Laiks apliecināt Latvijas suverenitāti

Lai gan arī agrāk neesam sevišķi lutināti, pēdējā laikā sācies īpaši nekaunīgs un pazemojošs uzbrukums Latvijas suverenitātei, ko ar ASV, ES un NATO ierēdņu atbalstu veic mūsu pašu “valstsvīri”, t. sk. Valsts prezidente. NATO un eiromānija sasniegusi slimīgai apmātībai raksturīgu baltkvēles stāvokli, kas no masu informācijas līdzekļu ekrāniem un lappusēm kā skābs lietus skalo apmulsušo Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju smadzenes. Vienlaikus ar eiro- un NATO rīdīšanu tiek uzkurinātas visneprātīgākās kaislības, spēlējot uz Latvijas iedzīvotāju nacionālajām un sociālajām jūtām, goda un pašcieņas stīgām.

Pēdējais teātris saistīts ar NATO un ES pieprasīto vēlēšanu likuma maiņu, kas paredz svītrot valsts valodas zināšanu prasību deputātu kandidātiem. Grūti atrast saistību starp šo nenozīmīgo prasību, kas tāpat praksē netiek ievērota, un dalību NATO vai ES. Ja nu vienīgi uz mūsu deputātu krēsliem nākotnē gatavojas kandidēt paši rietumvalstu pārstāvji, vai arī viņi grib īpaši izpatikt dažām aprindām Maskavā. Šis nožēlojamais skandāls ir uzpūsts līdz hamletiskiem augstumiem – būt vai nebūt!? Vienlīdz liekulīgas ir abas puses, jo ne jau šī nenozīmīgā vēlēšanu likuma prasība noteiks latviešu valodas nākotni. Ko dod stingri valodas lietošanas noteikumi, ja pati latviešu tauta jau 11 gadus pakļauta nežēlīgam genocīdam un strauji izmirst? Dodiet latviešiem iespēju normāli dzīvot, strādāt, dibināt stipras ģimenes un sabiedriskās saites – un mēs paši savu valodu gan nosargāsim, gan godam izkopsim!

Tuvināšanās NATO un ES pārvērš mūs par nabagiem

Tā vietā arvien padziļinās latviešu genocīds. Un arī tas notiek NATO un ES v ārdā. Plānotā Latvijas militāro izdevumu palielināšana līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) mums nozīmē maksāt vairāk nekā 100 miljonus dolāru gadā virs 2000. gada aizsardzības izdevumu līmeņa. Kā aplēsis Ekonomisko Reformu institūta direktors Normunds Grostiņš, par šo naudu varētu katram Latvijā dzimušajam bērnam izsniegt 5000 dolāru lielu dzimšanas pabalstu, ar ko iek ārtot jaunā pilsoņa dzīvi.

Bez tam nav izslēgts, ka NATO pieprasīs mūsu ieguldījumu palielināt. Tas jau notiek. Latvijas valdība piekritusi no ASV militārā koncerna Lockheed Martin iepirkt trīs TPS – 117 tipa radariekā rtas, kas katra maksā ap 7,5 miljoniem latu. Kā rakstīts presē, pirmo šā tipa radaru nolemts uzstādīt Audriņu pagastā. Lockheed Martin interneta lapa informē, ka līguma ar Latviju, kurā ietilpst arī minēto radaru iegāde, kopējā vērtība sasniegs 30 miljonus dolāru. Vai šīs radariekārtas mums ir vajadzīgas? Izrādās, ka minētais radars spēj kontrolēt gaisa telpu 450 kilometru rādiusā, un iegūto informāciju saņems nevis Latvijas gaisa telpas sargi, bet gan NATO militār ās struktūras. Mums piedāvāts tikai apmaksāt radaru iegādi un uzturēšanu. Īsta militārā konflikta gadījumā Krievijas puse šos radarus iznīcinās dažu minūšu laikā. Ja patiešām gatavojamies karam ar Krieviju, tad daudz lietderīgāk būtu mūsu armiju un zemessargus apgādāt ar pārnēsājamām pretgaisa aizsardzības un prettanku iekārtām.

Kā jau varēja sagaidīt, pēc pirmā Dānijas uzsvilpiena mūsu varonīgie militāristi ir gatavi sūtīt mūsu karavīrus uz ASV izprovocētajām “pretterorisma” akcijām, kuru mērķis ir ASV nostiprin āšanās stratēģiski svarīgajā un izejvielām bagātajā Vidusāzijas reģ ionā. Turklāt šo pakalpojumu Latvijas valdība ir gatava veikt bez maksas, šo akciju, kuras iznākumu grūti paredzēt, finansējot no mūsu nodokļu maksātāju kabatām (sākumā ar kādiem 200 000 latiem). Vai kāds brīnums, ka Amerika skaitās bagātākā zeme pasaulē, ja tās karus par savu naudu izkaro ar svilpienu pasaucami leģionāri? Jādomā, ka tas ir tikai sākums. Bušs jau pasludinājis nākamos pretterorisma akcijas upurus. Varam tikai zīlēt, kad vēl kāda NATO dalībvalsts pasvilps mūsu kareivīgajiem vadītājiem. Protams, līdz ar iesaistīšanos NATO operācijās Latvija sevi paver iespējamam “starptautiskā terorisma” uzbrukumam. Pasaulē ir ļoti daudz tautu un cilvēku, kas NATO ieviesto “jauno pasaules kārtību” ienīst.

