Neoliberālās sistēmas krīze un Latvijas nākotne
Lai gan pasaules masu mēdiju komentatori jau vairākus mēnešus stāsta par globālās ekonomikas straujo atveseļošanos pēc 2001. gada septembra krīzes, šā gada pirmajos sešos mēnešos ASV un Rietumeiropas kompānijas zaudējušas 2,7 triljonus dolāru no savas vērtības. Klāt jāpieskaita tie vismaz 5 triljoni, kas iztvaikoja 2000. un 2001 gadā. Standard&Poors 500 indekss šogad samazinājies par 13,7%, kas ir lielākais pusgada kritums kopš 1970. gada. Šis radītājs jau 2000. gadā zaudēja 10,1% un pagājšgad 13%. Jaunās ekonomikas kompāniju indekss Nasdaq šogad nokritis par 27% un kopš 2000. gada marta zaudējis divas trešdaļas savas vērtības. Dow Jones indekss šogad zaudējis jau 9%. 5000 lielāko ASV kompāniju kopējā tirgus vērtība, ko raksturo Wilshire-5000 indekss, kopš gada sākuma kritusi par 1,5 triljoniem dolāru. General Electric, Microsoft, Citigroup un IBM kopējie zaudējumi šogad sasnieguši 300 miljardus dolāru. Lielāko Eiropas kompāniju indekss Dow Jones Stoxx-600 šogad kritis par 18%, izslaukot no sistēmas 1,2 triljonus virtuālo dolāru. Alcatel, Deutsche Telekom, France Telecom, Nokia un Vivendi kopš gada sākuma zaudēja pusi savas tirgus vērtības. Vācijas DAX indekss šā gada pirmajos sešos mēnešos krita par 17%, kas ir lielākais kopš 1971. gada reģistrētais kritums. Vienlaikus ASV dolārs jūnija beigās atradās brīvā kritienā un pret eiro uzrādīja savu viszemāko vērtību pēdējos 28 mēnešos. Šā gada otrajā ceturksnī dolāra vērtība pret citām galvenajām valūtām samazinājās par 10%, pret dažām pat līdz 15%, kas ir pēdējos 14 gados lielākais dolāra kritums. Katastrofāli samazinājās ārvalstu investīcijas ASV ekonomikā, kas līdz šim glāba gan dolāra kursu, gan daļēji kompensēja ASV ārējās tirdzniecības iztrūkumu. 28. jūnijā ASV Federālā rezervju banka, Japānas centrālā banka, Lielbritānijas centrālā banka un Eiropas Centrālā banka veica kopīgu intervenci valūtu tirgos, lai apturētu dolāra kritumu.
Šī akcija varbūt bija lielākais panākums pirms G 8 valstu vadītāju tikšanās Kanādā, kuru London Guardians ekonomikas redaktors Lerijs Eliots savā 27. jūnija komentārā nosauca par Virtuālās realitātes G 8 galotņu tikšanos. Viņš raksta: Mūsu vadītāji ir aizrāvušies ar NOLIEGŠANU. Viņi noliedz, ka amerikāņu parauga kapitālisms, kas tiek cietsirdīgi eksportēts kā vienīgais uzņēmējdarbības veids, ir pagalam slims. Bet, ja sagrīļosies ASV, saites starp globalizēto ekonomiku ir tādas, ka līdz ar Ameriku bruks arī pārējā pasaule. Pēdējiem 10 gadiem raksturīgā finansu nestabilitāte ir sasniegusi pašu kapitālistiskās sistēmas serdi (..) Globālā ekonomika grīļojas no vienas krīzes uz otru. Mūsu sistēmas lielākas loceklis ASV parādos iedzītajām nācijām uzspiež visdažādākā paveida sāpīgu politiku, bet faktiski ASV pati ir pasaulē lielākā parādniece. Rekordlielā tirdzniecības deficīta labošana būs sāpīga, taču tā traumēs ne vien Ameriku, bet arī Eiropu, Japānu un pārējo Āzijas kontinentu, kas kļuvis pārāk atkarīgs no ASV patēriņa apmierināšanas politikas jeb preču eksporta uz ASV (..) Bet neceriet, ka par to runās Kananaskis sanāksmē. Tur visi korī atkārtos: Globālās ekonomikas pamati ir veseli, tie ir veseli, rakstu nobeidz Eliots.
