Televīzijas ainava Latvijā izskatās kā kādā Krievijas Federācijas apgabalā, jeb "guberņā". Vispopulārākais TV-kanāls valstī ir Maskavas OPT -- bijusī "Centrālā Televīzija", kuru tieši kontrolē federālā valdība. Krievijas valsts televīzija -- PTP -- atrodas popularitātes tabulas trešajā vietā. Turklāt Maskavas TV-kanāli iekļauj savā programmā daudzus t.s. "sabiedriski-politiskos" raidījumus. Vietējās stacijas skatītājus pārsvarā baro ar "ziepju" seriāliem un gandrīz neietekmē sabiedrības viedokli. Šī absurda dziesma skan Latvijas Republikā atjaunotās neatkarības 12. gada sākumā, ar vārdiem «tulīņ sabiedrību integrēsim» piedziedājumā.

Protams, te nav runa par visu Latvijas auditoriju, bet gan tikai par tiem iedzīvotājiem, kuru dzimtā valoda ir krievu. Pasvītrosim: mēs runājam ne tikai par pusmiljonu nepilsoņu, bet arī par ceturto daļu pilsoņu (un vēlētāju!). Visiem šiem cilvēkiem primārais informācijas avots atrodas ārpus Latvijas. Tas atteicas arī uz informāciju par Latviju.

Vecs krievu sakāmvārds teic, ka "katrs skatās no sava zvanu torņa", un ir pilnīgi dabiski, ka Krievijas televīzijas ēterā dominē informācija par notikumiem pašā Krievijā, vai ar Krieviju saistītiem notikumiem. Rezultātā "zvanu tornis" ir novietots kaut kur Kremļa apkārtnē arī tiem Krievijas televīzijas skatītajiem, kas dzīvo Latvijā. Maskavas televīzijas raidījumi ir domāti patērētājiem valsts iekšienē, un tas nozīmē, ka Latvijas ziņas tur parādās ļoti reti. Pārsvarā Latvija Krievijas TV kartē nav atrodama. Tomēr ir izņēmumi. Tieši iekšpolitisko mērķu dēļ Latvija Krievijas ēterā jau sen kļuvusi par "vismīļāko ienaidnieku". Kāds Rīgā strādājošs Rietumu diplomāts reiz pajokoja, ka "Latvijas personā Krievija galu galā sev ir sameklējusi valsti, pret kuru var izturēties kā īsta lielvara". Tātad -- informācija par Latviju Krievijas ēterā parādās ļoti reti, un, ja parādās, tad galvenokārt tā ir skandaloza un negatīva.

Īsumā var teikt, ka Latvijas sabiedrībā vienlaicīgi eksistē divas infosfēras, kuras krasi atšķiras gan pēc satura, gan nostājas un tendences. Var minēt diametrāli polāru attieksmi pret konfliktiem Kosovā un Čečenijā, pret Latvijas integrāciju NATO un ES un pat pret Latvijas iekšējām lietām, tai skaitā pret jautājumiem, kuri ir ārkārtīgi sāpīgi abām Latvijā dzīvojošajām kopienām -- valodas likumdošanu, pavalstniecību, minoritāšu izglītību. Nemēģinot tagad vērtēt rusofonu pozīcijas pamatotību (tas ir atsevišķa -- un daudz garāka -- raksta temats), jāpiebilst, ka Maskavas nostāja "līdztautiešu" jautājumos ir sen zināma.

Bet kāpēc tā ir noticis? Kāpēc gandrīz puse no Latvijas iedzīvotajiem un gandrīz ceturtā daļa no vēlētājiem informācijas un informētības ziņā ir kļuvuši par citas valsts pavalstniekiem?

Vai Latvijā nav avīžu krievu valodā? Protams, ir, un daudzas. Tomēr kopējais dienas krievvalodīgo avīžu metiens ir mazāks, nekā 1/10 daļa no rusofonu kopskaita. Pat nerunājot par ziņu atspoguļošanas kvalitāti, ir jākonstatē, ka milzīgs daudzums rusofonu dzīvo vispār bez preses izdevumiem.

Var ilgi diskutēt par iemesliem, minot gan naudas trūkumu, gan pasivitāti -- bet secinājums ir skaidrs: situācija divās valodas kopienās Latvijā krasi atšķiras. Situācija ar latviešu avīzēm ir līdzīga, bet "bezavīžu" latviešiem ir sava Latvijas televīzija.Turpretī "bezavīžu" krieviski runājošie pēc savas "informacionālās diētas" satura vairs nav Latvijas iedzīvotāji, bet gan "rosijane" ("krievzemnieki"). Bez tam - avīzes parasti atspoguļo jau eksistējošo sabiedrības nostāju -- un šī nostāja tiek ļoti spēcīgi ietekmēta no ārienes.

