Jons Plunts: Atbildes un pārdomas par Ulmani

From: baiba2000@hotmail.com
Date: 3/6/02 10:44
Subject: Re: Tāds nu vinš bij' dižais Vadonis...

No plaša konteksta izraujot mazmazītiņu teksta gabaliņu, priekšstats par situācijas kopumu un arī par secinājumiem veidosies visai savdabīgs. Arī vēsturē. Viedokļi par to, kā optimāli pārvaldīt valsti, nav vakar kā debesu manna nokrituši no gaisa, un nevar zināt, kā mūsu priekšstatus šai ziņā vērtēs pāudzes pēc pusgadsimta (cerēsim, ka ar plusa zīmi:) ). Un Latviju izraut no pagājušā gadsimta Eiropas autoritārisma konteksta trīdesmitajos gados, - nu, atvainojiet...

Vents rakstīja:

Ne ar 34. gada 15. maiju K. Ulmanis sākās (starp citu, ir interesanti palūkoties, kapēc bija 15. maijs - vai K.U. iegribas dēļ, vai - lai apsteigtu kādas partijas ieceres īstenot tādu pašu joku)- ja vēsture nemelo, bija 1905. gads; bija ideja par Latvijas valsts izveidi un - vismaz graduēti vēsturnieki tā apgalvo - nebūtu K.U., nebūtu 18. gada 18. novembra. Protams, nevar teikt, ka Latvijas valsts nebūtu. Būtu. Bet - citā laikā dibināta un citāda. Un, starp citu, vai daudz pasaulē ir valstu vadītāju, kuri ierakumos ar ieročiem rokās aizstāvējuši savas valsts neatkarību un tikuši ievainoti? Bet par citā (Plunta?) komentā minēto tēzi, ka K.U. darbības dēļ Latvija tika okupēta, vispār atturēšos kaut vārdu bilst.

Un vēl jautājums, kurā nevaru piekrist Ventam: politisko darbību (tāpat kā dzīvi) K.U. noslēdza Krasnovodskas cietumā, sniedzot patiesi LIELISKAS, vīra cienīgas liecības saviem pratinātājiem. Iesaku palasīt - LZA Latvijas vēstures institūts savulaik izdeva grāmatu.

Piebilstot, ka mans "klikšķis" nav K.U., bet Latvijas vēsture, -

Baiba

From: Jon.Plunt@gmx.li
Date: 3/7/02 6:42
Subject: Atbildes un pārdomas par Ulmani.

Sveiki, sveiki

Sākšu ar mazu lirisku atkāpi, atmiņas no manas bērnības: Tas notika pirms gandrīz pirms 20-it gadiem, apmēram 1983.gadā. Tagad teiktu padomju režīma stagnācijas laikā. Šobrīd pat jocīgi atcerēties, bet toreiz par lieku muldēšanu varēja iedzīvoties mērenās ziepēs. Kaut gan es par to daudz nekā nezināju, biju tāds neapzinīgs pionieris, kurš šad un tad kārtības labad sēja sarkanu kaklautu un nozīmīti ar biedra Ļenina attēlu pie žaketes sprauda. Nevarētu teikt, ka tamdēļ kādu īpašu diskomfortu izjutu. Lielākā “disidentisma” izpausme, bija šad un tad bravūrīgi izrādīties un, klasesbiedriem par prieku, sarkano kaklautu izmantot kabatslakata vietā, kad iesnas bij’ nomocījušas. Bet – neba jau es viens tāds biju.

Vienā jaukā dienā sanāca būt bērēs Meža kapos. Pēc bērēm man un vēl pāris radu puikām pienāca klāt onkulis – mātes brālis un teica – iesim mazliet pastaigāties pa kapiem. Tā doma mums patika, jo Meža kapi paši par sevi ir interesanti un daudzie pieminekļi nesa līdz zināmu noslēpumainības un romantikas auru. Es tagad neatkārtošu, kādus vārdus onkulis teica par Vili Lāci, kura čuguna piemineklis bija aizkrāmēts tieši pa vidu Mūžības alejai, kura veda aizgājējus mūžībā un noslēdzās ar Čakstes pieminekli. Varu tikai piebilst, ka dzirdot onkuļa vārdus par Vili Lāci, mana literatūras skolotāja būtu dabūjusi liekus sirmus matus un putas uz lūpām. Drīz vien nonācām pie Čakstes pieminekļa. Tā uzzinājam kas bija Čakste un kādēļ viņam priekšā tik cītīgi sastādīti koki.

