Šajās pārdomās un piezīmēs es pievēršos vairākiem jautājumiem, kas ir saistīti ar latviešu un citu zinātnieku darbu gan Latvijā, gan ārzemēs. Mans galvenais nolūks ir vairot zinātniskos sasniegumus, pacelt to līmeni un nozīmīgāk sadarboties ar kolēģiem ārzemēs. Es vēlos sniegt koleģiālus ieskatus par to, kā šos darbus izvērst plašumā un kā precīzāk iedziļināties iezīmētajās problēmās. Ņemot vērā lieliskās iespējas tās tuvāk pētīt gan Latvijas, gan visas Baltijas mērogā, Latvijas zinātnieki var veikt gan aptaujas, gan izmantot arhīvus un citus uzkrātās informācijas avotus.

Jaunais gadsimts ir iesācies ar plašākām nopietnām pārrunām par mainīgo Baltijas telpu. Vispirms varējām lasīt par iespējamu Hanzas apvienības atdzimšanu ar galvenām Baltijas piejūras pilsētām kā atkal svarīgiem jūras vārtiem starptautiskai tirdzniecībai. Vērotāji sprieda, ka īpaši labas izredzes varētu būt tiem tirdzniecības un transporta mezgliem, kas atrodas uz dažādu kultūru un saimniecisko sistēmu robežām. Tagad atjaunojas senāka doma par plašāku Baltijas jūras telpu. Tādu, gandrīz intuitīvi tai pieskaitot Islandi un Norvēģiju, starpkaru laikā Pacifika Luterāņu Universitātes paspārnē iezīmēja Baltic Historical Society. Uz vēl plašāku sadarbības tīklu veidošanos nesen St. Petersburgā aicināja Harvarda Universitātes slavenākais internacionālās saimniecības profesors Maikls Porters (Porter), bet zviedru zinātnieki sāk atkal domāt par saviem senajiem sakariem ar Novgorodas rajonu. Vācijā raksta par Ziemeļaustrumu Eiropu.

Ieskats šajos jautājumos rāda, ka stipra vara Baltijas telpas jēdzienu samazina uz atsevišķām Baltijas valstīm, Krievijas Piebaltijas guberņām vai Padomju Savienības perifēriju. Tālāko var skatīt:

Journal of Baltic Studies, Special Issue: “Mapping Baltic History: The Concept of North Eastern Europe,” XXXIII/4 (Winter, 2002).

Baltijas valstīs dzird pārrunas par nākotni Eiropas Savienībā, bet visumā baltiešu zinātniekiem vistuvāk liekas pašu zeme vai maza trīs Baltijas valstu grupa. Viņi atpaliek no pētījumiem un pārrunām par plašāki ieskatāmu Baltijas telpu. Visumā man viņu skats un konferencēs sniegtie referāti liekas par daudz provinciāli.

I

ZINĀTNISKIE DARBI UN TO VĒRTĒJUMI

Kaut vai lēnām, Latvijas zinātnieki apgūst Rietumu zinātniskās tradīcijas. Viņi tagad vairāk iepazīstas ar agrāk svešiem informācijas avotiem. Viņi tos sāk vairāk izmantot paši, bet vēl kavējas tos bagātināt ar saviem devumiem. Šis progress ir paātrinājies pēdējos gados, bet Latvijas zinātnieku pētījumi visvairāk iepazīstami ne sevišķi labi sagatavotos referātos. Tā konferencēs šos darbus vēl nepietiekami pārrunā, bet labākie darbi vēl ir reti sastopami žurnālos un ir maz publicēti angļu valodā. Tiem latviešu zinātniekiem, kas dzīvo un strādā ārzemēs, parasti trūkst darba biedru Latvijā. Arī viņiem trūkst dialoga plašākam skatam un ideju apmaiņai.

Trūkumi zinātniskā darbā

Raksturot un parādīt kādu nopietni novērtētu latviešu zinātnieka darbus mani ierosina vairāki manis novēroti trūkumi. Tie visvairāk attiecas uz doktora disertācijām Latvijā un līdzīgiem plašāka mēroga pētījumiem. Citos darbos prasības ir mazākas. Tas tomēr ir parasti saistītas ar konkrētiem pētījuma mērķiem. Ja arī ne visi zinātniskie darbi ir normāli izdodami pilnībā, redakcijas prasa, lai autori sagatavotu manuskriptus bez pašreiz novērotām kļūdām un citām nepilnībām. Šādā sistēmā uz pēdējām parasti norāda autors pats.

Pirmais trūkums ir pašreiz zemā līmenī sagatavotie zinātnisko rakstu manuskripti. Es esmu pie šī slēdziena nonācis pēc man dotām iespējām pēdējā gadā ieskatīties astoņos zinātnisku darbu uzmetumos. Specifiski, tie ir manuskripti par sociālās zinātnes izdarītiem pētījumiem. Tie domāti publikācijai angļu valodā. Cik esmu ievērojis darbus citos, īpaši dabas zinātņu disciplīnās rakstītos ziņojumos, tur šīs problēmas ir mazākas.

Visvairāk pietrūkst skaidri izteiktu pētījuma mērķu, piemērotas metodikas specifikas un pārliecinošu pierādījumu par to, ka pieteiktais darbs ir tiešām rūpīgi paveikts. Šeit teiktais attiecas gan uz lielākiem, gan mazākiem darbiem. Prasības, protams, ir augstākas tur, kur autors, varbūt kopā ar viņa līdzstrādniekiem, ir solījis visvairāk. Tie ir darbi, kas visumā atspoguļo nopietni domātus pētījumus un ir daļa no autoru akadēmiskā darba. Visvairāk tie ir plaši, faktiem bagāti ziņojumi, kas īpaši neizgaismo apskatītās problēmas; tie vislabāk iederas rakstu krājumos. Tie ir raksti par Latviju, bet tie nav raksti kas labi saista Latviju ar Baltijas telpu. Vismazāk esmu lasījis analīzes, kas atbilst ārzemju redaktoru prasībām. Tikai viens no šiem astoņiem, kādas doktora disertācijas kopsavilkums, ir tikai mazliet uzlabotā formā gatavs iesniegšanai kādam zinātniska rakstura žurnālam vai rakstu krājumam. Ņemot vērā, ka Latvijas augstskolas šodien prasa regulāru savu mācībspēku zinātniskā darba publikāciju ārzemēs, zemais manuskriptu līmenis ir nopietns šķērslis, kas kavē jaunu zinātnisku normu izpildi, jo pieļautā telpa parasti neļauj publicēt tiešām pilnīgus rakstus.

Otrais trūkums ir nepietiekamas zināšanas rakstīt zinātniska rakstura ziņojumus angļu valodā. Šis ir nopietns trūkums, jo lasītie darbi savā tehniskā izpildē seko senām latviešu un krievu domrakstu tradīcijām ar gariem, šķietami bezmērķīgiem ievadiem. Gandrīz ir lieki teikt, ka neinteresantā, kļūdainā un neveiklā angļu valodā sagatavots manuskripts jau pats par sevi parāda grūtības pareizi izteikties angļu valodā. Tas norāda arī uz autora nespēju lasīt un izprast bibliogrāfijā uzskaitīto literatūru. Ja visredzamākās ir vienkāršas pareizrakstības kļūdas, tad tās var samērā viegli samazināt vai pat novērst ar datorizēto angļu valodas redaktora palīdzību. Es latviešu darbos parasti saredzu šādu korekciju trūkumu. Jaunākie no šeit pieminētiem korekcijas darba rīkiem ne tikai palīdz izlabot vārdu rakstību, bet tie rada arī gramatikas kļūdas un labojamus sintakses negludumus. Ja rakstam izvēlētais valodas stils raksturojas ar pat brutāli īsiem, kodolīgiem teikumiem un pastrupām rindkopām, tad šo samērā viegli saprotamo rakstu bez sevišķām grūtībām varēs izrediģēt tālāk kāds labs angļu valodas pratējs. Ja stils nav vienkāršs, tad raksta vērtētāji to uzskata par neprofesionāli vai nekompetenti rakstītu. Citiem vārdiem, saturā labus rakstus bieži noraida tikai valodas nepilnību dēļ. No otras puses, neesmu dzirdējis, ka kāds raksts ar labu satura struktūru un bez tehniskām kļūdām būtu kādreiz vienkārši noraidīts.