Pretēji tam, ko nenogurdami mēģina iestāstīt lielās biznesa avīzes, banku analītiķi un G 7 valdības, jaunā ekonomika jeb t.s. informācijas tehnoloģiju bums bija balstīts uz neko citu kā milzīgu parādu taisīšanu, nepamatotām cerībām un visaptverošu krāpšanu. Uzpūsti bija ne vien grāmatvedības krāpšanā jau pieķerto kompāniju rādītāji un negodīgās audita firmas, bet visa globālā ekonomika, kāda tā bijusi t.s. attīstītajās valstīs. Šo stāvokli var salīdzināt ar Brežņeva laika uzpūsto statistiku, uz kuras pirms sabrukuma balstījās padomju sistēma. 25. jūnijā kļuva zināms, ka otrā lielākā amerikāņu tālsarunu kompānija WORLDCOM savus 2001. gada ieņēmumus uzpūtusi par 4 miljardiem dolāru, savu darbības kapitālu uzdodot par kapitālieguldījumiem un izmantojot citus grāmatvedības trikus. Tai pašā dienā atkāpās šīs kompānijas finansu direktors un tika paziņots par 17 000 darbinieku atlaišanu, lai samazinātu firmas izdevumus. WorldCom akciju vērtība vēl pirms blēdību atklāšanas bija sarukusi līdz vienam dolāram, bet 25. jūnijā dažu stundu laikā sabruka līdz 9 centiem, kad to tirdzniecība tika apturēta, lai nepieļautu pilnīgu kompānijas bankrotu. Vērtspapīru un valūtas komisija (SEC) ziņoja par nepieredzēta mēroga grāmatvedības pārkāpumiem, un iesūdzēja kompāniju Ņujorkas federālajā tiesā. ASV Tieslietu departaments sācis kriminālizmeklēšanu. Bet jau 27. jūnijā par 57% krita QWEST Communications International akciju cena. Kompānijas izpilddirektors Džozefs Načio un direktoru padomes loceklis Melrins Karlsons Nelsons atstāja savus posteņus, sākta SEC izmeklēšana. Kompānijai ir 26 miljardu parāds. 28. jūnijā atklājās, ka arī pasaulē lielākā kopējamo aparātu kompānija XeroxCorp pēdējos 5 gados ir par 4,6 miljardiem uzpūtusi savus ieņēmumus. Šīs kompānijas akciju cena nokrita par 30% un tai jācīnās, lai novērstu maksātnespēju. 25. jūnijā sestais lielākais ASV kabeļu operators ADEL-PHIA pasludināja savu bankrotu, jo SEC bija atklājusi grāmatvedības pārkāpumus.
