Re: Bet . . . ?

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/24/02 2:45

. . . Natalie Angier NYT avīzē norāda, ka ticības mēdz izmantot dubultstandartu noliekot savu vienību iepretīm pārējiem. Viņa izsaka cerību, ka reiz ticības varētu izplēsties atziņā lai ietvertu visus cilvēkus (tā tad "ticīgos," "neticīgos" un nezinātājus). . .

aija

 

 

From: RSpuris@aol.com
Date: 12/29/02 10:53

Hm... Rodas jautājums: vai tiešam varētu tāda iespējamība ka latvieši spētu kristietību ar dievturību? Manuprāt, tā varētu būt "recepte" latviešu saules mūžam.

Bet...?

Ričs.

 

 

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/29/02 11:06

Sveiki!

Manuprāt, recepte latviešu saules mūžam (un ne tikai!) varētu rasties ja rastos iespējamība katolismam apvienoties ar ateismu.

Juris

 

 

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/29/02 12:28

Rics:

< Hm... Rodas jautājums: vai tiešam varētu būt tāda iespējamība ka latvieši spētu apvienot kristietību ar dievturību? >

Varbūt vēl uz dziļāka līmens dievturībai būtu jānāk pozitīvā saprašanā ar judaistu dziļāki pausto (daudzplākšņaino) realitāti? Kristīgo ticību var uzskatīt kā vienu vēsturisku mēģinājumu sinkretizēt vienu NE-konservatīvu (liberālu?, radikālu? progresīvu?) judaistu virzienu ar tā laika filozofiski attīstījušos "pagānu" (hellēnistisko) domāšanu. Cik labi tas izdevies, ir cits milzīgi liels jautājums. Varbūt tikai prototips kautkam skaidrākam un labākam? :)

Mani iepriecināja tas moments kur tu kā liberāls dievturis un Plunts kā deklarēts judaists abi nonācat pie vienas saprašanas, ka redzot labu, pavairo iespējas labam būt. Ja tādam skatam vēl atrastu zinātnisku atbalstu (simbiozē...?) :)

Pazīstu judaistus kas ir ļoti atvērti uz tālo austrumu ticību priekšstatiem, vienam pat ir Buddha tēls savā mājā ar Menorah svečturu un otrai ir Buddha figūriņa dārzā, pati abonē Tikkun un izturībā nav izteikti formāli reliģiska.

Islāmu radikālistus (līdzīgi krusta kaŗotājiem vai pat jezuītu militāristiem) var uzskatīt kā senu vidusaustrumu citu, vai pat pretēju virzienu nekā miermīlīgo kristieša virzienu. Zelotiskāks par zelotiem. Vai tas ir pareizais virziens? Līdzīgi virzieni ir arī citur pasaulē, bet vidusaustrumu šūpulis ir būtiskais kas izveidojis rietumpasauli (ja tāda ar savu identitāti patiešām pastāv). Man liekas šis militantais virziens novestu pasauli uz ātrām beigām. Vēsture gluži tāpat neatkārtojās.

Kristīgā ticība saglabājusi (dažreiz apslēpti) pamatneiecietību pret ārpusnieku ticībām bet to mīkstinājusi ar asimilācīju (ortodoksā un katoļu versijās). Protestanti - skeptiķi - lielā mērā sāka uzskatīt "pagānu" lietas par māņticīgām un nebūtiskām.

Galvenā problēma ir asimētrija, jo jēdziens, ka Dievs ir Viens tiek iztulkots, kā Viena Pareizā Ticība un citas ir vai nu ļaunas, vai nebūtiskas. Man pašai Viena Pareiza Ticība nav saprotama, bet saprotu kā Dievs ir Viens (ar to, ka dažādību vērtēju).

Varbūt tas ko Jēzus ieveda bija radikālu protestu pret varu, vai tā būtu tempļa priesteri vai laicīgās valdības. Turklāt viņš norādīja, ka revolūcījai/ maiņai jābūt GARĪGAI. Atverot sevi uz neciliem, nicinamiem, slimiem, ārpusniekiem un svešiem norādīja, ka šī maiņa jābūt nevis tikai izcilo vai izredzēto Izraēlā, bet visā pasaulē.

