VAKARDIEN I

Savu vārda dienu pirmo reizi kopā ar Valdu svinēju turpat pirms 50 gadiem, skaistas rudens dienas vakarā. To atceroties, pārlasu Milana Kunderas stāstu par mēģinājumu atgriezties pagātnē un par to, cik mēs tomēr esam laika gaitā pārvērtušies.

Diena sākās agrā rītā ar siena vešanu uz tuvējā lauksaimnieka šķūni. Vecāks vīrs, viņš lielo siena ķipu celšanas darbus uzticēja man. Man tās sakraut nebija grūti, un saimnieks par paveikto tūlīt maksāja skaidrā naudā. Tās mums trūka. Šī nauda studentam, kuram vēl uz pirmo stipendijas čeku bija jāgaida vismaz vienu, jau bija paredzēta vairākām dienām. Bez tam saimnieks piedāvāja man par prieku un patikšanu pielasīt kasti “Gravenšteina” ābolu no sava vairs nekoptā augļu dārza. Šos ābolus Valda ar patiku atceras vēl tagad, kad mūsu piemājas dārzā ir gan jaunāku, gan vecāku šķirnu ābeles. Toreiz Oregonas pamestos dārzos vēl bija saglabājušies veco, labo “Balto dzidro” un citas, sen nemanītas ābeles.

Mēs bijām tikko ievilkušies mazā divistabu dzīvoklītī puskilometru no Oregonas Universitātes. Salīdzinot ar pavisam lētajiem dzīvokļiem kara laikā barakās, tas mums likās ļoti pieņemams (barakas īre bija tikai 25 dolārus mēnesī, bet pašiem bija jāpērk malka apkurei). Ābolus saēdušies, pēcpusdienā meklējām dažas vienkāršas mēbeles dzīvojamai istabai. Tās arī atradām pilsētiņas centra malā. Toreiz bijām labi apģērbušies, braucām ar jaunu automašīnu un ēdām no skaistiem porcelāna traukiem. Tos biju atvedis sev līdzi no Japānas. Tiešām jutāmies laimīgi, ka meklētās mēbeles atradām lētas un pilnīgi pietiekamas vairākiem gadiem. Dažas no tām mums nokalpoja vismaz gadu divdesmit. Veikalnieks izrādījās Latvijas ‘žīds no Liepājas, brīvības kara dalībnieks. Viņš Latviju un latviešus atcerējās ar patiku un vēl drusku runāja arī latviski. Viņš mums novēlēja daudz macīties universitātē un labas sekmes tālākā nākotnē. Viņš teica, ka viņš nezinot Amerikā labāka ieguldījuma par universitātes diplomu. Laipnais veikalnieks mūs arī apdāvināja kā savus tautiešus. Viena no viņa davanām, paliela lampa vēl šodien apgaismo mūsu guļamistabu. Lampu un pārējās mēbeles viņš arī mums tūlīt pieveda mājās.

Iekārtojuši mēbeles pa istabām, es laidos mazgāties, bet Valda rīkojās uz vakariņām. Laikam toreiz ir vareni gribējies ēst, un tā man šī svētku mielasta detaļas ir no atmiņas mazliet pagaisušas. Liekas, ka toreiz Valdai uz pannas cepās kotletes un katliņā jau kūpēja lielie Aidaho štāta kartupeļi. Toreiz pirkām malto vērša gaļu par dolāru kilogramā un cītīgi ēdām kotletes. Mūsu kopīgais ēšanas budžets arī bija nolikts uz diviem dolāriem dienā (tad ari minimālā alga bija ap dolāru stundā). Tā no svētku dienas priekiem es vislabāk atceros tiešām mūsu mājās slaveno biezpiena maizi. Žēl, ka aizmirsām to patentēt kā īpaši izturīgu materiālu. Ko nespējām paši nobeigt, to izlikām putniņiem uz mājas pajumtes. Nabadziņi ar to ņēmās vēl līdz pavasarim.

Vēl atceros gan, ka mazajā Vilametes ielejas pilsētiņā ne tikai mēbeles, bet dzīvošana istenībā bija gan vienkārša, gan pārsteidzoši lēta. Izvēle bija maza, un mēs ēdām tīri latviskā gaumē. Brīnījāmies, ka amerikāņi neciena cūkas cepešus, bet uz skolu es nesu sev līdzi Valdas ceptās rupjās rudzu maizes šķēles ar kotletēm, cepeti vai šķinķa šķēlēm.

Kad bijām sadraudzējušies ar pārējiem latviešu studentiem, tad vēlāk kopīgos svētkos piedzērām klāt ne tikai alu, bet arī ko stiprāku. Tad bijām jau noskaidrojuši, ka Popov bija otra marka tam pašam, labāk reklamētam un stipri dārgākam Smirnoff degvīnam.

Laikam šādi sasniegumi tirgus pētniecībā jau bija atvilinājuši visus jaunos Oregonas latviešus censties iegūt augstāko izglītību. Pēc universitātes diploma toreiz cīnījās laikam visi, kas mācēja lasīt un rakstīt. Tiešām cīnījās, jo palikt bez šādas izglītības likās arī sociāli nepieņemami!

Tā Oregonas Universitātē bijām salasījušies pa vienam vai diviem gandrīz katrā fakultātē (trūka nākošo juristu). Tur savu mācīšanos uzsāka nākošie ārsti un zobārsti (pirmās zobārstes Oregonā visas bija latvietes), arhitekti un žurnalisti, ekonomisti un valodnieki. Inženieri skolojās mazliet tālāk, tuvējā Oregonas Valsts Universitātē. Tik daudz traku latviešu censoņu šodien Amerikas latviešu centros vairs nevar atrast. Liels nopelns šai rosībai bija studentu vecākiem, kas studentus atbalstīja, paši strādājot itin necilus darbus. Nāk prātā laucinieku ģimene no Raunas, kas palīdzēja izskoloties vienai meitai par valodnieci ar maģistra grādu, otrai par zobārsti un dēlam par inženieri.

Iepazīšanās ar šo raibo baru notika tad, kad bijām jau atraduši, kā čigāns teica, maizi un darbu. Darbu netrūka, jo tad jau Amerikā varēja manīt lielās ekonomiskās krīzes radīto demogrāfisko deficītu. Universitātes pilsētiņā visgrūtāk bija atrast tos darbus, kas nekavēja skološanos. Valda un es bijām pieraduši pie smalkākiem pilsētnieku darbiem, bet tos universitātē bija jau ātrāk apzinājuši vecāko kursu studenti. Tā es iekārtojos sestdienas nostrādāt vietējā dzelzceļa stacijā. Tur preču krāvējiem maksāja labi un īstenībā darbs bija vieglāks, kā to varētu pirma brīdī iedomāties. Pie tam šis darbs pieļāva labi pārdomāt lekcijās dzirdēto un mājas darbos padarīto.

Valda arī pelnījās. Agros, miglainos rudens rītos gājām lasīt valriekstus, vēlāk arī tos lobīt un žāvēt. Darbs likās viegls un arī labi samaksāts, bet tas bija arī citādi iezīmīgs. Mēs savus valriekstu sulā iekrāsotos tumši brūnos pirkstus tīrus nedabūjām līdz Ziemassvētkiem.

Nakošā gadā jau biju eleganti ģērbies un izdarīgs asistents universitātē.

Gundars Ķeniņš