Lai izvairītos no diskusijās valdošās tukšvārdības, vispirms definēšu, ko es saprotu ar galvenajiem jēdzieniem. Ar “suverenitāti” es saprotu tautas izcīnītas tiesības pašiem brīvi izvēlēties savas valsts sabiedrisko iekārtu un sabiedrotos starptautiskajā arēnā, pašiem pieņemt savām vajadzībām piemērotus likumus un pašiem brīvi pārvaldīt savu valsti. Latviski suverenitāti varētu saukt arī par tautas brīvību. Sava suverenitāte ir nepārtraukti jāsargā un jāattīsta, pretējā gadījumā to itin viegli var pazaudēt. Protams, absolūta suverenitāte mūsdienās nav iespējama, jo jārēķinās arī ar citu tautu tiesībām, morāles normām un principiem, kas nosaka tautas sekmīgu attīstību. Tas drīzāk ir ideāls, uz kuru tiekties un ar ko salīdzināt sasniegto. Valsts suverenitāte, tāpat kā brīvība, ir jāizcīna, jo brīvību neviens tāpat nedāvina. Dāvāta brīvība ir tikai jauna, izsmalcinātāka verdzības forma.

Suverenitāte un brīvība ir bijis katras pašapziņu guvušas tautas augstākais sapnis. Kad Latvijā 80. gadu beigās sākās tautiskā Atmoda, tauta pieprasīja tieši manis definēto suverenitāti. Nav dokumentēts gadījums, kad kāds prasītu Latvijā ieviest “Vašingtonas vienošanās” paveida tirgus reformas (t.s. mežonīgo kapitālismu), nedz prasības būtisku Latvijas suverenitātes daļu deleģēt kādām pārnacionālām institūcijām. Tiesa, gandrīz visu pirmo organizāciju programmās bija punkts par vajadzību dibināt Baltijas savienību, taču tieši šo punktu valdības pat necentās īstenot. Rezultāts: Baltijas valstis kļuvušas par konkurentēm neprātīgā sacensībā, kura ātrāk pieņems Briseles un Vašingtonas diktētos noteikumus, lai ātrāk iekļautos šajās pārnacionālajās organizācijās. Iecerētās sadarbības vietā valda nežēlīga konkurence gandrīz visās nozarēs: naftas ieguve, zivju nozveja, lauksaimniecības preces u.c. Lai izpatiktu Briselei un Vašingtonai, Latvija ir sabojājusi attiecības ar visiem tuvākajiem kaimiņiem. Vai tas bija prāta darbs?

Šo rakstu gatavoju saistībā ar Latvijas valdības konsekvento vēlmi iekļaut Latviju Eiropas savienībā un NATO. Šīs virzības pretiniekus ne visai pareizi mēdz dēvēt par eiroskeptiķiem, kas ir Lielbritānijā radīts jēdziens un neatbilst konkrētajiem Latvijas apstākļiem. Latvijas eiroskeptiķi mēdz būt ļoti dažādi. Es neesmu fanātisks jebkuras valstu savienības pretinieks. Valstu savienību es izprotu kā ļoti intensīvu sadarbības pakāpi starp suverenām valstīm. Uzskatu, ka it īpaši nelielām valstīm šāda savienība var būt visai vēlama, jo palielina šo valstu iespējas globalizētajā pasaulē. Taču sadarbība jau pēc definīcijas sevī ietver brīvprātības principu. Ja savienība tiek izveidota pēc vienas puses diktāta, tad jārunā par vairāk vai mazāk vardarbīgu aneksiju. Labs piemērs šādai aneksijai bija Latvijas iekļaušana PSRS.

Eirointegrācijas aizstāvji kategoriski noliedz jebkādu līdzību starp PSRS un topošo ES, uzsverot, ka ES esot civilizēta, demokrātiska un arī altruiska struktūra, kas pēc uzņemšanas ar saviem līdzekļiem veicinās Latvijas attīstību, dodot mums reālu labumu un pat kalpos par garantu mūsu ilgtermiņa neatkarībai un drošībai. Diemžēl fakti liecina par pretējo.

Ir tikai dabiski, ja kādas valstis vienojas par spēku apvienošanu kādās noteiktās sadarbības jomās. Tā varētu būt kopīgas ekonomiskās telpas izveide, muitas ūnija, kopīga tautsaimniecības nozaru attīstīšana, kopīgi infrastruktūras projekti. Labs piemērs tādai savienībai ir Ogļu un tērauda apvienība (dibināta 1951.g.) un Eiropas Ekonomiskā kopiena jeb Kopējais tirgus (dibināts 1957.g.), kas bija Eiropas kopienas (dibināta 1967.g.) un ES priekšteces. No šīs savienības ieguvējas bija visas dalībvalstis, kas kopējiem spēkiem attīstīja šīs stratēģiskās nozares. Tātad, lai savienība nestu labumu visām dalībvalstīm, tā būtu jābalsta uz trijiem pamatprincipiem: brīvprātība, līdztiesība un savstarpējs izdevīgums. Brīvprātība nozīmē ne vien vienošanos valdību līmenī, bet arī sabiedrības principiālu piekrišanu un iepriekš brīvi paustu gatavību konkrētas savienības veidošanai. Turklāt tai jābūt vispusīgi izsvērtai izvēlei, nevis vienpusīgas propagandas un smadzeņu skalošanas rezultātam. Līdztiesība nozīmē, ka visām dalībvalstīm ir vienāda teikšana un arī veto tiesības savienības kopējās politikas jautājumos. Šis princips Eiropas savienībā pastāvēja līdz Māstrihtas līguma pieņemšanai 1991. gadā. Bet it sevišķi kopš Nicas līguma stāšanās spēkā šis princips vairs netiek ievērots, jo arvien vairāk jautājumu ES izlemj ar balsu vairākumu. Vairāk nekā 40 valstiskas jomas ir deleģētas Briseles birokrātu izlemšanai. Daļēji valstu suverenitāti ierobežoja jau Māstrihtas līgums, kas regulēja dalībvalstu budžeta veidošanas un monetāro politiku. Pašlaik tiek gatavota ES konstitūcija, kuras projektā centralizācijas un federālisma principi nostiprināti vēl vairāk, pat atsakoties no dalībvalstu tiesībām izstāties no savienības. Tik tālu neuzdrīkstējās iet par PSRS valdība, kas vismaz formāli izstāšanās tiesības atzina.

Savstarpējā izdevīguma princips nozīmē, ka visām dalībvalstīm no savienības jāgūst reāls labums, kas atbilstu vismaz katras konkrētas valsts ieguldījumam. Ja savienībā tiek uzņemta valsts ar zemāku attīstības līmeni, pilnīgi dabīga būtu papildu palīdzības sniegšana attīstības līmeņa izlīdzināšanai, bet nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams stāvoklis, kad savienības stiprākās valstis iedzīvojas uz nabadzīgo rēķina. Bet tieši šādu risinājumu kandidātvalstīm pašlaik piedāvā Brisele. Piemēram, Latvijai kopš pirmās iestāšanās dienas būs ES budžetā jāiemaksā pilna dalības maksa, bet no t.s. Eiropas fondiem mēs varēsim saņemt tikai daļējas iemaksas, kuras turklāt būs atrunātas ar dažādiem nosacījumiem, kuri ne vienmēr būs izdevīgi līdzekļu saņēmējam. Patiesībā nekādu iemaksu nebūs, t.i., Brisele nesūtīs uz Rīgu naudu tālākai sadalīšanai, bet būs ES projekti, kā arī iespēja saņemt naudu to vietējo projektu īstenošanai, kurus Briseles birokrāti atzīs par sev izdevīgiem. Te nu būtu jāatsakās no dažādām apšaubāmām spekulācijām, bet lietas jāsauc īstajos vārdos: Brisele mums piedāvā koloniālas attiecības. Aizbildināšanās, ka diskriminējošie noteikumi būs spēkā tikai dažus gadus, neder, jo tieši šie gadi arī noteiks mūsu attiecības nākotnē un Latvijas vietu savienībā. Parasti nekas nav ilglaicīgāks par “pagaidu noteikumiem”.

Arī šajā ziņā ES piedāvājums izrādās diskriminējošāks par Latvijas realitāti PSRS sastāvā. Ja neskaita izsūtīšanas un Gulagu Staļina periodā (kas skāra visas PSRS republikas, arī Krieviju), kā arī pārkrievošanas politiku, Maskava Latviju nediskriminēja, bet pat veidoja kā impērijas attīstītāko reģionu. Ja skaram pārkrievošanu (un neaizmirsīsim, ka vajāts tika arī krievu nacionālisms), tad tā nebija tik dziļa kā jau iesāktā Latvijas pārangliskošana un amerikanizētā kultūras surogāta uzspiešana mūsdienās. Maskava neaizliedza latviešu kino un to pat bagātīgi finansēja, jau Staļina laikā tika izdota latviešu literatūras klasika (tiesa, bija administratīva cenzūra, ko tagad aizvieto finansiāla cenzūra), kamēr tagad Repše ir gatavs transatlantiskās integrācijas vārdā samazināt jau tā izvaroto budžetu kultūras vajadzībām un pēc Briseles pieprasījuma latviešu oriģinālliteratūra tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli.

Atgādinu, ka šādu klasifikāciju sabiedrībai uzspieda no augšas, lai atvieglotu manipulāciju, lai Latvijas neatkarības likvidēšanai piešķirtu demokrātiskus vaibstus. Tiek imitēta diskusija – ko Latvija varētu zaudēt un iegūt, iestājoties ES. Ar šādu neauglīgu diskusiju, kurā eiropesimistus parasti tēlo valdības kursam uzticīgi cilvēki, tiek novērsta uzmanība no fakta, ka Latvijas iekļaušana ES jau notiek vismaz 10 gadus un pilnā sparā, un ka tā nozīmē antikonstitucionālu Latvijas neatkarības un arī nacionālās tautsaimniecības demontāžu.

Ja neskaita dažus indivīdus, ne eiropesimistiem, ne eirooptimistiem nav pilnīga priekšstata par procesu, kas nosaukts “Latvijas integrācija ES”. Nav vispusīgas analīzes, nav līdzsvarotu prognožu, bet vērojama tikai emocionāla reaģēšana uz notikumiem. Turklāt šie notikumi parasti tiek izrauti no vispārējā konteksta, atrauti no tādiem procesiem kā globalizācija, Jaunā pasaules kārtība, NATO, ASV iesāktais “karš pret terorismu” u.c. Ne eiropesimistiem, ne eirooptimistiem nav savas ideoloģiskās platformas, nemaz nerunājot par tuvākiem un tālākiem mērķiem un programmām to īstenošanai. Vēl vairāk – cilvēki reaģē ne uz reāliem notikumiem, bet vairāk uz iedomātām vēlmēm, mītiem, propagandas trikiem, ideoloģiskām klišejām, novecojušiem stereotipiem, televīzijas videoklipiem. Te vairs nav vietas konceptuālai domāšanai, bet tikai saraustītai klipveida uztverei. Faktiski šī diskusija nav nekas cits kā laika periodā izstiepta PR kampaņa, kas būtiski neatšķiras no vēlēšanu kampaņas vai bikšu ieliktnīšu reklāmas.

