Gaiši brūns tarakāns līda pa izbalējušo, zaļi puķoto sienu. Tapetes uz tās vietvietām bij` sašvīkātas un nerātnu pirkstu izknibinātas. Pakš! Un zēna plauksta aiztrausa kukaini nebūtībā. Uz delnas palika neliela bālgana pļecka. Apsviedies uz vēdera, knēvelis parīvēja plaukstu gar vecā dīvāna apakšmalu, kur pielipinātas sēdēja dažas košļenes.

Nenāca miegs.

Aiz improvizētā, bāli puķotā baldahīna guļošais nebūt nebij paraugbērns, drīzāk jau otrādi. Mamma mēdza viņu saukt par bosiku. Piķis viņu zina, ko tas nozīmēja, bet, ja māte tā teica, nekas labs nebija gaidāms .

Mamma, beigusi rosīties, izgāja no mazās istabiņas, atstādama aiz sevis murmuļojot veco televizoru.

Brītiņu vēl pagulējis, blenžot televīzijas spocīgajās gaismēnu rotaļās uz aizkara, zēns izbāza galvu pa tā šķirbu un ieklausījās. Tad žigli pielēca kājās un uz pirkstgaliem pārskrējis istabai, klusi jo klusi pavēra durvis. Tā! Mamma kopā ar komunālkaimiņieni Verku bija uzsākusi savas garumgarās pļāpas.

Jau drošāk zēns pieslīdēja pie televizora un pagrieza to drusku skaļāk. Murmināšana kļuva diktāka, bet saprast tāpat neko nevarēja.

- Velns, ja griezīs vēl, sāks bļaut, puišelis caur zobiem noburkšķēja un uzsita ar knipi pa melno pogu.

- OMON vienības apšaude...ievainots operators...Brežņevs...apšaude turpinās - vecais krāms rīstījās.

Ārā notika kaut kas nebijis, bet viņam šite jāguļ. Baigā cūcība!

Ar vienu aci vērodams televizorā skrejošos stāvus zēns pietipināja pie durvīm un piespiedis tām ausi ieklausījās.

Mamma divus vakarus izvaktējusies, lai bosiks neizšmauktu ārā no mājām, bija zaudējusi modrību un skaļā balsī pašlaik kaut ko Verai centās pierādīt. Nupat jau, viennakt, zēns bija aizlaidies no mājām, lai kopā ar citiem nerātņiem, lieliem un maziem, jauniem un pavisam veciem, Vecrīgā stieptu dzelžus un baļķus barikādēm - šiem dambjiem, kuriem vajadzēja apturēt tanku straumes.

- Tā tā lieta neiet! Man tur jābūt, un viss.

Zēns aizlīda aiz aizkara, un brīdi rosījies no lupatām sameistaroja kaut ko gulošam stāvam līdzīgu. Apklājis to viņš izslējās stāvus un apmierināts nošņaukājās - čuči, brāl! Pasmaidīja un projām bij.

Uz ielas sala. It sevišķi tamdēļ, ka zēnam nebija izdevies paņemt jaku, kas karājās uz pakaramā, iepretim virtuvei. Tāluma skanēja šāvienu sprakšķi. Zēns brītiņu pamīņājies, sāka skriet. Daļēji, lai mamma pēkšņi attapusies nenoķertu, un pie reizes, lai sasildītos. Skriet nenācās tālu. Turpat gar Vanšu tiltu, pāri Valdemāra ielai jau bija Bastejkalns. Teciņus pārskrējis kanāla tiltam, gar kokiem slapstīdamies zēns jau atradās pārdesmit soļu attālumā no notikuma vietas. Sirds strauji sitās.

- Vī dieniņās. Skriedamas pāri ielai, spožas šautras kapāja namu sienas, ka dzirksteles vien šķīda. Šāvēji skaļi lamājās un šāva kā negudri.

- Jāpielien tuvāk. Varbūt trāpās kāds šaujamais un tad...avīzēs rakstīs "skolnieks apturēja asiņaino izrēķināšanos". Baigi forši!

Ne?

Šāvēji pamanījuši parkā kādu kustamies sāka birdināt spožās lapsenes veco koku virzienā. Koks pie kura zēns nupat pielīda nograbēja vien.

