Latvijas globalizēšana – spēle bez uzvarētājiem

Jānis Kučinskis

Reti kurš Latvijā būs jāpārliecina par to, ka kaut kas “mūsu karaļvalstī nav kārtībā”. Pat paši tirgus reformu ieviesēji spiesti atzīt (I; 4. lpp.; skat. izmantoto literatūru raksta beigās):

"Latvijas ekonomisko situāciju nosaka modelis, kuram raksturīga zema kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ražošana ar mazu pievienoto vērtību. Šāds modelis nespēj nodrošināt pietiekamus ienākumus uzkrājumu un investīciju veidošanai un dinamiskus ekonomikas attīstības tempus, tātad tas neveicina augstas labklājības sasniegšanu nākotnē. (..) Latvijas sabiedrības sociālais, ekonomiskais un politiskais neviendabīgums, pat sašķeltība, apgrūtina sabiedrības kohēziju. Papildus objektīvajām ekonomiskajām problēmām liela nozīme ir tam, ka sabiedrības daļai trūkst pašapziņas, uzņēmības, ticības sev un valstij, cilvēki jūtas bezpalīdzīgi un nespējīgi mainīt savu dzīvi, piemērojot to jaunajiem apstākļiem. (..) joprojām nav izstrādāta un īstenota kompleksa valsts ilgtspējīgas attīstības politika...”

Diemžēl arī šī iespaidīgā komanda nekādu vīziju, nedz risinājumu mums nepiedāvā, ja neskaita vispārējus, ārvalstu investoriem tīkamus lojalitātes apliecinājumus politiskā korektuma garā, kas mums jau labi pazīstami. Bet galvenais – viņi pat nemeklē Latvijas 10 gadu pastāvēšanas bēdīgo rezultātu dziļākos cēloņus, bez kuru apzināšanas diez vai iespējams izstrādāt patiešām sen nepieciešamo attīstības stratēģiju. Sašķeltība, neticība, pašapziņas trūkums un citas līdzīgas izpausmes šai gadījumā ir tikai sekas, kas liecina par līdzšinējās politikas aplamumu vai pat ļaunprātību. Turklāt te nav runa par kādu vienu vai vairākiem neveiksmīgas attīstības cēloņiem, bet gan veselu uzskatu, aplamu stereotipu un ideoloģisku pieņēmumu sistēmu (paradigmu), ko apzināti vai lētticīgi esam likuši savas jaunās valsts pamatā, likumsakarīgi iegūstot tādus rezultātus, kādi tie ir.

1. Vēsturiskie un ideoloģiskie faktori, kas kavē mūsu attīstību

Ņemot vērā savu līdzšinējo pieredzi, salīdzinājumus ar citām postkomunisma un Trešās pasaules valstīm, kas apkopoti publikācijās, mēģināšu ieskicēt, manuprāt, galvenos mūsu neveiksmju cēloņus, no kuriem dažus iztirzāšu dziļāk.

1.1. Ja neskaita īso pirmskara periodu, Latvijai nav dziļākas valsts celtniecības, attīstības un patriotisma tradīcijas. Latvijas teritorija svešu varu aizbildniecībā nonāca cilšu iekārtas laikā, kad mūsu priekšgājēji vēl neapzinājās stratēģisko vajadzību pēc radniecīgo cilšu apvienošanās un vienotas nācijas veidošanas. Vēl bēdīgāk – attiecības starp ciltīm bija tik vājas un nenovīdīgas, ka virsaiši par vēlamāku uzskatīja savienību ar “civilizētās pasaules” ienācējiem, nevis ar savējiem. Viņi tuvredzīgi pakļāvās tā laika Eiropas vilinājumam un solītajām privilēģijām, ar vieglu roku iztirgojot savu cilšu intereses. Jau tad sākās ierobežotās suverenitātes laiks, kas pārauga pilnīgā atkarībā (IV; 55. – 70. lpp.). Mūsu politiskā vadība izvēlējās būt par privileģētiem starpniekiem starp savu tautu un svešajiem kungiem, cerot uz godu un bagātību Eiropas galmos. Diemžēl šī tradīcija mūs neatstāj līdz mūsdienām.

1.2. Pieraduši savā dzīvē orientēties uz svešu kungu “gudrību”, mēs * bieži krītam par vieglu upuri ekstravagantām, bet kaitīgām ideoloģijām. Ar to izskaidrojams zināmas latviešu ** daļas pārlieku aktīvā iesaistīšanās romantiskā nacionālisma (kas Latvijā izpaudās kā jaunlatviešu kustība), marksisma un tagad arī karojošā liberālisma revolūcijās (V, 129. lpp.). Zīmīgi tas, ka šīs ekstravagantās ideoloģijas allaž dzima kaut kur Rietumos un bija domātas eksportam, nevis pašu lietošanai. Bez tam Latvijā tās ienāca laikā, kad mums bija nobrieduši priekšnoteikumi nacionālai atmodai. Līdz ar to nacionālās atmodas atraisītā enerģija tika novadīta tādā strupceļā, no kura nav iespējama nesāpīga bezupuru izeja.

1.3. Pārlieku aktīva iesaistīšanās svešos karos un svešās revolūcijās, kā arī mūsu politiskās vadības pārlieku centīgā iztapšana svešajiem kungiem, bieži vien novedusi līdz Latvijas pilnīgai izpostīšanai. Kamēr Rietumeiropas tautas savas valstis ir būvējušas gadu simtiem, mums ik pēc laika viss tiek nopostīts, un dzīve jāatsāk no nulles, turklāt neņemot vērā jau kādreiz pieļautās kļūdas. XX gadsimtā vien Latviju lielā mērā nopostīja I pasaules karš un revolūcija, II pasaules karš, padomju sociālisma ieviešana (kolhozu sistēma u.c.) un brīvā tirgus reformas 90. gados. Salīdzinājumam, Lietuva vai Somija, kurām ir senas valstiskuma tradīcijas, tādās galējībās parasti nenonāk. Somija, lai gan vajadzības gadījumā karojusi uz dzīvību un nāvi, neskrien uz NATO, nesūta savus karavīrus uz Afganistānu, nedz arī krīt Krievijas apskāvienos, tomēr prot ar abām pusēm uzturēt labas un sev izdevīgas attiecības.

1.4. Mēs negribam mācīties ne tikai no pasaules attīstības likumsakarībām, bet arī no savas vēstures, līdz ar to tiekam malti dzirnavās starp Rietumiem un Austrumiem. No verdzības vācu baronu jūgā mēs glābiņu meklējām pie Krievijas cara krūtīm, taču jau pēc gadsimta atkal esam gatavi ticēt Rietumu ideāliem un cilvēkmīlestībai. Tā vietā, lai nostātos paši uz savām kājām, mēs gribam ticēt ilūzijām un uzburtām vēlmēm, tāpēc no viena grāvja ļaujam sevi ievest otrā. Diemžēl pasaulē līdz ar humānisma ideāliem pastāv arī vēss, savtīgs aprēķins, cīņa par interesēm. Šīs pretējās tendences atrodas nebeidzamā mijiedarbībā, vienai ik pēc laika dominējot pār otru. Ticot labā uzvarai, allaž jāpatur prātā, ka pasaulē pastāv arī ļaunums. Tas tikai maina ārējo veidolu, valkā košākas ideoloģiskās drānas, bet tepat vien ir, uzglūnot vājajiem un lētticīgajiem.

Priecājoties par brīnumaino atbrīvošanos no viena totalitārisma, mēs nemanot pieņēmām cita totalitārisma noteikumus. Brutālās politiskās tirānijas vietā stājies viltīgais, manipulējošais naudas totalitārisms, kas tīko pārņemt jeb globalizēt visu pasauli, homo sapiens pārveidojot par homo economicus vai ekonomisko dzīvnieku. Nu jau aizgājis tik tālu, ka sākam kaunēties no tādiem jēdzieniem kā dzimtā valoda, Dzimtene, gods, pienākums, darbs, tikums, mīlestība, tauta, gudrība, skaistums, patriotisms, ziedošanās, kalpošana tautai, uzņēmība, suverenitāte u.c. Tā vietā buldurējam par pasaules tirgu, darba tirgu, biznesu, atraktivitāti, informātikas laikmetu, konkurētspēju, ilgtspējīgu attīstību, reitingiem, konjunktūru, adaptēšanos, integrēšanos, elastību, patērēšanu, prasību pildīšanu. Par Latvijas stratēģisko mērķi pasludināta nevis mūsu valsts attīstība un labklājība, bet gan integrēšanās ES un NATO, tādējādi mērķa vietā izvēloties līdzekli. Par Latvijas eksportpreci kļuvuši mūsu bērni un sievietes (II; III). Pašu politiķi Latviju dēvē kā svešinieki – par “šo zemi”, nevis “mūsu zemi”. Valdības juristi jau gatavo Satversmes labojumus, kas daļu Latvijas suverenās varas, kas pagaidām vismaz vārdos pieder Latvijas tautai, nodos starptautiskām institūcijām. Atkal kāds mūs grib pārvērst par vēl nebijuša eksperimenta poligonu.

