PAR APRĒĶINA LAULĪBĀM AR EIROPAS SAVIENĪBU

Savus gadus divpadsmit atpakaļ Mihails Gorbačovs, Rietumos ciemojoties, sevi un Padomju Savienību ieaicina Eiropas “kopējās” mājās. Īsta “šoka terapija” rietumniekiem! Uz atbalsīm nav ilgi jāgaida. Ja nemaldos, žurnālā "The Economist" parādās karikatūra, kur redzam Gorbačovu ar nekoptu skrandaiņu baru. Pienākuši pie lepna nama logiem, viņi badīgi skatās ēdamistabā, kur pie pilna galda jau draudzīgi sēž britu Džons, franču Marianna, vācu Miķelis un viņu kaimiņi Eiropas Savienībā (ES). Pie galda visas vietas ir aizņemtas. Nav šaubu, ka labo laiku svinētāji ir nepatīkami pārsteigti un šai rēgainajai parādībai galīgi nesagatavoti.

Šodien Baltijas valstis ir ES priekšnamā. Prātā stāv Apvienoto Nāciju (UN) prezidenta Kofī Anāna viņa Nobela uzrunā teiktais, ka mazajām valstīm ir labāk iesaistīties starptautiskos procesos. Nav labi būt atstumtiem. Nāk laiks izšķirties par ienākšanu radniecīgā un tomēr vēl neierastā sabiedrībā. Šī lēmuma vērtējumus nedrīkst vienkāršot. Šajā lietā ir savu plusi un mīnusi. Domājot par mīnusiem, tie man liekas vēl lielāki citās iespējamās izvēlēs. Plusi lielā mērā ir saistīti ar darbiem, kas Latvijai būs jāveic agrāk vai vēlāk. Arī plusi man liekas Latvijai vairāk vērti ES ietvaros. Tikai visu kopā ņemot, es nonāku pie stingras pārliecības, ka jābalso par iestāšanos ES. Ar uzskatiem un slēdzieniem, kas mani vedina iet bagāto radu pulkā, lūdzu lasīt manas pārdomas tālāk.

Tautu apvienošanās

Lai aizbrauktu uz ES, nav tik vienkārši, kā nopirkt dzelzsceļa biļeti pirmā vai otrā klasē. Tad jau drīzāk tā atgādina iestāšanos klubā, kur, kādam iebilstot, kandidātu var vienkārši noraidīt. Jau labāks piemērs ir uzņemšanas process kādā no Amerikas labākajām augstskolām, kur kandidātus sver un mēra visdažādākos veidos. Prasībās iekļauj augstus vērtējumus par kandidāta intelektuālām spējām un sasniegumiem, vidusskolas kvalitāti, priekšmetu izvēli, atzīmēm, vadības vai citiem izkoptiem talantiem, skolotāju atsauksmēm, speciālos domrakstos izteiktu ideju bagātību un pat kandidāta raksturu. Gandrīz lieki teikt, ka augstskolas meklē gan viegli mērojamu izcilību, gan vēlamu dažādību. Jāteic, ka taisni pēdējā jautājumā lielākās grūtības sastop vērtētāji, kas nespēj vienoties par to, kas ir īsti vērtīgs un vēlams. Šādā situācijā atsevišķas kļūdas nav pārāk nozīmīgas. Amerikā abpusējās izvēles iespējas ir pietiekami lielas. situācijās izdarītās kļūdas būtu nozīmīgas. Izcils students vienmēr var iekļūt kādā ļoti labā skolā, bet ļoti labās skolas vienmēr būs piepildītas ar izciliem studentiem. Kad apvienojas tautas, izvēle ir maza un lēmumi ir vēsturiski nozīmīgi. Šajā gadījumā iespēja izšķirties par piemērotāku izvēle ir būtībā vienreizīga. Kad mainās tautu attiecības, laika faktors arī ir ņemams vērā. Kā uz to norādu zemāk, šodien ir īstais brīdis iestāties ES.

Dažus gadus pēc Gorbačova teiktā es pats rakstu par Baltijas valstu izredzēm iestāties ES. Toreiz es priecājos par Baltijas valstu arvien labākiem vērtējumiem pasaules finansu presē. Tie un saimnieciskais kopprodukts tad vēl ir tālu no visām ES valstīm, varbūt salīdzināms ar to, kas vērojams kādā visnabadzīgākā Grieķijas kalnu ciematā vai atpalikušā Portugāles pagastā. Rakstu tālāk, ka Baltijas valstīm būtu labāk, ja tās pietuvosies vismaz zemākiem ES valstu līmeņiem. Kopš tā laika, Baltijas valstīm ir gājis labāk, bet Rietumeiropa arī nav stāvējusi uz vietas. Mazturīgās ES valstis, kas joprojām saņem ES saimnieciskos pabalstus, tagad ir norūpējušās par to, ka tie jau tuvākā nākotnē varētu tikt piešķirti citiem. Šo valstu prezidenti mīļi runājas ar Latvijas prezidenti, norāda uz viņu dziļo izpratni mūsu rūpēs un sola savu mūžīgo draudzību. Mēdz teikt, ka diplomāts ir goda vīrs, kurš melo savas valsts interesēs...