- Ka tevi nelabais! - Augums pieplaka zemei. Tās nebija bailes, kas spieda pie zemes, vienkārši tā parasti darīja filmās.

Automātistiem uz brīdi izbeidzās patronas un kamēr tie pārlādēja ieročus zēns gar stumbru turēdamies piecēlās tupus. Pēkšņa atskanēja sprakšķis no otras, Bastejkalna puses. Kaut kas svilpdams aizlidoja gar vaigu tik tuvu, ka zēns sajuta siltumu. Viņš pagriezās...otru šāvienu viņš nepaspēja sadzirdēt, jo lode atskrēja ātrāk un iedzēla galvā. Zēns iekrita tumsā.

**************

... Dzinnn! Atsprāga acis - kas tā par džinkstoņu? - Pabolījies zēns papurināja galvu - Fu tu, sāp. Džinkstoņa mitējās. Zēns aptaustīja miklo pieri virs kreisās acs kur pirmīt iedzēla. tur varēja sataustīt pušumu. Ar pirkstiem pabraukājis pa skrambu viņš iebāza pirkstu mutē. Sāļš.

Rakņādamies pa kabatu, lai sameklētu puņķu lupatu, zēns slējās stāvus. Reiba galva. Apkārt valdīja klusums.

- Laikam viss beidzies -

- Kto tam? - Aiz muguras tumsā nogranda jautājums.

Zēns izbīlī palēcās un sāka cilpot starp kokiem uz pieminekļa pusi.

- Stoj! - Skanēja nopakaļ.

Izdrāzies laukumā zēns apstulbis apstājās.

- Piķis un zēvele, kas šī par vietu?

Lielā pieminekļa vietā stāvēja betona bluķis uz kura slējās zirgs uz kura sēdēja zaļš vīrs ar izstieptu pirkstu rādīdams uz tikko izskrējušo. Pjotr I. Acīs iedzēla prožektoru izgaismotie kiriļicā rakstītie zelta burti.

- Stoi! Tvaju maķ! - Aiz zēna muguras bija dzirdami soļi.

Turpat atspiedušies uz kanāla tilta margām stāvēja divi miliči pufaikās ar villainām apkaklēm un mierīgi tērzēja.

Zēns metās pie viņiem.

- Palīdziet! Re, tur man kāds dzenas pakaļ. Un zēns pastiepa pirkstu uz krūmiem, no kuriem urkšķēdams ārā rausās tukls tēvainis.

- Hvatai padlu! - tēvainis sēca, cīnīdamies ar elpas trūkumu. Ienākot gaismā kļuva saskatāmas viņa miliča zīmotnes.

Stingra roka nogūla uz zēna pleca. Viņš sarāvās. Tuklais, pieskrējis, iebukņīja ar dūri puikas krūtīs un piebāzis savu uzburbušo ģīmi pie tā sejas, siekalām šļakstoties, sāka neķītri lamāties.

*************

Pēc piedzīvojumiem uz ielas, milicija likās gluži mājīga. Tikai gaisā jautās riebīgs degvīna un cigarešu smārds. Ap galdu, gluži kā kraukļi, uz nolupušiem, brūni krāsotiem, ķebļiem tupēja bariņš melni tērptu vīru un sita kārtis "uz cūkām". Bet uz galda, centrā, starp kūpošām, ar izsmēķiem piebāztām stikla burkām, gozējās tukla pudele ar viegli duļķainu šķidrumu.

- Sidji! - Rupji pagrūdis nokomandēja resnis, un novilcis vateni, rokas berzēdams, virzījās uz galda pusi tuvāk duļķainajam šķidrumam.

Pa zēna galvu šaudījās labs desmits jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu.

Uz stūrī stāvoša, nedabīgi milzīgā, televizora ekrāna bij vērojama rosība. Aizsargtērpos tērpti vīri skraidīja un šāva.

- Ā! šito es jau šovakar redzēju.- Redzētais mazliet nomierināja satraukto prātu.

- Tūliņ redzēs kā viss beidzās.

Kadrus ar šaušanu ekrānā nomainīja pie kamīna sēdošs stalts sirmgalvis. Aizkadra balss krievu mēlē jautāja sēdošajam.

- Šodien, kad aprit divdesmit gadu kopš nacionālistu dumpja, Jūs, kas tolaik vadīja guberņas Augstāko Padomi, ko varat mums pastāstīt par to grūto laiku?