1.5. Tāpēc tikai likumsakarīgi, ka mēs vēl neesam veidojuši savu vēsturi, bet bijuši vēstures ķīlnieki – pasīvā puse, kuru citi izmantojuši saviem mērķiem. Un kurš gan nopietni sadarbosies vai runās ar tiem, kas sevi ļauj ievest vēstures grāvī vai pat izmest mēslainē. Lai pilnvērtīgi sadarbotos, jābūt vismaz divām suverenām pusēm. Tas attiecināms arī uz 1990. gadā notikušo Latvijas neatkarības juridisko atjaunošanu. Lai arī tautā bija sākusies nacionālā atmoda, perestroika nāca no Maskavas, bet vēlāk tikām ierauti globalizācijas virpulī. Gandrīz nevienu brīdi stūre nebija pašu rokās. Runasvīri daiļi runāja par neatkarību, mēs aplaudējām, bet citi tikmēr mūs virzīja prom no izvēlētā mērķa, kamēr no Latvijas palikusi vien “teritorija ar dažām suverenitātes pazīmēm”.

Uzskatītie punkti nav glaimojoši, bet tas vēl nenozīmē, ka mēs esam nekam nederīga tauta. Daudzējādā ziņā mēs esam izcila tauta, mūsos mājo daudz labestības, izturības, cēluma, mīlestības, darba spēju, drosmes, ziedošanās spēju un varonības. Cik pasaulē tautu, kas būtu izturējušas tādus pārbaudījumus, un cik tādu, kas jau neizturēja un izzuda? Mūsu tautā bijis un ir daudz gudru cilvēku, kas notiekošo traģēdiju izprot. Atliek tikai apgūt mūsu vēstures kļūdas, iemācīties domāt stratēģiski, atjaunot morālo vērtību sistēmu, saņemt dūšu un nostāties uz savām kājām. Jau tautas dziesmā mūsu senči brīdinājuši, ka neklājas pārāk klausīties svešu kungu saldās runās. Dzejnieks Rainis norādījis, ka būsim tik lieli, cik liela mūsu griba. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis ar mīlestības pilnu ironiju vaicājis: “Vai latvietim noteikti jābūt lētticīgam?” – Nē, nav!

2. Atklātā valodā par globālismu

XX gadsimtā par cilvēku prātiem un sirdīm cīnījušās divas totalitāras ideoloģijas ar globālām pretenzijām – liberālisms un marksisms. Saknes un deklarētie mērķi abām vienādi un tie atrodami Apgaismības laikmeta ideālos: brīvība, brālība, vienlīdzība, cilvēka tiesības, uz zinātnes attīstību balstīts visas cilvēces progress, racionālā prāta un “dabiskā cilvēka” uzvara pār tradīcijām un aizspriedumiem. Ja runājam par sociāli ekonomisko kārtību, arī klasiķi un teorētiķi abām ideoloģijām vieni: Smits, Rikardo, Maltuss, Hobss, arī Markss. Abas atzīst vācu filozofisko skolu, izņemot Leibnica sekotājus; tikai uz sociālajiem utopistiem monopolu pasludināja marksisti.

Ar tradīciju, kas laužama un atmetama, sākotnēji bija domāta feodālā kārtu iekārta, kas balstījās uz feodāļu, lielo zemes īpašnieku, augļotāju un garīdznieku privilēģijām, apspieda citas kārtas, kavēja zinātnisko atklājumu un kapitāla izplatību. Tomēr, kā tas ne reti gadās ar cilvēku nodomiem un prāta konstrukcijām, ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Uz ģenialitātes, plānprātības un nevaldāmas godkāres robežas žonglējošie tribūni pie atmetamiem aizspriedumiem bieži vien pieskaitīja arī tādas tradīcijas kā ģimene, tēvzemes mīlestība, tikums, reliģija u.c. Jau pašas pirmās revolūcijas sabiedrībai bija ārkārtīgi traumējošas, nesa teroru, tirāniju, genocīdu. Brīvības un brālības lozungi liberālajām valstīm netraucēja iekarot kolonijas un tirgoties ar vergiem. Kā redzējām, līdzīgi rezultāti bija arī marksismam.

Abas minētās ideoloģijas atmeta dabisko tiesību principus un par pamatu pieņēma romiešu tiesības, kas pārņemtas no Romas vergturu impērijas. Abas ir centušās īstenot kultūras revolūciju un radīt jauno cilvēku, t.i., pārveidot cilvēka dabu. Abas ir fiziski iznīcinājušas savus pretiniekus un izveidojušas jaunu valdošo kārtu jeb oligarhiju. Liberālisms un marksisms ir dvīņu brāļi, kas iet uz vienu mērķi, tikai atšķirīgiem ceļiem. Ja liberālajā brīvā tirgus sistēmā katra uzņēmēja mērķis ir nodrošināt sev monopolu, tad padomju sociālismā šis mērķis bija gandrīz sasniegts. Lai gan cilvēcei tas nesa daudz ciešanu, karojošie liberāļi (jeb tirgus fundamentālisti) tagad, pēc komunisma demontāžas, nolēmuši šo mērķi īstenot vēl spožāk un pilnīgāk. Lai saprastu šo ideoloģiju nozīmi, jāņem vērā, ka lozungi un ideāli šai gadījumā kalpo vienīgi kā instrumenti pavisam cita mērķa sasniegšanai. Šis mērķis ir absolūta vara, kas arī ir tik daudz piesauktais totalitārisms.

2.1. Pirmais globalizācijas eksperiments

Tā kā abu globālo revolūciju laikā Latvija bija iekļauta Krievijas vai PSRS sastāvā, šo tēmu aplūkosim Krievijas kopsakarā. Pirmo globalizāciju pasaulei pieteica marksisti. “Mēs jaunu pasauli sev celsim,” viņi dziedāja, graujot veco un dibinot “vispasaules proletariāta diktatūru”. Globalizatori allaž bijuši no ārienes finansēta sekta (piektā kolonna), kas pieteikusi karu savai tautai. Šo sektu izmanto lielvaras, lai destabilizētu un likvidētu savus ģeopolitiskos konkurentus (V; 140. lpp.). Kara sagrautajā un pazemotajā Krievijā proletariāts bija nenozīmīga minoritāte. Vācijas un Antantes valstu slepeno dienestu finansētos lieliniekus, kas juku laikā pasludināja savu varu Krievijā, zemnieki Satversmes sapulces vēlēšanās izgāza (Latvijā lielinieki gan uzvarēja arī vēlēšanās, taču tos uz laiku neitralizēja Antantes atbalstītā pilsoniskā vara, kuras sociāldemokrātiskā sastāvdaļa no pasaules revolūcijas lozunga tolaik neatteicās). Paļaujoties uz pasaules proletariāta revolūciju, tādus jēdzienus kā Tēvija, nacionālās tradīcijas, gods, tikumi, ģimene un citas tradīcijas lielinieki pasludināja par izskaužamiem aizspriedumiem un izraisīja Krievijā pilsoņu karu. Vislielākā bija zemnieku “Zaļā armija”, bet Rietumi atbalstīja labāk organizēto Sarkano un Balto armiju. Ar buržujiem un muižniekiem lielinieki tika galā ātri un viegli, bet ko darīt ar zemniekiem, kurus uzskatīja par galveno “pasaules progresa” šķērsli? Staļina tēzi par šķiru cīņas saasināšanos, tuvojoties sociālismam, jāsaprot nevis kā cīņu pret “ekspluatatoriem”, bet gan cīņu pret visu pašmāju (nacionālo) civilizāciju, kuras mentalitāte ir “nepareiza”, nepiemērota pasaules revolūcijas mērķiem! Daļēji zemniekus neitralizēja ar viltu, pārņemot eseru sīkburžuāziskos lozungus par zemes piešķiršanu bezzemniekiem u.c. Lai iegūtu laiku un resursus, lielinieki īstenoja Jauno ekonomisko politiku. Pēc tam Ļeņina gvarde pasludināja svēto karu pret “sīkburžuāzisko stihiju”.

Bet Rietumu sociāldemokrātija, kas tomēr izrādījās gana nacionāla un patriotiska, Krievijas lieliniekus piekrāpa un nodeva – nekāda pasaules revolūcija nenotika un palīdzība PSRS marksistiem nenāca. Atlika divas iespējas: vai nu ar kaunu aiziet no politiskās skatuves vai arī radikāli mainīt politiku, pārvēršoties par “patriotiskiem komunistiem” un nenogurstošiem cīnītājiem pret Rietumu imperiālismu. “Iekšējā partija” Staļina vadībā izvēlējās otro ceļu. Šim nolūkam tika organizēta asiņaina partijas rindu tīrīšana, likvidējot uz pasaules revolūciju arvien orientētos internacionālistus un trockistus, t. sk. arī daudzus bijušos latviešu strēlniekus. Staļins, it īpaši pēc nacistisku režīmu rašanās Rietumeiropā, PSRS reabilitēja tādus jēdzienus kā patriotisms, Tēvija, militārā slava, ģimene un pat ticība. Tika pārtraukta “kultūras revolūcija”, kas ārdīja tradicionālās sabiedrības vērtības.