Līgums, par ko sarktu pat Ribentrops ar Molotovu

Bet tas vēl nav viss. Latvija jau sevi atvērusi pašas NATO un it īpaši ASV patvaļai. Nepietiek ar Rietumu ekonomisko invāziju, kas iznīcinājusi mūsu ražošanu un Latviju pārvērtusi par vienu no nabadzīgākajām Trešās pasaules valstīm, no kuras mūk mūsu bērni... Latvijas ostās drīkst iebraukt ar kodolieročiem bruņoti NATO kuģi. Latvijas Saeima 25. janvārī nobalsoja par Induļa Bērziņa Vašingtonā parakstīto Latvijas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu līgumu “Par sadarbību masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanas jomā”. Bet ne šo ieroču izplatīšanas novēršana ir visinteresantākā šajā līgum ā. Līguma 7. pants paredz: “Attiecībā uz tiesas procesiem un prasībām, izņemot prasības no līgumiem, Latvijas Republikas valdība neuzskata par vainīgu un atbrīvo no atbildības, tai skaitā kriminālatbildības, ASV valdību un tās personālu, līgumdarbiniekus un līgumdarbinieku personālu par īpašumam nodarītiem zaudējumiem vai par jebkuras personas ievainojumu vai nāvi Latvijas Republikā, kam par cēloni bijušas šī līguma ietvaros paredzētās darbības”. Lai uzsvērtu Latvijas pilsoņu nevērtību ASV acīs, 7. panta 3. daļa nosaka: “Nekas šajā pantā netiek tulkots tā, lai aizkavētu tiesas procesus vai prasības pret Latvijas Republikas pilso ņiem vai LR pastāvīgi dzīvojošajām personām.” Faktiski šāds pants nozīmē, ka ASV dienestu aģentiem mūsu teritorijā dotas tiesības “atšaut” sev nevēlamas personas, spridzināt sev nevēlamus objektus utt. Savukārt līguma 9. pants paredz, ka “ASV valdības militārajiem un civilajiem darbiniekiem, atrodoties Latvijas Republikas teritorijā ar līguma ietvaros paredzētajām darbībām, paredzēts piešķirt tādas privilēģijas un imunitātes, kas l īdzīgas privilēģijām un imunitātēm, kādas saskaņā ar Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem piešķir administratīvajam un tehniskajam personālam”. Tas nozīmē, ka ASV iestādes un to ievestās kravas “bagātajā” Latvijā tiks atbrīvotas no muitas nodevām, nolaišanās nodevām, ostu nodokļiem, navigācijas nodevām un citiem maksājumiem, ar kuriem normālas valstis parasti apgrūtina citu valstu militāristus, karabāzes un līdzīgas institūcijas, kā arī aplaimotas ar diplomātisko imunitāti. Bez tam šādas privilēģijas var atvērt vēl vienu nekontrolējamu kontrabandas kanālu. Savukārt 5. pantā Latvija apņemas nodrošināt ASV valdības gaisa transportlīdzekļu apkopi. Tā kā šī “apkope” lī gumā nav konkretizēta, tā Latvijai var izmaksāt ļoti dārgi. Lūk, cik vienreizējas biznesa un varbūt arī “pretterorisma” iespējas mēs gatavi pavērt “nabadzībā grimstošajai” Amerikai! Vienlaikus pasaulē ir valstis, kuras ASV militāros objektus ielaiž galvenokārt peļņas un savu pilsoņu nodarbinātības nolūkā. Pat Krievija mums maksāja 4 miljonus gadā par sava radara uzturēšanu Skrundā, kura modernāko “brāli” mūsu valdī ba nez kāpēc nolēma uzspridzināt (dodot labu biznesu ASV firmai), lai tagad Audriņos celtu daudz pieticīgāku radaru (atkal amerikāņiem labs bizness).

Starptautisko tiesību speciālists Juris Bojārs minētā līguma parakstīšanu salīdzināja ar Latvijas pakļaušanu kapitul ācijas režīmam (skat. NRA, 1. februāris). Ap to pašu laiku sarosījās arī valdī bas juristi, kas daļu (cik lielu daļu?) mūsu Satversmē garantētās suverenās varas grib atdot (deleģēt) starptautiskajām institūcijām (pagaidām suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai). Pēc šā labojuma valdībai vairs nebūs jāprasa tautas piekrišana (referendums) Latvijas suverenitātes pārpalikuma dalīšanai pa labi un pa kreisi. Faktiski tas nozīmēs 1940. gada atkārtošanos.

Cik drošības sistēmu mums nepieciešams?

Jā, protams, valdība nenogurst apgalvot, ka tikai NATO spēj nodrošināt mūsu drošību pret iespējamo Austrumu agresiju. Pēdējā laikā gan šāds apgalvojums skan visai dīvaini, jo Krievija kļuvusi par stratēģisku ASV sabiedroto un arī pašas NATO ietvaros jau ieguvusi nesalīdzināmi lielāku ietekmi, nekā to jebkad spētu gūt Latvija. Visai ticami, ka Krievijas militāristi Latvijā iekļūs tieši caur NATO (tāpat kā ASV karaspēka kontingents atrodas Vācijā, Turcijā un citās NATO valstīs). Turklāt Strasburgas tiesa, šķiet, sākusi apšaubīt lī gumu par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas (teorētiski pēc Tatjanas Sļivenko prasības apmierināšanas līdzīgu lūgumu par ģimenes apvienošanos varētu iesniegt tūkstoši biju šo Krievijas militāristu ģimeņu). Otrkārt, neviens vēl nav devis ne mazākās garantijas, ka Latviju NATO patiešām uzņems. Ja jau nieka vēlēšanu likuma labojums uzpūsts par tik svarīgu šķē rsli, tad skaidrs, ka runas par Latvijas uzņemšanu NATO ir pavisam nenopietnas. Izskatās, ka t.s. “virzīšanās uz NATO” ir tikai tāds dīvains process, kura aizsegā zināmas aprindas sev taisa labu biznesu. Lai Latvijas armiju apbruņotu pēc NATO standartiem, vajadzēs maksāt miljardus. Mūsu ierēdņi, protams, par to sa ņems pamatīgu komisijas naudu. Turklāt, kā jau aprādīts, mēs nepērkam ieroč us, kuri patiešām varētu noderēt, bet tikai dārgas iekārtas pašas NATO vajadzībām.

