Diena 04/12/03

Nelielā Amerikas Austrumkrasta pilsētiņā ir Ciltvairas iela - nosaukums tai dots, godinot Latvijas flotes kuģi ar tādu pašu nosaukumu. Pie mums labākajā gadījumā Ciltvairas vārdu zina tikai vēstures entuziasti. Tomēr notikumi, kuros pirms vairāk nekā pusgadsimta iekūlās daži pirmskara Latvijas tvaikoņi, ir vienlīdz interesanti un traģiski.

Lēnām ar knapi astoņu mezglu ātrumu Ciltvaira pa lielajiem viļņiem slīdēja uz dienvidiem. Bija otrā diena reisā no Norfolkas uz Savanu. Kuģis nebija maskēts un ieturēja taisnu kursu, nevis zigzagā, kas palīdzētu izvairīties no zemūdenēm. To nebija pieprasījusi jūras kara flote Norfolkā.

Kara pirmajās nedēļās ASV floti bija pārņēmusi slepenības psihoze, tālab informācija par nacistu zemūdeņu izvērstajām neierobežotajām medībām tika slēpta pat no tiem, kam tā bija visvairāk vajadzīga. Pirms iziešanas no Norfolkas Ciltvairas vadība nesaņēma nekādus brīdinājumus par daudzajiem kuģiem, kas tikko nogremdēti pie Karolīnas krastiem, taču tieši tur bija jādodas Ciltvairai. Pirms dažām stundām bija sašauti divi sabiedroto kuģi, uz viena no kuriem gāja bojā gandrīz visa komanda - 42 no 46 jūrniekiem. Ugunsgrēks uz otra - tankkuģa pieņēmās spēkā.

Ausa 1942.gada 19.janvāra rīts. Uz Ciltvairas sākās tā dēvētais suņa laiks jeb visgrūtākā sardzes maiņa. Lielākā daļa no 32 apkalpes locekļiem gulēja.

Latvijas kuģa kurss nepielūdzami tuvojās nacistu U-123. Uz zemūdenes to zināja. Uz Ciltvairas - ne.

PĒDĒJĀ SARDZE

Pulksten 4.03 torpēda ietriecās Ciltvairas kreisajā bortā gandrīz tieši vidū. “Pieraksti: vēl viens,”400 metru attālumā no Ciltvairas un piecus metrus zem okeāna virsmas savam palīgam teica nacistu zemūdenes kapteinis.

Caursitusi bortu, torpēda uzsprāga mašīntelpā. Divi kurinātāji gāja bojā, sardzes mehāniķi Miķeli Sniķeri smagi ievainoja šķembas un izplūdušais tvaiks. Pa pusotru metru lielo caurumu sāka gāzties melns ūdens. Dzinējs apstājās, nodzisa elektrība. Tumšajās kajītēs skanēja kliedzieni: “Mums trāpījusi torpēda!”

Radists Rūdolfs Musts mēģināja nosūtīt SOS signālu - bez rezultātiem, jo nebija elektrības. Radista kajītes durvis sprādziena dēļ bija iestrēgušas. Bija tumšs, visapkārt karsti tvaiki. Radists galu galā paspēja atlauzt durvis un uzskriet uz klāja pie glābšanas laivām.

Arī uz klāja valdīja īsta elle. Pelēkās debesis ar žilbinoši baltām līnijām pāršķēla signālraķetes. Smagi sašautais kuģis brakšķēja un šņirkstēja, kauca vējš, puskailajiem jūrniekiem virsū šļācās aukstas ūdens bangas. Un cauri tam visam bija dzirdamas skumjās kuģa suņa Plušķa gaudas.

Kapteinis Kārlis Šķērbergs un vecākais mehāniķis Kārlis Seržants vadīja laivu nolaišanu. Lielāko no tām bija sabojājis sprādziens. Kuģis stingri sagāzās uz kreiso pusi, gandrīz neiespējami bija nolaist divas lielākās labā borta laivas.

Tomēr Ciltvairas jūrniekiem izdevās nolaist divas mazākās. Kapteinis iekāpa vienā no tām, pirms tam tur ieceļot ievainoto mehāniķi un “jaunākos ekipāžas locekļus”- Plušķi un kuģa kaķi Brisku.

Mētājoties divmetrīgajos viļņos, laivas airējās prom no kuģa.

BRĪVPRĀTĪGIE ATGRIEŽAS

Taču Ciltvaira atteicās mirt. “Kad mēs ieraudzījām, ka kuģis nav nogrimis, viena no laivām atgriezās, lai paņemtu kuģa dokumentus, apģērbu un uzvilktu mastā SOS signālkarogu,”pēc tam stāstīja viens no jūrniekiem.

