Jānis Peniķis

Politikas zinānes profesors

 

Saeima un Satversme

 

Latvijas prese ziņo, ka Saeima 12. martā balsos par Latvijas valsts prezidenta ievēlēšanu – trīs mēnešus pirms prezidentes Vīķes Freibergas amata laika beigām. Tā nolēmis Saeimas prezidijs un frakciju padome. Kādēļ šāda steiga? Kādēļ prezidents jāievēl tagad, nevis apmēram trīs nedēļas pirms amata termiņa beigām, kā tas darīts līdz šim? Iemeslu ir izskaidrojis deputāts Kariņš, Jaunās partijas frakcijas vadītājs Saeimā: tas nepieciešams, lai izbeigtu “spekulācijas” ap Vīķes Freibergas atkalievēlēšanu – tas ir, lai novērstu iespēju, ka varētu neievēlēt vienīgo pašlaik zināmo kandidāti. Ja var ticēt preses ziņām – ja te nav kāds pārpratums – tad agrās vēlēšanas atbalsta arī pati kandidāte, tas ir, pašreizējā valsts prezidente.

Satversmes panti par valsts prezidenta vēlēšanām ir ļoti īsi un skaidri: 35. pantā teikts, “Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem”. Un 40. pantā norādīts: “Tuvākajā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas Valsts Prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod šādu svinīgu solījumu:...” Tālāk seko solījuma teksts. Latvijas Satversmes autoru nodoms ir nepārprotams – radīt prezidentūru ar noteiktu amata laiku, un noteikt, ka šis amata laiks sākas tūlīt vai drīz pēc ievēlēšanas, t.i. “tuvākajā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas”. Šajā formulā nekas netika mainīts arī 1997.g., kad Saeima pieņēma Satversmes grozījumus, pagarinot prezidenta (un Saeimas deputātu) amata laiku no trim uz četriem gadiem. Šo Satversmes Sapulces ieviesto nodomu ir sapratuši visu iepriekšējo Saeimu prezidiji un deputāti, sākot ar 1. Saeimu, kas savu pirmo plenārsēdi noturēja 1922.g. 7. novembrī, un tieši nedēļu vēlāk, 14. novembrī, ievēlēja Jāni Čaksti par pirmo valsts prezidentu. Čakste stājās amatā dažas dienas vēlāk, nododot Saeimā svinīgo solījumu. Šo tagad 80 gadus veco konstitucionālo precedentu ir paturējuši cieņā un savā darbībā ievērojuši arī 5., 6. un 7. Saeimas politiķi kopš Latvijas Satversmes atjaunošanas 1993.g. To tagad gatavojas saplēst 8. Saeimas prezidijs un valdošo partiju koalicija.

Valdības partiju koalicijai ir pietiekami balsu Saeimā, lai tā varētu noturēt prezidenta vēlēšanas, kad vien tā grib un ievēlēt kādu kandidātu tā vēlas. Tas, kas šai koalicijai acīmredzot katastrofāli trūkst, ir izpratne par Satversmi un par konstitucionālismu vispār. Satversme nav vienkārši papīra gabals, kur kopā samesti šādi tādi likuma panti. Satversme ir organiski veidots, sistematisks dokuments, kurā ietverti Latvijas valsts iekārtas pamatprincipi. Kā visas konstitūcijas, Satversme tika rakstīta tādēļ, ka Latvijas valsts dibinātāji vēlējās sev un saviem pēcnācējiem radīt iekārtu, kas ieviestu, sekmētu un uzturētu zināmas politiskās vērtības. Visskaidrāk šīs vērtības ir izteiktas Satversmes pirmajos divos pantos: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” un “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Šīs nav tukšas dekoratīvas vai deklaratīvas frāzes. Konspektīvā formā tās izsaka visa pārējā dokumenta jēgu – to, kādēļ mums ir vēlēšanas; to, ka Saeimas locekļi nav valdnieki, bet “priekšstāvji”, kam suverēnā tauta uz noteiktu laiku uzticējusi zināmas uzdevumus; to, ka ministru kabinetam, valsts prezidentam un tiesām savukārt uzticēti zināmi pienākumi, atbildība un ierobežojumi; un tā tālāk un tā joprojām.

