Par modes lietu kļuvušajā diskusijā par terorismu interesanti uzklausīt cilvēku, kuram ir karadarbības pieredze Afganistānā. Vēl vairāk - viņš ir vadījis PSRS armijas izvešanu no šīs valsts pēc bezjēdzīgās "misijas" 10 gadu garumā, bijis pēdējais PSRS armijas virsnieks, kas paspiedis roku toreizējam Afganistānas prezidentam Nadžibullam pēc PSRS armijas izvešanas, un mēs, šķiet, labi atceramies, kas notika pēc tam. Šis cilvēks, protams, nav neviens cits kā Dainis Turlais, kas sarunā ar Modri Sprudzānu atklāj savu, iespējams, daudziem oponējošo, viedokli par notikumiem pēc 11. septembra un ne tikai par to.
Viegli runāt par karadarbību un terorisma apkarošanu Afganistānā, dzerot siltu tēju vairāku tūkstošu kilometru attālumā no karadarbības vietas. Pēc 11. septembra teju vai katrs sevi cienošs ārpolitikas speciālists ir uzskatījis par vajadzīgu izteikties par to, bieži savas nekompetences dēļ sabiedrībā radot daudz mītu. Jums ir karadarbības pieredze Afganistānā. Ko tas maina attiecībā uz pretterorisma operācijām un to sekām pēc 11. septembra?
Kaut kā iznāk, ka sarunās ar Latvijas masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem vai publiskajās diskusijās es it kā atrodos citās pozīcijas - runājot par to, kas šodien notiek - gan līdz 11. septembrim, gan arī pēc tam. Spilgts piemērs cilvēku attieksmei "pret" un spriedumiem par šiem notikumiem ir Eiropas Savienības Informācijas centra rīkotā tikšanās, kurā par to tika spriests. Kamēr mikrofoni bija ieslēgti un notika pasākuma ieraksts, es it kā atrados opozīcijā un mans viedoklis bija izņēmums, taču, kad beidzās oficiālā daļa, cilvēki nāca klāt un teica: "Paldies, ka beidzot ir atradies cilvēks, kas runā patiesību, runā to, kas notiek, jo mēs jau visi tā domājam - katrā ziņā vairākums!" To apliecina arī mana piedalīšanās dažādos televīzijas raidījumos, kur notiek interaktīvā aptauja, jo anonīmi iedzīvotāji piekrīt šim viedoklim. Bet tāds jau droši vien ir jebkuras mazas valsts un mazas tautas liktenis, ja blakus ir nesamērāmi lielāki un ietekmīgāki spēki, no kuriem jau esam cietuši.
Jebkura valsts aizstāv savas intereses
Arī šodien, redzot, cik agresīva un pat bezkaunīga ir ASV politika attiecībā pret visām pasaules valstīm, jo pēc 11. septembra Bušs skaidri un gaiši pateica: vai nu jūs esat ar mums vai arī pret mums! Un, protams, ka tas, kurš ir ekonomiski, politiski un diplomātiski vājāks par ASV, nevar nostāties pret. Ekonomiskais un militārais potenciāls ASV ir tik spēcīgs, ka tā, protams, var daudz ko atļauties. Līdz ar to nav arī īpašas izvēles, tikai, manuprāt, valstis šajā situācijā ieņem dažādas pozīcijas. Vieni, kas saredz tajā zināmu interesi un labumu, teiksim, kā Blērs, īpaši neapdomājoties, saka, ka mēs atbalstām. Un tas arī saprotams, jo viņi ir ASV stratēģiskais partneris, un viņiem no tā ir noteikts ienākums, labums. Zināt, cik Vācijai bija smagi pieņemt lēmumu par atbalstu ASV, - tas gandrīz izraisīja Šrēdera valdības krīzi. ASV valsts sekretārs un aizsardzības ministrs braukāja burtiski ar koferīšiem ar miljoniem dolāru, tos piesolot valstīm, kas robežojas ar Afganistānu, un norakstot to parādus (tai skaitā arī Krievijai un Pakistānai), lai "savāktu" tās savā koalīcijā. Tas maksā milzīgus līdzekļus. Tātad valstis kaut kādā ziņā meklē kompromisus un risinājumus, bet jebkura cīnās par savām interesēm, izvērtējot jebkuru iespēju, kā tās aizstāvēt. Izņēmums ir tikai mūsu Latvija, kurai neko nevajag, kura saka: jā, mēs jūs atbalstām! Bet ko atbalstām?
