From: "mees_pashi" mees_pashi@delfi.lv
Date: 3/23/02 2:50

Reiz dzīvoja latvju zeltene vārdā Minna. Lai arī pēc skata daiļa un mīlī ga, tomēr raksturs tai bija padevies tāds nepatstāvīgs un lētticīgs. Kā jau daudz cietušas un apspiestas tautas meitai. Šķīrusies no bezbēdīgā austrumu laupītāja Vaņ as, Minna dabūja sev labiekārtotu dzīvokli pie jūras un ar ilgām sāka lūkoties uz rietumiem. Vaņa bija ar plašu dvēseli, bet tomēr tik prasts un neaptēsts. Bet lūk, Eiroonkulis, lai arī gados vecāks, tomēr tik smalks un iznesīgs. Arī pils viņam Briselē vienos dimantos, kristālā un zeltā. Ne salīdzināt ar Vaņas komunālo dzīvokli.

Arī Eiroonkulis, ko tur slēpt, patiesībā bija liels laupītājs. Bet viņa pakļ autie mita siltās zemēs, no kurienes uz Eiropu plūda dārgakmeņu, smaržvielu un eksotisku gar švielu straumes. Eiroonkulim patika tirgoties, no tā arī smalkās manieres. Viņa advokāti ar moriem slēdza gudri izstrādātus līgumus, pēc kuriem stikla krellītes, ugunsūdens un prieka zāles tika apmainītas pret visu, ko mori varēja sagādāt bagātai dzīvei. Jaunībā Eiroonkulim tīri labi patika medības un miesiskas izpriecas, bet nu kaisle bija atstājusi onkuļa dzī slas. Par kādreizējo kāri liecināja tikai dīvaini šķielējošās acis, kas nepalaida garām nevienu tīksmes vērtu skatu. Jā, Eiroonkulis nebūtu īsts Eiroonkulis, ja nebūtu pamanījis arī jūras krastā skumstošās Minnas augumu, un arī krāšņos mežus, ezerus, upes un zemes dzīles, kas nu piederēja Minnai. Minnas brāļi bija krietni strādnieki, ja vien bija, kas viņus pienācīgi uzrauga.

Eironkuļa sievai vīra niķi un blēdības bija sen apnikušas un viņa labprātāk uzturējās pie sava mākslīgā baseina, kur ar kalponēm pārrunāja pēdējās tēvoča Sema dēkas. Moru sievas Eironkuli vairs nevilināja, jo tām bija nel āga smaka un viņas savā starpā par onkuļa kniebieniem neķītri smējās. Cita lieta Minna ar sārtajiem vaigiem un piena krāsas krūtīm, kas uz Eiroonkuli nenogura mest žēluma pilnus un padevīgus skatus. Uzaicinājis Minnu uz savu Briseles pili, Eiroonkulis lika saprast, ka drīz vien viņi varētu svinēt savas kāzas. Briseles pilī valdīs bagātība, bet onkuļa brāļi Minnu uz mūžīgiem laikiem pasargās no austrumu laupītāja Vaņas neparedzamās uzmākšanās.

Minna priekā devās uz mājām, aizmirsa par visām savām saimniecības lietām, bet sāka steidzīgi gatavot līgavas pūru, savāktos labumus ik nedēļas nosūtot Eiroonkulim uz Briseli. Eiroonkulis augstsirdīgā labvēlībā visas dāvanas pieņēma, un viņa ziņneši nebeidza Minnai stāstīt, cik lepnas kāzas tiek gatavotas Briselē.

Tā gāja gadi, bet Eiroonkulis Minnu uz kāzām kā neveda tā neveda. Kad Minna par to sāka satraukties, Eiroonkulis viņu mierināja un stāstīja, kā rietumos kāzas nenotiek tik ātri kā ar nešpetno Vaņu. Viss ir godam jāsagatavo. Un arī Minnai jāmācās karaliskas manieres, lai nemulsinātu aizokeāna viesus. Visi Briseles advokāti jau ķērušies pie precību līguma rakstīšanas. Tomēr arī Minnai šis laiks līdz lepnajām kāzām jāpavada lietderīgi: jāapgūst etiķete, jāveic plastiskas operācijas, lai noslēptu savus slāviskos vaibstus, un arī brāļi jāliek pie darba, lai pūrs iznāktu godam.

