LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSMES TIESAI
Pieteikuma iesniedzējs: Jānis Kučinskis, pers. kods 230656 11198, dzīvo Rīgā, Ieriķu ielā 31 17, LV 1084, tālr. 9725721
Apstrīdamo aktu izdevēji: LR Saeima, LR Ministru kabinets un Valsts prezidents
PIETEIKUMS
par LR Saeimas, Ministru kabineta un Valsts prezidenta darbību pret Latvijas suverenitāti saistībā ar patvaļīgi izvēlēto kursu uz Latvijas iekļaušanu Eiropas Savienībā un NATO, kā arī ar šo antikonstitucionālo procesu saistītajiem Latvijas pilsoņu pamattiesību pārkāpumiem.
Latvijas pamatlikums un suverenitātes juridiskais garants ir Latvijas Satversme. Pēc tās, Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika (Satversmes 1. pants) un valsts suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, t.i., tās pilsoņiem (Satversmes 2. pants). Tiesa, mūsu Satversme paredz arī iespēju atteikties gan no tautas suverenās varas, gan no valsts neatkarības un demokrātijas. Šādu lēmumu var pieņemt Saeima (76. pants: Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu), bet, lai šāds lēmums iegūtu likuma spēku, tas jāapstiprina tautas nobalsošanā jeb referendumā (77. pants). Turklāt tikai tādā gadījumā, ja par to nobalso vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem (79. pants).
Lai arī tauta nekādās savas gribas manifestācijās nebija pieprasījusi Latvijas iekļaušanu Eiropas savienībā vai NATO, valsts politiskās varas institūcijas savu nodomu Latviju pievienot ES pauda jau kopš 1990. gadu sākuma, bet 1995. gada 12. jūnijā šajā nolūkā parakstīja asociatīvo līgumu ar ES. Vēl iepriekš 1995. gada 7. aprīlī Saeima apstiprināja Ministru kabineta ārpolitikas koncepciju Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam, kurā kā ārpolitikas pamatvirzieni uzskaitīti integrācija Eiropas, transatlantiskajās un citās starptautiskajās struktūrās un kā galvenais virziens ir uzsvērta Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā. Visas LR 6. Saeimā pārstāvētās partijas 1995. gada 14. oktobrī parakstīja kopīgu deklarāciju, kas atbalstīja šo ārpolitikas virzienu. Tajā laikā spēkā bija Kriminālkodeksa 65
2 pants (Aicinājumi likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību), kurā bija paredzēta atbildība par organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, iekļaujot Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai valstu savienību vai citādā veidā (izcēlums J.K.).1998. gadā pieņemtajā Krimināllikuma redakcijā 82. panta 2. daļā paredzēta atbildība par analoģisku nodarījumu, taču no teksta izņemta vārdkopa valstu savienība. Acīmredzot, tas darīts ar nolūku, lai pretvalstiskā darbībā iesaistītās amatpersonas netiktu sauktas pie kriminālatbildības. Taču arī jaunais Krimināllikums neatbrīvo amatpersonas no atbildības par nodarījumiem, kas paveikti līdz Krimināllikuma pieņemšanai. Šajā sakarā ir neskaidra vairāku LR valsts drošības struktūru pasīvā nostāja, kas nereaģēja uz tik atklātiem un nepārprotamiem aicinājumiem likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kas izskanēja visaugstākajos varas ešelonos. Vai tā nav kvalificējama kā sazvērestība un koordinēta organizatoriskā darbība? Ja varas struktūras arvien soda personas, kas pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās pret valsts neatkarību vērstās organizācijās, tad kāpēc citas personas, kas būtībā dara to pašu, arvien nav sauktas pie atbildības?
Ja runājam par neskaitāmas reizes pausto Saeimas, valdības, politisko partiju un citu amatpersonu vēlmi atteikties no Latvijas neatkarības un būtisku daļu suverenās varas deleģēt starptautiskām institūcijām (Eiropas savienībai, NATO u.c.), tad atbilstoši Satversmes grozījumi patiešām tiek gatavoti. Šo grozījumu, kurus izstrādāja Tieslietu ministrijas darba grupa, projekta 5. lappusē uzsvērts, ka Eiropas Savienība ir vienīgā pārnacionālā organizācija pasaulē, (..) dalība kurā prasītu deleģēt daļu no valsts varas realizācijas tiesībām. Tieši tāpēc jau nepieciešami Satversmes grozījumi. Tātad Latvijas suverenitātes likvidēšanā iesaistītās amatpersonas nepārprotami saprot savas darbības sekas, nepārprotami gatavojas būtiskāko LR valstiskās suverenitātes daļu deleģēt ES institūcijām Briselē, Latviju pārvēršot par teritoriju ar dažām suverenitātes pazīmēm, kurām ir tīri simbolisks raksturs.
Latvijas Satversmes grozījumu projektā, ko Valsts sekretāru sanāksme izsludināja 2002. gada 31. janvārī (pret. Nr. 5, 26§), rakstīts:
"Izdarīt Latvijas Republikas Satversmē šādus grozījumus:
1. Izteikt Satversmes 68. pantu šādā redakcijā:
Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija, nolūkā stiprināt demokrātiju, var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences.
Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Starptautiskos līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas no Saeimas locekļiem, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums.
Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima.
Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, izmaiņas Latvijas dalības nosacījumos Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.
2. Izteikt Satversmes 79. pantu šādā redakcijā:
Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem.
Tautas nobalsošanai nodotais likuma projekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai izmaiņām dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likuma projekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai izmaiņām dalības nosacījumos."
Grozījumiem dots neatbilstošs nolūks, jo daļas no valsts institūciju kompetences deleģēšana starptautiskām institūcijām nevar stiprināt demokrātiju, bet tikai mazināt Satversmē paredzētās pilsoņu demokrātiskās tiesības noteikt savas valsts politiku. Pieņemot lēmumu par Latvijas dalību ES, grozījumu autori mēģinājuši vājināt Satversmes 79. pantā garantētās tautas tiesības, jo patreizējā redakcijā šis pants prasa, lai par atbilstošu lēmumu nobalsotu vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem, bet pēc piedāvātā projekta Latvijas iekļaušanu ES varēs apstiprināt puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita. Tas ir pretrunā ar Satversmi, jo Latvijas iekļaušana ES neapšabāmi iespaido valsts neatkarību un tautas suvereno varu (Satversmes 1. un 2. panti). Demokrātiju un valsts suverenitāti apdraud arī grozījumu projektā ierakstītā norma (68. pants), kas tautas nobalsošanu ļauj ierosināt tikai Saeimai un izmaiņas Latvijas dalības nosacījumos ES nodod tautas nobalsošanā tikai gadījumā, ja to pieprasa puse Saiemas locekļu. Ar to tiek nostiprināts valdošās koalīcijas diktāts, kas ir pret demokrātijas principiem.
