Divpadsmit gadus ieilgusī Latvijas suverenitātes apkarošana
4. maijā Latvija svinēs 12 gadus kopš Latvijas suverenitātes atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas. Un apmēram tikpat ilgi notikusi mērķtiecīga mūsu suverenitātes graušana un Latvijas nacionālo interešu apkarošana. Turklāt to darījuši ne tik daudz kādi ārvalstu slepenie dienesti vai no padomju laikiem Latvijā saglabātā impēriskā pagrīde, bet gan pie varas esošie politiskie spēki, kas publiski sev piedēvē visus nopelnus par suverenitātes atjaunošanu un arvien ik dienas cīnās ar Interfrontes rēgiem.
Antikonstitucionālais apvērsums
Latvijas pamatlikums un suverenitātes juridiskais garants ir Latvijas Satversme. Pēc tās, Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika (1. pants) un valsts suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, t.i., tās pilsoņiem (2. pants). Tiesa, mūsu Satversme paredz arī iespēju atteikties gan no tautas suverenās varas, gan no valsts neatkarības un demokrātijas. Šādu lēmumu var pieņemt Saeima (76. pants), bet, lai šāds lēmums iegūtu likuma spēku, tas jāapstiprina tautas nobalsošanā jeb referendumā (77. pants). Turklāt tikai tādā gadījumā, ja par to nobalso vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem (79. pants).
Ja runājam par neskaitāmas reizes pausto valdības, politisko partiju un citu amatpersonu vēlmi atteikties no Latvijas neatkarības un daļu suverenās varas deleģēt starptautiskām institūcijām (Eiropas savienībai, NATO u.c.), tad atbilstoši Satversmes grozījumi patiešām tiek gatavoti. Tātad, ja par šiem grozījumiem nobalsotu vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas republikas pilsoņiem, valdība ar pilnām tiesībām varētu ķerties pie Latvijas suverenitātes demontāžas. Bet tikai pēc šādas nobalsošanas! Tomēr jau sen vairs nav nekādu šaubu, ka valdība izvēlējusies 1940. gada Ulmaņa un Kirhenšteina valdību kursu. Proti, mūsu suverenitāte tiek grauta arvien paātrinātā tempā, neprasot Latvijas tautas piekrišanu. Atšķirībā no Kirhenšteina valdības, mūsdienu politiķi gan sola referendumu kaut kad sarīkot. Taču tikai pēc tam, kad Latvijas suverenitāte de facto būs jau likvidēta. Kad Latvijas tautsaimniecība būs jau tik sagrauta un cilvēku izdzīvošana tik atkarīga no ārvalstu žēlastības, ka balsot pret Latvijas pievienošanu ES nozīmēs kolektīvu pašnāvību.
Runa nav tikai par kādām juridiskām abstrakcijām. Tautas suverenā vara nav tikai formāls pants Satversmē, bet svēts tautas izcīnīts un starptautiski atzīts pašnoteikšanās princips, pēc kura tautai ir tiesības patstāvīgi noteikt un veidot savu nākotni*. Saeima ir tikai 100 tautas izvēlēti priekšstāvji (5. pants), kuriem periodā starp vēlēšanām jāpilda tautas griba, un, pirmām kārtām, jāsargā valsts suverenitāte, jārūpējas par valsts nacionālām interesēm, jāgādā par valsts iedzīvotāju labklājību. Vismaz tā tam jābūt. Piemēram, Saeimas vairākuma ieceltajam Valsts prezidentam, stājoties amatā, jādod pat svinīgs solījums (40. pants): "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas." Ja praksē tā tas nav, tas nozīmē vienīgi to, ka tauta zināmu iemeslu dēļ vairs nekontrolē pašas iecelto valdību.
Būtu muļķīgi pieņemt, ka tauta pati sev labprātīgi atteiktos no savas neatkarības, vēlētu sev ļaunu un atbalstītu pret sevi vērstu politiku. To apliecina arī sabiedriskās aptaujas, kurās Saeimas un valdības veikums jau vairākus gadus tiek vērtēts kā ļoti neapmierinošs. Izskaidrojums ir vienkāršs: juku laikos pie varas tikušās aprindas ir uzurpējušas varu un to notur ar nedemokrātiskiem paņēmieniem. Jau 1990. gadā valdošās aprindas, izmantojot cilvēku nacionālās, sociālās jūtas, mākslīgi uzturētus stereotipus, kā arī apspiežot vārda brīvību, sāka cinisku sabiedrības manipulāciju, ar ko šiem spēkiem izdevās panākt valdīšanu bez opozīcijas. Valsts pamatnācijai tika iestāstīts, ka cīņa par sociālām, ekonomiskām un politiskām tiesībām ir Interfrontes monopols, ka latviešiem ir nekritiski jāatbalsta valdība, vienalga, ko tā darītu. Citādi domājošie pilsoņi tika nosaukti par interfrontistiem un valsts pretiniekiem, visādi apsmieti un diskreditēti. Citas pārliecības paudējiem netika dota tribīne (vieta presē, radio un TV), bet paši viņi tika izstumti no aktīvās aprites, sabiedrības vairākumu pakļaujot ekonomiskiem un sociāliem spaidiem.
Viens no izplatītākajiem stereotipiem, ko vērsa pret politiski neizglītoto, lētticīgo un nabadzībā iedzīto sabiedrību, bija un vēl ir mīts, ka savu labklājību un drošību Latvija sasniegs nevis ar pašu darbu un valdības aktīvu lomu valsts attīstībā, bet gan Eiropas savienības un NATO paspārnē. Ņemot vērā mūsu valdību hronisko korumpētību, sociālo bezatbildību un amoralitāti, daudzu cilvēku sirdīs patiešām varēja dzimt ilūzija, ka civilizētās Eiropas vadītāji būs pret latviešiem taisnīgāki un labāki. Bet, jo ilgāk un vairāk mēs uz savas ādas izjūtam Briseles labumus, jo šī ilūzija izplēnē kā uzpūsti ziepju burbuļi. Pat oficiālo (uzspodrināto) aptauju dati liecina, ka iestāšanos Eiropas savienībā atbalsta tikai 36,3% Latvijas iedzīvotāju, bet pret to ir 43% iedzīvotāju (LETA, 15. marts). Tomēr šāds tautas noskaņojums valdošajām aprindām netraucē vēl enerģiskāk turpināt Latvijas suverenitātes graušanu. Turklāt tas tiek darīts par visu nodokļu maksātāju naudu, arī to cilvēku naudu, kas ir pret ES un NATO.
Suverenitātes graušana par nodokļu maksātāju līdzekļiem
Gandrīz visa valdības enerģija un no tautas savāktie līdzekļi, kurus varētu ieguldīt Latvijas attīstībā un labklājībā, tiek ziedoti uz ES un NATO ilūziju altāra. Sāksim ar sīkiem izdevumiem, kuriem tērē visu nodokļu maksātāju naudu. 2002. gada budžetā atrodam šādas pozīcijas (lasu pēc kārtas): Eiropas integrācijas birojs, izdevumi kopā Ls 369111; Latvijas integrācija Eiropas savienībā, izdevumi kopā Ls 1045508; Tulkošanas un terminoloģijas centrs, izdevumi kopā Ls 548494; Specializētais atašejs Briselē, izdevumi kopā Ls 37903; nodrošinājums delegācijai sarunās ar ES Ls 240196 utt. utt. Šīs valsts institūcijas, kas pilnīgi atklāti grauj valsts suverenitāti un tiek finansētas no nodokļu maksātāju naudas, ir darbojušās daudzus gadus. Bez tam katrā ministrijā šim nolūkam nodibinātas īpašas nodaļas, piemēram Eiropas integrācijas nodaļa Finansu ministrijā. Ministru kabinets ir izveidojis Eiropas integrācijas padomi, kas tāpat tiek algota un par tautas naudu uztur savus polittūrisma braucienus pa visu pasauli. Arī Valsts prezidente par nodokļu maksātāju naudu uztur lielu štatu un kā atspole šaudās pa NATO valstu galvaspilsētām, lai gan savā solījumā (40. pants) ir zvērējusi pavisam ko citu. Nepārtraukti darbojas visu šo Satversmē neparedzēto institūciju dibinātas darba grupas, kas izstrādā neskaitāmas bezjēdzīgas koncepcijas, programmas, makroekonomiskās attīstības scenārijus un citus pret valsts interesēm vērstus dokumentus. Nesalīdzināmi lielākus līdzekļus patērē Briseles pieprasītās strukturālās reformas (nacionālo objektu un sistēmu pielāgošana Briseles un starptautiskā biznesa vajadzībām). Šajā mūsu valsts demontāžas darbā tiek iesaistītas visas pašvaldības, īpaši fondi, no budžeta un ārvalstu piešpricēm finansētas darba grupas, dažādas reģionālās attīstības aģentūras un nevalstiskas organizācijas, kas strādā pēc ārvalstu pasūtījuma un ārvalstu labā.