Labāk neklājas arī jaunās ekonomikas kompānijām Eiropā, kas vēl nesen bija pasludinātas par uz informācijas tehnoloģijām un privatizētās infrastruktūras balstītās ekonomikas paraugkompānijām. Tagad tās sabrūk zem milzīgo parādu nastas, akcionāru novērtējuma (shareholders value) dogmas, postindustriālās un dematerializētās ekonomikas sapņiem. Telekomunikāciju sektorā Deutsche Telecom akciju cena nokrita līdz viszemākajam līmenim 8 eiro, kas ir puse no 1996. gada cenas. Citu kompāniju pārņemšanas mānija beigusies ar 65 miljardu eiro parādu, kopš 2000. gada marta kompānija pazaudējusi miljoniem mazo vācu akcionāru naudu. Līdzīgu parādu nastu sakrājusi France Telecom, kas ir cena par veiksmīgo iespiešanos Vācijas telekomunikāciju tirgū. Vācijas mobilo sakaru operatora MobilCom izpirkšana šo parādu nastu līdz gada beigām par palielināt līdz 75 miljardiem eiro. Moodys aģentūra šo franču gigantu 24. jūnijā novērtēja nedaudz virs atkritumu vērtības. Otra lielā franču konglomerāta Vivendi Universal akciju cena nokrita līdz zemākajam līmenim kopš 1996. gada septembra, kad kļuva zināms, ka šī pasaulē otrā lielākā mediju kompānija ir saņēmusi Deutsche Bank naudas injekciju 1,4 miljardu eiro vērtībā, lai pārvarētu maksātnespēju. Vivendi parāds sasniedzis 30 miljonus eiro. Eiropā lielākā telekomunikāciju iekārtu kompānija Alcatel, kas ir viena no lielākajām NATO apgādātājām, paziņojusi par vēl 10 000 darbinieku atlaišanu, Līdz 2003. gada beigām kompānijas nodarbināto skaits samazināsies līdz pusei no 2001. gada līmeņa. Eiropā lielākā datorpakalpojumu kompānija CAP GEMINI atlaidīs vēl 5 500 darbiniekus vai katru desmito speciālistu. Tās izpilddirektors Pols Hermelins 26. jūnijā paziņoja, ka vairs nevar gaidīt uz hipotētisku atveseļošanos kaut kad nenoteiktā nākotnē. Arī britu mobilo telefonu gigants Vodafone tikko pasludinājis par lielākajiem zaudējumiem Eiropas vēsturē, bet agrāk veiksmīgākais militāro pasūtījumu saņēmējs MARCONI tagad cīnās par izvairīšanos no pilnīga bankrota. Tečeres laikā privatizētā britu dzelzceļa kompānija RAILTRACK, kas noplicināta akcionāru peļņas vārdā, jau pasludinājusi savu bankrotu. 37 000 kilometrus garo dzelzceļa līniju tagad renacionalizēs, respektīvi glābs par nodokļu maksātāju naudu, iekļaujot to valsts kontrolētajā holdingā NETWORK RAIL.
Kā jau uzsvēru savā grāmatā Dzīve karastāvoklī, Ņujorkas debesskrāpju sagraušanu organizēja ne jau Afganistānas kalnu alās mītošie un Amerikas dienestu uzaudzinātie musulmaņu fanātiķi, bet gan ļoti ietekmīgas aprindas pašā Amerikā, kas tādējādi centās glābt savu brūkošo ekonomiku, apcirpt amerikāņiem demokrātiskās brīvības un dzīves līmeni, un kas ļoti svarīgi radīt ieganstu jau sen izplānotajai intervencei stratēģiski svarīgajā Centrālāzijas reģionā. Centrālāzija Amerikas lielbiznesam vajadzīga gan lai tiktu pie šā reģiona bagātībām un stratēģiskām pozīcijām, gan lai pilnīgi pabeigtu Krievijas ielenkšanu, kuras mērķis ir Krievijas sadalīšana no Amerikas atkarīgos reģionos.
ASV lielbiznesa elite ar augstprātīgu nevērību ir pieteikusi karu visai pasaulei, izvērsusi kodolšantāžu pret nepaklausīgām valstīm un liek pamatus savai globālajai impērijai, kurā jāvalda amerikāniskai kārtībai. Protams, šie centieni izraisa atbilstošu pretreakciju, kas vēl nav skaidri izkristalizējusies un ieņēmusi redzamu virzienu, bet tas ir tikai laika jautājums. ASV ekspansija ir faktors, kas var mobilizēt sašķelto Krievijas sabiedrību. Konfrontācijas iespēja pieaug, un radušos stāvokli starp ASV un Krieviju var salīdzināt ar stāvokli 1939. 1940. gadā, kad Hitlera armijas bija pietuvojušās PSRS robežām. Atšķirība tā, ka Centrālāzijas reģionā saskaras vairāku citu potenciāli spēcīgu valstu robežas. Daudz kas atkarīgs no tā, vai amerikāņiem izdosies šīs nācijas sašķelt un konfrontēt, vai arī tās spēs ieņemt vienotu nostāju. Otra atšķirība ir tā, ka amerikāņi nav gatavi līdzīgi Hitlera satracinātajiem vāciešiem paši iesaistīties ilgstošā sauszemes karadarbībā, bet cer šim nolūkam mobilizēt un nāvē sūtīt citu valstu algotņus. Tieši tādā nozīmē jāraugās uz Vašingtonas centieniem paplašināt NATO robežas, lai arī rietumu un dienvidu virzienos robežotos ar Krieviju un savos plānos iesaistītu nabadzībā iedzītās bijušā Austrumu bloka nācijas. Pieaugot konfrontācijai ar Krieviju, visas NATO uzņemtās valstis, un it īpaši Latvija sava stratēģiskā izvietojuma dēļ, kļūs par galvenajiem Krievijas militārā trieciena objektiem.
