From: peteris@louisville.edu
Date: 2/15/02 3:08

Sveicieni! Mani sajūsmina Enrona vadītāji - t.s. CEO, kas neko nav redzējuši , neko nav nojautuši un neko nezina. Un tikai tīras sagadīšanās dēļ pārdevuši akciju paketes, kas tiem pienācās, kā firmas vadošajiem darbiniekiem. Man ir tikai viens vienīgs jautājums: kurās biznesa skolās (Harvarda, Stanforda, Prinstonas, Itakas vai vēl kādas citas?) sagatavo tik absolūti nekompetentus speciālistus? Līdz šim taču tikai reālais sociālisms pieļāva gaļas veikala vadītāja iecelšanu par operas direktoru...

Un vēl, 1995.gadā firma "Coopers and Lybrand" (tagad tā ir pārdēvējusies par "Pricewaterhouse Coopers") veica auditu bankā Baltija, pēc mēneša banka Baltija sabruka, gali ūdenī. Pilnīgi nejauši gadījās redzēt firmas "Arthur Anderson" spicfīreri Bernadino (viņa vārdu esmu piemirsis). Man palika iespaids, ka to cilvēku jātur lielgabala šāviena attālumā no naudas, nekādā gadījumā nedrīkst dot viņam paturēt naudas maciņu. Es neko negribu vispārināt, jus paši izdariet visus secinājumus.

Peteris Romanovskis

From: kingga@plu.edu
Date: 2/23/02 1:33

Šoreiz rakstu atbildi Pētera iebrēcieniem par Enronu.

Kenets Lejs nav biznesa skolu beidzis, bet ir tīrs ekonomists (definējams kā vīrs, kas zina, ko darīt ar citu cilvēku naudu) ar sākuma izglītību turpat Pēterim kaimiņos un ar doktora grādu ekonomikā no Hjūstonas U. Džefrijam Skilingam ir maģistra grāds uzņēmuma vadībā no Harvarda U. Ir tiesa, ka Harvarda U. ir vienmēr lepojusies ar dažreiz ētiski apšaubāmu, realistisku pieeju šīsdienas problēmām, lēmumus atstājot katra vadītāja atbildībā. Tas nav nekāds jaunums. Pētera zināšanai, Stanforda U. biznesa skola vismaz jau 1950. gados obligātajos priekšmetos iekļāva mācības par sabiedrisko atbildību un uzņēmumu darbības sociāliem un sabiedriskiem aspektiem. Es gan nedomāju, ka ētisko uzvedību veido tikai viens vai otrs universitātē studēts priekšmets. Nākotnes vadība mācās vispirms mājās, tad skolās un sabiedrībā. Tāpēc jau Latvijā vēl šodien universitāti beidz studenti, kam ētiskā pārliecība robežojas ar sabiedrībā redzamo. Man pazīstamie Harvarda U. absolventi Latvijā, lai cik praktiski tie arī nebūtu, darbojas ar nevainojamu uzvedību.

Tālāk mazliet tiem, kam vairāk interesē Enrona sabrukums. Šeit ar kolēgu sniegto informāciju dalos ar sveikotājiem.

Vispirms jāteic, ka katram akcionāram ir jāzina, ka viņš uzņemas lielāku risku kā pārējie, un ka nākotnē sagaidāmais būs vienmēr apšaubāms. Tas, ka ieguldījumi Enrona akcijās ir bijuši riskanti, arī bija labi zināms jau tad, kad dažādi vērtētāji tos ieteica. Ja kāds no akcionāriem nebija ievērojis, ka Enrona no gluži normālas enerģijas ražotājas pārvēršas par enerģijas līgumu tirgotāju (un ko arī Amerikā uzskata par spekulatīvu funkciju), tad tā ir viņu pašu vaina. Taču visvairāk Enrona sabrukums ir saistāms ar to, ka lielā peļņa nāca tad, kad pagājušā gadā bija liela enerģijas krīze, kas augsti uzsita enerģijas izmaksas un cenas visā ASV. Šīs augstās cenas pievilka milzīgus ieguldījumus enerģijas sektorā, no tiem 15 miljardu dolaru Oregonas un Vašingtona stātos vien. Vēl pārtraucot alumīnija ražošanu, enerģijas cenas brīvā tirgū ASV Rietumos nokrita par 80-90 procentiem. Enrons šeit varēja tikai zaudēt, gadu atpakaļ četras piektdaļas no Enrona peļņas bija ienākumi no enerģijas tirgošanas. Cieta arī Enrona tradicionālā darbība, gluži tāpat kā citiem enerģijas ražotājiem. Tiem, kas klausās polītiskas diskusijas, es lūdzu atcerēties, ka Bušs un Čēnijs jau sen ieteica pavairot enerģijas ražošanu ar jauniem naftas avotiem Aļaskā un jaunām spēkstacijām. Es esmu drošs, ka Enron vadībai tas nebūt nepatika. Enrona lobijas iespaids jāmeklē kur citur.

