Lai pareizi izprastu patreizējā kara pret Irāku dziļākos cēloņus un mērķus, jāatceras Rietumu koloniālisma vēsture Tuvajos Austrumos.

Līdz Pirmajam pasaules karam gandrīz visas arābu, persiešu un kurdu apdzīvotās teritorijas atradās Osmaņu impērijas sastāvā, taču ne kā Turcijas kolonijas rietumu izpratnē. Patreizējās Irākas reģionu tolaik dēvēja par Mezopotāmiju, un tas bija sadalīts trijās administratīvās vienībās: Bagdādes, Mosulas un Basras apgabalos. Basras apgabalā ietilpa arī patreizējā Kuveita. Pēc ar rietumu masoniskajām aprindām saistīto jaunturku revolūcijas 1908. gadā arābu teritorijās tika ieviestas rietumu parauga reformas un sākta iedzīvotāju pārturkošana, kas izraisīja vietējo tautu pretestību. Ap to pašu laiku reģionā sāka ienākt lielas rietumu investīcijas. Sevišķi par ietekmi ar naftu un citiem izrakteņiem bagātajā apgabalā cīnījās Lielbritānija, Vācija un Francija. Persiešu teritorijā (patreizējā Irānā) savas intereses centās nostiprināt arī Krievija. Patreizēja Kuveitas teritorija par britu protektorātu kļuva jau 1899. gadā, un tikai 1961. gadā šī britu kolonija ieguva formālu neatkarību. Šī rosība pakāpeniski noveda pie Pirmā pasaules kara.

Pasaules karā Otomaņu impērija nostājās Vācijas un Austroungārijas pusē, bet Antantes galvenās valstis bija Lielbritānija, Francija un Krievija, vēlāk arī ASV. Izmantojot arābu, persiešu un kurdu neapmierinātību ar jaunturku režīmu, briti un francūži šīs tautas kūdīja uz sacelšanos, solot pēc kara tām piešķirt neatkarību. Šādi solījumi tika doti gan arābiem, gan kurdiem, gan persiešiem. Šajos apgabalos ienāca britu un franču karaspēks, kas ar vietējo iedzīvotāju palīdzību patrieca turku administrāciju. Taču slepenībā 1916. gada maijā starp Angliju un Franciju tika noslēgts t.s. Sykes-Picot pakts, kas reģionu sadalīja britu un franču ietekmes sfērās. Bez tam 1917. gadā Lielbritānijas valdība nāca klajā ar t.s. Balfūra deklarāciju, kas atbalstīja Izraēlas valsts izveidi Palestīnas teritorijā. Šo Lielbritānijas plānu sekas jo smagi jūtamas līdz pat mūsdienām.

Līdz ar to pēc kara ar Nāciju līgas atbalstu reģions mākslīgi tika sadalīts vairākās valstīs, bet Lielbritānijai un Francijai tika piešķirts mandāts šo mākslīgo valstu pārvaldīšanai. Tikai tad uz kartes parādījās mums pazīstamās valstis: Irāka, Irāna, Sīrija, Jordānija, Palestīna u.c. Bez tam robežas tika novilktas tā, ka arābi atradās dažādās valstīs, kurdi tika sadalīti starp Irāku, Irānu, Sīriju un Turciju, Turcijai tika arī senā sīriešu galvaspilsēta, Kuveita tika norobežota no savas tautas brāļiem Irākā, lai gan sākotnēji ietilpa Irākas sastāvā. Jaunās robežas sašķēla arī reliģijas, piemēram, daļu persiešiem piederīgo šiītu tika iedalīti Irākai, kas pavēra milzīgas manipulācijas iespējas (“skaldi un valdi” politika). Visvairāk dažādu nemieru organizēšanai tika izmantoti starp vairākām valstīm sadalītie kurdi, kas pēc izcelsmes ir tuvi persiešiem. Solījumi par neatkarības piešķiršanu tika aizmirsti, toties iekarotajās teritorijās dibinājās britiem, francūžiem un amerikāņiem piederošas naftas kompānijas, nostiprinājās britu un franču karabāzes, tika iecelti britiem un frančiem lojāli karaļnami un despotiski režīmi, kuri balstījās galvenokārt uz britu durkļiem. Piemēram, ASV un Lielbritānijas atbalstītajā Kuveitā vēl mūsdienās saglabājusies vergu tirdzniecība. Līdz mūsdienām Francijas iespaids Tuvajos austrumos ir gandrīz izzudis, bet briti ir apvienojuši spēkus ar ASV un Izraēlu.