Tā tad domājam nevis par ciemošanos vai pat ielaušanos Eiropas “kopīgās mājās”, bet mēs vairāk satraucamies par šķietami bargiem uzņemšanas noteikumiem un dažādām, varbūt pat netaisnām, prasībām. Tās, vismaz sākotnēji, neformulējam mēs, bet citi. Vadošās definīcijas un beidzamie līguma noteikumi būs tie, ko sarunās.

Uzņemšana ES visvairāk ir uzskatāma par vienošanās procesu. Franči, uzauguši citā kultūrā, teiktu, ka te ved sarunas aprēķina laulību līgumam. Vienošanās nav aprēķināms kā abiem līguma slēdzējiem vienlīdzīgi vērtīgs rezultāts. Vienlīdzīga labumu sadalīšana ir tīra utopija, ko mēģina praktizēt mazturīgos klosteros un īsti nabadzīgās zemēs. Labākā gadījumā līguma noteikumi būs sarunu vedējiem tikai vairāk vai mazāk pieņemami. Tad vienošanās noved pie abpusēja, pietiekama izdevīguma. Neizdevīgi līgumi ātri noved pie tālākām grūtībām un ne vienmēr sekmīgiem centieniem tos revidēt.

Kā jau aprēķina laulībās, mēs varam tikai cerēt, ka lielāka tuvība, un varbūt pat īsta mīlestība, nāks ar laiku, kopīgi strādājot un dzīvojot. Īstenībā mēs šo aprēķina laulību lietā mazāk skatāmies uz to, kas ir jau šodien iespējams. Nākotne šajās attiecībās ir svarīgāka. Mēs visi ceram salīgtās attiecības uzlabot.

Attiecības mainās un vienošanās procesi parasti turpinās arī pēc līguma noslēgšanas. Mēs domājam par problēmām, kas jāatrisina visā drīzumā vai arī vēlāk, vienmēr cerot uz labāku, abām pusēm izdevīgu, rītdienu. Vienošanās atkal un atkal būs meklējama par abpusējiem labumiem un pienākumiem un gaidāmo saskaņu. Daudz kas no šīm dinamiskām attiecībām būs pat tikai ikdienas sadarbība, bez īpašām formalitātēm. Īstenībā, kā jau to dzirdam par pašreizējām sarunām, visgrūtāk ir vienoties par to, kā novērtēt saderināto pagātni un nākotnes nolūkus. Baltijas valstu sarunas kavē ne tikai pieļautā dažādība dažu ES valstu praksē, bet arī tas, ka iespaidīgais šķirtenis dzīvo turpat kaimiņos un joprojām izrāda nepatīkami lielu interesi par savu aizgājušā partnera dzīvi un nodarbošanos.

Kopīgas valstu apvienības ideja nav jauna. Ja agrāk par to visvairāk domā iekarotāju kara vadoņi un likumu devēji, tad pēc Pirmā pasaules kara to ierosina Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudrō Vilsons. Kad Amerikas tauta viņam nepievienojas, izveidojas tikai vārgā Tautu Savienība (League of Nations), kas iznīka Otrā pasaules kara laikā reizē ar ātri aizmirsto Baltijas valstu patstāvību.

Arī agrāk paceļas doma, ka ciešāka Eiropas valstu savienība ir vēlama un nopietni apsverama. Šādas Pan-Eiropas apvienības pamatā ir ne tikai kopīgi tirgi, bet arī demokrātiskas un miermīlīgas pieejas internacionālās attiecībās un uzmanīga ievērība atsevišķu tautu kulturālām un polītiskām tradīcijām. Šīs idejas un modernās Eiropas apvienības tēvs ir agrākās Austro-Ungārijas (Bohemijas provinces) grāfs Rihards fon Kūdenhove-Kalergī. Kalergī vispirms domā par idejisko saskaņu Donavas, vēlāk visas Eiropas valstu apvienībā. Savos uzskatos Kalergī noteikti atdala Krieviju nost no Eiropas kā nepiemērotu kaimiņu; viņš baidās arī no Eiropai pasvešās Amerikas. Viņam pievienojas iespaidīgi Eiropas polītiķi. No tiem pazīstamais Baltijas valstu draugs, lielais franču valstsvīrs Aristīds Briāns, Pan-Eiropu popularizēja Tautu Savienības sapulcēs 1929. gadā. Mans tēvs, vienmēr apšaubījis vientulīgas Latvijas spējas par sevi rūpēties, ir Pan-Eiropa kustības vadītājs Latvijā; man tiek skaistas, Pan-Eiropas papildpastmarkas, zeltainas ar sarkano krustu. Šo kustību iznīcina Eiropas diktatori.