Ir ticības kas izauga no kristiešiem bet kļuva pavisam nekonfesionālas (liberālie Quaker, Unitarian Universalists). Bahai un Sufi izveidojās starp agrākiem islāmistiem...

Dievturība, tapēc, ka praksē nav iesaldēta dogmā (lai arī Brastiņi uz to pusi vilka izmantojot kristiešu modeļus), līdzīgi tālo austrumu un "pagānu" (lielā mērā nepierakstītām) reliģijām var būt visai atvērta. Tai ir konkrēts izzinams pamats - liecības par senču dzīvesziņu (ieskaitot dabas laiktelpa apstākļiem Baltijā) bet atvērta izulkojumā un izpratnē, jo var veidoties līdzi apstākļiem un atradumiem. Manuprāt, tas, ka tai nav rakstu liecības senas kā Indijā, Ķīnā vai Vidus Austrumos nav iemesls teikt, ka tā nevar būt ticība. Laiktelpas dziļums uzglabājies arī mutiskās un dabas zīmēs.

Agrāk es meklēju sintēzes. Pēdējos pāris gados esmu nākusi pie cita secinājuma, ka sintēze nav vajadzīga. Vajadzīga simbioze un pašattīstība kas atzīst, ka saglabājot identitāti to nevar izdarīt neatzīstot savu savienotību ar citu un citiem un visu dzīves tīklā. Visi neizbēgami attīstās kopā.

Viena nelaime ir mēģinājums otru asimilēt un pārmācīt. Tas īsteni ir otru izmantot un padot savām vajadzībām. Jācenšas atrast veidus kā var visi iegūt, kā var ņemt neatņemot, kā var dot nezaudējot.

Būt atvērtam un izveidoties labvēlīgi citu iespaidā, katrs uzņemot no citiem to kas ir labs - viņam derīgs bet saglabājot savu identitāti ir pēc iespējas netiesāt citus, ja tie neatņem tiesību citiem attīstīties.

Nevis Hegēliskā dialektika, bet Baktiniskā dialoģika. Nevis asimilācīja un sinkrētisms, simbioze.

Manuprāt tā nevienam nav jāzaudē savu identitāti un visi iegūst katrs no otra.

Lielais jautājums ir kā var uzturēt šo tīklu tā lai predatori kas ar laiku iznīcinātu cilvēkdzīvi jebkuŗā reliģijā vai tautā nebūtu tie pie šprices vai pogas.

Tās ir manas domas 02. g. noslēgumam tuvojoties.

Jācer noskaidrosies asāk ar 03. g. :)

aija

 

 

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/29/02 12:32

Juris-Z:

< Manuprāt, recepte latviešu saules mūžam (un ne tikai!) varētu rasties ja rastos iespējamība katolismam apvienoties ar ateismu. >

interesanti, Juri, savu atbildi Ricam uzrakstīju pirms izlasīju tavējo & nu domāju: kā salīdzināt tevis & manis teikto?

aija

 

 

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/30/02 12:56

Sveiki!

Vai izteiksme ir kas vairāk nekā loģiska doma izteikta zīmēs? Rakstītos, izķēmotos, sasalušos vārdos, kas valodu pārvērš par dokumentālu ēnu? Dzīvais vārds pretojas domas pārvēršanai par ēnu, pretojas pret burtu kas rodas tad kad neviens neklausās.

Izteiksme nepieļauj nekādu pašu par sevi saprotamību, nekādu pieturēšanos pie lietas kā tādas, nekādu pieturēšanos pie domas tikai sev pašam par labu un nekādu pasaules noraidīšanu sev pašam par labu. Izteikties nozīmē pārtraukt savu subjektīvo eksistenci, savu kundzību, bet ne tikai, lai piedāvātu sevi kā izrādi kur apvienojies subjekts un objekts. Izteiksme panāk šo dialektiku pavisam konkrēti. Subjekts kas izteicas nenostāda pasauli attiecībā pret sevi, nedz arī viņš nenostāda sevi tikai un vienīgi pats savas izrādes centrālā lomā, kā to dara mākslinieks, bet gan attiecībā pret Otro cilvēku. Šī Otrā cilvēka vadošā loma tūlīt paliek saprotama ja mēs atzīstam, ka primārais eksistences fakts nav tikai būt pašam par sevi, nedz arī piederēt pats sev bet gan tam Otrajam cilvēkam. Citiem vārdiem, cilvēcīgā eksistence ir miesīga. Ar savu izteikto vārdu subjekts sevi atklāj un, zināmā mērā, lūdz Dievu.

