Saimnieciskos atplūdos Amerikas jokdari kļūst īpaši rosīgi. Viņi mēdz par atplūdiem teikt, ka tad daudzi, jo daudzi aiziet gan plānotā, gan negaidītā atpūtā, gluži kā streikotāji, kas reizēm brauc makšķerēt uz tālākiem ezeriem. Nopietna saimnieciskā krīze esot vērojama tad, kad no darba ir atlaists kāds ģimenes loceklis. Taču īstā depresija sākas ar to, ka darbu pazaudē pats jokdaris. Tā tad, tas, ko Valda un es redzam no pensionāru viedokļa skatoties, ir tikai atplūdi.

Mēs piekrītam itāļu sociologam Vilfrede Pareto, ka uzplūdi paceļ visas laivas. Mēs tomēr ņemam vērā, ka atplūdos vismaz dažas no tām būs uz sēkļa. Dzīve atplūdos nav visiem normāla. Mēs turpinām vērot saimniecisko dzīvi tādu, kāda tā ir, un darbojamies tālāk mūsu pasākumos. Kā jau atplūdos, zinām, ka šis ir īstais laiks braukt atpūtā uz dienvidjūru salām. Ceram atpūsties, ieklausīties citos dzīves ritmos un vēlāk pastāstīt par novēroto.

Šogad izvēle ir vienkārša. Uz tuvākajām Karibu salām nebraucam, jo tur dominē mums skaļā un uzbāzīgā Ņujorkas kultūra, bet tālākā Tobago par daudz izjūtam mums neierastās veco koloniju laika kungu un kalpu attiecības. Arī Meksikas kūrortos mēs nejūtamies mājīgi. Dienvidjūru franču salas mums patīk, bet tās pašreiz labi nesaskan ar mūsu interesēm. Labi paēst franču gaumē varam arī citur. Izvēlamies atkal atgriezties Havaju salās, Vaikiki piekrastē Oahu dienvidos. Visvairāk mūs tur mūs aicina liekas dabīga viesmīlība un havajiešu draudzīgums un šo salu ģeogrāfiskais tuvums. Mēs uz turieni aizlidojam tieši, piecās stundās. Taču mūs interesē, kā šis salas tiek galā ar saimnieciskajiem atplūdiem. Jau divus gadsimtus salinieki nespēj par visu patērēto samaksāt. Var pat teikt, ka ķēniņu ģimenes izšķērdība ir tā, kas salas noveda pie revolūcijas pie revolūcijas un pievienošanas Amerikas Savienotajām Valstīm. Taču ir pareizāk uzsvērt, ka toreiz īstie dumpinieki ir nepilnais ducis svešo. Tie ir amerikāņu un eiropiešu cukura ražotāji, kas, nevēloties maksāt ievedmuitas, tomēr gribēja sev iegūt krietnu daļu Amerikas tirgus. Tā šī lieta šķietami nokārtojas pirms simt gadiem, bet plantācijās no Japānas un Ķīnas ievesto strādnieku darbs caurmēra dzīves apstākļus daudz uzlabo tikai lēnām. Cukurniedru laukos strādnieku skaits samazinās, un līdzīgas problēmas neatrisina arī no citām pasaules malām ievestie stādi jaunām plantācijām. Ananasi un citi tropu augļi, kafijas krūmi un makademijas riekstu koki dod liekāku ražas dažādību un vērtību, bet pagājušā gadsimtā laucinieku skaits tomēr samazinās. Toties’ nāk klāt karavīri un bruņoto spēku bāzēs nodarbinātie, bet šodien izšķirīgi svarīgais saimnieciskais faktors ir tūrisms. Citiem vārdiem, kara bāzes un viesnīcas tagad ir darba galvenie, tiešie un netiešie ienākumu avoti. Tie arī finansē valsts un privātā sektora pakalpojumus. Tā Lanai, mazās ananasu salas laukus tagad pārņem jauni golfa laukumi un luksa viesnīcas. Šeit un citās Havaju salās šodien uzplūdi un atplūdi ir nešķirami savienoti ar atpūtas nozari. Tūrisms, par ko runā arī Latvijā, nav nozare, kur visu var paveikt ar jaunām viesnīcām. Te lieti noder arī piemēroti sabiedriski ieguldījumi apkārtējā vidē, kas papildina un pasargā jau dotās dabas bagātības. Vēl svarīgākas ir šis nozares darbinieku iemaņas un attieksme. Tūristi sagaida ne tikai viesmīlīgu laipnību un izpalīdzību, bet arī uzmanību un izdarību, godīgumu un drošību. Tautās, kas nesen ieguvušas vai atguvušas savu brīvību, jāizprot milzīgā starpība starp kalpību un pakalpojumu.