Bez tam ir radīts milzīgs propagandas aparāts, kas arī lielākoties tiek finansēts no mūsu nodokļiem. Valsts televīzijas un radio kanālos, presē un valsts atbalstītos privātos mēdijos nav gandrīz neviena sabiedriski politiskas nozīmes vai kultūras raidījuma, kurā netiktu slavināta un pielūgta Eiropas savienība un NATO, glorificēta mūsu valdības virzīšanās uz Briseli un maniakālā kapitulācija katras Rietumu prasības priekšā. Taču šajos par mūsu līdzekļiem finansētajos valdības pasūtījumos netiek pieļauta atšķirīga viedokļa paušana, ar to pārkāpjot mūsu Satversmes 100. pantu, kas garantē tiesības uz vārda brīvību. Bibliotēkas, skolas, nevalstiskās organizācijas un sabiedriskas iestādes aizgāztas ar koši noformētu propagandas literatūru, kas tāpat izdota par nodokļu maksātāju vai ārvalstu atvēlētu naudu. Par to, ka šāda propaganda nav pieprasīta, liecina fakts, ka privātas tirgotavas šo dārgo makulatūru savā preču klāstā neiekļauj, t.i., tai nav ne izzinošas un izglītojošas, ne pat izklaidējošas funkcijas.
Eirointegrācija kā Briseles bizness
Suverenās varas pārstāvju (Saeimas) un valdības lēmumi bieži vien tiek pamatoti nevis ar mūsu sabiedrības interesēm vai ar Latvijas pilsoņu prasībām, bet gan ar Eiropas savienības un citu starptautisku institūciju prasībām. Vislielāko nelietību vai kaitniecību, ko likumdevēji mēdz apzīmēt arī par tautā nepopulāriem lēmumiem, deputāti attaisno ar tādām tukšām frāzēm kā tā kā mēs ejam uz Eiropu, tā kā mēs esam nolēmuši virzīties uz Eiropu, Eiropa mūs nesapratīs, Eiropas savienība prasa u.tml. Un neviens šiem demagogiem neatgādina, ka mēs vēl neesam nolēmuši atteikties no savas suverenitātes un bieži vien Eiropas savienība neko tādu nemaz nav prasījusi.
Uz eirointegrāciju vērstie lēmumi kalpo diviem galvenajiem mērķiem: 1) nodarīt Latvijai saimnieciskus zaudējumus, padarīt to konkurētnespējīgu un atkarīgu; 2) radīt juridisku haosu, kas paralizē saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Pēc šoka terapijas un iedzīvotāju uzkrājumu vairākkārtējas likvidēšanas, laikā, kad Latvijas uzņēmējiem bija nepieciešami līdzekļi nacionālās ekonomikas attīstībai, Eiropas vārdā tika uzskrūvēts akcīzes nodoklis degvielai, ieviests pievienotās vērtības nodoklis ražošanas līdzekļiem utt. Tika slēgti tikai ES pusei izdevīgi brīvās tirdzniecības līgumi, kas nosaka milzīgu un hronisku ārējās tirdzniecības iztrūkumu par labu ES. Ārvalstu ražotāju interesēs tika noteikts fantastisks lata apmaiņas kurss un monetārais režīms, kas mākslīgi uztur naudas deficītu nacionālajiem uzņēmējiem, vienlaikus dodot pilnīgu brīvību dolāra un eirovalūtu darbībai Latvijā. Nu jau nolemts ar 9% pievienotās vērtības nodokli aplikt arī tādas preces kā medikamenti, prese, grāmatas, bērnu barība u.c. Arī Eiropas vārdā. Mērķtiecīgi tika iznīcināti spēcīgie Latvijas uzņēmumi (kā mežrūpnieku saimniecības un vieglās rūpniecības uzņēmumi), lai Latvijā ielaistu pārsvarā Skandināvijas uzņēmumus, kas nežēlīgi ekspluatē mūsu lēto un beztiesisko darbaspēku, un visu peļņu pievāc sev. Kā šīs afēras kalngals paredzēta celulozes kombināta celtniecība to pašu skandināvu labā.
Tika mērķtiecīgi likvidēti nacionālie monopoli (piemēram, Lattelekom, Latvijas gāze), lai to vietā Latvijā ielaistu starptautiskus monopolus, piemēram, apvienoto Telia un Sonera gigantu, pār kuru politiku Latvijai nebūs nekādas teikšanas. Ar ietiepīgu mazohismu valdība sludina, ka kaut ko derīgu Latvijā spēj uzcelt vai ierīkot tikai ārvalstu uzņēmēji, nepieļaujot pat domu, ka to pašu vēl labāk varētu paveikt mēs paši, turklāt Latvijā atstājot arī šo uzņēmumu peļņu. Pēdējais piemērs ir lēmums ielaist Latvijā trešo mobilo sakaru operatoru, turklāt operatora izvēli kā parasti atstājot britu speciālistu (dažu nekaunīgu jaunekļu) ziņā. Ja valsts politika nemainīsies, līdzīgs liktenis sagaida arī Latvenergo un citus atlikušos uzņēmumus. Zemniecību paredzēts likvidēt kā šķiru, līdz nenozīmīgiem lielumam samazinot ražošanas kvotas un stāstot pasakas par Eiropas pabalstiem, ko it kā maksāšot tiem, kas atteiksies no zemes apstrādāšanas. Protams, neko tādu Rietumeiropa nav nekad darījusi un arī nedarīs. Lai nepildītu šādus solījumus, ir izveidota vesela neizpildāmu noteikumu un standartu sistēma. Lai vēl vairāk nospiestu vietējos uzņēmējus, plānots būtiski palielināt naftas produktu, gāzes un elektroenerģijas cenas. Lai no vietējiem bauriem atbrīvotu eiropiešu iekārotās ekonomiski aktīvās zonas, kā Rīgas centru, ar 2004. gadu nolemts simtkāršot nekustāmā īpašuma nodokli. Tā īstenosies boļševiku sāktā latviešu izspiešana no viņu zemes, kas tika sākta 40. gados.
Mūsu nākotnes vīzija vienotajā Eiropā ir skaidri iezīmēta, vērojot, cik strauji eiropieši pārņem un izvērš savas degvielas uzpildes stacijas, servisa uzņēmumus, pārtikas pārstrādes uzņēmumus, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, viesnīcas, televīzijas kanālus, tipogrāfijas, lielveikalus, grāmatveikalus, aptiekas un pat avīžu kioskus. Protams, peļņa no šiem un citiem uzņēmumiem aizplūst viņu saimniekiem un Latvijā nepaliek. Turklāt ārvalstu uzņēmumi Latvijā bauda neskaitāmus atvieglojumus. Bez tam Latvijas delegācija sarunās par iestāšanos ES ir apņēmusies ieviest visus t.s. Eiropas standartus, kurus nav uzņēmušās pat ekonomiski varenākās ES lielvalstis, kā Vācija. Lai šos standartus ieviestu, nepieciešami miljardi, kuru mums nav. Tas nozīmē, ka līdz ar iestāšanos Eiropas savienībā, savu darbību būs spiesti pārtraukt arī tie nacionālie uzņēmumi, kas līdz tam laikam būs izdzīvojuši. Pāris mēnešos pēc iestāšanās mūsu mazie un vidējie uzņēmumi tiks noslaucīti no zemes virsas, bet lielie jau piederēs svešiniekiem. Protams, līdz ar iestāšanos tiks likvidēta arī tranzīta joma, jo Latvija vairs nebūs tas tilts starp Rietumiem un Austrumiem, un nekādi mākslīgi starpnieki, kas apgrūtina lielo biznesu, Eiropai nav vajadzīgi. Vietējie labākajā gadījumā varēs samierināties ar kalpu un melnstrādnieku lomu.