Trešā problēma, ko esmu ievērojis, ir mēģinājumi veikt zinātnisku darbu bez pietiekamām zināšanām terminoloģijā. Arī labākais angļu valodas redaktors tās nevar uzlabot viens pats. Šajos gadījumos pat izcili kvalificēts lietpratējs nespēj pārbaudīt uzrakstīto koncepciju pareizību un to atbilstību dotā zinātniskā darba prasībām. Šajās terminoloģijas problēmās īsts negals ir ar vārdiem, kas ir oriģināli veidojušies Amerikas Savienotās Valstīs, tad tulkoti uz franču vai vācu valodu un pēc tam pielietoti krievu valodā rakstītos darbos. Man nemaz nav jāmeklē tālākie mēģinājumi to tulkot no latviešu valodas uz angļu valodu. Kā man to aizrāda ilggadīgais kolēģis, pazīstamas ekonomikas principu grāmatas līdzautors, profesors Stenlijs Brū (Brue), viņa grāmatas krievu valodas izdevumā parādās termini, ko viņš spēj atpazīt tikai tad, kad viņš vārdu pa vārdam salīdzina oriģinālu angļu valodā ar tulkojumu krievu valodā. “Tad,” viņš saka, “jāsmejas ar asarām acīs!” Laimīgā kārtā, šodien Latvijā netrūkst datorizētu un citu vārdnīcu, kas palīdz no angļu valodas tulkot tehniski svarīgus terminus.

Ceturtais trūkums ir nepietiekamas norādes uz avotiem. Apjomīgos zinātniskos rakstos autori cenšas jau darba sākumā iepazīstināt lasītāju ar savu un citu pētnieku jau agrāk paveikto. Vispār ir pieņemts norādīt uz avotiem, kas ilustrē vai apstiprina autora atrasto vai viņa vēlāk izdarītos slēdzienus. Ja tie nav vienkārši atšifrējami, lasītājam absolūti nav iespējams daļēji vai pilnībā sniegt pētījuma darbu un noskaidrot tā nepilnības un zinātniskās kļūdas. Šajos gadījumos autors pārkāpj varbūt vissvarīgāko zinātnisko normu un dotais raksts kļūst tikai par zinātniskā modē uzrakstītu apgalvojumu.

Piektā bieži sastopamā problēma ir vāji plānotais un varbūt pat nekontrolētais pētījuma process. Ja pieteiktie darba mērķi ir neskaidri, tad arī izvēlētā metodika ir bieži vien nepilnīga. Pētījuma vērtību samazina arī iepriekš uzstādīto un pārbaudāmo hipotēžu trūkums. Tad pētījumā novērotais varbūt tikai aptuveni atbilst iecerētajiem darba mērķiem. Uzkrāto datu analīzē un aptaujās nav pielietoti vispārēji atzīti statistikas izvēles principi. Darba nepilnības un trūkumi kļūst grūtāk ievērojami, un tie var nebūt pietiekami uzrādīti. Rezultātā viss darbs izplūst nevajadzīgā un lasītājam grūti izprotamā liekvārdībā. Ja kāds vēl par to šaubās, tam ļoti palīdzēs ātrs ieskats lakoniskajos ziņojumos par pētījumiem dabas zinātnēs.

Zinātniskā raksta sagatavošana žurnālam

Zinātnisko pētījumu ziņojumus sagatavo pēc tam, kad autors ir labi iepazinies ar periodisko literatūru izvēlētajā disciplīnā vai pētniecības nozarē. Latviešu autori to var izdarīt pirmajam ieskatam ar Interneta palīdzību vai vienkārši pārlasot pēdējo gadu Journal of Baltic Studies izdevumus. Tos var atrast Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) biroja telpās, 240. istabā, Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, Raiņa bulvārī 19 (AABS@lanet.lv). Šī žurnāla redakcija uztur augsta līmeņa prasības. Visus iesniegtos manuskriptus anonīmi izvērtē vairāki kompetenti recenzenti. Tas ir darbietilpīgs process, kas prasa savu laiku, varbūt pat vairākus mēnešus. Manuskriptu autori var rēķināties, ka vērtētāji ieteiks izdarīt vairākus labojumus vai papildinājumus. Konkurence var būt stipra, īsta zinātniska žurnāla redaktoram pieņemot publikācijai tikai vienu no vai pat 20 iesniegtiem darbiem. Amerikā noteikti ir izveidojusies zinātniskās literatūras hierarhija. To der ievērot. Labs, augstas kvalitātes raksta paraugs ir Aasland, Aadne, “Citizenship Status and Social Exclusion in Estonia and Latvia,” Journal of Baltic Studies, XXXIII/1 (Spring 2002), 57-77. Šis raksts izceļas ar saturīgo ievadu, nolūkiem piemēroto, lasītājam interesanto un zinātniekam kompetento statistikas analīzi.

Autori, kas jūtās gatavi iesniegt rakstu tieši kādam specializētam žurnālam viņu zinātniskā nozarē, vispirms ar tiem iepazīsies amerikāņu mācības grāmatu bibliogrāfiskās norādēs. Oriģinālie un plašākie zinātniskie pētniecības darbi ir parasti publikācijās ar vārdu žurnāls, piemēram, Academy of Management Journal, Journal of Accountancy; Journal of Baltic Studies; Journal of Finance. Īsāki, vairāk tikai konceptuāla rakstura darbi ir parasti atrodami apskatu publikācijās, piemēram, Academy of Management Review; California Management Review; (Estonian Business School) EBS Review; Harvard Business Review; Knowledge Management Review; Oregon Business Review. Šī tipa literatūrai ir liela nozīme mācību grāmatu revīzijai un papildināšanai. Vēl, protams, ir zinātniska rakstura literatūra, kas veidojas uz citiem principiem, piemēram Knowledge Management.

Faktiski nenovērtēti pētījumi ir raksti pagaidu redakcijā (working papers), ar kuriem pētnieks iepazīstina tuvākos kolēģus pārrunu nolūkā. Tos parasti publicē pētnieka fakultāte vai pētījuma sponsors. Pēc diskusijām šis raksts var parādīties kādā žurnālā vai mācību grāmatā jaunā, rediģētā formā.

Amerikā nav vienas, vienveidīgas sistēmas avotu un dokumentācijas norādēm. Katra žurnāla redakcija vai nu izvēlas vai izveido savām un savu lasītāju vajadzībām piemērotu sistēmu un dod savus priekšrakstus autoriem. Katrā zinātnes nozarē pastāv vairākas periodiskās publikācijas, kaut vai tāpēc, ka zinātniskās publikācijas ir ļoti svarīgs faktors mācībspēku promocijās. Šīs dažādības dēļ, es ļoti ieteicu rakstu autoriem jau laikus pieprasīt tehniskās instrukcijas (style sheet) no publikācijas redaktora. Ļoti pilnīga un vispār noderīga ir labi pazīstamā Čikāgas rokas grāmata. Tās autori to pastāvīgi papildina un uzlabo. Mazāka apmēra īsi varianti, piemēram Ketes Turabjanas (Turabian)rokas grāmata studentiem, ir atvasināti no šī, pāri par 700 lpp. lielā kapitāldarba: The Chicago Manual of Style, 13^th ed., revised and expanded. Chicago: The University Chicago Press, 1982.