Tūrisms atplūdu laikā

Izvēlamies uzturēties Vaikiki tālajā, austrumu galā, pie prinča Kuhio pludmales. Mēs ar labpatiku atceramies, ka mēs tur jau gadus četrdesmit atpakaļ peldējāmies pie pilnas mēnesnīcas ļoti patīkamā lagūnā. Apmešanās izvēle ir liela. Lielo saimniecisko pārmaiņu dēļ, ir vērts šīs iespējas jau laikus papētīt. Šodien lepnākā Vaikiki viesnīca Halekulani ir savas lētāko istabu cenas samazinājusi no 500 līdz 275 USD diennaktī (ak, ja tur vēl būtu kādreizējās, mazās, turpat krastā novietotās kabīnītes jaunajiem, romantiski noskaņotiem pāriem!). Tagad šai viesnīcai ir jāsacenšas konkurēt ar nesen izremontēto un uzposto Keliju ģimenes lepnumu Reef turpat blakus. Ir arī citas iespējas, jo Havaju salās pašreiz tūristu trūkst. Mūsu izvēli nosaka mums svarīgās vajadzības; ilga sēdēšana istabā nav viena no tām. Rēķinām, ka mums pilnīgi pietiks ar to, ko varam noīrēt par 100 USD dienā. Mēs varētu arī lēti un labi apmesties kādā dzīvoklī, bet tad jābrauc uz ilgāku laiku tad, kad prēriju un kalnu štatu rančeri un Kanādas kviešu audzētāji ir aizbraukuši mājās uz pavasara darbiem. Tā arī pasūtam mums piemērotu, atvēsināmu istabu vidēja lieluma Queen Kapiolani viesnīcā viena kvartāla attāluma no pludmales. Tur saimnieko japāņi. Japānā atplūdi ir lielāki, bet japāņi paši pašreiz vairāk atpūšas savās mājās. Mums piedāvā katru septīto dienu par brīvu, kā arī atlaidi lētākam lidojumam. Istabai ir šeit ierastās ērtības, ledusskapis un TV, kā arī balkons ar skatiem uz okeānu un snaudošo vulkānu, slaveno “Dimanta” kalnu. Otrajā stāvā ir milzīgs peldbaseins un sauļošanās terase. Taču mūs visvairāk iepriecina tas, ka starp viesnīcu un kalnu atrodas plašais ķēniņienes Kapiolānī tautai dāvinātais lielais parks ar lieliskām, pensionāriem īsti piemērotām, pastaigu iespējām.

Atplūdi pašu mājās

Mūsu pašu Vašingtona štatā atplūdi visvairāk vērojami Sietlā. Tur Boeing lidmašīnu fabrikās pēdējā pusgadā plānveidīgi atlaiž 30 000 no apmēram 100 000 darbiniekiem. Bezdarbnieku skaits šeit dubultojas. Šī atlaišana samazina pieprasījumu visā rajonā, nobremzē saimniecisko izaugsmi pakalpojumu nozarēs un rada bīstamu situāciju saimnieciski vājās firmās. Dažas no tām pārņem jauni īpašnieki, citas izput pavisam, bet dažas pavisam jaunas, bet perspektīvas firmas var sev izvēlēties labus, piedzīvojušus darbiniekus. Taču tos vismazāk