Tātad runa nav par pretēju pasaules uzskatu sadursmi. Tur jau tā nelaime, ka nekādu izkoptu uzskatu un koordināšu sistēmas vai vērtību skalas nav vispār! Ir liels, neorganizēts un sašķelts (atomizēts) pūlis, kuru manipulē varas struktūras. Eiropesimisms vēl nenozīmē principiālu nostāju pret iekļaušanos ES, bet eirooptimists var būt cilvēks, kas neko optimistisku šajā virzienā neredz, bet ir samierinājies, ka Latvijas iekļaušana ES ir nenovēršama, tāpēc nepieklājas spirināties. Tautā diskusijas notiek kalpu līmenī: ko dos vai nedos ES, kur dzīve būs labāka u.tml. No valdības puses integrēšanās ES ir pasludināta par pašmērķi un kā tādu to suģestē masām. Ierēdņi saka: “Tā kā mēs esam nolēmuši virzīties uz ES...” Bet kas tie “mēs” ir?

Līdz ar to arī radio aptaujāta lauku pašvaldības vadītāja var fantazēt: “Es ceru, ka pēc iestāšanās ES mūsu pagastā uzlabosies uzņēmējdarbības vide, radīsies jaunas darbavietas, jaunieši varēs atgriezties savās mājās.” Un to nesaka parasts ierindas cilvēks, bet vadītāja! It kā viņa nezinātu, ka pēc Briseles pieprasītās teritoriālās reformas viņas pagasts vispār pazudīs no Latvijas kartes – līdz ar vēl palikušajām iestādēm un infrastruktūras objektiem! Arī šī vadītāja ir eirooptimiste, jo baidās teikt patiesību, jo cer, ka jaunajās ES struktūrās viņai kā lojālai eirogājējai atradīsies vieta.

Tāpēc nav jābrīnās, ka eiropesimistu un eirooptimistu īpatsvars aptaujās nepārtraukti un strauji mainās. Pēc Briseles komisāru paziņojuma par Latvijas lauksaimniecībai paredzētajām ražošanas kvotām un ES fondu paredzētajām iemaksām pēkšņi palielinājās eiropesimistu skaits. Bet pēc neilga laika tas pēkšņi noplaka, lai gan nekas ES nostājā nebija mainījies! Pat pēc oficiālo aptauju datiem, vairāk nekā puse pilsoņu bija pret Latvijas iekļaušanu ES vai arī apšaubīja tās lietderību. Tad nāca vēlēšanas, kurās kandidēja arī partijas, kas bija pret iestāšanos ES. Ja eiropesimisti patiešām izprastu stāvokli un savas intereses, viņi balsotu par šīm partijām, nodrošinot savai nostājai vairākumu Saiemā! Taču šie cilvēki nobalsoja par eiropartijām! Līdz ar to eiroskeptiķi Saeimā nav pārstāvēti ne ar vienu deputātu! Tāpēc arī šajā Saeimā faktiski nav īstas opozīcijas, tāpēc Saeima var netraucēti turpināt nekontrolētu un nelīdzsvarotu Latvijas neatkarības demontāžu. Un vēl tas liecina par to, ka t.s. eiroskeptiķi līdz šim nav spējīgi ne tikai uz aktīvu, bet pat uz pasīvu rīcību! Jo pareizo biļetenu iemešana urnā nekādu iniciatīvu vai varonību neprasa. Līdz ar to Latvijas neatkarība un tās pilsoņu intereses palikušas bez aizstāvības ne tikai likumdošanas, bet arī visos citos līmeņos.

Ja eiropesimisti ir pilnīgi neorganizēti un neizglītoti, ja neskaita dažas mazskaitlīgas neformālās grupas, tad daļai eirooptimistu ir konkrēts mērķis: veicināt integrācijas procesu cerībā, ka par to viņi tiks atalgoti ar ienesīgiem amatiem Briselē vai citās ES struktūrās. Jo vagari un vietējie pārvaldnieki impērijā būs vajadzīgi. Ja eiropesimistiem patlaban nav pat vienas avīzes, kas regulāri un konceptuāli paustu viņu uzskatus, tad eirooptimistu propagandu nodrošina viss valsts aparāts, visi masu mēdiji un visu nodokļu maksātāju (un Briseles piešķirtā) nauda. Arī to nodokļu maksātāju nauda, kas ir pret iestāšanos ES. Tātad spēki pārāk nevienlīdzīgi, nav vērā ņemamas opozīcijas, kas šo procesu vismaz līdzsvarotu, padarītu cilvēkiem saprotamāku un draudzīgāku. Līdz ar to Latvijā valda neveselīga, pat kroplīga gaisotne, ko labi uztvērusi talantīgā žurnāliste Baiba Strautmane.

Latvijas valdība apgalvo, ka par iestāšanos ES tauta lems referendumā, tātad viss notiks demokrātiski. Taču šāds “mierinājums” ir augstākā mērā melīgs. Referendumā tiks lemts tikai par Latvijas juridisku iekļaušanu ES (savienības līguma parakstīšanu), lai gan faktiski Latvija tiek integrēta ES jau vairākus gadus. Jau 90. gadu sākumā, pieņemot Latvijas attīstībai svarīgus likumus, Saeimas deputāti nebalstījās uz Latvijas vajadzībām vai kādiem ekonomiskiem apsvērumiem, bet tikai uz ES un citu starptautisku struktūru (Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules bankas u.c.) prasībām. Kā piemēru var minēt pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu, pakāpenisku akcīzes nodokļa paaugstināšanu degvielai u.c. Jau 1993. gadā Latvijas valdība ar Briseli sāk parakstīt dažādus Latvijas pusi diskriminējošus tirdzniecības līgumus. Šie līgumi ieviesa dubultstandartus, jo Eiropas savienības tirgus arvien palika stingri aizsargāts (ievešanas kvotas, kvalitātes standarti, augstas ievedmuitas u.c.), kamēr Latvijas tirgus tika atvērts gandrīz brīvai ES preču ievešanai.

Vēl nebija nekāda valdības lēmuma par virzību uz ES, bet jau 1994. gada novembrī Ministru kabinets atvēra Eiropas integrācijas biroju, kas par nodokļu maksātāju naudu sāka pret valsts neatkarību vērstu propagandu, pārkāpjot Kriminālkodeksa 65² pantu (Par aicinājumiem likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību), kurā bija paredzēta atbildība “par organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu, iekļaujot Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai valstu savienību vai citādā veidā (izcēlums J.K.)”. 1995. gada 12. jūnijā Latvijas valdība parakstīja “Latvijas un ES asociācijas līgumu”. Ar šo līgumu valdība apņēmās pildīt Briseles norādījumus un rekomendācijas gandrīz visās valstiskajās jomās, kas arī tika darīts. Minētais līgums noteica pat Latvijas sabiedrisko iekārtu un ekonomikas modeli, jo valdība apņēmās “turpinās iesāktās tirgus reformas”, kas jau bija nesušas Latvijai milzīgus zaudējumus (pēc dažādiem aprēķiniem – 14 līdz 20 miljardiem latu).

Runa bija par ekonomikas modeli, ko sludināja t.s. radikālā Čikāgas monetāristu skola un ko Trešās pasaules valstīm nolēma uzspiest t.s. Vašingtonas vienošanās ietvaros. Šo ekonomikas modeli neizmanto pašas rietumvalstis (un vismazāk jau ES), bet to uzspiež Trešās pasaules valstīm, lai tās pakļautu starptautisko korporāciju izlaupīšanai. Turpinot asociācijas līgumā paredzētās tirgus reformas, Latvijas valdība faktiski iznīcināja nacionālo ražošanu, padarīja Latviju ekonomiski atkarīgu no ārvalstīm un pavēra durvis ārvalstu firmu ienākšanai Latvijā. ES valstis sadalīja Latvijas tautsaimniecību ietekmes sfērās, piemēram, Zviedrijai mežrūpniecība, Dānijai lauksaimniecība, Vācijai un Skandināvijai – banku sfēra un apdrošināšana, skandināviem degvielas tirdzniecība, aptiekas, preses kioski un lielveikali u.tml. Protams, peļņa no šīm ienesīgajām nozarēm aizplūda ārvalstu investoriem un Latvijā nepalika. Latvija jau pirms iekļaušanas ES faktiski tika pārvērsta par ES koloniju.

Jānorāda, ka šis Austrumeiropas kolonizācijas projekts tika plānots Briselē. 1994. gada decembrī t.s. ES Esenes padome apstiprināja “Jauno kandidātvalstu pirmsiesaistīšanas stratēģiju”, kurai Latvijas valdība pilnīgi pakļāvās. Pilnībā kandidātvalstīm uzspiežamie noteikumi tika apkopoti ES Kannu padomes 1995. gada 26. jūnijā apstiprinātajā “Baltajā grāmatā”, kas paredz totālu likumdošanas saskaņošanu un nebeidzamas tirgus reformas, lai pakļaujamo valstu ekonomiku padarītu pēc iespējas ērtāku kolonizatoru vajadzībām. Latvijas sabiedrība, protams, ar Balto grāmatu netiek iepazīstināta. Tā ir Trocka “permanentās revolūcijas” cienīga stratēģija, kuras arvien jaunās izpausmes mēs izjūtam ik dienas. Piemēram, lai palielinātu ārvalstu farmaceitisko firmu peļņu, nesen tika mainīts parakstāmo zāļu saraksts un tirdzniecības kārtība aptiekās.

Te nav runa par kaut kādiem sīkumiem, bet miljardiem, kurus ES jau ir izspiedusi no Latvijas. Pēc saviem visai piesardzīgiem aprēķiniem šai tēmai pieskārusies Latvijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte (skat. žurnālu “Kapitāls”, 2002. gada marts, raksts “Vai pēc iestāšanās ES nepalielināsies Latvijas atpalicība?”). Citēju dažus raksta fragmentus.

“Latvijas eksports uz ES valstīm laikā no 1992. gada līdz 2000. gadam pieauga 3,2 reizes, imports – 6,3 reizes, kopējam eksportam pieaugot 1,98 reizes. Summārais importa pārsniegums pār eksportu šajā periodā ir 1,9 miljardi latu, un tas veido pusi no Latvijas tirdzniecības deficīta.

(..) Arī ES valstu sniegtie palīdzības maksājumi kandidātvalstīm, ko ES valstīs uzskata par integrācijas zaudējumiem, patiesībā veido papildu resursus ES valstu attīstībai, jo tie kopā ar kandidātvalstu līdzdalības līdzekļiem tiek izlietoti galvenokārt iekārtu iegādei ES valstīs un konsultantu darba apmaksai.”

“Neskatoties uz apgalvojumiem par Eiropas integrācijas izdevīgumu abām pusēm, līdz šim vērtības rādītājos izteiktie kandidātvalstu zaudējumi – negatīva tirdzniecības bilance ar ES valstīm un jaunradītās vērtības izvešana kapitāla īpašnieku vai strādājošo ārzemnieku darba samaksas veidā – ir pārsnieguši ieguvumus.

(..) ES valstu īpatsvars uzkrāto ārvalstu investīciju kopapjomā 1999. gadā bija 57%, un tas, tāpat kā ES valstu īpatsvars investīciju pieaugumā, pieaug. Tomēr Latvijas ikgadējie zaudējumi apmēram divas reizes pārsniedz ieguvumus. Papildu negatīvai tirdzniecības bilancei, ES valstīm samaksātie īpašuma ieņēmumi 1,7 reizes pārsniedz no ES saņemtos īpašuma ieņēmumus un 1,3 reizes pārsniedz ārvalstu investīciju palielinājumu (piebilde: ES valstu daļa īpašuma ieņēmumos aprēķināta nosacīti).