Tagad par pašaizsardzību Rietumos rūpējas Ziemeļatlantika apvienība (NATO), kura pulcē senus draugus un pat vēl nesen naidīgos kaimiņus. ES nav militāro funkciju, un tas ir labi. Rietumu aizsardzība bez Amerikas nav iedomājama. Baltijas valstis vienas pašas sevi aizstāvēt nevar, un to nespēj arī Apvienotās Nācijas (UN), Tautas Savienības diezgan nespēcīgā pēctece. Visai pasaulei ir neiespējami vienoties par visu. Pastāv milzīga uzskatu un interešu dažādība un prioritātes. Tāpat domstarpības saimnieciskās lietās visas pasaules mērogā ne vienmēr sekmīgi cenšas izlīdzina Pasaules Tirdzniecības Organizācija (WTO). Toties’ ES var koncentrēties uz tuvējo kaimiņu problēmām un veidot stipru Eiropas saimniecisko un polītisko apvienību ar lielā mērā kopēju labklājību. Tagad atgriežamies pie šiem ES jautājumiem.

Runājot par ES, uzsvērsim, ka tā pakāpeniski veidojas pēc Otrā pasaules kara, vispirms ar franču un vācu sadarbības līgumu tēraudrūpniecībā, tad ar trīs mazo valstu muitas ūniju Benelux un Rietumeiropas koptirgus organizāciju. Šai pieredzei ir milzīga nozīme ES izveidē un paplašināšanai. Tagad apvienošanās procesos runājam par tādu Eiropu, kur būtībā nav lielu un neatrisināmu domstarpību par politiskiem procesiem un saimnieciskām problēmām. Īstenībā nav pat lielu grūtību atsevišķām valstīm pieļaut paturēt lielāko patstāvības daļu un savā ziņā tiešam lielu dažādību polītiskos uzskatos un saimniecības organizācijās. Tomēr ES vadītājiem, tālāk veidojot saskanīgu savienību, ir jāņem vērā gan savu, gan Baltijas valstu agrāko vēsturi un neseno pieredzi. Jāņem arī vērā ne tikai Baltijas valstu gatavība strādāt un dzīvot ES, bet arī tas, ka Krievija joprojām ilgojas iekļūt Eiropas “kopējās mājās”. Mēs varam droši pieņemt, ka viens no galvenajiem ES vadības uzdevumiem vistuvākajā nākotnē būs atrast visiem piemērotu izkārtojumu attiecībām ar Krieviju un citām agrākām padomju republikām. Tas, starp citu, mani vedina domāt, ka reāli labas Latvijas attiecības ar Ameriku, Krieviju un citām lielvalstīm būtībā veidos ES, aizstāvot savu biedru saimnieciskās intereses. ES ir sarunās spēcīgāka par atsevišķām mazajām valstīm. Tieši ES vienošanās par tirdzniecību ar Krieviju (un arī Ameriku) ir stratēģiski svarīga arī Latvijai. Atcerēsimies, ka ES savai nākotnei vēlas Krievijas tirgus un vairāk Krievijas naftu, gāzi un izejvielas.

Visumā var teikt, ka laika tecējumā ar lielu darbu Baltijas valstis, īpaši Latvija, ir vienojušās ar ES pārstāvjiem par turpat 30 iestāšanās līguma sadaļām. Palikušas tikai dažu sarežģītu problēmu, ieskaitot attīstības plānus, aizsardzību un pabalstu izkārtojumus jau tuvākā nākotnē, līdz šī 2002. gada beigām. Attiecībā uz krievu bezpavalstniekiem Latvijā, ir skaidrs, ka daļa no tiem vienmēr apšaubīs lietderību iestāties ES. Viņi nevēlas Latvijas aprēķina laulības ar ES, jo viņi mīl Padomju Savienības pēcteci, Krievijas Federāciju. Šī pēdēja problēma kārtojas pati no sevis, Otrā pasaules kara padomju veterāniem izmirstot.

Latvijas iestāšanos ES izšķirs latvieši Latvijā. Ņemot vērā progresu sarunās, liekas, ka Latvija ir, kaut arī tikai nesen, sasniegusi augstu sarunu vadības līmeni un profesionālu izpratni komplicētos jautājumos. No polītiskā viedokļa, ES valstis varbūt vēlas vairāk jau tagad. Taču ir arī skaidrs, ka lielākus kopīgus labumus ES var iegūt ātrāk ar pēc iespējas agru Baltijas valstu uzņemšanu ES. Šajā gadījumā tālāka gaidīšana pati par sevi nekā daudz vairs nevar dot.