Kāpēc to svarīgi atcerēties un zināt? Tāpēc, ka vēsture atkārtojas: atkal pasaules revolūcijas (globalizācijas) vārdā ārvalstu atbalstītas sektas (šoreiz tirgus fundamentālisti) pieteikušas karu savām tautām, iztirgo to nacionālās intereses un jaundibināto valstu suverenitāti, apkaro tradīcijas un tikumus, veic ekonomisko genocīdu pret “nepareizu” mentalitāti nesošiem cilvēkiem, it sevišķi pret Latvijas zemniecību.

2.2. Ārējā partija un iekšējā partija

Tagad, kad esam padzīvojuši gan reālajā sociālismā, gan karojošā liberālismā, esam pārliecinājušies, ka ir publiskie politiķi, kas uzrunā tautu, bet ir arī cilvēki, kas īpaši nefigurē televīzijas ekrānos, bet kas pieņem valstiski nozīmīgus lēmumus. Par publisku politiķi itin veiksmīgi var būt viduvējs aktieris (Reigans), neliels priekšnieķelis ar pareizu uzvārdu (Ulmanis), talantīgs āksts (Žirinovskis), psihiski slims cilvēks vai pat stutējams marazmatiķis (Brežņevs, Čerņenko). Šo sauksim par ārējo partiju (VI; 29. lpp.). Ap ārējo partiju ir, kā teica Ļeņins, pievadsiksnas, t.i., starporganizācijas, kas partiju saista ar bezpartejisko iedzīvotāju masu. Mūsdienās, sekojot informātikas laikmeta saukļiem, pievadsiksnu lomu spēlē arī masu mēdiji. Bet katrā valstī ar ārpolitiskām ambīcijām pastāv arī īpaši nereklamēti institūti, smadzeņu centri, permanentā birokrātija, slepenie dienesti un citi ar ietekmi apveltīti cilvēki (pelēkie kardināli), kas darbojas autonomi, ir daudz tuvāk lēmumu pieņemšanas procesam un izpildīšanai, un par saviem patiesajiem nolūkiem reti kad atskaitās publiskajiem politiķiem. Sauksim to par iekšējo partiju. Lai arī ASV Kongress bieži rīko īpašas debates, kurās uzaicina atskaitīties slepeno dienestu pārstāvjus, reti kad dižmanīgie delegāti gūst kādu plašāku skaidrību par šo “orgānu” un ar tiem saistīto cilvēktiesību, palīdzības, kultūras un citu organizāciju darbību dažādās pasaules valstīs un pat iekšzemē (IV; 15. lpp.).

Aukstā kara smagumu uz saviem pleciem iznesa gan ASV, gan PSRS, gan viņu satelītu slepenie dienesti, kuros, protams, pastāv sava iekšējā hierarhija un īpašās nodaļas ar savu darba specifiku, par ko nav informēta pat nomināli augstākā dienestu vadība. Orgānu darbības lauks ir ļoti plašs: sākot no parastas spiegošanas, aģentu vervēšanas un psiholoģiskā kara, beidzot ar valsts apvērsumu un politisko slepkavību organizēšanu. Savā valstī orgāniem bija jāveido ienaidnieka tēls par pretinieku: ASV publiku baidīja ar sarkanajiem padomju komisāriem, kuri grib paverdzināt visu pasauli vai arī iznīcināt to kodolkarā; padomju cilvēkus savukārt baidīja ar amerikāņu imperiālismu un cilvēku absolūto ekspluatāciju kapitālismā.

Protams, šā darba slepenība un raksturs, kā arī nosacītā visvarenības apziņa, ietekmīgākos darbiniekus mudināja padomāt arī par savām personīgajām ambīcijām. Kontaktos ar pretējās puses dienestu radās dubultaģenti, pārbēdzēji, bet arī darba dalīšana un kopēji plāni. Par vienu no lielākajiem īstenotajiem projektiem tiek uzskatīta ASV prezidenta Džona Kenedija nogalināšana. Kenedijs bija domāts kā publiskais politiķis, bet pārāk dziļi iejaucās “iekšējās partijas” plānos, sākot sludināt “jauno domāšanu”, augstākos demokrātijas un visas pasaules uzplaukuma principus, apdraudēja “iekšējās partijas” privilēģijas. Viņa slepkava Lī Hārvijs Osvalds kādu laiku itin brīvi padzīvoja “proletariāta dzimtenē”, salaulājās ar krievu meiteni Marinu, tad netraucēti atgriezās ASV un apbrīnojami profesionāli paveica savu darbiņu, bet viņš bija tikai izpildītājs. Arī Marina vēlāk brīvi pārcēlās uz Ameriku, lai saņemtu savu mantojuma daļu. Šis gadsimta noziegums paliks tajā līdz galam neatklāto noziegumu plauktiņā, kur nogūlusi arī 11. septembra traģēdija Ņujorkā, Olafa Palmes slepkavība u.c.

Tad nāca 1968. gada “Prāgas pavasaris”, kur VDK un GIP stratēģi pārliecinājās, cik viegli sagraujami padomju sociālisma ideoloģiskie balsti un kāda loma šajā procesā dodama inteliģences kosmopolītiskajai daļai un lētticīgiem ideālistiem jeb, kā teica Ļeņins – noderīgajiem muļķiem. Ap to pašu laiku darbību sāka Romas klubs (V; 41. lpp.), kas bez zinātniska pamatojuma pasauli baidīja ar pārapdzīvotību, ekoloģiskām katastrofām un dabas resursu izsīkšanu, kā arī piedāvāja globālus šo problēmu risinājumus. Kluba darbā iesaistījās arī padomju speciālisti. Ar kluba gādību Maskavā dibinājās Starptautiskā sistēmu lietišķo analīžu institūta filiāle, kuras darbā iesaistījās PSKP CK Augstākās referentūras nodaļa, ASV un Kanādas institūts, Praktisko zinātņu akadēmija un VDK 5. nodaļa. Tur sadarbībā ar atbilstošām Rietumu institūcijām tapa pasaules pārvaldīšanas projekti mondiālistu teorijas garā. PSKP CK ģenerālsekretārs L. Brežņevs pasludināja “divu sistēmu mierīgas līdzāspastāvēšanas” doktrīnu, un sākās kārtējais starptautisko attiecību atkusnis un sarunas par atbruņošanos. ASV Zbigņeva Bžezinska vadībā analītiķi izstrādāja t.s. konverģences teoriju, kas paredzēja pasaules apvienošanu un jauna kulturāli ideoloģiska cilvēces tipa radīšanu. Padomju savienība šajā modelī pārietu uz mērenāku, sociāldemokrātisku marksisma versiju (zviedru sociālismu), atteiktos no proletariāta diktatūras un šķiru cīņas dogmām, kā arī atļautu privātīpašumu, bet Rietumi ierobežotu brīvā tirgus pārmērības.

Šo idilli izjauca Ronalds Reigans ar savu "ļaunuma impērijas” retoriku un Stratēģisko aizsardzības iniciatīvu (“Zvaigžņu kariem”). Padomju iekšējai partijai atlika divi ceļi: vai nu pieņemt Reigana izaicinājumu un sākt vēl neredzētu bruņošanās sacensību, kas PSRS draudēja ar saimnieciskā potenciāla izsīkumu, vai arī sekot amerikāņu teicienam: “Ja tu nevari viņu uzvarēt, tad pievienojies.” Rezervē bija arī t.s. maršala Ogarkova plāns, kas pirmajā posmā paredzēja zibens karu pret Rietumeiropu ar kodolraķešu izmantošanu. Tomēr vilinošāks šķita alternatīvais ASV iekšējās partijas piedāvājums: apvienoties, lai kopīgi pārvaldītu pasauli.

Jaunais ģenerālsekretārs M. Gorbačovs īsti kenedijiskā stilā nāca ar pārbūves, “jaunās domāšanas” un “Jaunās Eiropas arhitektūras” iniciatīvu, sāka runāt par zviedru parauga sociālismu un sevi jau iztēlojās par vienu no vadošajiem pasaules oligarhijas varasvīriem jaunās pasaules kārtības ietvaros. Ap šo laiku jau pilnā sparā bija iesākusies plaša sadarbība starp Rietumu ideoloģiskajiem institūtiem un vēlākajiem liberālajiem reformatoriem Austrumu blokā (arī Latvijā), kas mājās pieteiks karu savām tautām un darbosies kā Rietumu piektā kolonna (V; 33. lpp.). Bet arī šoreiz Rietumu internacionālie draugi izrādījās daudz nacionālāki un patriotiskāki: savus Austrumu kolēģus viņi smagi piekrāpa, tiesa, ļaujot tiem sagrābt (privatizēt) lielāko tautas īpašuma daļu bijušajā “proletariāta dzimtenē”. Pagaidām.

2.3. Katra reforma kā jauna šoka terapija

Lai nu paliek Maskava, labāk atcerēsimies paši savu pārbūvi: Maskavas biezie žurnāli, kooperatīvi, saimnieciskā aprēķina projekti, “Helsinki – 86”, VAK, Radošo savienību plēnums, atklātuma kampaņas presē, nikna stagnātu apkarošana, Vulfsons aicina atjaunot ļeņinisko nacionālo politiku un tūkstoši viņam uzgavilē, parakstu un ziedojumu vākšanas, LTF, deideoloģizācija, Neatkarības deklarācija, šoka terapija, barikādes, dīvainais pučs, sertifikāti, denacionalizācija un reformas, reformas, reformas, kurām arvien neredz galu.