Ap septiņiem rītā, gaismai austot, pie Ciltvairas pienāca pirmais sabiedroto kuģis - tankkuģis ar Norvēģijas karogu. Tas no laivām uzņēma jūrniekus. Jau būdams drošībā, kapteinis Šķērbergs izlēma atgriezties savā kuģī, aicinot līdz tikai brīvprātīgos. Tādu izrādījās vairāk nekā nepieciešams. Kapteinis laivā paņēma astoņus.

Norvēģi vairākas stundas mēģināja buksēt pa pusei ūdenī iegrimušo Ciltvairu, taču ūdens piepildītais tvaikonis bija smags, viļņu stiprums palielinājās un buksējošā trose pārtrūka. Deviņi Latvijas jūrnieki palika uz sava kuģa klāja. Norvēģi devās prom, pārējos no Ciltvairas izglābtos pārsēdinot uz amerikāņu tankkuģa Socony Vacuum.

Pa radio pienāca ziņas par aizvien jauniem nacistu zemūdeņu uzbrukumiem. Ciltvairu sašāvusī U-123, izlietojusi visas torpēdas, jau atgriezās bāzē hitleriešu okupētās Francijas piekrastē. Taču pie Amerikas krastiem medības turpināja dažas citas trešā reiha zemūdenes.

Ar sprādzienbīstamu vielu pildītais tankkuģis nevarēja ilgi uzkavēties pie torpedētās Ciltvairas un arī devās prom.

Deviņu brīvprātīgo odiseja turpinājās.

GLĀBJ TRĪS REIZES

Palīdzību Ciltvairai piedāvāja Brazīlijas transporta kuģis Bury.

"Mēs bijām 15 jūdžu attālumā, kad saņēmām radiogrammu [no Socony Vacuum]. Kad es to ieraudzīju, Ciltvaira joprojām atradās uz ūdens,”dažas dienas vēlāk stāstīs Bury kapteinis.

Pāri grimstošā Latvijas kuģa klājam jau vēlās viļņi, taču Šķērbergs uzstāja, ka jābuksē. “Bija acīmredzams, ka kuģis ir sadragāts, taču uz klāja bija cilvēki. Deviņi cilvēki kapteiņa vadībā pacēla signālkarogu, lūdzot palīdzību... Es nosūtīju uz Ciltvairu četrus savējos, lai mēģinātu piestiprināt tauvas,”atcerējās brazīliešu kapteinis.

Cīņa par Ciltvairas dzīvību bija ne vien izmisīga, bet arī neprātīga. Trīs resnākās Manilas virves pārtrūka cita pēc citas, un ik reizi Latvijas jūrnieki pieprasīja brazīliešiem mēģināt vēlreiz. Pēdējais piegājiens sākās ap septiņiem vakarā strauji biezējošā tumsā. Sākumā šķita, ka tas būs veiksmīgs: Ciltvairai tika padota metāla trose. Tā tiešām izrādījās stiprāka nekā manilietes. Pa radio turpināja pienākt ziņas par torpēdu uzbrukumiem, taču Bury spītīgi vilka Ciltvairu Norfolkas virzienā.

Divu kuģu ķēdei nācās pārvarēt augošo pretvēju un aizvien augstākos viļņus. Ātrums bija nožēlojams - divās stundās izdevās pievarēt tikai trīsarpus kilometrus. Ap deviņiem vakarā pārtrūka arī trose.

Abi kuģi sāka sarunāties: no Bury signalizēja ar spēcīgu prožektoru, no Ciltvairas atbildēja ar pustumsā tikko redzamu lukturīti. Latvijas komanda joprojām uzstāja, ka glābšanas operācija jāturpina. “Uz nelaimīgā kuģa nebija nekāda apgaismojuma, sprādziens bija izsitis no ierindas visu tā aprīkojumu. Mēs gaidījām līdz vienpadsmitiem vakarā, bet tad visu pārņēma bieza migla. Mums nekas cits neatlika kā atteikties no mūsu mēģinājumiem,”pēc pāris dienām stāstīs Bury kapteinis.

Latvieši kategoriski atteicas pamest Ciltvairu. Brazīliešiem gandrīz vai ar spēku nācies viņus nocelt no bojā ejošā kuģa, lai arī, kā pēc dažām diennaktīm teiks Leons Lūsis, matrozis no neveiksmīgās glābēju komandas: “Kuģis grima burtiski zem mūsu kājām.”Laiva ar 13 jūrniekiem - četriem brazīliešiem un latviešu grupu - atgriezās uz Bury. Tas pilnā gaitā devās uz Ņujorku.