Vērtējuma paraugs

Šeit seko mans vērtējums rakstam kas jau ir caurskatīts un, kaut ar kļūdām un nepilnībām, ir publicēts kādā jaunā apskata tipa publikācijā. Šis raksts, ko rietumnieks Aldis Purs ir sagatavojis ar Latvijas Valsts Vēstures Arhīva arhīva izpētes gaitā, ir interesants un iespējami nozīmīgs. Tas prasa ar to labi iepazīties. Raksts dod ierobežotu ieskatu par kopēdināšanu latviešu skolās kā politisku faktoru: “Making the Frontier Latvian in the Interwar Years,” The Global Review of Ethnopolitics, I/4 (June 2002), 6 0-73.

Es savu, ar dažiem paskaidrojumiem papildināto vērtējumu esmu uzrakstījis tā, kā es to būtu rakstījis žurnāla Journal of Baltic Studies (JBS) redaktoram. Mans vērtētāja viedoklis atbilst maniem novērojumiem par šīs redakcijas kvalitatīvām prasībām pēc rakstiem kas ceļ AABS, šī žurnāla un šī žurnāla autoru zinātniskā darba reputāciju. Pašreiz JBS ir sasniedzis to līmeni, ka tas savai zinātnieku saimei sniedz oriģinālu pētījumu rezultātus garākos, 20-30 lapaspušu garos rakstos, kas ir rakstīti kompaktā valodā. Salīdzinot ar citiem, kaut vai Baltic Studies Newsletter (ari AABS) īsajiem apskatiem, JBS žurnālam iesniegtie manuskripti parasti ir metodikā pilnīgāki un saturā garāki. Šie manuskripti vairāk saskan ar augstāk pieminētām lielāku zinātnisko ziņojumu normām. Bieži vien ar tiem saistītais oriģināldarbs ir vēl nepublicēta doktora disertācija.

Redaktors savos lēmumos ir vispirms atbildīgs izdevēja pārvaldei, jo zinātniskas publikācijas parasti subsidē kāda zinātniski orientēta organizācija kā tās galvenais sponsors. Redaktors sastrādājas tieši ar redakcijas līdzstrādniekiem un manuskriptu vērtētājiem. Redaktors tomēr ir vienīgais izšķirīgais lēmējs par iesniegto darbu publikāciju. Tāpēc arī redaktors ir vienīgā kontakta persona autoriem. Redaktors vispirms novērtē iesniegtā manuskripta atbilstību publikācijas mērķiem un tehniskām prasībām. Pēc tam redaktors iesniegtos manuskriptus parasti nodod tālāk trim anonīmiem vērtētājiem, to skaitā vienam no redakcijas locekļiem. Šie vērtējumi nav vienādi, un tie viens otru papildina. Redaktors tos salīdzina un var tos kopumā izlīdzināt savam lēmumam. Tāpēc tikai viens vērtējums vien nav izšķirīgs. Tā kā vērtējuma process ir anonīms (vērtētāji varbūt var uzminēt kas ir autors) autoram nav iespējas atrunāties no nepieciešamiem uzlabojumiem. Jāatzīstas gan, ka gadiem skrejot, man ir nācies iepazīties tikai ar ļoti nedaudziem rakstiem, kas neprasītu tālākus labojumus. Vai tiem ir iespējams vai vērts sekot, to izlemj autors. Visgrūtāk ir sekot norādījumiem, kas ir ne tikai vairāki, bet prasa lielāku skaidrību mērķu un metodikas izvēlē. Paplašināta darba izpilde parasti nav grūta, bet ir vienkārši darbietilpīga. No autora viedokļa, svarīgi ir ne tikai ieteiktie labojumi (vai to daļa), bet jautājums par to, vai izlabotais darbs tomēr būs kvalitatīvs diezgan savā kopumā. Galīgais lēmējs par manuskripta pieņemšanu ir redaktors. Kā rakstu autors, es parasti strādāju kopā ar vienu vai diviem partneriem. Kopā ar līdzautoriem mēs pārspriežam redaktora ieteikumus un kopā izšķiramies par tālākā darba ieguldījumu. Parasti mēs cenšamies ņemt vērā būtiskos, bet ne vienmēr visus norādījumus. Par izdarītiem labojumiem un nepieņemtiem ieteikumiem mēs redaktoram rakstam savā pavadvēstulē. Ja redaktors manuskriptu pieņem, viņš parasti norāda uz žurnāla numuru, kur raksts būs publicēts. Ja redaktors prasa vēl tālākus uzlabojumus, autoram šādi pieprasījumi ir nopietni jāpārdomā. Citiem vārdiem, reizēm nav praktiski no jauna pārrakstīt jau vienreiz laboto manuskriptu. Ja tas liekas svarīgi, ir drīzāk vērts padomāt par citu, paveiktajam darbam piemērotāku publikāciju.

Zemāk atgriežos pie Alda Pura darba:

Vispārējais vērtējums: Manuskripts dod labu, bet ne labi līdzsvarotu vai pietiekamu ieskatu par iespējami svarīgām etnopolitiskām parādībām Latvijā. Darba kodolā ir pārskats pār deviņiem starpresoru apspriežu protokoliem no 1924. gada 7. maija līdz 1930. gada 7. janvārim. Tas nav tik rūpīgi paveikts zinātnisks darbs, lai to varētu publicēt JBS bez labojumiem un papildinājumiem. Rakstā sniegtā dokumentācija pietiekami nesaskan ar autora izteikto par darba raksturu. Tāpēc vien raksta saturs un autora slēdzieni lasītāju nepārliecina. Rakstā angļu valoda ir ļoti laba, dzimtās valodas līmenī. Tomēr darba tehniskā apdare tikai nepilnīgi atbilst zinātniskos darbos ievērotiem principiem; bibliogrāfiskās norādes vietām ir kļūdainas.

Trūkumi un kļūdas manuskripta tehniskā apdarē manā pieredzē parasti norāda uz nevīžību arī darba pārējās dimensijās. Tāpēc es sava vērtējuma sākumā iepazīstos ar izlietotajiem avotiem un bibliogrāfiskām norādēm vai vērēm. Autora atsauces uz grāmatām ir pareizas. Ir arī labi, ka autors Latvijas administratoru amatu apzīmējumos lieto tulkotus angļu valodas terminus ar norādi uz oriģinālu. Viņš tomēr savos tulkojumos par daudz vienādo departamentu un to nodaļu apzīmējumus. Pārsteidz draudzes apzīmējums pašvaldībām, jo pat Latvijā tās jau sen pieņemts saukt arī par municipalitātēm. Jau kļūmīgāk ir apriņķa priekšnieku apzīmēt nevis par administratoru, bet par komandieri. Tā kā autoram liekas svarīgi pierādīt, ka Latvijā latviskošanas lietā ir darbojusies īpaša starpresoru komisija vai komiteja bez likumīga seguma, mani ļoti pārsteidz tas, ka autors tulko starpresoru apspriedes ka slepenas komitejas sēdes. Nelegāla slepenība liekas nopietns, bet nepierādīts apgalvojums. Man nav pieņemams, ka autors latviešu dokumentu virsrakstus vispirms sniedz angļu valodā un tikai pēc tam iekavās oriģinālu latviešu valodā. Tas maldina lasītāju, kas dažos gadījumos var domāt, ka šādi dokumenti būtu oriģināli rakstīti angļu valodā, jo taisni tulkojumus līdzīgos zinātniskos darbos liek iekavās. Kopā ņemot, šeit norādītā dokumentācijas prakse mazina manu uzticību autoram. Atgriežos raksta nozīmīgā sākumā. Tur autors norāda, ka rakstā sniegts pētījums par svarīgu Latvijas politikas maiņu vai nobīdi 1920. gados un atklājums par slepenu valsts komiteju bez likumīga seguma. Autors arī uzņemas parādīt nacionālistu pamatnostādnes centrālās iestādēs pirms un pēc 1934. gada apvērsuma. Šie ievada vārdi netieši kalpo arī raksta mērķu aprakstam, jo tie norāda uz pētījuma uzdevumiem. Tā kā pētījuma mērķi un metodika nav tieši uzrādīti, šajā vērtējumā es atrodu par vajadzīgu par tiem izdarīt pieņēmumus un samērā plaši parādīt nepilnības.