Tā apmēram izteicās Emmanuels Levinas savā esejā "The Transcendence of Words".

Juris

 

 

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/30/02 4:50

Sen atpakaļ lasīju kristiešu eksistenciālo filozofu Heideggeru, par Dieva eksistenciālo gaidīšanu. Izrādas, ka Heideggers bija viens no Levinas atzītiem skolotājiem. Vai neliecina, prāts nav iežogojams tikai vienā ticībā? Vai jābūt judaistam mācīties no Levinas, ja ne kristietim mācīties no Heideggera?

Mani uzķēra teoloģiskās debātes starp imanentiešiem un transcendentiešiem kur Heideggers laikam būtu pēdējā bet dainas itkā novestu pie pirmā. Taču vai nevar izspēlēt to matemātiski?

Jautājumu vai ir kautkas dabā ko nevar novērot var pagriezt dažādi vai abejādi, vai ne? No vienas puses var salīdzināt cilvēku kas skatās debesīs un redz zvaigznes un no tā secina pārāk lielu pasaules un savu nozīmi un nonāk pie uzskata, ka saule rinķo ap zemi utt. Un ar to varētu nonākt pie secinājuma, ka subjektivitāte ir bulšits.

Zinātniska mērīšana un matemātiska domāšana ar laiku noved pie pie Kopernikus secinājumiem, ka zeme rinķo ap sauli un cilvēks ir kvanitātīvi niecīga būtne. Attīstot radio teleskopus un turpinot mērīšanu, astronomijai attīstoties aiz astroloģijas arvien dziļāk "ieskatoties" kosmosā gan uztverot gaismu un noņemot bildes no arvien dziļāku un tālāku kosmisko telpu, arvien labāk saprot savas subjektivitātes ierobežojumus. Un pretējā virzienā tas pats izlūkojot arvien vairāk mikropasaules jomas.

Bet vai ta pie visa šī netika ar to kas cilvēkam ir, savu prātu, savām maņām un savu spēju uztvert pasauli arī ar mērīšanu un induktīvi-deduktīvi loģisko domāšanu?

Nonākam pie jautājuma vai "tas tur ārā" ir "pāri" vai "virs" vai transcendents? Pie subjektivitātes un objektivitātes jautājuma. Pie epistemoloģijas, ko var cilvēka prāts izzināt, kādas ir tā robežas?

Mērot, matemātiski aprēķinot arvienu nonāk pie robežām kādu būtību nevar ar objektīviem izziņas līdzekļiem objektīvi konstatēt. Zinātnieks Jānis Kauliņš saka:

"Kaut vai, redzot, ka kaut kas 'neiet' kopā ar to pasaules ainu, kas rodas kā konstrukcija no līdzsinējo izziņas līdzekļu darbības. Piemēram: sobrīd ir diezgan skaidrs (bet nepierādīts, tomēr!) ka Visumā, līdzās 4 zināmajām mijiedarbībām pastāv piektā, visvājākā no tām, kas darbojas milzīgos attālumos un tai, skiet, ir atgrūsanās raksturs. Izmērīt, t.i., objektīvi konstatēt to mēs vēl neprotam."

Vai šeit runa ir par transcendenci? Protams ir tas par ko zinam objektīvi, ka tas ir "tur ārā" bet nespējam aptvert. Bet tikam uz šo atziņu tikai tapēc, ka lietojam savu orgānisko prātu kas ir daļa no šīs materiālās pasaules. Prāta robežās var nojaust cik daudz vairāk ir ko nevar aptvert.

Vai tas ko Buddha teica patiešām epistemoloģiski runā pretīm materialismam?: "Mēs esam tas pats ko domājam. Viss izceļas no mūsu domām. Ar domām veidojam pasauli."

Turklāt cilvēkziņā kas īsti ir nozīmīgs? Nozīmīgs jebkuŗam cilvēkam jebkuŗā brīdi ir tas ko spēj uztvert un kādas zīmes spēj izlasīt un iekļaut savā zināšanas rāmī, vai tas būtu ar pliku aci skatoties debesīs, vai ar radio teleskopu secinot.