NEVĒLAS MIRT NEAPBRUŅOTI

Tagad Negshedas pilsētiņā Ziemeļkarolīnas piekrastē, kurai iepretim tika torpedēta Ciltvaira, klīst leģenda: pametot kuģi, kapteinis Šķērbergs visus sūtījis uz laivu, bet pats vēl mēģinājis noņemt Latvijas karogu. Līdzko karogs bija nolaists, kuģis pārlūzis uz pusēm un tūlīt pat nogrimis, gandrīz vai paņemot līdzi arī kapteini.

Taču patiesībā Ciltvairas agonija bija ilgāka: kuģis mira mokoši lēni un nogrima tikai pēc divām dienām.

Kapteinis spēja izglābt gandrīz visu savu komandu: no 32 cilvēkiem, kas izgāja jūrā, krastā neatgriezās tikai divi kurinātāji, kas gāja bojā torpēdas sprādzienā. Sadalīti divās grupās, Ciltvairas jūrnieki nonāca divās ostās - deviņi cilvēki Ņujorkā, 21 - Čarlstonā Dienvidkarolīnas štatā. Abās pilsētās viņus sagaidīja kā varoņus.

"Šie cilvēki ir gatavi atdot dzīvību par savas dzimtenes brīvību,”ar cilvēcisku izbrīnu pēc tikšanās ar trim Ciltvairas jūrniekiem 1942.gada 22.janvārī rakstīja The New York Times korespondents. “Trīs latviešu jūrnieki nav bijuši mājās jau divarpus gadus. Viņi saka, ka atkal nolīgti iziešanai jūrā ar citu tvaikoni zem Latvijas karoga, kas tagad atrodas vienā no tuvējām ostām. Trīs vīrieši vēja aprautām sejām - 37 gadus vecais bocmanis Jānis Veināns un matroži 27 gadus veais Džons Lukmans (Jānis Laukmanis) un 26 gadus vecais Ādams Volbergs apgalvo, ka vēlas turpināt iziet jūrā un neesot svarīgi, cik kuģu viņi vēl pazaudēs. Bocmanis Veināns paziņoja, ka gan viņš, gan citi ir gatavi atdot savu dzīvību, ja tas palīdzēs atdot viņu valstij brīvību.”

"Viņi visi ir apauguši ar bārdu un ģērbti ļoti dažādi. Vieni - jūrnieku tērpos, citi paspējuši izglābt savus krasta kostīmus. Viņi ir saspringti, izvārguši, taču pilni cīņas spara,”ziņoja Čarlstonas avīze The News and Courier.

"Pirmā pasaules kara laikā es biju Krievijas kara flotes jūrnieks un piedalījos jūras kaujās,”vecāko mehāniķi Kārli Seržantu citē avīze. “Es domāju, ka, pirms karš būs beidzies, mums vēl priekšā stāvēs daudzas cīņas. Ja vien mums būtu lielgabali, mēs varētu sevi labāk pasargāt. (..) Mēs šoreiz nespējām stāties pretim. Taču mūsu nākamais kuģis būs apbruņots. Un tad viss būs citādi - jūs redzēsiet, kā mēs atbildēsim uz šo zemūdenes riebekļu uzbrukumiem.”

The News and Courier publicē jūrnieku improvizētās preses konferences fragmentu:

"- Vai jūs, puiši, nebaidāties atkal iziet jūrā?
- Ko jūs ar to domājat?
- Vai jums nav bail?
- Nē, velns parāvis! Nākamajā reizē tikai iedodiet mums ieročus!"

PĒDĒJĀ KARAVĀNA UZ DIENVIDIEM

Nākamais Latvijas kuģis, kuram satikšanās ar nacistu zemūdeni izrādījās liktenīga, bija Everasma. Tas formāli bija daļa no karavānas TAW1-2 jeb tā dēvētajiem dienvidu konvojiem. No dienvidiem lielākoties veda stratēģiskās izejvielas: niķeli, mangānu, kaučuku, kas amerikāņu un kanādiešu rūpnīcās pārvērtās par kara tehniku un tālāk aizceļoja uz fronti Eiropā.

1942.gadā iekļūt karavānā uz Dienvidameriku nozīmēja peldēt vieniem bez kara flotes aizsardzības, paretam tikai jūras aviācijas aizsegā. Gandrīz visi sabiedroto spēki bija aizņemti ziemeļu maršrutā, pa kuru karavānas devās uz Lielbritāniju un PSRS ziemeļu ostām. Turklāt izejvielas bija lētākas par gatavo produkciju, tādēļ dienvidu reisos devās lēngaitas un salīdzinoši veci kuģi.