(..) līdz šim veiktie preču un kapitāla tirgus liberalizācijas pasākumi ir teorētiski atzīti kā tautsaimniecības izaugsmi veicinoši un tāpēc noderīgi. Tā tas būtu, ja minēto pasākumu ieviešana notiktu dabiskā ceļā, bez administratīvas iejaukšanās, kas, kā jau minēts, ir raksturīga Eiropas integrācijas iezīme. Tieši administratīvās iejaukšanās dēļ Eiropas integrācijas process kļūst nesimetrisks – pilna liberalizācija, no vienas puses, un grūti prognozējamas tirdzniecības kvotas, no otras; pilnīgs valsts subsīdiju aizliegums, no vienas puses, un subsidētās produkcijas ieplūšana tirgū, no otras, un tā tālāk. Šķiet, ekonomisko attiecību asimetrija un tās radītie zaudējumi ir galvenie argumenti Latvijas pozīcijas aizstāvībai sarunās ar ES.”

Patiesībā Latvijas zaudējumi ir nesalīdzināmi lielāki. Karnīte apgāž arī līdz apnikumam sludināto mītu par jauno ES dalībvalstu uzplaukumu pēc iestāšanās ES. Vēl neliels citāts.

“Analizējot četru mazāk attīstīto ES dalībvalstu – Īrijas, Portugāles, Grieķijas un Spānijas – pievienošanās rezultātus, pētījuma autori konstatē, ka juridiskā pievienošanās jeb iestāšanās ES nevienai no jaunajām dalībvalstīm nav devusi ieguvumu. Tieši otrādi – visas šīs valstis pirms juridiskās integrācijas ES (nevis pēc tās) strauji tuvinājās ES vidējam labklājības līmenim, bet tūlīt pēc iestāšanās ES dzīves līmeņa tuvināšanās temps ES līmenim būtiski samazinājās un sākās stagnācija, kas pat tādām dinamiskām valstīm kā Īrija un Portugāle ilga gandrīz desmit gadus.”

1995. gada 7. aprīlī Saeima apstiprināja Ministru kabineta ārpolitikas koncepciju “Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam”, kurā kā ārpolitikas pamatvirzieni uzskaitīti “integrācija Eiropas, transatlantiskajās un citās starptautiskajās struktūrās” un kā galvenais virziens ir uzsvērta “Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā”. Faktiski iestāšanās ES un NATO tika pasludināta par augstāko Latvijas prioritāti, kurai pakļaujamas visas pārējās. No valsts interešu viedokļa šāda nostādne, kura diemžēl stūrgalvīgi īstenojas, ir pilnīgi absurda. Valsts mērķis varētu būt attīstība, sabiedrības labklājības celšana, drošība, bet iestāšanās kādās organizācijās būtu tikai līdzeklis šo mērķu sasniegšanai. Un tad būtu rūpīgi jāizsver, vai iestāšanās kādā organizācijā uz tās piedāvātiem noteikumiem veicinās vai kavēs pasludināto mērķu sasniegšanu. Diemžēl šāda izvērtējuma nebija, bet integrācija ES un NATO tika pasludināta par pašmērķi. Līdz ar to mērķu un līdzekļu sistēma tika nostādīta ar kājām gaisā jeb ačgārni.

Atcerēsimies, ka pēc 6. Saeimas vēlēšanām bija grūti apstiprināt nākamo valdību, jo bija radusies vērā ņemama opozīcija iepriekšējam valdības kursam. Lai palielinātu savas izredzes iekļauties valdībā, visas (!) Saeimā pārstāvētās frakcijas 1995. gada 14. oktobrī parakstīja “Kopējo deklarāciju par Latvijas integrāciju ES” un jau novembrī Saeimā nodibināja Eiropas lietu komisiju. Sākās īpašu komisiju un nodaļu veidošana visās ministrijās, kas šo ministriju darbu pakļāva valdības pasludinātajai superprioritātei. Līdz ar to Latvijas valdība pilnībā pārslēdzās uz ES interešu apkalpošanu, atstājot novārtā Latvijas intereses. Nodokļu maksātāju nauda bez liekiem strīdiem tika virzīta Briseles un Vašingtonas prasību īstenošanai, samazinot izdevumus slimnīcām, skolām, policijai un citām iekšējām vajadzībām. Neapmierinātajiem nodokļu maksātājiem tika sniegta nekaunīga atbilde: “Nav naudas.” Ja valdības kaut desmito daļu savu pūliņu un ES ziedoto līdzekļu būtu veltījušas Latvijas vajadzībām, mēs dzīvotu pilnīgi citā valstī.

Lai gan faktiski ES ar mūsu valdību starpniecību visus šos gadus ir Latviju slaukusi kā govi, valdības propagandisti nekaunīgi apgalvoja pretējo: it kā ES palīdzētu Latvijai, nevis otrādi. Latvijā pompozi ieradās viens ES komisārs pēc otra un, pašapmierināti smīnot, slavēja “reformu gaitu”. Sākās īsts Eiropas pielūgšanas kults, kas izpaudās arī kā necienīga zemošanās un nepilnvērtības kompleksa iedvešana Latvijas iedzīvotājiem. Ja PSRS laikā katra runa bija jāsāk ar kompartijas un pēdējā PSKP kongresa slavinājumiem, tad tagad jāmaksā ideoloģiskie mesli “civilizētajai Eiropai” un “valdības sekmīgajai virzībai uz ES”. Ar to netieši atzīstot, ka latvieši nav civilizēti, nav pilnvērtīgi eiropieši, ka mēs esam atpalikuši, samaitāti un neko paši nejēdzam, tāpēc jāskatās mutē ES komisāriem un jāpauž bezgalīga pateicība “Eiropas investoriem”.

Lai arī varasvīri aiz inerces turpina jau apnikušo dziesmu par integrāciju Eiropā, faktiski Latvija jau ir integrēta daudz dziļāk nekā pašas ES dalībvalstis. Un par to jau esam samaksājuši nežēlīgi lielu cenu. Ņemsim kaut vai Latvijas ārējo tirdzniecību. Latvijas ārējās tirdzniecības īpatsvars ar ES dalībvalstīm pārsniedz 60%, kamēr tādām ES dalībvalstīm kā Vācija, Grieķija, Austrija, Itālija, Lielbritānija, Somija un Zviedrija tirdzniecības īpatsvars ar citām ES dalībvalstīm ir krietni mazāks. Otrkārt, Latvijas ārējā tirdzniecība ir nelīdzsvarota un tai ir koloniāls raksturs. Imports būtiski pārsniedz Latvijas eksportu, kas mūsu tautsaimniecību noplicina, bez tam importējam pārsvarā gatavas preces, bet eksportējam izejmateriālus. Tā ir raksturīga kolonijas pazīme.

Tālāk ņemsim kultūru. Rietumeiropas klasiskā kultūra ir visai panīkusi, tā atkāpusies amerikanizētā kultūras surogāta un lētas komercprodukcijas priekšā, bet tomēr Vācijā vēl var redzēt vācu filmas, Francijā cīnās par franču valodas un kultūras izdzīvošanu. Latvija vēl nav uzņemta ES, bet vai mēs redzam neatkarības perioda latviešu filmas (es te nedomāju tos perversos seriālus un iepirktās TV skates), vai daudz tiek izdota latviešu oriģinālliteratūra, vai attīstās latviešu glezniecība, mūzika, dzeja, skulptūru māksla un citas jomas? Salīdzināsim kaut vai ar daudz pelto padomju periodu! Nē, pat nodokļu maksātāju finansētā televīzija iepērk tikai to pašu amerikāņu kultūras surogātu, slavenā Rīgas kinostudija jau sen aizklapēta, rakstniekiem atņemts atbalsts un no 2003. gada latviešu oriģinālliteratūra pēc Briseles pieprasījuma tiek aplikta ar PVN, lai tik pietiktu naudas integrācijai ES un NATO.

Mums apgalvo, ka pašlaik notiek Latvijas atgriešanās Eiropā, kurai mēs it kā vēsturiski piederam. Nekādi fakti gan šādu apgalvojumu neapstiprina. Visa līdzšinējā saskare ar Rietumeiropu un iesaistīšanās lielvalstu spēlēs latviešiem ir maksājusi dārgi. Neviens valdības propagandists arī nemin konkrētus piemērus par mūsu sadzīvošanu “brālīgā saimē” ar Rietumeiropu. Nemin, jo šie piemēri ir pārāk traģiski: 700 verdzības gadi vācu baronu jūgā, Polijas dalīšana, Latvijas pakāpeniska iztirgošana cariskajai Krievijai, brāļu karš II pasaules kara laikā, Jaltas konference, kurā Rietumi Latviju vēlreiz iztirgoja Krievijai utt. Lai kā šos vēstures faktus tulkotu, bet vienīgos uzplaukuma periodus Latvija piedzīvojusi savienībā ar Krieviju. Lai arī pastāvēja nepatīkams Maskavas diktāts politikas un administratīvā jomā, ekonomiski lielā mērā Krievija faktiski bija Latvijas kolonija. Spriediet paši: Latvijā no Krievijas ieveda naftas produktus, gāzi, ķimikālijas, koksni, kokvilnu un citas izejvielas, bet Latvijā šīs izejvielas pārstrādāja precēs, kuras pārdeva lielākoties Krievijas tirgū. Līdz ar to Latvija baudīja augstāku attīstības un dzīves līmeni. Bez tam Latvija uz Kremli eksportēja arī savus politiķus (Pelši u.c.), kuri tad arī rūpējās par Maskavas diktātu. Patiesību sakot, Latvijas sadarbība ar Austrumiem ir vienīgais attiecību modelis, kas Latvijai ļauj veidoties kā attīstītai agroindustriālai valstij, jo Rietumiem dažādu iemeslu dēļ (ja atmet ideoloģiskos un ģeopolitiskos, tad pašizmaksas dēļ) mūsu gatavā produkcija nav vajadzīga (skat. manu grāmatu “No interešu kariem uz interešu harmoniju”). Turklāt ekonomiska sadarbība ar Austrumiem iespējama arī bez Latvijas iesaistīšanās politiskā savienībā ar Krieviju (tas vēl nav mēģināts, bet tāpēc vien šādu iespēju nevajag noliegt). Turpretī ekonomisku saišu saraušana ar Krieviju Latvijai allaž nesusi saimniecisku sabrukumu – gan pirms II pasaules kara, gan tagad.

Un vai mēs atkal noticēsim pasakām, ka pasaulē mīt tādi labi onkuļi, kas par to vien sapņo, kā mums palīdzēt un kaut ko nesavtīgi iedot? Tā ir muļķīga, bet latviešiem raksturīga vēlmju domāšana, ko savulaik labi aprādījis Zviedrijā dzīvojošais vēsturnieks Uldis Ģērmanis. Tukšas vēlmes izmaksā pārāk dārgi, tāpēc labāk būsim reālisti! Ja jau gribam būt īsti eiropieši, tad domāsim eiropeiski: bezmaksas siers ir tikai slazdā; Eiropai ārpolitikā nav draugu, bet tikai intereses!

Kas Latviju sagaida tālāk, ja tā virzīsies uz ES? Kā apgalvots pašas ES elitārām vajadzībām sagatavotajā Economist Conferences un auditorfirmas Ernst& Young ziņojumā (skat. rakstu “Eiropas savienības augļi jau ir noplūkti”, NRA 8. jūlijs), visi labumi, kādus ES kandidātvalstis varētu sagaidīt no Briseles, ir jau saņemti. Par “labumiem” ziņojuma autori nosaukuši “ārējās tirdzniecības un investīciju apjomus”, kādus kandidātvalstis it kā baudījušas iepriekšējos gados. Autori neprecizē, ka, piemēram, Latvijai šie “labumi” nesuši tikai hronisku ārējās tirdzniecības iztrūkumu, kapitāla aizplūdi no Latvijas un nacionālās ekonomikas sabrukumu. Toties par nākotni autori ir samērā atklāti: labumus no pievienošanās ES gūs starptautiskās korporācijas, kamēr vietējiem uzņēmumiem pievienošanās nesīs tikai draudus. Tiek apšaubīta jauno dalībvalstu spēja izmantot t.s. ES fondu līdzekļus. Toties palielināsies jau tā lielie nodokļi un bezdarbs. Latvijas iedzīvotājiem jaunajā Eiropā būs iespēja kalpot par lētu darbaspēku. Pētījumā par Latviju uzsvērts, ka tās valdība esot traukusies uz priekšu sarunās, piekāpjoties gandrīz visām Briseles prasībām un piekrītot diskriminējošiem noteikumiem, kas ir pretrunā ar Latvijas interesēm.