Mākslīgi sadalītajai arābu tautai britu uzkundzēšanās nekad nebija pieņemama, tāpēc kopš 1920. gada briti jau vairākkārt ir šturmējuši gan Basru, gan Bagdādi, ik pēc laika Irākas tauta pret kolonizatoriem sacēlās. Tāpēc 1932. gadā Lielbritānija bija spiesta formāli atzīt Irākas neatkarību, bet bez Kuveitas provinces, kas arvien palika britu kolonija. Irākas tronī briti atstāja sev lojālo karali Gazi, kas ar Lielbritāniju noslēdza Savienības un aizsardzības līgumu, kas paredzēja britu kara bāzu palikšanu Irākā un diktēja Irākas ārpolitiku. Irākas naftas bagātības sāka ekspluatēt Irākas naftas kompānija, kas piederēja Royal-Dutch Shell, The Anglo-Persian Oil Company, dažām Francijas naftas kompānijām un amerikāņu The Standard Oil . Šīs kompānijas saņēma lielāko peļņas daļu, atlikumu atstājot Irākas karaļnamam un šauram vietējo aristokrātu slānim. Tikai 1951. gadā tika panākts līgums, kas Irākai ļāva saņemt 50% naftas eksporta peļņas, no kuras daļa nonāca Irākas attīstības aģentūras rīcībā un tika izmantota valsts infrastruktūras celtniecībā. Parastie irākieši dzīvoja nabadzībā un analfabētismā, bet pie varas esošos britu pakalpiņus neieredzēja. Ar to izskaidrojama vēlākā Irākas karaļa nogalināšana.

1950. gados visā arābu pasaulē sākās organizēta pretestība kompradoru režīmiem. Veidojās arābu vienotības un sociālā taisnīguma ideoloģija. Spilgtais šīs kustības vadītājs bija pirmais Ēģiptes republikas prezidents Gamals Abdels Nasers, kas 1952. gada jūlijā ar brīvo virsnieku atbalstu bez upuriem veica valsts apvērsumu, kas pavēra ceļu pilnīgai Ēģiptes neatkarībai un plašai attīstības programmai. Nasera varoņdarbs iedvesmoja visus arābus, dzima daudzi arābu apvienošanas projekti, kurus Rietumu pretestības dēļ neizdevās īstenot līdz galam. Pēc Nasera parauga sekoja nevardarbīgs apvērsums Lībijā un citās arābu valstīs.

Savukārt Sīrijā un Irākā nacionālo atbrīvošanos vadīja Nasera kustībai ideoloģiski radniecīgā Arābu Sociālistiskā atdzimšanas partija jeb Ba’th, kurai gan nebija nekāda sakara ne ar marksismu, ne komunismu. Ba’th pamatideja ir arābu vienotība un atbrīvošanās no Rietumu koloniālisma. Partijas programma paredzēja zemes reformu parasto iedzīvotāju interesēs, dabas bagātību un transporta koridoru nacionalizāciju, oligarhiskās pārvaldes sistēmas likvidāciju, runas un apvienošanās brīvību, izglītību un veselības aprūpi visiem un citas demokrātiskas reformas. Ba’th politikas ietvaros palielinājās valsts loma ekonomikas attīstībā, sākās plaši attīstības projekti, tika nojauktas barjeras starp reliģiskiem novirzieniem un nacionālām minoritātēm, kas tām ļāva piedalīties valsts pārvaldē. Piemēram, Irākā Ba’th partija pilnīgi likvidēja analfabētismu, veicināja mazo uzņēmēju kooperēšanos, uzņēmumu akciju nonākšanu strādājošo rokās. 1970. gadā Ba’th partija piešķīra autonomiju kurdiem, kas kurdiem ļāva piedalīties valsts pārvaldē un savu valodu lietot kā oficiālo Irākas valodu. Tiesa, 1974. gadā Irānai izdevās Irākas ziemeļos izraisīt kurdu sacelšanos, kas autonomijas projektam lielā mērā pārvilka strīpu. Bet galvenais, ko Ba’th partijai nevarēja piedot rietumi, bija visas Irākas naftas rūpniecības nacionalizācija, kas noritēja no 1972. līdz 1975. gadam. Nu visa peļņa no naftas palika pašā Irākā un kalpoja tās attīstībai. Savukārt Ēģiptes prezidents Nasers nacionalizēja britiem un francūžiem piederējušo Suecas kanālu, kas izraisīja kārtējo karu Tuvajos austrumos. Visas atbrīvotās arābu valstis krasi nostājās arī pret Izraēlas ekspansiju uz palestīniešu rēķina. Tikai Nasera mīklainā nāve 1970. gadā pārvilka svītru daudziem tālejošiem arābu plāniem, jo nākamais Ēģiptes prezidents Anvars Sadats bija noskaņots prorietumnieciski.