Everasma devās no Norfolkas uz Riodežaneiro viena - bez flotes pavadības, bez aizsardzības no gaisa, bez ieročiem. Daļai sabiedroto kuģu bija ieroči. Everasma apkalpei kā vienīgais pašaizsardzības līdzeklis bija izsniegta krāsa. Daudz krāsas: ar to pietika, lai visu kuģi nokrāsotu ar maskēšanās traipiem, vēl atlika arī iluminatoru aizkrāsošanai.

27.februārī - desmit dienas pēc iziešanas jūrā - Latvijas kuģis sadūrās ar nacistu zemūdeni. Sadūrās šā vārda vistiešākajā nozīmē. Čas rīcībā esošā Everasmas kapteiņa pašrocīgi rakstītās atskaites (“jūras protesta”) kopija ļauj restaurēt pirms vairāk nekā 60 gadiem notikušo.

Ap astoņiem vakarā Everasmas komanda sajuta grūdienu un dzirdēja skaļu šņirkstoņu - šķita, ka kaut kas it kā tika novilkts gar kuģa dibenu visā tā garumā. Vecākais mehāniķis Voldemārs Volkovičs nekavējoties ziņoja kapteinim Miķelim Pērkonam.

Kapteinis ar binokli sāka vērot jūru - nekā, tikai viļņi. Pēc aptuveni 10 minūtēm pie labā borta tumšajā ūdenī parādījās putu līnija. Pēc dažām minūtēm stūrmanis Nikolajs Jakimovičs pamanīja otru torpēdu, tad vēl vienu.

Pirmā torpēda paskrēja garām. Pārējās divas panira zem kuģa. Laiku uz Everasmas komandtiltiņa tobrīd skaitīja sirdspuksti.

Sprādziena nebija. Uz Everasmas ievilka elpu.

Aptuveni pusjūdzi tieši aiz kuģa pakaļgala parādījās uzkrītoša banga. Tur pamazām iznira zemūdenes bruņotais novērošanas tornis. Uz komandtiltiņa baidījās atkal ieraudzīt bālo nākamās torpēdas sliedi.

Taču uzbrukuma nebija. Bija acīmredzams, ka zemūdene uzvedas dīvaini, nepārliecinoši. Tā nevarēja vai negribēja pacelties virs ūdens pilnībā. Gluži pretēji - novērošanas tornis lēni noslīdēja zem viļņiem.

Vecākais mehāniķis, radists, Jakimovičs un kapteinis apspriedušies "nolēma, ka (..) taranējuši zemūdeni. Bojājumi [ko radīja sadursme ar Everasmu] izraisīja tās torpēdu izšaušanu un lika uzpeldēt augšā tik tuvu no mums. Ir visai ticams, mēs nolēmām, ka esam nogremdējuši zemūdeni... Tā vairāk neuzpeldēja un nemēģināja mums uzbrukt,”savā ziņojumā rakstīja Pērkons.

Tas, vai Everasma tiešām nogremdēja nacistu zemūdeni, joprojām nav zināms. Taču tieši šāds viedoklis bija ASV kara flotes bāzes komandierim Sentlūsijas salā, kura pārziņā atradās kvadrāts, kur notika sadursme.

Everasma bija salīdzinoši neliels, taču smagkravas tvaikonis ar dziļu iegrimi. Taranēšana ir vienīgā iespēja kaujas gadījumā, kad zemūdenes un kuģa izredzes ir vienādas.

VEIKSMES PIETIEK TIKAI 10 DIENĀM

Tas, ka Everasmai neizdosies izvairīties no rendez-vous (tieši šādu vārdu tolaik izmantoja flotē) ar ienaidnieka zemūdeni, bija skaidrs jau pēc iziešanas no Norfolkas. Kopš brauciena pirmās dienas radists pastāvīgi saņēma ziņojumus par sabiedroto torpedēšanu. Pirmais pienāca vēlā 18.februāra vakarā. Otrais - 19.februārī četros no rīta. Vēl viens pēc dažām stundām...

Virzoties uz dienvidiem, nacistu torpēdu uzbrukumu skaits auga: radiogrammas nāca no Arubas, Trinidadas, Gajanas un Sentomasas. Everasmai bija veicies - līdz sadursmei ar nezināmo zemūdeni viņu ceļš bija mierīgs.

Pēc tarāna kapteinis lika Everasmai divas stundas braukt zemūdenes maldinošajā zigzagā, bet pēc tam “pavēlēja vecākajam mehāniķim izspiest no dzinēja visu līdz pēdējam apgriezienam”. Kuģis atsāka taisnu kursu.

