Žurnāla "New Yorker" 20. maija numurā trimdinieki var ar interesi lasīt čehu rakstnieka Milana Kunderas iejūtīgo stāstu par "Lielo atgriešanos". Viņš, kā parasti savos darbos, stāstā par čehu trimdinieci iepin savus novērojumus un pieredzi.

Viņš atgādina arī Odiseja nespēju atgriezties vidē kuras vairs nav pēc 20 gadu prombūtnes laika un neērtām attiecībām ar svešajiem mājiniekiem pēc atgriešanās. Viņš norāda, ka trimdiniekus īpaši ienīst kopš Franču revolūcijas laika, bet es ieteiktu padomāt par nepatīkamo cilvēku izsūtīšanu trimdā no tās pašas senās Grieķijas.

Manuprāt, Kunderas ieskats trimdinieku un mājinieku attiecībās ir daudz dziļāks par to, ko esam šeit pārrunājuši. Šo stāstu es vēlētos redzēt tulkotu (no franču valodas) latviski.

Visu labāko,
Gundars

From: aabele@sveiks.lv
Date: 5/17/02 2:09

Mīļie trimdinieki, beidziet jel meklēt attaisnojumus tam, kādēļ neatgriežaties dzimtenē. Kurš vēlas, tas atgriežas, kurš nevēlas, tas paliek mītnes zemē. Katram taču ir tiesības dzīvot tur, kur viņš vēlas, tāpēc nevajag justies vainīgiem.

Latvieši "neienīst", bet gan "neieredz". Un neieredz ne jau cilvēkus, bet viņu rakstura īpašības un dzīvesveidu. Šajā ziņā, kas attiecas uz vietējiem un trimdiniekiem, "abi labi, bāz tik maisā!". Nebūsim augstprātīgi par savu līdzšinējo dzīves pieredzi, būsim iecietīgi pret otra paradumiem - un problēmas līdzāspastāvēšanā ar laiku pazudīs.

Tam trimdiniekam, kurš neatgriežas dzimtenē kā uz pjedestāla ceļams varonis, bet kā līdzīgs sadzīvot ar līdzīgiem, tam problēmu vispār nav un nebūs.

Ausma

From: kingga@plu.edu
Date: 5/17/02 5:59

Mīļā Ausma!

Attieksmes par kurām runā Milans Kundera nav gluži tās pašas kā latviešiem, bet viņa stāstu, būtībā par abpusēju atsvešināšanos, ir vērts lasīt daudziem, kas cenšas atjaunot vai veidot jaunas attiecības pēc ilga sakaru pārtraukuma.

Tiešām, būtu labi, ja Tu arī ar šo stāstu varētu iepazīties. Tur lasītājs atradīs izskaidrojumus. Tie nav domāti sirdsapziņas problēmām.

Saņem manus priecīgo Vasarvētku sveicienus! Ka kādreiz lasīju bērnu grāmatā:

    Vasarsvētki, vasarsvētki!
    Liedeskalnā jau zied kastaņi!

Visu labāko!
Gundars

From: RSpuris@aol.com
Date: 5/17/02 7:12

Ausma:

< Katram taču ir tiesības dzīvot tur, kur viņš vēlas, tāpēc nevajag justies vainīgiem. >

Tādā gadījumā ja cilvēks ir vienaldzīgais, jeb vienkārši - nekur īsti nepiederīgais, līdz ar to ne par ko nejūtas atbildīgs. Ja rietumu trimdas saime sevi pusgadsimtu uzskatīja par brīvības cīnītājiem savai tautai, bet tagad, kad vārdi jāpārvērš darbos, pēdējie pietrūkst, tad ir labi, ka cilvēki vismaz jūtas vainīgi. Vienīgi, ja nu apgalvotu ka viss ir labākajā kārtībā un trimdinieku atgriešanās neko nemainītu, tad jau nu tā, bet, manuprāt, pieredze liecina, ka bijušie trimdinieki atgriežoties atkal un atkal dzimtenes vidi iespaido. Parasti labvēlīgi.