Metot nelielu loku, ar sajūsmu vērojam pieminekļus brīvās Latvijas lidotājiem – tādi lieli kapakmeņi ar propelleriem. Apskatījām māxlinieku kalniņu un vēl daudz interesantas vietas – arī dažus kapakmeņus, kuros bija iegravēti vārdi “miris tālumā”. Tie laikam bija nacistu laikā uzstādīti. Tā uzzinājam, ka “tālumā” nozīmē komunistu nāves nometnes Sibīrijā.

Pēc kāda laika onkulis apstājās un teica sekojošus vārdus – Redziet to pieminekli, kuram gandrīz priekšā novietots milzīgs atkritumu konteiners, - tas ir piemineklis Zigfrīdam Annam Meierovicam. Protams, ka mums nebija nekāda nojēga, kas tas bija. Piējot klāt mēs redzējam uzrakstu, ja pareizi atceros, - Pateicīga latvju tauta.

Tad mūsu uzmanība tika pievērsta maziem robiem piemineklī.

- Tās ir krievu čekistu lodes: teica onkulis.

- Krievi viņu īpaši neieredzēja, tādēļ šava pat uz pieminekli.

- Kādēļ?

- Komūnisti viņu ĪPAŠI neieredz

Meierovics esot bijis pirmais ārlietu ministrs, kurš 1918.gadā izmala visas lielvalstu valdības un ar milzīgu neatlaidību panāca Latvijas, varbūt pat visu Baltijas valstu atzīšanu. Viņa spējas, uzdrīkstēšanos, lielos diplomāta talantus grūti pārvērtēt.

Mūsu mazā pastaiga vēl turpinājās, bet tas jau ir garāks stāsts. Apstāšos pie Meierovica.

Protams, tagad ar zināšanu un laika bagāžu grūti apgalvot, ka Latvijas neatkrības kaldinātājs bija tieši un tikai Meirovics. Drīzāk varētu teikt, ka tā bija zināma tautas apziņas summa, kuru realizēja gan inteligence, gan strēlnieki Latvijā, gan Krievijā. Protams, arī Ulmanis cieši stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa. Tomēr līdz galam negribu piekirst apgalvojumam, ka ja nebūtu Ulmaņa, tad nebūtu neatkarīgas Latvijas. Es varu piekrist, ka varbūt nebūtu tieši 18.novembra datums. Bet – būtu cits. Nenoliedzami, ka Ulmanim piederēja organizatoriskā līdera loma. Pat Ulmanim nesimpatizējošs vēsturnieks Aivars Stranga raksta – “1918.gada novembris bija drūms, tumšs vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Latvija bija fiziski un garīgi novājināta. Kara novārdzinātās tautas lielākā daļa gaidīja lieliniekus un ticēja viņu utopijām. Vairāk nekā pusmiļons bēgļu cieta postu Krievijā. Agrāk plaukstošajā, kosmopolītiskajā Rīgā bija palicis mazliet vairāk kā 200 000 iedzīvotāju. Demoralizētā vācu armija bija drauds, nevis sargs. 17.novembris bija dramatiska diena. Dailes teātrī sociāldemokrāti (mazinieki) nonāca konfliktā ar komūnistiem, kuriem tobrīd piederēja strādnieku vairākums un kuri bija pasaules revolūcijas murgu varā. Dienā notika Ulmaņa sarunas ar Bergu un Zāmuelu, kuras beidzās neveiksmīgi. Beidzot demitos vakarā, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības telpās, Krišjāņa Barona ielā 3, Ulmanis un Valters no Zemnieku Savienības un Pauls Kalninš un Fricis Manders no sociāldemokrātiem vienojās par Tautas Padomes izveidošanu no partijām, noteikti ar sociāldemokrātiem. Tautas padomē tobrīd bija tikai 38 locekļi, tikai viens no Latgales; minoritātes, izņemot dažus, bija atturīgas, aizdomīgas vai pat naidīgas. Latvija, tika pasludināta ne tikai par brīvu, bet arī liberāli demokrātisku, kapitālistisku un nacionāli tolrenatu valsti.

NEVIENAM CITAM NEBIJA TĀDAS LOMAS VALSTS IZVEIDĒ KĀ ULMANIM, taču jau 1921.gadā vinš pazuda no lielās politikas skatuves uz četriem gadiem. Zīmīgi, bet viņa krišana šajā gadā bija saistīta ar to, ka vinš joprojām bija pietiekami kapitālistisks un nepietiekami nacionālistisks. Vinš nebija egalitārās, sociālistiskās agrārās reformas dedzīgs piekritējs. Vinš nebija arī lietojis lozungu, kuru 1921.gadā izvirzīs viņa mantinieks valdības vadībā un sāncensis partijā Zigrfrīds Anna Meierovics, veidojot savu valdību: “Latviju – latviešiem!”