- Kā zināms galvenokārt jums jāpateicas par izglābšanos no etniskās verdzības.

Sirmgalvis sarosījās. - Jā! Tik tiešām, grūts un sarežģīts bija tas laiks. Bet, lai arī nacionālistiem izdevās sagrozīt cilvēkiem galvas, tomēr mēs - mūsu lielās Dzimtenes patrioti, ar demokrātiskām, parlamentārām metodēm, bez asins izliešanas panācām mierīgu noregulējumu. Latvieši, sapratuši savu liktenīgo kļūdu, atgrieza lielajai krievu tautai viņu vēsturiskās tiesības uz šo vēsturiski - krievisko zemi. Bet paši devās apgūt Sibīrijas plašumus. Kur vēl šodien tā strādā, lai stiprinātu dižās Krievijas varenumu un ...

Melnie pie galda skaļi kaut ko krieviski sprieda. Sarkansejainais, kurš sēdēja ar seju pret zēnu pacēla, sķautaino, ar kaudzi pielieto glāzi, un norija visu tās saturu vienā paņēmienā. Dažas lāses gar atļukušo, zilgano apakšlūpu nopilēja uz apkakles zīmotnēm, no kurām rēgojās zelta divgalvju ērgļi.

Zēns riebumā noskurinājās un novērsās. Reiz viņš bija mēģinājis degvīnu...

Pie vienas no sienām karājās liela fotogrāfija ar mežonīgi uzkrāsotu puspliku sievišķi. Augšā kreisajā stūrī uz bilde tupēja zeltīts divgalvju maitasputns, bet lejā labajā stūrī bija rakstīts "MISS ROSIJA 2011".

- Nolādēts! zēns noburkšķēja. - Laikam es guļu.

Tas taču nevar būt.

Melno saruna pie galda kļuva skaļāka.

Tas resnis ar zilajām lūpām, kurš liekas bija galvenais, dusmīgi krievu mēlē gvelza - maķ tvoju tak, no viņa jātiek vaļā. Visi taču vēl aizpērn tika aizvesti. Tagad būs krāmēšanās, bet maiņa jau cauri.

- Klausies Feģa, tu viņu atradi tad pats arī tiec no viņa vaļā.

Feģa, kurš bija jau pamatīgi iesilis, neapmierināti nolamājās un uzjautāja - A!

- Hui Na! - Kāds no sēdošajiem sniedza glāzi.

- Nevelc garumā un ej.

Zēns atkal bija pievērsies ekrānam. Sirmais vēl joprojām runāja.

- Kur es viņu esmu redzējis? Gudroja zēns.

- ...Tāds bija laiks un mēs bijām šā laika bērni... cienīgi klāstīja sirmgalvis.

- Tas taču ... Zēns nepabeidza domu.

Melnais lamzaks norijis rūgto malku, saķēra zēnu aiz apkakles un vilka uz izeju, pa ceļam pogādams revolvera maksti.

*************

Parkā pie kanāla tēvainis zēnu palaida vaļā un nokomandēja - pašol! - pats vēl cīnīdamies ar revolvera maksti aizķērās aiz kāda izciļņa un nosvempās, ka nodimdēja vien.

Zēns metās uz priekšu pa tikko uzsnigušo sniegu, bet lode viņu panāca. No guļus stāvokļa šāviens iznāca labs.

Melnais piecēlies pieklunkurēja pie vietas, kur tikko kā lodes ķerts pakrita zēns un izbrīnā izbolīja acis.

Neviena nebija. Tikai dažas sārtas asins lāses uz balta.

*************

… Māte izpļāpājusies ar kaimiņieni atgriezās no virtuves un klusiņām pašķīra gultas aizkarus.

- Guļ mans palaidnis. Viņa nopriecājās.

Televizors klusi čukstēja - Šonakt apšaudē nogalināts arī kāds zēns, kura personību noskaidro...

**************

… pa sienu, virs gultas pastaigā bija izgājuši, nu jau divi tarakāni, kuri ar savām garajām ūsām cītīgi aptaustīja sava ciltsbrāļa bojā ejas vietu.

Prusaki...tie taču nemirst...

Vilnis Puriņš
1995.