Ziemassvētki sabraukuši

2002. gads ar joni skrien uz beigām, un laiks noslēgt rēķinus. Ko esam šogad ieņēmuši un zaudējuši, kas padarīts un nepadarīts? Kam pienākas atzinības dāvanas no Ziemassvētku vecīša, kam žagari?

Ieņēmuši esam šogad ļoti daudz. Esam saņēmuši aicinājumu iestāties NATO un Eiropas Savienībā – divās organizācijās, kur Latvijas līdzdalība vēl nesen daudziem likās nereāli tāla. Esam noturējuši brīvas un godīgas Saeimas vēlēšanas, jau ceturtās kopš neatkarības atgūšanas. Esam tikuši pie jaunas valdības – jaunas gados un jaunas pieredzes ziņā – pie tam valdības koalicija izveidota ātrāk nekā skeptiķi (šo rindu autoru ieskaitot) paredzēja. Esam aizvadījuši mazliet stabīlāku un ienesīgāku saimniecisko gadu nekā iepriekšējie, bez banku krīzēm un ārējiem triecieniem. Aizgājušā Saeima pieņēmusi rindu likumu un labojumu, kas, ja godīgi ieviesti dzīvē, palīdzēs veidot Latviju par kārtīgāku valsti. Aizgājušā valdība noturējās pie varas ilgāk nekā iepriekšējās. Stabilitāte nav viss, bet stabilitāte tomēr ir svarīga valsts dzīvē.

Kam teikt paldies par visu to, kur aicināt Ziemassvētku vecīti ar dāvanām? Katrs lasītājs, protams, izvēlēsies pats savu sarakstu, bet manējais ir apmēram šāds. Vispirms gribu lūgt Ziemassvētku vecīti apmeklēt tos daudzos Latvijas skolotājus un medicīnas darbiniekus, kas pacietīgi darījuši savu darbu, labi zinot, ka algas un darba apstākļi ir tādi, kādi ir. Diez vai viņu dāvanu saiņos būs daudz vairāk naudas arī nākamgad, bet vismaz lielāku sabiedrības atzinību gan viņi pelnījuši. Tad – atzinība pienākas visiem tiem valsts un pašvaldību darbiniekiem, kuri veikuši savus pienākumus laipni un bez kukuļņemšanas, labi zinot, ka daži viņu kolēģi gan nelietīgi izmano savas amata iespējas. Tad vēl īpaša atzinība pienākas tiem ministriju ierēdņiem, Saeimas deputātiem un citiem politiķiem – jā, arī politiķiem! – kuri jau vairākus gadus apzinīgi strādājuši pie tā, lai Briseles, Vašingtonas un citu galvaspilsētu inspektori varētu Latvijā saskatīt nopietnu kandidātu dalībai NATO un Eiropas Savienībā. Viņus noteikti nedrīkst aizmirst, jo bez viņiem nebūtu bijis Latvijas līdzdalības skaistajās Prāgas un Kopenhāgenas ceremonijās. Un vēl man ir atsevišķs saraksts – ar visiem tiem, kas šajā Saeimas vēlēšanu gadā palīdzēja stiprināt demokrātiju Latvijā. Tur galvgalā ir žurnālisti un pētnieki, kas neatlaidīgi sekoja politiķu darbiem un runām, redaktori, kuri neļāva savus izdevumus vai raidījumus padarīt par propagandas lapām, Saeimas deputāti, kuri izstrādāja ciešākus likumus par partiju finansēm un vēlēšanu kampaņām, un vēlēšanu komisiju un Saeimas kanclejas darbinieki, kas gādāja, lai vēlēšanu process būtu tik gluds un godīgs, ka tam nevar piesieties ne pašmāju politiķi, ne kašķīgi ārzemju novērotāji.

Tā. Iznāk krietni garš saraksts, un gan jau lasītāji iedomāsies vēl kādus, kas pelnījuši dāvanas. Bet kā ar to, kas 2002. gadā nav padarīts, kas nokavēts vai zaudēts pavisam? Kam par to sūtīt žagarus? Iznāktu arī te visai garš saraksts, bet labi – ir svētku laiks, un saticības un miera labad nerunāsim par žagariem un nosodījumiem. Pieminēsim labāk to, kas vēl darāms un darāms drīz.

Ja kāds domā, ka oficiālie NATO un Eiropas Savienības iestāšanās uzaicinājumi tagad Latviju jau padarījuši par dalībvalsti, tad tam jāsagatavojas uz rūgtiem ilūziju zaudējumiem. Nākamajos pāris gados Latvijai būs apzinīgi un koncentrēti jāpaveic vismaz tik pat daudz kā iepriekšējā posmā, lai sakārtotu savus likumus, administrāciju, tiesas un drošības iestādes atbilstoši NATO un Eiropas standartiem. Latvijai būs jāved diplomātiska un politiska kampaņa, lai pārliecinātu NATO valstu parlamentus – un sevišķi ASV Kongresu – ka tā grib un spēj kļūt par pilnvērtīgu dalībvalsti. Latvijai būs jāveic izglītošanas kampaņa, lai sagatavotu savus pilsoņus tautas nobalsošanai par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Viss tas prasīs daudz darba, gudras galvas un – galvenais – ciešu politisku gribu. Darba spēju un gudru galvu mums nekad nav trūcis, ne valdībā, ne skolās, ne privātā saimniecībā. Ar politisko gribu, turpretī, mēs nevaram lepoties. Tas ir tāds šķietami miglains, bet patiesībā diezgan vienkāršs jēdziens. Tas nozīmē, ka ministriem, deputātiem un politisko partiju vadītājiem vispirms skaidri jāsazīmē svarīgie un mazāk svarīgie darbi, jāpulcina ap sevi nevis iztapīgi draugi, bet spējīgi un patstāvīgi darbinieki, jāpieņem lēmumi un neatlaidīgi jāmeklē atbalsts lēmumu īstenošanai, un jāriskē ar to, ka lēmumi būs nepopulāri vai sarūgtinās draugus un partiju sponsorus. Nu labi, atzīsim, ka neviens no šiem noteikumiem nav vienkāršs, sevišķi jau tas par ietekmīgu cilvēku sarūgtināšanu. Bet ja kaut ko visvairāk gribas novēlēt jaunajai valdībai un jaunajai Saeimai, tad tieši to – apņēmību rīkoties pēc saprāta un sirdsapziņas apsvērumiem, nevis pēc ietekmīgu cilvēku vēlmēm.

Priecīgus svētkus!

Jānis Peniķis