Cits piemērs: izšķirošu cīņu laikā arī kāds grupai piederīgais var palikt malā, bet nevajadzētu tēlot pārmērīgu labvēlību (arī labestības pārmērība var būt kaitīga!) un sacīt ka labiņš jau viņš ir šā vai tā.

Maigākais apzīmējums bijušajai trimdai būtu, ka tā ir kļuvusi par emigrāciju. Spēcīgākais - tā kļuvusi par sava ideālisma nodevējiem.

Ričs.

From: zagarins@stcc.edu
Date: 5/18/02 9:26

Ziņkārības dzīts, nopirku to 20. maija Ņujorkeri un izlasīju Milana Kundera gabalu, "The Great Return". Acīmredzot, Kunderu ilgi fascinējusi Calypso, Ulisa septiņgadīgā mīla svešumā. Par savu sievu Penelope Uliss pateicis Calypso tā: "Lai cik viņa gudra, zinu, ka Penelope nav salīdzināma ar Tevi stājā un skaistumā . . . un tomēr mana vienīgā vēlēšanās ik dienas ir atgriezties tur, piedzīvot paša namā savu atgriešanos!" Kundera par Calypso raksta tā: "Calypso, ai, Calypso! Es bieži domāju par viņu. Viņa mīlēja Ulisu. Viņi sadzīvoja septiņus gadus. Nav zināms cik ilgi Uliss sagulēja ar Penelope, bet tas ir skaidrs, ka ne tuvu tik ilgi. Un tomēr mēs slavējam Penelopes sāpes un mēs nicinām Calypso asaras."

Bet galveno lomu Kunderas rakstā ieņem kāda Čehijas trimdiniece vārdā Irena, kas Parīzē apprecējusies ar zviedru vārdā Gustafs. Gustafam laimējies nonākt komandējumā Prāgā un tā nu Irēna gribot negribot atgriežas dzimtenē. Vienā saviesīgā saietā ar čehietēm, viņa pasūtina kasti smalka vīna, bet šīs vēlas alu, un nemaz neinteresējas viņā. Tāpat kā Ulisam itakieši nekad neprasīja "Stāsti mums, kā bija!" (turpretī Calypso gan interesējās!) tā šīs nemaz neinteresējās par Irēnas dzīvi trimdā.

Tas viss manā prātā labi saskaņojās ar stāstījumu, ko dzirdēju šovakar uz Garrison Keillor "Prairie Home Companion" uz NPR: tēvs un dēls kaut kur tālu no pilsētas meža vidū makšķerē. Tēvs pacienā dēlu ar smalku vīnu, ko līdzi paņēmis. Dēls, sadzēries vīnu, paliek smalkjūtīgs, un ne par ko neliek tēvam mieru par kādu reizi pirms pāris gadiem , kad tēvs pateicis kaut ko netaktisku par šamā apakšbiksēm. Stāstījuma morāle: labāk tādos gadījumos dzert alu. Alus nevedina uz smalkjūtību. Alus ir priekš baudas un priekš jautras aizmirstības. Kā Kundera pats saka: "A beer high makes people more good-humored and more noisy than a wine high" (Žvingulis no alus dzeršanas padara ļaudis labsirdīgākus un trokšņainākus nekā žvingulis no vīna."

Juris

From: kingga@plu.edu
Date: 5/19/02 3:42

Valda stāstu izlasīja, un teica, ka Irēna nav nekāda pazudušā meita, ko ar mīlestību un prieku sagaida viņas nemainījusies ģimene. Viņa ir svešiniece, kas nevar atgriezties kādreizējās, tagad svešajās mājās. Viņa un viņas kādreizējie mājinieki ir svešinieki, kas nepazīst ne viens otru, ne paši sevi.

Ko līdzīgu par svešiniekiem, kas sveši pašiem sev savu laiku atpakaļ rakstīja arī kāda bulgāriete Francijā.