1942.gada 28.februārī 4.30 no rīta “drīz pēc mēness norietēšanas un neilgi pēc saules uzlēkšanas mums trāpīja divas torpēdas - zem ogļu bunkuriem un komandtiltiņa”, teikts kapteiņa Pērkona ziņojumā. “Sprādzieni bija tik spēcīgi, ka norāva daļu klāja un tilpņu lūkas un izpostīja virsbūvi... Elektrība atslēdzās pilnībā.”

Rītausmas mijkrēslī kapteinim bija jāglābj 33 cilvēki.

Tūlīt pēc torpēdu sprādzieniem kapteinis Pērkons metās uz radista kajīti. Tur radists amerikānis Frederiks Hārpers izmisīgi sita: trīs punkti - trīs domuzīmes - trīs punkti; trīs punkti - trīs domuzīmes - trīs punkti, SOS, SOS, SOS. Starptautisks briesmu signāls, saīsinājums no angļu valodas frāzes “glābiet mūsu dvēseles”.

Lai gan cerību uz palīdzību nav - uz Everasmas zināja, ka sabiedroto flote nepārklāj šo rajonu, krasta aviācija šeit tikpat kā neparādās un kravas kuģi izvairās no torpedētajiem sabiedrotajiem kā no uguns, jo ļoti bieži fašistu zemūdenes sašauj vienu kuģi un tad izmanto to kā mānekli: netālu novietojusies, medī glābējus.

Kapteinis atgriezās uz augšu uzrautajā klājā. Tur vecākais mehāniķis Volkovičs komandēja jūrnieku izvietošanos glābšanas laivās. “Es apskatīju kajītes, lai pārliecinātos, ka neviens nav palicis uz borta. Vecākais mehāniķis man kliedza, aicinot iekāpt laivā,”rakstīja Pērkons. Tomēr viņš vēlreiz devās iekšējos nodalījumos, lai paņemtu kuģa dokumentus. Taču iekšā viss bija izpostīts un valdīja melna tumsa.

Tauvās nolaist glābšanas laivas nekādi neizdevās. Everasma bija stipri sagāzusies, un laivu celtņu garuma nepietika.

Viena laiva smagi iekrita ūdenī. Kapteinis un vecākais mehāniķis vēl bija uz klāja. “Vecākais mehāniķis [Voldemārs Volkovičs] atkal mani sauca,"pēc tam rakstīs kapteinis, “es sagrābu stjuarti [Jeļenu Baranovsku], kas panikā ķērās pie laivu klāja. Lai arī vecākais mehāniķis man palīdzēja stjuarti nogādāt laivā pa [virvju] trapu, viņa nokrita un spēcīgi sasitās. Es pavēlēju vecākajam mehāniķim pašam nolaisties laivā un, kad viņš pazuda aiz borta, vēlreiz paskatījos apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds nav palicis uz klāja... Pēc tam es sāku kāpt lejā pa trapu... Spēcīgie viļņi nesa laivu projām no kuģa, tā šūpojās viļņos zem manis un trepes sitās pret bortu.”

Viens no šādiem grūdieniem 59 gadus veco 41 gadu jūrā pavadījušo kapteini Pērkonu trieca pret kuģa korpusu. Ar visu ķermeni atsities pret tēraudu, kapteinis spēcīgi sasita celi. Viņš sāpēs atlaida rokas un krīta, par laimi, tieši glābšanas laivā.

Un tad dažus metrus virs jūrnieku galvām sprāga pirmais šāviņš. Uzpeldējusī zemūdene bija sākusi šaut uz Everasmu tiešā mērķējumā.

MUSOLĪNI MĪLUĻI MĒRĶĒ TIEŠI

No pirmajām šāviņu šķembām jūrniekus ar savu korpusu piesedza nāvīgi ievainotais kuģis. Taču Everasmas mūžs tuvojas beigām. Saplosītais tvaikonis vairs nespēja ilgāk noturēties uz ūdens. Nogrimšanai neizbēgami sekojošais ūdens virpulis varētu pazudināt arī laivas, tāpēc tās abas sāka airēties prom.

"Kopumā uz mums tika raidīts apmēram pusotrs desmits šāvienu. Kuģis aizdegās, un, kad uzsprāga katls, tas pārlūza uz pusēm un nogrima,”var lasīt kapteiņa ziņojumā.

Zemūdene (pēc kara noskaidrojās, ka tā bijusi Itālijas Leonardo da Vinči), piebeigusi Everasmu, nolaidās zem ūdens. Laivām tā neuzbruka.

Tikmēr Latvijas kuģa jūrniekus no tuvākā krasta šķīra 550 jūras jūdžu jeb gandrīz 1020 kilometru.

Rītausmā abām laivām uzvilka buras. “Devās uz Barbadosu, tuvāko zemi no mums,”ikdienišķi ziņo kapteinis.

Sākumā abas laivas peldēja līdzās, taču nākamajā naktī viļņi tās izšķīra.