Kā redzam, visi šie impērijas graušanas līdzekļi (nacionālie, ekonomiskie, ideoloģiskie) tika savulaik izmantoti, lai vēlāk par tiem pilnīgi aizmirstu un ķertos pie jauniem. Kā saka, lienošā revolūcija. Vēl vairāk – tas ir īpašs psiholoģiskā kara un genocīda paveids. Katra reforma ir kā šoks. Sabiedrība nepagūst atjēgties un nostabilizēties pēc iepriekšējā šoka, kad virsū jau nākamais. Ne katrs to iztur. Nu mēs esam tāda nogurusi neirotiķu nācija un jau pilnīgi mierīgi un pragmātiski runājam par atteikšanos no savas suverenitātes un valsts valodas. Un tas viss nieka 15 gados!

Kirheinšteins 1940. gadā solīja, ka kolhozu Latvijā nebūs. Kad 1990. gadā mūs piespieda pasludināt neatkarību, pirmajā brīdī valdības vadītājs I. Godmanis tautai solīja zviedru sociālismu. Runāja arī, ka padomju laika iekrājumi nezudīs, un cilvēki tos kā pilntiesīgi saimnieki varēs ieguldīt savā uzņēmējdarbībā. Bet tad mūsu biedrukungus uzaicināja vizītē uz tālo Ameriku. Bijušais Latvijas Ārējo ekonomisko sakaru departamenta ģenerāldirektors M. Gailis kā pa miglu atceras, ka tur, Hadsona institūtā, kaut kādi zinātnieki izstrādājuši Baltijas ekonomikas attīstības plānus, futurologi rakstījuši vīzijas par Latviju 2000. gadā (V; 38. lpp.). Kaut ko jēdzīgu esot uzzinājuši arī par Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Pasaules banku (PB). Redz, no kurienes tās gudrības un vīzijas!

Bet nu "pilntiesīgajiem saimniekiem” valdības vadītāji iesaka tīrīt zobus, pa naktīm mācīties angļu valodu un būt konkurētspējīgiem pasaules darba tirgū. Tiesa, arī no tiem, kas uzņēmumus sagrābās, nekādi saimnieki vairumā gadījumu neiznāca – uzņēmumus vai nu sagrieza metāllūžņos vai arī pārdeva “ārvalstu investoriem”. Piemēram, kur palika “veiksmīgākā uzņēmēja” A, Šķēles dibinātā AVELAT impērija? Lielākā daļa privātiniciatīvas sludinātāju paši iekārtoti labi apmaksātā valsts darbā, kur iedzīvina aizjūras saimnieku rekomendācijas. Tikmēr mūsu censoņu pieplūdums pasaules darba tirgū tikai nositis algu līmeni, bet zviedri Latvijā atvēruši savas vergu ražotnes (piem. SIA Gefa Latvia), lai Polam Holenderam būtu kur uzņemt pornofilmas. Lūk, viss zviedru sociālisms!

Šā raksta apjoms neļauj sīki analizēt reformas: naudas reformu, zemes reformu, sociālās jomas reformu, pensiju reformu, denacionalizāciju, sertifikāciju, privatizāciju, izglītības, veselības aprūpes reformu, brīvā zemes tirgus ieviešanu, brīvās tirdzniecības līgumus, pārvaldes reformu u.c. Tas būtu labs prāta vingrinājums un praktisks politoloģijas kurss katram. Atcerēsimies, kas mums tika solīts pirms katras reformas, kas to solīja, kas no attiecīgās reformas iznāca, ko tagad dara paši solītāji un ko viņi vēl sola? Tomēr uzsvēršu dažus vispārējas iezīmes.

Kamēr sabiedrība uz visu raudzījās ar labvēlīgu cerību, reformas veica ātri un ar parastiem “tirgus čigāna” paņēmieniem. Piemēram, vispirms visādi apsmēja padomju koka rubļus, bet pēc tam šos “nevērtīgos” rubļus rūpīgi savāca, ar vagoniem aizveda uz Maskavu, kur labi “uzvārījās”. Neviens nepaskaidroja, kā tika izvēlēts lata kurss un kāpēc tieši tāds? Pēdējā šāda stila afēra laikam bija noguldījumu savākšana bankās un visādās noguldījumu firmās. Vienkārši un ģeniāli!

Vēlāk gan pirms katras reformas vajadzēja krietni pasvīst un uzburt visādas idilles. Piemēram, pirms brīvās tirdzniecības līguma ratificēšanas ar ES un Baltijas valstīm vajadzēja ilgi stāstīt, cik nu milzīgs tirgus pavērsies mūsu laimīgajiem ražotājiem. Protams, pavērās, tikai uz otru pusi, ražotāju vairākumu iznīcinot. Pirms brīvā zemes tirgus ieviešanas bija jāstāsta par milzīgajām investīcijām, kas nāks, un par hipotekārās kreditēšanas uzplaukumu, kas mūs tūlīt aplaimos. Protams, nekas tāds nenotika, jo bez zemes nepieciešams arī darbs un lauksaimniecības politika. Toties ārzemnieki nu var iepirkties gluži kā “mežonīgo rietumu” laikos. Arī tagad cītīgi jāstāsta, cik daudz labumu mums dos Eiropas savienība un NATO. Par administratīvi teritoriālo reformu nestāsta vis, kā tiks likvidēti 400 pagasti, bet gan, ka arī tajās vietās, kur pagastu vēl nav, parādīsies moderni pakalpojumu punkti, jaunas darbavietas un interneta punkti, kur varēs pat salaulāties, pieslēgties Nacionālajai bibliotēkai un piedalīties e-pārvaldē; un beidzot mūsu pašvaldībām pēkšņi radīsies liela nauda, par ko radīt modernu infrastruktūru un sākt Eiropas līmeņa projektus. Tātad jāmelo tik pārliecinoši un tēlaini, lai nevarētu nenoticēt. Mūsu tauta diemžēl nospiesta tādā depresijā, ka bieži vien tic pat horoskopiem, reklāmai, karmas likumiem, Finkam un astrālās enerģijas konvertēšanai, tāpēc visu var nokārtot tā paša žanra ietvaros.

Varbūt grūti izprast, kāpēc visas neskaitāmās reformas Latvijā dod sliktus vai pat pretējus rezultātus iepriekš pasludinātajam. Vai tā ir ierēdņu neprasme, nevēlēšanās, partiju intrigas? Labāk nelauzīsim galvu! Ja uzmanīgi paanalizē, tad atklāsies, ka visām reformām tomēr bijuši daži ieguvēji: sākumā vietējie oligarhi, bet tagad arvien biežāk dažādi ārvalstu investori un starptautiskās institūcijas. Ja jau sākotnēji tāds ir bijis šo reformu patiesais mērķis, tad viss likumsakarīgi nostājas savās vietās.

Raugoties no veselā saprāta pozīcijām, reforma ir tāds kādas dzīves nozares pārkārtojums, kas šo nozari uzlabo, dodot būtisku labumu sabiedrībai kopumā. Ja tas tā nav, tad tā nav reforma, bet gan muļķība, krāpniecība vai kaitniecība. Ja šāda kaitniecība nemitīgi atkārtojas, tad tā jau ir mērķtiecīgi veidota kaitniecības sistēma.

2.4. Tirgus ekonomika bez tirgus un uzņēmējiem

Lai arī reformu pasludinātais mērķis bija brīvais tirgus un privātā iniciatīva (uzņēmējdarbība), faktiski cilvēku maksātnespējas dēļ tirgus ir daudzkārtēji sarucis un godīga uzņēmējdarbība kļuvusi gandrīz neiespējama. Kā novērojis Db redaktors Juris Paiders, 60 – 80% ekonomisko aktivitāšu Latvijā ir pārgājis pelēkās vai pat melnās ekonomikas zonās (VIII; 119. lpp.). Ne jau tāpēc, ka latviešiem būtu iedzimta krimināla nosliece, bet lai kaut kā izdzīvotu. Nedabiski uzblīdušais pakalpojumu sektors visu enerģiju un atjautību iztērē izdzīvošanas mākslai. Nedaudzās atlikušās ražotāju saliņas valdība cenšas mērķtiecīgi iznīdēt, piemēram, piesolot kompensāciju par cukurbiešu ierakšanu zemē, lai aizvērtu Krustpils cukurfabriku. Privileģētais bizness, kas savulaik sagrābās īpašumus, atkarīgs no valsts un pašvaldību pasūtījumiem, personīgajiem kontaktiem, dažādām blēdībām un mahinācijām (algu, nodokļu nemaksāšana u.c.). Kāds mans paziņa, kas jau padomju laikos bijis sekmīgs uzņēmējs, atzina, ka uzņēmējdarbība tagad iespējama tikai uz Latvijas izlaupīšanas rēķina un, protams, nemaksājot nodokļus. Daudzi viņa bijušie kolēģi un partneri jau sen bankrotējuši. Tātad tā ir mērķtiecīgi un pārdomāti veidota sistēma!