Visu labāko!

Gundars

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/19/02 10:47

Pateicoties Andra sūtījumam, nupat izlasīju Milana Kundera "The Great Return."

Saprotu, ka ceļotājs atgriežas, viņš ir mainījies un tas ko pieredzējis nevar vis izmest tik vienkāršai ārā kaut arī tie kas palika nekā nezin un negrib zināt par to ko ceļotājs redzēja.

Palicēji arī nespēj pieņemt ceļotāju kāds viņš ir kļuvis atšķirīgs no viņiem. Viņi tikai spēj pieņemt ar visu atsevišķo izgrieztu. Viņu uzskatā ceļotājam jāmainās, jo palicējiem nav jāmainās. Ceļotājam būtu jāaizmirst savas ilggadīgās pieredzes un jākļūst kā pārējie kaut tiem citas pieredzes.

Žēl, ka parašas un pieredzes ir tādas, ka cilvēki nespēj viens otru pieņemt vairāk kā viņi ir. Man pašai interesē uzzināt par citu, svešu pieredzi un uzskatiem. Folkloristi tieši uzklausa citu stāstus. :)

Bet kuŗš grib lai viņam jāpārmainās tā, lai liegtu būt tas, kas viņš ir (resp. tāds, kāds kļuvis ar visu savu dzīves pieredzi)? Pavisam cita lieta, ja cilvēks mainās atkal ar jaunu pieredzi.

Šejienietis piemēram varētu vērtēt un būt pieradis pie visai atvērtām attiecībām ar cilvēkiem, jo trūkst tās pieredzes kur būtu tik lielā mērā jādomā vienu, jāsaka otru un jādara trešo. Viņam būtu grūti saprasties ar izolācionistu.

Varbūt tikai uzņemot sakarus ar otro krastu sāk mācīties izvairīgo dubultvalodu kuŗu tik labi izkopj kultūras kas dzīvoja Padomījā. Varbūt nav pieredze salikt visu, īpaši cilvēkus, pa tik stingriem plauktiņiem. Kur domāšana, izturēšanās un valoda var būt visai parasta zināmās šejienes aprindās, tie var likties ekstrēmi un nepiemēroti otrā krastā.

Smagi...

aija

From: signis@kssc.lv
Date: 5/20/02 4:53

Aija:

< Varbūt tikai uzņemot sakarus ar otro krastu sāk mācīties izvairīgo dubultvalodu kuŗu tik labi izkopj kultūras kas dzīvoja Padomījā. >

Esmu ievērojis, ka šis uzskats tāpat kā daudzi citi stereotipi par otru okeāna pusi pastāv abos okeāna krastos.

Man šis "jādomā vienu, jāsaka otru un jādara trešo" likās ļoti raksturīgs tieši Amerikas biznesa kultūrai. Es protams atkal izdaru vispārinājumus, jo varu spriest tikai no savas un savu draugu pieredzes Amerikā. Bet situācijas, kur tavi kolēģi vai biznesa partneri tev saka vienu un sirsnīgi acīs skatoties smaida, bet aiz muguras vērpj intrigas un cenšas tevi apiet, vai izvirzīties uz tava rēķina, Amerikā gadījās daudz biežāk, nekā Latvijā vai jebkurā citā zemē, kur esmu strādājis.

Bieži vien, kad ar citu tautu pārstāvjiem tiek runāts par amerikāņiem, tieši šī īpašība tiek uzsvērta kā raksturīga. To raksturo kaut vai amerikāniskais teiciens "Nekā personiska. Tas ir tikai bizness.", kas dažkārt tiek lietots, un izmantots arī, kad jāizliek kāja priekšā draugam :-(

Man labāk patīk Dona Korleones vārdi "Viss ir personisks. Un tas ir iemesls, kāpēc es esmu kļuvis par Donu". Pat tipiskais amerikāņu smaids bieži tiek uztverts kā liekulība.