Gaidot aicinājumu balsot par iestāšanos ES, vēl priekšā ir liels un steidzams sabiedriskās izglītošanas darbs. Spriežot no tiem priekšlikumiem, ko esmu redzējis senāk, ES prasības tiek bieži pārprastas un agrākie iesniegumi Briselē ir sagatavoti nevērīgi, kļūdaini un paceltiem jautājumiem neatbilstoši. Šodien atbildes uz ES prasībām ir rūpīgi sagatavotas un dod labus pamatus dažādo problēmu izpratnei. Taču tautai šis skološanās process ir daudzkārt aizgājis garām, bet laika līdz lēmumam par iestāšanos ir palicis maz. Manuprāt, lielāka atklātība par par sarunām ar ES ir nepieciešama, lai tauta patreiz tās pareizi izprastu un vairāk izticētos sarunu vedējiem.

Apsvērumi balsotājiem

Balsotājiem principā ir trīs izvēles.

Pirmā ir paļauties uz labvēlīgu likteni un absolūtu brīvību, kā arī raudzīt izdzīvot pašiem ar saviem spēkiem, neiesaistoties plašākā apvienībā. Šāda izvēle ir virzība, kas ir līdzīga visas tautas dzīvošanai naturālā saimniecībā, maz importējot un maz eksportējot. Tas ne tikai tikai ierobežo, bet arī kavē modernas saimniecības attīstību. Brīva tauta neizolējas no citām, nestāv malā, bet spēj brīvi rīkoties. Pat ja Latvija spētu ražot vairumu no šodien nepieciešamām precēm, to izmaksas būtu bezjēdzīgi augstas. Šāds mēģinājums apmierināt pašu latviešu vajadzības var laikā gaitā būt tikai nesekmīgs. Izvēloties šo ceļu, sabiedrisko kārtību sagraus vispārēja nabadzība, neapmierinātība un kontrabandas tirdzniecība, vai arī to nožņaugs pašu uzraugu un kontrolieru bari. Valsts būs tik nespēcīga, ka tajā savu kārtību ievedīs stiprākais kaimiņš. Doma, ka Latvijas valsts sarunu vedēji vieni paši izkārtos vislabākās attiecības ar uzņēmējiem tuvākos un tālākos kaimiņos, mani pēc desmit gadu nesekmīgiem centieniem nepārliecina.

Otrā iespēja ir noraidīt iestāšanos ES un apzināti mesties lielā kaimiņa apkampienos. Ir gluži iespējams, ka Krievijā jau rīt izveidosies labāka saimnieciskā sistēma. Tā būs pakārtota īpatnējai kārtībai, ko grūti saukt par demokrātisku Rietumu izpratnē. Latvijai šādas Krievijas valdnieki nevar ne solīt, ne dot pat ierobežotu autonomiju. Šādā apvienībā var dominēt tikai lielākais un stiprākais partneris.

Atliek trešā iespēja. Tā ir pārdomāta brīva izvēle iestāties demokrātiskā Rietumu valstu apvienībā ES. Ir daži, kas saka, ka tā Latvija var pazaudēt savu brīvību. Ja brīvība noliedz katru iespēju būt draudzīgu tautu saimē, tad tā ir tikai iebaidītas bārenītes brīvība. Īsta brīvība nav meklējama izolācijā, bet piemērotāku biedru un pieņemamu partneru izvēlē. Politiski ES nav saredzama nevienas valsts hegemonija. Nav arī ne vienas noteicošas valodas, visu aptverošas kultūras vai vienas stipras reliģiskas pārliecības. Kā to norāda itāļu rakstnieks Umberto Eko, ES būs daudzvalodu un daudzkultūru kopiena. Tā neapdraud nevienu no savienībā iekļautām valstīm. Šī ir vienīgā no trim iespējām, kur tautu dažādība tiek ne tikai pieļauta, bet ir tieši kopta. Šī ir vislabvēlīgākā iespēja latviešu tautas ilgam mūžam. Iestāšanās ES ir nesola Latvijai bezbēdīgas dienas, bet daudzsološas iespējas strādāt vērtīgus darbus. Iestāšanās ES ir jāatbalsta, ka iespējami vislabākā Latvijas tālākās izaugsmes izvēle.

Manuprāt, šī izvēle ir latviešiem tik skaidra, ka tālāka skaidrošana liktos lieka. Taču, atgriežoties pie franciskās domas par aprēķinu laulību, ir ieteicams pārdomāt vairākas iestāšanās nianses. Līguma paredzētās attiecības vienmēr faktiski mainīsies, jo mainīsies apstākļi, kas noteic starpnāciju attiecības. Latvija šodien ir nogājusi jau tālu ceļu saimnieciskās un polītiskās dzīves transformācijas gaitā. Šīs un citas pārmaiņas turpināsies arī nākotnē. Varam teikt, ka izšķirošais Baltijas valstu labklājībai nav tik daudz pats iestāšanās moments, kā savlaicīga izšķiršanās plānot un veikt nepieciešamo savā zemē.