Bet arī tas vēl nav viss. Kā to trāpīgi ievērojis “Kustības par Neatkarību” priekšsēdētājs, Ekonomisko Reformu institūta direktors Normunds Grostiņš (skat mājas lapu pēc adreses: www.nato.lv), Latvija vienlaikus mēģina iestāties veselās divās militārās organizācijās! Izrādās, ka jau 1999. gadā Helsinkos ES dalībvalstis pieņē ma lēmumu par ES ātrās reaģēšanas spēku izveidi. Jau pirmajā stadijā paredzēts, ka “Eiropas armijā” būs 60 000 karavīru, 190 000 rezervistu, 400 lidmašīnu, 100 karakuģu u.c. Nicas līgumā ES drošības un aizsardzības politikai veltītas 60 lappuses. Tas nozīmē, ka Eiropas savienība veidojas ne vien kā saimnieciska un monetāra, bet arī militāra savienība, kas tāpat rūpēsies par savu dalībvalstu drošību, bet vajadzības gadījum ā veiks arī militāras operācijas savu interešu zonā ārpus ES robežām. Tātad, ja mēs patiešām pieļaujam, ka Latviju kā pilntiesīgu locekli varētu uzņemt ES, tad nekādas citas militāras savienības mums nav nepieciešamas! Tas būtu gan lētāk, gan drošāk, jo bez vajadzības nekaitinātu kaimiņus ar uz nerviem krītošo dalību NATO. Starp citu, tieši tā rīkojas Zviedrija un Somija, kas ir kategoriski pret iestāšanos NATO. Somijai, ko nevarētu saukt par gļēvu vai militāri vāju valsti, tas palīdz dibināt auglīgus saimnieciskus sakarus ar Krieviju, izspiežot no šās nišas ar NATO saslimušo Latviju.

Kur jāmeklē cilvēktiesību pārkāpumi un diskriminācija?

Bet tas, protams, ir tikai sapnis, jo nu ir pilnīgi skaidrs, ka kā pilntiesīgu dalībvalsti ES mūs neviens neņems. Un nevajag liekulīgi tēlot izbrīnu vai “sašutumu”, jo es savās grāmatās un rakstos to prognozēju jau sen. ES Latviju diskriminē jau 10 gadus (nevienlīdzīgie tirdzniecības noteikumi u.c. dubultie standarti) un sola diskriminēt arī turpmāk. Jau paziņots, ka tiks ierobežota jauno dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās brīvība ES Šengenas jeb 1. šķiras valstu teritorijā, lai novērstu mūsu lētā darbaspēka ieplūšanu Rietumeiropā. Savukārt Eiropas Komisijas lauksaimniecības direktorāts sagatavojis lēmumu, pēc kura jauno dalībvalstu zemnieki saņems tikai kādus 10% no to subsīdiju līmeņa, ko saņem ES 1. šķiras valstu zemnieki (citā variantā solīti 25%, bet visdrīzāk nemaksās nemaz). Vēl pirms uzņemšanas ES no mums prasa pamatīgi palielināt akcīzes nodokli pirmās nepieciešamības precēm (degvielai, cigaretēm, alkoholam u.c.), kā arī palielināt pievienotās vērtības nodokli tādām precēm kā maize, medikamenti, bērnu barība, grāmatas u.c. Būs “j āharmonizē” arī apdrošināšanas iemaksas, soda sankcijas u.tml. Turpretī algu, pabalstu un pensiju palielināšanu Latvijai neprasa. Un arī dalībvalsts iemaksa ES budžetā būs jāveic “p ēc pilnas programmas”, t.i., 1,27% no IKP. Ja prognozētais IKP 2001. gadā bija 4,75 miljardi latu, bet šogad būs 5,18 miljardi, tad kā dalības maksa no šīm summām būtu jāiemaksā attiecīgi 65,8 un 68 miljonus latu. Arī Aizsardzības ministrijas budžets šogad ir 68 miljoni latu, kas ir nesalīdzināmi vairāk nekā Saeima atvēl veselības aprūpei, izglītībai un zinātnei.

Taču visdārgākā ir t.s. Eiropas standartu ieviešana un process, ko sauc par pārstrukturēšanu. Lai piemērotos šiem standartiem, ko ES neprasa pat no saviem fermeriem, Latvijā jāpārbū vē visas fermas, kautuves un citi objekti, kas izmaksātu miljardus. Eiropas standarti jau ir anekdote. Savienība, kas katru gadu pāris reizes pasauli aplaimo ar lopu epidēmijām un indīgas pārtikas skandāliem, māca mums savus standartus! Nupat eirokomisāri paziņojuši, ka brauks uz Latviju pārliecināties, ar ko mēs barojam lopus, kādos apstākļos tie dzīvo, kā tiek ievērotas lopu tiesības un higiēna, vai tie transportē jot netiek nogurdināti, vai ierīkotas lopu viesnīcas u.tml (“TV Panorāma”, 29. septembris). To mums saka komisāri, kas savās fermās ieviesuši lopu kanibālismu (lopiem izbaro citu lopu kaušanas atkritumus, izraisot govju trakumsērgu). Šķiet, šie komisāri nolēmuši apsmiet lētticīgos latviešu zemniekus, lai šie cenšas vaiga sviedros celt lopu viesnīcas. Paņirgāties kādu laiku, lai pēc tam laipni pateiktu, ka Eiropas savienībā tik izpostītu valsti ņemt nevar.

ES un NATO integrācijas izmaksas arvien dziļāk mūs nospiež feodālās un pat verdzī bas iekārtas virzienā. Samazinās reālās algas ražošanā, tiek slēgtas slimnīcas, zaudētas darbavietas, ārvalstu korporācijas izspiež no biznesa vietējos pakalpojumu un ražošanas uzņēmumus, draud pieaugt medikamentu un ārsta pakalpojumu izmaksas, sabrukt skolas utt. To arvien smagā k izjūt arī valsts budžets. Eirointegrācijas iespaidā valsts parāds pagājšgad sasniedza 712,684 miljonus latu, gada laikā pieaugot par 141,796 miljoniem jeb gandrīz par 25%, bet ārējais parāds – vēl vairāk. Parēķiniet paši, cik mums katram (arī mūsu bērniem) par šo izšķērdību nākotnē būs jāmaksā?