Protams, ir iespējams, ka šo visu var attiecināt uz mentalitātes, pieredzes un audzināšanas atšķirībām, tomēr esmu priecīgs, ka bija arī savādāki un sirsnīgāki amerikāņi, un tie bija tie, no kuriem es izvēlējos savus draugus.

< Smagi... >

Smagi gan ;-)

Signis, no Smaidu zemes

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/20/02 8:02

Viss ASV kultūrā nav tikai biznesa kultūra. Un man liekas, ka latviešu kultūra nav viena no visdraudzīgākām iepretim ārpusniekiem. To esmu dzirdējusi atkārtoti no cilvēkiem kas atsvešinājušies no latviešiem un atrod uzticību un pieņemšanu citur. Un man liekas, ka ir vērts uz šādos cilvēkos ieklausīties

aija

From: aabele@sveiks.lv
Date: 5/20/02 4:29

Aija, Oļģerts palasīja "The GREAT RETURN" un teica, ka tur filozofēšana vien ir. Un viņš šajā ziņā man ir autoritāte. Arī Tavi vārdi, Aija, ir tikai filozofēšana. Mēs šajā krastā 10 gados esam piedzīvojuši tik daudz pārmaiņu, cik jūs visā savā mūžā neesat izjutuši. Tad kāda runa var būt par to, ka palicējiem nav jāmainās. Latvieši Latvijā strauji pieņēma gan tautsaimniecības pārlaušanu no plānošanas sistēmas uz tirgus attiecībām, gan jaunās tehnoloģijas, kas krasi atšķīrās no iepriekš pazīstamajām. Ko vēl Tu gribētu? Vai tāpat viena cilvēka īsam mūža sprīdim nav pietiekoši?

Atbrauc reiz uz Latviju, ieej pati visos notikumos iekšā, un tad spried ar savu svaigo skatienu. Atradīsi pietiekoši, par ko kritizēt. Arī Oļģerts atrod trūkumus, kas joprojām tiek pieļauti mūsu ieradumu dēļ. Bet tukša spriedelēšana, bērnišķīgs aizvainojums un blusu meklēšana šejienes latviešu kažokos nav tas, kas virza uz mūsu kopējās Latvijas augšupeju.

Ausma

From: zagarins@stcc.edu
Date: 5/20/02 4:50

Sveika, Ausma!

Pastāsti mums lūdzu, kas tas Oļģerts tāds?

Filozofēšana ir gan tajā rakstā, bet vai tas ir tas pats kas tukša spriedelēšana, bērnišķīgs aizvainojums un blusu meklēšana? Tev (Oļģertam?) taisnība, ka Latvijas latviešos ir sastopami trūkumi un slikti pieradumi. Viens tāds slikts pieradums ir atteikšanās nopietni filozofēt. Alu dzert, ne vīnu. Kas atteiksies nopietni filozofēt, lētticīgi uzticēsies katram ideologam, kas runā pretī pēdējam, kurā nācies vilties. Apnicis materiālistiskais determinisms, tagad mērīsies pēc Juronkuļa Bigmeka indeksa. Nefilozofu tauta tāda.

Juris

From: kingga@plu.edu
Date: 5/20/02 5:11

Es ceru, ka Ausma būs vēlreiz ieskatījusies mūsu pārrunās un labāk tās izpratusi.

"Lielā atgriešanās" ir stāsts par to, kā aizbraucēji un mājinieki ar laiku mainās, pat iemācās citādi aizvainoties un blusas meklēt gan citu, gan savos kažokos.

Labāk tomēr sekot Milanam Kunderam un padomāt kā un kāpēc, cik daudz un cik maz, un cik apzināti vai neapzināti mēs esam mainījušies un maināmies tālāk.

Visu labāko!

