Juris Žagariņš, profesors (ASV)

Kā zināms, Latvijā ir pieci vēlēšanu apgabali: Rīga, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale. Kā zināms, Latvijas Satversmē ir ierakstīta prasība par reģionālo reprezentāciju Saeimā pēc proporcionalitātes principa. Katram apgabalam pienākas deputātu skaits proporcionāli balsstiesīgo pilsoņu skaitam. Deputāti tiek ievēlēti no partiju sarakstiem proporcionāli partijām nodotiem balsu skaitiem. Bet vai visiem zināms, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē kur parlamenta deputāta kandidātiem atļauts balotēties vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā?

Protams, ir arī tādas demokrātiskas valstis, kur konstitūcija nemaz neparedz reģionālu reprezentāciju. Piemēram, Izraēlā un Nīderlandē visa valsts ir viens vēlēšanu apgabals ar tīri proporcionālu sistēmu. Taču Latvijas Satversme tādu kārtību neparedz.

Latvijas vēlēšanu sistēma patlaban strādā tā, ka par katru kandidātu atdotās balsis visos apgabalos nemaz netiek skaitītas kopā. Ja partija vispār pārvarējusi 5% barjeru, tad konkrēto deputātu apstiprina tajā apgabalā, kur viņš saņēmis visvairāk balsu, citos apgabalos tiek apstiprināts nākamais kandidāts, kas ieguvis vairāk balsu. Vienīgi, ja kāda kandidāta popularitāte ir pamatīgi “uzpumpēta”, viņš var sarakstu “vilkt” uzreiz vairākos apgabalos, un šos vilcējus sauc par “lokomotīvēm”. Tāda prakse nav ne īsti godīga ne demokrātiska – jo bez “lokomotīves”, iespējams, saraksts šajā apgabalā vispār netiktu pāri barjerai.

Tādējādi, šādu oligarhu manipulāciju rezultātā Saeimā veidojas koalīcija, un visus svarīgākos valsts dzīves jautājumus (sevišķi ekonomiskos) lemj ārpus jebkādiem likumu rāmjiem esošā "koalīcijas padome". Tur pasūtījumus izdara oligarhi; tur pieņem lēmumus, saistošus valdībai; tur nosaka obligātos balsojumus deputātiem - bandiniekiem. Tur muļķo tautu!

Tā vietā, ka Latvijas pilsoņi balsotu katru reizi par “tiem pašiem vēžiem citā kulē”, vai nevajadzētu mainīt vēlēšanu likumu – tā, lai liegtu partiju bosiem balotēt “savus” deputāta kandidātus vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā? Citiem vārdiem – katram vēlēšanu apgabalam savu no citiem atšķirīgu sarakstu un nevienu “lokomotīvi” pa visiem sarakstiem!

Protams, vēlēšanu likums pats par sevi nav galvenais iemesls Latvijas politisko partiju bezatbildībai. Galvenais iemesls ir, ka “prihvatizācijas” gaitā pie varas nonākušie kungi neuzskata par vajadzīgu pret tautu izturēties īpaši atbildīgi. To mēs viegli mainīt vairs nevaram. Toties viegli varam pārmainīt likumu – tā, lai mūsu kungiem būtu izdevīgi pieļaut demokrātiskākas - Satversmei atbilstošas – partijas. Un nedomāju, ka tāda maiņa prasītu lielu cīņu pret mūsu kungiem. Kungiem mēs varētu pavisam godīgi pateikt, ka mūsu cerība ir padarīt Latvijas tautu vieglāk un labāk savaldāmu, nemaz nemēģinot kungus atstumt no savām naudas silēm.

Un nav jāmaina Satversme. Jāmaina vēlēšanu likums, lai tas turpmāk būtu pilnībā atbilstošs Satversmes 7. panta garam un jēgai (“Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.”) Latvijas Republikas Vēlēšanu likumā jāieraksta tikai viens teikums: “Katrs Saeimas deputāta kandidāts drīkst balotēties tikai vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem.” Tad arī partijas būs spiestas iedziļināties reģionu politikā, meklēt biedrus un kandidātus no plašāka pilsoņu klāsta. Partijas vairs nebūs tikai savu “lokomotīvju” atbalsta komandas, kas parādās jeb pārveidojas tikai reizi pa dažiem gadiem Saeimas vēlēšanu laikā, bet strādās un veidosies uz pastāvīga pamata.