Pilnīgi svaigā Vīnes Salīdzinošās ekonomikas institūta (WIIW) pētījumā (skat. NRA, 20.12.02, raksts “Kandidātus kārdina ar neiespējamo”) secināts, ka pat visoptimistiskākā scenārija gadījumā jaunās kandidātvalstis no ES 2005. gadā saņems tikai līdz 0,8% no iekšzemes kopprodukta, ar noteikumu, ka spēs šos līdzekļus apgūt, t.i., iesniegt ES apmierinošus projektus. Iespējamos ES tiešos maksājumus lauksaimniecībai pētījums nosaucis par “kabatas naudu”, toties būs jāveic dārga modernizācija, lai uzņēmumi un saimniecības atbilstu ES standartiem. Pretējā gadījumā uz nekādiem maksājumiem zemnieki nevarēs pat pretendēt. Salīdzinājumam minēsim, ka integrācija NATO vien Latvijas budžetam izmaksā 2% iekšzemes kopprodukta. Vismaz pagaidām.

Kas tad ir tie “ģeniālie” Eiropas standarti, par kuriem mūsu politiķi runā ik dienu? Daudziem šai sakarā radies maldīgs priekšstats, ka standarti saistīti ar ekoloģiskiem, sanitāriem vai preču kvalitātes uzlabojumiem. Nekā tamlīdzīga! Kurā vēl valstī pēdējā laikā ir bijis tik daudz lopu sērgu un pārtikas skandālu kā ES? Aiz standartiem slēpjas konkrētu korporāciju peļņas intereses! Lai tava ražotne atbilstu pieprasītājiem standartiem, tev ik pēc laika jāpērk tieši šo firmu tehnoloģijas un materiāli. Lai Latvijas saimniecības, uzņēmumus un iestādes pārbūvētu atbilstoši šie standartiem, jāiegulda miljardiem latu, kuru mums nav. Pretējā gadījumā šie uzņēmumi nedrīkstēs darboties.

Valdības eiropropagandisti nebeidz melot, ka katrs Latvijas zemnieks, pat ja viņš nenodarbosies ar lauksaimniecību un neko nedarīs, pēc iestāšanās ES saņems krietnu naudu. Taču noklusē, ka Briselē un Latvijas laukos ir būtiski atšķirīga izpratne par to, kas ir zemnieks. Brisele uz šādām lietām raugās juridiski, t.i., zemnieki ir tie, kas par tādiem reģistrēti atbilstoši ES prasībām. Tos Latvijas lauku cilvēkus, kas paši sevi uzskata par zemniekiem, Brisele var uzskatīt par lieku balastu, kas ar lielu nodokļu palīdzību jāpadzen no aizņemtās zemes. Un patiesi – Latvijas valdība jau pieņēmusi lēmumu par būtisku īpašuma nodokļa pacelšanu no 2004. gada, kad te ieradīsies zemi tīkojoši Eiropas kolonisti. Līdzīgi secinājumi ir arī atlikušajiem Latvijas zinātniekiem. Latvijas Agrārā ekonomikas institūta 2002. gada pētījumā “Iestāšanās ES: Latvijas lauksaimniecības izaicinājums un iespējas” secināts, ka pat gadījumā, ja Brisele apmierinās pēdējās Latvijas valdības prasības lauksaimniecības jomā (kas nav noticis), Latvijas lauksaimnieciskās ražošanas apjoms pēc iestāšanās ES būs vismaz divas reizes jāsamazina. Ražošanas kvotas gan varēs pirkt un pārdot, tā ka visbagātākajiem zemniekiem (ar labiem sakariem valdībā) kaut kāda iztikšana vēl paliks.

Bet runa nav tikai par lauksaimniecību. Jau minēju visienesīgākās jomas, kuras strauji pārņem ārzemnieki, pievācot arī peļņu. Bet kas notiks ar vēl vienu no lielākajiem ieņēmumu avotiem – tranzītu? Jau tagad, pateicoties Latvijas virzībai uz NATO, Krievija savu naftas eksportu novirza uz jaunajām ziemeļu ostām, strauji samazinot naftas tranzītu caur Ventspili. Bet tiklīdz Latvija kļūs par ES sastāvdaļu, tā vairs nebūs tranzīta valsts, jo Briselei tik ienesīgā jomā nekādi lieki starpnieki nav nepieciešami. Kravas gan plūdīs caur Latvijas teritoriju, bet ienākumus paņems Brisele. Tāpat kā PSRS laikā šos ienākumus pievāca Maskava.

Tādi prātu jaucēji kā Streips, Rodins un Kiršteins nebeidz skandināt par milzīgām summām, kas pēc iestāšanās ES ieplūdīs Latvijā. Runa ir par dažādu ES fondu naudu. Tikai viens sīkums, ko šie runātāji noklusē: ja arī kāda nauda būs, tad tā neieplūdīs brīvi, lai to kādi vietējie ierēdņi pēc vajadzības dalītu. Nauda ies caur ES projektiem, kuri atrunāti ar daudz un dažādiem noteikumiem. Var iznākt tā, ka formāli nauda tiks piedāvāta, bet faktiski pie tās tikt nevarēs, vai arī to uzdrīkstēsies paņemt tikai pašnāvnieki. Piešķirtās naudas izlietošanu stingri kontrolēs, un nosacījumi būs tādi, kas izdevīgi ES korporācijām.

Daudz reālāks ir Dienas biznesa redaktora Jura Paidera smalki izskaitļotais skatījums (skat. viņa grāmatu “Nē Eiropai!). Matemātika izrādās ļoti nežēlīga: lai saņemtu vienu latu Eiropas naudas, pat visoptimistiskākajā variantā mums vispirms būs jāiemaksā divi lati! Lūk tādu “krievu biznesu” mums piedāvā “nesavtīgā” Eiropa!

Bet pieņemsim, ka Streipam ir taisnība – un pēkšņi Latvijā ienāks solītie miljoni un katrs zemnieks par nekā nedarīšanu mierīgi saņems naudu un dzīvos, cepuri kuldams (atkal – kā krievu pasakā). Brīnumi jau neaprakstāmi, tomēr iznāks, ka mēs savu neatkarību būsim pārdevuši un dzīvosim pēc Briseles direktīvām. Direktīvas ir sarakstītas kalniem (miljoniem lappušu) un top arvien jaunas. Gan jau būs arī direktīvas, kā pareizi jāgatavo Jāņu siers, pēc kādiem projektiem un kādai firmai drīkst uzticēt suņa būdas celšanu savā lauku pagalmā, cik stundas dienā jāpavada lopu sabiedrībā, kā jāierīko viesnīcas mājlopiem, cik reizes un kad jāizved pastaigā suns (tādas direktīvas jau ir) utt. Par nepildīšanu, kādu kvotu pārsniegšanu vai standartu neievērošanu būs bargi sodi. Protams, direktīvas Jāņu sieram rakstīs Briseles komisāri, kas Latvijā nekad nav bijuši. Nu varbūt viņi šai darbā konsultēsies ar kādu no Bērziņiem, Panteļejevu vai Birkavu, bet tomēr? Vai tāpat nav skaidrs, ka Brisele nepieņem mūs kā pilntiesīgus brāļus, bet grib mūs izmantot un regulēt? Un ko vispār domāt par tautu, kas savu brīvību gatava atdot pret solījumiem? Pat ne reāliem materiāliem labumiem, bet Streipa solījumiem? Kādas garantijas Streips var dot par saviem runas plūdiem?

Propagandisti noklusē vēl vienu svarīgu aspektu. Nauda nāks ne tikai no Briseles, bet arī uz Briseli. Katrai ES dalībvalstij Briseles budžetā jāiemaksā zināma sava kopprodukta daļa, lai algotu tos ierēdņus, kas rakstīs direktīvas un noteiks kvotas Jāņu siera gatavošanai. Un izdevumi strauji augs. Pēc Īrijas referenduma stājies spēkā Nicas līgums, kas paredz arī ES armijas veidošanu un vēl daudz kopīgu projektu. Par to visu būs jāmaksā arī mums, Latvijas nodokļu maksātājiem. It sevišķi jauki tas būs uz tā fona, ka mums jāfinansē arī NATO uzturēšana un NATO dalībvalstu karadarbība. Līdz šim noteikts, ka Latvijai NATO vajadzībām jātērē vismaz 2% sava kopprodukta, kas ir apmēram 7% no valsts gada budžeta, bet jau sākušās runas par militāro izdevumu palielināšanu līdz 3 vai pat 4% no valsts nacionālā kopprodukta. Zinot mūsu varasvīru iztapību pret ārzemniekiem, sagaidīt var visu. Vēl ir tāda Latvijas valdības programma, kas nosaukta “Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO”. 2001. gadā šīs programmas pildīšana mums izmaksāja 54 603 283 latus, 2002. gadā – 90 954 000 latus, bet šogad ieplānoti jau 110 miljoni latu. Tātad militāristu apetīte aug straujāk nekā Latvijas kopprodukts! Ar ko tas var drīzi vien beigties, parēķiniet paši!

Runājot par ES, katrs domā kaut ko citu. Taču Eiropas savienība nav kaut kas pabeigts un nemainīgs, – patiesībā tā ir tikai savā veidošanās stadijā.

ES priekšteces (Ogļu un tērauda savienība un Eiropas kopiena) dibinājās aukstā kara un asas ideoloģiskās cīņas periodā (1951 – 1967), kad Rietumeiropā strauji auga komunistisko ideju un PSRS piedāvātā attīstības modeļa popularitāte. Eiropas kopiena bija iecerēta kā alternatīva PSRS vilinājumam. Vismaz Francijai un Itālijai tolaik draudēja reāla komunistu uzvara vēlēšanās ar sekojošo tuvināšanos PSRS. Tāpēc kopiena tika veidota kā sociāli atbildīga struktūra, kas balstījās uz vispārējās labklājības principu. Tas nozīmēja reālu sociālo drošību visiem, rēķināšanos ar arodbiedrību prasībām, reālu veselības aprūpes, izglītības un citu sfēru darbību arī vienkāršo cilvēku labā. Līdz ar to izveidojās veselīgs kapitālisms, ko nodrošināja līdzsvars starp kreisajām un labējām partijām iekšpolitikā, kā arī cenšanās pat visparastākajam cilvēkam garantēt tādas iespējas, kādas baudīja sociālistisko valstu iedzīvotāji (iespēja gūt augstāko izglītību, izvēlēties darbu u.c.). Lai kā mēs vērtējam bijušo PSRS, tomēr jāatzīst, ka tā bija pasaules kārtību līdzsvarojošs faktors, kas ilgstošu periodu pasaulē nodrošināja relatīvu mieru un vispārēju attīstību. Spriežot objektīvi, latvieši un citas nelielas tautas ir ieinteresētas šādā līdzsvarotā pasaules kārtībā. Pretstats tai ir pašlaik veidotā Jaunā pasaules kārtība, kurā visus noteikumus diktē viena superlielvalsts.