Cīņa pret rietumu koloniālismu bija ļoti sarežģīta, jo tajā savu apsvērumu dēļ aktīvi iesaistījās arī PSRS, atbalstot kompartiju ietekmes augšanu un pat komunistiskus apvērsumus pakļautajās zemēs. Zīmīgi, ka sākotnēji arābu atbrīvošanās kustība lielas cerības lika uz ASV atbalstu. Tam bija divi galvenie iemesli: 1) ASV pati bija kādreizējā britu kolonija, kas sekmīgi atbrīvojusies no britu kundzības; 2) ASV administrācija pēc Otrā pasaules kara flirtēja ar atbrīvošanās kustībām un bieži vien diplomātiski nosodīja Lielbritānijas un Francijas koloniālos nodomus. Tāpēc daudzi arābu līderi, t. sk. Sadams Huseins, savulaik bija lieli Amerikas draugi un sabiedrotie. Viņi pilnīgi neitralizēja kompartiju ietekmi arābu valstīs. Taču drīz vien izrādījās, ka ASV neinteresē arābu brīvība, bet interesē šīs tautas dabas bagātības un ģeopolitiskais stāvoklis, tāpēc tā sāka aktīvi ieņemt spēku zaudējušās britu impērijas vietu Tuvajos austrumos. ASV arvien aktīvāk un nekaunīgāk iejaucās arābu iekšējās lietās. Tā 1953. gada augustā ar CIP palīdzību tika gāzts demokrātiski ievēlētais Irānas prezidents Mohamads Mosade, kurš bija izcils sociālais reformators, Irānas naftas rūpniecības un citu stratēģisko nozaru nacionalizētājs, grandiozu attīstības projektu īstenotājs. Mosade vietā ar ASV kara lidmašīnu Irānā atgriezās proamerikāniskais šahs, kas ar teroru pārvaldīja Irānu līdz 1979. gadam, kad šaha teroru nomainīja islāma fundamentālistu terors. Tikai pēc sāpīgas vilšanās ASV administrācijas politikā brīvību mīlošās arābu valstis kļuva par PSRS sabiedrotajām, bet uz saviem, nevis PSRS noteikumiem.

Mēs nenonāksim pie patiesības, ja notikumus Tuvajos austrumos mērīsim ar savu vai amerikāņu propagandas olekti. Piemēram, mūsu avīzes ik dienas apgalvo, ka Sadams Huseins ir asinskārs diktators, Staļinam vai Hitleram līdzīgs despots, neprognozējams drauds visai pasaulei. Viņš tiek vainots karu izraisīšanā, savu iedzīvotāju indēšanā, masu iznīcināšanas ieroču ražošanā u. tml. Tomēr vēstures fakti liecina par pretējo. Jau minēju, ka tieši Huseins piešķīra plašu autonomiju Irākas kurdiem. Taču Amerikai paklausīgais Irānas šahs finansēja kurdu un šiītu (šiīti ir valdošais islāma novirziens Irānā) bruņoto vienību sacelšanos pret Irākas valsti. Kā tādos apstākļos bija jārīkojas Huseinam? Kā Brīvības cīņu laikā (1919-1921) pret komunistiem un Vācijas algotņiem rīkojās Latvijas armija?