Visus šos gadus Latvija ir izdzīvojusi (ja neskaita pāragri mirušos un aizbraukušos), tuvredzīgi “apēdot” savus resursus, piemēram, sagriežot un pārdodot metāllūžņos modernas tehnoloģiskās līnijas, krāsainos metālus, meža resursus, izsūknējot iedzīvotāju resursus u.c. Šie līdzekļi netika ieguldīti ražošanā, bet tika noēsti, nodzerti, nobraukti un nojāti, atstājot šķērmas atmiņas un nejaukas slimības. Valsts ienākumi tiek izspiesti pārsvarā no nabadzīgākās sabiedrības daļas un no tādiem maksājumiem, bez kuriem nevar iztikt (dzīvoklis, siltums, medicīnas pakalpojumi, skola u.c.). Dažādi resori nodarbojas ar vēl jaunu maksas pakalpojumu izgudrošanu un to cenas uzskrūvēšanu. Bez tam visu laiku notikusi gluži sociālistiska līdzekļu pārdalīšana, atņemot “mazajiem cilvēkiem” un iepludinot “elites” kontos. Liela loma “mazā cilvēka” izsūkšanā ir regresīvajam ienākumu nodoklim, kāds jau sen nepastāv ES valstīs.

Bet nu pienācis brīdis, kad dalāmais pīrāgs palicis gluži mazs, un vieglās naudas straumītes izsīkušas. Mūsu brīvā tirgus korifeji paši salīduši vairākās vēl nelikvidēto valsts uzņēmumu padomēs un prasti parazitē (piemēram, O. Kehris). Kādreizējās finansu haizivis (Parex līdzīgas bankas) nu samierinās ar 6% ķīlu zīmju iepirkšanu no Latvijas Hipotēku un zemes bankas. Pat ārvalstu bankas te izvieto savu naudu, lai pelnītu Latvijas salīdzinoši augstos depozītu procentus. Lauvas tiesa lepno banku peļņas nāk no maksas par komunālo rēķinu apkalpošanu. Ja no tūkstošiem katru mēnesi iekasē pa 40 – 80 santīmiem, gadā sanāk gluži pieklājīga summa. Dz. Zaļūksnis raksta, ka 2000. gadā tikai 30% Latvijas komercbanku peļņas deva izsniegtie kredīti, bet 24% – komunālo maksājumu apkalpošana (IX; 93. lpp.); līdzīgu daļu dod valdības un pašvaldību kontu apkalpošana. Nemaz nerunājot par to, ka Latvijas banku sistēma pārvērsta par oficiālu Krievijas offshore zonu. Redz, pie cik nožēlojamiem rezultātiem noved kādreizējā alkatība, atteikšanās no ražošanas un sociāli atbildīgas politikas!

Tāda valdības politika liecina vienīgi par to, ka šie vīri paši neticēja un netic Latvijas nākotnei, bet tikai grābj, kamēr un cik var. Ierodas arī jaunie saimnieki (ārvalstu investori), kas lēti un strauji pārņem mūsu ekonomiku, uzpērkot pat grāmatnīcas, aptiekas un avīžu kioskus. Vai viņi ir prasmīgāki saimniekotāji? Nē, bet mūsu valdība ārvalstu investoriem radījusi siltumnīcas apstākļus: nodokļu atlaides, lētu un beztiesisku darbaspēku, gatavu infrastruktūru, investīciju drošību un citas privilēģijas. Varbūt šādu iespiešanos var vērtēt pozitīvi un mēs varam mierīgi strādāt “civilizētajos” rietumnieku uzņēmumos? Ja nav citas izejas, tad kādu laiku var, bet jārēķinās, ka šo uzņēmumu peļņa no Latvijas aizplūst, vēl vairāk mūs noplicinot. Ārzemniekiem piederošie pārtikas pārstrādes uzņēmumi ieved nezināmas izcelsmes izejvielas, tāpēc mūsu zemnieki paliek bez darba, bet mēs nezinām, ko ēdam. Rūpnieciskās ražotnēs no mūsu strādniekiem izspiež pēdējo sulu.

Kāpēc mūsu varasvīri pret ārvalstniekiem ir tik labvēlīgi? Tāpēc, ka šajos gados viņi ir neglābjami sakompromitējušies un kļuvuši no tiem pilnīgi atkarīgi. Ārvalstīs ir viņu ne visai likumīgi iegūtā nauda un īpašumi, un ārzemnieki to labi zina un spēj šo apstākli atbilstoši izmantot. Dažu Krievijas oligarhu nepievilcīgais liktenis ir acu priekšā. Atbilstošās Rietumu struktūras mūsu kompromitētos saulvežus var kurā katrā brīdī morāli un tiesiski iznīcināt – kā Latvijā, tā ārzemēs. Protams, to viņi darīs tikai pēc tam, kad mūsu politiķu pakalpojumi viņiem vairs nebūs vajadzīgi, vai kad sakari ar mūsu politiķiem kļūs neērti un kompromitējoši. Un arī savai tautai viņi nav īpaši vajadzīgi, jo nemitīgi to aplaupījuši un krāpuši. Vilinošais globalizācijas slazds ir aizcirties.

Neapskaužams ir arī citu režīma kalpu liktenis. Piemēram, mūsu masu mēdiji tā centās kalpot valdošajām partijām un ideoloģijai, nelaist pie tribīnes opozicionārus un tos nomelnot, bet nu sākusies tīrīšana Latvijas vadošo televīzijas kanālu vadībā, ko izjutīs arī pārējie.

2.5. Makss Vēbers un postmodernisma feodālais apvērsums

Liberālisma un tā kodola buržuja literārais tēls vēstures gaitā ir pārdzīvojis lielas pārmaiņas: Apgaismības laikmeta varonīgais buržuā - pirmatklājējs un avantūrists; reformācijas perioda buržuā - puritānis; buržuā kā saprātīgais egoists un “dabiskais cilvēks”; pašapmierināts, aprobežots un liekulīgs mietpilsonis (filistrs); buržuā kā monopolists un imperiālists (VI; 146. lpp.). Kad reformatori centās uzburt mūsu nākotnes idilli, viņi izmantoja Maksa Vēbera aprakstīto uzņēmēju puritāni (arī individuālistu), kas savu dzīvi balsta uz protestantisma ētikas principiem.

Vēbers citiem rietumniekiem centās pierādīt, ka tieši Vācija ar saviem uzņēmējiem likusi pamatu Eiropas modernismam, jo, piemēram, briti vispār apšaubīja Vācijas piederību Eiropas kultūrai. Bez tam Vēbers centās neitralizēt marksistiskos priekšstatus par kapitālisma dabu. Vācijā sākušos reformāciju Vēbers attēlo kā reakciju pret Renesanses laikmeta hedonismu (baudkāri) un katoļu baznīcas kolektīvās pestīšanas solījumiem, kā arī – kā atgriešanos pie reliģiskā askētisma. Šī tendence radījusi tādu uzņēmēju slāni, kas noraidījis izšķērdību, patērētāja psiholoģiju un vieglas iedzīvošanās kāri (augļošanu). Savu kapitālu šāds uzņēmējs no paaudzes uz paaudzi krājis ar smagu, neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu. Ar savu neizmērojamo ziedošanās spēju viņš pielīdzināms Marksa idealizētajam proletariātam. Lai arī Vēbera ieskicētais uzņēmēja tēls ir idealizēts, nav šaubu, ka šāda ļaužu kopa (vidusslānis) visdažādākajos laikos ir pastāvējusi, arī Latvijā. Tieši tā daudzās zemēs veidojās nacionālais kapitāls (pretstatā internacionālajam spekulantu kapitālam). Tādi bijuši arī daudzi latviešu zemnieki, amatnieki un rūpnieki.

Pēc pasaules kara neprāta pārdzīvošanas gandrīz visas valstis sāka uz attīstību orientētu, sociāli atbildīgu politiku. Sākās vēl neredzēts zinātnes, ražošanas un arī sociālās jomas uzplaukums. Piemēram, Vācijas ekonomiskā brīnuma pamatā bija sociālā tirgus ekonomika. Pēc aukstā kara sākšanās viens no galvenajiem attīstības dzinekļiem bija lielvalstu vēlme pierādīt savas sistēmas pārākumu visās jomās. Un nevar teikt, ka šādu pārākuma pazīmju nebūtu abās pusēs.

Taču vienlaikus iezīmējās arī citas tendences. Augot bagātībai, auga arī tieksme pēc vēl lielākas ietekmes un varenības. Neokoloniālisms, naftas tirgus attīstība, tā izraisītās naftas dolāru spekulācijas, valstu iedzīšana parādos, rupji cīņas paņēmieni par ietekmi Trešās pasaules valstīs un citi līdzīgi faktori ienesa politikā arvien vairāk amoralitātes. Citādi produktīvajā saimniecībā aizvien lielāku īpatsvaru guva tīri spekulatīvie darījumi. Caur masu informācijas līdzekļiem un dzīves praksi amorālās tendences pakāpeniski iespiedās arī “mazo cilvēku” ģimenēs, sējot indīgas sēklas.