Raksts prasa rūpīgāku skaidrojumu par nacionalitātes jēdzienu Latvijā agrāk un šodien. Sākuma gados nacionālisma ideja valsts politikā visvairāk saistījās ar Vudro Vilsona (Wilson) tautu pašnoteikšanās ideju. Angļu valodā autora pieminētie nacionālistu birokrāti šodien izklausās kā pārliecināti šovinisti. Manuprāt, pareizāk būtu runāt par patriotiskiem valsts vadītājiem, kas vispirms centās tautā izveidot valstisku pašapziņu un nostiprināt pilsoņu piederību Latvijai. Uzsvērts latviskums nāca vēlāk, ar autoritārās valdības popularizēto saukli “Par Latviju, nacionālu, daiļu un varenu!”

Kā to rāda raksta virsraksts, tas ir par kopēdināšanu skolās un, kā rāda citētie protokoli, tā saturā ir Starpresoru apspriedes par pierobežas joslu saimniecisku un kulturālu tuvināšanu pārējai Latvijai .

Autors mani nepārliecina par to, ka viņa aprakstītie kopēdināšanas eksperimenti atspoguļo svarīgas pārmaiņas valsts politikā. Šādus, plaša mēroga spriedumus ir grūti dokumentēt ar ieskatu apspriežu protokolos. Autora aprakstītās pārrunas pareizi rāda, ka Iekšlietu ministrs un citi valsts resoru vadītāji bija norūpējušies par pierobežas rajoniem Pirmās republikas pirmajos gados. Nav brīnums, ka vēl tika paturēts tā sauktais Kerenska likums, kas deva lielu varu drošības iestādēm. Šajos, un pat visnormālākos apstākļos, mani nepārsteidz, ka resoru vadītāji klusi un savā starpā atklāti, bet ne sevišķi slepeni apspriežas par saviem plāniem, koordinē savu darbību un mērķiem atbilstīgi sadala un izlieto piešķirtos sabiedriskos līdzekļus. Vai nu kā pašiecelta komiteja vai vienkārši darba grupa, apspriežu dalībnieki meklē piemērotākos vai efektīgākos atrisinājumus pierobežu rajonu latviskošanai. Šādu politiku nevar noslēpt. Bērnus skolās nevar slepeni ēdināt. Varbūt sagaidot sūdzības, apspriedēs ir pieaicināts un piedalās Valsts Kontrole (kas varēja piedzīt nelikumīgi izlietoto naudu no atbildīgām amatpersonām). Tā demokrātiskās valdības laikā atradās pazīstama sociālista vadībā. Šis apstāklis un sarunu tematika man nenorāda uz nelikumīgu slēpšanu, bet vēlēšanos strādāt valsts interesēs. Teorētiski šādas starpresoru vadības funkcijas var gluži normāli uzņemties visvairāk ieinteresētais resors vai oficiāli iecelta komisija. Nav norādījumu, ka šī darba grupa (nevis slepena valsts iestāde) būtu gatavojusi komisijai raksturīgus ziņojumus valsts vadībai. Pirmo apspriedi par pierobežas latviskošanu sasauc Iekšlietu ministrs Alfrēds Birznieks dienu pirms viņš atstāj šo amatu. Liekas, ka pēc tam apspriedēs ar resoru pārstāvjiem oficiāli vai neoficiāli vada gandrīz vai pastāvīgais Pašvaldību departamenta direktors Juris Zankēvičs. Ja arī Zankēvičam pašam kopēdināšanas jautājums ir sevišķi tuvs, neliekas, ka tā ir bijusi viena no svarīgākajiem integrācijas politikas instrumentiem. Taisni otrādi. Kā var spriest no lasītā, Latvijas birokrāti rāda to, ko viņi ir agrāk mācījušies studējot Maskavā vai strādājot Krievijas impērijā. Liekas, ka viņi paļaujas uz valsts administratīvo varu kā normālam līdzeklim pierobežas drošības nostiprināšanai. Šai stabilizācijai var noderēt jau caru laikos izmēģinātā pierobežu kolonizācija, pārtautošana un vienveida skolas, uzlaboti lielceļi un pat kopēdināšana skolās. Šīs iespējas saduras ar Finansu ministra Ringolda Kalninga drakonisko taupības budžetu. Autora atzīmētais 400 000 latu lielais budžets dažādiem latviskošanas projektiem 1924. gadā ir niecīgs pat toreizējos apstākļos un prasa rūpīgu dažādu priekšlikumu izvēli. Ļoti grūti spriest par dažādu programmu iedarbību īsā laikā. Tā kopēdināšanas eksperiments Talsos pēc kara var dot tikai ļoti ierobežotu pārskatu par to, cik šāda programma var pastāvīgi pacelt latviešu vai citu trūcīgo skolnieku skaitu. Šo skolnieku ģimenēm 4 Ls. mēnesī bija liela nauda, bet šie bērni arī mājās palikuši bez ēšanas. Žēl, ka autors raksta nav iekļāvis izvilkumus no Līzes Rungaines nepublicētām piezīmēm vai datus no Talsu apriņķa apspriedēm. Gādība par siltām pusdienām vācu un poļu skolās norāda, ka kopēdināšanai varētu būt plašāka nozīme.

Raksts, gan vairāk starp rindām, norāda uz plašu latviešu sabiedrības akceptu un valdības atbalstu skolu sistēmas uzlabošanai gan pirms, gan pēc 1934. gada. Latviskošanas politikas mērķtiecība un plašums ir visskaidrāk redzami autoritārās valdības darbībā pēc tam, kad 1930. saimnieciskās krīzes gada pietrūkst līdzekļu kopēdināšanai. Žēl, ka autors kā galveno statistikas avotu ir izvēlējies Marģera Skujenieka datu krājumu par 1920. gadu, kad Latvijas iedzīvotāju struktūrā vēl trūka bēgļi, kas pēc kara vēl nebija atgriezušies. Vēlākas statistikas gada grāmatas varētu papildināt: 4. tautas skaitīšanas dati noderētu plašākai salīdzinošai analīzei. Šo datu analīzes trūkumu izlīdzina situācijas normalizēšanās vēlāk, kā arī dažas autora atsevišķi pieminētas epizodes. Demokrātiskās valdības laikā valstiskuma politika ir sākumā neskaidra, bet par to tomēr runā Saeimā un to pārbauda tiesas prāvās. Autoritārā režīma laikā latviskošana ir gan daudzveidīga, gan plaša, kā arī ļoti mērķtiecīga un aktīva. Ja sākumā skolu administrācija tikai prasa, lai latviešu skolas nebūtu sliktākas par mazākumtautību skolām, vēlāk skolu skaitu cittautiešiem samazina. Raksturīgi, ka krieviskajā Gauru pagastā 1939. gadā valsts ceļ jaunu, lielu latviešu pamatskolu 500 skolniekiem. Kopā ņemot, raksts ir paplašināms un uzlabojams, pirms to var publicēt JBS Ļoti iespējams, ka plašāka dokumentu izpēte un datu analīze apstiprinās autora paša aizdomas, ka svarīgākās latviskošanas dimensijas nav jāmeklē kopēdināšanā un apspriežu slepenībā. Pārdomājot tā laika uzskatus par nacionālu valsti un valsts iestāžu funkcijām, autors gluži pareizi ir norādījis, ka etniski raiba tauta un nestabila valsts drošības izjūta noved tautas pārstāvjus un valsts administratorus pie grūti atrisināmiem konfliktiem. Tās ir nopietnas problēmas arī šodien. Tās ir problēmas, ko pēta un pārrunā arī Latvijas zinātnieki. Tāpēc šis pētījums ir tiešām jāsaista vairāk ar šīsdienas politiku. Latvijai jāturpina meklēt labākus šo problēmu atrisinājumus, jo valsts administratīvā vara, pat ar tautas vairuma atbalstu, to nevar. Te ir vajadzīgas pareizi izprastas un šodien ētiski pareizākas attiecības ar cittautiešiem.