Nav noslēpums, ka Briselei Latvija interesē nevis kā valsts ar savu īpatnēju nāciju, bet tikai kā teritorija, kur ierīkot lētu un plašu dabas parku, kur eiropiešiem atpūsties un baudīt dabas jaukumus. Lai arī cik mums borēts par ekoloģiski naidīgo politiku, kas 50 okupācijas gados sagandējusi Latvijas dabu un ekosistēmu, tomēr izrādās, ka daba mums ir saglabāta salīdzinoši tīra un nevainojama, bet tieši Rietumeiropas valstīs ziedi nesmaržo un iznīcinātas neskaitāmas augu, dzīvnieku, putnu, kukaiņu, rāpuļu un abinieku sugas. Šai sakarā marta beigās Siguldā notika starptautiska vides konference Natura 2000, kurā Rietumu puses dalībnieki nespēja slēpt savu sajūsmu par Latvijas dabas krāšņumu un bagātību. Konferences koordinatore Anda Ruskule ar lepnumu izteicās, ka Latvija pēc iestāšanās ES kļūs par visas Eiropas dabas parku, kur eiropieši elpos tīru gaisu un baudīs dabu. Šai sakarā Latvijas Reģionālās attīstības un vides ministrija gatavo nepieciešamos dokumentus, kas noteiks vēl stingrākus vides standartus. Eiropiešu ērtībām. Latvieši labākajā gadījumā varēs šo baudītāju masu apkalpot un pēc viņiem novākt atkritumus.
Eiropas labumus apšauba pat kroņa zinātnieki
Manis uzburtā drūmā vīzija nav tukša fantāzija. Latvijas metodisku izlaupīšanu eirointegrācijas vārdā, kas turpinājusies visu t.s. neatkarības laiku, ir ievērojusi un piesardzīgi dokumentējusi Latvijas ZA Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte (skat. žurnāla Kapitāls marta numuru). Līdzšinējo integrācijas procesu Karnīte raksturojusi ar vārdiem solījumi pret rīcību, t.i., Eiropa tikai solījusi, bet Latvija rīkojusies, ticot šiem vilinošajiem, bet tukšajiem solījumiem. Tālāk Karnīte raksta:
"Latvijas eksports uz ES valstīm laikā no 1992. gada līdz 2000. gadam pieauga 3,2 reizes, imports 6,3 reizes, kopējam eksportam pieaugot 1,98 reizes. Summārais importa pārsniegums pār eksportu šajā periodā ir 1,9 miljardi latu, un tas veido pusi no Latvijas tirdzniecības deficīta.
(..) Arī ES valstu sniegtie palīdzības maksājumi kandidātvalstīm, ko ES valstīs uzskata par integrācijas zaudējumiem, patiesībā veido papildu resursus ES valstu attīstībai, jo tie kopā ar kandidātvalstu līdzdalības līdzekļiem tiek izlietoti galvenokārt iekārtu iegādei ES valstīs un konsultantu darba apmaksai.
"Neskatoties uz apgalvojumiem par Eiropas integrācijas izdevīgumu abām pusēm, līdz šim vērtības rādītājos izteiktie kandidātvalstu zaudējumi negatīva tirdzniecības bilance ar ES valstīm un jaunradītās vērtības izvešana kapitāla īpašnieku vai strādājošo ārzemnieku darba samaksas veidā ir pārsnieguši ieguvumus.
(..) ES valstu īpatsvars uzkrāto ārvalstu investīciju kopapjomā 1999. gadā bija 57%, un tas, tāpat kā ES valstu īpatsvars investīciju pieaugumā, pieaug. Tomēr Latvijas ikgadējie zaudējumi apmēram divas reizes pārsniedz ieguvumus. Papildu negatīvai tirdzniecības bilancei, ES valstīm samaksātie īpašuma ieņēmumi 1,7 reizes pārsniedz no ES saņemtos īpašuma ieņēmumus un 1,3 reizes pārsniedz ārvalstu investīciju palielinājumu (piebilde: ES valstu daļa īpašuma ieņēmumos aprēķināta nosacīti).
(..) līdz šim veiktie preču un kapitāla tirgus liberalizācijas pasākumi ir teorētiski atzīti kā tautsaimniecības izaugsmi veicinoši un tāpēc noderīgi. Tā tas būtu, ja minēto pasākumu ieviešana notiktu dabiskā ceļā, bez administratīvas iejaukšanās, kas, kā jau minēts, ir raksturīga Eiropas integrācijas iezīme. Tieši administratīvās iejaukšanās dēļ Eiropas integrācijas process kļūst nesimetrisks pilna liberalizācija, no vienas puses, un grūti prognozējamas tirdzniecības kvotas, no otras; pilnīgs valsts subsīdiju aizliegums, no vienas puses, un subsidētās produkcijas ieplūšana tirgū, no otras, un tā tālāk.
Raita Karnīte apgāzusi arī mītu par nesen ES uzņemto valstu labo dzīvi. Viņa raksta:
"Analizējot četru mazāk attīstīto ES dalībvalstu Īrijas, Portugāles, Grieķijas un Spānijas pievienošanās rezultātus, pētījuma autori konstatē, ka juridiskā pievienošanās jeb iestāšanās ES nevienai no jaunajām dalībvalstīm nav devusi ieguvumu. Tieši otrādi visas šīs valstis pirms juridiskās integrācijas ES (nevis pēc tās) strauji tuvinājās ES vidējam labklājības līmenim, bet tūlīt pēc iestāšanās ES dzīves līmeņa tuvināšanās temps ES līmenim būtiski samazinājās un sākās stagnācija, kas pat tādām dinamiskām valstīm kā Īrija un Portugāle ilga gandrīz desmit gadus.
Protams, Raita Karnīte raksta ļoti piesardzīgā valodā, izmantojot uzspodrināto statistiku, ik uz soļa klanoties valdošajai ideoloģijai un mēģinot aprakstītajā procesā tomēr atrast kaut ko labu, tā nonākot lielās pretrunās ar pašas izklāstījumu. Kā pozitīvus faktorus, kas it kā attaisno Latvijas eirointegrāciju, Karnīte min ideoloģizētas un viegli apgāžamas klišejas: politiskā drošība, pieeja slēgtās ekonomiskās sistēmas tirgum, ietekmes uzturēšana lēmumu pieņemšanā rajonā, kur izvietoti galvenie ekonomiskie partneri.
Tātad nevis ES ir palīdzējusi Latvijai, kā mums ik dienas mēģina iestāstīt 4. maija republikas ideologi, bet gan Latvija visus šos gadus par savas nabadzības un atpalicības cenu ir palīdzējusi Eiropas savienībai. Miljardiem latu, kas varētu tikt ieguldīti Latvijas attīstībā un labklājībā, tika atdoti Eiropas savienībai. Un katra eirointegrācijas diena Latvijai nes jaunus tiešus un netiešus zaudējumus. Turklāt pat paši eirokomisāri sola, ka par šīm tiesībām tikt aplaupītiem mums pēc uzņemšanas savienībā būs vēl jāpiemaksā, jo par dalību ES jāmaksā dalības maksa. 30. marta NRA lasām, ka jaunajām dalībvalstīm 2004. 2006. gadā pat pēc visoptimistiskākā scenārija ES budžetā katru gadu (!) būs jāiemaksā apmēram pieci miljardi eiro, t.i., ap 2,2 miljardiem latu. Jau pirmajā iestāšanas gadā būs jāiemaksā par 220 miljoniem latu vairāk nekā šīs valstis varētu saņemt no t.s. Eiropas fondiem. Līdzekļu saņemšanu no fondiem apgrūtinās zemā administratīvā kapacitāte un neattīstītā infrastruktūra. Vīnes starptautiskā ekonomikas pētījumu institūta speciālisti lēš, ka arī pēc iestāšanās minēto fondu resursi jaunajām dalībvalstīm varētu būt pieejami ne vairāk kā 28% apmērā. Ar to domāts Polijas samērā augstais sasniegums, kas Latvijas gadījumā varētu būt daudz niecīgāks, jo mēs savu administratīvo sistēmu un infrastruktūru eirointegrācijas vārdā esam iznīcinājuši visvairāk. Šis ir īpaši cinisks noteikums, jo administratīvās kapacitātes un infrastruktūras uzlabošana faktiski nozīmē tās nodošanu tiešā ES valdījumā. Par mūsu administratīvo mazspēju jāpateicas galvenokārt ES pieprasītajai likumdošanas harmonizācijai, kas nozīmē Latvijas īpatnībām un vajadzībām nepiemērotu likumu pieņemšanu, lai tikai tie atbilstu Briseles pieprasītajiem standartiem. Tas radījis stāvokli, ka likumi nedarbojas, paralizēta tiesvedība, valsts nespēj un pat nevēlas tikt galā ar noziedzību, civilprasībām, nodokļu nemaksāšanu u.t.t. Juridiskais haoss novedis pie tiesiskā nihilisma, kas sabiedrību pārņēmis no augšas līdz pašai apakšai. Kaut vai manis minētais fakts, ka valdība visus šos 12 gadus ir atklāti darbojusies pret valsts neatkarību, Satversmi un nacionālajām interesēm, bet neviens par šo antikonstitucionālo un nodevīgo darbību nav ne sodīts, ne pat norāts.