Pašos pamatos šīm aprēķina laulībām ir iesaistīšanās plašākos tirgus. Ja arī Latvijas saimniecība pašreiz nepiedāvā lielu tirgu Eiropas kaimiņiem, visa ES lieta ir daudz plašāka. Pēc jauno dalībnieču uzņemšanas, ES iedzīvotāju skaita ziņā būs divreiz lielāks par vareno Amerikas tirgu. Kā to rāda statistika no dažādiem avotiem, pasaules nesenā vēsturē ir jau pierādījies, ka iesaiste lielos, pasaules mēroga tirgos paceļ nodarbinātību un ienākumus visās tur iesaistītās valstīs Dažās nozarēs, piemēram informācijas tehnoloģijā, mainošās izmaksas ir ļoti zemas, un tāpēc katrs jaunais pircējs ir vērtīgs un visai saimniecībai izdevīgs. Arī tur, kur jaunas tirgus iespējas meklē tekstilnieki, papīrmalkas un izejvielu ražotāji un šokolādes pārdevēji, lielāks tirgus liekas ļoti vēlams. Arī ES novecojas, un iedzīvotāju pieaugums ir šajā laulību aprēķinā ir nopietni apsverams. Vēl nozīmīgāka ir iespēja augstāk pacelt darba ražību visā paplašinātā ES. Augstāka darba ražība ir īstenībā vienīgā atslēga durvīm uz augstāku labklājību, pat pārticību. No neseniem labiem paraugiem šādiem paraugiem es vēlos pieminēt Īriju.

Īrija ir arī piemērs tam, ka mazai ES valstij klājas labi arī ES lielvalsts, Apvienotās Lielbritānijas kēniņsvalsts aizēnā. Lielbritānija neapdraud Īrijas pastāvību un uztur tuvas saimnieciskās attiecības ar Īriju. Īru valoda un kultūra zied un zaļo.

Skaidrs ir tas, ka mainītos vai pat jaunos apstākļos visvairāk iegūs tie, kuri jau tagad šiem apstākļiem gatavojas un pielāgojas. Tās nebūs atsevišķās tautas un valstis. Uz tirgu orientētā saimniecībā tie būs atsevišķi uzņēmēji un viņu darbinieki, kas sekmīgi atradīs pircējus un cels savu ražību. Iegūst tie, kas spēj sacensties. Citiem vārdiem, spēja sacensties ir atrodama ne tika daudz valsts atbalstītos projektos vai izcili izdevīgās nozarēs, bet tur, kur uzņēmēji apvieno savus talantus un līdzekļus ar sabiedrības sniegto atbalstu. Tikai tad viņu sasniegumi būs tiešām nozīmīgi, jo šie uzņēmēji ir tie, kas var visu darīt labāk, lētāk un laikā.

Lai arī daudziem Latvijas uzņēmumiem te vēl ir ejams tāls ceļš, arvien lielāks skaits Latvijas uzņēmēju rāda, ka to viņi var. Interesanti, ka Latvijas jaunās paaudzes izlase arī ir apguvusi tirgus saimniecībai piemērotu mentalitāti. Šīs Latvijas jaunas paaudzes konstruktīvas attieksmes uz darbu un saimnieciskām attiecībām būtībā maz atšķiras no tām, ko redzam Skandināvijas valstīs un mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņu valstīs. Šie jaunieši (es runāju par Rīgas Ekonomiskas augstskolas, respektīvi Stockholm School of Economics in Riga, studentiem) jau šodien var lieliski strādāt ar uzņēmumiem, kas pērk un pārdod ES. Jaunieši daudz mācas viens no otra. Sekmīgajiem vienmēr seko citi.

Laikā, kad pat nabadzīgā Ziemeļkoreja sāk attīstīt informācijas tehnoloģiju eksportu, labāk sagatavotie uzņēmēji Latvijā nebūs divreiz aicināmi iesaistīties jaunās eksporta nozarēs. Lai šī rosība izvērstos plaša, viņiem ir nepieciešams sabiedrības atbalsts un pozitīva darbības vide. Ātri augošas firmas ir savā īpatnējā veidā kapitālintensīvas. Tām nepieciešams lielāks pamatkapitāls, labāk izglītoti darbinieki un vairāk sociāla kapitāla vai pozitīva darbības vide. Žēl, ka šodien uzņēmējiem ir grūti ar peļņu vien uzkrāt riskējamu pamatkapitālu. Daudz aizņemties no bankām ir riskanti aizdevējiem un parādniekiem. Pavisam neloģiski liekas uzlikt uzņēmumā ieguldītai peļņai nodokļus, lai valsts šādi iegūto naudu pēc tam izsniegtu tiem pašiem uzņēmējiem jau kā ar visādiem noteikumiem apgrūtinātus aizdevumus. Ierēdņi un citi tautas kalpi parasti sevi nepierāda kā labus saimniekus. Nav grūti iedomāties, ka ātra iesaiste ES saimnieciskā dzīvē ir iespējama tikai ar lielāku valsts saimnieciskās polītikas reorientāciju un funkciju pārdali.