II

PĀRDOMAS UN IEROSINĀJUMI

Alda Pura raksts par kopēdināšanu man ierosina plašākas un dziļākas pārdomas par izglītības un kultūras politiku Latvijas pierobežas rajonos. Daloties šajās pārdomās, es nemēģinu šeit sniegt otru zinātnisku rakstu par izglītības politiku Latvijas pierobežu rajonos. Es gribu tomēr uzsvērt, ka lielākai sabiedriskai problēmai nevajadzētu pieiet šauri, vai pat tikai epizodiski. Mans nolūks ir ierosināt nopietnākas pārrunas un zinātniska rakstura pētījumus par Latvijas valsts izveidošanu un Latvijas latviskošanu. Es esmu pārliecināts, ka labākus rezultātus sasniegsim ar pētījumiem, ja autoru skats sniegsies pāri valsts un vienas zinātniskas disciplīnas robežām, un pētījumi paši būs plānoti dziļi diezgan, lai izmantotu Latvijas arhīvos uzkrāto informāciju un tajā pat laikā pēc vajadzības pielietotu moderno aptauju un statistiskās analīzes metodiku. Cerams, ka pētnieki šajās darba grupās pārstāvēs dažādus viedokļus un zinātniskas pieredzes līmeņus. Tas liekas svarīgi jau tāpēc vien, ka Baltijas telpā varam mācīties no citu kļūdām un sasniegumiem. Vēl svarīgāk ir ņemt vērā to pieredzi, kas Latvijā ir saistīta ar dažādu mazāku kopienu un interešu grupu attīstību. Projekta grupas varētu būt mazas, līdzīgi kā reiz Vācijā vecāka pētnieka Arbeitskreis grupā piedalījās tikai viens vai divi jaunākie mācībspēki un daži vislabākie studenti.

Zemāk sniegtās pārdomas nav saturā pilnīgas, bet ir pietiekamas, lai ierosinātu tālākas pārrunas vairākiem jautājumiem un projektu plānu izstrādi. Norādītās tēzes, kas šajās pārdomās nav pierādītas, ir uzskatāmas tikai par pagaidu formulējumiem tālākiem zinātniskiem pētījumiem.

Iesākumā ir vārds

Latvijas valsts pašā sākumā ir tikai jauns vārds. Igauņi sāk ar vienu provinci savā vārdā, bet lietuvieši vienmēr atceras savu agrāko lielvalsti. Pasludinot Latvijas valsti, Latvijas vārds izsaka vairāk sapņus nekā noteiktus plānus. Tāpēc Latvijas neatkarības sākumā gadus nevar skatīt izolēti tikai no pirmās pieredzes. Jāvērtē arī situācija, kas izveidojās pirms Pirmā pasaules kara un kara gaitas laikā. Vispirms iepazīstos ar Margaretas Makmilanas lielisko grāmatu par lielo miera konferenci:

Margaret MacMillan, Paris 1919: Six Months that Changed the World. New York: Random House, 2002 (ieprieks izdota ar nosaukumu Peacemakers, London: John Murray, 2001).

Man nav šaubu, ka karotāju mērķos bija iegūt, atgūt, vai nodrošināt savas teritorijas. Ja vairums no šiem imperiāliem nolūkiem atklājās tikai miera konferencē, tad daži no tiem ir maz ievēroti. Tā, Japānai pārņemot Vācijas īpašumus un privilēģijas Āzijā, Japāna iegūst ne tikai stratēģiski svarīgas salas, bet arī iespējas izveidot lielas tilta pozīcijas bāzes Šantungā, lai vēlāk varētu valdīt Ķīnā. Kara laikā Krievijai jau bija slepeni apsolīta Konstantinopole, bet Vācijai bija savi plāni Austrumeiropā. Par tautu pašnoteikšanos kara sākumā netika ne domāts, ne runāts. Vēlākās Baltijas valstis vēl bija Krievijas provinces. To agrākā pārvalde atspoguļoja imperiālās varas mērķus, tradīcijas un administratīvo praksi, pār visām lietām stiprināt valsti un tās varu.

Šajos apstākļos likās svarīgi izmantot valsts iestādes, lai vairotu iekšējo drošību, veicinātu iedzīvotāju lojalitāti un saistītu viņu saimniecisko dzīvi un kultūru ar valsts centrālo varu. Tikai sabrūkot Krievijai, Baltijas valstis var sākt sapņot par plašāku autonomiju. Tikai Brestlitovskas, gan vēlāk atsauktais, miera līgums tām paver durvis uz neatkarību un vēl pasvešo jēdzienu par tautu pašnoteikšanos.

Vācijas sakāve Rietumu frontē apstādina Vācijas Drang nach Osten ekspansiju Austrumos. Uzvarētāji Parīzes konferencē ienes veselu rindu tiešām jaunu jēdzienu. Te ir tautu neatkarība, bet nepavisam nav skaidrs, kas ir tauta, un kas var pretendēt uz patstāvību un vietu iecerētajā Tautu Savienībā un tās aizsardzību. Tā kā daži Sabiedroto pēckara teritoriālie plāni bija daudz mainījušies, tad viņiem neskaidras bija iespējamo jauno valstu teritoriālās robežas, jēdzieni par mazākumtautību tiesībām un par starptautiskām attiecībām pēckara pasaulē. Ievērosim, ka impērijas sadalot, pašnoteikšanās principus daudzkārt neievēroja, uz pareizību pārskatos par iedzīvotāju pierobežu rajonos nevarēja paļauties un demokrātija vēl šajās vietās bija jauna, nepiedzīvojusi un neierasta. Miera konferences laikā Latvijas teritorijā par savām interesēm rūpējās britu un franču karaflotes vienības, kā arī vācu, igauņu, lietuviešu, poļu, krievu, padomju karaspēks un pašu latviešu karaspēks. Raibo situāciju labi ilustrē vēlākā britu feldmaršala un Tunisas lorda Aleksandra, toreiz vēl landesvēra komandiera un Rēzeknes atbrīvotāja, paša zīmētā angliski-krieviski-vāciskā uniforma.

Robežas īstenībā noteica visdažādākie apsvērumi un principi. Latvijas teritorijā apvienojās ļoti dažādas pilsētas un rajoni, no stipri internacionālās Rīgas līdz pat gana krieviskiem Vitebskas provinces rajoniem. Vidzemes provinci dalot, igauņi paņēma Roņu salu, bet Lietuvai no Kurzemes piešķīra Palangu kā tās vienīgo ostu. Lietuvas karaspēks no dažiem Sēlijas pagastiem aizgāja ļoti nelabprāt, bet Latvijas austrumos atjaunojās senās ordeņvalsts robežas, ar visiem krievu pagastiem. Kā man stāstīja mans tēvs Atis Ķeniņš, Latvijas pirmais pārstāvis Varšavā un kādreizējais Varnavicu muižas īpašnieks Ilūkstes apriņķī, poļu muižnieki visvairāk vēlējās sev nodrošināt polisku baznīcu un savus lielos īpašumus.

Man nav šaubu, ka Latvijas valsts robežas vēl vairākus gadus pēc valsts pasludināšanas nelikās ne drošas, ne stabilas. Pierobežas rajonos pat latviešu vidū trūka apziņas par savu piederību jaunajai valstij. Dažos no šiem rajoniem vispār trūka jebkādas etniskās identitātes, un, gluži kā Viļņas apgabalā tālāk dienvidos, vēlamo identitāti noteica valsts vara vai pat baznīca. Ja Latvijas lielie kaimiņi ir savā raksturā imperiāli, Latvijas drošību Latvija viena pati nevar nosargāt. Veicināt tautā apzinātu piederību valstij ir jau cits, reālāks uzdevums. Šodien valsts aizsardzību kārto ar iekļaušanos plašākā sabiedrotu valstu sistēmā. Jautājums par pilsoņu identitāti un valstisko apziņu joprojām ir akūts, jo aizstāvēt var tikai tādus rajonus, kur ir stipri iesakņojusies apziņa par piederību valstij. Latvijas lielie kaimiņi Latvijā ir valdījuši ar iekarotāja varu un imperiālu pārvaldi. Latvijas tauta, latvieši un cittautieši, ir pie šādas varas pieradināta. Attiecībā uz valsts varu, tauta liekas pasīva un paklausīga, bet tā var arī justies apspiesta, ar apšaubāmu lojalitāti Latvijas pašas vai svešas varas valdītājiem. Valsts varas tradīcijas ir visvairāk pieņemamas latviešiem, jo viņi dominē Latvijas politiskā pasaulē. Uzdevumi valdībai un ierēdniecībai demokrātiskā Latvijā jāveido un jādala ļoti uzmanīgi, dažādos līmeņos.