"Iešana Eiropā nozīmē atteikšanos no cilvēka tiesībām un tautas genocīdu
Nav grūti pierādīt, ka eirointegrācijas process ar savu aplaupošo un diskriminējošo dabu vistiešākajā veidā sabradā Latvijas pilsoņu cilvēktiesības. Tā nu ir, ka mūsu visai nepilnīgā Satversme ir papildināta ar 8. nodaļu, kas saucas Cilvēka pamattiesības. Lai gan mūsu likumdevēji, izstrādājot šo nodaļu, ir bijuši visai skopi un nekonkrēti, tomēr 89. pants nosaka, ka Latvijas valsts aizsargā arī tās cilvēka pamattiesības, kas noteiktas Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos, tātad arī ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, konvencijā Par genocīda nozieguma novēršanu un sodāmību, starptautiskajā paktā Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām u.c.
Kā liecina 2000. gada Tautas skaitīšanas rezultāti, vismaz pusei Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju nav algota darba (oficiālais bezdarba līmenis atspoguļo tikai bezdarbnieka statusu ieguvušo un reģistrēto bezdarbnieku skaitu). Turklāt daudziem nodarbinātajiem alga nenodrošina pat krīzes iztikas minimumu. Tikmēr Latvijas valsts ar savu nelīdzsvaroto un diskriminējošo politiku finansē ārvalstu ražotājus un tirgotājus. Bet ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCTD) 23. pants nosaka: Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu. Valdība vairākkārt pasludinājusi, ka Latvija pasaulē ieies ar savu lēto darbaspēku (kas par nekaunību!), bet tas pats VCTD pants deklarē: Katram strādājošam ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. Nepieciešamības gadījumā tā jāpapildina ar citiem sociālās nodrošināšanas līdzekļiem. 25. pants šīs valsts garantējamās tiesības konkretizē: Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešama viņa un viņa ģimenes uzturēšanai un labklājībai, un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. 26. pants nosaka katra cilvēka tiesības uz izglītību. Pamata un vidējai izglītībai jābūt bez maksas, tehniskajai, profesionālajai un arī augstākajai izglītībai jābūt visiem pieejamai.
Tiem, kas par svētām tur dažādu starptautisko institūciju prasības, uzmanīgi jāpalasa Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kura 1. pants skaidri deklarē: Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principu, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus. Šo pantu ir rupji pārkāpušas visas mūsu valdības, uzspiežot valstij t.s. privatizāciju, nodrošinot neskaitāmas privilēģijas starptautiskajiem monopoliem un t.s. ārvalstu investoriem. Privatizācija turklāt ir piespiedu pasākums. Normāli būtu, ja uzņēmēji savu īpašumu radītu ar ražīgu, godīgu un neatlaidīgu darbu, nevis laupītu tautas radītos objektus un parazitētu no budžeta līdzekļiem.
Kopš t.s. tirgus reformu sākuma turpinās katastrofāla Latvijas iedzīvotāju izmiršana (starpība starp mirušo un dzimušo skaitu pārsniegusi 150000 (mirušo labā) un Latvija ir visstraujāk izmirstošā valsts pasaulē), mūža garuma sarukšana un vispārējs pagrimums, bet VCTD 3. pants nosaka katra cilvēka tiesības uz dzīvību. Pēc 1948. gada Konvencijas par genocīda nozieguma novēršanu un sodāmību, genocīds ir ne tikai kādas cilvēku grupas vai tautas fiziska iznīcināšana, bet arī tādu dzīves apstākļu apzināta radīšana, kas vērsti uz tās pilnīgu vai daļēju iznīcināšanu, garīgu kropļošanu vai dzimstības apturēšanu. Garīgas kropļošanas kategorijā ieskaitāma arī tā amorālā patvaļa un koloniālās kultūras surogāts, kas valda televīzijā un citos popkultūras kanālos, kur tāpat dominē viszemākās raudzes ārvalstu produkcija, jo Latvijas kultūru valsts neatbalsta.
Jāpievērš uzmanība faktam, ka Latvijā nav notikusi milzīga dabas katastrofa, nav bijis kara vai ārējas blokādes, un katastrofālajiem rezultātiem nav nejaušs raksturs tie gadu no gada ir pasliktināti ar mērķtiecīgu un apzinātu valsts politiku. Upurējoties uz Eiropas altāra, mēs miera laikā esam nonākuši tik tālu, ka likvidēts simtiem slimnīcu un ambulanču, un pat Rīgas centrā lielākās slimnīcas vairs nepieņem pacientus, nemaz nerunājot par iespējām iegādāties medikamentus un rūpēties par veselības profilaksi. Valsts mērķtiecīgi likvidējusi pasaules līmeņa ārstniecisko sanatoriju Ķemeros, pazemes ārstnieciskos avotus ļāvusi par sertifikātiem privatizēt ārvalstniekiem utt. Valsts un pašvaldības nerūpējas par dzīvojamā fonda uzturēšanu, maksātnespējīgos izliek uz ielas. Un kā nosaukt bērniem izmaksātos 5 latus mēnesī? Valdošās politiskās aprindas ar nepacietību gaida vēlēšanas, lai pēc tām ar pilnu sparu ķertos pie 450 Latvijas pagastu likvidēšanas (ar visu infrastruktūru), kas nosaukta par administratīvi teritoriālo reformu. Vai tas nav apzināts genocīds?
Mēs esam tā pieraduši pie šīs knapināšanās, sūdzēšanās par naudas trūkumu un ikdienas cīņas par pliku izdzīvošanu, ka vairs pat iedomāties nevaram, ka normālā valstī darbojas plašas ģimenes atbalsta programmas, tiek attīstīta nacionālā zinātne, visiem interesentiem dotas iespējas nodarboties ar sportu un darboties interešu pulciņos, ceļ jaunas slimnīcas, skolas, bērnudārzus, stadionus, sporta namus, baseinus, zinātniskās pētniecības institūtus, selekcijas un izmēģinājumu stacijas, ierīko jaunus ceļus, dzelzceļus, tiltus, kanālus, ostas, lidlaukus, meliorē zemi, ierīko jaunas ražotnes, mobilizē resursus gadsimta projekta celtniecībai, iegulda valsts līdzekļus pasaules līmeņa produkcijā (kā Nokia Somijā), ar valsts gādību rūpējas par darba resursu palētināšanu (elektroenerģijas projekti Islandē) un modernākās tehnoloģijas ieviešanu, rada nacionālajām ilgām atbilstošu armiju, kas ir nācijas lepnums, utt. Pirmskara Latvijā jaunas ražotnes un plašas sociālās programmas īstenoja pat Atbrīvošanas kara laikā, bet mūsdienu Latvijā 12 miera gados nav uzcelts neviens nacionālas nozīmes objekts (!), par ko nācija varētu lepoties. Un tas viss tiek upurēts uz Eiropas, globalizācijas un brīvā tirgus altāra. Vai tiešām nav skaidrs, ka tāda valsts nevar kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti un neviens ar tādu valsti nerēķināsies kā ar nopietnu partneri?
Eirointegrācija kā reliģisks kults
Ar mūžīgu atkārtošanu un idealizēšanu iešana Eiropā faktiski ir pārvērsta par reliģisku kultu, kam sabiedrības apziņā jāieņem Dieva, paradīzes vai komunisma vieta. Šis kults no politiskās jomas pārnests arī uz kultūru un sadzīvi. Ierēdņi cenšas sabiedrībai iedvest mazvērtības sajūtu, ik dienas atgādinot par Eiropu kā civilizēto pasauli, it kā mēs būtu lopi. Kā pēdējo zemošanās kampaņu var minēt Rīgā izsludināto spodrības mēnesi, kam dota devīze: Dzīvosim Eiropā jau šodien!. Ar to tiek vēlreiz pasvītrots, ka mēs dzīvojam kā cūkas, lai gan patiesībā Rīga ir tīrāka pilsēta par daudzām citām ES valstu galvaspilsētām. Un beidzot atrasts atvietotājs padomju laika subotņikiem!