Taču vienlaikus notika kreiso partiju, arodbiedrību, kā arī pašu kreiso intelektuāļu (marksistu, trockistu, anarhistu u.c.) korumpēšanās. Lai nezaudētu peļņu, daloties ar trūcīgākajiem pilsoņiem, ES korporācijas vispārējo labklājību arvien vairāk sāka nodrošināt uz Trešās pasaules valstu rēķina (neokoloniālisma politika). Tā bija amorāla politika, ar ko tomēr samierinājās gan marksisti, gan kristīgās partijas, pakāpeniski atsakoties no vispārējās solidaritātes principa. Marksisti pakāpeniski notrulināja savu sirdsapziņu, pārņēma buržuāziskus tikumus un paši sāka piedalīties laupījuma dalīšanā. Līdz ar to dzima t.s. eirokomunisms, kas gan vārdos pieturējās pie marksisma dogmām, bet darbos sabiedrojās ar savu nacionālo buržuāziju. Vēl vairāk – eirokomunisms ietekmēja tā laika padomju nomenklatūras jaunākās paaudzes uzskatu sistēmu, liekot pamatus PSRS sabrukumam.

Šajā periodā (1973) sākās Eiropas kopienas paplašināšanās, uzņemot Īriju, Dāniju, Lielbritāniju u.c. Šīs valstis tika uzņemtas uz nediskriminējošiem noteikumiem, jo arvien turpinājās aukstais karš un savienības pilsoņu labklājību ērti varēja nodrošināt uz Trešās pasaules valstu rēķina. Pēdējās ap to laiku bija iedzītas parādos un tām uzspieda t.s. ilgtspējīgas attīstības modeli, kas pašlaik tiek ieviests arī Latvijā. Ilgtspējīga attīstība ir mīts, kura mērķis ir nepieļaut atkarīgo valstu industrializāciju un attīstību, paredz atvērt to robežas starptautisko korporāciju kundzībai un kontrolēt (faktiski samazināt) šo valstu iedzīvotāju skaitu. Ap šo laiku pasaule tika arvien vairāk sadalīta attīstītajos Ziemeļos un nabadzīgajos Dienvidos. To pieļāva arī PSRS valdības politisko principu maiņa (dažādu sistēmu mierīgas līdzāspastāvēšanas doktrīna). Jaunā Brežņeva doktrīna nozīmēja pasaules sadalīšanu ietekmes sfērās starp ASV un PSRS un neiejaukšanos otras lielvalsts “iekšējās” lietās. Līdz ar to PSRS atteicās no solidaritātes principa, ar to faktiski parakstot nāves spriedumu padomju modelim.

Stāvoklis krasi mainījās pēc PSRS sabrukuma, jo beidza darboties tie līdzsvarojošie faktori, kurus noteica divpolārās pasaules pārvaldīšanas modelis. Trešās pasaules valstis vairs nevarēja cerēt uz PSRS atbalstu, bet Rietumiem atkrita vajadzība konkurēt ar PSRS piedāvāto attīstības modeli, kā arī uzturēt vispārējās labklājības principus. Rietumiem aizmirsās aukstā kara laikā dotie propagandiskie solījumi un tie pasludināja uzvaru aukstajā karā. Bet Rietumos pieņemts, ka uzvarētāji saņem kontribūciju no zaudētājiem. Lai ko mums stāstītu Rīgas propagandisti, par zaudētājiem Rietumi uzskata arī Latviju. Rietumu politiskā elite sevi neapgrūtina ar šķirošanu starp “labajiem” latviešiem un “sliktajiem” krieviem, kas latviešus savulaik okupējuši. Mēs visi viņu acīs esam sakautu, primitīvu krievu bars, kurš attiecīgi jāizmanto Rietumu interesēs. Tieši šādos apstākļos 1991. gadā tika parakstīts Māstrihtas līgums un dibināta Eiropas savienība.

Līdz ar PSRS sabrukumu milzīgas pārmaiņas notika arī pašā Rietumeiropā. Bijušie eirokomunisti un sociāldemokrāti pilnīgi zaudēja savas tradicionālās iezīmes un pieņēma liberālisma politisko un sociālo filozofiju, kurā nepalika vietas tādiem jēdzieniem kā solidaritāte, brālība, vienlīdzība. Faktiski izzuda jebkādas būtiskas atšķirības starp kreisajām, liberālajām, labējām un konservatīvajām partijām. Vēl vairāk – tieši kreisajām partijām, kuras aiz inerces vēl baudīja plašu sociālo slāņu uzticību, bija vieglāk ķerties pie visu sociālo iekarojumu likvidēšanas, privatizējot sociālo sfēru, veselības aprūpi, izglītības iestādes, ieviešot šajās sfērās maksas pakalpojumus, samazinot sociālos pabalstus utt. Sākās atteikšanās no solidaritātes principa ne tikai ārpolitikā, bet arī iekšpolitikā. Līdz ar to arī Rietumeiropas valstis pakāpeniski zaudē vispārējās labklājības valstu iezīmes, lai gan tas notiek daudz lēnāk nekā šoka terapijas laikā Latvijā. No tā kļūst skaidrs, kāpēc Latvijas politiķi mudināja Bojāra sociāldemokrātus kļūt “eiropeiskiem”, t.i., atteikties no tradicionālajām sociāldemokrātu vērtībām. Jo ES sociāldemokrāti šīs vērtības ir izmetuši miskastē, vēlēšanās viņi dala krāsainus prezervatīvus ar savu vadoņu attēliem, jo nekādu augstāku vērtību viņiem vairs nav. Diemžēl bojāristi piekrita eiropeizēties, tāpēc viņu pozitīvā loma pēdējos gados izpalika.

Zīmīgi tas, ka patlaban varu ES pārņēmuši kreisie spēki (sociālisti, sociāldemokrāti. leiboristi u.c.), tā pati kreiso paaudze, kuru savulaik atbalstīja un pat finansēja Maskava. Bet nu šie spēki ir pilnīgi degradējušies. Bijušie kreisie, kuri savulaik organizēja protesta akcijas pret ASV imperiālistisko karu Vjetnamā un izvairījās no iesaukšanas militārā dienestā, tagad paši ieņem ģenerālsekretāru amatus militārās organizācijās (kā sociālists Solana) un balso par nepakļāvīgu tautu militāru bombardēšanu (Blērs, Joška Fišers, Klintons, Buša administrācijas “vistu vanagi”). Salīdzinājumam: tie ASV militāristi, kas paši piedalījušies Korejas, Vjetnamas un citos karos, uz Buša sākto “mūžīgo karu pret terorismu” raugās ārkārtīgi rezervēti un neslēpj savas bažas.

Ja Zviedriju un Somiju ES uzņēma uz samērā nediskriminējošiem noteikumiem, tad tagad ES attieksme pret jaunajām kandidātvalstīm ir kā pret zaudētājiem karā vai kolonijām. Ja Somija iestāšanās sarunās vēl varēja četrus gadus cīnīties par katru savienības līguma punktu, panākot sev izdevīgākus noteikumus, tad jaunajiem kandidātiem uzņemšanas noteikumi lielā mērā tiek diktēti. Tiesa, ar lielāku pašapziņu apveltītās valdības tomēr panāca izdevīgākus pārejas periodus sev svarīgās jomās. Salīdzinot ar citām kandidātvalstīm, Latvijas valdība piekritusi visneizdevīgākajiem noteikumiem.

Iepriekš teikto apstiprina arī tāda autoritāte kā Latvijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, kuru nav pamata turēt aizdomās par eiroskepticismu. Citēju:

“Integrācijas process tiek rūpīgi vadīts, katra dalībnieka vieta precīzi norādīta. “Jūs” un “mēs” nostādījums, kas integrācijas sākumā bija saprotams, negrib atkāpties, tieši otrādi – pieņemas spēkā. Viss integrācijas process tiek veidots un vadīts tā, lai kandidātvalstis neaizmirstu, ka tās ir atpalikušas, ka integrācija dos labumu vienīgi tām un ka integrācijas iespēja ir tikai ES valstu labās gribas rezultāts.

(..) Solījumi pret rīcību – tas ir veids, kādā integrācija notikusi līdz šim.

(..) Mēdz teikt, ka it īpaši mazo Baltijas valstu uzņemšana ES ir tikai pagātnes grēku noskalošana, bez jebkāda ekonomiska pamata. Tāpēc tām jābūt sevišķi pacietīgām un piekāpīgām, priecīgām, ka ar tām kāds vispār vēlas sadarboties.”

Vēl paliek neatbildēts jautājums – uz kurieni virzās pati ES? Jau nosaucu tendenci atteikties no vispārējās labklājības principa. Ne tikai jaunajās dalībvalstīs, bet arī pašā ES. Otrkārt, ES pārveidojas par unitāru federāciju, kuras politiku ar balsu vairākumu noteiks lielāko valstu pārstāvji (Vācija, Francija, Lielbritānija, Itālija), protams, rēķinoties vispirms ar savām un lielo korporāciju interesēm. Jau notiek diskusijas par vajadzību ieviest ES prezidenta, premjera un citus posteņus. Tiek veidoti Eiropas policijas spēki un Eiropas armija, darbojas Eiropas tiesa, Eiropas centrālā banka un citas impēriskas struktūras. Kad 2004. gadā būs pieņemta Eiropas konstitūcija un īstenots Nicas līgums, tiks izstrādāts jauns savienības līgums, kas vēl vairāk pilnvaru koncentrēs Briseles komisāru rokās. (Eiropas parlamentam ir tīri dekoratīvas funkcijas, kas daudz neatšķiras no Augstākās padomes pilnvarām PSRS. Eiropas parlamentam nav par likumdošanas iniciatīvas tiesību.) Bez tam šai impērijai parādās teokrātijas iezīmes, kas nav savienojamas ar pašu Eiropas propagandistu sludinātajiem tiesiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības principiem. Piemēram, jau ir noteikta kriminālatbildība par holokosta apšaubīšanu. Tātad nevis par noziedzīgu rīcību, bet par ticību vai neticību. Proti, ir atcelta sirdsapziņas brīvība. Vienlaikus ES savā reālajā politikā atsakās no kristietības principiem. Tas zīmīgi tāpēc, ka tieši kristietība savulaik tika likta Rietumu civilizācijas pamatā. Līdz ar to ES zaudē tradicionālo eiropeiskumu. Klasiskā nozīmē latviešiem ir palicis vairāk eiropeisku iezīmju nekā “jaunajiem eiropiešiem”.

ES likumi arvien dziļāk iespiežas ētikas un morāles sfērā. Piemēram, ir noteiktas privilēģijas homoseksuālistiem, narkomāniem, AIDS slimniekiem, dažādu noviržu un perversiju pārstāvjiem. Ja, piemēram, tuberkulozes slimnieks tiek reģistrēts un uzraudzīts, tad AIDS slimnieks paliek anonīms un var brīvi izplatīt savu slimību tālāk, turklāt bez maksas saņemot medicīnas pakalpojumus. Bez tam Brisele noteiks arī imigrācijas, bēgļu un atkritumu pārstrādes politiku, kas nozīmē, ka bīstamus atkritumus un nevēlamus imigrantus Brisele bez vietējās varas atļaujas varēs transportēt uz mazāk apdzīvotiem apvidiem, piemēram, uz Latviju.

Kāpēc tieši Brisele ir visvairāk ieinteresēta ES paplašināšanā? Vispirms jau tāpēc, ka impērijām, lai tās pastāvētu, ir jāizplešas. Ja tas nenotiks, impērijai jāsabrūk, kā tas jau vairākkārt bijis pasaules vēsturē. Otrkārt, ES korporācijām vajadzīgs lielāks tirgus, kas turklāt tiek garantēts un pieļauj monopolizāciju. Jau saplānoti lieli projekti, kas nav veicami bez ES paplašināšanas. Ja tā nenotiks, ES jau tā sirgstošā ekonomika var sabrukt.