"Man nebija nekādu instrumentu vai karšu,”rakstīja kapteinis Pērkons. “Kompass bija sabojāts [ar šķembu] un nederīgs. Es noteicu laivas kursu pēc zvaigznēm naktī un saules dienā.”

Ceļojumam zem buras kapteinis atvēlējis mazāk nekā lappusi no sava ziņojuma. Viņš neraksta, cik bieži caur mākoņiem parādījās saule un zvaigznes un vai bija dienas, kad tās vispār nebija redzamas. Šajos platuma grādos februāris ir vētru un viesuļu laiks, to, kuri laiku pa laikam noposta veselas piekrastes pilsētas vai noslauka salas.

Viņš neapraksta mocības, kādas radīja celis. Parasti sāpes sadragātā loceklī ir briesmīgas, pulsējošas, tādas, ka var zaudēt samaņu. Militārie mediķi šādos gadījumos īpaši nedomājot iešļircina morfiju. Taču šaurajā, pārpildītajā laivā sāpes remdējošu līdzekļu nebija.

Kapteinis Pērkons sausi rakstīja: “Pārtikas trūkuma nebija.”Un uzskaita: “Salami, žāvēta gaļa, sālīta liellopu gaļa, siers. (..) Saldūdeni nācās taupīt, jo bija bažas, ka zemi mēs drīz nesasniegsim.”

Piektajā dienā jūrniekus pārņēmusi vilšanās sajūta un gandrīz vai izmisums. Pēc 500 pieveiktām jūdzēm viņi saprata, ka naktī aizpeldējuši garām Barbadosai - tikai 20 jūdžu attālumā. Atgriezties nav iespējams: vējš viņus nes tālāk.

Agrā 5.marta rītā pirmā Everasmas glābšanas laiva piestāja Sentlūsijas krastā. Otru jūrā uzņēma sabiedroto kuģis.

Kapteinim Pērkonam nebija izdevies izglābt “kuģa dokumentus, tai skaitā reģistru un artikulu, rēķinus, [apdrošināšanas kompānijas] Loyd sertifikātus, sardzes žurnālu un Latvijas karogu”. Taču viņš izglāba savu komandu - visu, “izņemot divus ekipāžas locekļus [Igaunijas pilsoni mašīnistu Gustavu] Vēbermanu un [ASV pilsoni, kurinātāju] Sirmanu, kas pazuda bez vēsts”no otras laivas vētras laikā.

POST SCRIPTUM

Tagad Ciltvaira guļ Golfa straumes malā aptuveni 35 metru dziļumā. Kuģis ir pārlūzis uz pusēm. Priekšgals guļ uz labā borta, tā virsbūve gandrīz nemaz nav cietusi. Pakaļgals gandrīz precīzi guļ uz ķīļa, taču tas ir stipri bojāts un deformēts, it kā būtu pārcietis ugunsgrēku. No jūras dibena paceļas ap 6-7 metrus gara pakaļgala daļa, taču jūras nogulšņu dēļ nav iespējams izlasīt, kas uz tās rakstīts.

To Čas stāsta nelielās Ziemeļkarolīnas štata piekrastes pilsētiņas Negshedas vicemērs Džordžs Farahs. Vairākas vietējās firmas organizē niršanu pie nogrimušajiem kuģiem. Vicemērs pats savulaik bijis vienas šādas firmas īpašnieks un 80.gados pats nolaidies arī pie Ciltvairas.

"Es atceros lielu zvanu, kas, kā man liekas, pārlauza korpusu un tāpēc izripoja no kuģa tilpnes. Domāju, ka tā bija krava un nevis Ciltvairas kuģa zvans: tas bija pārāk liels, apmēram divi metri platākajā daļā... Vēlāk es dzirdēju, ka zvans ticis izcelts, taču, vai tā ir, nezinu,”stāsta vicemērs. “Tas ir brīnums, ka Ciltvairas kapteinim izdevās izglābt gandrīz visu komandu: līdz krastam daudz jūdžu, bet iespējas niecīgas. Atcerieties - ja bija aizdomas, ka nelaimē uz jūras vainīga zemūdene, citi kuģi no šī rajona izvairījās.”

Taču Negshedā Ciltvairas vārdu zina arī tie, kas ar niršanu neaizraujas. Par godu varonīgajiem jūrniekiem viena no ielām nodēvēta par Ciltvaira Street. Tā iziet uz okeānu.