ES neapšaubāmi veidojas kā valstisks veidojums. Lai arī Eiropas savienība juridiski arvien vēl skaitās kā suverenu valstu savienība, kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas 1991. gada decembrī, ar ko tika dibināta Eiropas savienība, šī starptautiskā organizācija, kas sākotnēji darbojās kā ekonomiskās sadarbības organizācija Eiropas kopiena, pakāpeniski iegūst vienotam valstiskam veidojumam raksturīgas pazīmes. Jau nosprausta vienota robeža, ieviesta vienota valūta un monetārā sistēma, viena pilsonība, arvien lielāku ietekmi gūst vienotas pārvaldes iestādes, kā Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, Eiropas Padome, Eiropas Centrālā banka, Eiropas Tiesa, Eiropas Policija u.c. Vienlaikus tiek formēti ES militārie un policejiskie spēki, jau pastāv ES simbolika un citi valstiska veidojuma atribūti. Eiropas Konvents jau gatavo Eiropas Konstitūciju, kuras stāšanās spēkā paredzēta 2004. gadā, respektīvi pirms iespējamās Latvijas uzņemšanas Eiropas savienībā, bet pēc valdības solītā Latvijas pilsoņu referenduma par iestāšanos ES. Tātad pilsoņus aicinās balsot par vienu savienību, bet faktiski Latvija iestāsies pilnīgi citā veidojumā, kas būs unitārs, centralizēts veidojums un būtiski neatšķirsies no bijušās PSRS. Mazajām dalībvalstīm plānotajā ES būs nenozīmīga iespēja ietekmēt lēmumus, kuri būs saistoši Latvijas teritorijai un iedzīvotājiem, tātad Latvijas pilsoņi zaudēs savu suvereno varu. Faktiski var būt vēl bēdīgāk jau tagad ES dalībvalstu valdības gatavo kandidātvalstis diskriminējošus noteikumus, kas izpaudīsies kā pārejas periodi", kuros jaunās dalībvalstis baudīs diskriminējošas normas iedzīvotāju pārvietošanās, ražošanas kvotu, subsīdiju un citās jomās. Labi zinot šos draudus Latvijas suverenitātei, Latvijas valdība un parlaments tomēr mērķtiecīgi turpina virzību uz Latvijas iekļaušanu ES, tādējādi apzināti veicot organizatorisku darbību, par ko Krimināllikuma 82. pants paredz atbildību.
Katru dienu ir konstatējami neskaitāmi gadījumi, kad kāda amatpersona, publicists vai parasts pilsonis faktiski publiski aicina likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai likvidēt citādā veidā, par ko kriminālatbildību paredz Krimināllikuma 82. panta 1. daļa. Vēl vairāk šajā nolūkā jau vairākus gadus tiek izvērsta plaša un organizēta propagandas un aģitācijas kampaņa, kurā bieži vien izskan melīga informācija un nepamatoti solījumi. Piemēram, LR Saeimas deputāts un bijušais Īpašo uzdevumu ministrs Aleksandrs Kiršteins neskaitāmas reizes savās runās solīja, ka no Eiropas savienības pēc iestāšanās Latvijā ieplūdīs liela nauda tautsaimniecības nozaru attīstīšanai. Tagad kļūst skaidrs, ka tā bija ne ar ko nepamatota maldināšana un sabiedriskās domas manipulācija. Saskaņā ar Latvijas KPK 109. panta 1. daļas 3. punktu šādi aicinājumi un mērķtiecīga propaganda būtu jāizskata LR Drošības policijai, taču nav dzirdēts neviens gadījums, kad tas patiešām būtu noticis.
Atbildot uz Latviešu jaunatnes organizācijas Klubs 415 Valdes priekšsēža Jāņa Sila 2000. gada 19. jūnija iesniegumu, LR Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks U. Dzenītis raksta:
LR Satversmes 2. pantā noteikts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Savukārt LR Satversmes 8. pantā un Saeimas vēlēšanu likuma 1. pantā noteikts personu loks, kuriem ir tiesības vēlēt Latvijas Republikas Saeimu. LR 7. Saeimā vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās ievēlēti likumā noteiktā kārtībā reģistrētu politisko organizāciju (partiju) biedri, kuri pārstāv dažādu vēlētāju grupu politiskas, ekonomiskas un sociālas intereses. Saeima ievēl Valsts prezidentu, apstiprina amatā ministru prezidentu un ministrus. Saeimas vairākuma un Ministru kabinetu veidojošās partijas, proti Latvijas Ceļš, Tautas Partija un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, savās programmās akcentējušas virzību un iestāšanos Eiropas Savienībā un ko atbalstījusi lielākā daļa Latvijas vēlētāju. Tādējādi nav pamatu Jūsu iesniegumā minēto amatpersonu darbību vērtēt kā nelikumīgu un neatbilstošu LR Satversmei.
Teorētiski tas tā varētu būt, bet kā ir faktiski? Sociologi noskaidrojuši, ka vēlētāju vairākums balso nevis par programmām, bet gan par personībām jeb t.s. lokomotīvēm. Vēlēšanu kampaņas līdz šim ir balstījušās uz profesionāļu izstrādātām vēlēšanu tehnoloģijām, nevis uz atklātām diskusijām par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Ja runā par 7. Saeimas vēlēšanām, neviena partija atklāti neaģitēja pret Latvijas iestāšanos ES un NATO, tātad vēlētājiem bija liegta izvēle. Visbeidzot, ja partiju programmās dotos solījumus salīdzina ar partiju balsojumiem Saeimā, tad redzam, ka tie būtiski atšķiras. Tas nozīmē, ka vadošās partijas savus vēlētājus ir krāpušas un maldinājušas. Pieņemot lēmumus Saeimā, vadošo partiju deputāti balstās nevis uz saviem solījumiem, programmām vai valsts nacionālajām interesēm, bet gan uz ES, NATO un citu starptautisko institūciju prasībām vai frakcijas līderu norādījumiem. Bieži vienīgais arguments tautā nepopulāra lēmuma pieņemšanai ir Eiropas savienības prasības. Kā piemērus var minēt akcīzes nodokļa paaugstināšanu degvielai, pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu medikamentiem, bērnu barībai, grāmatām un citām pirmās nepieciešamības precēm. Nevienas partijas programmā tādu solījumu nebija. Tas liecina tikai par to, ka Saeima pārkāpj Satversmes 2. pantu. Bez tam pārkāpts tiek arī Satversmes 1. pants, jo nav veiktas tās Satversmes 76., 77. un 79. pantā paredzētās darbības, kas ļautu jau tagad daļu suverenās varas deleģēt citiem valstiskiem veidojumiem, kuru prasības Saeima un Ministru kabinets faktiski izpilda.