Atsakoties no veselīga kapitālisma un novirzoties uz laupītājkapitālisma (Sorosa apzīmējums) pozīcijām, Rietumi ir pasauli noveduši smagā ekonomiskā krīzē, kurai ir sistēmisks raksturs. Lai noturētos virs ūdens, Rietumu lielvalstīm krasi jāpalielina Trešās pasaules valstu un bijušo socvalstu izlaupīšana. Šai nolūkā ASV sākusi militāru ekspansiju resursiem bagātajos Trešās pasaules reģionos, bet ES tai atvēlētajā telpā sākusi ekonomisku ekspansiju, kas izpaužas kā ES paplašināšana uz koloniāliem noteikumiem. Lai to panāktu, ES politiskā elite ir piedāvājusi postsociālisma valstu vadītājiem nekautrīgu, amorālu darījumu: atdodiet savu tautu mūsu verdzībā, bet mēs par to jums nodrošināsim siltas vietas ES politiskajā elitē. Lūk, kāpēc mēs integrāciju ES varam salīdzināt ar aprēķina laulībām. Bet pat no TV seriāliem top skaidrs, ka aprēķina laulības agrāk vai vēlāk beidzas ar traģēdiju, jo tās ir netīras, balstās uz intrigām, nodevību un vēsu aprēķinu, to pamatā ir noziedzīgi motīvi. Šķiet, mūsu politiķi ir aizmirsuši, ar ko 1937. gadā beidzās latviešu strēlnieku aprēķina laulības ar boļševikiem.

Bez tam ES ir ļoti pārapdzīvota, to apsēduši visu rasu imigranti un bēgļi. Paši eiropieši strauji noveco, turklāt mazskaitlīgā jaunā paaudze ir pārlutināta un nevēlas turpināt savu tēvu darbus. Tāpēc vajadzīgs svaigs un lēts darbaspēks. Musulmaņu tautas (kā turki) neintegrējas pat trešajā paaudzē, tāpēc ar savu vitalitāti reāli apdraud eiropiešu pozīcijas. Daudz noderīgāks šajā ziņā šķiet rietumslāvu un baltu darbaspēks. Arī parastam Rietumeiropas mietpilsonim šķiet patīkamāk, ja viņa kalps ir baltais, nevis nēģeris, arābs vai turks. Visas šīs un citas vēlmes atrisina paplašināšanās austrumu virzienā. Bet, lai balti un citi “baltie vergi” dotos strādāt uz Rietumeiropu, jāparūpējas, lai viņu dzimtenē būtu slikti vai pat neciešami dzīves apstākļi. Tātad jautājums par Austrumeiropas valstu industriālu attīstīšanu atkrīt principiāli! Rietumeiropai nepieciešams lēts un paklausīgs darbaspēks, nevis cilvēki, kas apzinās savas tiesības un patieso vērtību. Lai to nodrošinātu, permanentas krīzes stāvoklī tiek turēta arī Latvijas izglītības sistēma.

Tātad Latvija jau ir iestājusies visās iespējamajās starptautiskās organizācijās, kur vien mūs ņem iekšā, un visur maksājam dalības naudu. Nu esam noskaidrojuši, ka Latvijas valdība savā aizgrābtībā ir nolēmusi iestāties pat divās (!) militārās struktūrās – ES un NATO, bet arvien pieaugošie izdevumi, protams, būs jāsedz mums, nodokļu maksātājiem. Turklāt tas tiek darīts apstākļos, kad padziļinās domstarpības starp lielāko NATO dalībnieci ASV un tās partneriem Rietumeiropā, jo Rietumeiropas valstis negrib piedalīties ASV prezidenta Buša sāktajos karos. Turklāt ir zudis galvenais iestāšanās arguments – drošība pret Krieviju, jo nu Krievija ir kļuvusi par galveno ASV stratēģisko sabiedroto un šajā sakarā ir integrējusies NATO daudz dziļāk nekā jebkad spēs Latvija. T.s. karā pret terorismu ASV daudz vairāk rēķinās ar Krieviju, nekā ar savām NATO partnerēm. Zināmos apstākļos iespējama arī ietekmes sfēru pārdalīšana starp ASV un Krieviju (līdzīgi kā to savulaik darīja Hitlers ar Staļinu). Vai kāds var paskaidrot, kur mēs īsti lienam un, galvenais, – kāpēc?

Nav šaubu, ka mūsu valdības vīru domāšana vēl arvien iestigusi aukstā kara periodā. NATO tika dibināta kā kolektīva aizsardzības organizācija pret iespējamo PSRS ekspansiju rietumu virzienā. Tā bija aizsardzības organizācija. Taču pēc PSRS sabrukuma un divpolārās pasaules kārtības izjukšanas NATO pieņēma jaunu doktrīnu, kurā tā sev piešķīrusi tiesības militāri iejaukties jebkurā pasaules reģionā. Proti, NATO pati sev piešķīrusi pasaules žandarma tiesības. Tāpēc tagad NATO ir pavisam cita organizācija, kas uzņēmusies agresīvas funkcijas galveno NATO dalībvalstu ietekmes sfēras paplašināšanai. Sākot savu ekspansiju dažādos pasaules reģionos, ASV ignorē ne vien savu NATO partneru viedokli, bet ir pilnīgi atmetusi arī ANO dibinātos starptautiskās drošības principus. Pasaule ir nonākusi stāvoklī, kāds iestājās pagājušā gadsimta 30. gados, kad dažu lielvalstu agresīvās politikas ietekmē tika paralizēta un devalvēta ANO priekšteces Nāciju Līgas darbība, kas noveda līdz absolūtai patvaļai un pasaules karam.

Pēc 11. septembra notikumiem ASV, kas ļoti atgādināja Reihstāga dedzināšanu pirmshitlera Vācijā, ASV administrācija ir pieteikusi “mūžīgo karu” 60 valstīm (ASV aizsardzības ministra Ramsfelda minētais skaitlis). Afganistāna un Irāka ir tikai sākums, kas atgādina pirmos Hitlera veiktos agresijas aktus. Šādi salīdzinājumi nav tikai mani. Arī Vācijas tieslietu ministre Herta Doiblere-Gmelina ASV prezidentu Bušu nesen salīdzināja ar Hitleru. Lai iesāktu arvien jaunus karus, Bušam būs nepieciešams Krievijas atbalsts. Jo vairāk karu, jo vairāk atbalsta. Lai saglabātu kontroli pār jau ieņemtajām teritorijām (ASV militārais potenciāls un mūsu nodokļu nauda sākotnēji to ļaus), ASV vajadzēs vēl lielāku Krievijas atbalstu. Šajā periodā iespējama liela tirgošanās, arī tādu valstu kā Latvija kārtējā iztirgošana Krievijai. Bet agrāk vai vēlāk ASV militārās iespējas būs tik izkaisītas un pārslogotas, ka ASV kategoriski pieprasīs, lai pārējie NATO partneri (arī Latvija) sūtītu karā ne vien brīvprātīgos, bet arī piespiedu kārtā iesauktos (atkal paralēle ar Hitlera politiku 1943. – 1945. gadā). Vai latvieši ir gatavi savus dēlus sūtīt arī šajos karos?

Taču apskatīsim vēl vienu iespējamo variantu. Lai kā Krievijas prezidents pūlētos izpatikt Bušam, viņam nākas arvien grūtāk šādu dīvainu aliansi izskaidrot Krievijas pilsoņiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievijā ir zināmi Buša ideologu (piemēram, Bžezinska) izstrādātie plāni sadalīt un pakļaut pašu Krieviju. Krievijas ielenkšana jau sākusies. ASV kara bāzes jau ir Vidusāzijas valstīs, Aizkaukāzā (Grūzijā, Azerbaidžānā), daļēji arī Baltijā (Tallinas osta, lokators Audriņos u.c.). Bušs un citas NATO dalībvalstis jau izteikušas asas pretenzijas pret Latvijas kaimiņu Baltkrieviju, kas ļauj prognozēt vēlāku Lukašenko režīma gāšanu un pat militāru iebrukumu Baltkrievijā (protams, no Latvijas un Lietuvas teritorijas). Galu galā notikumi var novest arī līdz tiešai ASV konfrontācijai ar Krieviju (vēl viena paralēle ar Hitlera un Staļina draudzības traģisko finālu). Tad gan Latvija kā NATO dalībvalsts būs vistuvākais un ērtākais Krievijas militārā uzbrukuma objekts. Ērtākais arī tāpēc, ka Latvijā dzīvo liels krievu īpatsvars, kurus nokaitinājusi Latvijas valdības politika, tāpēc viņi visdrīzāk Krievijas iebrukumu ar sajūsmu atbalstīs. Tad gan mēs varēsim pateikties NATO par sagādāto “drošību uz mūžīgiem laikiem”. Un arī savam pasīvajam atbalstam.

Protams, šī ir mana pesimistiskā prognoze. Optimistiskā īsumā ir šāda. Strauji palielinās Latvijas militārie izdevumi, kas tiek novirzīti galvenokārt ASV kara tehnikas un aprīkojuma iepirkšanai, militārām būvēm un dažādu NATO standartu ieviešanai. Līdz ar to vēl vairāk pieaug Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts un arvien mazāk līdzekļu atliek pašu vajadzībām. Saistībā ar dalību NATO, lai nodrošinātu pieprasītos drošības standartus, daudzi šķietami nelojāli (pret NATO) cilvēki zaudē atbildīgu darbu valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī izglītības un citās jomās (lai nenoskaņo publiku pret NATO). Tiesa, daži lojālie arī iegūst jaunas darbavietas NATO objektos. Mūsu puiši sāks brīvprātīgi piedalīties Buša karos, lai nopelnītu dolārus vai mirtu, bet drīzi vien atskārtīs, ka karš nav datorspēle un nemaz nelīdzinās filmām par Džeimsa Bonda varoņdarbiem. Latvieši piedalīsies citu tautu apspiešanā, būs apspiedēju un agresoru pusē, kas apspiestās pasaules naidu vērsīs arī pret Latviju. Pēc tam skat. pesimistisko prognozi.

Sarunās bieži vien cilvēki piekrīt maniem argumentiem, taču jautā: “Bet ko mēs varam darīt?” Un tūlīt paši piebilst: “Tāpat nekas nemainīsies...” Tas nozīmē, ka cilvēki, lai ko viņi tai brīdī domātu, ir samierinājušies ar Briseles kabinetos nolemto likteni. Tas arī nozīmē, ka Latvijas varas kampaņa un mazvērtības iedvešanas pūliņi lielā mērā ir sasnieguši iecerēto rezultātu. Tas liecina arī par cilvēku apjukumu, vērtību sistēmas izjukšanu, neticību saviem spēkiem, garīgu salūšanu eksistenciālu grūtību priekšā.

Stāvoklis ir tik kritisks, ka es atturēšos no diplomātijas un teikšu, ko domāju. Latvijas sabiedrība ir zaudējusi jebkādu veselīgu orientāciju un uzvedas kā uz kautuvi dzenams aitu bars, kurā aitas zaudējušas pēdējās individualitātes pazīmes. Katrs cenšas neizlekt no pelēkās masas, būt kā visi pārējie. Bravurīgākie vēl muļķīgi izblēj, ka vai nu tik traki būs, ka patiešām nokaus, jo tagad nav tie laiki ... demokrātija tomēr...?

