From: d.skarbovskis@next.magazine.lv
Date: 2/20/02 10:13

Ješka Nākums stāsta:

Atbraucām uz štatiem, nu paņēmām pa vienam maziņajam, kas mēs sēnes, vai? Ar līdzpaņemto jau pirmajā vakarā bija par īsu, aizsūtījām Upenieku pakaļ pēc vēl viena. A šitamajā mormoņu pilsētelē jau nekā nevar dabūt, nācās Gundaram nospert Prūša slieču tīrāmo šķidrumu. Es jau teicu lai Zīmelis neforsē, bet nekā, šis bija saderējis ar Ģērmani, ka pirmais Lūsi izcirtīs un vajadzēja dūšu taisīt. Pēc trešā sotaka gāja sniegt Rīmenim interviju par dopingu Latvijas sportā, knapi noķērām un gultā iebāzām.

Nākamajā rītā ziema, Bricim delīrijis, skraidija un bļaustījās ka Bjorndālens šim slēpes ar smilšpapīru sacūkojis, tad vēl Kreipāns garām slāja un aizskrēja reportāžu taisīt. Pateicu šim, ko par viņu domāju, a tas maita apvainojās un solījās reportāžās ignorēt, gnīda tāds. It kā ar to nepietiktu, Zīmelis vēl negribēja celties uz rīta krosu, bļāva ka vēders sāpot, simulants nelaimīgais. Pasaucām Rulli un Zacmani, šie iedeva paris stīvos, aizskrēja puikiņš ka nemetās. Kamēr sēdējām ar Oļegu un Ilmāru krūmos un sitām zoli, vecais Urbanovičs izlīda pārbaudīt un atrada Zīmeli trasē augšpēdus. Aizrāva ar ātrajiem, izrādās aklā zarna. :(( Johaidī, a kas pēc treniņa slēpes stieps, ko? Aizgājām ar polšu pie Fogeļa, šis savs zēns, izsauca jauno Bērziņu. Nemāk jau tik labi skrūves jaukt kā Raivis, bet ko darīsi.

Kad bija jāskrien 20km, galīgi negāja. Maļuhins jau visu rītu staigāja sašūmējies, ka jaunā Tīruma aiz vaidziņa paņēma Dukuram, nevis šim, tāpēc arī nekur trāpīt nevarēja. Upenieks toties pa kluso bija nolūrējis, kā Lūse dušā mazgājas, visu nakti rāva ķepā, uzdzina nevietā tulznu, tāpēc arī nogulties nevarēja lāgā un guļus pusi garām aizsmērēja. Man jau gan gājā tīri labi, slēpoju savā tempā, tikai pēdējā aplī sāka nedaudz salt, labi ka Kerčs ar Maticinu trases malā meta, iedeva man šļuciņu pašdzītā (Naumovs baigi labo recepti zinot), kaut kā galā līdz galam tiku. Aknas gan sāka sāpēt, baigi nikno tas Serijs sataisījis.

Pirms sprinta... o jo majo, Ozoliņu Sanča atbrauca un tādu pārtiju uztaisīja... Irbe gan kaut ko protestēja, ka sākumā vajagot vāciešus uzvilkt, bet Kurre, jau krietni iesilis, piedraudēja, ka ja daudz muldēšot, nākamajā spēlē atkal Naumovu ielikšot vārtos. Tad baigi labi uzjautrinājāmies, zvanot Žoltoku Serjožam ik pa pāris stundām un izsaucot uz otro posmu, šis pēc tam presei sūdzējāas, ka Latvijas izlases dēļ bez nerviem galīgi palicis. :)) Vienīgais ka Arčiju nevajadzēja piedzirdīt, šis sākumā ne un ne, bet tad aizlēja acis un visiem gāja stāstīt, kā Gariju Betmenu d*$t sūtijis un solījis pretiniekiem ar nūju pa ķobi dot, ja šo uz olimpiādi nelaidīšot. Andersonam un Rīmenim jau to tik vajadzēja, otrā rītā visas avīzes pilnas. :((

Kāda nu pēc tāda pasākuma skriešana? Gunča, nabags, joprojām nevar uz vēdera pagulēt un smēre visu guļus garām, Bricim Urbanoviča dēlēns, maita, pēc lielā plosta aizmirsis slēpes iesmērēt, nobraucienos ar nūjām jāmahājas, lai lejā tiktu. Es pats? Vilkos pēc otrās šaušanas, pamatīgs kaltētājs, labi ka izdevās samainīt nūju pret 200g kortelīša, tie jeņķi kā traki uz suvenīiriem.