Iestāšanās ES nav vienas dienas akts. Tas ir ilgstošs process, kuru mūsu politiķi mēdz dēvēt par integrāciju Eiropā. Lai arī Latvijas suverenitātes deleģēšana de jure ir atlikta līdz valdības solītajam referendumam, faktiski (de facto) Latvijas suverenitāte ir jau lielā mērā atdota citiem valstiskiem veidojumiem. Gandrīz visi nozīmīgie Saeimas lēmumi pirms pieņemšanas tiek saskaņoti ar ES vai citām starptautiskām institūcijām (Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules banku u.c.), starp kuru akcionāriem liela teikšana ir arī ES dalībvalstīm. Saskaņotas tiek arī valsts budžeta prioritātes, starptautiskās tirdzniecības noteikumi, sociālās programmas, valsts subsīdijas, nodokļu politika, atbalsts nacionālajiem uzņēmējiem, privatizācijas politika u.c. jomas, no kurām atkarīga Latvijas pilsoņu dzīve (skat. jebkuru valdības un Latvijas bankas parakstīto Memorandu ar Starptautisko Valūtas fondu). Lai gan neviena partija savā programmā nav atklājusi, ka balstīsies uz minēto institūciju prasībām, nevis savu vēlētāju interesēm.
Runa nav tikai par kādām juridiskām abstrakcijām. Tautas suverenā vara nav tikai formāls pants Satversmē, bet svēts tautas izcīnīts un starptautiski atzīts pašnoteikšanās princips, pēc kura tautai ir tiesības patstāvīgi noteikt un veidot savu nākotni. Suverenitāte nozīmē: 1. valsts augstāko varu savās iekšējās lietās un neatkarību no citām valstīm starptautiskajās attiecībās. 2. neatkarību, patstāvību darbībā. (Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 1999). Saeima ir tikai 100 tautas izvēlēti priekšstāvji (Satversmes 5. pants), kuriem periodā starp vēlēšanām jāpilda tautas griba, un, pirmām kārtām, jāsargā valsts suverenitāte, jārūpējas par valsts nacionālām interesēm, jāgādā par valsts iedzīvotāju labklājību. Vismaz tā tam jābūt. Piemēram, Saeimas vairākuma ieceltajam Valsts prezidentam, stājoties amatā, jādod pat svinīgs solījums (Satversmes 40. pants): "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas." Ja praksē tā tas nav, tas nozīmē vienīgi to, ka tauta zināmu iemeslu dēļ vairs nekontrolē pašas iecelto valdību, t.i., ir zaudējusi savu suvereno varu.
Būtu muļķīgi pieņemt, ka tauta pati labprātīgi atteiktos no savas neatkarības, vēlētu sev ļaunu un atbalstītu pret sevi vērstu politiku. To apliecina arī sabiedriskās aptaujas, kurās Saeimas un valdības veikums jau vairākus gadus tiek vērtēts kā ļoti neapmierinošs. Izskaidrojums ir vienkāršs: juku laikos pie varas tikušās aprindas ir uzurpējušas varu un to notur ar nedemokrātiskiem paņēmieniem. Jau 1990. gadā valdošās aprindas, izmantojot cilvēku nacionālās, sociālās jūtas, mākslīgi uzturētus stereotipus, kā arī apspiežot vārda brīvību, sāka cinisku sabiedrības manipulāciju, ar ko šiem spēkiem izdevās panākt valdīšanu bez opozīcijas. Valsts pamatnācijai tika iestāstīts, ka cīņa par sociālām, ekonomiskām un politiskām tiesībām ir Interfrontes monopols, ka latviešiem ir nekritiski jāatbalsta valdība, vienalga, ko tā darītu. Citādi domājošie pilsoņi tika nosaukti par interfrontistiem un valsts pretiniekiem, visādi apsmieti un diskreditēti. Citas pārliecības paudējiem netika dota tribīne (vieta presē, radio un TV), bet paši viņi tika izstumti no aktīvās aprites, sabiedrības vairākumu pakļaujot ekonomiskiem un sociāliem spaidiem.
Suverenitātes graušana par nodokļu maksātāju līdzekļiem
Gandrīz visa valdības enerģija un no tautas savāktie līdzekļi, kurus varētu ieguldīt Latvijas attīstībā un labklājībā, tiek ziedoti uz ES un NATO ilūziju altāra. Sāksim ar sīkiem izdevumiem, kuriem tērē visu nodokļu maksātāju naudu. 2002. gada budžetā atrodam šādas pozīcijas (lasu pēc kārtas): Eiropas integrācijas birojs, izdevumi kopā Ls 369111; Latvijas integrācija Eiropas savienībā, izdevumi kopā Ls 1045508; Tulkošanas un terminoloģijas centrs, izdevumi kopā Ls 548494; Specializētais atašejs Briselē, izdevumi kopā Ls 37903; nodrošinājums delegācijai sarunās ar ES Ls 240196 utt. utt. Šīs valsts institūcijas, kas pilnīgi atklāti grauj valsts suverenitāti un tiek finansētas no nodokļu maksātāju naudas, ir darbojušās daudzus gadus. Bez tam katrā ministrijā šim nolūkam nodibinātas īpašas nodaļas, piemēram, Eiropas integrācijas nodaļa Finansu ministrijā. Ministru kabinets ir izveidojis Eiropas integrācijas padomi, kas tāpat tiek algota un par tautas naudu uztur savus polittūrisma braucienus pa visu pasauli. Arī Valsts prezidente par nodokļu maksātāju naudu uztur lielu tēla veidotāju štatu un kā atspole šaudās pa NATO valstu galvaspilsētām, lai gan savā solījumā (Satversmes 40. pants) ir zvērējusi pavisam ko citu. Nepārtraukti darbojas visu šo Satversmē neparedzēto institūciju dibinātas darba grupas, kas izstrādā neskaitāmas bezjēdzīgas koncepcijas, programmas, makroekonomiskās attīstības scenārijus un citus pret valsts interesēm vērstus dokumentus. Nesalīdzināmi lielākus līdzekļus patērē Briseles pieprasītās strukturālās reformas (nacionālo objektu un sistēmu pielāgošana Briseles un starptautiskā biznesa vajadzībām). Šajā mūsu valsts demontāžas darbā tiek iesaistītas visas pašvaldības, īpaši fondi, no budžeta un ārvalstu piešpricēm finansētas darba grupas, dažādas reģionālās attīstības aģentūras un nevalstiskas organizācijas, kas strādā pēc ārvalstu pasūtījuma un ārvalstu labā.
Bez tam ir radīts milzīgs propagandas aparāts, kas arī lielākoties tiek finansēts no mūsu nodokļiem. Valsts televīzijas un radio kanālos, presē un valsts atbalstītos privātos mēdijos nav gandrīz neviena sabiedriski politiskas nozīmes vai kultūras raidījuma, kurā netiktu slavināta un pielūgta Eiropas savienība un NATO, glorificēta mūsu valdības virzīšanās uz Briseli un maniakālā kapitulācija katras Rietumu prasības priekšā. Taču šajos par mūsu līdzekļiem finansētajos valdības pasūtījumos netiek pieļauta atšķirīga viedokļa paušana, ar to pārkāpjot mūsu Satversmes 100. pantu, kas garantē tiesības uz vārda brīvību. Bibliotēkas, skolas, nevalstiskās organizācijas un sabiedriskas iestādes aizgāztas ar koši noformētu propagandas literatūru, kas tāpat izdota par nodokļu maksātāju vai ārvalstu atvēlētu naudu. Par to, ka šāda propaganda nav pieprasīta, liecina fakts, ka privātas tirgotavas šo dārgo makulatūru savā preču klāstā neiekļauj, t.i., tai nav ne izzinošas un izglītojošas, ne pat izklaidējošas funkcijas.