Neskatoties uz milzīgo militāro izdevumu pieaugumu, amerikāņu dzīves līmeņa pazemināšanos un stingrajiem protekcionisma pasākumiem, savas parazitārās ekonomikas sabrukumu amerikāņiem apturēt neizdevās. Kļūstot par tipisku patērētāju sabiedrību, kas parazitē uz pārējās pasaules rēķina, Amerika jau ir nostājusies uz bojāejas ceļa, atkārtojot Romas impērijas sabrukuma modeli, pēc kura pašlaik funkcionē ASV dominētā globālā impērija. Protams, globālā oligarhija savu gaidāmo sabrukumu atzīt negrib, tāpēc gatavojas galīgajam risinājumam, kas viņuprāt visu pasauli noliks pie Amerikas kājām. Vajadzība glābt brūkošo sistēmu jau tuvākajā laikā spiedīs Ameriku sākt jaunas militārās avantūras, kas kopš senseniem laikiem bijis tradicionāls risinājums impēriju saimnieciskai nespējai. Jau paziņots par gatavošanos iebrukumam Irākā, kas vēl vairāk sakarsēs šo sprādzienbīstamo reģionu. Amerikas neatkarīgais politekonomists Lindons Larušs, kas precīzi prognozēja iepriekšējos globālās krīzes posmus, kā arī vardarbības uzliesmojumu pagājušajā rudenī, nākamo militārās ekspansijas posmu paredz jau šā gada septembrī vai oktobrī. Tam ir arī iekšēji cēloņi: ne visai tālredzīgais prezidents Bušs atkārto sava neveiksmīgā priekšgājēja Hūvera kļūdu, kad pēdējais pēc 1929. gada depresijas amerikāņiem solīja ekonomikas atveseļošanos bez būtiskas ekonomiskās politikas maiņas. Tādu maldināšanu amerikāņi Hūveram nepiedeva un sāka viņu ienīst. Viens no veidiem, kā izvairīties no līdzīga likteņa, ir ārējā ienaidnieka tēla radīšana un kara izraisīšana. Neatkarīgi no konkrētās kampaņas rezultātiem pasaulē pieaugs naids pret Amerikas ekspansiju un visu amerikānisko. Tostarp finansu sistēmas krīze spiež valstis atgriezties pie valsts protekcionisma un izdzīvošanai svarīgo tautsaimniecības nozaru nacionalizācijas, kas faktiski ir jau sākusies. Lai vai kā, bet neoliberālisma ēras gals ir jau iezvanīts, un valstis sāk rūpēties par savām nacionālajām interesēm.