Taču, kad 1925.gadā vinš (Ulmanis) atgriezās lielajā polītikā, no 1918.gada liberālajiem ideāliem maz kas bija palicis pāri. Vinš kļuva arvien nacionālistiskāks (lai arī ne šovinistisks): prezidenta vēlēšanās kanditēja (nesekmīgi) ar lozungu “Latviju – latviešiem!”. Saimnieciskajos uzskatos vinš neapturami aģitēja par valsts intervenci ekonomikā un augošām subsīdijām lauksaimniecībai. Savus nu jau pilnīgi antiliberālos saimnieciskos uzskatus vinš izklāstīja 20. gadu beigu – 30. gadu sākuma biezajos un nepanesami garlaicīgajos sacerējumos, kuros viņa uzskati par valsts iejaukšanos saimniecības jomā maz atškīrās no sociāldemokrātu viedokļa.”

– beidzu citēt vēsturnieku.

Mazliet aizrakstījos, bet ceru, ka tas palīdzēs tikai labāk veidot “daudzdimensionālu” bildi par Ulmani.

Atgriezīšos pie 1918.gada 18.novembra. Nenoliedzami, ka Ulmaņa nopelni bija lieli un izškiroši. Tomēr, ja skatās pēc tā laika starptautiskā konteksta, tad jāsecina, ka Latvijas valsts izveidošanās un atzīšana bija tikai laika jautājums – ar vai bez Ulmaņa. Igaunija un Lietuva izveidojās un Ulmanim tur maz nopelnu. Tas bija tāds laiks un tāda situāciju, kur izmantoja valstis un tautas, kuram bija izveidojusies un nobriedusi pašnoteikšanās apziņa. Mani drīzāk urda jautājums, kurš bija tas, kurš pielika pūles, lai starptautiskā situācija būtu izveidojusies tāda un tieši tāda?

Protams, nevar aizmirst arī Ļenina tēzes par tautu pašnoteikšanos un atbrīvošanu no “tautu cietuma” – cara impērijas. Tas bija tas āķis, uz kura uzķērās strēlnieki atbalstīdami sarkano apvērsumu un komūnistu režīma nostiprināšanos Krievijā. Tam gan sekoja islaicīgie maldi un rūgta pieredze, kad 1919.gadā komūnisti ar strēlnieku durkļiem mēgināja exportēt komūnisma murgus uz Latviju. Tomēr tā arī bija mācība un lika Ļeninam likt mierā vēlak Baltijas valstis, apzinoties, kur vējo patiesās strēlnieku simpātijas. Potenciālais konflikts vēl ar latviešu strēlniekiem, komūnistu vēl tik vārgajā varā, bija …. Nu pārāk nevēlams un pat bīstams.

Tomēr visā augšminētajā nenoliedzamas bij’ arī Meierovica pūles noskaņojot Rietumu ietekmīgās valdības un sabiedrības par labu Baltijas valstu atzīšanai. Jo tieši Rietumu valdībām toreiz piederēja izškirošais gala vārds. Tas veidoja to kontekstu un kura pamata varēja brīvi darboties Ulmanis & līdzdomātāji, gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Lietuvā. No tā varu tikai secināt, ka Ulmanis bija organizatoriskais līderis valsts izveidošanā. Protams, ka vinš arī lielā mērā noteica to ar kādu raxturu piedzima jaunā valsts. Un tās raxturs – bija liberāls, demokrātisks. Ar to es tikai gribu pielikt arī vienu plusiņu pie krāsainās Ulmaņa raxtura bildes. Tomēr nevar viennozīmīgi apgalvot, ja nebūtu Ulmanis, nebūtu Latvijas brīvvalsts. Līdzībās runājot – tam bērniņam bij’ jāpiedzimst un par viņa nākšanu pasaulē nevar slavēt tikai vien galveno vecmāti, kura gan bijusi tuvumā pie ieņemšanas un veiksmīgas iznēšānas.

Runājot par Baibas teikto – “Un Latviju izraut no pagājušā gadsimta Eiropas autoritārisma konteksta trīdesmitajos gados, - nu, atvainojiet...”