To darot, valdība pārkāpj arī Radio un televīzijas likumu, kurš, starp citu, raidorganizācijām uzliek par pienākumu respektēt uzskatu daudzveidību, aizstāvēt neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts ideju, starptautiski atzītās cilvēktiesības un darboties Latvijas sabiedrības interesēs. Raidorganizāciju pienākumos ietverts nosacījums, ka to programmām jābūt daudzpusīgām un jāatspoguļo sabiedrībā pastāvošie uzskati un viedokļi. Sabiedriskām raidorganizācijām, kāda ir arī Latvijas televīzija un radio, ir jānodrošina informācijas un izpausmes brīvība un objektivitāte un raidījumu dažādība. Likums nepieļauj elektronisko sabiedrības līdzekļu monopolizāciju kādas politiskās organizācijas, partijas, personu apvienības, vai atsevišķas personas interesēs.
Atgādinu, ka Latvijas sabiedrībā nav vienota uzskata par iestāšanos ES. Jo ilgāk un vairāk mēs uz savas ādas izjūtam Briseles labumus, jo šī ilūzija izplēn kā uzpūsti ziepju burbuļi. Pat oficiālo (uzspodrināto) aptauju dati liecina, ka iestāšanos Eiropas savienībā atbalsta tikai 36,3% Latvijas iedzīvotāju, bet pret to ir 43% iedzīvotāju (LETA, 15. marts). Tomēr šāds tautas noskaņojums valdošajām aprindām netraucē vēl enerģiskāk turpināt Latvijas suverenitātes graušanu. Turklāt tas tiek darīts par visu nodokļu maksātāju naudu, arī to cilvēku naudu, kas ir pret ES un NATO.
Ja pret Latvijas suverenitāti nobalsotu vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas republikas pilsoņiem, valdība ar pilnām tiesībām varētu ķerties pie Latvijas suverenitātes likvidēšanas. Bet tikai pēc šādas nobalsošanas! Tomēr jau sen vairs nav nekādu šaubu, ka valdība izvēlējusies 1940. gada Ulmaņa un Kirhenšteina valdību kursu. Proti, mūsu suverenitāte tiek grauta arvien paātrinātā tempā, neprasot Latvijas tautas piekrišanu. Atšķirībā no Kirhenšteina valdības, mūsdienu politiķi gan sola referendumu kaut kad sarīkot. Taču tikai pēc tam, kad Latvijas suverenitāte de facto būs jau likvidēta. Kad Latvijas tautsaimniecība un pirmās nepieciešamības preču ražošana būs jau tik sagrauta un cilvēku izdzīvošana tik atkarīga no ārvalstu ievedumiem, ka balsot pret Latvijas pievienošanu ES nozīmēs kolektīvu pašnāvību. Tieši šī organizatoriskā darbība, kas virzīta uz Latvijas suverenitātes de facto likvidāciju, ir jāaptur un jāsoda pēc Krimināllikuma 82. panta 2. daļas.
Eirointegrācija kā Briselei izdevīgs bizness
Suverenās varas pārstāvju (Saeimas) un valdības lēmumi bieži vien tiek pamatoti nevis ar mūsu sabiedrības interesēm vai ar Latvijas pilsoņu prasībām, bet gan ar Eiropas savienības un citu starptautisku institūciju prasībām. Vislielāko nelietību vai kaitniecību, ko likumdevēji mēdz apzīmēt arī par tautā nepopulāriem lēmumiem, deputāti attaisno ar tādām tukšām frāzēm kā tā kā mēs ejam uz Eiropu, tā kā mēs esam nolēmuši virzīties uz Eiropu, Eiropa mūs nesapratīs, Eiropas savienība prasa u.tml. Un neviens, t.sk. valsts drošības iestādes, šiem demagogiem neatgādina, ka mēs vēl neesam nolēmuši atteikties no savas suverenitātes un bieži vien Eiropas savienība neko tādu nemaz nav prasījusi.
Latvijas saimnieciskos sakarus ar ES regulē Līgums par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisko sadarbību, Līgums par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem un citi nolīgumi un normatīvie akti. Ne mazāk svarīga ir pēdējos gados veidojusies prakse, kurā valdības pieļauj atkāpes no parakstītajiem līgumiem, un parasti tas tiek darīts uz Latvijas rēķina, diskriminējot Latvijas pusi, pieļaujot dubultstandartus un asimetriskas attiecības. Latvijas ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte šīs attiecības raksturo ar vārdiem (skat. žurnāla Kapitāls 2002. gada marta numuru): pilna liberalizācija, no vienas puses, un grūti prognozējamas tirdzniecības kvotas, no otras; pilnīgs valsts subsīdiju aizliegums, no vienas puses, un subsidētās produkcijas ieplūšana tirgū, no otras, un tā tālāk.
Šādu attiecību bēdīgos rezultātus Raita Karnīte tajā pašā pētījumā apraksta tā:
Latvijas eksports uz ES valstīm laikā no 1992. gada līdz 2000. gadam pieauga 3,2 reizes, imports 6,3 reizes, kopējam eksportam pieaugot 1,98 reizes. Summārais importa pārsniegums pār eksportu šajā periodā ir 1,9 miljardi latu, un tas veido pusi no Latvijas tirdzniecības deficīta.
(..) Arī ES valstu sniegtie palīdzības maksājumi kandidātvalstīm, ko ES valstīs uzskata par integrācijas zaudējumiem, patiesībā veido papildu resursus ES valstu attīstībai, jo tie kopā ar kandidātvalstu līdzdalības līdzekļiem tiek izlietoti galvenokārt iekārtu iegādei ES valstīs un konsultantu darba apmaksai.
Neskatoties uz apgalvojumiem par Eiropas integrācijas izdevīgumu abām pusēm, līdz šim vērtības rādītājos izteiktie kandidātvalstu zaudējumi negatīva tirdzniecības bilance ar ES valstīm un jaunradītās vērtības izvešana kapitāla īpašnieku vai strādājošo ārzemnieku darba samaksas veidā ir pārsnieguši ieguvumus.
(..) ES valstu īpatsvars uzkrāto ārvalstu investīciju kopapjomā 1999. gadā bija 57%, un tas, tāpat kā ES valstu īpatsvars investīciju pieaugumā, pieaug. Tomēr Latvijas ikgadējie zaudējumi apmēram divas reizes pārsniedz ieguvumus. Papildus negatīvai tirdzniecības bilancei, ES valstīm samaksātie īpašuma ieņēmumi 1,7 reizes pārsniedz no ES saņemtos īpašuma ieņēmumus un 1,3 reizes pārsniedz ārvalstu investīciju palielinājumu (piebilde: ES valstu daļa īpašuma ieņēmumos aprēķināta nosacīti).