Pēdīgi lai gan brīnumā var pavadīt lielu daļu no dzīves un izmantot lielu daļu no sava prāta, beigās ar to nepietiek.

Viens ko vērošana debesīs vai elektrona mikroskopā nedod ir tas ko cilvēks uztver ar savām maņām un tām piedevē nozīmi. Kādu smaržu var iedomāties atomam? Vai var iedomāties kāds ir siltums vai aukstums enerģījai kosmosā ārpus cilvēka ierobežoto sajūtu, ka patīkami ir sildīties saulē pavasara pļavā smaržojot to kas visapkārt. Protams ir pretējas nepatīkamas un drausmīgas sensācijas kādas dziļi ierakstītas smadzenēs kas tādas ir senču dzīves būtnes pieredzes dēļ (kā primitīvās zīdītāju smadzenes kas mečāniski baidās no rāpuļiem), vai paša agrākām pieredzēm un kam var nebūt nekāda sakara ar objektīvu realitāti (čūskas var būt ļoti derīgas un interesantas būtnes un ir daļa no dzīves tīkla).

Atgriežamies pie judaistu filozofiem, kas gan manuprāt nav piesieti judaismam, nevien tapēc, ka šie filozofi nedzīvo tikai judaistu pasaulē, kā arī viņu filozofiju nemācās tikai judaisti. Pašas uzmanība ir uz Baktina dialoģiku, Bubera "es -tu" attiecībām, Levinsa otrā atzīšanu. Kā citādi konkrēti var izteikt dievišķīgo (to kas ārpus sevis - Otro) bet konkrēti un materiāli ar mazo burtu? Konkrēti un materiāli attiecībās ar "otro," savu līdzcilvēku.

Vakar redzēju LOTR Ī un mani pievilka Golluma/Smeagola attiecības ar Frodo un Samu, kā arī vai plosītā būtne bija Gollums vai Smeagols. Pat Gredzena samaitāts Gollums kļūst uz brīdi par hobbitiem līdzīgs Smeagols kad pret viņu izturas cilvēcīgi kā to dara Frodo. Un Sams, kas ir vienkāršas pamatā labsirdīgas dabas, uzticīgs līdz nāvei savam draugam Frodo, tomēr neatzīst Smeagolu kā īstas cieņas vērts otro - un var iedomāties (naivi?) varbūt tā dēļ Gollums netiek izglābts, jo Gollums pats jau piekāpis aizai par turu lai vairs viens pats noturētos.

Tas neprasa sarežģītu domāšanu padomāt tālāk uz jautājumu, ja ne es, tad kuŗš? Kad kādam personīgi tiek uzvelts pienākums/ izaicinājums (ko tipiski cilvēks nebūdams pārcilvēcīgais varonis nemeklē).

Atkal Martin Buber: Visa īstā dzīve ir saskare (encounter).

Hillel: Ja neesmu priekš sevis, kuŗš ir priekš manis?

Ja esmu tikai sev, kas esmu es?

Ja ne tagad, kad?

ko var izteikt kā "Ja ne es, kuŗš?" mazliet lietišķīgākā valodā: "The buck stops here." /Tulkojums?: Te tā naudiņa nokrītusi? :)/

aija

 

 

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/30/02 11:07

Sveiki!

Aija uzķērās:

< Mani uzķēra teoloģiskās debātes starp imanentiešiem un transcendentiešiem kur Heideggers laikam būtu pēdējā bet dainas itkā novestu pie pirmā. >

Lalita Muižniece VVF rediģētajā Linguistics and Poetics of Latvian Folk Songs raksta, ka latviešu dainās,

<<. . . pāri par 75 procentu no visiem tekstiem ir saistīti tieši vai netieši ar poētisko "es".>>

Piem. "Gana agri es cēlos. Mīļš Dieviņš vēl jo agri. Ko Dieviņ, tu cēlies. Kā tev agri vajadzēja?"

