Latvijas laukos un mazpilsētās jau gadiem ir ierasta šāda aina: pat labi kvalificēti speciālisti, ja nav pazīšanās, nevar atrast sev piemērotu darbu, bet vienlaikus vietējie uzņēmēji un zemnieki nespēj atrast kārtīgu strādnieku pat visvienkāršāko darbu veikšanai. Parasti nākas pieņemt kādu plenci, kas pēc pirmās algas "aizdzeras" un pazūd, vai pat apzog savu darba devēju. Vai patiešām mūsu sabiedrība 12 neatkarības gados ir tik degradējusies?

Taču vienlaikus vērojama vēl brīnumaināka parādība: kamēr Latvijas teritorijas lielākā daļa nīkuļo un dezintegrējas, un nedarbojas tirgus pieprasījuma - piedāvājuma likumi, tikmēr desmiti tūkstoši mūsu spējīgāko ļaužu dodas strādāt uz Eiropas Savienības un citām valstīm. Vēl vairāk - mūsu valdība jaunatni aicina kļūt konkurētspējīgai pasaules un it īpaši ES darba tirgū! Kā viens no eirointegrācijas labumiem tiek minēta iespēja iegūt darbu Eiropas Savienības valstīs. Un to saka valstsvīri, kuru pārvaldītā valsts ir atpalikusi, nabadzīga un visstraujāk izmirstoša!

Pavisam nesen uz ielas satiku pazīstamu Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieku, kurš bija ieradies Rīgā pēc ilgāka ES pavadītā laika, bet kurš droši vien negribētu, lai es šai sakarā minētu viņa vārdu. Viņš izteicās īsi un nepārprotami: " Eiropas Savienību ceļ Austrumeiropas vergi."

Patiešām, ilgāk ES pabijušie Latvijas pilsoņi labprāt stāsta, kā darba meklējumos viņiem ik dienas nācies satikt visdažādāko tautību pārstāvjus: turkus, kurdus, arābus, bijušo koloniju iedzīvotājus, poļus, leišus, krievus, ukraiņus, serbus, bulgārus, rumāņus, Kaukāza tautas, horvātus, albāņus, latviešus, baltkrievus, čehus un citus, kuri tāpat legāli vai nelegāli iebraukuši meklēt darbu. Turklāt, kā likums, viņi strādā visnetīrākos, vissmagākos, vispazemojošākos darbus, kurus vietējie eiropieši parasti neizvēlas. Par šiem darbiem viņi saņem daudzkārt mazāku algu, nekā saņemtu vietējie pilsoņi, turklāt nebauda nekādas sociālās garantijas, darba likumu normas un pat elementārās cilvēka tiesības. Un es te runāju par strādniekiem šā vārda parastajā nozīmē, neminot t.s. seksa vergus.

Man neizdevās atrast nekādu precīzu statistiku par ievestā darbaspēka lielumu Eiropas Savienības dalībvalstīs. Skaidrs, ka šādu beztiesisku strādnieku ir miljoniem. Latvijas publikācijās pavīd informācija, ka Īrijā vien legāli strādā ap 12 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, bet cik nelegāli? Tāpat zināms, ka daudzi Latvijas pilsoņi strādā Vācijā, Anglijā, Skandināvijas valstīs un citur. Cik viņu ir, oficiālā statistika klusē vai arī piedāvā nepārbaudāmus viedokļus. Bet šie tūkstoši, kas normālos apstākļos būtu nepieciešami savai dzimtenei, nu ar savu beztiesisko darbu ceļ ES dalībvalstu labklājību.

No savas nesenās vēstures zinām, ka arī PSRS industrializācijas un militārās varenības pamatā bija vergu darbs. Ļeņina un Staļina valdīšanas gados uz sociālisma triecienceltnēm piespiedu kārtā veda miljoniem visdažādāko tautību cilvēkus, kuri necilvēciskos apstākļos cēla padomju impērijas varenību. Pēc slavenās A. Solžeņicina grāmatas iznākšanas šo darba nometņu sistēmu sāka dēvēt par gulagu. Lasītāji manu Staļina gulaga salīdzinājumu ar ES labākajā gadījumā uzskatīs par pārspīlētu, bet vai atšķirība ir tik būtiska?