Raita Karnīte apgāzusi arī mītu par nesen ES uzņemto valstu labo dzīvi. Viņa raksta:
Analizējot četru mazāk attīstīto ES dalībvalstu Īrijas, Portugāles, Grieķijas un Spānijas pievienošanās rezultātus, pētījuma autori konstatē, ka juridiskā pievienošanās jeb iestāšanās ES nevienai no jaunajām dalībvalstīm nav devusi ieguvumu. Tieši otrādi visas šīs valstis pirms juridiskās integrācijas ES (nevis pēc tās) strauji tuvinājās ES vidējam labklājības līmenim, bet tūlīt pēc iestāšanās ES dzīves līmeņa tuvināšanās temps ES līmenim būtiski samazinājās un sākās stagnācija, kas pat tādām dinamiskām valstīm kā Īrija un Portugāle ilga gandrīz desmit gadus.
Uz eirointegrāciju vērstie lēmumi kalpo trim galvenajiem mērķiem: 1) nodarīt Latvijai saimnieciskus zaudējumus, padarīt to konkurētnespējīgu un atkarīgu; 2) radīt juridisku haosu, kas paralizē saimniecisko un sabiedrisko dzīvi; 3) padarīt Latviju par beztiesisku ES tirgu un koloniju. Pēc šoka terapijas un iedzīvotāju uzkrājumu vairākkārtējas likvidēšanas, laikā, kad Latvijas uzņēmējiem bija nepieciešami līdzekļi nacionālās ekonomikas attīstībai, Eiropas vārdā tika uzskrūvēts akcīzes nodoklis degvielai, ieviests pievienotās vērtības nodoklis ražošanas līdzekļiem utt. Tika slēgts tikai ES pusei izdevīgs brīvās tirdzniecības līgums, kas nosaka milzīgu un hronisku ārējās tirdzniecības iztrūkumu par labu ES. Ārvalstu ražotāju interesēs tika noteikts kaitniecisks lata apmaiņas kurss un monetārais režīms, kas mākslīgi uztur naudas deficītu nacionālajiem uzņēmējiem, veicina importu un kontrabandu, vienlaikus dodot pilnīgu brīvību dolāra un eirovalūtu kustībai Latvijā. Nu jau nolemts ar 9% pievienotās vērtības nodokli aplikt arī tādas preces kā medikamenti, prese, grāmatas, bērnu barība, palielināt nekustāmā īpašuma nodokli, komunālos maksājumus u.c. Arī Eiropas vārdā. Mērķtiecīgi tika iznīcināti spēcīgie Latvijas uzņēmumi (kā mežrūpnieku saimniecības un vieglās rūpniecības uzņēmumi), lai Latvijā ielaistu pārsvarā Skandināvijas uzņēmumus, kas nežēlīgi ekspluatē mūsu lēto un beztiesisko darbaspēku, un visu peļņu pievāc sev. Kā šīs afēras kalngals paredzēta celulozes kombināta celtniecība to pašu skandināvu labā.
Tika mērķtiecīgi likvidēti nacionālie monopoli (piemēram, Lattelekom, Latvijas gāze), lai to vietā Latvijā ielaistu starptautiskus monopolus, piemēram, apvienoto Telia un Sonera gigantu, pār kuru politiku Latvijai nebūs nekādas teikšanas. Ar ietiepīgu mazohismu valdība sludina, ka kaut ko derīgu Latvijā spēj uzcelt vai ierīkot tikai ārvalstu uzņēmēji, nepieļaujot pat domu, ka to pašu vēl labāk varētu paveikt mēs paši, turklāt Latvijā atstājot arī šo uzņēmumu peļņu. Pēdējais piemērs ir lēmums ielaist Latvijā trešo mobilo sakaru operatoru, turklāt operatora izvēli kā parasti atstājot britu speciālistu (dažu nekaunīgu jaunekļu) ziņā, bet kontroli Sorosa fonda finansētajai sabiedrībai par atklātību Delna. Ja valsts politika nemainīsies, līdzīgs liktenis sagaida arī Latvenergo un citus atlikušos uzņēmumus. Zemniecību paredzēts likvidēt kā šķiru, līdz nenozīmīgiem lielumam samazinot ražošanas kvotas un stāstot pasakas par Eiropas pabalstiem, ko it kā maksāšot tiem, kas atteiksies no zemes apstrādāšanas. Protams, neko tādu Rietumeiropa nav nekad darījusi un arī nedarīs. Lai nepildītu šādus solījumus, ir izveidota vesela neizpildāmu noteikumu un standartu sistēma. Lai vēl vairāk nospiestu vietējos uzņēmējus, plānots būtiski palielināt naftas produktu, gāzes un elektroenerģijas cenas. Lai no vietējiem iedzīvotājiem atbrīvotu eiropiešu iekārotās ekonomiski aktīvās zonas, kā Rīgas centru un jūras piekrasti, ar 2004. gadu nolemts simtkāršot nekustāmā īpašuma nodokli. Tā īstenosies boļševiku iecerētā latviešu izspiešana no viņu zemes, kas tika sākta 40. gados.
Mūsu nākotnes vīzija vienotajā Eiropā ir skaidri iezīmēta, vērojot, cik strauji eiropieši pārņem un izvērš savas degvielas uzpildes stacijas, servisa uzņēmumus, pārtikas pārstrādes uzņēmumus, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, viesnīcas, krogus, televīzijas kanālus, tipogrāfijas, lielveikalus, grāmatveikalus, aptiekas un pat avīžu kioskus. Protams, peļņa no šiem un citiem uzņēmumiem aizplūst viņu saimniekiem un Latvijā nepaliek. Turklāt ārvalstu uzņēmumi Latvijā bauda neskaitāmus atvieglojumus. Bez tam Latvijas delegācija sarunās par iestāšanos ES ir apņēmusies ieviest visus t.s. Eiropas standartus, kurus nav uzņēmušās pat ekonomiski varenākās ES lielvalstis, kā Vācija. Lai šos standartus ieviestu, nepieciešami miljardi, kuru mums nav. Vairāk nekā 800 pārtikas pārstrādes uzņēmumu patlaban neatbilst Eiropas standartiem. Tas nozīmē, ka līdz ar iestāšanos Eiropas savienībā, savu darbību būs spiesti pārtraukt arī tie nacionālie uzņēmumi, kas līdz tam laikam būs izdzīvojuši. Pāris mēnešos pēc iestāšanās mūsu mazie un vidējie uzņēmumi tiks noslaucīti no zemes virsas, bet lielie jau piederēs svešiniekiem. Protams, līdz ar iestāšanos tiks likvidēta arī tranzīta joma, jo Latvija vairs nebūs tas tilts starp Rietumiem un Austrumiem, un nekādi mākslīgi starpnieki, kas apgrūtina lielo biznesu, Eiropai nav vajadzīgi. Ja agrāk Ventspils ostas peļņu piesavinājās Maskava, tad pēc uzņemšanas ES tā aizplūdīs uz Briseli.