Daļa no Enrona akcionāru pārsteigumiem ir saistīta ar nesen atļauto praksi grāmatvedībā, kur tagad pieļauj deklarētā peļņā ieskaitīt visus sagaidāmos ienākumus par katru atsevišķu līgumu vēl pirms līguma izpildīšanas. Enrona vadība to izmantoja. Vēlāk šie gaidāmie ienākumi izrādījās fiktīvi un radīja naudas līdzekļu trūkumu visā Enrona sistēmā (naudas plūsmas der vienmēr ievērot; tad, kad tirgoņiem sāk trūkt naudas, šī trūkuma parastais iemesls ir vai nu liela apgrozījuma paplašināšanās, vai arī neparedzēti, citādi neredzami, zaudējumi). Par cik šie zaudējumi ir tikuši slēpti ar speciālu partneru līgumu palīdzību, nav vēl zināms; principā var pieņemt, ka vadība nevar kalpot saviem akcionāriem, sievām un citiem partneriem vienā laikā (to lūdzu ievērot arī Latvijā!). Var spriest, ka šie speciālie līgumi arvien vairāk ir kļuvusi Enronam neizdevīgi.

Enrona vadītāju cerības, ka viņus izglābs ļoti komplicētie modernie finansu tirgus modeļi, nepiepildījās. Kā parasti šādās katastrofās, reālā dzīve attālinājās no šiem modeļiem. Ja Enronam būtu daudz naudas līdzekļu, iespējams, ka ar laiku Enrons būtu varējis mierīgi izdzīvot. Taču ļoti trūkstot papildus enerģijas pircējiem un maksājot par salīgto enerģiju, nauda sāka trūkt ļoti ātri.

Beidzot, kāds vārds par visu Enrona vadības kultūru. Kā daudzās firmās, kas savus panākumus meklē tālākā nākotnē ar jaunās tehnoloģijas un jaunās uzņēmuma kultūras palīdzību, Enrona vadība atļāvās ļoti uzsvērt gandrīz vai visatļautību enerģijas tirgotājiem, viņiem maksāja komisijas un prēmijas par pieteiktiem līgumiem un gaidāmo peļņu, un neapšaubāmi veicināja ļoti riskantu darbību. Šajā pašā laikā Enrona firma, līdzīgi citām šī rakstura firmām, ļoti maz paļāvās uz savas darbības pārraudzību un kontroles sistēmām. Par šādas kultūras bīstamību pasauli jau pāris gadus atpakaļ brīdināja ietekmīgā Harvarda U. profesore Rozabete Mosa Kantere. Ir ļoti iespējams, ka viņas brīdinājumi bija faktors "jaunās ekonomikas" pievilcības kritumam akciju tirgū. Enrons so problēmu centās samazināt ar drakoniskām prasībām uzņēmuma darbībā. No apmēram 20 000 darbiniekiem, vienu piekto daļu centās nomainīt ar labākiem, tajā pašā laikā atzinīgi vērtējot pašslavinātājus un ieguldītājus Enrona akcijās.

Punktu pielieku ar vēl nesen publicēto Artura Andersena firmas ieslavēto Enrona darbības un finansiālo sistēmu. Šim kapakmenim ir zīmīgs, divejādi tulkojams uzraksts: "Endless Possibilities" ("bezgalīgas iespējas", ko var arī tulkot kā "bezgalīgas varbūtības".