Jautājums: Vai Latvijas valsts vara spēj veidot valstisku apziņu cittautiešos?

Tēzes: Uzticība jānopelna. Piederības apziņu Latvijas valstij ar valsts varu var veidot tikai tajos cittautiešos, kuriem šajā jautājumā nav konfliktu. Ja ņemtas vērā mazāku grupu intereses, tad šī apziņa būs nevienāda, vietām stiprāka, vietām vājāka, visur svarīga savā apstākļiem raksturīgā veidā. Cittautieši, kas jūtas piederīgi citai valstij, nav integrējami ar valsts varas vienveidīgu politiku, vienmērķīgu diktātu un viena tipa skolām.

Sapņi, tiesības un vara

Sākuma gados visas tiesības un likumība bija haotiskā stāvoklī, jo Latvija bija iemantojusi ne tikai lielu likumu dažādību no tās agrākiem valdniekiem, bet vēlējās nākt ar jaunu likumdošanu sociāli taisnīgai valstij. Pagaidu valdība pati apņēmās veidot demokrātiskās valsts tiesības. Par to, kas bija iecerēts vai solīts mazākumtautībām varam lasīt rakstos un runās par Latvijas republikas pasludināšanu vēsturnieka Ērika Jēkabsona un viņa līdzstrādnieku sastādītajā rakstu krājumā: Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī, Rīga: Madris, 1998. Latvijas pilsoņi var cerēt uz vienu likumu visiem un par muižniecības īpašumu ierobežošanu. Visi Latvijas pilsoņi var sagaidīt pilnīgu valodas un kultūras brīvību. Latvijas pagaidu valdības mērķos arī lasām jau konkrētāk par paredzētajām plašām autonomijas tiesībām. Tur iekļautas mazākumtautu tiesības izkopt savu kultūru caur nacionālām skolām un pilnīgu valodas un ticības brīvību. Pamatos bija doma, ka visiem iedzīvotājiem ir sava personiskā valodas un kultūras brīvība. Tālāk lasām arī par iecerēto izglītības sistēmu ar obligātām Latvijas tautskolām, kur par vadošo būs nacionālās kultūras gars. Latviešu valoda, kā valsts valoda, mācāma arī cittautiešu skolās. Kara izpostītajā zemē jau no paša sākuma bija dota augsta prioritāte izglītībai. Mazturīgiem skolniekiem bija paredzēti mācības līdzekļi un uzturs no valsts puses. Skolu autonomija radās Saeimā, bet par to vienprātības nebija. Skolu reformas ar ieceri vairot mācības latviešu valodā neguva cittautiešu atbalstu. Ar to krita pēdējā Pirmās republikas demokrātiskā valdība. Nākošās valdības vadība izdarīja valsts apvērsumu un tad sāka uzsvērtu un ļoti plašu valsts latviskošanu.

Pat neuzmanīgs lasītājs ievēros, ka Latvijas pierobežu rajonu iedzīvotājiem varēja būt tikai vāja Latvijas valsts apziņa. Izpostītajā zemē valsts vara ir vienīgā, kas ņem, dod, vai palīdz. Šajos apstākļos valdībai atliek paturēt agrākās impērijas birokrātiskās struktūras, dot tām jaunu vadību un lēnām veidot pašai savas tradīcijas un ētikas normas ierēdniecības uzvedībai. Šī uzvedība ir arī tā, kas var vairot uzticību Latvijas valdībai un valstij. Tas nav viegli. Pa laukiem vēl klīst laupītāju bandas, bet, kā par to savā laikā stāsta sērs Isaja Berlins (Berlin), viņa ģimeni, no Krievijas atgriežoties, uz robežas apzog Latvijas amatpersonas. Varam pateikties par godprātību un atbildības sajūtu, ko taisni pierobežā priekšzīmīgi parāda Latvijas armija. Latvijas nacionālā armija mums šeit jāizprot kā Latvijas valsts bruņotie spēki. Lai arī tas ir lielā mērā latviešu karaspēks, tā rindās jaunajai valstij kalpo arī krievi, vācieši un žīdi. Apbalvojumi, kas viņiem ir piešķirti, stāsta par viņu pienākuma apziņu un varbūt patriotismu jaunajā valstī. Dienests Latvijas armijā noteikti ir nozīmīgs faktors, kas veicina Latvijas valsts apziņu visos iedzīvotājos. Šodien Brāļu kapos redzam gan latviešu, gan cittautiešu vārdus. Jau agri ir redzams, ka piederība Latvijas valstij ir kopjama tās daudzajās dimensijās. Te piederas taisnīga un kompetenta valsts iestāžu darbība, jo to izjūt un pārrunā jau mājas dzīvē. Valodu un nacionālo kultūras mantojumu apgūst gan skolās, gan visā sabiedriskā vidē. Nav šaubu, ka šiem svarīgiem uzdevumiem ir nepieciešamas ne tikai dažādas starpresoru apspriedes, bet arī to cieša sadarbība. Ja pirmajos neatkarības gados izšķirīga valsts vara liekas nepieciešama šajās lietās, tad tālākai valsts attīstībai vēl svarīgāks kļūst visu iedzīvotāju atbalsts. Pieredze rāda, ka vienvaldība var ātri novest pie apšaubāmas politikas un valstij bīstamiem lēmumiem cittautiešu lietās.

Mēs varam pieņemt, ka vairums Latvijas pilsoņu vēlas veidot latvisku valsti, kur pamattautai ir īpašs pienākums rūpēties par latviešu valodas un kultūras kopšanu. Jāpieņem arī doma, ka valstiskā pašapziņa nevar veidoties apstākļos, kur Latvijas cittautieši šos valsts mērķus un uzdevumus uzskata par sev nevēlamu asimilāciju.

Jautājumi: Kā saskaņojama latviešu valodas un kultūras kopšana ar mazākumtautību tiesībām mācīt un mācīties savu valodu un apgūt savu kultūru? Kāda ir vēlamā varas loma šajos procesos?

Tēzes: Latvijas iedzīvotājus var optimāli integrēt vienā valstī, ja tie pakāpeniski sasniedz pietiekami augstu latviešu valodas prasmi un zināšanas latviešu kultūrā. Lai šīs spējas varētu pilnveidot, izšķirīga nozīme ir pirmajiem skolas gadiem. Šajos gados skolnieki var sākt domāt ar latviskās kultūras izpratnes palīdzību, kā arī runāt un rakstīt latviešu valodā. Ir svarīgi, lai cittautību skolniekiem būtu pietiekama izvēle par to, kur un kā apgūt gan latviskas zināšanas, kā arī savu valodu un savu kultūras mantojumu. Ja latviešu valodas un kultūras programma ir obligāta jau pamatskolā, tad nevarētu būt iebildumu par otras valodas apgūšanu vai papildināšanu jau skološanās pirmajos gados. Visu iedzīvotāju izglītošanās vajadzības nav vienādas, un to dažādība ir fundamentāls apsvērums plānošanā.