Kā novērst jauno verdzību?
Latvijas valdītājiem allaž bijis liels talants savu tautu ievest tādā strupceļā, no kura grūti atrast nesāpīgu izeju. Mūsu valdnieki demokrātijas vārdā sola, ka jau drīz tauta varēs balsot referendumā par savu vēlmi iestāties vai neiestāties ES. Te gan viens triks: balsoš anu sola kaut kad nākotnē, bet eirointegrācijas process pilnā sparā turpinās jau vairākus gadus. Jau minētajā “Kustības par Neatkarību” mājas lapā šo dilemmu asprātīgi pasniedzis satīriķis ar pseidonīmu J.J. Trejbērziņš.

Bet par ES balsot mums ļaušot.
Un es pat zinu, kad tas notiks: kad integrācijas process ES jau būs pabeigts, kad visi likumi un noteikumi ar Briseli būs saskaņoti, kad Latvija jau faktiski šai savienībā būs ieaudzēta. Tad mums tiks sarīkots neliels balsošanas teātris: vai mēs gribam atzīt to, kas noticis, vai tomēr negribam. Tā teikt, lai parādītu, ka Panteļējeva vārdi par to, ka latviešu tauta vēl nav nobriedusi demokrātijai, vairs netiek vazāti publiski.

Ja mēs teiksim "par"
Eiropas savienībai, nekas nemainīsies. Visas sarunu sadaļas jau būs slēgtas, mēs būsim oficiāli uzaicināti, trīs Bērziņi katru pirmdienu braukās uz Briseli pēc vadošajiem norādījumiem, mūsu likumi būs tādi paši, kā Madridē, Briselē vai Berlīnē. Mūsu sabiedrība un futbola izlase kļūs arvien melnīgsnējāka, mūsu izgl ītības sistēma atbildīs eirostandartiem, respektīvi, arī pie mums, tāpat kā Vācijā, būs ap 10 procentiem pieaugušu analfabētu. Mēs pakļausimies citu valstu noteiktajā m tirgus aizsardzības normām, vienlaikus apņemdamies savu tirgu nekādi neaizsargāt. Droši vien referenduma laikā Latvijas lauksaimnieki skaitliski atbildīs Eiropas standartiem, t.i., būs palikušas kādas 6000 zemnieku saimniecības, puse no kurām piederēs, piemēram, Eirosertifikāta ieguvējam Ērikam Masteiko.

Ja mēs teiksim "pret"
Eiropas savienībai – arī nekas nemainīsies, jo faktiski mēs tur jau būsim (skat. iepriek šējo rindkopu). Protams, tad mēs uz mūžīgiem laikiem paliksim trešās šķiras valsts statusā. Bet tādā statusā mēs paliksim arī tad, ja nobalsosim "par". Diez, kāpēc man atkal liekas, ka nekāda izvēle galu galā mums netiks dota.

Bet es gribu pajautāt:
ja jau mēs tik un tā tur būsim, kādēļ tad mums tā jānomokās ar sarunām, kādēļ jāuzklausa tik daudz viltīgu padomu un norādījumu? Kādēļ tur vēl papildus jāstājas? Kādēļ jātērē laiks un līdzekļi, lai staigātu pa vilciena kupeju, ja tik un tā vilciens brauc pa sliedēm – neatkarīgi no tā, vai mēs staigājam, vai sēžam, vai lasām gudras grāmatas, vai vienkārši urbinām degunus.

Neņemiet ļaunā,
bet man atkal ir priekšlikums: labi, būsim mēs Eiropas savienībā. No nenovēršamā neizvairīsies. Bet netērēsim naudu tai integrācijai. Eirobirokrāti tik un tā mūs aiz ausīm ievilks tur iekšā, nostādīs mūs Eiropas maliņā. Lai tad viņi arī maksā par šo procesu. Bet ietaupīto naudiņu izmantosim, lai nostiprinātu Latvijas politisko un ekonomisko suv… suverenitāti. Fu, gandrīz aizrijos – šis vārds tik strauji iziet no modes, ka labā k to nepiesaukt. Eiropa mūs nesapratīs. Vārdu sakot, gādāsim, lai nebūtu pliki un nabagi arī tad, kad pārliecināsimies, ka neviens mums neko par brīvu nedos.

No savas puses gribētu piebilst, ka referendums nepieciešams jau tagad, un, tā kā minētais process tik dziļi ielaists, jābalso par pašu Latvijas Republikas suverenitāti, vēlreiz jāapliecina mūsu gandrīz zaudētā suverenitāte. Tautas vairākuma atbalsts suverenitātei būtu jāsaista ar automātisku eirointegrācijas un NATO integrācijas procesa apturēšanu, kā arī to līdz šim bez tautas piekrišanas parakstīto saistību anulēšanu, kas ir pretrunā ar valsts suverenitā tes principiem. Pozitīvs referenduma iznākums nozīmētu arī valsts politikas maiņu attīstības, sabiedrības sociālās labklājības un nacionālo interešu ievērošanas virzienā. Protams, šāds referendums nav jāgaida no augšas, bet jāorganizē pašiem. Pā rējās problēmas, kādu mums, protams, netrūkst, ir šim jautājumam pakārtotas un risināmas tikai pēc suverenitātes atjaunošanas.

Bet mūsu “valstsvīriem” un prezidentei jāprasa: kur viņi saņem savu algu – Briselē, Vašingtonā vai Rīgā? Ja Rīgā, tad kāpēc viņi p ārstāv ārvalstu, nevis savas valsts intereses?

Jānis Kučinskis

From: "mees_pashi" <mees_pashi@delfi.lv>

To: "Juris Zagarins" <zagarins@stcc.mass.edu>

Date: 2/1/02 3:02

Subject: raksts

Diemžēl viss tik ātri mainās, ka savu rakstu nedaudz pārstrādāju.

