Irākas krīzes jaunākais upuris ir Ziemeļatlantijas alianse NATO. 2002. g. decembrī ASV iesniedza priekšlikumu NATO vadībai, kas paredzēja uzsākt militārās palīdzības gatavošanu Turcijai – gadījumā, ja Turcija piedzīvotu uzbrukumus no Irākas. Turcija ir NATO dalībvalsts kopš 1952. gada. Šāda lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama visu 19 dalībvalstu piekrišana. 2003.g. 10. februārī, pēc garām un ļoti asām debatēm, NATO dalībvalstis konstatēja, ka tās nevar pieņemt ASV priekšlikumu, jo to noraida Francijas, Vācijas un Beļģijas valdības. Kamēr vēl NATO galvenajā mītnē netālu no Briseles noritēja debates, Turcija iesniedza līdzīgu, bet šaurāk formulētu priekšlikumu, atsaucoties uz Ziemeļatlantijas Čartera ceturto pantu, kas paredz alianses atbalstu dalībvalstīm uzbrukuma gadījumā. Turcijas iesniegums tika noraidīts nākamajā dienā, 11. februārī, arī to pašu triju valstu opozīcijas dēļ.

Šis konflikts tagad ir izraisījis krīzi, ko daudzi Eiropas un Amerikas politiķi un diplomāti uzskata par nopietnāko NATO 53 gadus ilgajā vēsturē. Viens no nosvērtākajiem ASV amatvīriem, ārlietu ministrs Kolins Pauels, par konfliktu ir teicis, “Alianse pati sevi salauž, tādēļ, ka tā nepilda savus pienākumus”. Francija un Vācija, savukārt, ir pasvītrojusi savu nostāju, uzaicinot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu uz vizīti Parīzē. Pēc divu dienu sarunām, kopēja Francijas-Vācijas-Krievijas deklarācija 10. februārī uzsvēra, ka jāpastiprina Apvienoto Nāciju (ANO) ieroču inspekcija Irākā un ka varas lietošana Irākas atbruņošanai ir pats pēdējais pieļaujamais līdzeklis. No ASV Baltā Nama pēc tam ir bijis demonstratīvs klusums. Prezidenta Buša preses sekretārs 11. februārī uzsvēra, ka vienīgā tālsaruna prezidentam torīt bijusi ar Angolas prezidentu dos Santos. Nē, ne ar Parīzi vai Berlīni....

Visas NATO valdības zin, ka strīds īstenībā nav par palīdzības sniegšanu Turcijai. Oficiālais skaidrojums no Francijas, Vācijas un Beļģijas puses ir, ka Irākā norit mierīgas ANO ieroču inspekcijas un ka NATO nedrīkst tikt iesaistīts kara gatavošanā, kas notiktu, ja NATO sniegtu bruņošanās palīdzību Turcijai. Franču un vācu diplomāti bez tam norāda, ka atsevišķas dalībvalstis, piemēram Nīderlande un ASV, jau ir piedāvājušas daļu no Turcijai vajadzīgā papildus bruņojuma. Neoficiālais, bet visiem labi zināmais konflikta iemesls ir Francijas un Vācijas uzskats, ka Amerika mēģina steidzināt gatavošanos uz karu Irākā un mēģina caur NATO panākt to, kas tai līdz šim nav izdevies caur ANO – proti, starptautisku atbalstu savai akcijai. Vispār, pēc daudzu Eiropas politiķu un žurnālistu domām, ne tikai Parīzē un Berlīnē vien, Buša valdības nostāja bieži ir bijusi augstprātīga un nevērīga pret saviem sabiedrotajiem Eiropā.

No Vašingtonas, savukārt, skan dažādas balsis. Ārlietu ministrs Pauels, piemēram, joprojām izsaka cerību, ka NATO beigās vienosies par kopēju politiku. Aizsardzības ministrs Ramsfelds, turpretī, jau agrāk izteicās, ka ir “vecā Eiropa” un “jaunā Eiropa” – ar pēdējo, liekas, domāta Austrumeiropa un vispār valstis, kas atbalsta Ameriku. Lieki teikt, ka franču un vācu politiķi savu “veco eiropiešu” apzīmējumu nav uztvēruši visai labdabīgi. No ASV Senāta Ārlietu komisijas – ko tradicionāli uzskata par prestīžāko Senāta komisiju, un ko tagad vada ļoti ietekmīgais republikāņu senators Ričards Lūgers – skan visai skeptiski jautājumi par Amerikas ārpolitiku Vidējos Austrumos un Eiropā. Bieži un cerīgi Vašingtonā tomēr tiek atkārtots, ka Francija, Vācija un Beļģija ir izņēmumi, ka “mūs atbalsta” pārējās NATO dalībvalstis un kandidātvalstis.

Neviens pašlaik nevar pateikt, kā tālāk risināsies šī krīze un kā tā ietekmēs NATO nākotnes kursu. Šis nav pirmais iekšējais strīds NATO vēsturē. 1960. gados Francijas prezidents Šarls DeGolls pārtrauca Francijas militāro koppdarbību ar NATO, kaut gan Francija formāli neizstājās no alianses. No Francijas uz Beļģiju 1966.g. bija jāpārceļ arī NATO galvenā mītne. Iemesls toreizējam konfliktam bija Francijas lēmums izveidot pašai savus atomieročus, kam pretojās ASV un dažas citas valstis. Asas diskusijas un protesti 1980. gados pavadīja NATO lēmums izvietot Eiropas bāzēs ASV vidējā attāluma kodolraķetes. Gandrīz katrs lielāks pavērsiens pasaules politikā pēdējos 50 gados ir atbalsojies debatēs, un dažreiz strīdos, NATO sēžu zālēs. Ir taisnība tiem, kas saka – un tādu ir daudz Atlantijas okeāna abās pusēs – ka NATO dalībvalstīm ir gara pieredze ar savstarpējiem strīdiem un tik pat gara pieredze ar vienotību svarīgos jautājumos.

Šoreiz diemžēl tādu optimismu apēno kāds cits apsvērums: visi iepriekšējie NATO konflikti ir notikuši “aukstā kara” apstākļos. Lai kādas būtu bijušas dalībvalstu nesaskaņas, agrāk pāri tām visām vienmēr rēgojās Padomju Savienības tanki un kodolieroči. Šodien to vairs, nopietni runājot, nav. Divas lielās NATO dalībvalstis Eiropā, Francija un Vācija, meklē diplomātisku atbalstu no Padomju Savienības mantinieces Krievijas un, iespējams, no Ķīnas. Lielākās NATO valsts, Amerikas, pašreizējā politika, savukārt, ir nepārprotama: ASV rīkosies pēc saviem ieskatiem, kopā ar tiem sabiedrotajiem, kas to atbalsta. Nepateiktais zemteksts te ir tāds, ka Amerika var gluži labi iztikt, ja vajadzīgs, arī bez NATO un citiem sabiedrotajiem. Šādos apstākļos – kāda tad īsti būs nākotnes NATO loma? Nav domājams, ka pašreizējais konflikts pazudinās NATO kā organizāciju, bet Latvijai un citām kandidātvalstīm būtu ieteicams turēt acis un ausis vaļā par šo Eiropas drošībai tik svarīgo savienību.

Jānis Peniķis

2003.g. 14. februarī