Rietumu jaunā paaudze bija uzaugusi pārticībā, bet darbā aizņemtajiem vecākiem bieži vien neatlika laika bērnu audzināšanai. To atstāja televīzijas, ielas un studentu pilsētiņu ziņā. Bērni ir pateicīgs dažādu eksperimentu materiāls, kas augļus nes tālā nākotnē. Šo iespēju veikli izmantoja savu ietekmi vairojošās spekulantu struktūras un to atkarībā nonākušie masu informācijas līdzekļi. Tā 60. gados Rietumeiropā un Amerikā sākās jauniešu kontrkultūras kustība. Jaunieši noliedza, izaicināja un protestēja pret visu, ko viņu vecāki sasnieguši, un ko viņi uzskatīja par liekulīgu un neīstu. Jā, tā bija kārtējā revolūcija. Šo revolūciju finansiāli un ideoloģiski uzkurināja gan Rietumu spekulatīvā kapitāla struktūras, gan abu aukstā kara antagonistu slepenie dienesti. Parādījās un virspusē uzpeldēja hipiji (ziedu bērni), pacifisti (miera cīnītāji), lielpilsētu bohēmas dīvaiņi, abstraktā māksla, narkotikas, seksa revolūcija, popmūzika, Austrumu mistiskās sektas, jaunie kreisie, agrāk marģināli intelektuāļu un filozofijas novirzieni, zaļie, anarhisti, maoisti, futūristi, kabalisti, daoisti, etniskās minoritātes, trockisti, homoseksuālisti, panki, okultisti, teroristi un vēl vairāku lappušu garumā uzskaitāmi “-isti”. Kopumā tā bija varena kustība, kas agresīvi noliedza visu, kas asociējas ar Rietumu kultūru: klasisko mākslu, zinātnes sasniegumus, industrializāciju, buržuāzisko morāli, tikumus, elementāras uzvedības normas. Lai gan šīs kustības kodolu veidoja pārsvarā turīgu vecāku bērni, viņi atkal bija gatavi graut “veco pasauli”, lai celtu sev jaunu. Kustība bija tik spēcīga, ka atkāpties spiests bija pat tautā populārais Francijas prezidents de Gols. Šis ideoloģiskais kokteilis vairāk vai mazāk iespaidoja visu 60. gadu paaudzi un iespiedās arī Austrumu blokā, aizraudams komunistu nomenklatūras bērnus un lielu inteliģences daļu, taču te iegūstot pretpadomju nokrāsu.

Tas bija savdabīgs augļotāju, zemes īpašnieku, oligarhu, vergturu, okultistu, sektantu, neopagānu un citu pagātnes spēku feodālais revanšs pār Vēbera aprakstīto buržuāzisko morāli un kārtību. Pasteidzoties uz priekšu, jāpiezīmē, ka tagad šīs “hipiju paaudzes” pārstāvji ir pie varas gan Rietumos, gan bijušā Austrumu bloka valstīs. Rietumu finansu struktūras un masu mēdiji jauno kontrkultūras paradigmu tiražējuši miljardiem eksemplāros un variācijās, ar vairākiem viļņiem izskalojot tradicionālās vērtību sistēmas pamatus, atstājot sabiedrības postmoderniskās apziņas stāvoklī, ko dominē haotiski zemapziņas impulsi, un kas bieži izpaužas kā bezpalīdzīga vēlmju domāšana. Masu informācijas (manipulācijas) līdzekļi cenšas šo haosu pārvaldīt un virzīt oligarhijai vēlamā virzienā. Tāpēc izstrādāta vesela cilvēku manipulācijas māksla (XII; 37. – 121. lpp.).

2.6. Jaunais feodālisms

No vēstures zinām, ka feodālajā laikmetā nebija nāciju un valstu robežu, neierobežoti valdīja savstarpēji saradojusies oligarhija, ko veidoja privileģētas kārtas: feodāļi, karaļi, baņķieri, augļotāji, lieltirgotāji, garīdzniecība, karavadoņi un galmu profesionāļi. Katram oligarham bija savs ģerbonis, karogs un karadraudze, un īpašuma robežas, uz kurām ceļotāji un tirgotāji tika aplikti ar nodevām. Pakļautā sabiedrības daļa (85 – 95%) arī bija sadalīta kārtās: zemnieki, dzimtcilvēki, vergi, karavīri, algotņi, amatnieki, cunftes u.tml. Bez tam cilvēkus sadalīja etniskā, reliģiskā un klanu piederība. Klasisku formu šī sistēma ieguva Romas impērijā.

Vēstures gaitā ik pēc laika bijuši mēģinājumi atdzīvināt “Romas mantojumu”: Bizantija, Lielbritānija, Francija, “Trešās Romas” ideoloģija Maskavijas valstī, Trešais reihs Vācijā un tagad arī Amerika (Pax Americana) ***. Romas sistēma nodrošināja, ka visas provinču bagātības dažādiem ceļiem saplūda impērijas centrā (“Visi ceļi ved uz Romu”), kur nodrošināja privileģētu dzīvi īstenajiem Romas pilsoņiem. Nodibinājās pirmā tipiskā patērētāju sabiedrība, kas deģenerējās līdz pazīstamajam principam “maize un izpriecas” un kas arī kalpoja par šīs impērijas galveno bojāejas cēloni. Patērētāju sabiedrība ir tāda, kas patērē vairāk nekā pati saražojusi, to panākot uz mazturīgo cilvēku un apspiesto tautu rēķina. Visām impērijām, kas sasirgušas ar patērētāju sabiedrības sindromu, neiztrūkstošs pavadonis ir sabiedrības izlaidība, amoralitāte un noziedzība. Šo impēriju “elite” deģenerējas un sapūst savā nepelnītajā bagātībā (X; 23. lpp.). Izskatās, ka tieši šādu savas bojāejas ceļu ir izvēlējusies mūsdienu Amerika, pēc Romas parauga veidojot savu globālo impēriju (XI; 329. – 432.lpp.). Tas, protams, nenozīmē, ka šajā bojāejas procesā necietīs arī pārējā pasaule.

Pēc prezidenta Dž. Kenedija noslepkavošanas uz produktīvo ražošanu balstītā Amerikas ekonomika sāka degradēties, nacionālais kapitāls savas pozīcijas pakāpeniski atdeva spekulatīvajam un internacionālajam kapitālam, 1987. gadā izraisot pirmo krīzi. Tika grautas arodbiedrības un citi sociālie aizsargmehānismi. Nespējot pastāvēt finansu haizivju dominētajā vidē, Amerikas tradicionālie uzņēmēji savas ražotnes sāka pārcelt uz Trešās pasaules valstīm, kur lēts un beztiesisks darbaspēks. Saņemot arvien lielākus ienākumus no ārvalstu darbaspēka un dabas resursu ekspluatācijas, Amerikas sabiedrība pārkārtojās uz starpniecības un pakalpojumu jomu. Produktīvo ražošanu šajā sistēmā atstāja tikai “muļķiem un neveiksminiekiem”, un par vienīgo īsteno ekonomiku pasludināja tieši spekulatīvo finansu jomu. Nauda un vērtspapīri no ekonomikas instrumentiem pārvērtās par pašmērķi. Vienlaikus samazinājās pašu Amerikas strādnieku reālie ienākumi, un sabiedrība strauji noslāņojās.

Ienākumi bija vēl jo lielāki tāpēc, ka dolarizētajā pasaulē ārvalstu resursus varēja apmaksāt ar svaigi drukātiem dolāriem. No atkarīgajām valstīm ASV prasīja stingru monetāro disciplīnu, bet pati Amerika dolārus drukāja pēc savām ikdienas vajadzībām. Pasaules resursi kļuva par galveno dolāra segumu, bet dolārs šādā sistēmā darbojās kā sūknis, kas bagātību plūsmu virza no provincēm uz metropoli, t.i., no ASV pakļautībā nonākušajām valstīm uz pašu Ameriku.

Protams, šāda spēle bija riskanta, jo pakļautās vai parādos iedzītās valstis varēja sacelties pret ASV diktētajiem noteikumiem, bet spekulanti savā alkatībā prasīja arvien lielākus peļņas procentus. Lai risku mazinātu, tika veidota sarežģīta un parastam novērotājam grūti izprotama vērtspapīru nodrošinājuma sistēma, t.i., jau esošos vērtspapīrus apdrošināja ar vēl jauniem vērtspapīriem (t.s. derivātiem), kuriem bija jākompensē no valūtu kursu un citu faktoru svārstībām radušos zaudējumus. Vērtspapīru nominālā masa jau vairākkārtīgi pārsniedza tirdzniecības un pakalpojumu kopapjomu. Nez kā šī bīstamā spēle būtu beigusies, ja ne gluži īstajā brīdī nesabruktu Padomju impērija, paverot Amerikai jaunus, gluži neaptveramus laupīšanas apvāršņus un likvidējot tās sviras un barjeras, kas līdz tam Ameriku ierobežoja. Atkrita arī vajadzība sacensties ar Padomju savienību par pievilcīgākā sabiedriskās iekārtas modeļa piedāvāšanu pasaulei. Ekonomika tika atbrīvota no sociālās “nastas”, t.i., faktiski sašaurinājās.

