Nevienam nav šaubu, ka ASV un Anglijas bruņotie spēki izpildīs savu militāro uzdevumu – sakaut Irākas armiju un sagraut Sadama Huseina režīmu. Atliek vienīgi cerēt, ka tas notiks ātri un ar minimāliem cilvēku un materiāliem zaudējumiem. Latvijai un visai pasaulei svarīgais politiskais jautājums ir, kas notiks pēc tam.

Latvijas valsts pirmo reizi kopš 1920.g. ir kara stāvoklī. Otrā pasaules kara laikā Latvija, protams, piedzīvoja visas kara briesmas, bet tā bija okupēta, nevis karojoša valsts. Tagad, 2003.g. martā, valdības lēmums piedāvāt atbalstu Amerikas vadītajai aliansei pret Irāku padara Latviju līdzatbildīgu par karu – un par mieru. Protams, nav jēgas pārspīlēt Latvijas lomu un atbildības mērogus, un tāpat nav prātīgi šajā brīdī debatēt par valdības lēmuma iemesliem un lemšanas procesiem. To varēsim darīt pēc kara – un debatējamā tur būs daudz. Bet neatliekami gan ir jādomā par to, kas būs tālāk.

Mēs nevaram šodien pareģot kara gaitu, tā postījumu un zaudējumu lielumus – šo rindu rakstīšanas brīdī ir tikai piecas dienas kopš kara sākuma – un kara gaita arī ietekmēs nākotni. Bet pirmskara notikumi pēdējā pusgadā jau ir iezīmējuši dažas pēckara pasaules politikas kontūras. Starptautiskās attiecības un organizācijas pēc Irākas kara būs citādas – jau tagad ir citādas – nekā pirms tā, un Latvijai būs jādzīvo šajā jaunajā iekārtā. Kāda būs šī “jaunā iekārta”? Pirmkārt, šajā iekārtā vairs nebūs – vismaz ilgāku laiku nebūs – tāda mums ierasta vienība, kā “Rietumi”. Tās vietā būs divi, varbūt trīs, valstu bloki – Amerikas Savienotās Valstis, reizēm kopā ar Angliju un pāris citām Eiropas valstīm; Francijas-Vācijas bloks, ar dažām citām Rietumeiropas valstīm; un varbūt nenoteikts, plūstošs, dažu mazāko Rietumeiropas valstu grupējums. Otrkārt, jaunajā iekārtā saglabāsies veco organizāciju nosaukumi “Apvienotās Nācijas” (ANO), “Ziemeļatlantijas Līguma Organizācija” (NATO) un “Eiropas Savienība” (ES), bet to darbībā būs jārēķinās ar nupat minētajiem blokiem un citām Irākas kara sekām.

Latvijai šajā jaunajā iekārtā būs steidzami jāmācās izvērtēt savas intereses un aizstāvēt tās apstākļos, kas tagad būs daudz sarežģītāki nekā agrāk. Brīdinājumu netrūkst jau pēdējo dažu nedēļu notikumos. Kad prezidenta Buša valdība sāka aktīvi meklēt diplomātisku pretsvaru Francijas un Vācijas nostājai Irākas jautājumā, Latvija un citas NATO kandidātvalstis (un jaunās dalībvalstis Polija, Čehija un Ungārija) atsaucās ar atbalsta deklarācijām ASV politikai. Citos apstākļos šādas deklarācijas būtu “pieņemtas zināšanai” – ar pateicību no ASV puses, un varbūt ar aukstu klusumu no tām valstīm, kas neatbalsta ASV. Šoreiz tā nenotika. ASV aizsardzības ministrs Ramsfelds uzslavēja “jauno Eiropu” par tās nostāju, un “vecās Eiropas” pārstāvis prezidents Širaks nevien publiski izbāra Austrumeiropas valdības par “neuzvedību”, bet arī piedraudēja apturēt viņu uzņemšanu Eiropas Savienībā. Cik reāls izrādīsies šis drauds, vēl nav zināms. Der tomēr atcerēties, ka cits Francijas prezidents, Šarls de Golls, 1963.g. uzlika savu veto Anglijas līdzdalībai ES – galvenokārt tādēļ, ka viņš uzskatīja Angliju par pārāk cieši saistītu ar ASV.

