VAKARDIEN II
Nesen nosvinēju savu vārda dienu. Atskatoties uz šiem svētkiem, ar Valdu pārrunājot šīs un citas svinības, pieredzētais mani vedina pārdomāt pieredzēto. Pārmaiņas nav nekas jauns. Šo domu jau reiz ir skandējis slavenais Ovids: In nova fert animus mutatas dicere formas
Es cēlos agri, ap sešiem no rīta, un tūlīt ieraudzīju no citiem dārziem atvestaā un tagad vāzēs sakārtotās dālijas. Tās tagad papildina jau agrāk istabās sanestās krizantēmas un citus vēlās vasaras ziedus. Pods ar mazajām rozītēm visā to saulainā krāšņumā arī ir no lapenes pārvietojies uz ēdamistabas galu. Par šiem darbiem aizdomās nāk Valda un Jānis. Aizdomas arī drīz apstiprinās, kad ievēroju viņu rakstiskos sveicienus. Abi pašreiz guļ un tā atpūšas no šiem nakts darbiem.
Brokastis, kā kādreiz Mārīte rakstīja pirmās klases domrakstā, mamma taisa tikai vienreiz nedēļā, svētdienās. Un tā par tām es arī šoreiz gādāju pats. Tās ir vieglas. Nav jau vairs tie laiki, kad rītos bija jāsagatavojas lieliem un smagiem darbiem.
Izvēlos kukurūzas pārslas ar zeltainām avenēm un pienu. Ar to pietiks, līdz ieradīšos pie dekāna uz rīta kafiju un pārrunām par skolas stratēģiskiem plāniem. Bet par tiem citreiz. Galu galā, dekāns dara to, kas viņam jādara, bet emeritēts dekāns dara tikai to, kas viņam patīk dotā brīdī. Tomēr ir jāatceras, ka Pacifika Luterāņu universitāte ir norvēģu dibināta skola ar savām senām tradicijām - tai ir savs kafijas režīms. Mūsu fakultātē bruvētā kafija laikam ir viens no mūsu lielākajiem zinātniskiem eksperimentu sasniegumiem. Proti, mums ir izdevies izpatikt amerikāņu gaumei ar samērā stipru un norvēģu prasībām ar samērā vieglu, bet smaržīgu, nekad sevišķi rūgtu kafiju. Šo noslēpumu var atklāt, nogaršojot tiešām jauku kafijas maisījumu no Itālijas. Tiem, kas nevēlas dzert kafiju visu dienu, dekāna palīdze piedāvā tasi Earl Grey angļu brokastu rožauglīšu tējas.
Pārskatījis jaunāko pastu, nopriecājies par Mārītes sūtīto vēstuli un viņas mīļajiem sveicieniem, tūlīt atbildējis steidzamāko, pārskatījis Wall Street Journal ar jaunākiem briesmu stāstiem par atplūdiem akciju tirgū un kriminālu finansistu atzīšanos savos nedarbos, laižos atpakaļ uz mājām. Braucu ar vecāku importa mašīnu. Mums pietiek ar vienu. Tad, kad tā ir vajadzīga, otru noīrējam pāris dienas gadā. Pa ceļam piestāju maiznīcā, un tur paņemu vēl siltu iemīļotās rudzu un kviešu Toskanas maizes klaipu. Esmu gatavs svētkiem!
Mājās jau valda svētku smaržas. Te smaržo rozes, dilles un tikko cepta maize. Elegantā Valdas kundze, labi izgulējusies un uzposusies vienā no tām vienkāršajām kleitām, kas viņai labi izskatās un man patīk vēl labāk, saņem mani ar vēlīgu smaidu. Viņa mani aicina pie galda. Uz ēdamgalda raibā svētku galdauta sarkanais un violetais saskaņojas ar gerānijām un fuksijām aiz loga, bet uz tā izceļas labo trauku baltais un zeltītais porcelāns. Mirdz vecs angļu sudrabs un saules staros dzirkst somu kristals.
Ja Jaunās Gaitas lasītāji sagaida, ka tālāk viss būs tā, kā Ziemeļkalifornijas apskata redaktora Gvido Augusta draudzīgajā karikatūrā, tad viņi maldīsies. Šoreiz nedzeram trīs dažādus Napas ielejas vīnus. Valdas kundze ir izvēlējusies ko neparastāku. Tas Hartley & Gibson firmai saglabāts vecs Oloroso serijs no A. R. Valdespino vīnu darītavas Hereza. Tādu pirms pusdienām dzer zviedru ķēniņš Gustavs ar savu ķēniņieni Silviju. Šoreiz mēs arī. Vēlam viens otram labu, sūcam vienu glāzi rūgteni saldā vīna un kavējamies Spānijas ceļojuma atmiņās. Mēs savā izvēlē jau sen nepieturamies pie visiem smalkajiem dzērienu devēju priekšrakstiem. Pannā ceptais lasis no Aļaskas Kaparupes līča vēlēsies peldēt, un mēs šoreiz izvēlamies Piccini Chianti 1999. Tas liekas labs ne tikai ceptajam laša gabaliņam (ho, ho, pietiek ar 200 gramiem katram!), bet arī lapu salātiem ar avokādo, olivu eļļu un mazliet savircotā itāļu etiķa, maziem šīs vasaras kartupelīšiem ar dillēm un marinētiem rožkāpostiem. Arī šai maltītei pietiek ar vienu glāzi vīna, jo īstenībā mēs to cenšamies vairāk izgaršot un to tikai piedzert klāt. Kur tie laiki, kad policija dežurēja pie latviešu svētkiem, lai bez kavēšanās savāktu iereibušos braucējus!
Saldā ēdienā mums ir vēlās vasaras avenes ar saldējumu, Konas kafija no Havaju salām un krietna lāse somu Lapponia Lakka lāceņu liķiera. Ilgojamies pēc tās lieliskās dziras, ko mums tikai Stokholmā piedāvā mūsu mīļā draudzene Lidija, studiju biedrene no Frankfurtes. Gudra farmacijas doktore, viņa savam lāceņu liķierim lasa tikai Visgatavākās ogas vientuļās Baltijas jūras klinšu saliņās.
Bet visa māja smaržo vēl pēc kā cita! Vēlāk, pēc darba, piebraukšot ciemiņi, divi draugu pāri. Lieliski, jo draugus satieku labprāt, bet īsti sarunāties ar viņiem varu tikai ar grūtībām. Es vairs labi nedzirdu, un tā es savu uzmanību varu pievērst tikai nedaudziem sarunu biedriem. Draugi piebrauc uz kafijas laiku. Uz galda parādās Valdas ceptā plūmju kūka, un es atveru latviešu ciemiņiem nolikto Piper Heidsieck šampanieti no Reimsas. Tas ir pussausais; tas mūsu latviešu draugiem patīk labāk par robusto, nesaldināto šampanieti. Arī pie kafijas dodam franču izvēli: Grand Marnier liķieri vai labi nostāvējušos Courvoisier Napoleon konjaku. To mūsu draugi sūc uzmanīgi. Lielāka izvēle un drakoniskie sodi šeit iereibušiem braucējiem jau sen ir mainījusi latviešu iedzeršanas kultūru. Ciemiņiem aizbraucot, ēdam augļus no bagātās šīs vasaras ražas. Mūsu izvēle šoreiz atkal ir Gravenšteini, bumbieri un persiki. Mierīgāk dzīvojot, ieturam tikai vienu kārtīgu maltīti dienā, un īstu vakariņu nebūs. Svētki ir nosvinēti klusi un mierīgi. Gaidīsim nākošos!
Gundars Ķeniņš
2002. gada 10. oktobri