Es piedodu. Man gan ir jautājums cik liels gan bija šis konteksts? Mazliet pārspīlējot šo kontekstu, mēs sliecamies attaisnot Ulmani. Kurš, ņemot vērā ārzmeju izglītību un pieredzi, skaidri varēja saredzēt atškirību starp šiem diviem valsts pārvaldes modeļiem. Jau agrāk teicu, ka tai pašā laikā Eiropā bija gana daudz īsteni demokrātisku valstu, kuras ar izteiktu riebumu noraidīja autoritārismu. Ar to es gribu teikt, ka tas konteksts bij’ tieši tik liels cik mēs to vēlamies saredzēt. Jā, bij’ tāda mode. Nenoliedzami. Arī šodienas jaunatnei ir mode ēst narkotikas. Vai tas attaisno narkodīlerus, kuri skaidri apzinās postu? Labi, mazliet pārspīlētas salīdzinājums. Ulmanis vienkārši izvēlējās iluzori vieglāko un ērtāko ceļu.

Tomēr arī negribu piekrist apgalvojumiem par tautas vairākuma piekrišanu. Tāda vienkārši netika prasīta. Atkārtoju to vēl un vēlreiz. Arī par tautas mīlestību grūti runāt. Mīlestība bez izvēles, mīlestība spaidu kārtā caur vārda, pulcēšanās brīvības apspiešanu, mīlestība ar politpārvaldi, mīlestība ar regulāru smadzeņu skalošanu – vai to Jūs vēlaties saukt par mīlestību? Man uz mēles ir cits vārds šīs mīlestības apzīmēšanai. Protams, ka vispārējā valsts situācija Ulmaņlaikos joprojām atgādina brīniškīgu idilli – nekādu problēmu, nekādas netīrās veļas mazgāšana prese un valdīšanā. Tikai vienprātība, skaisti vārdi, vienojoši svētki un gaiša saule Vadoņa izskatā. Salīdzinošā labklājība pēc globālās ekonomiskās krīzes un pirms komūnisma, nacistu okupācijas, kara un vispārējās nabadzības, terora sekojošās komūnistu valdīšanas laikā. Tas viss summējot, vēl ņemot vērā, ka Ulmanis bija pēdējais neatkarīgas (tas nekas, ka autoritāras) Latvijas presidents, tas viss veidojis simbolu – Kārli Ulmani. Tomēr mudinu saprast, ka simboliem dažkārt mēdz būt pretrunas ar faktiem un patieso vēsturi. Un kas mūs galu galā interesē – patiesība vai iedomāti simboli, kas sēti auglīga augsnē…?

Daudzi mani joprojām pārmet, ka nosodu Ulmani par rīcību 1940.gadā. Baibas apgalvojums vislabāk raxturo šo domu: - “Bet par citā (Plunta?) komentā minēto tēzi, ka K.U. darbības dēļ Latvija tika okupēta, vispār atturēšos kaut vārdu bilst.”

Atturies gan, Baiba, atturies. Jo Ulmani okupācijā nekad nēsmu vainojis. Nav godīgi man pārmest to, ko nēsmu apgalvojis. Okupācijas pamatā bija atkal tā pati globālā starptautiskā situāciju, kuru Ulmanis nu nekādi nevarēja ietekmēt. Tikai, ja 1934.gadā starptautiskā situācija ekonomiski, polītiski atbilda Ulmaņa koņuktūrai un vinš to veiksmīgi izmantoja varas sagrābšanai un stiprināšanai (valsts ekonomikas atveseļošanos, kas lielā mērā balstījas uz vispārējo pasaules ekonomikas uzlabošanos pieraxtīt tikai savam “ģēnijam”), tad 1939./40.gadā tā skarbi pagriezās pret viņu. Tā gadās.

Ulmani vainoju pavisam par ko citu. Un arī tad mana apsūdzība rakstīta ar baltiem cimdiem. Ulmanis bija zem šautenes stobra un sagaidīt adekvātu rīcību no cilvēka ir grūti. Ja nu vienīgi no patiesa Vadoņa.