Gundars

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/20/02 9:40

Ausma:

< Aija, Oļģerts palasīja "The GREAT RETURN" un teica, ka tur filozofēšana vien ir. Un viņš šajā ziņā man ir autoritāte. Arī Tavi vārdi, Aija, ir tikai filozofēšana. >

Ausma, piekrītu, ka pašam jāredz. Piekrītu, ka Latvijā notikušas ārkārtīgi lielas, smagas, grūtas maiņas. Piekrītu, ka tukša kritika nevienam pa labu nenāk. Pieņemu Tevis rakstīto kā Tevis izjusto. Bet nepiekrītu, ka rakstītais ir bērnišķīgs aizvainojums vai tās apspriede Sveikā blusu meklēšana latviešu kažokā.

Šādu rakstu pieņemu citādi. Nevis kā tukšu filozofēšanu, bet kā mākslas darbu kas izsaka kā viena emigranta jūtas, šinī gadījumā atsvešinājusies un nepieņemta sieviete. Viņa uztver, ka tikai no viņas vienpusīgi tiek prasītas pārmaiņas. Jūtas ir jūtas (tā tad pašas par sevi "patiesas") lai gan var būt ļoti atšķirīgas no tā, ko citi saredz, nemaz nerunājot par "objektīvo realitāti." Manuprāt jāiesāk ar to, ka jāpieņem jūtas tādas, kā tās izteiktas, arī kad negatīvas vai kad neliekas "taisnīgas."

Atšķirības uztverē par šo rakstu varbūt arī norāda uz citādām parašām abos krastos. Varbūt šeit cilvēks nejūtas tik apdraudēts kad kāds izsaka negatīvas jūtas, jo te daudzi vai nu lasa pop psīholoģiju, vai apmeklē psihiatrus. Arī ir uzskats, ka labāk konfrontēt, domstarpības nekā pabīdīt pie malas, vai darīties ar to netieši.

aija

From: aabele@sveiks.lv
Date: 5/21/02 3:45

Sveiks, Juri!

Oļģerts ir "jūsējais", atšķirība vienīgi tā, ka jau otro gadu dzīvo Latvijā. Ir ļoti daudz lietu, kur mēs katrs paliekam pie saviem uzskatiem, piemēram, par mīkstā "ŗ" un "ch" lietošanu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka jābūt pēc Aijas teiktā

<kā viena emigrante jūtas, šinī gadījumā atsvešinājusies un nepieņemta>.

Kad upe ir jāpārbrien, nav laika spriedelēt par to, cik ūdens ir slapjš un auksts, ir jāskatās, kā tikt krastā, lai neierauj kādā atvarā.

Amīši nav pieraduši slapināt kājas, tāpēc viņiem liekas svarīgi izfilozofēt, vai auties basi vai uzvilkt gumijniekus. Taču arī pār jums savelkas mākoņi, daudz draudīgāki nekā atsvešinātība no dzimtenes - tie ir arābu teroristi. Lietderīgāk jums būtu pētīt šo pašnāvnieku psiholoģiju. ASV ir stipra valsts, taču ne supervarena, tādēļ nevajadzētu paļauties uz to, ka administrācija arī šoreiz viena pati tiks ar visu galā.

Bet "emigrantu atsvešinātība un nepieņemšana" lai paliek sadomazohistiem vai kā viņus tur sauc. Nu tādiem, kas tīši meklē ciešanas. Ticiet man, tā nav problēma, par kuru jāuztraucas!

Ausma

From: AstridaJ@aol.com
Date: 5/21/02 6:27

Pāris dienas pie interneta netiku un nezinu, kur Sveikā sākums, kur beigas diskusijai par atsvešinātību un nepieņemšanu. Zinu to, ka esmu Latvijā atkal jau nedēļu un nejūtos ne sveša ne nepieņemta. Tādēļ gribētu teikt, ka tā ir individuāla lieta. Es, patiesību sakot, Amerikā jūtos svešāka. Tur man sveši ir visi vietējo pašvaldību vadības cilvēki, par aktieriem un ASV federālajiem valdības loka cilvēkiem pat nav ko runāt. Visi sveši, nepazīstami, nezināmi cilvēki. Tikai tik daudz, ka es zinu, kas tie ir.