Tāpat kā 80. gados nevienu runu vai rakstu nedrīkstēja sākt bez partijas un pēdējā PSKP kongresa lēmumu padevīgas piesaukšanas, tāpat tagad katram, kas grib dzīvē tikt uz priekšu, jāmaksā ideoloģiski mesli Eiropas elktēlam. Bieži vien pat citādi saprātīgi cilvēki šo idealizēto tēlu vairs neatšķir no realitātes. Viņi Eiropas savienību identificē ar jautri pavadītu nakti Londonas vai Parīzes centra izklaides rajonā. Izliekoties neredzam, ka dažus kilometrus no Londonas centra sākas graustu, nabadzības, bezdarba, analfabētisma, bezcerības, noziedzības un cilvēciskā posta rajoni, ka Eiropas savienība ir pilna ar depresīviem reģioniem. Tāpat daudzi cilvēki vēl arvien tic, ka pēc uzņemšanas Eiropas savienībā mēs automātiski iegūsim tos pašus materiālās dzīves un labklājības standartus, ko mūsdienās bauda ES turīgo pilsoņu kārta. Lai gan pat paši eirokomisāri vairs neslēpj, ka nekas tamlīdzīgs nav paredzēts.
Ja sākotnēji, lai ievērotu katras dalībvalsts intereses, ES lēmumi tika pieņemti pēc vienprātības principa, tad tagad arvien vairāk lēmumu pieņem ar balsu vairākumu, t.i., mazajām dalībvalstīm nebūs iespējas ietekmēt ES politiku. ES Latviju diskriminē jau 10 gadus (nevienlīdzīgie tirdzniecības noteikumi u.c. dubultie standarti) un sola diskriminēt arī turpmāk. Jau paziņots, ka tiks ierobežota jauno dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās brīvība ES Šengenas jeb 1. šķiras valstu teritorijā, lai novērstu mūsu lētā darbaspēka ieplūšanu Rietumeiropā. Savukārt Eiropas Komisijas lauksaimniecības direktorāts sagatavojis lēmumu, pēc kura jauno dalībvalstu zemnieki saņems tikai kādus 10% no to subsīdiju līmeņa, ko saņem ES 1. šķiras valstu zemnieki (citā variantā solīti 25%, bet visdrīzāk nemaksās nemaz). Savienība, kas katru gadu pasauli aplaimo ar lopu epidēmijām un indīgas pārtikas skandāliem, māca mums savus standartus! Nupat eirokomisāri paziņojuši, ka brauks uz Latviju pārliecināties, ar ko mēs barojam lopus, kādos apstākļos tie dzīvo, kā tiek ievērotas lopu tiesības un higiēna, vai tie transportējot netiek nogurdināti, vai ierīkotas lopu viesnīcas u.tml (TV Panorāma, 29. februāris). To mums saka komisāri, kas savās fermās ieviesuši lopu kanibālismu (lopiem izbaro citu lopu kaušanas atkritumus, izraisot govju trakumsērgu). Šķiet, šie komisāri nolēmuši apsmiet lētticīgos latviešu zemniekus, lai šie cenšas vaiga sviedros celt lopu viesnīcas.
"Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko." Šī latviešu tautas pasaka nāk prātā, vērojot kā mūsu apmātā valdība, neizvēloties līdzekļus, velk mūs Eiropā (it kā Latvija būtu kaut kur Āzijā). Tikmēr, kā to pēc Eiropas konventa ievērojis pat mūsu īpašo uzdevumu ministrs Roberts Zīle (skat. Diena, 7. marts), Eiropas savienība pati vēl nav izlēmusi, vai nākotnē būs kā nacionālu valstu savienība vai kā unitāra un impēriska reģionu federācija? Ņemot vērā Nicas līguma principus un valdošo tendenci pielāgoties starptautisko korporāciju ekonomiskās efektivitātes prasībām, varam samērā droši pieņemt, ka esam liecinieki jaunas unitāras impērijas dzimšanai. Jautājums tikai, vai šī impērija būs ASV vasalis Austrumu puslodē, vai tomēr mēģinās ASV hegemoniju līdzsvarot?
Tā vai citādi, bet pašlaik Eiropas savienību ir pārņēmusi saimnieciska, morāla, demogrāfiska, ideoloģiska un arī identitātes krīze. Šo krīzi labi raksturo kāds kuriozs gadījums Briselē 21. martā, ko nedaudz komentēja arī TV Panorāma. Spānijas premjerministrs Hosē Maria Asnars pēc ziņojuma nolasīšanas Eiropas parlamentam par ES Barselonas galotņu tikšanās rezultātiem nopūtās un teica: Nu gan es sarunāju muļķības. Tā gadās, viņu mierināja palīgs. Bet gadījās arī, ka tehniskie darbinieki šai brīdī vēl nebija atslēguši mikrofonus, un teikto ar lielu izpratni dzirdēja visa zāle. Šī krīze eiropiešus uztrauc un vajā, un diez vai tādā stāvoklī viņi spēs un gribēs domāt par pazemīgās un uz pašnāvību noskaņotās Latvijas problēmām. Viņi Latviju tikai izmantos savu problēmu risināšanai, savu impērisko caurumu aizbāšanai. Eirosavienības veidošanās procesu var skatīt arī kā Rietumeiropas tautu atteikšanos no Eiropas tradīcijas, jo Eiropas civilizācijas pamatā bija kristīgā ticība, zinātnes atklājumi, nacionālā suverenitāte un nacionālo interešu kults. Atsakoties no šīm vērtībām, Eiropa iegūst pavisam svešādus vaibstus. Savukārt demogrāfiskā krīze parūpēsies, lai šie vaibsti kļūtu aizvien arābiskāki, aziātiskāki un vēl kaut kādi, tikai ne eiropeiski. Un arī Latvijas bērnišķīgo un pakalpīgo līšanu ES monstrā nevar raksturot kā eiropeisku. Atteikšanās no savas nacionālās suverenitātes, nacionālajām interesēm un paļaušanās uz tukšiem solījumiem drīzāk raksturo aziātiskas despotijas nomocīto vergu fantāzijas.
NATO paplašināšana kā ASV fašisma instruments
Mūsu negudrā līšana Eiropā, šķiet, samulsinājusi pat pašus eirokomisārus. Pēdējā laikā viņi arvien biežāk Latvijas publikai raida signālus, kas atvēsina daudzus iekarsušos prātus, bet daudzos eiromīļos izraisa tādu kā piekrāptas mīļākās sindromu (tā mīlēja, solīja precēt, bet nu...). Marta vidū Latvijā notika Lielbritānijas un Latvijas politiķu, ierēdņu, akadēmiķu un sabiedrisko darbinieku konference, ko NRA 21. martā aprakstījusi zem nosaukuma Dalība ES un NATO nav medusmaize. Konferencē ģeopolitiskās lietās visai zinošie briti lika iekaisušajai Latvijas publikai gūt dziļāku priekšstatu, ko mums nozīmēs dalība ES un NATO. Gordons Mārsdens iezīmēja postmodernās (pretstatā Apgaismības laikmeta modernismam) sabiedrības kontūras, kad izzūd robežas un iejaukšanās valstu iekšējās lietās kļūst normāla parādība. Mārsdens prognozēja, ka nākotnē NATO savām dalībvalstīm pieprasīs aizsardzības budžetu palielināt līdz 3 vai pat 4 procentu apjomam no iekšzemes kopprodukta. Latvijai tas nozīmētu ik gadu šķirties no vairāk nekā 210 miljoniem latu. Ņemot vērā tendenci mākslīgi uzpūst mūsu iekšzemes kopproduktu, šī summa varētu pārsniegt 300 miljonus. Tika atgādināta arī Krievijas vieta jaunajā NATO, kur tai būs veto tiesības. Līdz ar to sabrūk Latvijas ārlietu stratēģu ilgi skandinātais lozungs par dalību NATO kā vienīgo drošības garantiju pret Krievijas tīkojumiem. Izrādās, ka rindā uz NATO Krievija kā ASV stratēģiskais sabiedrotais ir krietni pirms Latvijas, un tieši caur NATO Krievijas militāristi var atgriezties Latvijā. Kā tas var notikt? Pavisam vienkārši. K. Koukers par NATO galveno uzdevumu definējis visu veidu fundamentālisma draudu mazināšanu. Kā rāda pēdējo gadu prakse, par fundamentālismu NATO var uzskatīt ne vien islama ekstrēmismu, bet arī, piemēram, latviešu vēlmi saglabāt un pilnveidot savu nacionālo identitāti. Un kam ir vislielākā pieredze latviešu nacionālisma draudu mazināšanā? Protams, Krievijai. Tāpēc tieši Krievijai NATO var uzticēt šo atbildīgo misiju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā ir tik daudz valsts politikas saērcinātu Krievijas pilsoņu un tautiešu.