Tad nu Minna nopūtās un lika savus brāļus pie darba. Meži ap ceļiem jau bija izcirsti un aizvesti uz Briseli. Eiroonkuļa advokāti ier ādīja skaistākās vietas, kas atstājamas un iekopjamas Eiroonkuļa atpūtas braucieniem. Citas labākās vietas jau sāka aizņemt Eiroonkuļa radinieki, kas par kalpiem savās saimniecībās pieņēma Minnas brāļus. Tā kā visas pūles un laiks bija veltīts pūra gatavošanai, palika neapsēti Minnas lauki, un brāļiem bija jāiztiek ar Eiroonkuļa sūtītajiem pirmskara konserviem. Briseles kalpi labprāt Minnas brāļiem atsūtīja arī savas novalkātās drānas. Eiroonkuļa advokāti Dzintarzemē ieviesa savus likumus, kurus Minnas brāļiem bija grūti saprast, kur nu vēl pildīt. Advokāti brāļus apsaukāja par neaptēstiem Vaņas kalpiem, kurus Briselei nevar laist pat tuvum ā. Sākās kurnēšana. Daži brāļi lielā neziņā paši devās uz Briseles pusi laimi meklēt. Tur viņiem deva darbu, ko vairs negribēja darīt Eiroonkuļa izlaistie kalpi. Briselē jau bija savests tik daudz bagātību, ka neviens eiropietis nejaudāja pat mušu no sava deguna aizdzīt. To uzticīgi darīja Minnas brāļi.

Tikai Minna savus atlikušos brāļus mierināja, ka vēl mazliet jāpaciešas, jo drīz, tūlīt pēc kāzām, visiem beidzot sāksies labie laiki. Saviem brāļiem un visiem garāmgājējiem viņa nenogurusi slavēja Eiroonkuļa cēlumu un nesavtību, un stāstīja par savām drīzajām kāzām un to nebeidzamo prieka dzīvi, kas pēc kāz ām gaida viņu un viņas brāļus. Jau sen visi bija aizmirsuši savu veco Dievu, bet rītos un vakaros dažādās mēlēs pielūdza Eiroonkuli un to jauno laiku, kas drīzi drīzi nāks. Viens no Minnas bālākajiem brāļiem pat dibināja biedrību, ko nosauca par Jauno laiku. Atvest jauno laiku brālis solīja par Eiroonkuļa doto naudu.

Lai arī uz Briseli nebeidzamām straumēm plūda Dzintarzemes bagātības, tirgotāja gars nelika Eiroonkulim mieru. Jo mazāk kaisles onkuļa dzīslās, jo vairāk viņa sažuvušās smadzenes pārņēma nepārvarams skopums un mantas kāre. "Tā pūra gādāšana tomēr jā liek uz stingriem komerciāliem pamatiem. Mori siltajās zemēs vietām sākuši aplam dumpoties, un nevar zināt, kā būs tālāk. Arī aizokeāna tēvocis Sems palicis pavisam lepns un negrib dalīties ar laupījumu austrumos," prātoja onkulis. Daudz jau Eiroonkulim no dzīves nevajag – kop š kaisle atstājusi kaulus, atliek tik kāru aci mest uz savestajām bagātībām, un kas tās visas aptvers. Bet tomēr sava daļa jāpatur. Kas mans, tas mans, skandināja Eiroonkulis. Ja apprecētu Minnu, viņa Briseles galmā paliktu tikpat lepna un nešpetna kā citas eiroonkuļa sievas. Jau bez tā galmā grūti uzturēt kādu kārtību. Un cik būs jāizdod, lai Minnu saģērbtu un rotātu ar stikla akmeņiem, nebeidza bažīties un sūkstīties Eiroonkulis.

Pēkšņi onkuļa smadzenēs uzplaiksnīja gaiša doma. Kaut ko tādu onkulis nebija piedzīvojis jau 40 gadus, tāpēc ļoti nopriecājās un aizsūtīja Minnai vēl vienas stikla krelles. "Ja jau tēvocim Semam ir sava austrumu politika, kāpēc tāda nevar būt arī man?" lūkodamies spogulī, sev jautāja Eiroonkulis. Tad viņš uz Dzintarzemi ar steidzamu ziņu sū tīja savu labāko advokātu.

"Eiroonkulis ir apmierināts ar pūra krāšanas gaitu," stāstīja Minnai advokāts. "Kāzas būs drīz un vēl neredzēti greznas, bet vispirms tev jāizpilda vēl viens mājasdarbs – jāparūpējas par demokrātiju. Lai Briselē visi Tevi saprastu, tev jāatjauno draudzība ar bezbēdīgo austrumu laupītāju Vaņu," noslēpumaini, bet vienlaikus vilinoši dvesa advokāts. Viņš Minnai iestāstīja, ka tai atkal jāsāk gulēt ar Vaņu. "Vaņa nav skops, viņš tevi apbērs ar zeltu un dimantiem," dvesa advokāts. Tos [c ēlmetālus un dārgakmeņus] gan Minnai vajadzēs sūtīt uz Briseli, lai viņas pūrā bez zemes bagātībām būtu arī kaut kas spožs un karaliskai kārtai pienācīgs.