meklē nozarēs, kur darbus rūpniecībā izvieto ārzemēs. Federālās (centrālas valsts) bankas ievestie samazinājumi procentu likmēs noteikti palīdz automašīnu pārdevējiem un jauno māju pircējiem. Naudas netrūkst. Augļu likmes hipotēkām šūpojas ap 5-6 procentiem, bet parastajiem naudas noguldītājiem tagad maksā tikai ap 3 procentus gadā. Tukši stāv mazākie, konkurēt mazspējīgie veikaliņi. Tomēr nepārsteidz, ka mūsu meitas Mārītes klases biedrs, savas mazās autoremontu darbnīcas īpašnieks, nespēj no darbiem atkauties. Mēs un mūsu kaimiņi sākam savas mašīnas pietaupīt ilgākam laikam. Visumā ienākumi samazinās maz, bet nestabils kļūst plašā patēriņa preču pieprasījums. Var teikt, ka amerikāņi nav ieraduši naudu krāt, bet rūpēs par rītdienu viņi negaidīti sāk samazināt savus atliekamos pirkumus. Tādu nedrošu pircēju ir daudz katrā turīgā, bet uz tirgu orientētā zemē. Izbraukšanas dienu sākam ar brokastu laika pārrunām par mūsu dēla Jāņa novērojumiem darbā, Takomas pilsētas bibliotēkā. Vairojies bezpajumtnieku skaits. Tie tagad labprāt uzturas jaukajās un siltajās bibliotēkas telpās. Bibliotekārus satrauc tas, ka viņi nelasa, bet guļ. Taču šie ciemiņi nav ilgi mazgājušies, bet daži ir nodzērušies un citi klejo apkārt narkotikas dullumā. Tas viss atbaida ierastos apmeklētājus. Geitsu ģimenes fonds solas gādāt par papildus telpām trūcīgajiem, bet šīs palīdzības izkārtošana arī prasa savu laiku. Tā šajā ziemā vismaz dažiem bezjumtniekiem būs naktīs jāpārguļ baznīcu pagrabos un citās, ne sevišķi piemērotās patvēruma telpās. Tur vismaz viņus vakaros paēdinās, pa daļai ar tiem pārtikas produktiem, ko veikalos grūti pārdot. Ne tikai dienu vecu maizi, bet arī kūkām. Šajā laikā Vašingtona štata valdība un Takomas pilsēta cīnās ar nākošā gada budžetu. Ienākumi būs mazāki, un samazinās izdevumi mazāk vajadzīgiem pakalpojumiem. Štata valdība, pa daļai ar federālās valdības piešķīrumiem un ar privāto firmu un fondu atbalstu cer nodrošināt labākas mācību iespējas jaunajiem studentiem un bezdarbniekiem. Daudzi no tiem, kas nestrādā, izvēlas iet skolā. Jāpiezīmē, ka lētākie pārskološanās kursi nav daudz ko vērti, jo bezdarbnieku skaitā visvairāk ir to, kurus uz īsti jauniem darbiem nepārskolo. Taču nav jauna pieprasījuma visvienkāršākiem darbiem. Uzlabotās izglītības iespējas arī prasa lielākus ieguldījumus. Vašingtona štatā paaugstinās stipendiātu skaits, bet ceļas arī skolas maksas tiem, kas tās var atļauties. Pirms dodos ceļā, es universitātē izlasu E-pastu, paņemu no rīta saņemtās vēstules un pēdējos saimnieciskos žurnālus no Latvijas. Vēl paķeru līdz arī jaunāko finansu laikrakstu The Wall Street Journal un agrākā kolēģa Roberta Džēdikī 16 lapaspušu garo liecību kongresa komitejai Enrona lietā.

No mājām mūs jau vēlā rītā uz autobusu ostu aizved dekāna sekretāre. Mūsu pašu subsidētās biļetes stundas braucienam uz lidlauku maksā Ls. 1 katram. Šoferis, redzot mūs pavisam viegli ģērbušos, apjautājas par mūsu brauciena mērķi un mums novēl labu ceļa vēju un patīkamu atpūtu. Lidlaukā mūs sagaida zemes sargi un lidlauka apsardze. Pārbaudei esam cauri pāris minūtēs. Drošības pārbaudes procedūra ir laipna un mazliet haotiska. Man pašam liekas, ka esmu kontrolei izgājis cauri tikai nepilnīgi pārbaudīts. Valdu, kura ir par mani glītāka un interesantāka, gan vadā no viena pārbaudītāja uz otru.

Lidmašīnā visas vietas ir aizņemtas; mēs priecājamies, ka savas vietas esam izvēlējušies jau mēnesi iepriekš. Jūtamies ērti. Ņemot vērā, ka aviosabiedrības vēl ir bankrotu ēnā, esam pārsteigti, ka mūs ēdina tiešām labi. Piedāvātā filma mūs neinteresē. Lasu, ka mans īsti bagātais Stanforda Universitātes MBA programmas skolas biedrs Sids Ričardsons Bass akciju tirgū zaudējis pusi no saviem četriem miljardiem. Bass mierīgi stāsta, ka viņš ir pats atbildīgs par saviem riskantajiem ieguldījumiem Silikonielejā. Ar tiem viņš tika pie savas lielās bagātības. Arī tagad viņam vēl paliek divi miljardi. Viņa dzīves stils un viņa rūpes nemainās. Ir arī firmas, kas atplūdos zaudē savus ienākumus tik tālu, ka tās vairs nevar noslēpt savu vājumu. Tāda ir Enron. Lasot par Enron darbiniekiem, redzu, ka viņu lielais vairums savu darbu turpina bankrota tiesas pārraudzībā. Sūdzas tie, kas nav laikā pārdevuši savas akcijas. Prātā iešaujas doma, ka vismaz daži no šiem darbiniekiem ir uzticējušies saviem neparastajiem vadītājiem pārsteidzoši ilgi. Tas, ka viņi savas mazāk vērtīgās akcijas būtu agrāk pārdevuši citiem un tā šos pircējus būtu iegāzuši, viņus neuztrauc nemaz. Varu tikai sev atgādināt, ka akcijas parasti ir vērtas to, ko viņas maksā akciju tirgū, ne vairāk, ne mazāk. Profesors Džēdikī, agrākais Stanforda Universitātes biznesa skolas dekāns, tuvs draugs un divu mūsu pašu universitātes absolventu tēvs, liecina, ka viņš un pārējie Enron direktori (pārvalde) ir apzināti maldināti vairākos specifiskos gadījumos. Vainīgie ir atrodami trīs grupās, kas ir sadarbojušās firmas darbības rezultātu slēpšanā. Tie ir uzņēmuma galvenie vadītāji, firmas juridiskie padomnieki un auditori. Šādas liecības par krāpšanu akcionāru krāpšanu ierosina krimināllietas, un gandrīz garantē Arthur Andersen auditorfirmas sabrukumu. Tā jau ir zaudējusi savu labo slavu, klientu uzticību un savu auditu ticamību. Labākie partneri, darbinieki un klienti jau aizbēg. Taču sekos arī civilprasības. Esmu pārliecināts, ka profesors Džēdikī un viņa kolēģi Enron pārvaldē tiks sūdzēti par nepietiekamu firmas uzraudzību. Par to, kā faktu, spriedīs zvērinātie. Varbūt profesors tiks cauri ar lieliem tiesas izdevumiem. Sliktākā gadījumā viņš zaudēs iemīļoto ranču Montānas štatā.