Aukstu ūdeni uz par vienu jautājumu iekaisušiem prātiem uzlēja arī EDSO amatpersona Žerārs Studmans, kas ierosināja Latvijā izsludināt divvalodību. Lai arī vairāki ierēdņi šo paziņojumu centās noniecināt, tomēr jāsaprot, ka tik augsta amatpersona ar vieglprātīgiem izteicieniem un personīgiem viedokļiem nemētājas. Kā 27. martā dokumentējusi krievu avīze Vesti Segodņa, Eiropas parlaments Latvijai faktiski ir sagatavojis tieši tādas pašas rekomendācijas, un tās būs saistošas, ja mēs turpināsim līst Eiropā. Jautājums: kāpēc gan Studmans tomēr atļāvās tādu dīvainu provokāciju? Tāpēc, ka šāda gaisotnes uzkarsēšana ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai panāktu, ka nākamajā Saeimā maldinātā tauta atkal ievēlētu nacionālās nodevības partijas. Tos pašus suverenitātes grāvējus, kas vārdos tik radikāli rūpējas par latviešu vai krievu tiesībām.
Līšana NATO ir vēl viens, ja ne pats bīstamākais, Latvijas suverenitātes likvidēšanas ceļš. Kā aprādījis starptautisko tiesību speciālists Juris Bojārs (NRA, 1. februāris), parakstot LR un ASV līgumu Par sadarbību masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanas jomā, Latvija faktiski sevi pakļāvusi kapitulācijas režīmam, it kā ASV būtu mūs uzvarējusi karā vai ar militāriem līdzekļiem pakļāvusi koloniālai atkarībai.
Tie, kas sapņo par NATO kā kolektīvu aizsardzības organizāciju pret Austrumu bloka militāriem draudiem, domā aukstā kara gadu kategorijās, kad tas patiešām tā bija. Bet tagad stāvoklis ir kardināli mainījies. Tagad, un it sevišķi kopš 2001. gada 11. septembra, NATO ir ASV dominēta struktūra, turklāt par saviem stratēģiskajiem sabiedrotajiem ASV uzskata nevis Rietumeiropas valstis, bet gan Turciju, Krieviju, Saūda Arābiju, Pakistānu un Izraēlu. Tas skaidri izskanēja konceptuālajā Dž. Buša runā, kurā viņš definēja ļaunuma asi. Ja Austrumu bloka draudu priekšā Rietumeiropa spēja vienoties kopējai stratēģijai, tad tagad, kad ASV ārpolitiku nosaka tās impēriskie tīkojumi visas pasaules mērogā, līdzīgu vienprātību panākt ir gandrīz neiespējami. Tāpēc šī struktūra arvien mazāk atbilst ASV globālajiem mērķiem. Ja nu vienīgi kāda jauna 11. septembra iespaidā tiktu mainīti NATO statūti.
Pēdējos gados ASV savus stratēģiskos mērķus ieradusi panākt ar saviem spēkiem, neiesaistot visu NATO struktūru. Uzticams ASV līdzgaitnieks un pat idejiskais ceļvedis ir bijusi Lielbritānija, ar ko ASV saista īpašas attiecības, kas neiekļaujas NATO kontūrās. Melnajam darbam ASV iesaista albāņu narkoteroristus, līdzīgā statusā nonākušos Ziemeļafganistānas lauku komandierus un citus deklasētus elementus. Protams, var gadīties un laikam arī pienāks laiks, kad lielgabala gaļai kaut kur Afganistānā, Pakistānā, Irākā vai Ķīnā noderēs arī Latvijas puiši, kas, bezdarba un nabadzības mākti, būs priecīgi nopelnīt dolārus, riskējot ar savu dzīvību. Saeima šim nolūkam 31. janvārī atbalstīja lēmumu, ka mūsu bruņotie spēki turpmāk varēs piedalīties starptautiskās militārās operācijās bez starptautisko organizāciju (ANO u.c.) sankcijas, ja šo operāciju iniciatori būs NATO vai ES. Skaisti!
Politiskos režīmus var vērtēt arī pēc to tuvākajiem sabiedrotajiem. Viskonsekventāko un ilgāko atbalstu ASV ir sniegusi Izraēlai. Par kara noziegumiem apsūdzētā Izraēlas premjera Ariela Šarona laikā Izraēla atklāti pārgājusi uz klaji fašistiska un rasistiska rakstura genocīdu pret okupēto Palestīnas tautu. Nonācis pat tik tālu, ka Izraēlas armijas virsniekiem valdība liek izmantot tās nomierināšanas metodes, ko hitlerieši savulaik vērsa pret Varšavas sacelšanos, bet sagūstītajiem palestīniešu gūstekņiem uz rokas tiek tetovēts kārtas numurs (kā Hitlera koncentrācijas nometnēs). Genocīdu pret palestīniešiem var vērtēt kā pasaulē lielāko terora akciju kopš II pasaules kara. Pret sievietēm, sirmgalvjiem, bērniem un akmeņiem bruņotiem Palestīnas jauniešiem tiek raidīti tanki, helikopteri, aviācija un modernākās raķetes. Saudzētas netiek pat divu pasaules lielāko reliģiju kristietības un islama svētvietas. Un Amerika šo rasistisko teroru atbalsta, turklāt arābu kaimiņvalstīm draudot ar kodolieročiem, ja tās uzdrīkstēsies palestīniešus atbalstīt.
Es nezinu, cik Latvijā palicis cilvēku, kas arvien tic leģendai par Ameriku, kas visā pasaulē aizstāv brīvību un demokrātiju? Buša runu nācijai par ļaunuma asi ASV likumdevēji 77 reizes (!) pārtrauca ar vētrainiem aplausiem un vienbalsīgi atbalstīja. Tik trulu vienprātību apbrīnotu gan Staļins, gan Hitlers. Ja par maz ar ASV izvērsto genocīdu Irākā un Dienvidslāvijā, tad pēc 11. septembra pat mazam bērnam vajadzētu rasties skaidrībai, ka darīšana ir ar fašistisku režīmu, kam sagribējies pakļaut visu pasauli, kas pret visu pasauli vērsis kodolkara šantāžu. ASV Latvijai var garantēt tādu pašu drošību, kādu 1941. gadā mums garantēja Hitlers, sākot ar 1939. gada Ribentropa Molotova paktu. Vai mūsu zēni atkal grib karot un mirt Waffen SS leģionos?
Otrs NATO paplašināšanas mērķis ir tīri komerciāls. Kā zināms, Amerikas parazītisko ekonomiku apdraud smaga saimnieciskā krīze. Daļēji šo krīzi nolemts mazināt ar militāro izdevumu kāpināšanu (līdzīgi kā to darīja Hitlers). ASV militārais budžets tuvojas 400 miljardiem dolāru gadā, šogad vien pieaugot par 40 miljardiem, kas (t.i., 40 miljardi) ir vairāk nekā jebkuras citas valsts aizsardzības budžets. Protams, ASV fašistiskā valdība rēķinās savu militāro arsenālu ne tikai nomest uz neaizsargātu afgāņu, irākiešu vai irāņu galvām, bet arī pārdot saviem vasaļiem. Kā zināms, viens no galvenajiem noteikumiem uzņemšanai NATO ir kandidātvalsts armijas pārbruņošana pēc NATO standartiem. Un šo jauno bruņojumu jāiepērk galvenokārt no ASV. Latvija vēl nav iestājusies NATO, bet jau sākusi palīdzēt krīzē grimstošajai Amerikai, no ASV militārā koncerna Lockheed Martin iepērkot trīs TPS 117 tipa radariekārtas, kas katra maksā ap 7,5 miljoniem latu. Ja mūsu virzīšanās uz NATO turpināsies, šīs palīdzības summas būs skaitāmas miljardos. Ar to es negribu teikt, ka Latvijai vispār nebūtu jābruņojas, bet tas būtu jādara atbilstoši mūsu, nevis NATO stratēģijas vai ASV prioritāšu, vajadzībām. Latvijas aizsardzībai būtu daudz lietderīgāk pēc Šveices parauga apbruņot un sagatavot savu Zemessardzi, nevis rūpēties par ASV militārajiem koncerniem un spiegošanas sistēmām.
Latvijai nepieciešama attīstības politika un bruņota neitralitāte
Kritizēt ir labi un viegli, bet, lai tas neizskanētu tukšumā, nepieciešama alternatīva. 12 pastāvēšanas gados Latvijā tā arī nav bijis sabiedrības diskusijas par ceļu, kāds Latvijai ejams, lai šajā mainīgajā pasaulē nosargātu savu neatkarību un attīstītu savu valsti, lai gan tieši ar šo jautājumu vajadzēja sākt.