Un tad laikam nonākam pie jautājuma, kas tad ir terorisms, kas ir terora akti, vai tas ir viens un tas pats. Un pats galvenais - ja gribam cīnīties ar terorismu, tad tas ir tāpat kā cīnīties ar slimību. Ja gribam to izārstēt, tad vispirms ir jānosaka diagnoze. Ja esat saslimis ar iesnām, bet jums grib izgriezt apendicītu, jūsu veselība ne tikai neuzlabosies, bet iznākums var būt pat letāls. Tāpat ir ar terorismu. Ja nevaram noteikt diagnozi - kas tad ir tas terorisms -, bet ņemamies ārstēt, tad šo slimību varam "ielaist" vēl dziļāk vai arī izraisīt tik lielu pasaules līmeņa krīzi, kas novedīs pie jaunas cilvēces katastrofas. Un es domāju, ka pašlaik ir tieši šis gadījums.
Terors kā sociālpolitiska parādība nav parādījies 11. septembrī, tas ir radies līdz ar valstu veidošanos; tiklīdz sākās politiska cīņa par varu, tā dzima terors. Šis jautājums vairākkārt apspriests Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) dažādos līmeņos, un astoņdesmitajos gados tā bija ļoti tuvu terorisma definīcijai. Tātad bija atrasti slimības cēloņi un bija definēts, kas tas ir patiesībā. Tad Nelsons Mandela atradās cietumā un bija apsūdzēts terorismā, bet vēlāk viņš kļuva par Nobela Miera prēmijas laureātu. Kuras valstis toreiz noraidīja terorisma definīciju, kuru dēļ tā netika pieņemta ANO? Tās bija ASV un Izraēla. Tātad visas, izņemot ASV un Izraēlu, bija vienojušās.
Un kāda bija toreizējā ANO piedāvātā terorisma definīcija?
Definīcija ir tāda, kāda tā ir tagad. Definīcijas patiesībā ir dažādas - atkarībā no valstu politiskās iekārtas, politiskajiem režīmiem un mērķiem. Tāpat kā korupcijai dažādās valstīs ir dažādas definīcijas, taču attiecībā uz terorismu visi ir vienisprātis, un tā ir neatņemama terorisma definīcijas daļa - vardarbība un politiskie mērķi. Tie ir galvenie rādītāji. Un vardarbības mērķi ir ne tikai iegūt kaut kādu naudas summu, tiem jābūt arī tālejoši politiskiem.
Latvija nespēj definēt savu nostāju
Tā tas tika spriests ANO arī pēc 11. septembra, kad atkal visi nosodīja terorismu, bet tajā pašā laikā, runājot par terorisma definīciju, valstu nostāju var sadalīt divās grupās. Viena ir ļoti neliela - tajā ir ASV, tās atbalstītājas Izraēla un Anglija un tagad zināmā mērā arī Krievija. Bet otra grupa ir gandrīz visas pārējās valstis. Bet pa vidu ir tās, kas savu nostāju nevar definēt. Piemēram, Latvija, jo mums nav savas terorisma definīcijas. Aizvadītā gada nogalē izdotajā politisko terminu vārdnīcā terors ir definēts kā vienkāršs kriminālnoziegums, nekas vairāk. Tajā nav terorismam raksturīgo sadaļu, par kurām jau runājām.
Patiesībā ir lielvalstis, kuras tāpat kā ASV ir definējušas, ka ASV ir interešu sfēras, kas izplatās gandrīz visā pasaulē, un tās to uzskata par savas valsts interešu vitālo aizstāvēšanu. Bet valstis, pret kurām izplatās šīs ASV intereses, savukārt uzskata, ka cīnās pret terorismu, jo tieši no ASV politikas izriet terors, un viņi visiem pieejamajiem līdzekļiem cīnās pret to. Arī es piekrītu domai, ka tieši lielvalstu politika rada terorismu, jo tam nav nekādu citu iemeslu.
Šodien jau gandrīz skaidri zinām, ka ASV, pēc prezidenta un valsts sekretāra vārdiem, jau ir pieteikušas karu Irākai, jautājums ir - ko tagad Irākai darīt? Salikt rokas klēpī un gaidīt, kad to sāk bombardēt un dedzināt no šīs zemes ārā? Mēs zinām, ka ASV politikas dēļ diplomātiskās un politiskās iespējas Irākai jau ir liegtas. Kādi var būt risinājumi? Vienīgās cerības, ka līdz ar šādu ASV nostāju faktiski lielākajai daļai Eiropas valstu, kas, es uzskatu, pārstāv augstāku civilizācijas, izglītības un kultūras līmeni nekā ASV, nebūs pieņemama šāda rīcība, un šī "antiterorisma koalīcija" draud saļodzīties. Lielu lomu spēlēs arī Krievija, kurai gan ārpolitiski, gan diplomātiski būs ļoti sarežģīti nostāties ASV pusē karā pret Irāku.