CILTVAIRAS DAUDZNACIONĀLĀ APKALPE*

Uz Čarlstonu atvesti ar Socony Vacuum
Vecākais mehāniķis Kārlis Seržants, Latvijas pilsonis
Otrais mehāniķis Miķelis Snikers, Latvijas pilsonis
Radists Rūdolfs Musts, Latvijas pilsonis
Matrozis Ģirts Legzdiņš, Latvijas pilsonis
Matrozis Hencis Zālītis, Latvijas pilsonis
Matrozis Imants Reinvalds, Latvijas pilsonis
Matrozis Haralds Liepiņš, Latvijas pilsonis
Matrozis Matīss Mīzēns, Latvijas pilsonis
Apkopējs Fridrihs Lūsis, Latvijas pilsonis
Koks Ludvigs Sals, Latvijas pilsonis
Kurinātājs Rūdols Arājs, Latvijas pilsonis
Mašīnists Jevdokims Freigangs, Latvijas pilsonis
Stjuarts Fredijs Hansens, Dānijas pilsonis
Kurinātājs Endrū Bruks, Nīderlandes pilsonis
Matrozis Nikolajs Kretū, Rumānijas pilsonis
Kurinātājs Pauls Matsons, Somijas pilsonis
Kurinātājs Lembits Sārs, Igaunijas pilsonis
Apkopējs Leons de Silva, Lielbritānijas pilsonis
Kurinātājs Ēgils Viness, Norvēģijas pilsonis
Lundstrems, amats, pilns vārds un pilsonība nav zināmi

Uz Ņujorku atvesti ar Bury

Kapteinis Kārlis Šķēbergs, Latvijas pilsonis
Matrozis Leons Lūsis, Latvijas pilsonis
Bocmanis Jānis Veināns, Latvijas pilsonis
Matrozis Jānis Lukmanis, Latvijas pilsonis
Matrozis Ādams Volbergs, Latvijas pilsonis

Gājuši bojā

Kurinātājs Rolfs Semelīns, Somijas pilsonis
Kurinātājs Karls Gustafsons, Zviedrijas pilsonis
* Saraksts nav pilnīgs

SEŠI KUĢI NO LATVIJAS FLOTES

ABAGRA. Nogremdēta 1942.gada 6.maijā

REGENT. Tika torpedēts 1942.gada 14.jūnijā Karību jūrā. Bojā gāja 14 no 32 apkalpes locekļiem

EVERALDA. Nacistu zemūdene to nogremdēja Bermudu salu rajonā 1942.gada 29.jūnijā

EVERELZA. Nacistu zemūdene to nogremdēja 1942.gada 13.augustā. Gāja bojā 19 Latvijas jūrnieki un trīs amerikāņu artilēristi

ĶEGUMS. Kara laikā piedalījās sabiedroto dienvidu un ziemeļu karavānās. Nogrima jau miera laikā - 1948.gada decembrī biezā miglā avarēja Biskajas līcī

EVERAGRA. Otrs Latvijas kuģis, kas sagaidīja kara beigas, lai gan 1943.gada jūlijā to skāra viena torpēda. Beidzoties karam, tas peldēja zem Panamas karoga un turpināja kuģot līdz 1957.gadam.

***

ALEKSANDRA KRASŅITSKA, ČAS, TEKSTS SESTDIENĀ TIEK PĀRPUBLICĒTS AR ČAS ATĻAUJU.

* * * * *

AUTORA KOMENTĀRS

Aleksandrs Krasņitskijs, Čas, speciāli Dienai

Pat oficiālā līmenī bieži izskan viedoklis, ka jebkāda izvēle starp karojošām pusēm Otrajā pasaules karā, no Latvijas viedokļa, bijusi "nepareiza”. Šajā uzskatā nav ņemts vērā kāds fakts - Latvijas Republika de facto bija antihitleriskās koalīcijas valsts. Tās pilsoņi - nevis bijušie, bet tobrīd arī juridiskā nozīmē esošie - cīnījās pret nacistiem zem sarkanbaltsarkanā karoga. Nevis tāpēc, ka būtu to uzvilkuši ar savas priekšniecības atļauju vai, gluži otrādi, pret tās gribu. Viņi valsts karogu nekad nebija nolaiduši.

“Ienaidnieka zemūdenes izdara vienu triecienu pēc otra pa ASV un antihitleriskās koalīcijas sabiedroto kuģiem,” - tā rakstā ar virsrakstu “Nacistu zemūdeņu bari karo ar tirdzniecības kuģiem pie ASV krastiem” 1942. gada 2. februārī lasītājiem ziņoja žurnāls Life. Rakstu ilustrēja torpedētā Latvijas tvaikoņa “Ciltvaira” milzīga fotogrāfija pa visu žurnāla atvērumu. Attēlā redzams kuģa karogs, un, maksimāli palielinot fotogrāfiju datora monitorā, var saskatīt, ka tas ir Latvijas Republikas karogs.