Bet vispār jau viss ir oki doki, gan jau uz stafeti saņemsimies! Un ja arī būs sūdi, jūsneuztraucieties, Baltiņš Ozo pārtijā apsolīja naturalizēt Kurņikovu, tad mums hokeja izlasei būs reizē Fjodorovs, Burē un vēl kāds pusducis špīleru reizē, tā ka medaļa būs!"

From: kingga@plu.edu
Date: 2/20/02 12:27

Mūsu alkoholiķiem varu teikt, ka mormonu pilsētās var dzert, cik grib. Taču, lai pirktu alkoholiskos dzērienus, jānopērk pašam sava dzeršanas atļauja (licence).

Dzērājiem dzērāju laime. Ja nu arī nav nekā nopelnījuši, vismaz nav nositušies.

Visu labāko,

Gundars

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 2/20/02 4:22

Gundars:

< Dzērājiem dzērāju laime. Ja nu arī nav nekā nopelnījuši, vismaz nav nositušies. >

Lasu Dzintara Skarbovska piesūtīto "aņuku" bet tipiskais greizais smīns nenāk. Ja zaudē kad ielicis visu, kad esi riskējis visu, tas nav negods. Bet, ja zaudēji, jo neuzņēmies pieņemamu risku kļūt uz īsu brīdi par varoni, pārcilvēku...spējot pat pagrūst pie malas visus sliktos ieradumus (šinī gadījumā alkohola/ ķīmikāliju lietošanu) Slikta pazīme...

Ja juties tik satriekts sliktām ziņām, nespējot ko darīt bet vienlaikus nespējot izturēt, ka negribas pat vairs izspert caurumu sienā, tas ir slikti. Jo ekstremāli, vismaz būsi savārījis sev diezgan praktiskas ziepes, ka būs tam jāgriež uzmanība, nevis savai nevarībai. (Pēdējās dienās diemžēl uznācis garstāvokļa kārdinājums kļūt vienaldzīgai, atmest ar roku.)

Mēs te Sveikā atkārtoti kuļamies ar vienām un tām pašām lietām un vajadzētu no tā justies (kautvai sevis apmānot), ka ar to kautkas panākts, mazākais psīčoloģisks apmierinājums, ka esi darījis ko vari.

Aņuks par olimpiešiem norāda uz daudzām aktualitātēm. No olimpiešiem, kas pēc definīcijas ir kautkas vairāk nekā parastais cilvēks mēs gaidam arī kautko varonīgu un pusdievišķīgu.

Ar uzticību un mīlestību mēs atmaksājam ciešanas un risku ko izlases sportists uzņemas pārstāvot mūs un nereti sabojājot pat savu veselību garjākā termiņā grūžot savu treniņu aiz paša optimālo veselību lai varētu vienu izšķirīgu brīdi būt to sekundes daļu ātrāks vai spēcīgāks par citu tādu pašu izlases cilvēku. Lai baudītu to vienu brīdi kad paceļas tautas un valsts karogs un izskan himna. (Protams var būt citi materiāli labumi arī.)

Apskatīsim vārdu "uzticība". (Kā jau rakstīju uzticība ir otrā puse no -pieņemama- riska.) Angliski uzticība (trust) ir gan darbības vārds, gan lietvārds.

Pēdējā uzticība nozīmē starp citu: 1) Paļāvība uz kāda rakstura, spējām, veselumu, godīgumu, taisnīgumu. 2) Ticība, ka savstarpēja konfidance netiks tīši vienpusīgi izpausta vai izmantota 3) Angliski "trust" sakarā ar legālu cita īpašuma vai labvēlības uzraudzību, apsardzību, aizbildnību. 4) Angliski biznesa "trust" - sadarbojošas bizneses.

Darbības vārdā izpaužas līdzīgi, laikam pievienojas, vismaz angliski, arī -kredita- jēdziens. Attiecības nav jābūt visos brīžos vienlīdzīgas, jo izmaiņas ir garjā termiņā. Brīžiem viens dod vairāk, brīžiem otrs. Brīžiem viens var paklupt bet otrs palīdz, jo zin, ka var būt arī otrādi. Aprēķini nav ar numuriem bet ar vērtībām un jūtām.