Jānis

Laiks apliecināt Latvijas suverenitāti

Lai gan arī agrāk neesam sevišķi lutināti, pēdējā laikā sācies īpaši nekaunīgs un pazemojošs uzbrukums Latvijas suverenitātei, ko ar ASV, ES un NATO ierēdņu atbalstu veic mūsu pašu “valstsvīri”, t. sk. Valsts prezidente. NATO un eiromānija sasniegusi slimīgai apmātībai raksturīgu baltkvēles stāvokli, kas no masu informācijas līdzekļu ekrāniem un lappusēm kā skābs lietus skalo apmulsušo Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju smadzenes. Vienlaikus ar eiro- un NATO rīdīšanu tiek uzkurinātas visneprātīgākās kaislības, spēlējot uz Latvijas iedzīvotāju nacionālajām un sociālajām jūtām, goda un pašcieņas stīgām.

Pēdējais teātris saistīts ar NATO un ES pieprasīto vēlēšanu likuma maiņu, kas paredz svītrot valsts valodas zināšanu prasību deputātu kandidātiem. Grūti atrast saistību starp šo nenozīmīgo prasību, kas tāpat praksē netiek ievērota, un dalību NATO vai ES. Ja nu vienīgi uz mūsu deputātu krēsliem nākotnē gatavojas kandidēt paši rietumvalstu pārstāvji, vai arī viņi grib īpaši izpatikt dažām aprindām Maskavā. Š is nožēlojamais skandāls ir uzpūsts līdz hamletiskiem augstumiem – būt vai nebūt!? Vienlīdz liekulīgas ir abas puses, jo ne jau šī nenozīmīgā vēlēšanu likuma prasība noteiks latviešu valodas nākotni. Ko dod stingri valodas lietošanas noteikumi, ja pati latviešu tauta jau 11 gadus pakļauta nežēlīgam genocīdam un strauji izmirst? Dodiet latviešiem iespēju normāli dzīvot, strādāt, dibināt stipras ģimenes un sabiedriskās saites – un mēs paši savu valodu gan nosargāsim, gan godam izkopsim!

Tuvināšanās NATO un ES pārvērš mūs par nabagiem

Tā vietā arvien padziļinās latviešu genocīds. Un arī tas notiek NATO un ES v ārdā. Plānotā Latvijas militāro izdevumu palielināšana līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) mums nozīmē maksāt vairāk nekā 100 miljonus dolāru gadā virs 2000. gada aizsardzības izdevumu līmeņa. Kā aplēsis Ekonomisko Reformu institūta direktors Normunds Grostiņš, par šo naudu varētu katram Latvijā dzimušajam bērnam izsniegt 5000 dolāru lielu dzimšanas pabalstu, ar ko iek ārtot jaunā pilsoņa dzīvi.

Bez tam nav izslēgts, ka NATO pieprasīs mūsu ieguldījumu palielināt. Tas jau notiek. Latvijas valdība piekritusi no ASV militārā koncerna Lockheed Martin iepirkt trīs TPS – 117 tipa radariekā rtas, kas katra maksā ap 7,5 miljoniem latu. Kā rakstīts presē, pirmo šā tipa radaru nolemts uzstādīt Audriņu pagastā. Lockheed Martin interneta lapa informē, ka līguma ar Latviju, kurā ietilpst arī minēto radaru iegāde, kopējā vērtība sasniegs 30 miljonus dolāru. Vai šīs radariekārtas mums ir vajadzīgas? Izrādās, ka minētais radars spēj kontrolēt gaisa telpu 450 kilometru rādiusā, un iegūto informāciju saņems nevis Latvijas gaisa telpas sargi, bet gan NATO militār ās struktūras. Mums piedāvāts tikai apmaksāt radaru iegādi un uzturēšanu. Īsta militārā konflikta gadījumā Krievijas puse šos radarus iznīcinās dažu minūšu laikā. Ja patiešām gatavojamies karam ar Krieviju, tad daudz lietderīgāk būtu mūsu armiju un zemessargus apgādāt ar pārnēsājamām pretgaisa aizsardzības un prettanku iekārtām.

Kā jau varēja sagaidīt, pēc pirmā Dānijas uzsvilpiena mūsu varonīgie militāristi ir gatavi sūtīt mūsu karavīrus uz ASV izprovocētajām “pretterorisma” akcijām, kuru mērķis ir ASV nostiprin āšanās stratēģiski svarīgajā un izejvielām bagātajā Vidusāzijas reģ ionā. Turklāt šo pakalpojumu Latvijas valdība ir gatava veikt bez maksas, šo akciju, kuras iznākumu grūti paredzēt, finansējot no mūsu nodokļu maksātāju kabatām (sākumā ar kādiem 200 000 latiem). Vai kāds brīnums, ka Amerika skaitās bagātākā zeme pasaulē, ja tās karus par savu naudu izkaro ar svilpienu pasaucami leģionāri? Jādomā, ka tas ir tikai sākums. Bušs jau pasludinājis nākamos pretterorisma akcijas upurus. Varam tikai zīlēt, kad vēl kāda NATO dalībvalsts pasvilps mūsu kareivīgajiem vadītājiem. Protams, līdz ar iesaistīšanos NATO operācijās Latvija sevi paver iespējamam “starptautiskā terorisma” uzbrukumam. Pasaulē ir ļoti daudz tautu un cilvēku, kas NATO ieviesto “jauno pasaules kārtību” ienīst.