Cita sadursme jau ir ceļā. Nupat 21. martā noslēgtā ES Briseles galotņu konference bija iecerēta kā forums par Eiropas ekonomijas nākotni, bet tā pārvērtās arī par Irākas kara diskusiju, reizēm ar nediplomātiski indīgām runām un paziņojumiem presei. Noslēgumā ES valdību vadītāji Irākas jautājumā vienojās tikai par rezolūciju, kas paredz, ka Irākas pārvaldīšana pēc kara jānodod Apvienoto Nāciju ziņā. Rezolūcijai pievienojās ES kandidātvalstis, arī Latvija, kuru pārstāvēja premjers Einārs Repše. Nav grūti iedomāties, kā uz šo ES padomu reaģēs Buša valdība – pēc tam, kad Francija bija nobloķējusi ANO Drošības padomes rīcību un kad ASV un Anglijas karaspēks būs iekarojis Irāku, protams, bez ES palīdzības. ASV valdība jau kara pirmajās dienās ir pateikusi, ka okupācijas armijai būs jāpaliek Irākā līdz tam laikam, kamēr situācija nostabilizēsies un pārvaldi varēs nodot pašiem irākiešiem, un ka ANO varētu būt svarīga loma – humanitārās palīdzības sniegšanā.

Irākas karš un ar to saistītie notikumi ir iemetuši smagu jautājuma zīmi arī NATO dalībvalstu turpmākajās attiecībās. Jau tajā pašā Briseles sanāksmē Francija, Vācija un Beļģija paziņoja, ka tās noturēs atsevišķu apspriedi par to, kā stiprināt “Eiropas pašas” aizsardzības spēkus. Augsts Anglijas diplomāts, komentējot šo paziņojumu, ironiski vaicāja, kāda varētu būt Eiropas aizsardzība, kas “bāzēta uz Beļģiju”, bet kur nav Anglijas līdzdalības. Šis ir tikai viens simptoms daudz plašākai krīzei NATO valstu attiecībās. No NATO 19 dalībvalstīm, tikai deviņas ir izteikušas atbalstu ASV un Anglijas karam pret Irāku – desmit, ja skaita Turciju. Bet kā skaitīt Turciju? Neraugoties uz gadiem ilgo ASV atbalstu Turcijas cerībām iestāties ES, neraugoties uz sešiem miljardiem dolāru, ko ASV tai piedāvāja, Turcija noraidīja amerikāņu karaspēka virzīšanos caur tās teritoriju uz Irāku. Pat atļauja ASV gaisa spēkiem pārlidot Turcijas teritoriju tika izkaulēta ar lielām grūtībām. Daži Buša valdības vīri to visu uzskata gandrīz par nodevību. Turcijas politiķi saka, ka demokrātiskā valstī, kur vairāk nekā 90 procentu pilsoņu ir pret Irākas karu, viņiem jārespektē tautas griba.

Latvijas valdība līdz šim varēja pieņemt, ka abas lielās mūsu ārpolitikas prioritātes – līdzdalība ES un līdzdalība NATO, ir savstarpēji saderīgi, saskaņojami uzdevumi. Abi joprojām būtu jāuzskata par prioritātēm, bet tagad gan jācer, ka gudras galvas Ārlietu ministrijā, Aizsardzības ministrijā un Saeimā jau steidzami pēta un plāno, ar kurām valstīm un kādos jautājumos vislabāk sadarboties nākotnē, un kā rīkoties, ja jāizdara izvēles, iespējams, nepatīkamas izvēles. Jācer arī, ka šādi plāni drīz tiks nodoti sabiedrības zināšanai un spriedumiem, jo nevien valdība, bet visa Latvija dzīvos citādā starptautiskā pasaulē nekā pirms Irākas kara.

Jānis Peniķis