Šādu prognozi apstiprina arī pašas ES elitārām vajadzībām sagatavotais Economist Conferences un auditorfirmas Ernst& Young ziņojums (skat. rakstu Eiropas savienības augļi jau ir noplūkti, NRA 8. jūlijs). Autori secinājuši, ka visi labumi, kādus ES kandidātvalstis varētu sagaidīt no Briseles, ir jau saņemti. Par labumiem ziņojuma autori nosaukuši ārējās tirdzniecības un investīciju apjomus, kādus kandidātvalstis it kā baudījušas iepriekšējos gados. Autori neprecizē, ka, piemēram, Latvijai šie labumi nesuši tikai hronisku ārējās tirdzniecības iztrūkumu, kapitāla aizplūdi no Latvijas un nacionālās ekonomikas sabrukumu. Toties par nākotni autori ir samērā atklāti: labumus no pievienošanās ES gūs starptautiskās korporācijas, kamēr vietējiem uzņēmumiem pievienošanās nesīs tikai draudus. Tiek apšaubīta jauno dalībvalstu spēja izmantot t.s. ES fondu līdzekļus. Toties palielināsies jau tā lielie nodokļi un bezdarbs. Latvijas iedzīvotājiem jaunajā Eiropā būs iespēja kalpot par lētu darbaspēku. Pētījumā par Latviju uzsvērts, ka tās valdība esot traukusies uz priekšu sarunās, piekāpjoties gandrīz visām Briseles prasībām un piekrītot diskriminējošiem noteikumiem, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm.
Katra eirointegrācijas diena Latvijai nes jaunus tiešus un netiešus zaudējumus. Turklāt pat paši eirokomisāri sola, ka par šīm tiesībām tikt aplaupītiem mums pēc uzņemšanas savienībā būs vēl jāpiemaksā, jo par dalību ES jāmaksā dalības maksa. 30. marta NRA lasām, ka jaunajām dalībvalstīm 2004. 2006. gadā pat pēc visoptimistiskākā scenārija ES budžetā katru gadu (!) būs jāiemaksā apmēram pieci miljardi eiro, t.i., ap 2,2 miljardiem latu. Jau pirmajā iestāšanas gadā būs jāiemaksā par 220 miljoniem latu vairāk nekā šīs valstis varētu saņemt no t.s. Eiropas fondiem. Līdzekļu saņemšanu no fondiem apgrūtinās zemā administratīvā kapacitāte un neattīstītā infrastruktūra. Vīnes Starptautiskā ekonomikas pētījumu institūta speciālisti lēš, ka arī pēc iestāšanās minēto fondu resursi jaunajām dalībvalstīm varētu būt pieejami ne vairāk kā 28% apmērā. Ar to domāts Polijas samērā augstais sasniegums, kas Latvijas gadījumā varētu būt daudz niecīgāks, jo mēs savu administratīvo sistēmu un infrastruktūru eirointegrācijas vārdā esam iznīcinājuši visvairāk. Šis ir īpaši cinisks noteikums, jo administratīvās kapacitātes un infrastruktūras uzlabošana faktiski nozīmē tās nodošanu tiešā ES valdījumā. Par mūsu administratīvo mazspēju jāpateicas galvenokārt ES pieprasītajai likumdošanas harmonizācijai, kas nozīmē Latvijas īpatnībām un vajadzībām nepiemērotu likumu pieņemšanu, lai tikai tie atbilstu Briseles pieprasītajiem standartiem. Tas radījis stāvokli, ka likumi nedarbojas, paralizēta tiesvedība, valsts nespēj un pat nevēlas tikt galā ar noziedzību, civilprasībām, nodokļu nemaksāšanu u.t.t. Juridiskais haoss novedis pie tiesiskā nihilisma, kas sabiedrību pārņēmis no augšas līdz pašai apakšai. Kaut vai manis minētais fakts, ka valdība visus šos 12 gadus ir atklāti darbojusies pret valsts neatkarību, Satversmi un nacionālajām interesēm, bet neviens par šo antikonstitucionālo un nodevīgo darbību nav ne sodīts, ne pat norāts.
Iešana Eiropā nozīmē atteikšanos no cilvēka tiesībām un tautas genocīdu
Jau 1995. gada 12. jūnijā parakstītajā "Latvijas un ES asociācijas līgumā" Latvijas puse vairākkārt apņēmusies pabeigt iesāktās tirgus reformas. Ar "tirgus reformām" mūsdienu politiķi izprot radikālu reformu ieviešanu atbilstoši t.s. Čikāgas monetāristu skolas un Vašingtonas Vienošanās principiem, kuru mērķis ir visas tautsaimniecības privatizācija, uzņēmumu likvidācija, valsts atteikšanās no aktīvas lomas ekonomikā, valsts subsīdiju liegšana nacionālajiem ražotājiem un dzīvokļu saimniecībai, medicīnas, izglītības un citu svarīgu jomu komercializācija u.tml. Nav grūti konstatēt, ka tieši tirgus reformas būtiski pasliktinājušas Latvijas iedzīvotāju dzīvi, bet daudzējādā ziņā ir kvalificējamas arī kā Latvijas iedzīvotāju genocīds.
Nav grūti pierādīt, ka eirointegrācijas process ar savu aplaupošo un diskriminējošo dabu vistiešākajā veidā sabradā Latvijas pilsoņu cilvēktiesības. Tā nu ir, ka mūsu visai nepilnīgā Satversme ir papildināta ar 8. nodaļu, kas saucas Cilvēka pamattiesības. Lai gan mūsu likumdevēji, izstrādājot šo nodaļu, ir bijuši visai skopi un nekonkrēti, tomēr 89. pants nosaka, ka Latvijas valsts aizsargā arī tās cilvēka pamattiesības, kas noteiktas Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos, tātad arī ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, konvencijā Par genocīda nozieguma novēršanu un sodāmību, starptautiskajā paktā Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām u.c.
Kā liecina 2000. gada Tautas skaitīšanas rezultāti, vismaz pusei Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju nav algota darba (oficiālais bezdarba līmenis atspoguļo tikai bezdarbnieka statusu ieguvušo un reģistrēto bezdarbnieku skaitu). Turklāt daudziem nodarbinātajiem alga nenodrošina pat krīzes iztikas minimumu. Tikmēr Latvijas valsts ar savu nelīdzsvaroto un diskriminējošo politiku finansē ārvalstu ražotājus un tirgotājus. Bet ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCTD) 23. pants nosaka: Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu. Valdība vairākkārt pasludinājusi, ka Latvija pasaulē ieies ar savu lēto darbaspēku (kas par nekaunību!), bet tas pats VCTD pants deklarē: Katram strādājošam ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. Nepieciešamības gadījumā tā jāpapildina ar citiem sociālās nodrošināšanas līdzekļiem. 25. pants šīs valsts garantējamās tiesības konkretizē: Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešama viņa un viņa ģimenes uzturēšanai un labklājībai, un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. 26. pants nosaka katra cilvēka tiesības uz izglītību. Pamata un vidējai izglītībai jābūt bez maksas, tehniskajai, profesionālajai un arī augstākajai izglītībai jābūt visiem pieejamai.