Latvieši dažādos laikos ir līdz riebumam izkalpojušies dažādiem kungiem un vismurgainākajām ideoloģijām. Un pateicību par to, protams, gaidīt būtu velti citas tautas nolād gan sarkanos strēlniekus, gan Waffen SS leģionārus. Arī savai tautai šie svešu kungu kalpi neko labu nav devuši tikai nelaimi, atriebību un nievas. Mazāk bijis tādu latviešu, kas apzinīgi cīnījušies tikai par savas tautas taisnīgajām interesēm, bet tieši par to neviens mūs neviens nelamā un neniecina, bet klusāk vai skaļāk ciena. Vai grūti izdarīt secinājumus?
Mēs Eiropā neesam vienīgā skaitliski mazā tauta, un skaitlisko lielumu var itin viegli mainīt. Ja arī mēs varam kaut ko mācīties no citām Eiropas tautām, tad jāmācās no tām, kas šajā naidīgajā vidē tomēr sekmīgi atradušas sev vietu. Gribētu minēt Šveici, Somiju un Zviedriju (pēdējā gan kādreiz bija lielvalsts). Tās visas ir labklājības zemes, un ja runājam par moderno laiku, kopēja tām ir neitralitāte, morāla stāja un rūpes par savas tautas labklājību. Neviena no šīm valstīm nav iekļāvusies militāros blokos un nav piedalījusies netaisnīgos karos. Bet visas šīs valstis ir spējušas uzturēt draudzīgas un abpusēji izdevīgas attiecības ar kaimiņvalstīm, un vajadzības gadījumā rādījušas visai pasaulei morālas izcilības piemēru. It sevišķi to varētu teikt par Šveici.
Tieši Šveicē dzimusi starptautiskā Sarkanā krusta organizācija, kurai bijusi humāna misija visos konfliktos un posta rajonos (ne velti amerikāņi savā netīrajā Afganistānas kampaņā vispirms bombardēja un padzina Sarkanā krusta misionārus, lai nebūtu neērtu liecinieku). No Šveices nākušas arī Ženēvas konvencijas, uz kurām var balstīties no netaisnības cietušās tautas. Šveice ir droša teritorija, kurā var tikties un runāt naidā nonākušās puses. Revolūciju laikos Šveicē patvērumu guvuši visu tautu humānisti, arī mūsu Rainis. Bet Šveice nav arī nekāda naiva miera dūjiņa, ko katrs bandīts var apcelt un aplaupīt.
Šveices neitralitāte ir bruņota. Šveice visīsākajā laikā var veikt totālu mobilizāciju. Katrs šveicietis ir labi apmācīts, mājās tur modernu bruņojumu un citu savas dzimtenes aizsardzībai nepieciešamo, kā arī zina, kura objekta drošība viņam uzticēta. Šveice neļāva sevi ievilkt ne I pasaules kara neprātā, ne II pasaules karā. Šveici aizskart neuzdrīkstējās ne Hitlers, ne Staļins, ne amerikāņi. Šveice savā teritorijā neizvieto NATO radarus. Šveicē nav mafijas. Šveices valstsvīri netaisa skaļas kampaņas (vai kāds zina Šveices prezidenta uzvārdu?), ne korupcijas skandālus. Bet Šveice reāli apkaro starptautisko korupciju, nežēlojot pat Maskavas Kremļa bosus. Šveicē nav nacionālu un reliģiozu konfrontāciju, lai gan to apdzīvo dažādas tautas, kas neatsakās no savas nacionālās identitātes, un dažādu ticību cilvēki. Šveicē valda tiešā demokrātija, un par katru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu tauta balso referendumā. Šveice nelien nekādās starptautiskās organizācijās (nesen gan nobalsoja par iestāšanos ANO), bet neviens nevar apgalvot, ka Šveice ir izolēta vai ka pasaule par šo zemi nekā nezina. Gluži otrādāk Šveice ir viena no attīstītākajām valstīm pasaulē, tās produkcija un slava ir paraugs visai pasaulei. Un kurš ir dzirdējis kaut ko sliktu par Šveici, ja neskaita nekaunīgo holokosta industrijas (ASV ebreja Normana Finkelšteina termins) uzbrukumu Šveices bankām?
Diez vai Latvija spētu burtiski nokopēt Šveices modeli un diez vai tas nepieciešams. Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli un vēsturiskās saknes, daudz mēs varētu mācīties arī no Somijas. Somija gan ir iestājusies ES, bet to darīja citādi. Somi nesteidzās aizvērt vienu sarunu sadaļu pēc otras un nezemojās Briseles priekšā, bet klusi un neatlaidīgi četrus gadus cīnījās par katru iestāšanās līguma pantu, maksimāli nodrošinot savas nacionālās intereses, panākot īpašas atkāpes no vispārējiem ES principiem. Bez tam Somija uz ES altāra neziedoja savu saimniecisko sadarbību ar Krieviju, bet to pat paplašināja, izmantojot Baltijas valstu tuvredzību un stulbumu. Lai cik tas tagad izskatītos vilinoši, Somija nedomā stāties NATO, ne savus puišus sūtīt uz Afganistānu, lai gan somiem ir moderna armija.
Somijas politika ir izsvērta un tālredzīga. Vienlaikus Somijas valdība aktīvi atbalsta savus uzņēmumus, iegulda līdzekļus pasaules klases tehnoloģiju ieviešanā, bet atbilstoši savām interesēm. Zīmīgi, ka somu telekomunikāciju firmas Sonera kontrolpakete, kurai mūsu valdība gatava atdot visu sakaru sistēmu, pieder Somijas valstij. Nekādu neprātīgu privatizāciju, afēru, izpārdošanu vai izdabāšanas ārvalstu investoriem. Tā ir Somija! Un arī par šo valsti reti nākas dzirdēt ko sliktu. Pat no Krievijas, kas cietusi Somijas karā. Te vietā teiciens: ja cienīsi pats sevi, tad arī citi tevi cienīs.
Ņemsim likteni savās rokās!
Jautājums ir, vai Latvijas sabiedrība spēs vienoties par trim fundamentāliem principiem: 1) valsts suverenitāte; 2) Latvijas bruņotā neitralitāte; 3) valsts diriģēta un uz vispārējas labklājības principiem balstīta attīstības politika? Es personīgi neredzu iemeslus, kāpēc šādi principi kādam varētu būt nepieņemami. Atliek vien pārvarēt tās pašu būvētās psiholoģiskās barjeras, kas mums traucē pilnībā apzināties savas kopīgās intereses. Ja neskaita jau minēto pseidoreliģisko eirokultu, liela sabiedrības daļa iestigusi tīri padomiskā šizofrēnijā un apātijā. Man bijušas personīgas sarunas arī ar vairākiem redzamiem politiķiem un augsta ranga ierēdņiem. Viņi visu labi saprot, par eiroparadīzi nekādas ilūzijas nololo, tikai bezpalīdzībā plāta rokas, jo netic iespējām kaut ko mainīt. Bet, tiklīdz viņi tiek pie publiska mikrofona, tā atkal jāklausās sen apnikusī eiro un NATO pātaru caureja. Tas tik ļoti atgādina padomju perioda pēdējo desmitgadi, kad sapulcēs komunisti runāja vienu, bet pie galda pavisam citu, ka atkal rodas visai kutelīga nojausma par tiem nožēlojamiem pamatiem, uz kuriem mēs visus šos gadus esam balstījuši savu dzīvi.
Skaidrs ir viens: pati vara savu politiku nemainīs, ja nejutīs plašu sabiedrības spiedienu. Ar savu klusēšanu mēs šo slimību uzturam un ļaujam tai pāriet hroniskā fāzē, kas vairs nepakļausies ārstēšanai, bet radīs aizvien jaunus neatgriezeniskus kaitējumus. Katra eirointegrācijas diena vājina mūsu suverenitāti, pašapziņu un morāli, nodara milzīgus materiālos zaudējumus. Bet vēl šausmīgākas par tiešajiem zaudējumiem ir mūsu neizmantotās iespējas. Tāpēc Latvijas suverenitātes graušana ir jāaptur. Un jo ātrāk, jo labāk priekš mums.