Laikrakstu noliekot, spriežu, ka atplūdu laikam ir savi plusi. Tagad ievērotās nekārtības ierosina likumdošanu vajadzīgiem uzlabojumiem. Darbību izbeidz nevarīgi uzņēmumi, un no tirgus nozūd mazāk pieprasītie ražojumi. Mainās cenas, un uzblīdušās akciju cenas naudas tirgū noslīd reālākā līmenī. Atplūdi paātrina saimnieciskās pārmaiņas, un tās sev līdzi nes svarīgus uzlabojumus. Sagaidu, ka bankrotēs mūsu vietējā telefona sabiedrība, jo tā ir neveikli un nepārdomāti iesaistījusies jaunās, sev maz pazīstamās nozarēs. Aviosabiedrības stāv uz bankrota sliekšņa, bet Alaska Airlines akciju vērtība ceļas kopā ar rūpīgi plānotiem uzlabojumiem un loģisku savas lētās darbības paplašināšanu. Citiem šie uzlabojumi nāks lēnām, pakāpeniski un tikai ar iepriekšēju, mērķtiecīgu sagatavošanos. Tie būs jauni avotu un jaunas straumes atplūdu laikā, bet uz saimnieciskās rosības vispārēju pacēlumu vēl būs jāgaida.

Domājot par Latvijas uzņēmumiem, esmu pārliecināts, ka mazāki atplūdi tiem ir bīstami. Naudas rezerves gan uzņēmējiem, gan darbiniekiem ir minimālas, bet vietējais tirgus daudzām precēm sarūk ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un iedzīvotāju novecošanos. Tālākās iespējas ir aktīvi jāmeklē Eiropas Savienībā, jo tur iespējamiem partneriem ir gan savas rezerves, gan arī vajadzība atrast jaunus, labākus preču avotus.

Kalakauas avēnijā

Honolūlū ielidojam vakara pusē. Pēkšņi atrodamies tropos. Lidosta smaržo, un mēs vēlamies ātrāk nokļūt galā. Negaidām parasto autobusu, bet ielecam jau dārgākajā atspoles autobusā, kas vadā ceļotājus starp lidostu un Vaikiki viesnīcām. Autobuss izliek pa pārim katrā lielākā viesnīcā, arī mūs pie Queen Kapiolani. Mūs sagaida pārsteigums. Viesnīca tikai ļoti lēnām atgūstoties no internacionālā tūrisma sabrukuma 2001. gada septembrī. Viesnīca ir pustukša, un tā strādā taupības režīmā. Mums paziņo, ka galvenā restorānā pasniedz tikai lielās brokastis par 4 Ls. Pārējie restorāni slēgti pavisam, bet divi no trim viesnīcas veikaliem “uzņem inventūru”. Gados pavecie darbinieki apkalpo laipni un lietpratīgi. Iekārtojamies savā stūra istabā ar skatiem uz kalniem un okeāna pusi. Vēl aizskrējām nopeldēties jau pazīstamajā lagūnā pie prinča Kuhio pludmales, bet pēc tam ejam kārtīgi izgulēties.

No rīta baudām lielās brokastis ar amerikāņu un japāņu ēdieniem. Ēdieni ir labi sagatavoti, un visi augļi ir ļoti svaigi. Izvēle ir vairāk kā pietiekama, un apkalpošana ir izcili izdarīga. Mums piebiedrojas pelēki pludmales putniņi. Tie pieticīgi sēž uz palodzes un gaida savu tiesu. Vēl vērojam vairākus amerikāņu un japāņu pārus, bet pie blakus galda sēž kāda ģimene no Kanādas. Savu dzīvību ēdamzālē ienes modīgas, jaunas un slaikas brunetes. Tās ir japānietes, kas ir uzaugušas starptautiskā vidē un tagad krāso arī matus. Viņas ēd amerikāņu brokastis: augļus, brokastu pārslas ar pienu; ceptas olas ar bekonu, cepumus ar kafiju.