Tieši Huseins vienojās ar Irānas valdību par nenoregulētajiem robežas strīdiem, 1975. gadā Alžīrā parakstot ar šahu līgumu, kas paredzēja daudzu strīdīgo teritoriju atdošanu Irānai. Tas bija labas gribas žests, kas, ja to novērtētu abas puses, nodrošinātu labas kaimiņattiecības. Patiešām uz kādu brīdi Irāna pārtrauca kurdu bruņošanu un atbalstīšanu Irākas teritorijā. Bet 1979. gadā Irānas šahs tika gāzts un varu pārņēma Irānas šiītu garīgais vadītājs ajatolla Ruolahs Homeini. Lai gan savulaik šaha vajātajam Homeini Irāka bija piešķīrusi politisko patvērumu, pēc nākšanas pie varas Homeini sāka izturēties izaicinoši un naidīgi. Lai gan Sadams Huseins viens no pirmajiem atzina jauno Irānas valdību, Homeini paziņoja, ka Irāna nolēmusi eksportēt savu revolūciju uz citām islāma valstīm, turklāt tieši Irāka ir to valstu saraksta galvgalī, kuras režīms jāgāž, lai nodibinātu Irānas šiītu parauga teokrātisko diktatūru (jāpiezīmē, ka Irāka ir laicīga valsts, kurā dominē sunītu novirziena islāms). Bez tam Irāna turpināja okupēt tās teritorijas, kuras saskaņā ar 1975. gada līgumu pienācās Irānai. Homeini atsāka kurdu un Irākas šiītu apbruņošanu un provocēja bruņotas sadursmes uz kopējās robežas. Kas atlika Huseinam? Viņš bija spiests anulēt 1975. gada starpvalstu līgumu un 1980. gada 21. septembrī pavēlēja savai armijai iebrukt Irānā. Tā paša gada 28. septembrī ANO Drošības padome pieprasīja pārtraukt kara darbību un robežstrīdu noregulēt sarunu ceļā. Sadams Huseins piekrita pildīt ANO rezolūciju, ja to pašu darīs Irāna, bet Irāna šo rezolūciju noraidīja. Līdzīgi rezultāti bija citām ANO rezolūcijām. Tā turpinājās abas puses novājinošs karš, kas beidzās tikai 1990. gadā.

Karojot ar teokrātisko Irānas režīmu, Sadams Huseins faktiski aizsargāja arī citas arābu valstis, kurām Irāna draudēja ar savas revolūcijas eksportu. Taču šo valstu atbalsts Irākai bija minimāls. Tādas naftas eksporta valstis kā Kuveita aprobežojās tikai ar kredītu izsniegšanu Irākai. Līdz ar to pēc 9 gadus ilguša kara Irāka palika izpostīta un iedzīvojusies lielos parādos. Zīmīgi, ka kredītus un ieročus Irākai deva arī ASV un PSRS, turklāt slepus ASV ieročus piegādāja arī Irānai. ASV Irākai un Irānai piegādāja arī ķīmiskos ieročus, kurus abas puses izmantoja savā karadarbībā. Patreizējais ASV aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds personīgi ieradās Bagdādē un TV kameru priekšā draudzīgi sveica Sadamu Huseinu.

Nu Irākai nācās saviem spēkiem ne tikai atjaunot savu tautsaimniecību, bet arī maksāt ārējos parādus, kas radās kara laikā. Visvieglāk to bija izdarīt no naftas tirdzniecības ieņēmumiem. Bet kā rīkojās Lielbritānijai un ASV uzticīgais Kuveitas emīrs, kuru tikko Sadams bija nosargājis no Irānas revolūcijas eksporta? Kuveita un Apvienotie Arābu Emirāti, pārkāpjot OPEK noteiktās eksporta kvotas, pārpludināja pasaules naftas tirgu, ar to nositot naftas cenu, līdz ar to samazinot Irākas ieņēmumus no naftas tirdzniecības un spējas kārtot savas kredītsaistības. Bez tam Kuveita naftu sāka pumpēt no Rumailas atradnēm, kas atradās uz Irākas-Kuveitas robežas un par kuru kopēju izmantošanu vēl nebija panākta vienošanās. Faktiski Kuveita zaga Irākas naftu. Irāka pieprasīja, lai Kuveita pārtrauc šos pārkāpumus un pārskata Irākas parādsaistības. Tiešās sarunas starp Irākas un Kuveitas valdību sākās 1990. gada jūlijā, taču nedeva rezultātus. Tikmēr audiencē pie Huseina pieteicās ASV vēstniece Irākā Eiprila Glāspija. Kad Huseins jautāja par Amerikas reakciju uz iespējamo Irākas iebrukumu Kuveitā, Glāspija atbildēja, ka ASV to uzskata par reģionālu konfliktu un abu valstu iekšēju lietu, kurā Amerika neiejauksies. Tā, saņēmis ASV atbalstu, Huseins 1990. gada 2. augustā pavēlēja sākt uzbrukumu Kuveitai. Tātad no Amerikas puses tas bija diplomātisks slazds, kurā Huseins diemžēl iekrita. Vēlāk ASV atteicās no jebkādām sarunām ar Irāku, bet gatavojās Pirmajam Persijas līča karam.