Līgums, par ko sarktu pat Ribentrops ar Molotovu

Bet tas vēl nav viss. Latvija jau sevi atvērusi pašas NATO un it īpaši ASV patvaļai. Nepietiek ar Rietumu ekonomisko invāziju, kas iznīcinājusi mūsu ražošanu un Latviju pārvērtusi par vienu no nabadzīgākajām Trešās pasaules valstīm, no kuras mūk mūsu bērni... Latvijas ostās drīkst iebraukt ar kodolieročiem bruņoti NATO kuģi. Latvijas Saeima 25. janvārī nobalsoja par Induļa Bērziņa Vašingtonā parakstīto Latvijas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu līgumu “Par sadarbību masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanas jomā”. Bet ne šo ieroču izplatīšanas novēršana ir visinteresantākā šajā līgum ā. Līguma 7. pants paredz: “Attiecībā uz tiesas procesiem un prasībām, izņemot prasības no līgumiem, Latvijas Republikas valdība neuzskata par vainīgu un atbrīvo no atbildības, tai skaitā kriminālatbildības, ASV valdību un tās personālu, līgumdarbiniekus un līgumdarbinieku personālu par īpašumam nodarītiem zaudējumiem vai par jebkuras personas ievainojumu vai nāvi Latvijas Republikā, kam par cēloni bijušas šī līguma ietvaros paredzētās darbības”. Lai uzsvērtu Latvijas pilsoņu nevērtību ASV acīs, 7. panta 3. daļa nosaka: “Nekas šajā pantā netiek tulkots tā, lai aizkavētu tiesas procesus vai prasības pret Latvijas Republikas pilso ņiem vai LR pastāvīgi dzīvojošajām personām.” Faktiski šāds pants nozīmē, ka ASV dienestu aģentiem mūsu teritorijā dotas tiesības “atšaut” sev nevēlamas personas, spridzināt sev nevēlamus objektus utt. Savukārt līguma 9. pants paredz, ka “ASV valdības militārajiem un civilajiem darbiniekiem, atrodoties Latvijas Republikas teritorijā ar līguma ietvaros paredzētajām darbībām, paredzēts piešķirt tādas privilēģijas un imunitātes, kas l īdzīgas privilēģijām un imunitātēm, kādas saskaņā ar Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem piešķir administratīvajam un tehniskajam personālam”. Tas nozīmē, ka ASV iestādes un to ievestās kravas “bagātajā” Latvijā tiks atbrīvotas no muitas nodevām, nolaišanās nodevām, ostu nodokļiem, navigācijas nodevām un citiem maksājumiem, ar kuriem normālas valstis parasti apgrūtina citu valstu militāristus, karabāzes un līdzīgas institūcijas, kā arī aplaimotas ar diplomātisko imunitāti. Bez tam šādas privilēģijas var atvērt vēl vienu nekontrolējamu kontrabandas kanālu. Savukārt 5. pantā Latvija apņemas nodrošināt ASV valdības gaisa transportlīdzekļu apkopi. Tā kā šī “apkope” lī gumā nav konkretizēta, tā Latvijai var izmaksāt ļoti dārgi. Lūk, cik vienreizējas biznesa un varbūt arī “pretterorisma” iespējas mēs gatavi pavērt “nabadzībā grimstošajai” Amerikai! Vienlaikus pasaulē ir valstis, kuras ASV militāros objektus ielaiž galvenokārt peļņas un savu pilsoņu nodarbinātības nolūkā. Pat Krievija mums maksāja 4 miljonus gadā par sava radara uzturēšanu Skrundā, kura modernāko “brāli” mūsu valdī ba nez kāpēc nolēma uzspridzināt (dodot labu biznesu ASV firmai), lai tagad Audriņos celtu daudz pieticīgāku radaru (atkal amerikāņiem labs bizness).

Starptautisko tiesību speciālists Juris Bojārs minētā līguma parakstīšanu salīdzināja ar Latvijas pakļaušanu kapitul ācijas režīmam (skat. NRA, 1. februāris). Ap to pašu laiku sarosījās arī valdī bas juristi, kas daļu (cik lielu daļu?) mūsu Satversmē garantētās suverenās varas grib atdot (deleģēt) starptautiskajām institūcijām (pagaidām suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai). Pēc šā labojuma valdībai vairs nebūs jāprasa tautas piekrišana (referendums) Latvijas suverenitātes pārpalikuma dalīšanai pa labi un pa kreisi. Faktiski tas nozīmēs 1940. gada atkārtošanos.

Cik drošības sistēmu mums nepieciešams?

Jā, protams, valdība nenogurst apgalvot, ka tikai NATO spēj nodrošināt mūsu drošību pret iespējamo Austrumu agresiju. Pēdējā laikā gan šāds apgalvojums skan visai dīvaini, jo Krievija kļuvusi par stratēģisku ASV sabiedroto un arī pašas NATO ietvaros jau ieguvusi nesalīdzināmi lielāku ietekmi, nekā to jebkad spētu gūt Latvija. Visai ticami, ka Krievijas militāristi Latvijā iekļūs tieši caur NATO (tāpat kā ASV karaspēka kontingents atrodas Vācijā, Turcijā un citās NATO valstīs). Turklāt Strasburgas tiesa, šķiet, sākusi apšaubīt lī gumu par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas (teorētiski pēc Tatjanas Sļivenko prasības apmierināšanas līdzīgu lūgumu par ģimenes apvienošanos varētu iesniegt tūkstoši biju šo Krievijas militāristu ģimeņu). Otrkārt, neviens vēl nav devis ne mazākās garantijas, ka Latviju NATO patiešām uzņems. Ja jau nieka vēlēšanu likuma labojums uzpūsts par tik svarīgu šķē rsli, tad skaidrs, ka runas par Latvijas uzņemšanu NATO ir pavisam nenopietnas. Izskatās, ka t.s. “virzīšanās uz NATO” ir tikai tāds dīvains process, kura aizsegā zināmas aprindas sev taisa labu biznesu. Lai Latvijas armiju apbruņotu pēc NATO standartiem, vajadzēs maksāt miljardus. Mūsu ierēdņi, protams, par to sa ņems pamatīgu komisijas naudu. Turklāt, kā jau aprādīts, mēs nepērkam ieroč us, kuri patiešām varētu noderēt, bet tikai dārgas iekārtas pašas NATO vajadzībām.