From: zagarins@stcc.edu
Date: 5/21/02 6:59

Sveika, Ausma!

Ja Oļģerts ir "mūsējais" tad Kundera ir "jūsējais" un tici man, man par to ļipaino "r" un to cieto "h" ir līdz asarām viena alga. Saprotu, ka Tu neesi pati to Kunderas rakstu lasījusi, tāpēc nekas pārāk interesants nesanāks no mūsu debates, un bez tam es labi zinu, tici man, ka ne visi amerikāņi ir tādi prātvēderi kā Beldavu Aija un es. Bet tomēr nelikšu Tevi mierā.

< Kad upe ir jāpārbrien, nav laika spriedelēt par to, cik ūdens ir slapjš un auksts, ir jāskatās, kā tikt krastā, lai neierauj kādā atvarā. >

Nu jā. Kā jau mēģināju teikt, Kundera nav vis nekāds tukšs spriedelētājs kas pinkšķ par bērnišķīgiem apvainojumiem un meklē blusas kažokā. Viņš norāda uz dvēseles atvariem. Es zinu no personīgās dzīves un no veselīgas nojautas, ka katram indivīdam ir pašam sava atbildība uzmanīties, lai nenonāktu postā un lai nevairotu līdzcilvēku postu. Viens piemērs iz literatūras - Hermans Hesse grāmatā "Magister ludi" raksta par kādu augstu garīdznieku, kas sasniedzis savā ziloņkaula tornī visaugstākos iespējamos sasniegumus nolemj, ka viņam cita ceļa dzīvē vairs neatliek, kā nokāpt no sava torņa un atdoties tautai. Ielec aukstā ezerā nopeldēties un no dzelmes vairs nepaceļas. Bostonas Trimdas draudzes mācītājs manā jaunībā Alberts Galiņš mums iesvētāmajiem reiz atstāstīja kādu literāru gabalu par kādu vīru, kas savā zirga pajūgā nonācis pie upes, kur ledus nupat iet, saredz zēnu upes vidū, kas netiek vairs malā. Brīdi vilcinājies viņš aprēķina, ka glābiņa nav, bet tomēr nenociešas un dzen zirgu pa lūztošo ledu, sagrābj zēnu un pazūd ar visu pajūgu krācēs.

< Amīši nav pieraduši slapināt kājas, tāpēc viņiem liekas svarīgi izfilozofēt, vai auties basi vai uzvilkt gumijniekus. >

Amīši, Ausma, būtu daudz labāka tauta, ja viņi būtu bišķi smalkjūtīgāki.

< Taču arī pār jums savelkas mākoņi, daudz draudīgāki nekā atsvešinātība no dzimtenes - tie ir arābu teroristi. Lietderīgāk jums būtu pētīt šo pašnāvnieku psiholoģiju. ASV ir stipra valsts, taču ne supervarena, tādēļ nevajadzētu paļauties uz to, ka administrācija arī šoreiz viena pati tiks ar visu galā. >

Jā gan. Būtu labi, ja amīši bišķi papētītu pašnāvnieku psiholoģiju. Starp citu, kā mūsu sabiedrotais sekulārais demokrāts Ariels Šarons mums pie katras izdevības aizrāda, tie nav nekādi pašnāvnieki, tie ir slepkavas, kas atšķiras no ASV zaldātiem, kad tie stundām ilgi "aiz pārskatīšanās" apbumbo kāzu mielastus Afganistānā, tikai ar to, ka viņi paši līdzās ar nevainīgajiem cietušajiem arī aiziet bojā.

< Bet "emigrantu atsvešinātība un nepieņemšana" lai paliek sadomazohistiem vai kā viņus tur sauc. Nu tādiem, kas tīši meklē ciešanas. Ticiet man, tā nav problēma, par kuru jāuztraucas! >

Nu neuztraucies, Ausma. Mums nevienam nav vajadzīga Tava uztraukšanās!