Visu labāko,

Gundars

From: indulislacis@yahoo.com
Date: 2/23/02 3:22

Sveiki!

Runājot vispār par ASV lielo firmu vadības kultūru, jāsaka gan, ka tā, ienākot "es,es" ģenerācijai vadošos posteņos stipri mainījās, viņi izgāja uz personīgo, es pat teiktu uz negodīgo ieraušanu, vai ir nopelnīts, vai nē. Tie desmitiem miļoni dolāru, ko viņi, ar sev draudzīgās padomes (Board of Directors)palīdzību iebāza savās kabatās, taču nevienam nav apslēpts. Enrona vadības ļaudis ir tikai viens šāds piemērs. Lai dzīvo brīvais kapitālisms! Enrona akcijas tirgū turējās tādēļ, ka lielās brokeru firmas kā: Merrill Lynch, J.P.Morgan Chase u.c., ieteica saviem klientiem šīs akcijas pirkt, lai gan jau pastāvēja draudošs risks.

Indulis

From: ugis.berzins@swipnet.se
Date: 2/23/02 5:09

Gundara teiktais ir neapšaubāmi pareizs bet tanī pašā elpas vilcienā pieskaras tikai dažiem uzņēmējdarbības aspektiem, atstājot problēmas ka tādas nediskutētas ....

< ..." dažreiz ētiski apšaubāmu, realistisku pieeju šīsdienas problēmām,...." >

Tas jau līdzinās anachronismam, neviena kautcik humāna sistēma nevar pastāvēt un panākumaini izveidoties bez ētiskiem vērtējumiem. Kādas tad ir šīsdienas problemas uzņēmējdarbībā? Cilvēkam - darbiniekam jūtamākās ir globalisms, peļņas maksimēšana, "nezināmie" slepenie kapitāla "īpašnieki", dažādo kultūru - ētikas normu sadursmes svešās vidēs utt. utt.

Tie jau ir "viduslaiki" - uzņēmumos lemjvadītāji kas ir būtībā atbildīgi un pakļauti kapitālam un praktiski (verbāli jau gan pretēji) nav ieinteresēti darba ņēmējā - samērā viegli atvietojamam resursam.

< Tāpēc jau Latvijā vēl šodien universitāti beidz studenti, kam ētiskā pārliecība robežojas ar sabiedrībā redzamo. Man pazīstamie Harvarda U. absolventi Latvijā, lai cik praktiski tie arī nebūtu, darbojas ar nevainojamu uzvedību........ >

Teiktais pēc manas pieredzes visumā attiecināms uz maziem uzņēmējiem, lielie gan šai grupā nav ietilpināmi! (Nerunāju tagad par Harvarda U absolventiem bet gan par uzņēmēju vadībām kā tādām) Viena vadība būtībā nevar būt labāka par likumu pielietošanu atbilstošā vidē. Kāda tad ir "sabiedrībā neredzamā morāle"? Kādas tad būtu mērauklas "sabiedrība neredzamai morālei" (Nezinu vai tāda - izņemot dažu arodu ētiskās iekšējās normas) vispār var pastāvēt.

< Ja kāds no akcionāriem nebija ievērojis, ka Enrona no gluži normālas enerģijas ražotājas pārvēršas par enerģijas līgumu tirgotāju (un ko arī Amerikā uzskata par spekulatīvu funkciju), tad tā ir viņu pašu vaina.>

Nedomāju ka "vienkāršam" akcionāram ir iespēja iegūt - atrast pareizu informāciju un otrkārt to pašam tulkot! Akciju sabiedrību atklātās gada atskaites pat labākiem lietpratējiem grūti vai dažkārt nav nemaz "tulkojamas - izprotama", jo neuzrāda kādas likumā atļautās robežās dažādo kontu atskaites uzrādītas. Ekonomikas "spēles lauks" beidzamos desmit gados daudzkārt pārvērties līdz nepazīšanai. Vadību darbība norit zem diviem saukļiem: "maksimē pelņu un dari to tā, ka tevi nepieķer likumu pārkāpšanā".