Ar iestāšanos ES, valsts funkcijas un valdības uzdevumi turpina mainīties. Valsts arī nākotnē ietekmēs jaunu Latvijas saimnieciskā profila izveidi. Taču tirgus ekonomikā to veido visi saimniecībā iesaistītie iedzīvotāji un viņu organizācijas. Valdības uzdevums tad ir rūpēties par pietiekamu atbalstu tām nozarēm, kas vēlamas jauniem pasākumiem, kas atvietos nerentablos vai citādi neizdevīgus uzņēmumus. ES noteikumu rāmjos, valdības uzdevumos ir finansēt plašāku akadēmisko izglītību un pētniecību. Valdībai nebūs jāgādā par normāla importa ierobežojumiem, bet jāsniedz vislielākā labvēlība Latvijas preču un pakalpojumu eksportam. Valsts komercatašejiem Latvijas vēstniecībās nav jāved sarunas ar citām valstīm par tirdzniecības atvieglojumiem (to visai kopienai var daudz labāk izdarīt ES pārstāvji), bet viņiem ir drīzāk jākļūst par Latvijas eksportētāju izlūkiem. Piemērs pārveidotam valsts mērķim būtu desmit gados sasniegt jaunās nozarēs 10-15% no tautas nodarbes un šajā laikā pacelt eksportu līdz pieaugošā patērētāju preču importa līmenim. Šajā sakarībā atcerēsimies, ka jaunās nozares un jauno darba vietu attīstība arī prasa savu laika ieguldījumu. Šodien ražu varēs ievākt tie, kas savos dārzos strādā jau gadus piecus.

Latvijas pārstāvju uzdevums ES ir veidot saskanīgas un kopīgi izdevīgas attiecības ar citām ES valstīm. Izstrādājot Latvijas iestāšanās līgumu ar ES, jāņem vērā, ka sarunas par Latvijai svarīgiem jautājumiem turpināsies arī vēlāk. Lai sarunas būtu abpusēji elastīgas un Latvijai izdevīgas, Latvijas pārstāvībai Briselē jābūt visaugstākā kompetences līmenī. Īpašu uzmanību jāpievērš ES politikai attiecībā uz ASV un Krieviju, kā arī tādiem valstu grupējumiem kā Ziemeļvalstu blokam.

Jāmaina valsts makroekonomiskā polītika. Daļu no monetārām Latvijas Bankas funkcijām pārņems ES, dodot plašāku euro monetāro bāzi agrākam Latvijas latam. Uz to jau gatavojas Latvijas Banka. Taču klāt nāks jauni uzņēmumu pārraudzības uzdevumi un citi saimnieciskas dabas pakalpojumi. Būs vairāk jāuzmanās no riska, ko sev līdzi nes klīstošais kapitāla Vēl jāsamazina birokrātu skaits gan valdībā, gan ārpus valsts iestādēm; šodien Latvija ir bēdīgi slavena ar savas ierēdniecības smago roku.

Lai cik smaga vēl ir šī roka, valdībai, jālemj par valsts nākotnes prioritātēm un valdības lomu par to, ko tā vislabāk varēs dot nākotnes izaugsmei. Ja te vēlamies ko vienkāršot, tad es ieteicu izšķirties par pasākumiem, kas veicina Latvijas un Latvijas uzņēmēju spējas sacensties eksporta tirgos. Tādi panākumi palīdzēs arī citiem.

Augošā latviešu tautas kultūras reputācija ir labs piemērs vērtīgai, tomēr vēl apzināti kopjamai mijiedarbībai ar valsts un uzņēmumu ārzemju viesiem. Tāpēc valdībai un valsts iestādēm ir jāpievērš lielāka uzmanība visai kultūras un izglītības dimensijai mūsu dzīvē. Attiecībās ar ES, neizglītota tauta bez savas kultūras nevar būt līdzvērtīgs partneris, bet tikai kalpu tauta.

Otrs lielais uzdevums visai Latvijas sabiedrībai ir kopt un sargāt tās Latvijas dabas bagātības, ko nevar atjaunot. Tās kļūst vērtīgākas ar katru dienu. Tās ir daļa no tās vides, kas jau no mūžseniem laikiem ir taisni latviešiem pašiem tuva un vērtīga. Šīs bagātības ir neaizkarama daļa no visas tautas labklājības. Ar šiem vārdiem es vēlos atgādināt to, ka dzīvot skaistā Latvijā daudziem atsver materiāli augstākus ienākumus naudā citur. Latvijas daba ir faktors, kas varbūt vienaldzīgs svešiniekiem, bet saista latviešus pie Latvijas.