Ceļi un iespējas ir dažādas. Jau apnicis klausīties cilvēku žēlabās par to, ka nekas jau nav mainījies un gan jau būs vēl sliktāk. No kā gan kaut kas mainīsies, ja mēs vēl neko neesam darījuši, ja neskaita pasīvu piedalīšanos četros gados reizi varas rīkotajā vēlēšanu rituālā? Tāpēc pareizāk ir jautāt: ko es atbilstoši savām iespējām esmu paveicis, lai dzīve mainītos uz labo pusi? Un šādā nozīmē darāmā ir neaptverami daudz, un to var darīt katrs un katru dienu: savās mājās, pagastā, ielā, darbavietā, sabiedriskās organizācijās, kultūras jomā, savā pašvaldībā, visā Latvijā. Un katram darbam būs zināmas sekas un augļi, un kopumā mūsu darbi viens otru pastiprinās, līdz iegūs neatgriezenisku plūdumu. Atliek izkustināt sevi un pārējos. Partejiskām simpātijām, modei, turībai, stilam, dzimtei, vecumam, tautībai un citām atšķirībām, kas šajā stagnātiskajā laikā mēdz mūs šķirt, jaunajā kustībā nebūs būtiskas nozīmes, ja vien mūs vienos galvenie valsts iekārtošanas principi. Gluži otrādi mums jānovēršas no nacionālās nodevības partiju mākslīgi uzkurinātajām kaislību kampaņām, kas tikai novērš uzmanību no būtiskiem jautājumiem un šķeļ sabiedrību. Kustība par neatkarību (starp citu, tieši tāda nosaukuma organizācija jau sākusi veidoties) jāuztver kā sabiedrības rīcības spējas atjaunošana, likteņa ņemšana savās rokās, savas nākotnes aktīva veidošana.
Plašas tautas kustības organizēšana prasa laiku un lielu darbu. Turklāt šim procesam nepieciešams katalizators. Viens no šādiem katalizatoriem varētu būt juristu izstrādāts iesniegums Satversmes tiesai, kurā tiktu prasīta antikonstitucionālas politikas apturēšana, valsts suverenitāti graujošu likumu un līgumu anulēšana, cilvēka tiesību pārkāpumu un genocīda novēršana. Jāaptur to antikonstitucionālo institūciju darbs, kas grauj valsts suverenitāti, ārvalstu interesēs diskriminē mūsu pilsoņus un par budžeta līdzekļiem propagandē Latvijai naidīgas idejas. Šīm institūcijām atvēlētie un ieplānotie līdzekļi jāizmanto Latvijas suverenitātes veicināšanai, Latvijas attīstības stratēģijas izstrādei, līdzsvarotas ārpolitikas koncepcijas izstrādei, nelikumīgas privatizācijas pārskatīšanai, Latvijas resursu apzināšanai un mūsu kultūras atbalstam.
Juristiem būtu jāizstrādā arī tipveida iesniegumi, kurus varētu izmantot cilvēki, kas līdzšinējās politikas dēļ zaudējuši mājokli, darbu un iztiku, nav spējuši saņemt medicīnisko palīdzību, trūkuma dēļ nav spējuši izglītoties, tiek pakļauti vergu darbam un patvaļai ārvalstu firmās (mežizstrādē, šūšanas, trikotāžas cehos u.c.). Šādu sūdzību skaits varētu pārsniegt miljonu.
Vienlaikus jādomā par apsteidzoša referenduma sarīkošanu par Latvijas suverenitāti. Referendums juridiski jānoformē tā, lai tautas vairākuma atbalsts suverenitātei būtu saistīts ar automātisku eirointegrācijas un NATO integrācijas procesa apturēšanu, kā arī ar to līdz šim bez tautas piekrišanas parakstīto saistību anulēšanu, kas ir pretrunā ar valsts suverenitātes principiem. Pozitīvs referenduma iznākums nozīmētu arī valsts politikas maiņu attīstības, sabiedrības sociālās labklājības un nacionālo interešu ievērošanas virzienā. Protams, šāds referendums nav jāgaida no augšas, bet jāorganizē pašiem. Bez tam jārēķinās, ka referendums ir ļoti smalka lieta, kas var izrādīties kā abpusēji griezīgs zobens. Nacionālās nodevības partiju un viņu ārvalstu sabiedroto iespējās ir sarīkot sava veida 11. septembri, lai šoka stāvoklī panāktu sev vēlamo tautas vienprātību. Tāpēc no apakšas iniciētu referendumu var rīkot tikai pēc tam, kad opozīcija eirokursam ir organizējusies un pārgājusi aktīvā fāzē.
Nāk pavasaris, tāpēc īstais laiks padomāt par protesta akcijām. Gandrīz katrai dzīves jomai tiek gatavotas kārtējās kaitnieciskās reformas, katru dienu jauni korupcijas skandāli, katru nedēļu tiek iecerēta kādas mūsu nacionālās bagātības daļas izpārdošana, kāda kārtējā ārvalstu investora ielaišana utt., bet mēs klusējam. Piemēram, pašlaik katra rajona centrā grasās ienākt kāds ārvalstu lielveikals (ja jau nav ienācis), kas iedzīs bankrotā desmitiem mazo veikalu, maizes ceptuvju, kafejnīcu un citu pakalpojumu sniedzēju. Ja tagad to neapturēsim, rudenī sūdzēties būs jau par vēlu. Arvien pār Latviju kā Damokla zobens karājas Latvijas interesēm nepieņemamais celulozes kombināta projekts. Arvien nav atmestas ieceres par Latvenergo sadalīšanu, pārstrukturēšanu un izvazāšanu t.s. investoriem.
Var rīkot arī pozitīvas akcijas, kurās tiek prasīts kaut ko celt vai ierīkot ar saviem spēkiem un resursiem, pašvaldībām pārņemt savas finansu lietas, nevis dalīties ar ārzemju bankām utt. Mūsu nelaime tā, ka Latvijā vispār nav izveidojusies sabiedrisko akciju tradīcija. Paskatieties uz Franciju vai Itāliju! Vai mēs esam sliktāki?
Sabiedrības domāšanu lielā mērā nosaka masu informācijas līdzekļi. Nav nekādas jēgas strīdēties par vai pret abonenta maksas ieviešanu, bet vispirms jāpanāk, lai mūsu televīzija un radio patiešām būtu Latvijas (!) televīzija un radio, nevis ārvalstu reklāmas un koloniālā kultūras surogāta notekkanāli. Izslēgsim šos kanālus un noliksim televizorus uz palodzes ar ekrānu uz ielas pusi! Boikotēsim laikrakstus, kas piesārņo mūsu apziņu ar eiromurgiem, atbalstīsim tos (kad tādi radīsies), kas raksta par mūsu reālajām problēmām un nenodarbojas ar lētu propagandu! Un kur palikusi mūsu bardu un protesta dziesmu tradīcija, ja neskaita Kasparu Dimiteru? Kāpēc guļ un uz ko gaida baznīcu draudzes? Kur palikuši mūsu folkloristi? Kur tautas teātri, kas spēj parādīt kaut ko vērtīgāku par dekadenci un pornogrāfiju? Kur talku tradīcija? Kāpēc Līgo svētkos tik maz ugunskuru un dziesmu?
Protams, ar Kustību par neatkarību nevajadzētu pieļaut sabiedrības šķelšanu citā nozīmē. Jārēķinās ar cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ tomēr ideja par iekļaušanos Eiropas dzīvē ir tuva un dārga. Viņus nav automātiski jāsauc par nodevējiem, ar viņiem ir sirsnīgi jārunā. Varbūt var vienoties, ka pilnīgi no idejas par iestāšanos ES mēs neatsakāmies. Taču jāsaprot, ka pašlaik mēs esam vāja un izpostīta valsts, ar kuru neviens nopietni nerēķinās un kura Eiropas savienībā nevar būt līdztiesīga dalībniece. Pat Eiroparlamenta deputāte 21. martā TV Panorāmā pateica vārdus, kas būtu jāiegalvo katram latvietim: Vājas valstis Eiropas savienībā izdzīvot nevarēs.
Tāpēc jautājums par iespējamo pievienošanos ES ir jāatliek uz kādiem 10 gadiem, un šis laiks jāizmanto Latvijas nostiprināšanai. Tikmēr būs redzams, kādu ceļu izvēlējusies pati Eiropas savienība nacionālu valstu savienību vai unitāru federāciju. Vai arī šī savienība līdz tam laikam izjuks pati. Un arī Latvija, ja šos 10 gadus būsim lietderīgi izmantojuši, labāk jutīs, vai tai patiešām šāda savienība nepieciešama. Turklāt mēs būsim cienījama valsts, ar ko rēķināsies un kurai nediktēs noteikumus.
* suverenitāte 1. valsts augstākā vara savās iekšējās lietās un neatkarība no citām valstīm starptautiskajās attiecībās. 2. neatkarība, patstāvība darbībā. (Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 1999).
Jānis Kučinskis,
Kustības par Neatkarību dalībnieks,
e-pasts: mees_pashi@delfi.lv