Kāpēc gan Krievijas televīzijas ziņas ir tik populāras Latvijas rusofonu vidū? Atbilde ir ļoti vienkārša: nekā cita viņiem nav -- nepilnas 45 minūtes diennaktī visos Latvijas televīzijas kanālos kopā ņemot, nemaz jau nerunājot par kvalitāti, kas neiztur pat vismaigāko kritiku. Tajā pašā laikā un tajā pašā video kabelī ir brīvi pieejami vismaz 10 Krievijas TV-kanāli. Protams, tur ir arī atrodamas gan LTV-1, gan LNT ziņas latviešu valodā, bet, pat nerunājot par iespējamo valodas barjeru, šie raidījumi adresēti galvenokārt latviešiem un par "krievu" problēmām īpaši neinteresējas.

Tad kāpēc gan Latvijā neeksistē kvalitatīva televīzija valodā, kura ir dzimtā valoda vismaz ceturtajai daļai no pilsoņu kopuma? Īsumā var atbildēt, ka tas ir pastāvošās valodas kvotas dēļ: LR Radio un Televīzijas likums nosaka, ka vismaz 75% no kopējā raidlaika ikvienai tele- vai radiostacijai ir jāraida latviešu valodā. Tas attiecas ne tikai uz valsts televīziju, bet arī uz privātajiem kanāliem. Ziņu ražošanas process ir visgrūtākā un visdārgākā TV "satura" ražošanas daļa. Privāta kanāla gadījumā to var apmaksāt tikai ar reklāmas naudu.

Latvijas apstākļos, lai raidītu 6 stundas diennaktī krieviski (piemēram, 2,5 stundas no rīta un 3,5 vakarā, kas būtu normāla "karstā laika" -- prime time -- definīcija), stacijas īpašniekam būtu jāapmaksā no savas kabatas vēl 18 ētera stundas naktī un dienas "klusajās stundās", kad neviens televīziju neskatās un, tātad, arī dabūt reklāmas pasūtījumus vienkārši nav iespējams. Tas nozīmē, ka no potenciālā investora viedokļa ieguldījums kvalitatīvā krieviski raidošā TV-kanālā Latvijā ir pašnāvības finansiālais paveids.

Protams, var ilgi strīdēties par to, cik cildeni pirms gandrīz 10 gadiem bija iemesli kvotas ieviešanai. Tad un vēl šodien bieži var dzirdēt, ka kvotu sistēma nepieciešama latviešu valodas pozīciju nodrošināšanai. Var jau būt, ka vēlme pazemināt konkurences līmeni reklāmas pasūtījumu tirgū patiešām ir uzskatāma par valodas nodrošināšanu, bet jāatzīst, ka, veiksmīgi risinot šo taktisko uzdevumu, valsts ir nodarījusi daudz lielākus zaudējumus stratēģisko interešu līmenī. Stabilitāte sabiedrībā ir atkarīga arī no tā, cik labi un objektīvi ir informētas visas sabiedrības daļas. Krievu valodā raidošas televīzijas trūkums Latvijā neapšaubāmi paaugstināja nestabilitātes līmeni valstī. Un, domājams, ka tā ir pati pēdējā lieta, kas vajadzīga latviešu valodas drošībai.

Visdārgākais, kas katrai valstij ir -- informācijas telpa -- tika par velti, šķīvītī ar zilu maliņu, uzdāvināta ārējam spēlētajam -- turklāt tādam, kuram var būt savs pavisam atšķirīgs viedoklis par to, kādai jābūt Latvijas sabiedrībai. Šo nepamatoto dāvanu ir steidzīgi jāatprasa atpakaļ - pirmām kārtām vajadzētu atcelt valodas kvotas, lai nekavētu investīciju pieplūdumu krieviski raidošajā Latvijas televīzijā, jeb arī, kas būtu vēl labāk, vajadzētu nodrošināt arī nopietnu valsts finansējumu kvalitatīvas krievu valodā raidošas televīzijas izveidei Latvijā.

Kamēr "inforteida" situācija saglabāsies, visas runas par sabiedrības integrāciju būs un paliks vienīgi tīra un abstrakta teorija.

TV kanālu reitingi Latvijā

Kanāls                                              Auditorija*,%

1. OPT, valsts Krievijas Sabiedrīska TV
   (retranslacija kabeltiklos, visi kabeloperatori kopuma)--->61.2

2. LNT, Latvijas privātais kanāls---------------------------->50.1

4. TV-3, Latvijas privātais kanāls--------------------------->38.5

5. LTV-2, Latvijas valsts TV 2. kanāls----------------------->35.3

6. LTV-1, Latvijas valsts TV 1. kanāls----------------------->22.3

7. HTB, Krievijas kanāls ar valsts kapitalu
   (retranslacija kabeltiklos, visi kabeloperatori kopuma)--->21.3

8. TNT, Krievijas privātais kanāls
   (retranslacija kabeltiklos, visi kabeloperatori kopuma)--->16.4

9. TV5 Rīga, Latvijas privātais kanāls----------------------->14.1

* -- "Cover" jeb auditorijas daļa, kura vismaz reizi dienā skatās attiecīgu kanālu.
Pēc TNS/BMF Gallup Media datiem, Oct. 2001--Oct-2002, mērķgrupa -- "other" t.n. "nelatvieši", 15-74 g. vecumā.