Rīts ir mazliet apmācies un mēs uzmanīgi sauļojamies uz sava balkona. Pēcpusdienā ejam staigāt. Vispirms gar Alavai kanāla malu uz rietumiem, kādu puskilometru no Vaikiki. Tur viss izskatās gluži normāli. Tur trenējas airētāji. Pārejam pa tiltu līdz pārtikas veikalam, kur iepērkas vietējie. Tur viss izskatās gluži normāli, ar lielu produktu izvēli no Jaunzēlandes sviesta līdz franču sieriem. Pēc tam pārejam uz Vaikiki pusi, un nonākam uz slavenākās Honolūlū ielas, ķēniņa Kalakauas avēnijas. Te sarindotas lepnākās Vaikiki viesnīcas un veikali visas pasaules bagātniekiem. Garie luksa limuzīni tos atved un aizved. Liekas, ka Kalakauas avēnijā netrūkst veikalu no Čikāgas “brīnuma” jūdzes, Ņujorkas Parka avēnijas, Sanfrancisko Ūnijas laukuma un Tokijas Ginzas. Šeit par atplūdiem grūti spriest. Tikko atvērti pāris jaunu veikalu, bet redzam arī vienu, kas nesen savu darbību ir izbeidzis. Tuvāk ieskatoties veikalos, esam pārsteigti, ka lielākais veikals vairs nepieder American Factors (sena tirgoņu un finansu firma Honolūlū). Redzam, ka īpašnieku mainījusi arī viena no jaunajām Amfac viesnīcām. Atplūdi visvairāk atstāj uz sēkļa tos, kam dažādu iemeslu dēļ kabatas ir patukšas.

Valda ar autobusu vēl aizbrauc uz Alamoānas tirdzniecības centru (1 Ls., bet vecākas kundzes, ja tāds ir, var braukt par puscenu). Alamoānā vietējās vidusšķiras namamātes kuplā skaitā aktīvi piedalās izpārdošanās. Veikali patur bagātīgos preču sortimentus, bet samazina uzkrājumu līmeni. Vēlāk satiekamies pie mums pazīstamās Keliju ģimenes hoteļa Reef. Tur lielās brokastis ar plašu ēdienu izvēli piedāvā lēti, par Ls. 3 ar sludinājumu kuponu. Tās ir populāras, bet garās rindas ātri kustas uz priekšu. Brokastis pasniedz līdz agrai pēcpusdienai. Sarunājam te nākt katru otro rītu.

Lielās Reef viesnīcas vestibils un pasāžas pārvērstas par veikaliem, kur naski tirgo gandrīz visu, kas tūristiem varētu interesēt. Tik daudz tos neredzam Halekulani, skaistajā Moana un aristokrātiskajā Royal Hawaiian. Pēdējā redzam drūzmējoties pāris simtu smalki saģērbušos ļaudis no Havaju labākām ģimenēm. Tur būšot kāda pēckāzu pieņemšana, protams, bez havajiešiem, japāņiem un ķīniešiem.

Pie prinča Kuhio

Tālāk uz austrumu pusi Kalakauas avēnija pienāk pie prinča Kuhio pludmales. Tur vispirms ievērojam jaunu prinča statuju (populārais princis par mēģinājumu atjaunot monarhiju

nosēdējis gadu cietumā kā nodevējs, bet vēlāk ilgus gadus pārstāv Havaju salu pie federālās

valdības. Pie pludmales notiek lieli būvdarbi. Apcirpti simtgadīgie banjānu koki un līcī izbūvētas

vairākas jaunas lagūnas peldētājiem (peldētāji un serferi te var nomazgāties dušās). Piekrastes dārza vidū pie īpaša ūdenskrituma uzcelts viselegantākais policijas iecirknis, izveidoti apstādījumi ar atpūtas vietām un šaha galdiņiem, iekārtotas platformas priekšnesumiem. Liela ļaužu drūzma ir tur, kur būvdarbi nobeigti, jo darba laiks ir beidzies un vietējie vienmēr jūtas omulīgi kā mājās pie šīs plūdmales un tālāk Kapiolānī parkā. Te redzam vietējo tautu, visvairāk lielākos vai mazākos pulciņos pie galdiem. Lielākas ģimenes te atbraukušas ar bērniem, pusaudžiem un sirmgalvjiem. Te priecājas un atpūšas. Turpat vakariņo daži no būvstrādniekiem un dārzniekiem, bet citi peldas vai tāpat kavē viens otram laiku. Būvdarbu projekts ir liels. Tālāk uz “Dimanta” kalna pusi, uzcelts akvārijs un tur atjauno Pirmā pasaules kara veterāniem par godu uzcelto ūdenssporta kompleksu. Nāk nedēļas nogale, un Honolūlū pilsēta prinča Kuhio pludmalē rīko tautas svētkus. Nav jau nekādas īpašas svinamās diena, bet tautai pludmalē patīk. Lai noturētu jauniešus pie vietas, uz nedēļas nogali iekārto estrādi muzikantiem, dziedātajiem un dejotājiem. Turpat blakus ceļ paviljonus septiņiem restorāniem, bet vakaros rādīšot arī filmas. Te mēs jūtam nepiespiestu un draudzīgu viesmīlību, īstā Aloha sveiciena garā.