Tātad terorisma definīcija un diskusija ANO ietvaros parāda, ka terors ir vardarbība ar politiskiem mērķiem, un nostāju, kura valsts tad ir teroriste un kura cietēja, nosaka tas, kurai ir lielāka ietekme ANO un kura tajā brīdī var panākt sev labvēlīgu lēmumu. Atceros 1992. gada maiju, kad biju Briselē NATO militārās komisijas sēdē, kurā uzstājās tāds itālis doktors Prodi. Viņš teica, ka ANO ir kā pusdienu galds, kas tiek klāts tad, kad ASV ir nepieciešams labvēlīgs lēmums. Un tās zina, ka to panāks, vai arī galds vienkārši vispār netiek klāts, jo ASV to ignorē un darbojas, kā uzskata par vajadzīgu. Tā bija arī Dienvidslāvijā, kur ASV faktiski iznīcināja visu infrastruktūru, bet tagad atbalsta kriminālus elementus un korumpētu varu. Bet mēs visu laiku gribam tikai aplaudēt un teikt, ka atbalstām kaut kādu pretterorismu un kārtības ieviešanu. Tas ir diezgan muļķīgi un naivi.
Atgriežoties pie Afganistānas - pašlaik daudz tiek runāts par to, ka tur iespējams ieviest demokrātisku valsts pārvaldi, kas, iespējams, būs lojāla ANO, un valsts gluži kā Fēnikss pacelsies no pelniem. Kā jūs vērtējat šīs iespējas? Tas sāk izskatīties pēc konflikta, kuram nav paredzamas beigas.
Kāpēc tieši Afganistāna tika izvēlēta par "upuri" pēc 11. septembra? Bin Ladens ASV ir vajadzīgs kā tēls: paziņojot, ka viņš ir Irākā, var sākt bombardēt Irāku. Vakar, starp citu, dzirdēju, ka bin Ladens it kā esot Čečenijā, tātad Maskavai ir rokas vaļā un var dedzināt Čečeniju. Varbūt izvēlēsies vēl kādu valsti, lai paziņotu, ka viņš ir tur. Līdz šai dienai neviens nav saņēmis nekādus pierādījumus par bin Ladena saikni ar 11. septembra notikumiem. Ne viņa, ne arī kāda cita. Ir dumji un pretīgi klausīties, ka mūsu valsts amatpersonas saka: jā, es zinu, viņa vaina ir pierādīta. Un tajā pašā laikā sakām, ka atbalstām demokrātiju. Bet vai tad demokrātiskas valsts izpratnē "vainīgs" vai "nevainīgs" nav tiesas verdikts? Ne jau politiķu! Kā politiķis var teikt - vainīgs? Turklāt tam ir arī sekas: politiķi pasaka - vainīgs, iedarbina kara mašīnu un nodedzina valsti līdz ar zemi. Tas ir barbarisms. Bet mēs sakām, ka atbalstām demokrātiju. Kādā izpratnē? Tas ir zemiski. Un pats traģiskākais - kāpēc mums ir jānokrīt tik zemā morālā un ētiskā līmenī, kā to izdarījušas ASV? Jā, mēs to nevaram izmainīt, bet savu viedokli vismaz esam tiesīgi pateikt, ja jau tā cīnāmies par demokrātiju pasaulē.