Piezīme: Likumi par iedzīvotāju integrāciju nekad nebūs pastāvīgi. Prasības skolām mainās. Pārmaiņas diktē demogrāfiskas, saimnieciskas un tehnoloģiskas prasības, kas savā veidā arī noteic iespējamo. Tikai lielākās cittautiešu grupas var sagaidīt izglītošanos skolās, kas ir lielas diezgan sekmīgai pedagoģiskai un ekonomiskai darbībai. Es saredzu iespējas respektējamai skolu un mācību izvēlei, lai cittautieši varētu izvēlēties sev piemērotāko alternatīvu sava etniskā mantojuma apgūšanai. Te iespējama liela dažādība humanitāra rakstura programmās, papildmācībās, vai pa daļai valsts atbalstītās privātās skolās. No šīm neviena nav visiem labākā izvēle. Svarīgi ir tas, ka pastāv samērā plaša izvēle. Šī izvēle var aiziet vēl nezināmus ceļus. Somijas zviedru privātās skolas piedāvā lielu izvēli priekšmetos, ko mācās angļu valodā.

Kopīgs galds, kopīga skola un kopīga valsts

Rakstot šīs rindas Ziemassvētku laikā, man kopēdināšana visvairāk saistās ar skolas pavisam internacionāli vācisko eglīti ar luterāņu korāliem, svecītēm un piparkūkām, āboliem un konfektēm, un daudz laba prāta un klusa prieka. Bluķi neviens nevilka un nededzināja, un visa raibā skolas saime, žīdus un krievus ieskaitot, tāpat jutās draudzīga un laimīga. Zinu arī, ka citās skolās šos eglītes vakarus uzlūkoja ar laikam vienprātīgu patiku. Taču tās noteikti nebija visur vienādas. Eglītes vakars manā skolā nebija tik latvisks, cik tāds bija citās skolās. Taču mūsu skolas garam un kopības sajūtai svarīgs bija tas, ka daudz ko rīkojām brīvprātīgi jau pamatskolā. Vēlāk ģimnāzijā mēs vēl vairāk rīkojāmies paši uz savu roku. Visvairāk patīkamās atmiņās palicis tas, ko plānojām un paveicām kopīgi.

Lasot par 8 santīmu pusdienām, man liekas, ka tās pat trūcīgos apstākļos deva vairāk par tēju un maizi. Tās deva savu, kaut niecīgu, sociālās taisnības un kopības apziņu. Rīgā par 4 santīmiem vēl īsi pirms Otrā pasaules kara pirktais kviešu maizes klaipiņš ar rozīnēm arī vēl bija iekārojams. Kopīgais nebija putras patriotisms, bet vērtīgais apvienots ar kopīgo pieredzi un sadzīvi. Tā kā tautas mutē šos maizes klaipiņus sauca krieviskā “žuļika” vārdā, sāku domāt par mūsu skolas virtuvi. Ja manā smalkajā skolā kopīgas pusdienas maksāja vairāk par 4 Ls. mēnesī, tad toreiz pavisam normālā ēdienu kartē es šodien saredzu agrāk nemanītu, tagad pavisam pārsteidzoši plašu internacionālismu. Ēdam poļu biešu un kāpostu zupu, holandiešu pelēkos zirņus zviedru modē ar speķi, vērša gaļu Stroganova gaumē, vācu kotletes un cīsiņus, franču saldos ēdienus, Berlīnes pankūkas un reizēm Rīgas sīpolsiteni un Arme Ritter dzērveņu mērci (Amerikas French Toast with Cranberry Sauce). Latviskais šajās maltītēs bija rudzu maize. Kopīgais latviešu un cittautiešu skolniekiem savdabīgas un siltas pusdienas, biedriskums un pieklājīga uzvedība. Šodien liekas, ka toreiz mūsu savdabīgā internacionālā ēdienu karte bija nozīmīga arī mūsu skolas cittautiešiem. Tur viņiem bija kas savs un mums visiem kas kopīgs. Citādi mūs audzināja pirmajā padomju okupācijas gadā. Tad kopēdināšana bija izbeigusies. Savstarpējā solidaritāte tad sāka veidoties citādi, vairāk personiskos kontaktos ārpus skolas.

Pirmās republikas laikā kopgaldi bija iekārtoti 80% no skolām. Kopā silto ēdienu saņēma 55% no skolniekiem. Ir gluži iespējams, ka iekļaut mazturīgos skolniekus kopēdināšanas programmā kļuva svarīgi tiklīdz skolā pasniedza siltās pusdienas. Ja mazturīgos no šīs programmas izslēdz, mēs varam rēķināties ar nemieru skolās. Ja mazturīgie uz skolu vispār nenāk, tad izglītība un sabiedrība ir šķelta. Tad trūkst sabiedriskās un valstiskās kopības izjūtas. Ja sabiedrība jau ir sadalījusies pa tautību kopienām, var rasties ļoti atšķirīgi iespaidi par sociālo taisnīgumu. Tikai pārdomājot par kopīgo dažādību daudzos līmeņos, mēs varam skaidrāk izprast un izvērtēt dažādas skolu programmas. Vislabāk veicas programmas, kur izvēle veicina aktīvu piedalīšanos. Vissekmīgākā piedalīšanās ir saistīta ar lielu individuālu izvēli. Aktīvās iesaistes metodika sekmē mācību apguvi gan obligātos, gan izvēles priekšmetos un programmās. Vienmēr būs skolnieki, kas augsti vērtēs pārrunas par literatūru. Citi trenēsies basketbola komandai. Iespējams, ka šodien skolās var iederēties brīvprātīgas militārās apmācības, bet obligātas militāras apmācības liekas ir savu laiku pārdzīvojušas.

Jautājumi: Kas ir tie faktori, kas veido valstiskas piederības izjūtu un pārliecību?

Tēzes: Vienot var tikai kopīgi pasākumi dažādos līmeņos, ko dalībnieki izprot kā pozitīvus procesus un sasniegumus. Vienveidīgi latviskot visu tautu nav sabiedriskas integrācijas process, bet asimilācijas mēģinājums, kas izraisa dažādu interešu grupu apvienošanos pretestībai. Latvijas tautas kopīgās intereses neprasa cittautiešu asimilāciju, bet pilnīgas programmas latviešu (valsts) valodā visās valsts pašvaldību un valsts finansētās skolās. Atsevišķu lielāku grupu interesēm var kalpot programmas, kas savā veidā papildina tās minimālās mācības, kas ir kopīgas visiem.

Izglītības politikas prioritātes

Atgriežoties pie izglītības jautājumiem, es atceros, ka Pirmās republikas laikā izglītībai veltītais bija pēc aizsardzības budžeta otrs lielākais. Šis budžeta sadalījums pavisam skaidri izsaka valsts pirmās prioritātes. Pirmās republikas laikā skolnieku skaits tautskolās dubultojās, no 67 skolniekiem uz 1 000 iedzīvotājiem 1914. gadā, uz 80 jau 1920. gadā, 1937. gadā sasniedzot 137. Tur, kur skolnieku skaita potenciāls bija augsts un vēl nesasniegts, skolas iekārtoja muižu pilīs vai jaunās ēkās. Pacēlās arī vidusskolu skaits un uz Rīgas Politehnikuma bāzes izveidojās jaunā Latvijas Universitāte. Tā pievienojās valsts akadēmijas mākslām un mūzikai, un vesela rinda privāto skolu dažādos līmeņos. Kopā tas ir liels ieguldījums zināšanu vērtībās un milzīgs sasniegums jaunā valstī. To man samērā nepilnīgi rāda tās grāmatas, kur analizēta statistika par Pirmās republikas gadiem: Arvēds Švābe, red., Latvju enciklopēdija, Stokholma: Apgāds Trīs Zvaigznes, 1950-62. Ja sākumā skolnieku skaits latviešu skolās bija niecīgs, tad tas strauji pieauga tad, kad tās varēja algot profesionāli sagatavotus skolotājus, iekārtot labās telpas un izdot piemērotas mācību grāmatas.