Kapiolānī parkā

Mēs savas dienas visvairāk pavadām Kapiolānī parkā. Tas nav nekāda Disneyland sapņu piļu un aizraujošu piedzīvojumu vieta. Liekas, ka šis ir īsts tautas parks tāpēc, ka tur tauta pulcējas pie dabas. Šis parks vieno atsevišķi un ģimenēs gan vienkāršos, gan citus vietējos ļaudis, varbūt tā kā tas savā ziņā varētu notikt Brīvdabas muzejā pie Juglas. Parks gan nav izstāde vai muzejs. Tas vispirms ir ķēniņienes dāvinātā atpūtas vieta.

Mēs te varam izstaigāties, izstiepties zālītē un palasīt kādā ēnainā stūrītī. Mēs iegriežamies modernajā zooloģiskā dārzā. Arī tas ir daļa no parka. Te no skolām saved bērnus, lai parādītu no kurienes nāk piens. Citas ģimenes svin dzimšanas dienas saviem bērniem. Arī šeit notiek plaši būvdarbi, lai iekārtotu brīvdabas savannas. Lēnam apjēdzamies, ka Honolūlū pilsētas tēvi Kapiolānī parkā gādā par darba vietām tagad, kad daudzi būvdarbi ir apstājušies un rūpējas, lai tautai būtu labākas vietas priekam un atpūtai.

Aizejam arī uz estrādi parka vidū, kur trīsreiz nedēļā uzstājas havajiešu dziedātāji un dejotāji. Šie uzvedumi nav tik kaislīgi un mežonīgi, kādus tos redzam citas Dienvidjūru salās. Tie vairāk uzsver īpatnējo izteiksmes veidu un dabisko labestību. Šos uzvedumus jau ilgus gadus finansē viena no turīgajām ģimenēm. Cik noprotam, sākotnējais nolūks nav bijis iepriecināt tūristus, bet atjaunot havajiešu tautas tradīcijas, kuras savā laika ir gandrīz izskauduši Amerikas pirmajās universitātēs izglītotie misionāri. Pēc uzveduma, viens no jauniešiem uzmet Valdai orhideju virkni. Mēs ejam tālāk. Mēs runājam par šis tautas identitāti, raksturībām, kas nemainās, un civilizācijas reizēm smago, reizēm vieglo roku. "Estonia, Latvia, and Lithuania!" mums uzsauc stalta havajiešu dāma. Viņa nāk mums pretim, un rāda uz Latvijas karogu uz mana krekla. Viņas tēvs ir cīnījies Eiropā Otra pasaules kara laikā, un Vācijā iepazinis baltiešu bēgļus. Savos stāstījumos meitai tēvs daudz papildinājis to, kas viņai mācīts skolā. Viņa stāsts ir laikam savienots ar Havaju salu un viņa ģimenes vēsturi, un tā mūsu sarunā pavīd arī tas, par ko dzimtie havajieši ar svešiem nerunā. “Jā,” viņa stāsta, “mūs pārņēma lielā amerikāņu valsts (man liekas, ka viņa gribēja teikt haoles – svešinieki, bet aprāvās), un var jau būt, ka amerikāņi ir labāki par citiem. Bet zaudējuši esam daudz, un to pašu, kas palicis, ir grūti pietaupīt.” Zinu, ka viņa domā par izcilajām Punahū privātskolām, ko dzimtajiem havajiešiem un viņu pēctečiem finansē bagāts zemes fonds. Šo vēl atlikušo, “diskriminējošo” mantojumu tagad ar tiesu palīdzību cenšas pārņemt vienlīdzības mīlētāji. “Arī tajās dienās, kad es jūtos tīri labi,” viņa saka, “ es nespēju un negribu uzticēties ienācējiem no lielajām tautām. Es mazās tautas saprotu pavisam labi!” Viņa vēl piemin, ka nākot no ķēniņienes Kapiolānī dārziņa, turpat parka stūrī. “Es ļoti mīlu šo stūrīti,” viņa noteic, “Aloha!" Tas, protams, ir arī sava veida aicinājums tur iegriezties. Par šo dārzu agrāk nebijām dzirdējuši, un bijām tam vairākkārt pagājuši garām. Tas nav ķēnišķīgs. Dārzs ir īpatnējs, pa pusei dabas veidots, pa pusei dārznieku kopts, ar dažiem citur neredzētiem kokiem, neticami krāšņiem hibiskiem un ar mauriņu klātiem celiņiem. Tas mums šķiet pa daļai tuvs, un pa daļai ļoti tāls.