<< Paņēmiens pa tiešo uzrunāt cilvēcīgā izteiksmē pārcilvēcīgu sarundalībnieku atļauj dainotājam to identificēt pirms tam atļauts pašam izteikties jo citādi, protams, pārcilvēcīgais poētiskais "es" būtu pārāk grūti saprotams. Dialoga paņēmiena priekšrocība turklāt ir arī krietni dramātiskāka sarunvide nekā vienkārši pieteicot ka tāds un tāds tagad runā – arī šāda piēja tiek pielietota latviešu dainās, bet retāk. >>

Tāpēc jau arī es nesaprotu, kāpēc te Sveiks kopā dažādi t.s. dievturi un citi "brīvdomātāji" tik ļoti uztraucās, kad mūsu sarunas pagrimst personaliju līmenī. Kaut kāds katolisms!

< Taču vai nevar izspēlēt to matemātiski? >

Vēl apmēram simts gadus atpakaļ zinātnē valdīja doma, ka matemātika nav nekas vairāk kā objektīvās pasaules abstrakta idealizācija (līdz ar ko, piemēram, tādi jēdzieni kā telpa ne tikai trīs dimensijās pat matemātikā tika uzskatīti par neatbilstošu īstenībai, un, kā jau reiz šeit stāstīju, Benoits Mandelbrots tika izmests ārā no Franču akadēmijas par to, ka viņš, būdams matemātiķis, par daudz māžojās ar bildītēm.) Bet pats Einsteins atzina, mūsu matemātika ir tieši tā, kas mūsu saprašanu ierobežo. Viņš atzina, ka vienīgās likumības, ko mēs spējam saprast ir tās, ko mūsu matemātikas sistēma mums ļauj noformulēt nolīdzinājumos.

Vaira Vīķe Freiberga raksta, ka dainās . . .

<< . . . atrodam intīmu dialogu ar dievībām caur kuru atklājas gan garīgās gan pasaulīgās sakarības ar tradicionālo kultūru, tā veidojot noslēgtu un integrētu ticības sistēmu. Poētiskās sarunas par dieviem un dievietēm un viņu funkcijām var uzskatīt kā poētisku metavalodu kas izteic intuitīvu saprašanu par universa struktūru un par cilvēka vietu tajā. Šie simboli dod nozīmi un  kārtību tiem haosa spēkiem pār kuriem cilvēkiem citādi nemaz nav nekādas teikšanas. Abstraktu spēku personificēšana par iepazīstamām dievībām ir meģinājums cilvēciskot un saprast pasauli, kas citādi būtu par daudz necilvēcīga un nepiējama. >>

Savā grāmatā par Skotiju (Herman: "How the Scots Invented the Modern World") lasu, ka Skotijas vislielākais devums mūsu kultūras apgaismībai bijis atkratīšanās no katolisma un, vēl trakāk, no kalvinisma (no domas, ka cilvēks ir savā būtībā grēcinieks, tikai ar institucionālu varmācību un pārcilvēcīgiem draudiem savaldāms), kas tad arī pieļāva zinātnes sadalīšanu atsevišķās nozarēs, atsevišķās dabzinātnēs - nevis tikai teoloģijā - un kas bija pamatnoteikums visam progresam kas sekoja.

Juris

 

 

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/31/02 6:02

Muižnieces apcere izceļ latviešu dzīves ziņas "es - tu" attiecības. Kaut arī dainu māksliniecisks paņēmiens, ir ar ārkārtīgi spēcīgu filozofisku vēsti un manuprāt sabalsojas ar Baktinu, Buberu, un E. Levinas.

< Tāpēc jau arī es nesaprotu, kāpēc te Sveiks kopā dažādi t.s. dievturi un citi "brīvdomātāji" tik ļoti uztraucās, kad mūsu sarunas pagrimst personaliju līmenī. Kaut kāds katolisms! >

Kā tas ir, kad apvainojas un uzķeras sīkumainībās, kā tas ir, kad jūtas nedroši? Izteiktais mēdz vairāk izteikt par pašu "es" attiecībās ar otro, nekā objektīvi uztvert otrā esamību.

Ja mēs būtu vienā no galējībām - vai nu atklāti hobiti vai daudzzinoši Gandalf-burvji, nebūtu jāuztraucas par personalijas līmeni. Acīmredzams lielā daļa cilvēkiem trūkst vai nu pašapziņa, vai stipra uzticība otram lai būtu uz garīgas vienlīdzības līmeni atvērti viens otram. Praksē comitas attiecības neliekas ikdienešķīgas vai visiem raksturīgas.