Juris

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 5/21/02 7:15

Ausma:

< Ir ļoti daudz lietu, kur mēs katrs paliekam pie saviem uzskatiem, piemēram, par mīkstā "ŗ" un "ch" lietošanu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka jābūt pēc Aijas teiktā "kā viena emigrante jūtas, šinī gadījumā atsvešinājusies un nepieņemta">.

Nē, visiem tā nav jābūt. Bet tieši tai sievietei tā tas ir. Atziņas pieņemšana nenozīmē, ka pašam tā jājūtās. Tā ir tikai līdzjūtības spēja (par kādu citu, protams, jo katrs dzīvo savas pieredzes rāmjos).

Bet ja vairāki saka apmēram to pašu, tad gan sāk veidoties atziņas plašāka nozīme. Vai sen atpakaļ Sveikā nebija pārrunas par "Happy Girl" autores Ilzes Bērziņas pieredzi? Acīmredzot vilšanās tajā gadījumā arī cēlās no atšķirīgām kultūras uztverēm. Neesmu grāmatu vēl lasījusi, bet šaubos, ka vilšanās bija par mīkstā "ŗ" un "ch" lietošanu.

Piekrītu Jurim, ka ir vērts "filozofēt" un katrā gadījumā pat ja brien strauju upi arvien jātur acis vaļā kur tieši otrā krastā nokļūt.

aija

From: arubenis@ix.netcom.com
Date: 5/21/02 9:03

Kundera ir tikai viens no rakstniekiem. Arī latviešu autori aprakstījuši trimdinieka lietu. Kaut vai Anšl. Eglīša, Janovska, Voitkus, Zeltiņa vai Gubiņas darbos.

Runāšana par "trimdu" ir vismaz 50+ gadus veca. Pie tās pieder spriedelēšana par iekšējo un ārējo trimdu. Rezultātā šī "trimdas" problēma bijusi mums visiem. Daži tikai to nekad nav pamanījuši. Daži vēl tagad to nevar nokratīt. Un starplaikā radi, draugi un visi tautieši bieži aizgājuši viens otram garām. Bieži vienas ģimenes locekļi katrs ir dzīvojuši savā Andromedā vai Abrenē. (Ak svētā pilsēta, Jersika, manu tēvu mantojums utt.)

From: aabele@sveiks.lv
Date: 5/21/02 1:05

Pilnīgi piekrītu, Artur, vispirms jāmeklē tas, kas mūs vieno. Pēc tam, kad viss nostāsies savās vietās, varēsim iztirzāt arī lietas, kas šķir. Ja būsim pagājuši viens otram garām, nebūs jēgas vairs ne vienam, ne otram.

Ausma

From: alnis@lis.lv
Date: 5/21/02 3:49

Sveiki, Ausma un pārējie!

No sākta gala esmu to skandinājis. Gan tie, kuri ir par ES, gan tie kuri ir pret, arī tie, kuri grib krievus izdzīt no Latvijas un tie, kuri ir ar mieru tos integrēt, utt., utml. - visi viņi vēl Latvijai labu un dara to ko prot, saprot un spēj. Ja to saprastu visi, šodien mēs būtu daudz spēcīgāki.

Sveicieni Oļģerta k-gam!

Alnis.

P.S. VVF meklē labu korupcijas apkarošanas biroja veidotāju un vadītāju. Viņa uzskata, ka nebūtu slikti, ja tas būtu kāds kompetents ārzemēs dzīvojošs latvietis. Varbūt kāds sveikotājs gatavs, vai ir idejas?

From: arubenis@ix.netcom.com
Date: 5/21/02 4:23

Ausma:

<< Amīši nav pieraduši slapināt kājas, tāpēc viņiem liekas svarīgi izfilozofēt, vai auties basi vai uzvilkt gumijniekus. >>

Juris:

< Amīši, Ausma, būtu daudz labāka tauta, ja viņi būtu bišķi smalkjūtīgāki. >