Jēdziens "ticība" arī te nozīmīgs. Stiprās jūtas ir ultimāti nepamatojamas. Ticība jānodod neizšķiramu, nepārliecinošu faktoru apstākļos. Cilvēks uzņemas risku kad viņš ieliek sevi atkarības stāvoklī bet lai arī cik nīčisks var kāds justies, ultimāti viņš nevar bez citiem cilvēkiem dzīvot, viņam ir jāatrod savējie ar kurjiem kopā sastrādāt.

Kad lasam šādus aņukus par mūsu olimpiešiem ir uzticības vilšanās dusmas, ka -tikai- cilvēki. Jo tik daudz tic un uztic. Un tapēc, ja viņi patiešam nespēj pārkāpt vienkāršo parasto kādi mēs visi parasti esam, tad beigās ko tur vairāk nosodīt. Vissmagākie nosodītāji būs viņi paši. Izrādijās TIKAI mūsējie, nevis pārcilvēki no citas pasaules. Un tomēr vislabākie kas mums ir.

Uzticība ir divās intensitātes līmeņos. Visintensīvākā veidā tas ir spēks kas var izraisīt "neiespējamo," pietiekoši neparasts, ka var uzskatīt par brīnumainu vai maģisku. William James teica, ka ticība iepretīm nenoteicamam notikumam var būt vienīgais faktors kas šo notikumu padara iespējamu. Tik intensīva ticība ir radīt spējīga, un rodas zem lielas vajadzības spiediena. Tieši retuma dēļ tas arī nav ikdienā pielietojama.

Daudz biežāk uzticība ir jākopj, jālaista, jāaudzē kā stādu. Šādas uzticības varbūtībai ir savs saprotami racionālais pamats.

Vajag uzticību abās formās.

aija

From: uldis@parks.lv
Date: 2/20/02 5:03

Gundars:

< Dzerajiem dzeraju laime. Ja nu ari nav neka nopelnijusi, vismaz nav nositusies. >

Yup, pašlaik skatos pa Eurosportu biatlona stafeti, mūsējie godpilnajā 23. vietā 19 komandu konkurencē... nu vietas 10 tūlīt aiz Jamaikas., tfu, Japānas.

Bet ja nopietni- man viss bija skaidrs, kad individuālajā startā viņi izdomāja, ka nav vērts braukt līdz finišam. Pats jaunībā esmu braucis rieņbraukšanā, un nobraukt malā un nebraukt tālāk, tādēļ, ka nēsi pirmajā 10.niekā nevienam pat tāda ideja galvā nenāca... a te mūsu olimpieši. IMHO tā anekdote ir ļoti tālu no anekdotes, bet toties ļoti tuvu patiesībai.

Lai Jums adekvāta diena :)

Uldis

From: kingga@plu.edu
Date: 2/20/02 4:54

Aija, īstenībā man liekas, ka pārsūtītā vēstule ir slikts joks. Taču daudz kas te skan pavisam īsti. Pašreiz varam vienīgi cerēt, ka rakstītājs visu ir ļoti pārspīlējis, bet arī tas mani neiepriecina.

Tev taisnība par uzticību un uzticamību. Abas stipri novērotas atbildības sajūtā un sastrādāšanas grupās, resp. komandas līmenī. Tā sākas ar kopīgu plānošanu pirms spēles un tikpat rūpīgu paveiktā un nepaveiktā analīzi pēc spēles. Lasītais norāda, ka pietrūkst abu, un to jau varēja īpaši labi saskatīt spēlē ar Vāciju.

Visu labāko!

Gundars

From: pooh@parks.lv
Date: 2/21/02 2:47

Aija:

< Bet, ja zaudēji, jo neuzņēmies pieņemamu risku kļūt uz īsu brīdi par varoni, pārcilvēku...spējot pat pagrūst pie malas visus sliktos ieradumus (šinī gadījumā alkohola/ ķīmikāliju lietošanu) Slikta pazīme... >

Atkarība nav ieradums. Cilvēkam nav spēka pagrūst pie malas arī tādas kaites kā diabētu. Ar tām var vienīgi iemācīties sadzīvot, nenodarot sev un apkārtējiem tālāku kaitējumu. Insulīns un alkohols vai arī cita kāda viela kļūst par dzīves nepieciešamību. Līdzīgi ir arī asmātiķiem, kuriem problēmas ar elpošanu. Minetajos gadījumos, tīši vai netīši, tiek izjaukta lietu dabīgā kārtība.Tad jāiemanas tikt pie insulīna vai endorfina bez ārējās ievadīšanas. Ne vienmēr tas izdodas. Es pat teiktu tas reti kad izdodas. Un, ja arī tā, tad tas nav noturīgi. Tur jau tā problēma, ka jākļūst par pārcilvēku, nevis uz kādu tur brīdi, bet visa mūža garumā.