2.7. Uzvarētājs paņem visu

Tagad atgriezīsimies pie ASV un PSRS “iekšējo partiju” sazvērestības, kas paredzēja “koleģiālas” pasaules valdības izveidi un jauna kulturāli ideoloģiska cilvēces tipa radīšanu. Tātad mondiālisms jeb globālisms. Pats par sevi globālisms nav nekas ļauns, jo visi uz vienas pasaulītes vien dzīvojam. Varētu izšķirt trīs galvenos globālisma paveidus:

1. Apgaismības ideālu globālisms. Tas paredz vienotu pasaules telpu, kas orientēta uz visiem cilvēkiem un tautām pieejamu universālu progresu (VI; 47. lpp.). Šāda globālisma subjekti ir suverēnas valstis, kas rūpējas par savu pilsoņu labklājību un attīstību, un šādā nozīmē uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem sadarbojas ar citām valstīm, tādējādi veicinot arī visas pasaules progresu.

2. Valdošo elitu ezotēriskais globālisms. To veido dažādu valstu valdošās elites, kas sazvērējušās aiz savu tautu muguras. Taču, lai nodrošinātos pret negodīgu spēli, šīs elites vienojas par līdzīgu distancēšanos no “nacionālā egoisma” un vietējām interesēm. Tātad, lai arī tautas tiek turētas neziņā, elitārā kluba ietvaros nav nekādu noslēpumu, viss ir “caurspīdīgs”.

3. Par pasaules varas nesēju un vienīgo monopolistu kļūst viena lielvalsts, veidojot vienpolāro pasaules modeli. Protams, šai lielvalstij var būt tuvākie palīgi un sabiedrotie, kas saglabā daudzas privilēģijas, bet par to palīdz superlielvalstij pārvaldīt pārējos vasaļus. Amerikas gadījumā šādi palīgi var būt pārējās anglosakšu valstis un plašākā nozīmē arī visa Rietumeiropa, kas veido kolektīvas organizācijas, kā ES un NATO. Kopumā šī privileģētā kompānija iesaukta par “zelta miljardu”, un tā gūst labumu no pārējās pasaules izmantošanas.

ASV iekšējā partija padomju kolēģiem piedāvāja otro variantu. Tas Gorbačova komandu pilnīgi apmierināja. Padomju savienība šajā variantā paliktu vesela, bet turētos “jaunās domāšanas” rāmjos. Bet, tā kā tas nebija Amerikas patiesais nodoms, tā nolēma izmantot Jeļcina milzīgās ambīcijas un impērijā uzplaukušās nacionālās kustības, lai Padomju savienību sagrautu. Kad tas izdevās, Krievija vairs nebija superlielvalsts. Līdz ar to mainījās Rietumu tonis: NATO demontāža tika atlikta uz nenoteiktu laiku, bet ap bijušo PSRS perimetru un pat Krievijas iekšienē tika radīti “karstie punkti”, kas ļāva destabilizēt stāvokli un pāriet uz “vadāmā haosa” režīmu.

ASV padomnieki bijušajā PSRS teritorijā mudināja jaunos reformatorus neķēpāties ar zviedru sociālismu vai Vēbera askētisko kapitālismu, bet sākt nomenklatūras privatizāciju. To panāca ar šoka terapiju (uzkrājumu un valsts subsīdiju likvidēšanu), sertifikātu vai vaučeru afēru, bet vēl biežāk – ar tīri administratīviem paņēmieniem (kolhozu likvidēšanu u.c.). Zīmīgi, ka par galvenajiem jaunās ideoloģijas sludinātājiem kļuva tie paši kompartijas, komjaunatnes un VDK elites pārstāvji, kas arī padomju laikā cīnījās ideoloģiskajā frontē.

Sākās vēl neredzētas orģijas, kurās reformatori pamatīgi sasmērējās un kompromitējās visas pasaules un arī savu tautu priekšā. Nu jau par otro globālisma variantu vairs nevarēja būt ne runas. Vēl vairāk – no tautas novērsušies reformatori lielā mērā zaudēja tautas uzticību un pat savas varas leģitimitāti. Nu viņi nonāca pilnīgā Rietumu kolēģu atkarībā. Savā zemē viņi jutās kā ienaidnieki, kuriem kurā katrā brīdī jābūt gataviem bēgt no tautas dusmām, lai patvertos pie saviem nodevīgajiem Rietumu partneriem. Bet vēl viņiem to neļauj, jo darbiņš taču jāpabeidz. Tāpēc pie varas jāturas par katru cenu un ar visiem līdzekļiem. Savukārt sagrābtie īpašumi lēni, bet nenovēršami pāriet “ārvalstu investoru” kontrolē. Patiešām neapskaužams stāvoklis.

Bet cīņa par absolūtu Amerikas virskundzību pasaulē ir tikai sākusies. Vēl pasaulē ir daudz pretestības punktu, no kuriem daži, kā Ķīna un Indija, strauji aug un drīz var iegūt superlielvalsts statusu. Tāpēc ļoti, ļoti jāsteidzas (līdzīgi pirms iebrukuma PSRS jutās Hitlers). Ar to lielā mērā izskaidrojama 11. septembra traģēdija Ņujorkā. Ar veco CIP aģentu palīdzību tika noorganizēts uzbrukums Pasaules tirdzniecības centram (Kāda neslēpta augstprātība nosaukumā! Un salīdziniet ar Reihstāga dedzināšanu!), kas Amerikai deva labu ieganstu nostiprināties pašlaik pasaules visstratēģiskākajā reģionā – blakus Ķīnai, Pakistānai, Indijai, Irānai, Krievijai (IV; 7.- 33. lpp.). Jau sāktas provokācijas pret Indiju, drīz sekos citas. Amerikā atmesta pēdējā izlikšanās par cilvēka tiesībām un vārda brīvību; tiek uzkurināta vēl neredzēta patriotisma histērija, lai amerikāņus pārvērstu par “maršējošu nāciju” (IV; 33. – 45. lpp.; atkal salīdzinājums ar Hitlera politiku).

Taču valstu politiska pakļaušana nav pat puse darba. Lai globālisma zobrati un skrūvītes grieztos bez traucējumiem, jāiznīdē visas cilvēku un tautu tradīcijas, visi svētumi, kurus normāli cilvēki nepārdod ne par kādu naudu. Kamēr pasaulē ir kaut viena prece, cilvēks, pienākums, princips, likums, tradīcija, jūtas vai nostāja, ko nevar nopirkt, tikmēr dolārs un tā izplatītāji nevar justies absolūti vareni un droši.

Katrai normālai valstij un tautai ir savi svētumi, kas dzīvei dod augstāku jēgu. Kamēr šie svētumi pasargāti un kopti, tautas dvēsele ir vesela, un neviens šādu tautu nespēj pilnīgi pakļaut. Var ievest karaspēku, bombardēt, nodedzināt mājas un pilsētas, izdedzināt labības laukus, cilvēkus ieslodzīt koncentrācijas nometnē un daļu apslaktēt, bet tautas gars saglabājas, un pie pirmās izdevības tauta neticami strauji uzplaukst no jauna.

Tāpēc globālā izklaides industrija izsmej visu svēto un cildeno, zaimo tradicionālo kultūru, tikumus un vēstures gaitā izstrādāto tabu sistēmu, kas līdz šim kalpojusi kā aizsargmehānisms pret izviršanu, degradāciju un izmiršanu. Tā vietā tiek nekautrīgi uzspiests lēts kičs, vardarbība, izaicinoša nodevība, maģija, demonstratīva pornogrāfija un lopisks patērēšanas kults, kas izdzēš robežas starp cilvēces augstākajiem ideāliem un viszemākajiem instinktiem. Globālisti savām vasaļvalstīm aizliedz ieguldīt līdzekļus tautas nākotnē: kultūrā, izglītībā, zinātnē, tautas veselībā un attīstībā. Arī tautsaimniecībā, kas atstājama ārvalstu investoru izlaupīšanai. Bez nacionālās valsts gādības atstātās, bet tautas izdzīvošanai nepieciešamās jomas ir spiestas izpārdot savas pēdējās vērtības un arī pašas pārdoties globālajā prostitūcijas tirgū. Kas nespēj sevi pārdot, tas ir “nerentabls”, tam jāmirst. (Par vienu no “nerentablajām precēm” Latvijā pārvērsti bērni, kas tiek nogalināti abortos vai eksportēti uz “civilizētajām” valstīm.) Valsts no sargātāja un gādātāja pārvēršas par svešās varas vagaru, kas uz saviem pilsoņiem augstprātīgi raugās kā uz “šo tautu”.

Nacionālas valstis sagrauj arī, uzkurinot etniskas vai reliģiskas kaislības, atjaunojot klanu saites, maitājot tautas morāli. Šo parādību varam vērot Dienvidslāvijā un bijušajās PSRS Vidusāzijas republikās. Pat nelielajā Latvijā tiek stimulēta etnisku sakņu meklēšana, etnisku apgabalu atjaunošana (līviem, sēļiem), reliģisku kultu atdzīvināšana un jaunu ieviešana. Nē, tās nav nevainīgas rotaļas. Uz sēļu svētkiem Viesītē ierodas Lietuvas sēļi ar saviem karogiem, par līviem interesējas dažādās valstīs dzīvojošie somugru brāļi. Nemaz nemanīsim, kā sāksies starptautiski konflikti, kas mūs iegrūdīs haosā. Vēl tautā tiek izplatīts mīts par lokalizāciju, kas it kā esot zāles pret nivelējošo globalizāciju. Nu mēs nebūsim latvieši, bet atkal sēļi, kurši, zemgaļi, latgaļi utt. Patiesībā globalizācija un lokalizācija ir vienas monētas divas puses. Lai nacionālu valsti pakļautu globalizācijai, vispirms tā jāsadala neskaitāmos konfliktējošos fragmentiņos – skaldi un valdi.