Pirmā Persijas līča kara laikā ASV ar sabiedrotajiem ne tikai uzbruka Irākas armijai, kura pat īpaši nepretojās, bet metodiski iznīcināja vēl atlikušo Irākas infrastruktūru un ražotnes. Jau padevušās un no Kuveitas atkāpušās Irākas armijas daļas tika brutāli iznīcinātas bez jebkādas militāras nepieciešamības, iedvešot irākiešiem bailes un pārkāpjot visas iespējamās Ženēvas konvencijas. Vienlaikus amerikāņi apbruņoja kurdus un šiītu grupējumus, lai tie saceltos pret Huseina režīmu, bet tūlīt pat ļāva Irākas karaspēkam šo sacelšanos apspiest. Pēc tam ar ANO starpniecību ASV lika Irākai atbruņoties un ieviesa smagas ekonomiskās sankcijas, no kurām 12 gadu laikā miruši vairāk nekā 2,5 miljoni irākiešu, pārsvarā bērni. Tas ir mērķtiecīgs Irākas tautas genocīds un valsts terorisms, kas salīdzināms ar holokostu. Tā mērķis ir brīvību mīlošās Irākas tautas garīga salaušana un pakļaušana ASV gribai, lai Irāku un citas arābu valstis atkal pārvērstu par rietumu kolonijām.

Neviens cilvēks nav ideāls un pilnīgs, arī Sadams Huseins. Katram var gadīties kļūdas, bet nevar noliegt, ka viņa nodomi bija un ir labi. Jāņem vērā, ka Irākas vadītājam jādarbojas ekstremālos un gandrīz totāla naidīga ielenkuma apstākļos, kur ne viss paveicams ar samta cimdiem. Tomēr, raugoties no stratēģiskā viedokļa, Sadams Huseins un Irāka kopumā atkal ir arābu brīvības un antikoloniālisma frontes pašā avangardā. Irāka nenobijās no milzīgā pārspēka, no tādas militārās mašinērijas, kāda cilvēces vēsturē nav vērsta ne pret vienu valsti. Pat Sadama Huseina pretinieki un nelabvēļi ir spiesti atzīt, ka mieru, brīvību un cilvēka cieņu apdraud Amerika, nevis Huseins. Aiz Huseina ir “Civilizācijas šūpuļa” (arī tā pamatoti tiek dēvēta Irāka) astoņus tūkstošus gadu krātais kultūras mantojums, pret kuru vērsies Amerikas kovboju lopiskais barbarisms un kārtējās impērijas pasaules iekarošanas plāni. To, ko tagad ASV dara Irākā, var salīdzināt tikai ar līdzīgiem postījumiem, ko 1258. gadā “Civilizācijas šūpulim” nodarīja tatāru mongoļu ordas Čingishana pēcteča Hulaguhana vadībā (Čingishans tulkojumā nozīmē “pasaules iekarotājs”).

