesa prese laida klajā jūsmīgus rakstus par "Argentīnas brīnumu" un par tās autoru Domingo Cavallo. Laimīgā kārtā Krievijas valdība tai laikā, pretēji paradumam, pielietoja veselīgu saprātu. Nevis sekoja Argentīnas modelim, bet devalvēja rubli, apstādināja privatizāciju un atbalstīja pašražotni. Notika ekonomikas atkopšanās.

Varētu teikt, ka tika veikts zināms ekonomikas eksperiments. Suminot Cavallo, Krievijas neoliberāļi un Rietumu finansu organizāciju vadītāji argumentēja, ka 1998. gada krahs Krievijā notika nevis tāpēc, ka Krievijas polītika pielāgojās viņu teorijām, bet tāpēc, ka šī pielāgošanās nebija pietiekoši stingra. Tagad pretstatā Krievijas "nekonsekvencei" tika nostādīta Argentīnas piemērs, kur neoliberālā politika bija piekopta pavisam stingri un principiāli, bez jebkādiem kompromisiem ar disidentiem un veselīgo saprātu. Tagad, trīs gadus vēlāk, mēs varam secināt, ka mūs izglāba mūsu krieviskā nekonsekvence.

Vairākumam Argentīnas iedzīvotāju 1990. gadu "ekonomikas brīnums" jau no paša sākuma faktiski bija vispārēja katastrofa. Pēc tam, kad paaugstinātais valūtas kurss tika nodibināts, ražotne jau tūlīt sāka kristies. Šis kritiens turpinājās bez mitēšanās vairāk nekā četrus gadus, kamēr liela daļa iedzīvotāju tika iedzīta nabadzībā. Veikalos vairs nevarēja iepirkties pašmāju produktus nemaz. Vispārēja trūcība piemeklēja zemi, kas nesen bija vīzdegunīgi noskatījusies no augstienes uz nabadzīgajām valstīm sev visapkārt Latīnamerikā. Nabadzīgi graustu rajoni strauji savairojās visapkārt Buenos Aires.

Šīs pazīmes netraucēja pasaules finansu presei (un Argentīnas elitei) sludināt savas polītikas pareizību. Sabiedriskā krīze tika apzināta tikai tad, kad tā sāka skart turīgo vidus šķiru, un kad ekonomikas sabrukums jau bija sasniedzis pašas bankas. Notiekošais nebija bez precedenta: Krievijā neviens neuztraucās par divu trešdaļu pilsoņu aiztriekšanu nabadzībā agrajos 1990'os - bet katastrofa tika konstatēta tikai tad, kad 1998. krahs aiztrieca iznīcībā daudzus no tiem, kas bija bagātinājušies no agrākajām katastrofām.

Krīze, ko vērojam Argentīnā nekādā ziņā nav izskaidrojama ar slikta menedžmenta sekām vai Argentīnas valdības kļūdainiem lēmumiem. Vainīga bija pati filozofija, kurā pamatojas saimniecības polītika - un ne tikai Latīnamerikā. Nauda bija kļuvusi par vienīgo visu vērtību mēru. Ne jau, ka tas būtu pārsteigums. Finansistu grupējumi kuriem pieder vara pierunā visus skatīties uz pasauli no sava redzes viedokļa. Viss ir sagriezts ačgārni. Stabila valūta un zema inflācija pati par sevi risināšot visas problēmas - tā tiek sludināts, lai gan dzīvā pieredze liecina pretējo: finansu sistēmas stabilitāte atkarājas no valsts saimniecības. Taču atzīt kaut ko tādu nozīmētu apšaubīt finansu oligarhijas "vadošo lomu". 1998. gadā Krieviju paglāba tas, kas mūsu oligarhiem vēl bija kaut kāda saite ar ražojošo saimniecību. Banku bojāeja toreiz tikai stiprināja Gazprom un naftas lielmaņus.

Argentīnā, kur nav ne bagātīgu mazutas ne naftas avotu, finansu vadoņu vara bija absolūta. Valdības bezatbildību padziļināja polītiskās opozīcijas pietrūkums; abas galvenās polītiskās partijas, peronisti un radikāļi bija vienisprātis savās ekonomikas idejās. "Polītiskās šķiras" vienotība garantēja valdības stratēģisko kontinuitāti. Turpretī kaimiņvalstī Brazīlijā visu laiku pastāv iespēja, ka Strādnieku Partija varētu nākt pie varas un tur labais spārns nejutās tik pašpārliecināts. Brazīlijas Strādnieku Partija jau sen zaudējusi savu sākotnējo radikālismu, bet elites to turpināja turēt aizdomās. Tādēļ, kad finansu nekārtības sāka parādīties 1998. gadā, Brazīlijas valdība devalvēja nacionālo valūtu un rīkojās līdzīgi, kā Krievija darīja. Tad, kad atsākās ekonomikas augsme Brazīlijā, Argentīnas industrijas stāvoklis pasliktinājās vēl vairāk. Buenos Airesā, kas reiz bija slavena ar saviem ādas izstrādājumiem, vairs nebija iespējams nopirkt Argentīnā ražotus zābakus; veikali bija pilni lētu importu no Brazīlijas. Kad britu ekonomists Alan Freeman turēja runu Buenos Airesā 1999. gadā, viņam tika vaicāts, vai nebūtu vēlams devalvēt peso lai atdzīvinātu ražotni. Viņš atbildēja, ka viņš nesaprotot jautājumu; ja ekonomika ir dziļā pagrimumā, tad valūta ir jādevalvē, vienalga vai tas šķiet vēlami vai ne. Tā bija elites negriba atpazīt skaidri redzamus faktus un elites vienaldzība par to, kas notika ar pašu zemes iedzīvotājiem, kas eventuāli lika elitei galīgi zaudēt kontroli.