Uz šā fona kā pilnīgs anahronisms un kurss uz pašnāvību izskatās Latvijas valdības politika, kas kopš 1990. gada nav mainījusies, bet tikai kļuvusi vēl radikālāka. Negudrā līšana NATO apdraud Latvijas kā valsts pastāvēšanu jau tuvākajā nākotnē. Mūsu karavīri atkal var tikt ievilkti svešos karos, bet sabiedrība kopumā kļūt par atriebības objektu. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, negudrā līšana NATO var izraisīt lielas krieviski runājošo daļas naida izpausmes pret Latviju, otras Krievijas frontes izveidošanos pašā valsts iekšienē. Kā sekas Latvijas nelīdzsvarotajai politikai var uzskatīt Krievijas apņemšanos savas naftas eksportu sākot ar 2004. gadu novirzīt uz jaunceltajām ziemeļu ostām, pilnīgi atsakoties no Ventspils pakalpojumiem. Bet Krievijas naftas tranzīts, kā uzsvēra Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, Latvijai dod 40% budžeta ienākumu. Klāt pieskaitot zaudējumus, kurus rada tikpat nelīdzsvarotā integrēšanās Eiropas savienībā, tiek radīti priekšnoteikumi arī sociālai katastrofai. Nav apturēta arī tirgus reformu izraisītā demogrāfiskā katastrofa. Laikā, kad valdības rupori izvērsuši maldināšanas kampaņu par it kā straujo ekonomikas uzplaukumu Latvijā, līdz 40 000 Latvijas jauniešu vesela armija ir spiesti atstāt savu dzimteni, lai kā lēts darbaspēks celtu citu valstu labklājību. Īrijā vien strādā ap 12 000 Latvijas jauniešu un cilvēku pašos spēka gados, kamēr Latvija nīkuļo.
Vēl straujāk turpinās maniakālā Latvijas līšana Eiropas savienībā, lai gan ar katru dienu tikai aklajam nav redzams, ka Brisele Latviju nolēmusi vienkārši un ciniski izmantot. Tādas valstis kā Latvija ES valstu klubam ir tikai ērts atspaids krīzes laikos. Tikmēr pašu ES ir pārņēmusi smaga saimnieciskā un ideoloģiskā krīze. Kā 29. jūnija NRA aprakstījusi Zviedrijā dzīvojošā žurnāliste Sandra Veinberga, ES birokrātija ir nonākusi strupceļā un tīri brežņeviskā garā, noliedzot bēdīgo realitāti, izvērš finansiāli dārgas maldināšanas kampaņas sabiedriskās domas nomierināšanai. Bēdīgi slavenā eiro ieviešana ir beigusies ar lielu inflāciju un tirdzniecības apgrozījuma samazināšanu, kā arī masu streikiem visās ES valstīs. Zviedru komentētājs Rolfs Gustavsons, rakstot par Briseles birokrātiem, atsauc atmiņā veco anekdoti par Brežņevu. Brīdī, kad padomju utopija bija nonākusi strupceļā un PSRS valsts vagons atsities pret bomi, kas norāda sliežu ceļa beigas, Leonīds Brežņevs aicinājis klātesošos aizvilkt visās kupejās aizkarus, aizvērt acis un sākt šūpot vagonu, lai visiem joprojām būtu iespaids, ka vagons turpina kustību uz priekšu.
Vēl lielāki realitātes noliedzēji ir Latvijas valdītāji un tos apkalpojošie mēdiji. Izskatās, ka daudziem no viņiem nāksies piedzīvot otras uz utopiskām idejām balstītās impērijas bojāeju, jo ar ES propagandēšanu bieži vien nodarbojas tie paši cilvēki, kas līdz pēdējam brīdim karsti aizstāvēja PSRS ideoloģiju. Viņi par katru cenu grib Latviju dabūt uz jau grimstoša kuģa, lai gan vajadzētu domāt par savām glābšanas laivām. Tikmēr pat salīdzinoši lojālajā NRA 8. jūlijā parādījusies informācija par elitārām vajadzībām sagatavoto Economist Conferences un auditorfirmas Ernst& Young ziņojumu (skat. rakstu "Eiropas savienības augļi jau ir noplūkti"). Autori secinājuši, ka visi labumi, kādus ES kandidātvalstis varētu sagaidīt no Briseles, ir jau saņemti. Par "labumiem" ziņojuma autori nosaukuši "ārējās tirdzniecības un investīciju apjomus", kādus kandidātvalstis it kā baudījušas iepriekšējos gados. Autori neprecizē, ka, piemēram, Latvijai šie "labumi" nesuši tikai hronisku ārējās tirdzniecības iztrūkumu, kapitāla aizplūdi no Latvijas un nacionālās ekonomikas sabrukumu.