Atcerēsimies, ka mazā, bet parlamentārā Somija līdzīgā situācijā pasūtīja krievus ar visiem “draudzības līgumiem” uz poda. Ka tik iemesls neslēpās faktā, ka somu valdība tiktu no tautas ar vecām olām nomētāta, ja būtu pakļāvusies krievu spiedienam? Viņiem bija kolektīva atbildība un tas deva lielāku pamatu nostāvēt. Ulmanis faktiski bija viens. Ja neskaita tā saucamo ārlietu ministru Munteru un nervozo sekretāaru Rudumu. Tomēr – kā bija, tā bija. Ja godīgi, tad piekrītu, ka no militārā viedokļa mums nebija lielas izredzes. Pat, ja Ulmanis būtu laicīgi nostiprinājis armiju un mums būtu vairāk kā divi tanki. (Ja atcerieties, tad bija tajos laikos tāda anektdote – leiši prasīja vai latvieši viņiem militāri palīdzēs iespējamā konfliktā ar Vāciju? Latvieši prasīja – vai sūtīt palīga vienu tanku vai abus?)

Ņemot vērā geogrāfisko situāciju, mums nebija īpaši lielas izredzes nostāvēt pret krievu armiju. Pat ja visas trīs Baltijas valstis būtu kopā stāvējušas. Somiem pati daba bija devusi zināmas priekšrocības, kuras viņi arī izmantoja.

Tātad no ģeopolītiskā, geogrāfiskā, militārā viedokļa, mums jeb pareizāk sakot Vadonim – Ulmanim nebija nekādas izredzes. Mans jautājums ir Ulmanim – vai vēsture deva jelkādu pamatu domāt, ka ar pieglaimību mums ir izredzes samazināt upuru skaitu nenovēršamās okupācijas sakarā? Kā jau teicu, Ulmaņa rīcībā bija visa informācija par Stalina režīmu zvērībām (Latvija, Rīga bija viens no pirmskara Eiropas spiegošanas centriem). Ulmanis nekādi nevarēja būt aizmirsis 1919.gada sarkano teroru Latvijā. Ņemot vērā visus šos acīmredzamos aspektus, kāds attaisnojums bija Ulmaņa rīkojums nelaist nevienu laukā no valsts. Neļaut kaut pa kluso organizēt pretošanās bāzes, tiem kas vēlējās. Nobēdzināt vairāk un labāk valsts mantu. Galu galā – gluži tāpat kā somi – izvest tautas nākotni bērnus, genofondu? Bija skaidrs, ka jārēkinās ar iespējamo visas tautas sistemātisko iznīdēšanu. Tātad bija kaut kas reāli jādara. Galu galā pats varēja mierīgi aizlaisties uz ārzemēm un skaidri deklarēt savu nostāju pret okupāciju. Maniem oponentiem tik ļoti patīk pieminēt starptautisko kontekstu. Kādēļ tad šai gadījumā Jūs to nepiemināt? Ļoti daudzas valstis tai pašā laikā tika okupētas. Par somiem jau runājam. Līdzīgs liktenis piemeklēja gandrīz visu Eiropu. Norvēģu karalis aizlaidās ar visiem valsts zelta krājumiem aiz polārā loka un skaidri un gaiši parādīja nacistiskajiem okupantiem vidējo pirkstu. Tā bija visas valsts skaidra nostāja. Dienvidslāvija ar kaunu padzina karali, kurš mēgināja ar flirtēt ar Hitleru. Diendidslāvija par to tika momentā okupēta un sabumbomta. Vai tādēļ viņi piekāpās - aizgāja mežos un sitās līdz galīgai uzvarai. Piemēru ir daudz un bez gala. Protams bija arī pretēji piemēri. Tikai jautājums kāpēc mēs piedeream pie šiem piemēriem?

Ko es pārmetu Ulmanim par 1940.gadu? Faktiski neko. Tā bija arī viņa tragēdija. Es vienīgi vēletos sagaidīt no cilvēka, kurš sevi sauca par Vadoni, skaidrāku un reālāku rīcību. Tomēr tas ir mans privāts skatījums. Vēlreiz atgādinu – pavisam nevainoju Ulmani okupācijas faktā. Tāpat arī nedomāju, ka militāra pretošanās būtu bijusi veiksmīga. Salīdzinājums ar somiem nebūtu vietā. Vietā varbūtu bijis viens vienīgs šāviens krievu tanku virzienā, kas skaidri pasaulei deklarētu – tā ir varmācīga okupācija ar kuru mēs totāli nēsam mierā. Ir patiesi nožēlojami, ka Latvijas armija bija nostādīta tāda situācija, ka vairākiem virsniekiem nekas cits neatlika, ka aiz kauna nošauties. Tomēr … kā bija, tā bija. Tomer labāk vienreiz skaidri un gaiši apzināties KĀ BIJA un KĀPĒC TĀ BIJA?

ads

Jons Plunts