Bet arī tas vēl nav viss. Kā to trāpīgi ievērojis “Kustības par Neatkarību” priekšsēdētājs, Ekonomisko Reformu institūta direktors Normunds Grostiņš (skat mājas lapu pēc adreses: www.nato.lv), Latvija vienlaikus mēģina iestāties veselās divās militārās organizācijās! Izrādās, ka jau 1999. gadā Helsinkos ES dalībvalstis pieņē ma lēmumu par ES ātrās reaģēšanas spēku izveidi. Jau pirmajā stadijā paredzēts, ka “Eiropas armijā” būs 60 000 karavīru, 190 000 rezervistu, 400 lidmašīnu, 100 karakuģu u.c. Nicas līgumā ES drošības un aizsardzības politikai veltītas 60 lappuses. Tas nozīmē, ka Eiropas savienība veidojas ne vien kā saimnieciska un monetāra, bet arī militāra savienība, kas tāpat rūpēsies par savu dalībvalstu drošību, bet vajadzības gadījum ā veiks arī militāras operācijas savu interešu zonā ārpus ES robežām. Tātad, ja mēs patiešām pieļaujam, ka Latviju kā pilntiesīgu locekli varētu uzņemt ES, tad nekādas citas militāras savienības mums nav nepieciešamas! Tas būtu gan lētāk, gan drošāk, jo bez vajadzības nekaitinātu kaimiņus ar uz nerviem krītošo dalību NATO. Starp citu, tieši tā rīkojas Zviedrija un Somija, kas ir kategoriski pret iestāšanos NATO. Somijai, ko nevarētu saukt par gļēvu vai militāri vāju valsti, tas palīdz dibināt auglīgus saimnieciskus sakarus ar Krieviju, izspiežot no šās nišas ar NATO saslimušo Latviju.

Kur jāmeklē cilvēktiesību pārkāpumi un diskriminācija?

Bet tas, protams, ir tikai sapnis, jo nu ir pilnīgi skaidrs, ka kā pilntiesīgu dalībvalsti ES mūs neviens neņems. Un nevajag liekulīgi tēlot izbrīnu vai “sašutumu”, jo es savās grāmatās un rakstos to prognozēju jau sen. ES Latviju diskriminē jau 10 gadus (nevienlīdzīgie tirdzniecības noteikumi u.c. dubultie standarti) un sola diskriminēt arī turpmāk. Jau paziņots, ka tiks ierobežota jauno dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās brīvība ES Šengenas jeb 1. šķiras valstu teritorijā, lai novērstu mūsu lētā darbaspēka ieplūšanu Rietumeiropā. Savukārt Eiropas Komisijas lauksaimniecības direktorāts sagatavojis lēmumu, pēc kura jauno dalībvalstu zemnieki saņems tikai kādus 10% no to subsīdiju līmeņa, ko saņem ES 1. šķiras valstu zemnieki (citā variantā solīti 25%, bet visdrīzāk nemaksās nemaz). Vēl pirms uzņemšanas ES no mums prasa pamatīgi palielināt akcīzes nodokli pirmās nepieciešamības precēm (degvielai, cigaretēm, alkoholam u.c.), kā arī palielināt pievienotās vērtības nodokli tādām precēm kā maize, medikamenti, bērnu barība, grāmatas u.c. Būs “j āharmonizē” arī apdrošināšanas iemaksas, soda sankcijas u.tml. Turpretī algu, pabalstu un pensiju palielināšanu Latvijai neprasa. Un arī dalībvalsts iemaksa ES budžetā būs jāveic “p ēc pilnas programmas”, t.i., 1,27% no IKP. Ja prognozētais IKP 2001. gadā bija 4,75 miljardi latu, bet šogad būs 5,18 miljardi, tad kā dalības maksa no šīm summām būtu jāiemaksā attiecīgi 65,8 un 68 miljonus latu. Arī Aizsardzības ministrijas budžets šogad ir 68 miljoni latu, kas ir nesalīdzināmi vairāk nekā Saeima atvēl veselības aprūpei, izglītībai un zinātnei.

Taču visdārgākā ir t.s. Eiropas standartu ieviešana un process, ko sauc par pārstrukturēšanu. Lai piemērotos šiem standartiem, ko ES neprasa pat no saviem fermeriem, Latvijā jāpārbū vē visas fermas, kautuves un citi objekti, kas izmaksātu miljardus. Eiropas standarti jau ir anekdote. Savienība, kas katru gadu pāris reizes pasauli aplaimo ar lopu epidēmijām un indīgas pārtikas skandāliem, māca mums savus standartus! Nupat eirokomisāri paziņojuši, ka brauks uz Latviju pārliecināties, ar ko mēs barojam lopus, kādos apstākļos tie dzīvo, kā tiek ievērotas lopu tiesības un higiēna, vai tie transportē jot netiek nogurdināti, vai ierīkotas lopu viesnīcas u.tml (“TV Panorāma”, 29. septembris). To mums saka komisāri, kas savās fermās ieviesuši lopu kanibālismu (lopiem izbaro citu lopu kaušanas atkritumus, izraisot govju trakumsērgu). Šķiet, šie komisāri nolēmuši apsmiet lētticīgos latviešu zemniekus, lai šie cenšas vaiga sviedros celt lopu viesnīcas. Paņirgāties kādu laiku, lai pēc tam laipni pateiktu, ka Eiropas savienībā tik izpostītu valsti ņemt nevar.

ES un NATO integrācijas izmaksas arvien dziļāk mūs nospiež feodālās un pat verdzī bas iekārtas virzienā. Samazinās reālās algas ražošanā, tiek slēgtas slimnīcas, zaudētas darbavietas, ārvalstu korporācijas izspiež no biznesa vietējos pakalpojumu un ražošanas uzņēmumus, draud pieaugt medikamentu un ārsta pakalpojumu izmaksas, sabrukt skolas utt. To arvien smagā k izjūt arī valsts budžets. Eirointegrācijas iespaidā valsts parāds pagājšgad sasniedza 712,684 miljonus latu, gada laikā pieaugot par 141,796 miljoniem jeb gandrīz par 25%, bet ārējais parāds – vēl vairāk. Parēķiniet paši, cik mums katram (arī mūsu bērniem) par šo izšķērdību nākotnē būs jāmaksā?