< Enrona vadītāju cerības, ka viņus izglābs ļoti komplicētie modernie finansu tirgus modeļi, nepiepildījās. Kā parasti šādās katastrofās, reālā dzīve attālinājās no šiem modeļiem. >

Nezinu vai Enron pielietoja "modernus finansu tirgus modeļus" vien kas skaidri tiek teikts Eiropas presē ir, ka vadība nepildīja savu darbu likumu ietvaros bet gan darbojās sēžot uz diviem vai pat trīs krēsliem un paši "kontrolēja" un parakstīja savas "atskaites".

Šodienas "modernā" ekonomika arvien straujāk attalinās no godīguma un nākotnes plānošans, nākotnes produktu izveidošanās, praktiski atsakoties no atbildības pret resursu "cilvēks" un ar to saistītiem izdevumiem!

Nezinu minēt nevienu citu profesiju kā ekonomus, kas saņēmuši nobela prēmijas un ieveduši valstis totālā bankrotā un vairas nenodarbojas ar vadību bet gan ar nemitīgu "attaisnošanos" kādeļ lietas realitātē gāja citus ceļus

...........

Ugis G. Berzins, bez skata uz ostu, jo nebijām pilsētā un uz laukiem bijām septiņas stundas bez elektriskās enerģijas. Tas pateicoties ekonimiskai optimizēšanai,darba efektivizēšanai tīklu īpšnieka atbildībā!

From: RUTENS@aol.com
Date: 2/23/02 5:58

Sveiki!

Izlasīju rakstu ("In Failed States, Can Democracy Come Too Soon?" -"Vai ir iespējams demokrātiju pāgri ievest izjukušās valstīs?") šodienas New York Times avīzē. (Vismaz šodien par veltu tas atrodams: http://www.nytimes.com/2002/02/23/arts/23DEMO.html )

Man diemžēl nav laika to pietiekoši sīki rezumēt, bet varbūt kāds cits to vēlās darīt? Īsumā, kaut runa ir par centieniem uzsākt ievest demokratīju Afganistanā, tiek arī pārskatīts līdzīgus mēģinājumus pēdējo gadu desmitā citās valstīs. Man īpaši acīs iekrita viens citāts par Krieviju (no Stīvena Koktkina grāmatas "Armageddon Averted: The Soviet Collapse, 1970-2000"). Protams ir atšķirības, bet vairāk vai mazāk man šķiet tas varētu arī attiekties uz Latviju un citām bijušām padsavienībām.

"1992. gada 1. janvārī, Krievijai bija savs karogs, daudzpartiju sistēma, konkurejošas vēlēšanas un daudz pilsoņu apvienības. Bet tā bija tikai demokratijas līdzība, nevis demokratījas realitāte. Tai zemē bija 6.000 tiesnešu un 250.000 Čeka aģentu. Krievijai bija vajadzīga nevis vēlēšanas un partijas, bet uzlabota tiesas sistema, (politiska neatkarīga) birokratija un pastiprinātas pāraudzošas aģencījas (ti, regulatory agencies) - - visu tas, kas nebija modē (akademiskas aprindas domāšanā) 1990-os gados."

(Par tulkošanas neveiksmām pati esmu vainīga un parto atvainojos.)

Visu labu,
Elizabete

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 2/23/02 7:16

Pie vissvarīgākā punkta par pāraudzošām aģencijām, arī interesants tas par demokrātisko templātu kas pieprasa izmantot līdzekļus par lietām kas var nedemokrātijā augušiem likties nepraktiski un nevajadzīgi. Piemēram darbs un laiks trenēt cilvēkus politiskās procesas iesākumā un apmācīt balsotājus.

Arī mentalitāte, kas pieņem, ka iebaidēšana (=terorizēšana) ir pieņemams veids kā piespiest cilvēkus kautko darīt nevis izstrādāt ar demokrātiskiem procesiem (prasa visai daudz laika pašā iesākumā).

Vēl viens punkts ir par kvasi-viduslaiku mentalitāti kas ir pieraduse pie autoratīviem varas vīru (warlords) patvaļīgiem lēmumiem, drīzāk nekā uz demokrātiskiem likumiem.