< Vēl apmēram simts gadus atpakaļ zinātnē valdīja doma, ka matemātika nav nekas vairāk kā objektīvās pasaules abstrakta idealizācija . . . >

Jā konstrukcijas vienlaikus ir veids kā prāts kautko saprot un arī ierobežojums uz saprašanu - tikai daļēji atbilstošas pasaules realitātei. Zināšanu robežas - trūkst punkts no kuŗa novērot saikli starp pasauli un prātu, esam daļa no tā ko mēģinam novērot.

< Vaira Vīķe Freiberga raksta, ka dainās . . . >

Dievības, līdzīgi kā to tēli un simboli, ir norādijums uz to kosmisko realitāti kas ir aiz tiem.

< . . . Skotijas vislielākais devums mūsu kultūras apgaismībai bijis atkratīšanās no katolisma . . . >

Skotu tradicionālās vērtības liekas būs līdzīgas latviešu tradicionālām vērtībām kādas izteiktas dainās: čaklums, pašatbildība un pragmātisks pasaules skats. Vai Juris nav atkārtoti teicis, ka šīs īpašības netrūkst un tā dēļ nav vainojamas latviešu nelaimes.

Taču acīmredzams nepietiek ar šīm ar kapitālismu saderīgām īpašībām. Vajadzīgas arī kādas citas, vismaz ar smagu strādāšanu vien nepietiek. Arī, pragmātiskai piējai var būt negatīvas šauras domāšanas izpausmes, piemēram nespēja saredzēt ilgtermiņa pašintereses, uzticības trūkums citos vai aizspriedumi nevietā.

Manuprāt pragmātiski labāk būtu izvēlēt neitrālāku vārdu nekā "katolisks," ir pārāk liela iespēja pārprast kas ar to domāts.

< . . . kas tad arī pieļāva zinātnes sadalīšanu atsevišķās nozarēs, atsevišķās dabzinātnēs - nevis tikai teoloģijā - un kas bija pamatnoteikums visam progresam kas sekoja. >

Caur zinātni var just Visuma presenci, bijību un apbrīnu kā tas attiecas uz cilvēku. Šo sajūtu var apvienot ar ētisku piēju dzīvei. Piekrītu, ka lielā mērā cik daudz panāk atkarīgs no efektīvas sadales/ organizācījas. Bet iesākuma punkti var būt dažādās disciplīnās un piējās, jo viss kautkādā līmenī arī savienojas.

aija

 

 

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/31/02 8:56

Sveiki!

Aija saredz nezinko:

< . . . dainu māksliniecisks paņēmiens, ir ar ārkārtīgi spēcīgu filozofisku vēsti un manuprāt sabalsojas ar Baktinu, Buberu, un E.Levinas. >

Kur palika Wojtila? Kur palika Tolkiens?

< Ja mēs būtu vienā no galējībām - vai nu atklāti hobiti vai daudzzinoši Gandalf-burvji, nebūtu jāuztraucas par personalijas līmeni. >

Ja mēs būtu viena no galējībām, tad mēs būtu vai nu terorositi vai republikāņi.

< Manuprāt pragmātiski labāk būtu izvēlēt neitrālāku vārdu nekā "katolisks," ir pārāk liela iespēja pārprast kas ar to domāts. >

Nu ko? Hobbitisks? Gandalfisks? Tas jau ir tas, ko tie svētie kungi grib, lai mēs dzīvojam pa pasakām. Nevis, lai izvairītos no pārpratuma bet lai neievērotu pasaules posta cēloni.

< Bet iesākuma punkti var būt dažādās disciplīnās un piējās, jo viss kautkādā līmenī arī savienojas. >

Kārtīgs inženieris arī zina šo to par katolismu.