Konstitucionālisma vienkāršākā definīcija ir “cieņa pret konstitūciju” – tas ir, cieņa ne vien vārdos, bet cieņa darbos. Atbildība par šo cieņu darbos vissmagāk gulstas uz valsts varas nesējiem – tieši tādēļ, ka viņu rokās ir varas līdzekļi, kurus var lietot saskaņā ar konstitūcijas burtu un garu, bet var arī lietot konstitūcijas pārkāpšanai. Visskaistāk sacerētā konstitūcija ir tukšs papīrs, ja to ignorē vai pārkāpj paši valsts varas nesēji. Varētu domāt, ka šī vienkāršā patiesība ir pati par sevi saprotama cilvēkiem, kuri pieredzējuši Staļina, Hruščova un Brežņeva “konstitūcijas”.

Diemžēl tā nav. Daudzi Latvijas politiķi, žurnālisti un pat juristi uz Satversmi raugās vai nu kā uz mistisku, bet nenozīmīgu simbolu, vai arī kā uz likumu sarakstu – apmēram tādu pašu kā kriminālkodeksu – kur sameklēt sev vai savam klientam izdevīgāko pantu. Tieši tāda uztvere ir pamatā pašlaik valdošo partiju koalicijas nodomam rīkot agras valsts prezidenta vēlēšanas: balsis Saeimā mums ir, kandidāts arī ir, gan jau atradīsim vajadzīgo Satversmes tulkojumu. Daudz labāki nav arī opozīcijas argumenti, kas norāda uz valdības koalīcijas šauri savtīgajiem motīviem, nevis uz konstitucionālo principu pārkāpumu.

Kāds ir šis konstitucionālo principu pārkāpums? Vispirms jāpasaka, kas tas nav. Nav nekāds pārkāpums partijām vai kandidātiem pašiem pieteikt savas kandidatūras valsts prezidenta postenim. Nav pārkāpums valdības koalīcijai apsvērt iespējamos datumus prezidenta vēlēšanām Saeimā. Ir pārkāpums, smags pārkāpums, rīkoties tā, lai kandidātu sarakstu praksē sašaurinātu uz vienu personu. Svarīgākais arguments te nav par Satversmes 35. vai 40. panta tulkošanu. Visas iepriekšējās Saeimas ir rīkojušās saskaņā ar šo pantu vienkāršo tekstu, un tagadējās Saeimas vairākumam nedara godu samocītie argumenti, ar kuriem tas mēģina apiet šos precedentus. Bet īsti svarīgais arguments ir tas, ka valdības koalīcija un Saeimas prezidijs ir nolēmuši vērsties pret pašu būtiskāko principu – tas ir, Satversmes 1. pantu, kas nosaka, ka Latvija ir demokrātiska republika. Kā deputāts Kariņš ir skaidri teicis, agro valsts prezidenta vēlēšanu nolūks ir radīt situāciju, kur tikai vienam noteiktam kandidātam ir iespēja tikt ievēlētam. Vienalga, kā mēs izprotam vārdu “demokrātisks”, šādas situācijas apzināta radīšana nekad nebūs attaisnojama vai saskaņojama ar šo Latvijas Satversmes pamatprincipu.

Nav saprotams, patiešām nav saprotams, kādēļ vispār šāds gājiens ir vajadzīgs. Nevienam politiķim, nevienam pilsonim Latvijā nav šaubu par Vairas Vīķes Freibergas popularitāti. Nevienam nav šaubu par viņas izcilajiem panākumiem reprezentējot Latviju startautiskos forumos. Gandrīz visas Saeimā pārstāvētās partijas ir izteikušas atbalstu viņas otrreizējai ievēlēšanai valsts prezidenta amatā. Nav nekāda iemesla domāt, ka šī atbalsta nebūs arī pēc diviem vai trim mēnešiem. Tad kādēļ vajadzīgas šādas konstitucionāli visaugstākā mērā apšaubāmas agrās vēlēšanas? Un kādēļ vajadzīgs radīt iespaidu – gribētu vai negribētu – ka pašreizējiem valsts varas nesējiem Latvijas Satversmes pamatprincipi ir vienaldzīgi?

Vēl, protams, nekas nav noticis, vēl tikai pieteikts nodoms. Vai varam vēl cerēt, ka arī nenotiks?

2003.g. 5. martā

Kas jauns Latvijā?