3. Laiks atjaunot Latvijas suverenitāti

Pašlaik Latvijā līdz smieklīgumam un asarām aktualizēts Eiropas savienības un NATO jautājums. Šai sakarā gribu uzsvērt dažas vienkāršas lietas: 1) integrācija ES un NATO ir, pirmkārt, varas prioritāte: valdošās partijas Latviju tā izvazājušas, ka tagad drudžaini lūkojas, kam lētāk “nogrūst” tās suverenitāti; 2) atkarīgas un nabadzīgas valstis attīstītu valstu savienībā parasti neuzņem: 3) ES Latvijā ir dabūjusi visu, ko tā tik var vēlēties, tāpēc tai nav nekādas vajadzības uzkrāt sev uz kakla atbildību par izpostītas valsts nākotni; 4) NATO vairs nav parasta aizsardzības organizācija, bet gan agresīvs žandarms, kas pasaulei uzspiež amerikānisko kārtību (lai gan pēdējā laikā saasinās ASV un ES domstarpības, ASV tuvinās Krievijai, Turcijai un Lielbritānijai); 5) integrēšanās ES un NATO ir tāds vienpusējs process, kurā šīs organizācijas Latviju nekrietni izmanto un pēdējā laikā arī pazemo (XIII). Tieši šis process Latviju padarījis atkarīgu un nabadzīgu. Patiesi draugi tā nerīkojas, bet ar nedraugiem integrēties nav gudri.

Visdārgākā ir t.s. Eiropas standartu ieviešana un process, ko sauc par pārstrukturēšanu (“nerentablu” objektu likvidēšana vai atstāšana sabiedrības ziņā un rentablo privatizēšana). Lai piemērotos šiem standartiem, ko ES neprasa pat no saviem ražotājiem, Latvijā jāpārbūvē visas fermas, kautuves un citi objekti, kas izmaksātu miljardus. Eiropas standarti ir anekdote. Savienība, kas katru gadu pāris reizes pasauli aplaimo ar lopu epidēmijām un indīgas pārtikas skandāliem, māca mums savus standartus! Nupat eirokomisāri paziņojuši, ka brauks uz Latviju pārliecināties, ar ko mēs barojam lopus, kādos apstākļos tie dzīvo, kā tiek ievērotas lopu tiesības un higiēna, vai tie transportējot netiek nogurdināti, vai ierīkotas lopu viesnīcas u.tml (“TV Panorāma”, 29. janvāris). To mums saka komisāri, kas savās fermās ieviesuši lopu kanibālismu (lopiem izbaro citu lopu kaušanas atkritumus, izraisot govju trakumsērgu). Šķiet, šie komisāri nolēmuši apsmiet lētticīgos latviešu zemniekus, lai šie cenšas vaiga sviedros celt lopu viesnīcas. Paņirgāsies kādu laiku, lai pēc tam laipni pateiktu, ka Eiropas savienībā tik izpostītu valsti ņemt nevar.

Eirointegrācijas process mums liek pieņemt Latvijai nepiemērotus likumus, kas vairo tiesisko nihilismu un haosu, paralizē mūsu dzīvi. Integrācijas vārdā mums jāpieņem tik nekaunīgi piedāvājumi kā celulozes kombināta celtniecība. Valdība gatava apņemties 20 gadus atbrīvot “investorus” no nodokļiem, 20 gadus garantēt koksnes piegādi, uzcelt kombinātam nepieciešamo infrastruktūru (ceļus u.c.), neierobežoti ielaist ārvalstu mežizstrādes firmas, paturēt Latvijā visus ražošanas atkritumus un indes, atdot investoriem tīru pusfabrikātu (celulozi), kam tie savā dzimtenē pieliks pievienoto vērtību un pasaules tirgū ar uzviju saņems visu peļņu. Ja Latvija nespēs nodrošināt, piemēram, koksnes piegādi (pietrūks mežu), investori mūs iesūdzēs starptautiskā tiesā un saņems vēl labu kompensāciju. Neko teikt – labs bizness, bet vai tāds mums nepieciešams?

Protams, Latvijai nepieciešama gan celulozes rūpnīca, gan simtiem citu ražotņu, taču tiem jābūt nacionāliem uzņēmumiem, kas peļņu un turību nes mūsu sabiedrībai. Nepieciešama Latvijas industrializācija un infrastruktūras modernizācija, kas mobilizēs sabiedrības resursus un Latviju pacels attīstīto valstu līmenī. Modernās valstis šim nolūkam izmantojušas rekonstrukcijas un attīstības bankas mehānismu, ko valsts izmanto kā savas attīstības politikas instrumentu. Mūsu vienīgā valsts banka – Latvijas Hipotēku un zemes banka – jau sākusi sadarbību ar citām attīstības bankām (XIII; Jaunumi). Ja valdība tā lems, tā var ātri pārkārtoties darbam attīstības bankas režīmā.

Lai cik mēs būtu naivi, kosmopolītiski un internacionāli, pati dzīve mūs spiež pagriezties ar seju pret sevi. Lai aprakstītos draudus novērstu, mums beidzot jāatjauno sava suverenitāte, jāatgūst elementāra rīcības spēja. Suverenitāte nenozīmē tikai valsts starptautisku atzīšanu un pantu Satversmē. Satversme gan mums pasaka priekšā: “Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.” Bet vai pieder, vai mēs spējam iespaidot savas valsts politiku?

Suverenā valstī tauta aktīvi iespaido savas valsts politiku un demokrātiski nosaka, kā valstij jāattīstās, vai tai jābūt sociāli atbildīgai un kur tai jāintegrējas. Suverenā valstī valdība kalpo tautai, nevis otrādi. Suverenā valstī pilsoņi ir patriotiski un lepni par savas valsts, t.i., par saviem sasniegumiem. Suverenā valstī pilsoņiem sāp katra savas valsts neveiksme, bet tas tautu tikai mobilizē, jo tā ir mūsu valsts, nevis “šī zeme”. Suverenā valstī pilsoņi viens otru mīl, nevis nokauj, pieradina pie narkotikām vai pārdod prostitūcijā. Suverenā valstī pilsoņi valdībai neļauj noklīst kaut kādā polittūrismā un kārtot svešas rebes. Tādiem valstsvīriem un prezidentēm pilsoņi prasa: “Kur jūs saņemat savu algu – Briselē, Vašingtonā vai Rīgā? Ja Rīgā, tad kāpēc pārstāvat ārvalstu, nevis mūsu intereses?” Par tādām lietām var tiesāt kā par valsts nodevību.

Lai mēs atgūtu savas suverenās spējas, vispirms jāatmet visas šīs postmodernisma blēņas, dzīve tukšās vēlmēs, virtuālajā realitātē un ziepju operās. Tai skaitā arī iracionālo vēlmi starptautiskā kapitāla kalpa Einara Repšes tēlā redzēt kārtējo “nācijas glābēju”. Jānostājas uz savas reālās zemes un jāskatās patiesībai acīs. Un tad, spēkus nežēlojot, jādara viss, lai savu dzīvi uzlabotu. Tam nepieciešams daudz patriotisma un sirds degsmes. Ak patriotisms vairs nav modē? Bet paskatieties, cik patriotiski un karogus vicinoši tagad izskatās amerikāņi! Laikam tomēr abstrakts internacionālisms ir tāda eksportprece, ar ko varas tīkotāji mīkstina savu nolūkoto upuru domāšanas spējas.

Lai noskaidrotu tautas gribu un mobilizētu spēkus, nav jāgaida referendums par iestāšanos ES un Satversmes maiņu. Tas būs novēlots referendums, kurā mums prasīs, vai mēs atzīstam to, kas jau noticis bez mūsu gribas. Nepieciešams apsteidzošs tautas referendums. Tā kā visi šie integrācijas procesi ir tik dziļi ielaisti, jābalso par pašu Latvijas Republikas suverenitāti, vēlreiz jāapliecina mūsu gandrīz zaudētā suverenitāte. Tautas vairākuma atbalsts suverenitātei juridiski jāsaista ar automātisku eirointegrācijas un NATO integrācijas procesa apturēšanu, kā arī to līdz šim bez tautas piekrišanas parakstīto saistību anulēšanu, kas ir pretrunā ar valsts suverenitātes principiem. Pozitīvs referenduma iznākums nozīmētu arī valsts politikas maiņu attīstības, sabiedrības sociālās labklājības un nacionālo interešu ievērošanas virzienā. Protams, šāds referendums nav jāgaida no augšas, bet jāorganizē pašiem. Pārējās problēmas, kādu mums, protams, netrūkst, ir šim jautājumam pakārtotas un risināmas pēc suverenitātes atjaunošanas.

*** – ar jēdzienu “Amerika” nav domāta visa Amerikas tauta, bet tikai tajā valdošā oligarhija. Plašākā nozīmē ar to jāsaprot anglosakšu vai pat visu Rietumu valdošā finansu oligarhija.

Jānis Kučinskis, publicists, Kustības par Neatkarību pārstāvis

Izmantotā literatūra