Bet darīšanas iespēju ir tik bezgala daudz, ka grūti aptvert, ar ko vislabāk sākt. Nelaime jau tā, ka esam absolūti pasīvi (paralizēti) un neizmantojam nevienu iespēju! Pat to, kas neprasa papildus piepūli. Nemaz nerunāsim par visā pasaulē pazīstamām protesta un mērķu sasniegšanas formām, kuras prasa piepūli un ziedošanos – mēs pat vēlēšanās nevaram sameklēt gatavu biļetenu, lai nobalsotu pēc savas sirdsapziņas un pārliecības! Mūsu “pārliecība” ir kā no gumijas, tā mainās atkarībā no reklāmas kampaņas sūtītajiem zemapziņu ietekmējošiem impulsiem. Gluži kā suņiem Pavlova eksperimentā – kāds iededz lampiņu, bet mums sāk atdalīties kuņģa sula. Tādā neapskaužamā stāvoklī ir novesta sabiedrība. Tieši tāda sabiedrība attēlota Dž. Orvela “Dzīvnieku fermā” un antiutopijā “1984”.

Protams, šāda sabiedrība nespēj mobilizēties savu interešu aizstāvībai, nespēj organizēties kopīgām akcijām. Vispirms jāmaina pati domāšana un pasaules uztvere. Sabiedrībai jāmainās! Galu galā taisnība tiem, kas apgalvo: kāda tauta, tāda valdība. Ja tautas vispārējais līmenis būtu augstāks nekā valdībai, tāda valdība ilgi nenoturētos. Tātad vispirms jāmainās sabiedrībai. To var panākt vai nu ar šoka terapiju (kas prasīs smagus upurus) vai caur garīgu sabiedrības atdzimšanu. Piemēru pasaules vēsturē netrūkst, tikai jāizslēdz televizors un jāpameklē. Kas meklē, tas atrod; kas klauvē, tam top atvērts.

Būtībā viss ir pavisam vienkārši: valsts vara ir uzurpējusi tautas suvereno varu (Satversmes 2. pants) un savtīgos nolūkos sazvērējusies pret valsts neatkarību (Satversmes 1. pants). Būtībā tā ir valsts nodevība, par ko normālās valstīs tiesā, liek cietumā vai pat pakar. Esmu iesniedzis Satversmes tiesā attiecīgu iesniegumu, taču būtu muļķīgi cerēt, ka vara tiesās pati sevi. No morāles viedokļa, varai ir pat zināmi attaisnojumi, jo tauta pret uzurpāciju un nodevību nav protestējusi. Bet arī tautas pasivitātei ir attaisnojumi, jo tauta tikusi maldināta ar apziņas manipulācijas metodēm, un šo apstrādi mērķtiecīgi veikusi vara, lai arī ne bez ārvalstu palīdzības. Tautai atliek apzināties savas intereses un suverenās tiesības, un jāsāk rīkoties, lai stāvokli mainītu. To var panākt divējādi: 1) izdarot spiedienu, lai mainītu valdības politiku; 2) mainīt pašu valdību. Tās ir ne tikai sabiedrības tiesības (suverenā vara pieder tautai), bet arī pilsoņu kā kopuma svēts pienākums.

Tas viss būtu pavisam vienkārši, ja to darītu jau kopš 1991. gada. Neapmierinātība ar valdības politiku gan bija, taču valdībai izdevās cilvēkus pārliecināt, ka šāda rīcība “lietu ūdeni” uz interfrontes un Latvijas ienaidnieku dzirnām. Jau tad sekmīgi darbojās “skaldi un valdi” princips. Tagad kaut ko mainīt ir daudz grūtāk, jo reālā Latvijas neatkarība patiešām ir gandrīz likvidēta, valsts erozijas process ir tik ielaists, ka jāsāk gandrīz no nulles. Bet arī tas ir ejams ceļš, ja vien tauta ir nobriedusi izmantot savas suverenās tiesības. Tā, protams, nav aksioma, jo nekur nav teikts, ka katra tautai automātiski pienākas neatkarība. Var jau būt, ka latviešiem piemērotāka ir dzīve svešu tautu aizbildnībā. Tikai tad jājautā, kāpēc mēs atdalījāmies no PSRS? Jo, kā jau rakstīju, Maskavas attieksme pret Latviju bija labvēlīgāka, PSRS sastāvā Latvija bija viena no attīstītākajām republikām, nevis kolonija Rietumu izpratnē. Protams, PSRS sabruktu arī bez LTF pūliņiem un ievērību pelna arī versija, ka mūsu kustība par neatkarību tika ārēji izprovocēta.

Kāpēc referendums par ES ir blefs? Tāpēc, ka reālā Latvijas integrācija ES un mūsu atkarība no ES būs jau noticis fakts. Valdība referendumā sabiedrību noliks neiespējamas izvēles priekšā – atbalstīt šī fakta legalizāciju vai noraidīt. Daudz nemelojot, valdība varēs pateikt, ka izvēles patiešām nav, jo mūsu uzņēmumi jau pieder ES korporācijām, esam pilnīgi atkarīgi no to žēlastības, pārtikas esamība ES piederošajos veikalos lielā mērā atkarīga no ievedumiem, jo mūsu lauksaimniecība vairs nespēj mūs nodrošināt ar produktiem, valstij ir jāmaksā ārējie parādi, esam uzņēmušies tūkstošiem starptautisko saistību, kuras jāpilda utt. Iespējama arī rupja šantāža: ja nebalsosiet “par”, Latvija nonāks pilnīgā izolācijā, cietīs badu un haosu, Latviju pievāks Krievija, sāksies krievvalodīgo revanšs, represijas utt. Atliks šos šausmu stāstus noformēt efektīvos TV klipos un palaist starp iemīļotajiem seriāliem, kuros attēlota Rietumu labklājība. Līdz šizofrēniskai baltkvēlei nokaitētā sabiedrības apziņa tādam spiedienam pakļausies. Tikmēr ES paplašināšanas pretiniekiem nebūs gandrīz nekādu iespēju paust savu viedokli masu mēdijos. Pat ja tauta šādā referendumā pateiks “nē”, nekas daudz nemainīsies, jo valdība mierīgi turpinās savu politiku un gatavosies nākamajam referendumam pēc gada (Īrijas pieredze).

Tas nenozīmē, ka Latvijas patriotiem nevajadzētu aktīvi piedalīties referendumā, kaut vai treniņa pēc, bet pilnībā uz referendumu paļauties nevar, tāpēc jāatrod patreizējās kārtības vājie punkti, jāveic netradicionāls uzbrukums no flangiem. Atcerēsimies tautas gudrību: mazs cinītis gāž lielu vezumu. Arī šādu iespēju ir daudz.

Lai arī nav novērotas apzinātas, organizētas sabiedrības akcijas pret patreizējo valdības kursu, tomēr visai izplatīta ir stihiska pretestība. Jau minētais Juris Paiders savās grāmatās apraksta plašu fenomenu, ko nosaucis par “pelēko ekonomiku”. Tā kā ES un citu prasību dēļ Latvijā radīts nacionālajiem uzņēmējiem ārkārtīgi nelabvēlīgs klimats, daudzi savu uzņēmējdarbību nespēj uzturēt, ievērojot visus likumus, jo tādā gadījumā būtu vienkārši jābankrotē. Tāpēc šie uzņēmēji dažādiem līdzekļiem izvairās no nodokļu maksāšanas. Viņu saražotā produkcija un sniegtie pakalpojumi lielā mērā netiek uzskaitīti, tāpēc reālais dzīves līmenis Latvijā ir daudz augstāks nekā izriet no oficiālajiem makroekonomiskajiem rādītājiem. Pēc Paidera aplēsēm, šādi uzņēmēji rada ap 60% iekšzemes kopprodukta, un šos uzņēmējus kopumā viņš dēvē par pelēkās ekonomikas sektoru. Bez tam daļa uzņēmēju ir puslegāli, jo maksā nodokļus daļēji. No tā izriet, ka pelēkā ekonomika Latvijai nes vairāk labuma nekā baltā jeb legālā ekonomika. Tas varētu būt milzīgs un ietekmīgs spēks, ja vien būtu organizēts mērķtiecīgā un labi koordinētā sistēmā.

Paši pelēkā sektora uzņēmēji (lūdzu nejaukt ar melno jeb kriminālo ekonomiku, kuras apgrozījums arī ir liels) droši vien savu nozīmi neapzinās. Viņi vienkārši grib izdzīvot un stihiski atraduši veidu, kā to panākt. Labākajā gadījumā viņi par savu pretinieku (no kā jāsargās) uzskata Latvijas valsti, bet ne Eiropas savienību. Bet atliek paanalizēt dziļāk, lai saprastu, ka valdība tikai pilda Briseles norādījumus, tātad objektīvi pretinieks ir ES. Tātad pelēkā ekonomika faktiski ir Latvijas uzņēmēju stihiska pretestība Latvijas integrācijai ES!

Kas no tā izriet? Lai arī pagaidām palēkā ekonomika nodrošina lielākās Latvijas uzņēmēju daļas izdzīvošanu, tā ir tikai stihiska reakcija, kurai nav tālākas perspektīvas. Pelēkai ekonomikai ir maza ietekme uz Latvijas valdības politiku, jo šo uzņēmēju prasības var itin viegli ignorēt, apvainojot tos nodokļu nemaksāšanā. Stāvoklis būtiski mainītos, ja šo stihisko reakciju izdotos koordinēt, nospraust tai konkrētus mērķus un efektīvi izmantot kā mērķtiecīgu sistēmu šo mērķu sasniegšanai. Un ir ļoti nopietns iemesls, kāpēc tieši tas būtu jādara.

Kā zināms, ES birokrātija ir visaptveroša, un nodokļu nemaksāšana ES skaitās smags kriminālnoziegums, par ko vajā niknāk nekā par narkotiku izplatīšanu, netīras naudas atmazgāšanu vai pedofiliju. Tas nozīmē, ka pēc pilnīgas uzņemšanas ES Latvijas uzņēmumu lielākā daļa automātiski tiks pasludināta ārpus likuma un tiks sākta plaša vajāšana. No Somijas un Austrijas pieredzes zināms, ka pēc iestāšanās ES bankrotēja ap 40% mazo un vidējo uzņēmumu, bet tie bija legāli “baltās ekonomikas” uzņēmumi. Tātad trieciens Latvijas uzņēmējiem būs daudz iznīcinošāks. Var teikt, ka izdzīvos gandrīz tikai ārvalstniekiem piederošie uzņēmumi, kuri nodokļus formāli maksā, bet kā ārvalstu investori bauda dažādas nodokļu atlaides un privilēģijas. Tas būtu jāsaprot mūsu nacionālajiem uzņēmējiem (neatkarīgi no īpašnieku tautības).

Ja sabiedrību kopumā es visai rupji salīdzināju ar aitu baru, tad uzņēmēji šajā barā tomēr ir īpaši. Viņiem piemīt lielāka rīcības spēja un saimnieciskā neatkarība, kas mūsu laikos nav maz. Pirmkārt, pagaidām viņu rīcībā ir lielāki naudas līdzekļi un citas iespējas, kā sakari, transports, pieeja tipogrāfijām u.c. Bez tam viņi nav tik dziļi nospiesti ar eksistenciālām grūtībām, kā vajadzību elementāri paēst. Es teicu pagaidām (!), jo līdz ar pilnīgu Latvijas iekļaušanu ES stāvoklis var dramatiski mainīties. Labākajā gadījumā uzņēmēji zaudēs saimniecisko neatkarību un būs spiesti strādāt par vidēji atalgotiem klerkiem vai darba vadītājiem ārvalstu uzņēmumos. Sliktākajā gadījumā viņiem vajadzēs doties darba meklējumos uz Rietumiem, papildinot jau tā plašo (ap 20 000 cilvēku ES vien) lētā darbaspēka kontingentu ārzemēs. Vēl sliktākā gadījumā – pāriet uz kriminālstruktūrām vai aiz bēdām nodzerties. Jebkurā gadījumā perspektīva nav iepriecinoša.