< (Pēdējās dienās diemžēl uznācis garstāvokļa kārdinājums kļūt vienaldzīgai, atmest ar roku.) >

Tad labs līdzeklis ir jau vairākkārt pieminētais paņēmiens: pieņemt, ka esi miris un sākt atkal no jauna. Cilvēks ir interesanta būtne. Viņš var izdarīt pieņēmumus un pats uz tiem balstīties. Vienmēr var domās novilkt svītru un no tās atkal turpināt. Vienaldzība, tā rada depresijai. Vajag kādu uzjundījumu. Ja ir iespēja gluži fizisku, ja ne arī garīgā ziņā. Var pārvērsties par kautko un izspēlēt dzīvi no pilnīgi neierastām, pat it kā absurdām pozīcijām. Tas dzīvei dod jaunu jēgu un virzību.

< Mēs te Sveikā atkārtoti kuļamies ar vienām un tām pašām lietām un vajadzētu no tā justies (kautvai sevis apmānot), ka ar to kautkas panākts, mazākais psīcholoģisks apmierinājums, ka esi darījis ko vari. >

Sveiks tomēr nav tā vieta, kur var ko darīt. Tā ir tāda trenniņnometne. Tā darīšana ir kur citur. Ja pamaina uztveri, tad viss ir kārtībā, gluži kārtībā, apmierinājums kā pēc terenažieru zāles apmeklējuma. Ja trnažiera zāli uztver kā vietu, kur varētu notikt kādas vispārējas izmaiņas un tās protams nenotiek, tad var justies arī diezgan dranķīgi. Jāmaina uztvere.

< Ar uzticību un mīlestību mēs atmaksājam ciešanas un risku ko izlases sportists uzņemas pārstāvot mūs un nereti sabojājot pat savu veselību garjākā termiņā grūžot savu treniņu aiz paša optimālo veselību lai varētu vienu izšķirīgu brīdi būt to sekundes daļu ātrāks vai spēcīgāks par citu tādu pašu izlases cilvēku. Lai baudītu to vienu brīdi kad paceļas tautas un valsts karogs un izskan himna. (Protams var būt citi materiāli labumi arī.) >

Tieši tāpēc, ka cilvēki nodara sev pāri idejas vārdā man liek uztvert minētās spēles ar dalītām jūtām. Kāpēc jāveltī pārcilvēcīgi spēki un milzums līdzekļu, lai dzirdētu melodiju un ieraudzītu krāsaina drēbes gabala plīvu. Tā vietā, lai ko jauku darītu sev, ģimenei, valstij. Piemēram, kopā ar ģimeni aizbraukt kautkur pavadīt dienas ārpus parastās rutīnas. Valsts mērogā sākt rūpēties par jaunās pāudzes veselību un fizisko stāvokli. Latvijā krieviemir tāda mode. Paņemt pēdējos grašus, vēl aizņemties, lai varētu nopirkt modīgu ādas jaku un pēcāk graust suharus. Šī ārišķība, sevis nepamatota izrādīšana. Centieni parādīt, ka lūk kādi mēs esam, lai arī tie nēsam mēs, jo tikai kādiem 15% jauniešu ir normāla veselība, nerunājot par fizisko sagatavotību. Valstī, kur šie rādītāji ir daudz augstāki un, kur neveselīgums un fiziskais vājums ir tikai pašu subjektu slinkums, var lepni teikt, ka lūk šis paceltais karogs ir likumsakarība mūsu darbam, nevis skatlogs tukšā veikalā.

< Apskatīsim vārdu "uzticība". (Kā jau rakstīju uzticība ir otrā puse no -pieņemama- riska.) Angliski uzticība (trust) ir gan darbības vārds, gan lietvārds. >

Latviski ir tāpat(uzticība, uzticēties). Tikai angliski galotnes vārdiem nemīl locīt, maina teikuma uzbūvi.