Minnai pirmajā mirklī aizrāvās elpa un ievaidējās sirds. Atkal gulēt ar Vaņu ..., neziņā murmināja Minna. Bet, ja jau bez demokrātijas mani nesapratīs un Briselē negribēs pieņemt, ja Eiroonkulim manis dēļ galma priekšā būs jāsarkst...

Minna saknieba lūpas un sasauca kopā savus atlikušos brāļus, kas no Eiroonkuļa konserviem dzīvodami bija palikuši bāli, dīvainiem izsitumiem apklāti un klusi. Turpat aiz tautas sapulces tempļa staltās rindās bija sakrautas Eiroonkuļa sūtītās Briseles kalpu novalkātās drānas, kas sasmaržinātas nedaudz atgādināja kādreiz te šalkojošos skuju koku mežus. Minnas galma ļaudis ar spoži mirdzošiem smaidiem izdalīja īpašo Eiroonkuļa dāvanu – glīti iesaiņotus banānkoku augļus.

"Mani mīļie brāļi! Mēs esam varena, stipra un dižena tauta! Un šis būs izšķirošais gads visā mūsu neuzvaramās tautas mūžā, jo pēc gada mēs visi tiksim uzaicināti uz sarunām, kur Visaugstie Eiroonkuļa Advokāti lems par mūsu drīzu uzņemšanu Briseles galmā uz mūžīgiem laikiem. Ceļš uz pagātni ir slēgts, neviens mūs vairs neatgriezīs austrumu verdzībā. Turpmāk mēs visi laimīgi dzīvosim Eiroonkuļa gādīgajā aizv ējā, kur baudīsim mūžīgu labklājību, brīvību un demokrātiju. Mēs taču negribam, lai atgrieztos Vaņa?" tīksmīgā balsī vaicāja Minna.

Kluss "nē" pāršalca banānus košļājošo brāļu rindas.

"Lai arī mēs jau tikpat kā esam uzņemti Briseles paradīzē, tomēr mums jāpilda savs goda pienākums, ko mums uzliek dalība augstākajā Eiroonkuļa sabiedrībā. Eiropas un demokrātijas vārdā mums no šās dienas atkal jāsveicina Vaņa un visi viņa brāļ i. Un tas jādara tikpat cēli, kā jau pēc gada mēs sveicināsim Augstos Advokātus Briseles galmā. Un nekad neaizmirsīsim: mēs esam varena, stipra un dižena tauta! Patiešām fantastiska tauta!"

Brāļi mazliet noskuma, paraustīja plecus, savāca banānu mizas un izklīda pa savām b ūdiņām, lai noklausītos kārtējo vakara lūgšanu Eiroonkulim.

Lai kā Minna meta vilinošus skatus uz Vaņas pusi, iecerētais bizness kaut kā neveicās. Vaņa vairs nebija vakarējais. Kad Minna uz galda viņa priekšā noklāja Eiroonkuļa konservus un atvēra zviedru alus bundžiņu, Vaņa piecēlās un teica, ka viņš bez kārtī ga Dzintarzemes speķa uz gultu ar Minnu vairs neies. Tad jau labāk pats dosies uz Briseli, kur var atrast kaut ko smeķīgāku. Bez tam no Morijas iebraukušās meičas ir spriganākas un seksīgākas.

Bet kur Minnai ņemt kārtīgu Dzintarzemes speķi? Kūtis sabrukušas, lauki aizauguši, brāļi, kas nav aizmukuši uz Briseli, apjukuši klīst vējā un bēdas slīcina lētā ugunsūdenī, sapņodami par aizaugušajiem ceļiem, pa kuriem kādreiz pēc dejām pavadījuši smejošas meitenes. Tagad Dzintarzemes meitenes pelnās Briselē, aplaimodamas Eiroonkuļa nervozos radiniekus. Arī Vaņa izklaidē sačākstējušo Briseles galmu un ķer mirk ļus. Eiroonkulis sūta aizvien draudīgākas vēstules un prasa, kāpēc Minna negādā Vaņas dāvātos briljantus. Izmisumā Minna vēl nosūtīja uz Briseli pirms kara pasl ēptos vecāsmātes rotājumus, bet vairāk, ja neskaita Eiroonkuļa sūtītās stikla krelles, nekā grezna viņai nebija.

Jā, Minna nopūtās, sūrs liktenis nebeidz piemeklēt manu daudz cietušo tautu. Un garām nikni aizauļoja greznos medību tērpos uzcirtušies Briseles kambarsulaiņi. Vakara krēsla lēni apsedza krustcelēs sagumušo pamestās un aplaupītās Minnas augumu.

Sapni redzēja un pierakstīja Jānis Kučinskis