Toties par nākotni autori ir samērā atklāti: labumus no pievienošanās ES gūs starptautiskās korporācijas, kamēr vietējiem uzņēmumiem pievienošanās nesīs tikai draudus. Tiek apšaubīta jauno dalībvalstu spēja izmantot t.s. ES fondu līdzekļus. Toties palielināsies jau tā lielie nodokļi un bezdarbs. Latvijas iedzīvotājiem jaunajā Eiropā būs iespēja kalpot par lētu darbaspēku. Pētījumā par Latviju uzsvērts, ka tās valdība esot traukusies uz priekšu sarunās, piekāpjoties gandrīz visām Briseles prasībām un piekrītot diskriminējošiem noteikumiem, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Tagad par to būs jāmaksā. Tanī pašā avīzes numurā aprakstīts, kā eiropieši praktiski izmanto Latviju (skat. rakstu "Eirobirokrāti pieviļ ražotājus"). ES nav ratificējusi likumu, kas Latvijas ražotājus atbrīvotu no ievedmuitām, kamēr ES šīs priekšrocības bauda jau no 1. jūlija. Nemaz nerunājot par to, ka Latvijas produkcijas eksportam uz ES ir noteiktas stingras kvotas, kamēr ES produkciju Latvijā var ievest bez ierobežojumiem. Eiropas pārtikas preču importa īpatsvars Latvijas pārtikas tirgū ir pieaudzis no 8% 1994. gadā līdz vairāk nekā 30% 2001. gadā. Kvotas un aizliegums palielināt subsīdijas lauksaimniecībai gādās, lai Latvijas preču īpatsvars uz mūsu galda samazinātos vēl vairāk. Latvijas pārtikas tirgus ir apmēram 1 miljardu dolāru liels, un arī tas ir labs atspaids depresijā grimstošajai Eiropai.
Briseles birokrāti jau ir nepārprotami paziņojuši, ka Latvijas jau tā izpostītā ražošana pēc uzņemšanas ES būs jāsamazina vēl vairāk, piemēram, lauksaimniecība. Viens no kandidātvalstu uzņemšanas mērķiem ir piesaistīt šo valstu lēto darbaspēku, tādējādi kompensējot ES iedzīvotāju straujo novecošanos. Lai nodrošinātu un kontrolētu nepieciešamo darbaspēka plūsmu, Latvija un citas kandidātvalstis jātur saimnieciskā atkarībā un atpalicībā, jābremzē to attīstība. Skaidrs arī, ka mūsu nodokļi pieaugs un zināma to daļa (ap 400 miljoniem eiro gadā) būs jāatdod Briselei, kas vēl vairāk samazinās mūsu izdevumus un pasūtījumus visās tautsaimniecības sfērās. No kā tādā gadījumā var rasties valdības solītā Eiropas labklājība?
Dienas biznesa redaktors Juris Paiders sava laikraksta 22. aprīļa numurā pārliecinoši aprādījis, kā strauja Latvijas saimnieciskā augšupeja ir iespējama TIKAI, paliekot ārpus ES, šo "privilēģiju" (t.i., iestāšanos ES) atstājot Lietuvai un Igaunijai. Turpretī no iestāšanās ES cietīs gan Latvijas parastie pilsoņi, gan pašlaik vēl salīdzinoši turīgie uzņēmēji. Novērst iestāšanos ES varētu kļūt par mērķi, kas spēj apvienot visu Latvijas sociālo slāņu, visdažādāko tautību un politisko pārliecību cilvēkus. Mēs nevaram turpināt pasīvu eksistenci kā tāds uz kautuvi vedams aitu bars. Ir pēdējais laiks parādīt nācijas politisko gribu, lai novērstu mūsu interešu iztirgošanu. Valdības solītais referendums par iestāšanos ES ir īpaši nekaunīgs māns. Nevar 10 gadus ik dienas stāstīt, ka ejam uz Eiropu, bet pēc jau notikušā fakta prasīt, vai mēs vispār gribam iet uz Eiropu! Tas nav nopietni, tāpēc antikonstitucionālā Latvijas suverenitātes graušana ir jāaptur tūlīt! Ja ne citādi, tad ar beztermiņa ģenerālstreiku vai pat uz barikādēm!
Jānis Kučinskis