Par spīti atšķirībām starp partijām, polītiskā šķira turpināja būt vienota, un šī vienotība nostājās pretī tautai un realitātei. Pa Argentīnas Jaunā gada krīzes laiku vara burtiski piederēja pūlim - neviens vairs negribēja valdīt. Pēkšņi, polītiķi bija spiesti konstatēt, ka nevienu lēmumu vairs nebija spējīgi izpildīt. Tādā situācijā palikt pozīcijā bija nenozīmīgi. Atkal un atkal "Rozā nams", Argentīnas prezidenta pils, stāvēja neapdzīvota. Tauta jokoja, ka pārmainīt prezidentu ir vieglāk nekā nopirkt jaunu televizoru.

Viss, ko polītiskā un biznesa elite uzskatīja par normālu, dabisku un vajadzīgu tautai bija nepieņemams. Viss, ko tauta prasīja elitei likās neiespējams, neiedomājams un absurds. Filozofija kas vadīja "polītiskās šķiras" domāšanu noraidīja kā neiespējamu visu, kas jau bija atkārtoti veiksmīgi pierādīts un kas pirms divdesmit gadiem bija uzskatīts kā normāla rīcība. Ieguldījumi tautas uzņēmumos tika kategoriski noraidīti. Jebkāda rīcība, kas varētu izraisīt palielinātu inflāciju tika deklarēta nepieļaujama pat ja tā būtu stimulējusi augsmi gan ražotnē gan nodarbinātībā, pat ja tā būtu cēlusi dzīves standartus. Privatizācija tika uzskatīta par neatgriezenisku, pat ja visi, ieskaitot arī jaunos īpašniekus, atzina ka tā bija novedusi uz neveiksmi. Valsts regulatīvā loma saimniecībā tika deklarēta, uz principa pamata, kā nevēlama, neatkarīgi no rezultātiem. Par nelaimi, lielais vairums tautas skatījās uz lietām gluži citādi. Miljoniem cilvēku Ikdienas pieredze liecināja, ka oficiālā ideoloģija nedarbojās, un tauta neko nevarēja darīt, lai tā iedarbotos.

Prezidentu bija jānomaina piecas reizes trīs nedēļu laikā pirms tagadējais valsts vadonis Eduardo Duhalde beidzot sadomāja izdarīt pašu par sevi saprotamo: devalvēt peso. Varbūt finansu krīze tiks pārvarēta, bet ar to vairs nepietiks, lai atgūtu tautas uzticību valsts vadībai. Argentīnas dramatiskā Jaungada krīze ir drausmīgi līdzīga notikumiem Krievijā pirms trīs gadiem, bet ar vienu - vairāk nekā substantīvu - starpību. Argentīnā tauta saskrēja ielās, kamēr Krievijā tauta pulcējās ap saviem televizoriem. Varbūt tā bija temperamentu un kultūras starpība. Taču droši vien īstā starpība bija, ka Krievijā, atšķirībā no Argentīnas, 1990'os gados tauta zaudēja respektu ne tikai pret savu valdību bet arī pati pret sevi.

Tagad Krievijas valdība uz nākamo gadu plāno jaunu sēriju ekonomikas pasākumu - pasākumu, kas stingri atbilst neoliberālisma ideoloģijai. Reformas pensiju un sabiedriskās apkalpes sistēmās nodrošinās neregulētu atbilstību tirgus prasībām. Nopietnas opozīcijas trūkums atļauj Kremļa vadībai uzvesties gluži tik pat bezatbildīgi kā "Rozā nama" iemītniekiem. Krievijas vadoņi ir absolūti pašpārliecināti. Taču aiza, kas pastāv starp "polītisko šķiru" un tautu ir tik pat dziļa Krievijā kā Argentīnā. Dučiem citu valstu varētu pieskaitīt klāt. Agrāk vai vēlāk tautas atcerēsies savu eksistenci visur, kur to eksistence patlaban ir aizmirsta.