Kā novērst jauno verdzību?

Latvijas valdītājiem allaž bijis liels talants savu tautu ievest tādā strupceļā, no kura grūti atrast nesāpīgu izeju. Mūsu valdnieki demokrātijas vārdā sola, ka jau drīz tauta varēs balsot referendumā par savu vēlmi iestāties vai neiestāties ES. Te gan viens triks: balsoš anu sola kaut kad nākotnē, bet eirointegrācijas process pilnā sparā turpinās jau vairākus gadus. Jau minētajā “Kustības par Neatkarību” mājas lapā šo dilemmu asprātīgi pasniedzis satīriķis ar pseidonīmu J.J. Trejbērziņš.

Bet par ES balsot mums ļaušot.

Un es pat zinu, kad tas notiks: kad integrācijas process ES jau būs pabeigts, kad visi likumi un noteikumi ar Briseli būs saskaņoti, kad Latvija jau faktiski šai savienībā būs ieaudzēta. Tad mums tiks sarīkots neliels balsošanas teātris: vai mēs gribam atzīt to, kas noticis, vai tomēr negribam. Tā teikt, lai parādītu, ka Panteļējeva vārdi par to, ka latviešu tauta vēl nav nobriedusi demokrātijai, vairs netiek vazāti publiski.

Ja mēs teiksim "par"

Eiropas savienībai, nekas nemainīsies. Visas sarunu sadaļas jau būs slēgtas, mēs būsim oficiāli uzaicināti, trīs Bērziņi katru pirmdienu braukās uz Briseli pēc vadošajiem norādījumiem, mūsu likumi būs tādi paši, kā Madridē, Briselē vai Berlīnē. Mūsu sabiedrība un futbola izlase kļūs arvien melnīgsnējāka, mūsu izgl ītības sistēma atbildīs eirostandartiem, respektīvi, arī pie mums, tāpat kā Vācijā, būs ap 10 procentiem pieaugušu analfabētu. Mēs pakļausimies citu valstu noteiktajā m tirgus aizsardzības normām, vienlaikus apņemdamies savu tirgu nekādi neaizsargāt. Droši vien referenduma laikā Latvijas lauksaimnieki skaitliski atbildīs Eiropas standartiem, t.i., būs palikušas kādas 6000 zemnieku saimniecības, puse no kurām piederēs, piemēram, Eirosertifikāta ieguvējam Ērikam Masteiko.

Ja mēs teiksim "pret"

Eiropas savienībai – arī nekas nemainīsies, jo faktiski mēs tur jau būsim (skat. iepriek šējo rindkopu). Protams, tad mēs uz mūžīgiem laikiem paliksim trešās šķiras valsts statusā. Bet tādā statusā mēs paliksim arī tad, ja nobalsosim "par". Diez, kāpēc man atkal liekas, ka nekāda izvēle galu galā mums netiks dota.

Bet es gribu pajautāt:

ja jau mēs tik un tā tur būsim, kādēļ tad mums tā jānomokās ar sarunām, kādēļ jāuzklausa tik daudz viltīgu padomu un norādījumu? Kādēļ tur vēl papildus jāstājas? Kādēļ jātērē laiks un līdzekļi, lai staigātu pa vilciena kupeju, ja tik un tā vilciens brauc pa sliedēm – neatkarīgi no tā, vai mēs staigājam, vai sēžam, vai lasām gudras grāmatas, vai vienkārši urbinām degunus.

Neņemiet ļaunā,

bet man atkal ir priekšlikums: labi, būsim mēs Eiropas savienībā. No nenovēršamā neizvairīsies. Bet netērēsim naudu tai integrācijai. Eirobirokrāti tik un tā mūs aiz ausīm ievilks tur iekšā, nostādīs mūs Eiropas maliņā. Lai tad viņi arī maksā par šo procesu. Bet ietaupīto naudiņu izmantosim, lai nostiprinātu Latvijas politisko un ekonomisko suv… suverenitāti. Fu, gandrīz aizrijos – šis vārds tik strauji iziet no modes, ka labā k to nepiesaukt. Eiropa mūs nesapratīs. Vārdu sakot, gādāsim, lai nebūtu pliki un nabagi arī tad, kad pārliecināsimies, ka neviens mums neko par brīvu nedos.

No savas puses gribētu piebilst, ka referendums nepieciešams jau tagad, un, tā kā minētais process tik dziļi ielaists, jābalso par pašu Latvijas Republikas suverenitāti, vēlreiz jāapliecina mūsu gandrīz zaudētā suverenitāte. Tautas vairākuma atbalsts suverenitātei būtu jāsaista ar automātisku eirointegrācijas un NATO integrācijas procesa apturēšanu, kā arī to līdz šim bez tautas piekrišanas parakstīto saistību anulēšanu, kas ir pretrunā ar valsts suverenitā tes principiem. Pozitīvs referenduma iznākums nozīmētu arī valsts politikas maiņu attīstības, sabiedrības sociālās labklājības un nacionālo interešu ievērošanas virzienā. Protams, šāds referendums nav jāgaida no augšas, bet jāorganizē pašiem. Pā rējās problēmas, kādu mums, protams, netrūkst, ir šim jautājumam pakārtotas un risināmas tikai pēc suverenitātes atjaunošanas.

Bet mūsu “valstsvīriem” un prezidentei jāprasa: kur viņi saņem savu algu – Briselē, Vašingtonā vai Rīgā? Ja Rīgā, tad kāpēc viņi p ārstāv ārvalstu, nevis savas valsts intereses?

Jānis Kučinskis