< Pēdējā uzticība nozīmē starp citu: 1) Paļāvība uz kāda rakstura, spējām, veselumu, godīgumu, taisnīgumu. 2) Ticība, ka savstarpēja konfidance netiks tīši vienpusīgi izpausta vai izmantota 3) Angliski "trust" sakarā ar legālu cita īpašuma vai labvēlības uzraudzību, apsardzību, aizbildnību. 4) Angliski biznesa "trust" - sadarbojošas bizneses.>

Tieši tāpat arī latviski.

< Darbības vārdā izpaužas līdzīgi, laikam pievienojas, vismaz angliski, arī -kredita- jēdziens. Attiecības nav jābūt visos brīžos vienlīdzīgas, jo izmaiņas ir garjā termiņā. Brīžiem viens dod vairāk, brīžiem otrs. Brīžiem viens var paklupt bet otrs palīdz, jo zin, ka var būt arī otrādi. Aprēķini nav ar numuriem bet ar vērtībām un jūtām. >

Biznesā gan parasti nav runa par jūtām, bet par uzticamu spēles noteikumu pildīšanu. Un vēl dažkārt principa, dots devējam atdodas ievērošana.

< Cilvēks uzņemas risku kad viņš ieliek sevi atkarības stāvoklī bet lai arī cik nīčisks var kāds justies, ultimāti viņš nevar bez citiem cilvēkiem dzīvot, viņam ir jāatrod savējie ar kurjiem kopā sastrādāt. >

Var jau dažādi. Var kopā, var blakus. Var kopā stumt mašīnu un var blakus viens otram viņā braukt. Var stumt kopā ar savejiem, var pilnīgi ar svešiem. Ja nav nepieciešamība izvēlēties, piemēram nav divas mašīnas, viena savējo, otra svešu, tad nevar būt dubultstandartu. Vienādai degsmei vajadzētu būt abos gadījumos. Protams ar savējiem jaukāk braukt mašīnā, bet ar svešiem dažkārt interesantak. (ceru, ka saprati salīdzinājumu dzīve/mašīna)

< Izrādijās TIKAI mūsējie, nevis pārcilvēki no citas pasaules. Un tomēr vislabākie kas mums ir. >

Spēļu automāts. Norija monētu un pretī neko nedeva. Tāpēc spēļu automāts ir slikts. Un tas, ka īsti gudri nav paši līdzjutēji, tiek novirzīts uz spēļu automātu anekdošu veidā. Vislabākais mums ir kad iet pa ielu un skatās kā bērņuki apveļas, nevis, ka kāds kautkur kādu ripu ar stīpām novilktā tīkla iesviedis. Brīnums ir pate dzīve nevis kautkādi pārcilvēciski brīnumi.

< Uzticība ir divās intensitātes līmeņos. Visintensīvākā veidā tas ir spēks kas var izraisīt "neiespējamo," pietiekoši neparasts, ka var uzskatīt par brīnumainu vai maģisku. >

Piemēram, ka no viena maza punktiņa var iznākt divkājains radījums, kurš sākumā saka mamma un tad arvien ko jaunu un brīnumainu.

< William James teica, ka ticība iepretīm nenoteicamam notikumam var būt vienīgais faktors kas šo notikumu padara iespējamu. Tik intensīva ticība ir radīt spējīga, un rodas zem lielas vajadzības spiediena. Tieši retuma dēļ tas arī nav ikdienā pielietojama. >

Pāri par 6 miljardi gadījumu uz šo brīd, kad intensīva ticība ir radīt spējīga, un zem lielas vajadzības spiediena rodas, kas jauks, brīnumains nebijis, neatkārtojams, maģisks. Varbūt visuma mērogā tas ir retums, bet šādi brīnumi uz zemes ir gluži patrasta lieta, tikai mēs to nenovērtējam. Parasti gaida, ka brīnums ir tas, ka loterejā vinnēts miļons, kaut gan tas nav nekāds brīnums tā ir skaitļu sakritība. Tāpat arī lielajā sportā. Kas tur par brīnumu, ja kāds izdarījis ko ātrāk. Ikdienā arī kāds ko dara ātrāk, kāds lēnāk. Šādas lietas var atkārtot. Bet brīnumu nevar atkārtot nekad.

< Daudz biežāk uzticība ir jākopj, jālaista, jāaudzē kā stādu. Šādas uzticības varbūtībai ir savs saprotami racionālais pamats. Vajag uzticību abās formās. >

Uzticība mēdz pāriet atkarībā, kas izmaina lietu dabīgās norises un brīnums pārvēršas par slimību.