Michel’s

Parka otrā pusē pie okeāna citvakar atvadāmies no šeit redzētā un piedzīvotā. Esam izstaigājušies, izpeldējušies, atpūtušies un pat pieklājīgi iedeguši. Valda uzposusies ar dzintariem, bet es staigāju baltās biksēs kā Pidriķis paradīzes dārziņā. Es esmu uzvilcis savu havajiešu goda kreklu (es ar to pirmo reizi uzcirtos sen atpakaļ, kad kolēģi mani ievēlēja, taurējot ar lielajiem gliemēžvākiem, par Rietumkrasta dekānu apvienības prezidentu). Ejam uz Michel’s, vienu no labākajiem franču restorāniem pasaulē. Izcilais restorāns pastāv jau gadus četrdesmit Colony Surf viesnīcā, kur tās iemītnieki tur dzīvo pastāvīgi.

Ejam jau laikus. Vēl vērojam vēlīnos airētājus atgriežoties ekskluzīvajā Outrigger Canoe klubā (klubs dibināts pagājušā gadsimta sākumā, lai atjaunotu havajiešu airēšanas sportu un finansētu starpsalu airēšanas sacīkstes). Pasūtam šampanieti un apskatām tuvākos restorāna viesus. Mums blakus ir apmetusies amerikāņu ģimene tepat no viesnīcas; bērni ir apbrīnojami klusi un uzvedīgi. Tālāk sēž trīs dāmas, kas vēlas vienoties par ko ļoti nopietnu. Sarunas vada vecāka dāma, kas vairāk jautā un mazāk atbild. Viņai blakus ir jaunāka palīdze, kas visu rūpīgi noklausās. Viņām pretim sēž jauna, eleganta un ļoti kopta blondīne (varbūt no Kalifornijas), kas vēlas izpatikt un uz visiem jautājumiem cenšas atbildēt varbūt par daudz pilnīgi. Viņa saprot, ka šī ir pēdējā, izšķirošā intervija no vairākām. Viņa pasūta tikai vienu glāzi baltvīna un liekas pieklājīgi pieticīga ēdienu izvēlē. Tālāk priekšā novietojusies četru japāņu ģimene, kas zinīgi izjautā restorāna vīna meistaru. Taču mūsu uzmanību visvairāk saista liela japāņu saime. Viņiem, skaitā divpadsmit, restorāna vadība nozīmējusi īpašu tulku un padomnieku. Te svin nopietnus svētkus pēc visām japāņu pieklājības normām. Cik varam spriest, kādas filiāles vadītājiem atbraukusi priekšniecība ar palīgiem no Japānas. Šajā gadījumā pie izrādāmās cieņas piederas arī augstākās klases mielasts. Mēs pie sevis rēķinām, ka viss lielais mielasts, dažādos vīnus ieskaitot, maksās vismaz 2,000 USD. Tā tad vismaz vienam uzņēmumam iet labi diezgan, lai uzņemtu viesus saskaņā ar vislabākajām tradīcijām.

Noriet saule, un lēnām iedegas gaismas Honolūlū līcī no viesnīcām pie Kuhio pludmales līdz Pērlharboras kara ostai. Apklust sarunas arī restorānā, un arī mēs baudām vakariņas un sūtam klusu atzinību šefpavāram par viņa izcili veikto darbu.

Gaidot Grand Marnier uzpūteni, sākam atzīmēt šajā braucienā noskatīto un ievēroto. Rīt jau būsim ceļa jūtīs un vakarā centīsimies atkal pierast pie sniega un sala.