Kāzu dāvanas

Pilngadība, skolas diploms, valsts neatkarības deklarācija ir daži no mūsu pašu sasniegumiem un svarīgiem brīžiem visas tautas dzīvē. To nozīmi apliecinām ar laba vēlējumiem, prasītiem un neprasītiem padomiem. Īpaši kāzās dodam un gaidām dāvanas. Ja Amerikā saderinātie lielajos veikalos piesaka savas dāvanu vēlmes, tie var arī sajūsmināties par daudz un tā arī nesagaidīt Baccarat kristalu un Waterford šampanieša glāzes. Starp dāvanām drīzāk atradīsies divi putekļu sūcēji un devējam nevajadzīgs viras katls, un kāds negaidīts suku un slotu komplekts. Vēlmes un realitātes parasti nesaskan pilnīgi. Tāpēc par īsti vajadzīgo vienmēr visvairāk būs jārūpējas pašiem.

Arī aprēķina laulībās mēdz dot dāvanas. Tās apliecina salīgto laulību nopietnos nolūkus un palīdz jaunlaulātiem uzsākt kopīgu dzīvi. Varam sagaidīt daudzas un dažādas dāvanas. To raksturu un daudzumu noteiks devēji, bet tās pieņems, novērtēs un liks lietā saņēmēji.

No ES varam sagaidīt šis kopienas pieaugošo materiālo atbalstu tur, kur tas visvairāk nepieciešams. Vēl nesen ārzemju materiālā palīdzību Latvijai var vērtēt ap 5% no valsts budžeta.Spriežot no citu trūcīgo valstu pieredzes, desmit gadu laikā šīs piemaksas varētu pacelties augstāk, teiksim, līdz desmitai tiesai vai 10%. Tas ir daudz, jo ES saimnieciskā attīstība pēdējā laikā aug lēni, lēnāk nekā Latvija pašā. Protams, vairums šo dāvanu ir kopīgai lietošanai. Pie palīdzības varam pieskaitīt gan vismaz dubultotu atbalstu Latvijas lauksaimniecībai, gan jau grūtāk aprēķināmus padomnieku un citus pakalpojumus.

Es pats augsti vērtēju Latvijas pievienošanos ES kā respektablam klubam. Kā kādreiz Romas pilsonis varēja izsaukties “Civis Romanus sum!” , es, kā Latvijas pilsonis, arī vēlos sagaidīt gluži normālu cieņu un uzmanīgu pretimnākšanu manos Eiropas ceļojumos un saziņās. Šodien, kad Latvijā runā par ierobežojumiem augstākā izglītībā, es priecāšos par manu radinieku un citu jauniešu daudz plašākām iespējām papildināties un nobeigt ES augstskolās. Man pašam noderīgi būs jauni sakari un šodien vēl neparedzēta tālāka iepazīšanās ar ārvalstu kolēģiem.

Pagaidām apšaubāma dāvana ir sadarbība ar ES ierēdniecību. Gan Latvijas, gan ES birokrātija ir iegrožojamas. Abas vēl nav pietiekami nopelnījušas mūsu uzticību. Tās abas man atgādina Amerikā ikdienā dzirdēto, pavisam neticamo apgalvojumu par varasvīru un viņu palīgu labvēlīgajiem nodomiem: “Es nāku no valdības, lai Jums palīdzētu!” No otras puses, man nav ne mazāko šaubu par to, ka šajā spēcīgajā ierēdniecībā ir mums ļoti noderīgi un vērtīgi ļaudis ar augstām profesionālām kvalifikācijām. Šajā lietā es ļoti vēlētos plašākus ziņojumus visai Latvijas sabiedrībai par pieredzi ar ES un mūsu pašu ierēdniecību. Mēs nedrīkstam par to spriest tikai no dažu ierēdņu personiskiem uzbāzīgiem ieteikumiem valodu jautājumos. Ierēdniecība tuvumā un tālumā pelna gan mūsu pārdomātos iebildumus un sūdzības gan mūsu atzinību par labi paveikto darbu. Es vēlētos arī, lai Latvijas ierēdniecība izmantotu labāko ārzemju pieredzi un rūpētos vairāk par lietpratīgiem un ekonomiski attaisnojamiem valsts pakalpojumiem.

Kopā ņemot, iestāšanās ES ir daudzsološa, bet nopietniem sasniegumiem nākotnē valdībai ir jāgatavojas pašai un jāsagatavo visa tauta. To nedrīkst nogulēt, ES pati sagaida lielākas pārmaiņas, piemēram tās, kas saistītas ar demogrāfisko novecošanas. Tāpēc valdības galvenais pienākums jau pirms iestāšanās formalitātēm ir palīdzēt veidot visai tautai izdevīgu saimniecisko polītiku un atbalstīt jaunās nozares un eksportam svarīgus pasākumus. Tas ir nepieciešami nodrošināt Latvijas iedzīvotāju maksimālu un optimālu nodarbi. Valdības pienākumos ir izdarīt pietiekami lielus ieguldījumus izglītībā un pētniecībā un samazināt saimnieciskai rosībai kaitīgu ierēdņu patvaļību un sīkmanīgu birokrātisko kontroli.

