Reizēm prāts ir mierīgāks dzīvojot nelielā zemē nekā pasaules lielvalstī Amerikā. Ja karstākais debašu tēmats Latvijā 2003. gadam sākoties ir ministru algas, tad Amerikā nav iespējams izvairīties no augošas krīzes sajūtas. “Vēl 35 tūkstoši karavīru dodas uz Persijas līci”. “Prezidents Bušs apšauba Irākas nodomus”. “Ziemeļkoreja atsāk kodolenerģijas programmu”. “Ziemeļkoreja piedraud ar Trešā pasaules kara iespēju”. “Sabiedrotie mudina ASV nepārsteigties”. Šādi un līdzīgi lielie avīžu virsraksti un televizijas pieteikumi bombardē Amerikas pilsoņus pēdējās dažās nedēļās. Un tas, pie tam, notiek laikā, kad bezdarba līmenis stūrgalvīgi turas ap sešiem procentiem, un veikalnieki, nupat apkopojuši kases pārskatus, skumji secina, ka Ziemassvētku tirgošanās šoreiz nav nesusi cerētos ienākumus.

Citkārt tādas saimnieciskās ziņas ieņemtu daudz redzamāku vietu Amerikas avīzēs, radio un televizijā. Bet redaktori nevar ignorēt Baltā nama vai Apvienoto Nāciju ziņojumus par ieroču inspektoriem Irākā, par jaunām kara bāzēm Kuveitā un Katarā, par pavēlēm mobilizēt ASV Nacionālās gvardes vienības. Jau vairākus mēnešus Buša valdības politika – ar labu vai ar varu atbruņot Irākas diktatoru Sadamu Huseinu – ir tēmats numur viens Amerikas politiskajā diskusijā. Tagad pēkšņi, pēdējā mēneša laikā, tam pievienojies otrs tikpat karsts tēmats: krīze Korejas pussalā. Ja Amerikas sabiedriskā doma jau bija mazliet apradusi ar briestošo Irākas konfliktu, tad straujais Korejas uzliesmojums šķiet kā no gaisa nokritis. Politiķi un žurnālisti diezgan apmulsuši taujā pēc skaidrojumiem un vaicā, kura krīze bīstamāka un kā Amerikai rīkoties.

Neskaidrību un neizpratni vistiešāk izraisa Buša valdības šķietami pretrunīgā nostāja. Ja Irākas diktators Huseins ir bīstams tādēļ, ka viņam ir masu iznīcināšanas ieroči, tad kā ar Ziemeļkorejas diktatoru Kimu? Speciālisti lēš, ka Kima rīcībā varētu būt vismaz pāris kodolieroči – kādi, starp citu, vēl nav Huseinam – un liels daudzums ķīmisko un varbūt bioloģisko ieroču. Bez tam, Ziemeļkoreja ražo (un pārdod arī citiem) tālšāviņa raķetes, un tās smagi apbruņotā armija, apmēram miljons vīru, tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē. Un Ziemeļkoreja nupat paziņoja, ka tā izstājas no starptautiskā kodolieroču neizplatīšanas līguma. Bet kamēr Amerikas militārie spēki tiek savilkti ap Irāku, Ziemeļkorejas izaicinājumi tiek apzīmēti par “diplomātisku, nevis militāru” problēmu.

Kādēļ tāda steiga vienā gadījumā un tāda iecietība otrā? Buša politikas pašmāju un ārzemju kritiķi norāda, ka abās krīzēs ir vainojama pati ASV valdības agresīvā un nepārdomātā rīcība, sevišķi pēc 2001. g. 11. septembra terora aktiem. Ja var saprast un atbalstīt Amerikas akcijas pret Al Qaeda un Afganistānas talibānu spēkiem, tad kādēļ tieši tagad vajadzēja uzsākt kara gājienu pret Irāku? Un kādēļ uzurdīt Ziemeļkoreju – ar runām par tās izolēšanu no ārpasaules, ar prasībām samazināt tās bruņojumu, apturēt kodolieroču ražošanu un raķešu eksportu uz citām valstīm?

Oficiālā atbilde ir, ka agrāk vai vēlāk masu iznīcināšanas ieroči var nonākt starptautisko teroristu rokās, ka Irākas Huseins ir jāaptur tagad, pirms tas attīstījis kodolieročus, un ka Ziemeļkoreju nedrīkst atalgot par tās slikto uzvedību. Pret visu to īstenībā neiebilst arī Eiropas un Āzijas valstis, bet viņu bažas joprojām ir par kareivīgajām un kategoriskajām runām – dažreiz no paša prezidenta mutes – un par to vai Vašingtonas lēmēji vienmēr labi pārdomā savu runu un darbu sekas pasaulē. Kritizētāji, piemēram, norāda uz tagadējo Korejas krīzi kā nevajadzīgu provokāciju. Ziemeļkorejas apbruņojums nav nekas jauns, un tik pat labi zināms arī tas, ka ASV neriskēs ar jaunu Korejas karu, lai Ziemeļkoreju atbruņotu. Amerikas “apdrošināšanas polise” ir 37 tūkstoši ASV karavīru pie abu Koreju robežas un skaidri formulētā politika, ka aiz viņiem stāv viss pārējais ASV militārais spēks. Tiesa, Ziemeļkorejas bruņošanās nav nekas labs, bet ja ASV un Dienvidkoreja negrasās riskēt ar karu, tad atliek vienīgi – diplomātija. Uz to tagad arī notiek taustīšanās. Pēdējās dienās kareivīgās runas Vašingtonā sāk pierimt. To vietā sākas pieklusinātas sarunas un starpnieku meklējumi ar Ķīnas, Krievijas un Japānas palīdzību.

Kādēļ tad vispār uzsākt kareivīgas runas, ja vēlāk no tām solīti pa solītim jāatkāpjas? Katrs sekmīgs Amerikas politiķis zin, ka viņa atbalstītāji no sava vadoņa grib dzirdēt skaidru un izlēmīgu valodu – un prezidents Bušs ir neapšaubāmi sekmīgs politiķis. Viņš un viņa padomnieki labi apzinās, ka viņu ievēlēja amatā ar mazāk nekā pusi no tautas balsīm, bet ka kopš 2001.g. 11. septembra terora uzbrukuma viņš ir kļuvis par Amerikas aizsardzības un patriotisma simbolu. Prezidenta popularitāte palīdzēja arī daudziem republikāņu partijas kandidātiem ASV Kongresa vēlēšanās 2002.g. novembrī. Problēma te tā, ka prezidenta Buša politikas stils nav viegli pārtulkojams citās pasaules valodās. Terorisms un masu iznīcināšanas ieroči ir reāls drauds visai pasaulei, bet Amerikas pieredze un valoda nekļūst automātiski pārliecinoša visur citur pasaulē. Pie tā Amerikas ārpolitikas lēmējiem vēl būs daudz jāpiestrādā.

Jānis Peniķis