Atziņas

Savas atziņas sakārtojam vairākos grupējumos. Havaju salas ar vien vairāk iesaistās starptautiskā saimniecībā. Gandrīz visas patēriņa preces ieved, bet lielākos ienākumus dod tūrisma pakalpojumi. Nav iedomājams, ka šīs salas varētu pastāvēt neatkarīgas, bez iekļaušanās lielākā politiskā un ekonomiskā kopienā. Tūrisms prasa spējas pielāgoties starptautisko viesu vēlmēm. Tas var sekmēties tad, ja polītiskā vara, uzņēmēji un vietējā sabiedrība var atrast tām saskanīgus un kopīgus uzskatus un piemērotas funkcijas. Citiem vārdiem, viesus nevar sagaidīt vēsi vai pat naidīgi. Pārmaiņas ir neizbēgamas. Visās pārmaiņās rodas ieguvēji un zaudētāji. Havaju salās pārmaiņas vienmēr nāk, reizēm negaidīti, no citurienes. Amerikāņi te ieved savas materiālās kultūras prasības, kas vietējiem vēl šodien ir pasvešas. Japāņu izcelsmes iedzīvotāji ir visvairāk pielāgojušies amerikāņu demokrātijai vispilnīgāk un tagad dominē Havaju polītiskā dzīvē. Citiem vārdiem, gan tūristi, gan citi ienācēji pārveido saimnieciskās un sociālās attiecības šo salu sabiedrībā. Nekas nav nokārtots uz mūžiem. Viss mainās. Atpūta Havaju salās arī atplūdu laikā ir pieejama plašām aprindām. Izvēle ir milzīga un tāpēc vien tā ir jāplāno. Visi ciemiņi bauda havajiešu labestīgo viesmīlību un rūpīgo uzmanību. Turīgie izvēlētas no visa labākā, gan viesnīcās, gan veikalos un restorānos. Citus tikpat draudzīgi uzņem deju un dziesmu uzvedumos, kas apmeklētājiem nemaksā nekā. Pat daži bezpajumtnieki uzturas Kapiolānī parkā par brīvu. Ikviens var nepiespiesti piedalīties tautas svētkos tikpat kā par brīvu. Visi var baudīt Vaikiki piekrastes saulainās pludmales, siltās lagūnas un okeāna viļņus. Te ir izveidotas attiecības, kas ir svešajiem tūristiem pievilcīgas. Te savu dod uzņēmēji un citi ieguldītāji, bet krietna daļa ir Honolūlū pilsētas dotā vide un tautas draudzīgums. Te ārzemju viesi ir jūtas ne tikai gaidīti, bet arī droši un aizsargāti.

Atplūdu laikā saimnieciskās pārmaiņas paātrinās. Sacensība kļūst asa un nežēlīga, bet te cīnās ar smaidu uz lūpām, un, liekas ar neviltoti draudzīgu viesmīlību. Nav šaubu, ka no tūrisma atkarīgās viesnīcas pie saviem mērķiem pieskaita izdzīvot ar minimāliem zaudējumiem un paturēt savu viesu labvēlību arī citai reizei. Ja šodien, 2002. gada agrā pavasarī, Amerikas saimniecība ir varbūt sasniegusi savus dziļākos atplūdus, citur vēl valda krīze. Mazāk turīgie japāņi nebrauc nekur, pat ne uz viņiem lēto Vaikiki.

Atplūdi ir visbīstamākie firmām ar niecīgu peļņu un ļoti ierobežotiem naudas līdzekļiem. Atplūdi saimnieciskā dzīvē ir neizbēgami. Ar to nerēķināties ir apbrīnojami vieglprātīgi. Lai cik grūti ir atrast līdzekļus uzņēmuma darbības paplašināšanai uzplūdos, tos vēl grūtāk būs ātri sameklēt atplūdu laikā. Atplūdi visvairāk kaitē mazturīgajiem. Šajos apstākļos savstarpējais atbalstam, ko materiāli un psīhiski dot ģimenes, ir milzīga nozīme.

Izdzīvot atplūdu laikā havajiešiem, japāņiem un ķīniešiem ļoti palīdz viņu stiprās ģimeņu saites. Ja ķīnieši ir lieli naudas krājēji, japāņi tradicionāli vairāk paļaujas uz darba devēja spējām nodrošināt darbu ilggadējiem strādniekiem. Šodien nodarbes jautājums Havaju salās ir kļuvis kardināli svarīgs. Ir pat iespējams, ka japāņu birokrātija ir veiksmīga šādu problēmu atrisināšanai. Daudz dod paplašinātā izglītības sistēma un pirmie sasniegumi zinātniskā pētniecībā. Honolūlū šo problēmu pa daļai atrisina arī ar sabiedriskiem būvdarbiem, kas citādi neizlietoto darba spēku iesaista visai sabiedrībai noderīgos darbos. Saimnieciski veselīga attīstība nav vairs iedomājama bez privātā un sabiedriskā sektora sadarbības. Taisni sajās salās ir vērojama ļoti liela tuvība starp tautas pārstāvjiem un vēlētajiem. Mūsuprāt, tā iegrožo vismaz tādas birokrātiskas patvaļības, ko sastopam Latvijā. Tā arī, tūrisma izmaksas, arī apslēptās, zemas. Saņemto pakalpojumu vērtība ir augsta. Dzīvojot vientuļās salās milzīga okeāna vidū, jāmācās sastrādāt savā starpā un sadzīvot ar visu pasauli. Tas te izdodas labāk kā citās jaukās vietās. Aloha!

2002. gada 31. martā