Afganistāna ir cita pasaule, tā ir islama pasaule, un manā izpratnē musulmanis nenozīmē ienaidnieku. Tā ir cita ticība un cita kultūra. Es saprotu lielvalstu intereses, Maskavas un Vašingtonas dialogus un it kā mums nesaprotamus politiskos lēmumus, bet - kāpēc mums nav sava viedokļa valsts līmenī? Vai tad mums šīs intereses šādā veidā sakrīt? Mēs kuru katru brīdi varam kļūt par šīs politikas upuriem. Paskatieties, kas notiek! ASV raksta: mainiet vēlēšanu likumu, mainiet attieksmi pret valsts valodu! Bet kas tas ir? Vai tās nav mūsu valsts iekšējās lietas, vai tas nav politisks spiediens ar draudiem? Mēs izsakām savu vēlmi virzīties uz NATO, kur lēmumi vēl nav pieņemti. Tā vietā, lai politiski skaidri atbildētu, ka, piemēram, NATO vēl nav skaidri formulējusi savu attīstību pēc Varšavas pakta un PSRS sabrukuma, jo pasaulē ir cita situācija, ka NATO tā ir jāformulē, un tad skatīsimies, kāda būs katras valsts vieta tālāk. Tā vietā tiek izvirzītas aizvien jaunas prasības. Faktiski tas jau ir zināms politiskais rekets, un nav skaidrs, ar kādu mērķi un kādu rezultātu tas izraisīs. Es šajā situācijā piekrītu tēzei, kas ir definēta kādus četrus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras: valstij nav pastāvīgu ienaidnieku vai pastāvīgu draugu, bet katrai valstij ir un jābūt pastāvīgām interesēm. Tas attiecas arī uz Latviju, tāpēc jebkurš solis būtu jāskata valsts interešu prizmā. Valsts intereses ir savas tautas labklājība, stabilitāte, drošība un attīstība. Šodien neredzam nedz Baltijas hartā, nedz arī kādos citos ar NATO saistītos dokumentos, ka šī organizācija mums piedāvātu kādas garantijas. Nē, mums ir iespējas konsultēties, informēt, tiesības prasīt, bet garantiju - nekādu.
Mūsu valsts lielākais ienaidnieks - korupcija
Līdz ar to pirmais uzdevums droši vien būtu sakārtot mūsu valsts ekonomiku un cīņa ar to, kas valsti apdraud visvairāk. Nav ārējā ienaidnieka, kas apdraudētu Latvijas neatkarību. Mūsu valsti, kas vēl nav galīgi noformējusies, apdraud pāri par 40% no iekšzemes kopprodukta oficiāli atzītā ēnu ekonomika. Korupcija ir attīstījusies līdz kritiskam brīdim, kad valsts pastāvēšana ir zem jautājuma zīmes. Jo - ko nozīmē korupcija? Pirmkārt tā ir organizētās noziedzības spilgtākā pazīme, un organizētā noziedzība ir tāpēc, ka tā ir saistīta ar valsts varu. Faktiski organizētā noziedzība pašlaik Latvijā izriet no valsts varas, jo citādi organizētā noziedzība nevar pastāvēt. Citādi šādus rādītājus ekonomikā vispār nevar izskaidrot.
Arī korupcija, tāpat kā jebkura noziedzīga rīcība, var būt terorisma cēlonis. Mēs nerunājam par to, ka korupcija ir noziegums, turklāt smags kriminālnoziegums. Nerunājam par to, ka pret šo noziegumu būtu jācīnās drošības iestādēm - policijai, prokuratūrai. Nē! Mēs cīņai ar korupciju valdībā veidojam kaut kādas komitejas, kaut kādus sekretariātus. Kas tās par institūcijām? Tās ir valsts izpildvaras institūcijas, kas nav apveltītas ne ar kādām tiesībām, bet ar noziedzību ir jācīnās institūcijām, kas ir apveltītas ar operatīvās darbības tiesībām, kas ir tiesīgas izmeklēt noziegumus un vainīgos saukt pie atbildības. Tas ir mēģinājums ietērpt noziegumu vai noziedzīgu rīcību, kurā ir iesaistīta vara..., it kā tas nebūtu noziegums, bet gan sociāla parādība, ar kuru, protams, ir jācīnās, jāsaprot, ka mēs visi esam vienādās pozīcijās.
Cilvēki par 15, 20, par 60 latiem tiek apcietināti un novesti līdz tiesai, bet tas, kas nelegālā ceļā iegūst miljonus un valstij nokrāpj simtiem miljonu, protams, netiek saukts pie atbildības. Viņš vienkārši stāv pāri tam, jo valsts vara ir noziedzīga, bet cīņa ar korupciju tiek vienkārši populistiski rādīta sabiedrībai. Tauta zināmā mērā ir apmuļķota, taču nav tā, ka tauta nesaprot. Tā ir iedzīta stūrī un iegrimusi pesimismā, un tai nav vēlmes pretoties. Lielākā daļa mūsu sabiedrības ir apātijā: tai var spļaut virsū, melot, acīs skatoties. Tauta to norij, bet neko padarīt nav spējīga. Un, man šķiet, ka tas arī ir mūsu politiķu mērķis - noturēties pie varas, dziļi nicinot sabiedrību un tautu.
Zemgales ziņas
Publicēšanas datums: 2002. gada 16. februāris, sestdiena.
Rubrika: Viedokļi (2. lpp.)