Tiem, kas par svētām tur dažādu starptautisko institūciju prasības, uzmanīgi jāpalasa Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kura 1. pants skaidri deklarē: Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principu, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus. Šo pantu ir rupji pārkāpušas visas mūsu valdības, uzspiežot valstij t.s. privatizāciju, nodrošinot neskaitāmas privilēģijas starptautiskajiem monopoliem un t.s. ārvalstu investoriem. Privatizācija turklāt ir piespiedu pasākums. Normāli būtu, ja uzņēmēji savu īpašumu radītu ar ražīgu, godīgu un neatlaidīgu darbu, nevis laupītu tautas radītos objektus un parazitētu no budžeta līdzekļiem.
Kopš t.s. tirgus reformu sākuma turpinās katastrofāla Latvijas iedzīvotāju izmiršana (starpība starp mirušo un dzimušo skaitu pārsniegusi 150000 (mirušo labā) un Latvija ir visstraujāk izmirstošā valsts pasaulē), mūža garuma sarukšana un vispārējs pagrimums, bet VCTD 3. pants nosaka katra cilvēka tiesības uz dzīvību. Pēc 1948. gada Konvencijas par genocīda nozieguma novēršanu un sodāmību, genocīds ir ne tikai kādas cilvēku grupas vai tautas fiziska iznīcināšana, bet arī tādu dzīves apstākļu apzināta radīšana, kas vērsti uz tās pilnīgu vai daļēju iznīcināšanu, garīgu kropļošanu vai dzimstības apturēšanu. Garīgas kropļošanas kategorijā ieskaitāma arī tā amorālā patvaļa un koloniālās kultūras surogāts, kas valda televīzijā un citos popkultūras kanālos, kur tāpat dominē viszemākās raudzes ārvalstu produkcija, jo Latvijas kultūru valsts neatbalsta. Bez tam Latvijā tiek glorificētas tādas novirzes kā homoseksuālisms, notiek bērnu vervēšana modeļu (faktiski prostitūcijas) biznesam un tiek uzturētas nepamatotas privilēģijas šo noviržu upuriem, kā AIDS slimniekiem.
Jāpievērš uzmanība faktam, ka Latvijā nav notikusi milzīga dabas katastrofa, nav bijis kara vai ārējas blokādes, un katastrofālajiem rezultātiem nav nejaušs raksturs tie gadu no gada ir pasliktināti ar mērķtiecīgu un apzinātu valsts politiku. Upurējoties uz Eiropas altāra, mēs miera laikā esam nonākuši tik tālu, ka likvidēts simtiem slimnīcu un ambulanču, un pat Rīgas centrā lielākās slimnīcas vairs nepieņem pacientus, nemaz nerunājot par iespējām iegādāties medikamentus un rūpēties par veselības profilaksi. Valsts mērķtiecīgi likvidējusi pasaules līmeņa ārstniecisko sanatoriju Ķemeros, pazemes ārstnieciskos avotus ļāvusi par sertifikātiem privatizēt ārvalstniekiem utt. Valsts un pašvaldības nerūpējas par dzīvojamā fonda uzturēšanu, maksātnespējīgos izliek uz ielas. Un kā nosaukt bērniem izmaksātos 4,5 latus mēnesī? Valdošās politiskās aprindas ar nepacietību gaida vēlēšanas, lai pēc tām ar pilnu sparu ķertos pie 450 Latvijas pagastu likvidēšanas (ar visu infrastruktūru), kas nosaukta par administratīvi teritoriālo reformu. Vai tas nav apzināts genocīds?
Iestāšanās NATO apdraud Latvijas drošību un neatkarību
Tiem, kas mūs grib iesaistīt NATO, ir labs arguments: drošība. Varbūt zināmos apstākļos šiem cilvēkiem būtu taisnība, bet vai pašlaik NATO ir tieši tas instruments, kas pasaulē vairo un garantē drošību? Izrādās, ka jau sen tā tas nav, jo NATO no kolektīvas aizsardzības organizācijas ir pārtapusi par agresīvu pasaules žandarmu, karu un vardarbības izplatītāju, kas atteicies no pēckara gados izveidotās starptautiskās drošības sistēmas (uzbrukumi Dienvidslāvijai, Irākai un citiem objektiem notika bez ANO Drošības padomes lēmuma) . Ja vecā NATO koncepcija balstījās uz 1949. gada Vašingtonas līguma 5. pantu: NATO dalībvalstu teritoriālās integritātes aizsargāšana pret iespējamo Padomju Savienības uzbrukumu, tad NATO 50 gadu jubilejai veltītajā galotņu konferencē Vašingtonā tika apstiprināta jauna NATO doktrīna, kas paredz iejaukšanos reģionālos konfliktos, masu iznīcināšanas ieroču un terorisma draudu novēršanu u.tml. Nekādi teritoriāli ierobežojumi NATO spēku operācijām nav noteikti. Bez tam neviens NATO līguma pants negarantē NATO dalībvalstu drošību, ja vien netiek panākta vienošanās par minētā 5. panta iedarbināšanu.
Atcerēsimies NATO lomu Dienvidslāvijas kara izraisīšanā, dažādu kaujinieku bruņošanā un atbalstīšanā pasaules karstajos punktos, Kosovas un Serbijas humāno bombardēšanu ar radioaktīviem lādiņiem, ASV terora akcijas pret Irāku, citām Vidējo austrumu valstīm un Afganistānu, Buša administrācijas kara pieteikumu 60 nenosauktām valstīm, ASV pasludināto gatavību lietot kodolieročus pret vairākām Amerikai nevēlamām valstīm. Bušs pasaulei pieteicis augstprātīgu ultimātu: kas nav ar mums, tas ir pret mums! Jau 12 gadus ASV administrācija atklāti runā par jaunās pasaules kārtības ieviešanu, atkārtojot kādreizējo Hitlera saukli. Nav šaubu, ka ASV valdošajām aprindām izdevīgas kārtības uzspiešana visai pasaulei, šiem centieniem izmantojot NATO potenciālu, pārējā pasaulē vairo pamatotu pretestību, kas likumsakarīgi var novest pie liela kara un kārtējā pasaules iekarotāja savaldīšanas. Nostājoties jauno imperiālistu pusē, arī Latvija uzņemsies atbildību par citu valstu paverdzināšanu un kļūs par apspiesto tautu taisnīgo dusmu objektu. Vai tas mums nepieciešams un kādu drošību šāda nostāja mums nesīs?