Bez šaubām tieši uzņēmēji ir mūsu sabiedrības aktīvākā daļa, kas spēj izdzīvot arī nestandarta apstākļos. Un vienlaikus tie ir arī cilvēki, kuriem patiešām ir ko zaudēt. Parastam kalpam varbūt nav tik svarīgi, vai viņš vergo vietējam “biezajam” vai ārzemniekam. Varbūt pat pie ārzemnieka labāk, jo tur lielāka kārtība. Bet uzņēmējiem patiešām ir ko zaudēt – sociālo statusu sabiedrībā un tam līdzi nākošo cieņu.

Ko darīt, lai tas tā nenotiktu? Vispusīgi jāizvērtē savs stāvoklis, jāpadomā ne tikai par rītdienu, bet arī par savām perspektīvām pēc gada, pieciem, divdesmit, pēc piecām paaudzēm; jāizstrādā rīcības plāns un jāorganizējas savu mērķu sasniegšanai. Pagaidām mūsu uzņēmēji to spēj, bet pēc dažiem gadiem var izrādīties par vēlu.

Pelēkā revolūcija ir īstenojama ne vien Latvijas mērogā, bet iespējams arī šādas revolūcijas eksports uz ES. Tas nopietni apdraudētu Briseles birokrātu pozīcijas, jo arī Rietumeiropas mietpilsoņi ir noguruši no pārlieku reglamentētās un birokratizētās kārtības, kas viņus no brīviem uzņēmējiem pārvērtusi par projektu un kredītu jūga vergiem. Tādā gadījumā Brisele pati censtos norobežoties no Latvijas, lai šāda “infekcija” neizplatās. Latvijā atliktu pelēko ekonomiku legalizēt un uz labvēlīgiem ekonomiskiem nosacījumiem likt pamatā visas nacionālās tautsaimniecības attīstībai.

Tātad, ko konkrēti varētu darīt Latvijas uzņēmēji? Vispirms jāsavāc kopā ieinteresētu un stāvokli izprotošu uzņēmēju iniciatīvas grupa, kurai jāveic vispusīga stāvokļa analīze, uz tās pamata jāizstrādā prognozes un vēlamās rīcības varianti. Jānosprauž tuvākie un tālākie mērķi, jāvienojas par taktiku un stratēģiju dažādās situācijās, arī pēc iespējamās iekļaušanas ES. Tad jāveic priekšdarbi lielas uzņēmēju konferences sasaukšanai, vienlaikus iepazīstinot uzņēmējus ar savām atziņām un ieteikumiem. Konferencei jādibina patstāvīgi strādājoša struktūra, kas nodarbotos ar tālāku informācijas vākšanu un analīzi (smadzeņu centra funkcijas), tālāku ieteikumu izstrādi un darbības koordināciju. Acīmredzot, uzņēmējiem atbilstoši savām iespējām būs jāziedo līdzekļi šīs struktūras darbības finansēšanai. Vienlaikus jāorganizē alternatīvas preses un grāmatu izdošana, lai regulāri informētu visu sabiedrību un nodrošinātu atgriezenisko saiti. Bez preses nepieciešamas alternatīvas neformālas organizācijas visdažādākajās jomās, kurās tiktu izmantots pelēkās ekonomikas apvienotais potenciāls. Aktivizējoties uzņēmējiem, aktivizēsies un virzienu iegūs arī pārējā sabiedrības daļa. Nevajadzētu pirms laika noniecināt Latvijas iespējas mainīt procesu gaitu visā Eiropā. Ja mūsu rīcība sāksies īstā laikā un īstā vietā, tā var izraisīt rezonansi arī citās valstīs.

Ko darīt, lai pārvarētu latviešiem (un arī dažām citām tautām) raksturīgo mazvērtības sajūtu? Padomāsim, vai mēs patiešām esam tik mazvērtīgi? Vēstures pieredze liecina par pretējo! Lai kur būtu latvieši, viņi allaž izcēlušies citu vidū ar savu talantu, uzņēmību, mērķtiecību un pamatīgumu. Jau cariskās Krievijas laikā latvieši sāka ieņemt vadošus amatus visās valsts jomās. Un kā latviešu zemnieki izpirka baronu zemes, kā izspieda augstprātīgos vācu uzņēmējus no Rīgas? I pasaules karā latviešu strēlnieki cīnījās kā lauvas un citi no viņiem baidījās. Arī boļševiku revolūcijā tieši latvieši bija revolūcijas kodols un avangards. Pēc revolūcijas latvieši PSRS dibināja un veidoja tādas stratēģiskas jomas kā militāro aviāciju, izlūkošanu, čeku un PSRS armiju, kas vēlāk satrieca pīšļos Hitlera militāro mašīnu. Arī II pasaules kara laikā latvieši izcēlās abās frontes pusēs. Pēc kara daudzi latvieši nonāca Rietumos un atkal izcēlās starp vietējiem iedzīvotājiem.

Tikai viena nelaime – šie fantastiskie latviešu sasniegumi tika ziedoti uz citu valstu altāra, veicināja citu valstu attīstību, bet Latvijai bieži vien nesa tikai postu. Tas tāpēc, ka latviešiem nebija savas ideoloģijas, nebija savu nacionālo interešu, kas šos centienus ievirzītu Dzimtenei labvēlīgā gultnē. Līdz ar to latvieši bieži krita par vieglu upuri svešām ideoloģijām, nonāca neprātīgās galējībās, par kurām citi viņus arvien nicina. Tas svešām varām ļāva latviešus izmantot savām savtīgām vajadzībām, lai pēc tam viņus izmestu vēstures mēslainē vai pat iznīcinātu kā bīstamus konkurentus (PSRS 1937. gadā). Galējībās latvieši nonāca tieši tāpēc, ka tiem nebija skaidras nacionālās ideoloģijas, kas šīs galējības līdzsvarotu. Turklāt latviešus plosīja kalpiem raksturīgs netikums noniecināt savējos un viņu talantus, denuncēt savējos svešiem.

Labs piemērs ir pasaulē slavenais ekonomists un tautsaimnieks Kārlis Balodis. Tieši viņš izstrādāja sistēmu, kas Vācijai I pasaules kara laikā ļāva uzturēt kara ekonomiku. Ļeņina valdība pēc Baloža uzmetuma izstrādāja GOELRO elektrifikācijas plānu un citus industrializācijas projektus. Balodis izstrādāja uz input/output principa balstītu tautsaimniecības plānošanas metodi, ko vēlāk ieviesa ASV un par ko krievu izcelsmes ASV ekonomists V. Ļeontjevs saņēma Nobela prēmiju. Kad Balodis atgriezās Latvijā, viņš izstrādāja arī Latvijas attīstības plānu, kas ar nelielām korekcijām derētu arī šodien, un pat tika ievēlēts par Saeimas deputātu, taču latvieši šo ģeniālo domātāju un Dzimtenes patriotu necienīgi izsmēja un noveda līdz nāvei visai mīklainos apstākļos. Baloža galvenie teorētiskie darbi tika vairākkārt izdoti vācu, krievu un angļu valodās, tikai ne latviešu.

Tikai tad, ja latvieši savu centienu pamatā liks tautas kopējo labumu un Dzimtenes mīlestību, mūsu spējas un talanti tiks ievirzīti Latvijai labvēlīgā gultnē. Taču jāvairās arī no pretējām galējībām, kā sekla nacionālisma, nacisma vai izolacionisma. Mums vienlaikus jāspēj gan apzināties savas intereses, gan būt atvērtiem pret pasauli. Neaizmirsīsim, ka arī citas tautas cieš no Jaunās pasaules kārtības, tāpēc tās var būt mūsu sabiedrotie. Vieni mēs neko nepanāksim.

Mēs dzīvojam ļoti kritiskā laikā – lielo pārmaiņu laikā. Lai šādā laikā gūtu paliekošus panākumus, jābūt Lieliem cilvēkiem. Par Franču revolūcijas traģisko likteni vācu dzejnieks Fridrihs Šillers izteicās tā: “Lieli notikumi neatrada lielus cilvēkus.” Jāsaglabā aktīva dzīves pozīcija, cilvēciskums un ticība labā uzvarai. Ļaunums pasaulē sāk dominēt tad, kad kritiska cilvēku masa zaudē ticību labajam un padodas ļaunuma vilinājumam. Ļoti iespējams, ka tieši tagad ir iestājies šāds periods. Kārtējo reizi kāda lielvalsts grib uzkundzēties visai pasaulei. Tas jau ir bijis: Romas impērija, Čingishans, Hitlers, Staļins, bet kur šīs impērijas palikušas? Kā zināms, impērijas mirst no gremošanas traucējumiem, kad tās sagrābušas pārāk lielu kumosu.

Izcilais vācu filozofs un tautsaimnieks Vilhelms Leibnics rakstīja, ka mums laimējies dzīvot vislabākajā pasaulē no visām iespējamām pasaulēm. Tas tāpēc, ka pasaulei piemīt spēja attīrīties no parazītiem, kas zaudējuši morālās tiesības uz pastāvēšanu. Patlaban uz pasaules parazīta lomu pretendē Rietumu lielvalstis, kuras pagāniskā augstprātībā uzskata, ka tām ir pirmtiesības uz visiem zemes un cilvēku resursiem, kuriem jākalpo “Zelta miljarda” īpašajām vajadzībām. Vienīgās superlielvalsts politika kļūst aizvien amorālāka – tā gatava ņemt ar spēku to, kas tai nepieder, atņemt brīvas eksistences priekšnosacījumus citām tautām. Šīs lielvalsts ideologi sludina ne vairāk, ne mazāk kā “karu starp civilizācijām”. Ja cilvēcei un pirmkārt jau pašiem rietumvalstu pilsoņiem šīs pretenzijas neizdosies apturēt, sāksies lielu karu laikmets. Ņemot vērā tehnoloģisko pārspēku, kādu laiku karadarbība sekmēsies, nodarot cilvēcei milzīgu postu un ļaunumu. Bet tad sekos pašattīrīšanās. Iespējams, ka esam liecinieki Rietumu civilizācijas norietam, jo tā, turpinot iesākto kursu, zaudē morālās tiesības uz pastāvēšanu. Pēc tam pasaulē dominēs cita civilizācija. Vai tajā iekļausies arī latvieši, tas atkarīgs no mums.

Šis raksts nepretendē ne uz precīzu prognozi, ne pravietojumu, tā galvenais mērķis ir rosināt dziļākas pārdomas par laiku un pasauli, kurā dzīvojam, par mūsu sūtību uz zemes, par savu stāju ikdienā. Negribētu, lai tas rosina jaunas dogmas, pārprastu fatālismu vai galēju nostāju. Ja arī Latvija tiks pēc plāna iekļauta ES un NATO, dzīve ar to nebeigsies. Bet, vērojot patreizējās Latvijas varas ne visai izvēlīgās metodes, negribētos, lai mēs šajās savienībās ienāktu ar pārspīlētām, nepamatotām ilūzijām, kurām sekotu sāpīga vilšanās un depresija. Negribētu, lai atkal mūsu tauta kristu par vieglu upuri svešiem izmantotājiem un apziņas manipulatoriem, kā tas jau vairākkārt noticis XX gadsimtā. Mums nav atkal jākļūst par avangardu utopiskiem projektiem, nedz par lielgabalgaļu svešos karos. Katrā situācijā saglabāsim savu pašapziņu un cilvēcību, neaizmirsīsim savas kopīgās intereses, būsim atvērti, bet arī vērīgi! Nekur taču nav rakstīts, ka latvietim noteikti jābūt lētticīgam!

2002. gada Ziemassvētkos