Par visu gādāt bija neiespējami, bet valsts uzskatīja par savu pienākumu nodrošināt obligātu skološanās iespēju visiem Latvijas iedzīvotājiem līdz 15 gadu vecumam. Tā bija fundamentāla pārmaiņa skolu dzīvē tur, kur agrāk pagasta skolā mācījās divas vai trīs ziemas. To nevarēja visas pašvaldības, un tāpēc valsts finansēja jaunu skolu būvi, īpaši nabadzīgajā Latgalē un Ilūkstes apriņķī. To rāda relatīvi lielais skolu skaits rajonos, ko savā rakstā piemin Aldis Purs. Vēl 1932. gadā, kā man to rādija sava Latgales inspekcijas brauciena albumā mans tēvs, šoreiz izglītības ministrs, kaimiņos labi iekārtotai polu skolai, blakus bija kāda latviešu skola bez grīdas. Viņš man arī skaidroja, ka valsts nedrīkst atļauties atturēt bērnus no skološanās. Skolu sakopšana turpinājās arī lielas saimnieciskas krīzes laikā. Kad cēla jaunās skolas, daļu no vecām, mazajām skolām apvienoja. Tajā pašā laikā mans tēvs bija norūpējies par to, lai Latvija varētu lepoties ar savu kultūras bagātību. Viņš ar lielām pūlēm atrada līdzekļus ne tikai latviešu skolas grīdai, bet arī naudu Rundāles pils jumtam un Brīvdabas muzejam (tur vēl zaļo tēva un manis stādīts Ozols).

Pierobežas rajonos (īpaši agrākos Vitebskas provinces pagastos) valsts finansējums skolām bija izšķirīgi svarīgs skolu tīkla izveidei un skolnieku skaita celšanai. Kā to rāda tā laika statistika, Latvijas iedzīvotāji, naturālā saimniecībā dzīvojot, bija labi paēduši, bet viņiem trūka naudas līdzekļu. Mūsu ģimenei dzīvojot vienu vasaru Aglonā, mēs no maniem spēļu biedriem pirkām brīnišķīgas meža zemenes par 5 santīmiem (toreiz 5 santīmi līdzinājās 1 Amerikas centam) puslitra. Jautāti par naudu, mazie zemeņu lasītāji man teica, ka krājot naudu skolas apaviem. Šie paši skolnieki priecājās par valsts jaunuzcelto Aglonas ģimnāziju; viņi arī vēlāk varēšot skoloties tuvu pie mājām, tur pat Aglonā.

Šis mazais ieskats labi raksturo valsts izglītības politiku. Ja sākuma gados likās pareizi cittautiešiem dot plašu skolas autonomiju, tad vēlākā praksē likās neiespējami šajā autonomijā ietvert plašākas izglītošanas vajadzības. Ja ar Vācijas un privātpersonu atbalstu varēja darboties Herdera Institūts, tad Krievu Institūts nesasniedza īsti kvalitatīvu līmeni. Labākie krievu mācībspēki mācīja toreiz optimālā lieluma Latvijas Universitātē (ko plānoja mans mātes brālis, profesors Pauls Dāle). Tur bija labākās iespējas uzlabot gan mācību, gan zinātnisko darbu. Zemākos izglītības līmeņos, piemēram mana brāļa Marģera (Guntas Veismanes vectēva) vadītā arodskolā nākošie amatnieki mācījās valsts valodā, lai viņi varētu strādāt visas Latvijas saimniecībā. Šajā laikā augstas kvalitātes vācu un poļu skolas lēnām pārveidojās par etniska rakstura skolām, bet žīdu skološanas mērķi dalījās. Žīdu skolnieki mācījās par amatniekiem arodskolās; labākie skolnieki mācījās latviešu ģimnāzijās, lai labāk sagatavotos Latvijas Universitātes konkursiem. Citi skolnieki gāja skolās ar jidiša valodu, bet cionisti savās skolās apguva ivritu, lai varētu vēlāk ātrāk pārcelties uz Palestīnu. Par savām skolām visvairāk interesējas nedaudzie baltkrievu nacionālisti, kuri tomēr nevarēja nodrošināt pietiekamu skolnieku skaitu baltkrievu vai poļu skolās (iestādes prasīja, lai mazākumtautību skolnieki pierādītu iepriekšējās zināšanas savā mātes valodā). Krievu kopienas nebija. Krievu laucinieki pierobežā par skolām interesējās samērā maz. Krievu tirgotāju bērni gatavojās studēt praktiskas lietas, bet krievu bēgļiem un inteliģencei bija savas prioritātes. Tā krievu skolnieku skaits auga, bet nekad nesasniedza savu potenciālu.

Grūtāka problēma gan Pirmās republikas sākumā, gan beigu gados bija kvalificētu skolotāju jautājums. Sākuma gados vēl bija samērā viegli atrast un sagatavot skolotājus pamatskolām. Skolu attīstība prasīja labāko profesionālo sagatavošanos. Jaunie skolotāji, izvēloties savas darba vietas, priekšroku deva skolām lielākās pilsētās un jaunajām, priekšzīmīgi iekārtotām skolām lauku rajonos. Tāpēc arī skolotāju trūka, īpaši tādām negaidītām bet obligātām angļu valodas mācībām. Diženais Amerikas tiltu meistars Arvīds Grants savu pirmo profesionālo izglītību ieguva Daugavpils Skolotāju Institūtā. Pārrunājot savu pieredzi, viņš ar patiku vēl šodien atceras institūta kopīgas programmas, īpaši izceļot kora dziedāšanu. Viņš domā, ka institūta mācības ir bijušas plaši plānotas un labi vadītas, ar cieņu pret katru kolēģi un skolnieku. Īstenībā viņš sūdzas tikai par vienu, par politisko provinciālismu, jo institūtā absolūti nekas nav mācīts par nacismu Vācijā un komunisma varu Krievijā. Labs krievu un vācu valodas pratējs, Grants 1940. gadā institūtu beidzot, no 5 piedāvātām darba vietām nešaubīgi izvēlas jaunu latviešu skolu turpat Daugavpils apkārtnē, kur mācās arī cittautieši. Viņš tur cer savus skolniekus mācīt kopīgai Latvijai, bet jau 1940. gada rudenī šī kļūst par krievu skolu. Grants pāriet uz Mazirbi vadīt latviešu pamatskolu tur.

Jautājumi: Kādas ir izglītošanas prioritātes Latvijā? Vai skolas atbilst tagadējām un nākotnes prasībām?

Tēzes: Šodien, domājot par lielajām, nesenām un nākotnē gaidāmām pārmaiņām Latvijas kultūras dzīvē, sabiedriskās attiecībās un saimnieciskā attīstībā, nav iedomājams, ka Latvijas skolas var vienlīdz labi un saimnieciski kalpot visām vajadzībām. Kopt valsts valodas zināšanas un apgūt Latvijas bagāto kultūras mantojumu ir obligāts, arvien lielāks uzdevums visām skolām. Te vairs daudz nepalīdzēs ne dienests bruņotos spēkos, ne citās iestādēs. Taisni skolām jārūpējas, lai Latvijā izglītotie skolnieki būtu labi sagatavoti darbam un tālākai izglītībai dažādās nozarēs. Papildināt pamatizglītību ar plašām un tehniski pietiekamām zināšanām dažādos līmeņos ir prasība, kas tālu pārsniedz pamatskolu programmas Pirmās republikas laikā. Pašreiz lielākā, bet vēl nepietiekamā, izglītošanas mērķu izvēle ir latviešu skolās. Citās skolās samazinās valodu un citu priekšmetu izvēle. Lielāka skolu un programmu dažādība ir iespējama lielākās pilsētās. Taču uz laukiem, kur dzīvo un mācās daudzi nākošie pilsētnieki, veidot pietiekami bagātas izglītošanās iespējas ir vissvarīgāk un arī grūtāk. Kā agrāk, tā šodien un arī rīt, izglītības budžetos īpaši svarīgā vietā ir skolotāju sagatavošana profesionālam darbam, tālākām apmācībām un viņu pienācīgam atalgojumam. Individuālos skološanas mērķus vislabāk atstāt vecāku ziņā. To kopums ir izglītības pilnveidošanas sākums.

2002. gada 21. decembri