Tuvākā nākotnē, teiksim desmit gados, visvairāk iegūs tie, kas strādājot kopā ar ES partneriem, jau gatavojas vairot savas un Latvijas spējas ražot labāk un lētāk. Līdz ar to gan uzņēmēji paši, gan visa sabiedrība sāk nopietnāk pievērsties eksporta vairošanai un iesaistīties tādās jaunās saimnieciskās nozarēs. Uz šādu virzību jau rāda nesenie sasniegumi pasaules un ES saimnieciskā attīstībā. Šāda iesaiste ceļ vispārējo labklājību. Latvieši arī nākotnē ēdīs Latvijā cepto rudzu maizi, bet vairāk sāks strādāt labi vadītos uzņēmumos jaunās, izdevīgākās saimnieciskās nozarēs. Ar laiku izveidosies tāds līdzsvars visā saimniecībā, kas ceļ vispārējo labklājību.

Kā jau teicu, iegūs arī tie, kas ražo vietējam tirgum vai sniedz pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem tad, ja viņi spēj sacensties, atkal tieši vai netieši, ar ārzemju firmām. Latviešiem tiešām pazīstot savas vajadzības, es esmu pārliecināts, ka viņi paši labi spēs nodrošināt pietiekamu izvēli vietējiem pircējiem. Citi ražos vietējam un ārzemju tirgum. Tilde ar savām datoru programmām kalpo gan mazajam Latvijas tirgum, gan eksportam. Latvijas zāļu rūpniecība visvairāk ražo eksportam, bet līdz ar to spēj arī apmierināt arī zināmu pieprasījumu uz vietas. Ar mazu izņēmumu, mēs varam piekrist itāļu zinātniekam Vilfrēdo Pareto, ka uzplūdi paceļ visas laivas. Izņēmums ir tās laivas, kas jau sēž uz sēkļa un tālāk peldēt nevar. Tie ir uzņēmumi, kas vairs nespēs sacensties ar citiem. Tajās vietās jānāk citiem.

Iestāšanās ES pavairos interesi par tiem labākiem sociāliem pakalpojumiem, ko redzam Ziemeļeiropas kaimiņu valstīs. Tos prasīs mazāk nodrošinātie, un daļu no tiem viņi arī dabūs tīri polītiska spiediena rezultātā. Pensionāriem jārēķinās, ka pensijas pieaugs, un ka daudzi pensionāri turpinās strādāt. Tomēr minimālais vecums pensijām ar laiku būs augstāks. Pabalstus uz laukiem dos mazturīgiem, bet ne ražotājiem.

Šis ir īstais laiks iestāties ES. Latvija ir samērā labi tam sagatavojusies. Gaidīt ilgāk arī nav ieteicams. Kā to rāda pēdējo gadu pieredze, nevar šodien jau samilzušās problēmas atrisināt tikai ar pašu spēkiem vien. Latvijā ražība ir zema un iedzīvotāju struktūra strauji noveco. Citiem vārdiem, Latvijā jau tuvākā nākotnē trūks radošu un ražīgu uzņēmēju un darbinieku, kas spēs uzturēt arvien lielāku iedzīvotāju skaitu skolās un atpūtā. Latvijā nav ierasts domāt par darba ražību, ko visvairāk noteic paveiktā vērtība tirgū. Taču par to domāt ir pienācis pēdējais laiks.

Desmit gadu laikā jaunpienākušo darbinieku skaits Latvijas saimniecībā samazināsies uz pusi. Tajā pat laikā mēs apzināmies, ka tikai strādājošie ir tie, kas gādā par savu, savu ģimeņu visas savas tautas labklājību. Sadarbība ar ES var tikai palīdzēt. Kā jau es to aizrādu augstāk, vēlamos sasniegumus varam iegūt ar to valsts iestāžu atbalstu, kas savu darbu maina virzībā no kontroles uz palīdzību. Šo iestāžu svarīgākais uzdevums ir palīdzēt veikt lielos nākotnes uzdevumus, īpaši izglītībā un valsts pakalpojumu kvalitātē.

Kopā ņemot, pārmaiņas visā pasaulē norāda uz nepieciešamību sastrādāt vairāk ar citiem. Iestāšanās ES paver durvis uz lielāku saimniecisko brīvību un augstāku labklājību. Latvija nedrīkst būt pamesta bārenīte citu tautu vidū.

Es aicinu balsot par Eiropas Savienību! Šī nopietna, labi apsverama lieta. Latvijas pārstāvji, sarunās ar ES, var vēl iestāšanās noteikumus sarunāt labvēlīgākus un samazināt iespējamo risku. Taču riski mēs nedrīkstam pārvērtēt. Es ceru, ka Latvijai nebūs tā, kā tam gudriniekam un smalkajam aprēķinātājam par kuru smējās princis Otto fon Bismarks. Šis viszinis, viņš teica, “baidoties no nāves, izdara pašnāvību!”

Es novēlu Latvijai zelt brīvu un demokrātisku valstu apvienībā!

Es balsošu par Eiropas Savienību!

Gundars Ķeniņš

2002. gada 24. aprīlī