Rakstam vēl varētu pievienot to, ka patriarčāla piēja ir viena varas forma no šīs autoratīvās pieejas.

aija

From: zagarins@stcc.edu
Date: 2/24/02 10:46

Sveiki!

Kinga kungs skaidroja:

< Enrona firma, līdzīgi citām šī rakstura firmām, ļoti maz paļāvās uz savas darbības pārraudzību un kontroles sistēmām.>

Tas, lūk, ir tas tā saucamais slavenais "brīvā tirgus" princips.

< Enrons so problēmu centās samazināt ar drakoniskām prasībām uzņēmuma darbībā. No apmēram 20 000 darbiniekiem, vienu piekto daļu centās nomainīt ar labākiem, tajā pašā laikā atzinīgi vērtējot pašslavinātājus un ieguldītājus Enrona akcijās.>

Vai tas nav apmēram tas pats ceļš, kādu Latvijai ieteic Kinga kungs un Juronkulis un viņu mācekļi Repšes kungs un Kehra kungs u.c.? Meklēt labākus kadrus starp Harvardas, Džordžtaunas utml universitāšu absolventiem, tajā pašā laikā atzinīgi vētējot pašslavinātājus un ieguldītājus LR monetārajā sistēmā?

< Džefrijam Skilingam ir maģistra grāds uzņēmuma vadībā no Harvarda U. Ir tiesa, ka Harvarda U. ir vienmēr lepojusies ar dažreiz ētiski apšaubāmu, realistisku pieeju šīsdienas problēmām, lēmumus atstājot katra vadītāja atbildībā. Tas nav nekāds jaunums. / . . . / Es gan nedomāju, ka ētisko uzvedību veido tikai viens vai otrs universitātē studēts priekšmets. Nākotnes vadība mācās vispirms mājās, tad skolās un sabiedrībā. Tāpēc jau Latvijā vēl šodien universitāti beidz studenti, kam ētiskā pārliecība robežojas ar sabiedrībā redzamo. Man pazīstamie Harvarda U. absolventi Latvijā, lai cik praktiski tie arī nebūtu, darbojas ar nevainojamu uzvedību.>

Tātad nākotnes vadība mācās vispirms mājās, tad skolās un sabiedrībā. Un no šī konstatējuma Gundars secina: " Tapec jau Latvija vel sodien universitati beidz studenti, kam etiska parlieciba robezojas ar sabiedriba redzamo."

Joheidi. Pastāstiet mums, lūdzu, kāda bija Džefrija Skillings mājas dzīve, kad viņš bija puisītis. Un vai nav vismaz daļēji tā, ka Latvijas augstskolu absolventu ētiskā pārliecība ierobežojas ar Amerikas sabiedrībā redzamo? Tie Gundaram pazīstamie Harvardas absolventi droši vien valkā tumšus uzvalkus un šlipses un uz trotuāra nešpļauj un publiskās pieņemšanās daiktus nevelk ārā no biksēm, bet vai Džefrijs Skillings arī nebija pēc Gundfara mērauklas nevainojams?

Ja Skillings un Leijs nebūtu paguvuši tik ļoti daudz publikas naudas sabāzt savās kabatās, tad jau viņi sen būtu bijuši iespundēti aiz restēm un par viņiem Kinga kungs pats rakstītu, ka viņi ir vēl bīstamāki nekā tas šmurguļpuika John Walker Lind, kam arī nebija vainojama ģimenes dzīve, skola un sabiedrība, bet kas meklēdams Dievu kaut kā nonāca ellē.