Tagad pat naivajiem paliek skaidrs, kura valsts izmanto masu iznīcināšanas ieročus (starptautisko konvenciju aizliegtās “ķekaru bumbas”, trīs-četru tonnu smagos “bunkuru grāvējus”, radioaktīvos urāna lādiņus u.c.), kura valsts iznīcina ūdensvadus, kas domāti tuksneša vidū uzceltu pilsētu apgādei, kura valsts bombardē pārtikas noliktavas Basrā un Bagdādē, kura valsts arestēja jau Irākas nopirktos pārtikas un medikamentu krājumu, kura valsts pārējām diktē, kas tām jādara, kura valsts apdraud visu pasauli. Un šī valsts nav Sadama Huseina pārvaldītā Irāka. Iespējams, ka tieši šī pēdējā britu un ASV zvērība beidzot liks apvienoties sašķeltajām arābu, kurdu, persiešu un citām tautām. Amerikas vadītāji savā augstprātībā, atriebībā un lepnībā ir zaudējuši pēdējo saprātu un elementāru mēra izjūtu. Viņi patiešām noticēja pašu izdomātajai propagandai, ka arābu tautas to tik vien dara kā gaida amerikāņu “atbrīvotāju” tankus, lai tos bučotu un svaidītu ar mirrēm (līdzīgi sasapņojušies bija PSRS vadītāji pirms uzbrukuma Somijai 1939. gadā). Vašingtonas “vistu vanagi”, kuri paši savulaik izvairījās no dienesta armijā, bet nu sūta nāvē savus līdzpilsoņus, vēl nenojauš, ka ar šo karu ir parakstījuši nāves spriedumu savai impērijai un “Jaunā Amerikas laikmeta” (The New American Century) pasaules iekarošanas plāniem. Jā, varbūt viņu algotņiem (tā nav tautas armija) izdosies sakaut Irākas karaspēku, varbūt viņi uzmetīs Bagdādei dažas atombumbas, bet viņi jau ir zaudējuši karu par pasaules tautu dvēselēm un sirdīm. Pretestība Amerikas un britu hegemonijai lēni, bet neapturami pieaugs, līdz anglosakšu algotņu ordas iestigs nebūtības purvā.

Kāpēc kļuva iespējama tāda varonīga Irākas tautas pretestība neizmērojamajam pārspēkam, ko var salīdzināt ar Dāvida cīņu pret Goliātu? Tāpēc, ka irākieši līdz šim ir pasargāti no Holivudas stila virtuālajām izvirtībām, tāpēc, ka irākieši vēl arvien savu dzīvi cenšas saskaņot ar Dievu. Irākā nav kazino, nav alkoholisma, nav narkomānijas, nav bezdievības, nav tukšas izpriecu industrijas, nav ģimeņu un sabiedrības krīzes, nav egoisma, nodevības un alkatības kulta. Irākā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir jaunāki par 18 gadiem, tā ir augoša un optimistiska nācija, ko nav skārusi rietumu postkristiānisma nāves un perversiju kultūra. Tieši šīs vērtības Amerika Irākai grib atņemt. Viņi grib izģērbt irākiešu sievietes un pataisīt tās par lētām prostitūtām, viņi grib svēto Bagdādes zemi apgānīt ar saviem makdonaldiem, kazino, naudas mainītavām, reklāmām un sarkano lukturu geto rajoniem. Irākas vīriešus viņi grib pārvērst par narkotirgoņiem, algotiem bandītiem, garīgiem un intelektuāliem prostitūtām, savu nacionālo interešu iztirgotājiem, kādi pašlaik dominē arī Latvijas politikā un ekonomikā. Cīnoties pret ASV sātanisko nezvēru, Irākas tauta aizstāv arī mūs, dod cerības, ka arī Latvijā kādreiz var iestāties patiesi jaunie laiki, nevis šī lētā imitācija. Iespējams, ka sākusies arī visas rietumu civilizācijas sašķelšanās: nolemtajos ASV administrācijas atbalstītajos un uz izdzīvošanu orientētajos rietumos, kas spēs atdzīvināt kristietības un cilvēkmīlestības tradīcijas. Tas nu būtu jāsaprot katram, ja gribam saviem bērniem atstāt cilvēku un tautas cienīgu valsti. Pašlaik jāatzīst, ka Latvija ir tikai rietumu kolonija, kuras Amerikai pakalpīgā vadība ir burtiski apslacījusi savas rokas irākiešu aisinīs. Diez vai Amerika uzdrīkstētos sākt šo karu, ja tai neatrastos tādi iztapīgi atbalstītāji kā Latvijas prezidente un valdība, kurus Amerika dēvē par “Gribošo koalīciju” (Coalition of Willing), bet pretkara kustības sauc par “ Nogalinošo koalīciju” (Coalition of Killing).