NATO piekritēji savu nostāju pamato ar iespējamiem Krievijas draudiem, bet vai tas vairs ir arguments, ja rindā uz NATO Krievija neapšaubāmi ir pirms Latvijas? Līdz ar to Latvija var sevi iesaistīt ārkārtīgi bīstamā kombinācijā, neizslēdzot varbūtību, ka Krievijas militārās vienības var atgriezties Latvijā jau zem NATO karogiem. No otras puses, ASV un Krievijas pēkšņā tuvināšanās daudzējādā ziņā atgādina Hitlera un Staļina tuvināšanos 1939. un 1940. gadā. ASV prezidents Bušs, līdzīgi Hitleram, sācis dubultu spēli: Krieviju pasludinot par savu stratēģisko partneri un vienlaikus Krieviju ielencot, nostiprinoties bijušajās PSRS republikās, t.sk. Latvijā. Nav izslēgta arī ietekmes sfēru pārdalīšana, piemēram, kā kompensāciju pret klātbūtni Centrālāzijas valstīs, Aizkaukāzā un Ukrainā ASV var Krievijai atdot Baltijas reģionu. Tā vai citādi, bet sākta ārkārtīgi bīstama spēle, kas var beigties ar totālu ASV un Krievijas konfrontāciju. Tā kā ASV pati nav gatava ilgstošām sauszemes operācijām, tā šajā karā centīsies ievilkt savus vasaļus, t.sk. Latviju. Vai mums jau nepietiek ar tiem latviskas izcelsmes sarkanajiem komisāriem, Waffen SS leģionāriem, dažādiem revolucionāriem un citiem svešu varu kalpiem, kas XX gadsimtā cīnījās un krita zem svešiem karogiem, savai tautai nesot tikai postu, šķelšanos un naidu?
Lai arī NATO dalībvalstu vairākums nav ieinteresēts agresīvā ārpolitikā, šo struktūru savu mērķu piesegšanai izmanto ASV. Tiek izstrādāta jaunā imperiālisma ideoloģija, kas visai ciniskā formā attaisno NATO jauno doktrīnu. Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra galvenais padomnieks ārpolitikas jautājumos Roberts Kūpers savā pamfletā runā atklātu valodu, aicinot atgriezties pie imperiālisma politikas. 2002. gadā izlaisto pamfletu nevar uzskatīt par pašdarbību vai kāda ekscentriska politiķa personīgo viedokli, jo ievadu tiem uzrakstījis pats Tonijs Blērs un to publicējusi britu Ārpolitikas centra (Foreign Policy Centre) izdevniecība.
Tāpat kā vecās impērijas laikos, rietumvalstīm pret vecmodīgajām valstīm ārpus postmodernā Eiropas kontinenta būs jāvērš tās pašas brutālās metodes: spēks, apsteidzoši triecieni, maldināšana un pārējās, kas nepieciešamas, lai tiktu galā ar tiem, kas vēl dzīvo XIX gadsimtā, raksta Kūpers. Viņš atklāti aicina izmantot dažādus standartus attiecībās ar postmodernajām rietumvalstīm un pirmsmoderno pasauli, ar ko domātas Trešās pasaules un bijušās sociālistiskās nometnes valstis. Šādu politiku Kūpers nosaucis par jauno imperiālismu, kura mērķis ir pārkārtot pasauli pēc 11. septembra. Mums nepieciešams jauns imperiālisma paveids, kas būtu saskaņojams ar cilvēka tiesībām un kosmopolītiskām vērtībām, imperiālisms, kura mērķis ir ieviest kārtību un organizāciju, raksta Kūpers, pārfrāzējot līdzīgu Hitlera izteicienu. Kūpers uzsver divas jaunā imperiālisma formas, kas varot glābt pasauli: voluntārais imperiālismu, ko īsteno tādas institūcijas kā Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules banka, kuras sniedzot palīdzību valstīm, kas mēģina atrast atpakaļceļu uz globālo ekonomiku, un kaimiņu imperiālismu, kura ietvaros valstis veic intervenci, lai novērstu nestabilitāti savos kaimiņos.
Ja patreizējā Vācijas valdība un vairākas citas NATO dalībvalstu valdības demonstrē nevēlēšanos iesaistīties ASV ārpolitiskajās avantūrās, piemēram, karā pret Irāku, tad Latvijas valdībai līdzīgos gadījumos ir raksturīga īpaša iztapība un pārcentība, par ko liecina iepriekšējā Latvijas prezidenta G. Ulmaņa gatavība sūtīt Latvijas bruņotās vienības uz iepriekšējo Irākas konfliktu. Ņemot vērā iepriekš teikto, kā arī faktu, ka dalība NATO prasa lielu budžeta līdzekļu tērēšanu (pagaidām 2% no iekšzemes kopprodukta, bet sākušās runas par aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 4% no iekšzemes kopprodukta; laikā, kad visām dzīvībai nepieciešamām jomām Latvijā trūkst līdzekļu), nav pieņemama arī līdzšinējo valdību pozīcija, kas paredz Latvijas iekļaušanu NATO bez tautas referenduma.
Uzskatu, ka Saeimas, valdības un Valsts prezidenta politika (saistībā ar kursu uz Latvijas iekļaušanu ES un NATO) pārkāpj manas kā Latvijas pilsoņa konstitucionālās tiesības, pasliktina manus dzīves apstākļus, pārkāpj manu Satversmē garantēto vārda brīvību, ir nodarījusi man reālus materiālos un morālos zaudējumus. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 16. panta 1., 2., 3., 4. un 6. pantu, 19.
2 panta 1. un 3. punkta, kā arī 17. panta 1. daļas 11. punktu, lūdzu tiesu izskatīt manu pieteikumu, novērtēt pieteikumā minēto likumu un starptautisko līgumu atbilstību Latvijas Satversmei un tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.Lūdzu pārtraukt to par budžeta līdzekļiem uzturēto valsts institūciju darbību, kas darbojas pret valsts neatkarību, pārtraukt pretvalstisku ideju propagandu par budžeta līdzekļiem uzturētajos un citos masu informācijas līdzekļos, kā arī to likumu un starptautisko līgumu darbību, kuri ir pretrunā ar Latvijas Satversmi, pārkāpj Latvijas iedzīvotāju cilvēka tiesības vai kvalificējami kā genocīds pret Latvijas iedzīvotājiem.
Lūdzu apturēt to starptautisko līgumu darbību, kas pārkāpj Latvijas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, diskriminē Latvijas pusi, pasliktina Latvijas iedzīvotāju dzīves apstākļus un pārkāpj viņu cilvēktiesības, tiesības uz medicīnisko palīdzību un izglītību.
Lūdzu saukt pie atbildības tās amatpersonas un tautas priekšstāvjus, kas atbilstoši Krimināllikuma 82. panta I un II daļai veic organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, vai aicina likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību.
Lūdzu nodrošināt Latvijā Satversmē garantēto vārda brīvību, lai masu informācijas līdzekļos savu viedokli varētu paust Latvijas neatkarības atbalstītāji.
Lūdzu apturēt Latvijas integrēšanos NATO, jo tā ir organizācija, kas vairākkārtīgi pārkāpusi ANO deklarētos starptautiskās drošības principus un ar savu avantūristisko politiku apdraud mieru pasaulē, t. sk. arī Latvijas drošību. Arī dalība NATO skar Latvijas suverenitāti, tāpēc tajā nedrīkst iestāties bez atbilstošas tautas nobalsošanas.
Rīgā, 2002. gada 21. augustā
/ J. Kučinskis/