Jā, uz ES strādniekus neved konvoja pavadībā (lai gan gadās arī tā), bet liek savu ceļu un citus izdevumus ar uzviju samaksāt pašiem. Eiropas Savienībā strādniekus organizēti nebaro un neizmitina barakās (lai gan gadās arī tā), bet liek par pārtiku un gultas vietu rūpēties pašiem. Eiropas Savienībā vergi nestrādā militāri apsargātās nometnēs, bet pārsvarā pie privātiem uzņēmējiem, taču tas pats par sevi negarantē cilvēciskāku attieksmi. Jā, klimatisku īpatnību dēļ Eiropā nav tik bargi laika apstākļi kā Sibīrijas ziemeļos. Bez tam veiksmīgākajiem strādniekiem izdodas sakrāt naudu, kuru viņi var sūtīt vai vest uz Latviju. Darbs ES no ekonomiskās efektivitātes viedokļa ir organizēts racionālāk nekā PSRS gulagā. Tomēr šie nosacīti liberālākie apstākļi nemaina lietas būtību. Vairākums darba meklējumos uz ES nedodas labprātīgi, bet ir spiesti to darīt tāpēc, ka, pildot Briseles diktātu, Latvijā nav radīti apstākļi cilvēku dzīvei, darbam un iztikšanai. Vai bērnu māte, kas tagad aizvesta seksa verdzībā, to darīja labprātīgi, vai arī tikai tāpēc, lai pat tik ekstremāliem līdzekļiem sagādātu saviem bērniem iztiku? Ja kāds vēl šaubās par Latvijas pilsoņu darba apstākļiem ES, tad lai palasa talantīgi uzrakstīto Laimas Muktupāvelas grāmatu "Šampinjonu derība" (Rīga, 2002).

Es ar šo rakstu negribu būt neobjektīvs pret Eiropas Savienību. Tā ir vispārzināma likumsakarība, ka visas impērijas balstījušās uz vergu darbu. Arī ES ir nostājusies uz impērijas veidošanas ceļa, tāpēc citādi nemaz nevar būt. Pēc Nicas līguma noteikumiem, vairāk nekā 40 valstiskas jomas jau ir deleģētas centram, t.i., Briseles birokrātijai. Jau sagatavots Eiropas konstitūcijas projekts, kurā nepārprotami jaušama tiekšanās uz unitāras impērijas veidošanu. Pēc konstitūcijas pieņemšanas un federatīvo principu tālākas nostiprināšanas tiks piedāvāts nākamais savienības līgumus, kurš daudz neatšķirsies no PSRS impērijas pārvaldes principiem. Bet impērijām raksturīga vēl viena iezīme: lai tās pastāvētu, tām nepārtraukti jāpaplašinās. Tikko apstājās PSRS ekspansija, tā sabruka. Tāpat klājās Romas impērijai. Arī impēriju sabrukums ir likumsakarīgs: tās mirst no "gremošanas traucējumiem", kad cenšas norīt pārāk lielu kumosu.

Valdības propagandisti varbūt atzīs Latvijas pilsoņu diskrimināciju ES darba tirgū, bet iebildīs, ka tieši tāpēc mums jāstājas ES, lai kļūtu par līdztiesīgiem savienības dalībniekiem. Viens no ES deklarētajiem principiem ir pilsoņu pārvietošanās brīvība ES robežās. Vai tas ir labi vai slikti, būtu jāraksta vēl viens raksts. Bet būtība jau tā, ka Latvija netiek uzņemta ES uz līdztiesīgiem noteikumiem. Lai kontrolētu minēto vergu tirgu, jau pieprasīts pārejas periods, kura laikā brīvas pārvietošanās princips netiks attiecināts uz jaunajām Austrumeiropas dalībvalstīm. Tas ļaus minēto darba tirgu attīstīt atbilstoši veco ES dalībvalstu interesēm. Jā, varbūt ar laiku centīgākie un apsviedīgākie Latvijas pilsoņi šajā tirgū spēs izsisties uz augšu, bet tikai kā savu tautiešu un citu tautu vergu vagari.

Lai arī manis aprakstītā nostādne neatbilst pašlaik valdošajiem politiskā korektuma kritērijiem, šī tēma, manuprāt, ir pietiekami satraucoša, lai to nopietni pārdomātu pirms ieplānotā referenduma par iestāšanos ES.

Jānis Kučinskis