Juris

 

 

From: beldavsa@indiana.edu
Date: 12/31/02 9:36

Juris:

<<< Tāpēc jau arī es nesaprotu, kāpēc te Sveiks kopā dažādi t.s.dievturi un citi "brīvdomātāji" tik ļoti uztraucās, kad mūsu sarunas pagrimst personaliju līmenī. Kaut kāds katolisms! >>>

Uz kā atbildēju:

<< Kā tas ir, kad apvainojas un uzķeras sīkumainībās, kā tas ir, kad jūtas nedroši? Izteiktais mēdz vairāk izteikt par pašu "es" attiecībās ar otro, nekā objektīvi uztvert otrā esamību. >>

Citējot Elizabeti ar atļauju:

< Bez visiem pieminētiem ieteikumiem un niancēm jūsu abu pārdomās par cilvēces savstarpējām attiecībām un attīstības iespējas gaišajā nākotnē, nebūtu arī slikti ja attiecībā tieši uz ^^Sveiks^^ vēstkopu, dalībnieki paturēt prātā divas diezgan lietišķas domas. Viena būtu centīties lasīt tieši tas, kas ir rakstīts līdz galam, bet pieļaujot to, ka arī gadās ka kaut kas drusku neveiksmīgi tiks pateikts un pārpretumi it sevišķi šai mēdījā kur nevaram saskatīties acu acī pavisam nejauši varētu rasties. Otra, it kā vajadzētu būtu pats par sevi saprotama - - ka nemitīgi pierakstīt citam dalībniekam - - dienām un pat nedeļām ilgi - - tādus uzskatus ko viņš pats *nekad* nav teicis un tad nesagādāt citējumus, kas to apstiprinātu, tikai pierāda melna/balta stereotipiska domāšanu un peļama ētikas trūkuma. >

Tā ir tā nelaime ar praksi un teoriju. Teorētiski labi būt atvērtam, pašapzinīgi drošam par sevi un nenosodošam pret otru bet....

Viens ar mieru atkārtot savus uzskatus lai nevarētu neviens paiet gaŗam, bet cits uzrakstījis dažas vēstules pa gadu atkal nolien malā nesaprasts, uzdodot, vai pietrūkstot gribai un spēkam un interesei, vai aiz kautrīgas dabas vai sūrkstot pa saviem ievainojumiem...

Nēesam visi vienādi, katrs saprot citādi, piegriež dažādīgu vērību atsevišķām daļām nemaz nerunājot, ka neizlasa visas vēstules.

Nezinu, nezinu. Vai nav jācīnās, jācenšas sasniegt ideālus un varbūt tomēr kā smilšu graudi sakrājas kalnā...ar laiku tomēr sasniedz kādu kritisku masu. Jo pārāk ātri jau dzīves likstas pārsteidz un vienu dienu vairs nevar.

LotR vēstījums: kautkur kautkā kautkādi neuzdos, ja nevaig uzdot.:)

aija

 

 

From: Zagarins@stcc.edu
Date: 12/31/02 10:31

Sveiki!

Censties lasīt tieši to, kas rakstīts ir laba lieta. Bet tas nenozīmē, ka viss, kas rakstīts ir laba lieta. Un neviens ētikas likums nenosaka, ka visām vārda spēlēm jābūt draudzīgām. Elizabetei ir brīv bārties ja viņai kaut kas nepatīk, bet tas nenozīmē, ka viņa ir vienīgā no visiem, kas kaut ko saprot no ētikas.

Aija Elizabetes citātu komentēja tā:

< Viens ar mieru atkārtot savus uzskatus lai nevarētu neviens paiet gaŗam, bet cits uzrakstījis dažas vēstules pa gadu atkal nolien malā nesaprasts, uzdodot, vai pietrūkstot gribai un spēkam un interesei, vai aiz kautrīgas dabas vai sūrkstot pa saviem ievainojumiem... >

Neviens ētikas likums nenosaka, ka malā līdējam ir lielāka taisnība nekā balamutei. Brīvā tirgū valda neredzamā roka, nevis likums.

< Nezinu, nezinu. Vai nav jācīnās, jācenšas sasniegt ideālus un varbūt tomēr kā smilšu graudi sakrājas kalnā...ar laiku tomēr sasniedz kādu kritisku masu. Jo pārāk ātri jau dzīves likstas pārsteidz un vienu dienu vairs nevar. >

Nāve pārsteidz ikkatru.

< LotR vēstījums: kautkur kautkā kautkādi neuzdos, ja nevaig uzdot.:) >

Pēc manām domām, Gandalfs ir tas pats Osama bin Ladens.

Juris

 

 

From: arubenis@ix.netcom.com
Date: 12/31/02 8:08

Juris: < Kārtīgs inženieris arī zina šo to par katolismu. >

Pareizi, pareizi. Tu tokš ir ween skuntslig katol.

Kas jauns Latvijā?