Elizabete mums piespēlēja rakstu ar virsrakstu "In Failed States, Can Democracy Come Too Soon?" (Neveiksmīgās valstīs vai demokrātijai nebūtu pāragri?) Tur, piemēram, norādīts, ka Amerika kļūdījās mēģinādama Krievijā veicināt demokrātiju. Papriekšu būtu bijis vajadzīgs tiesu sistēmu pārstrādāt un tā tālāk. Tur nu es tikai gribēt pateikt, ka man vismaz ir pilnīgi skaidrs, ka ASV Krievijā nekad negribēja nekādu demokrātiju veicināt. Tā nebija tikai ignorance, kas neļāva saprast, ka demokrātija nav iespējama bez stiprām tiesiskām institūcijām. Tā bija tieši antidemokrātiska nostāja, kādu Amerika piekopusi nu visu aukstā karu laiku un kopš tam - stiprināt Amerikai pakļāvīgus autoritārus režīmus zem šķietamas demokrātijas maskas. Krievijā ASV atbalstīja Jeļtsinu "ievēlēšanu" ar milzīgi lielām naudām summām, nevis lai celtu kaut kādas demokrātijai nepieciešamas infrastruktūras bet lai apmānītu krievu tautu. Tādā pašā veidā ASV ilgus gadu desmitus ir atbalstījusi Saudu Arābijas represīvo teokrātisko primitīvismu, rūpīgi gādādama, lai vismaz uz ārieni nerādītos nekāda patiesība. Un tad, kad patiesība pēkšņi tomēr parādījās ar WTC torņu nogāšanu, tad, ko? Nu ko! Iedomājāmies savest kārtība Afganistānu. Vismaz tur nebija riska, vai ne?

Tikai tagad lēnītēm paliek tomēr skaidrs, ka izpostītā (nevis neveiksmīgā!) valstī ir tomēr ļoti grūti uzlikt demokrātijas masku. Nu ko? Varbūt tomēr aicināt atpakaļ to dullo mullahu Omāru?

Juris

From: RUTENS@aol.com
Date: 2/24/02 10:25

Sveiki!

Juris Ž rakstīja:

<<Elizabete mums piespēlēja rakstu ar virsrakstu "In Failed States, Can Democracy Come Too Soon?" (Neveiksmīgās valstīs vai demokrātijai nebūtu pāragri?) Tur, piemēram, norādīts, ka Amerika kļūdījās mēģinādama Krievijā veicināt demokrātiju. Papriekšu būtu bijis vajadzīgs tiesu sistēmu pārstrādāt un tā tālāk. >>

Es gan to rakstu drusku savādāki sapratu. Ja nu kādreiz tika uzskatīts, ka *vienīgie* kritēriji lai devētu valsti par 'demokrātiju' bija daudzpartijas politiska sistēma un brīvas vēlēšanas (kas, starp citu, ir klasiskā definīcija), tad tagad akademīķi dēļ pieredzes, kas iegūtas pēdējos 10 gados, domā ka ir arī citi faktori kas nepieciešami ņemt vērā tā lai demokrātija veiktos. Kaut daudz ir mainījies Latvijā kā no 1996. gada, es vel atceros kādu pārunu "Sveikā," kad iekšlatviešu dalībnieki nepiekrita ka Latvija bija demokrātija un pretojās par Tavu (Jura Ž) un Ezergaiļa kunga klasisko definīciju. Viņu iebildums bija tieši dēļ Latvijas varas vīra mentalitāti/gaisotni. Tieši tāda mentalitāte arī tika pieminēta tai rakstā kā faktors kas jāņem vērā (lai gan tas bija par valstīm krīzes stāvoklī). Tas nu tā.

Attiecībā uz Krieviju bija daudz trūkumi minēti, kas demokrātiju piebremzē (neuzlabota tiesas sistēma, birokratija un pāraudzošas aģencījas.) Pati uzskatu, ka arī nepieciešamas ir nevalstiskas organizācijas, bet tādas uz kurām pilsoņi *uzticās.* Šeit viens jautājums iekšlatviešu sveikotājiem. Man jau vasarā uzkrita, ka daudzi ar skepsi it sevišķi "Delna" uzskata un tagad arī avīzēs par to tiek rakstīts. Vai kāds spēj izskaidrot kādēļ? Mans tāds iespaids ka cilvēki uzskata ka "Delna" nekādīgi pilsoņu intereses pārstāva. Man ļoti interesētu dzirdēt pamatojums šādiem uzskatiem. Vai "Delna" vispār būtu spējusi izvairīties no tāda kritika? Un kā?

Visu labu,

Elizabete

From: zagarins@stcc.edu
Date: 2/24/02 11:41

Sveiki!

Elizabete par demokrātiju rakstīja tā:

Nu nav gluži tā, ka demokrātisko iekārtu tikai pēdējos desmit gados sākuši saprast akadēmiķi. Es personīgi esmu pārliecināts, ka spēja piedalīties demokrātiskā iekārtā ir katrā cilvēkā iedzimta. To, piemēram, pierāda tas, ka katrs lupatgalva, negaidīti nonācis Amerikā, uz reizi lieliski iederas demokrātiskā iekārtā, bez jebkādām grūtībām paliek par inženieri, profesoru, atbildīgu pilsoni.

Tā nelaime nav, ka zināmas valstis pasaulē ir "neveiksmīgas". Tā nelaime ir, ka šīs zināmās valstis ir izpostītas karadarbības un brutālas okupācijas un apspiestības rezultātā. Un par šo karadarbību un brutālo apspiestību atbild, pirmā vietā, XPSSR un, otrā vietā ASV. Lai veicinātu demokrātiju tajās zināmajās valstīs, gan XPSSR gan ASV būtu jāsāk domāt ne tik vien globāli bet arī atbildīgi pret cilvēkiem un pret tautām.

< Kaut daudz ir mainījies Latvijā kā no 1996. gada, es vel atceros kādu pārunu "Sveikā," kad iekšlatviešu dalībnieki nepiekrita ka Latvija bija demokrātija un pretojās par Tavu (Jura Ž) un Ezergaiļa kunga klasisko definīciju. Viņu iebildums bija tieši dēļ Latvijas varas vīra mentalitāti/gaisotni. >

Tur nav nekas mainījies. Par Latvijas varasvīru mentalitāti/gaisotni mēs dzirdam visādas pīlītes visvairāk no pašiem Latvijas varasvīriem. Paši visvairāk vaida, ka "tāda tā pasaule ir, un vai lai mēs būtu tie labiņie?" Pat cienījamais profesors Gundars Kings, cik saprotu, tā runā. Tātad pirmais priekšnoteikums demokrātiskai attīstībai jebkurā valstī ir noteicošajām pasaules varām, respektīvi, mūsu gadījumā, ir atļauja no XPSSR/ASV.

Sen atpakaļ lasīju vienu no Žanpaul Sartra stāstiem par vienu valsti, Cite' de Soleil, kas bija tik laba, tik liberāla, tik brīva, tik demokrātiska, tik ražena un tik bagāta, ka kaimiņvalstis to vienkāši nevarēja panest un izveidoja koalīciju (apmēram tādu kā NATO) un to iznīcināja. Mācību toreiz es sapratu tā - ka nav labi mēģināt būt pārāk labam. BEt šodien es to saprotu citādi - labuma mēru nosaka vislielākā vara. (Apmēram to pašu rasktīja arī Macchiavelli.) Ar vārdu sakot, ASV/XPSSR ir jāuzņemas atbildība par sev apkārt notiekošo.

< Šeit viens jautājums iekšlatviešu sveikotājiem. Man jau vasarā uzkrita, ka daudzi ar skepsi it sevišķi "Delna" uzskata un tagad arī avīzēs par to tiek rakstīts. Vai kāds spēj izskaidrot kādēļ? Mans tāds iespaids ka cilvēki uzskata ka "Delna" nekādīgi pilsoņu intereses pārstāva. Man ļoti interesētu dzirdēt pamatojums šādiem uzskatiem. Vai "Delna" vispār būtu spējusi izvairīties no tāda kritika? Un kā? >

Neesmu nekāds iekšlatvietis, bet piezīmēšu, ka man uzkrita, ka Juris Paiders brūk virsū Delnai.Par to bija nesen <Kas jauns Latvijā?>. Neatkarīgā rīta avīze citēja Paidera vārdus:

"Līdzīgi kā pērn, pagājušonedēļ avīze saņēma Delnas aicinājumu sniegt informāciju par partiju priekšvēlēšanu tēriņiem. Mūsdienās ir normāli pelnīt naudu, spekulējot biržā, valūtas tirgos, tāpēc nav nekā nosodāma, ja cilvēks ir finansu spekulants. Arī viena no Džordža Sorosa naudas pelnīšanas formām ir dažādu palīgorganizāciju dibināšana. Bet mani pārsteidz, ka starptautiska valūtas spekulanta nodibinātas organizācijas uzmetas par šīs valsts sirdsapziņu, par valsts tirdzniecības ar akcijām kontrolētāju. Un tas man rada pārsteigumu – uz kāda pamata? Es ticu, ka tie cilvēki, kas darbojas Delnā, ir ļoti naivi un labticīgi un nesaprot, ka caur viņiem lielās biznesa haizivis veic savu biznesu un nodrošina maksājumus investoriem. Pat Sorosa fonds maksāja ļoti lielus procentus saviem investoriem. Veicot spekulācijas, visvērtīgākais ir informācija. Pieredze biznesa avīzes vadībā liek domāt, ka Delna ir sastāvdaļa lielā mārketinga procesā, kura mērķis ir pelnīt uz akciju pirkšanu un tālākpārdošanu, un Delnas ambīcijas saņemt informāciju par partiju tēriņiem vai vēl kaut ko ir tikai šā procesa sastāvdaļa. Runājot par Latvijas kuģniecības privatizācijas uzraudzību, jāatzīst, ka Delna nav iestāde, kurai būtu jāuztic kaut kā kontrolēšana. Latvijā ir Satversme, likumi, organizācijas, kurām jākontrolē, kas notiek ar valsts mantu. Dīvaini, ka tiek slēgti kaut kādi līgumi ar Privatizācijas aģentūru, jo Delna ir jāuztver kā biznesa sastāvdaļa, kas spekulē ar akciju un valūtas svārstībām."

"Presē daudz tika apspriesta Eiropas Savienības paplašināšanās. Manuprāt, Latvija jau ir faktiski integrējusies ES un uzņemšana ir tikai formāls akts, kurš varētu arī nenotikt no mums neatkarīgu apstākļu, piemēram, ES iekšējo pretrunu, dēļ. Skumjākais, ka Latvijai nav nekādu ārpolitisku alternatīvu, ja netiekam uzņemti ES. Man ir aizdomas, ka šis pēkšņais paziņojums par paplašināšanās izdevumu samazināšanu, nevienādajiem apstākļiem lauksaimniekiem ir mēģinājums pateikt nē nevis ar ES dalībvalstu, bet kandidātvalstu muti. Spriežot pēc Polijas reakcijas, tas jau ir panākts. "

"Atkal aktualizējās arī partiju finansēšanas jautājums, bet nedomāju, ka pašreizējo partiju vadība ir ārkārtīgi ieinteresēta to finansu caurskatāmībā. No sabiedrības viedokļa tās ir caurskatāmas, ja ir zināms, kuros uzņēmumos strādā un ar kuriem uzņēmumiem sadarbojas politiķi. Ja tas tā nav, tad korupcijas novēršanas likums patiesībā ir korupcijas slēpšanas likums. "

Juris Ž nocitēja Juri Paideru

From: RUTENS@aol.com
Date: 2/25/02 12:15

Sveiki!

Paldies, Juri, bet biju jau Paidera uzbrukumu lasījusi, varbūt pat Tavējās lapās.

Ceru, ka iekšlatviešu sveikotāji tomēr vēlēsies ar saviem uzskatiem dalīties, ja ne par manējiem jautājumiem par "Delnu," tad varbūt par to, vai piekrīt pie Paidera uzskatiem. Būtu arī interesanti uzzināt no sveikotājiem kā tika uztverts "Delnas" loma pirms gada LK privitizācijā, it sevišķi, jo man no tālienes grūti spriest, kas bija un nebija. Starp citu, man ļoti aizkustināja Paidera kunga patriotisms šai sakarā, "Runājot par Latvijas kuģniecības privatizācijas uzraudzību, jāatzīst, ka Delna nav iestāde, kurai būtu jāuztic kaut kā kontrolēšana. Latvijā ir Satversme, likumi, organizācijas, kurām jākontrolē, kas notiek ar valsts mantu."

Visu labu,
Elizabete