Varoņsāga par kuģiem, kurus 1940. gada notikumi Latvijā pārsteidza Rietumu puslodes ostās, Latvijā tikpat kā nav zināma. Būtībā tas ir stāsts par cilvēku izvēli. Tas ir arī stāsts par uzticību savai valstij - valsts pastāv tik ilgi, kamēr tiek saglabāta šī uzticība.

1940. gada 31. jūlijā A. Kirhenšteina valdība lika 9 kuģiem doties uz PSRS ostām. Latvijas Republikas leģitīmā vēstniecība Vašingtonā pavēlēja tieši pretējo. Vēstniecība pasludināja par dzimtenes nodevējiem visus, kas atteiksies pildīt tās pavēles. Tāpat darīja arī boļševiki, papildus piedraudot, ka nepaklausības gadījumā tiks represētas Latvijā palikušās jūrnieku ģimenes.

Kuģu komandas izdarīja savu izvēli. Kaut arī daļa jūrnieku atgriezās Latvijā, vairums palika. No deviņiem kuģiem astoņi paturēja Latvijas Republikas karogus. Tas ir principiāli svarīgi, jo, saskaņā ar starptautisko likumdošanu, kuģis ir suverēna tās valsts teritorija, ar kuras karogu tas peld. Uz kuģa ir spēkā šīs valsts likumi, bet augstāko valsts varu pārstāv kapteinis. Pēc 1940. gada 5. augusta minētie 8 kuģi vēl arvien bija leģitīma Latvijas Republikas daļa. LR turpināja pastāvēt pastāvēt ne tikai de iure, bet arī de facto.

Gadu pēc šiem notikumiem Otrais pasaules karš sasniedza arī Rietumu puslodi. Jūrniekiem vajadzēja izdarīt savu izvēli vēlreiz.

Ņujorkas latviešu luterāņu kopienā “1941. gada 7. decembrī notika baznīcā gadskārtējās vakariņas [..], kad pēkšņi kāds ienesa avīzi un pasniedza tam. Ar lieliem burtiem bija drukāts “Japāna pieteica karu ar Pearl Harbor bombardēšanu”. [..] Liels klusums uz brīdi valdīja. Ziņa bija negaidīta. Ko darīt? Beidzot [..] lika priekšā nosūtīt telegrammu prezidentam Rūzveltam par latviešu pabalstu karā. Telegramma tika sastādīta. Latvieši apsolījās ar saviem kuģiem, dēliem un meitām palīdzēt karā. Tas arī tika piepildīts, un katru gadu, kad decembrī notur šīs vakariņas, no jauna tiek sūtīta telegramma par mūsu pabalstu, ko arī ar rakstu un pateicību ir apstiprinājis valsts sekretārs. [..] Lutera draudze neturēja pa vasaru dievvārdus. Tomēr tika darīts izņēmums, un 1942. gada vasarā noturēja sevišķus dievvārdus. Liela kauja tajā laikā notika Atlantijas un Klusajā okeānā. Visi latviešu kuģi tika nogremdēti, izņemot divus. No 174 latviešu jūrniekiem tikai 64 tika izglābti,” - tā mēs šodien lasām grāmatā “Mācītāja Kārļa Podiņa dzīves gājums, 1872-1944" (sakopojusi Austra Truce, Ņujorka, 1944, 24. lpp.).

Tātad varam apgalvot, ka cilvēki, kas tolaik pārstāvēja leģitīmo Latvijas Republiku, apzināti un brīvprātīgi de facto iestājās antihitleriskās koalīcijas rindās. Nekas netraucēja jūrniekiem izkāpt krastā jebkurā ostā, taču viņi turpināja iet jūrā sabiedroto Atlantijas "karavānu" sastāvā. Daži vairākkārt pārcieta kuģa bojāeju, taču atkal atgriezās.

Ir principiāli svarīgi, ka šie kuģi nebija tikai atsevišķas "autonomas" vienības. Tā patiešām bija flote, kas devās jūrā ne vien ar Latvijas Republikas vēstniecības ziņu, bet arī ar tās svētību. Vairāki Latvijas kuģi bija bruņoti, līdz ar to uzskatāmi par karakuģiem pēc būtības, ne tikai kuģošanas apstākļu pēc. Viens no šiem kuģiem taranēja un acīmredzot arī nogremdēja nacistu zemūdeni.

Latvijas kuģu odiseja ir simbolu pilna. Dažbrīd tie atgādina ļaunu likteņa ironiju - piemēram, pirmā nogremdētā kuģa nosaukums bija Ciltvaira. Citkārt atmiņā ataust slavenais Staļina smīns ūsās - tā Hercogs Jēkabs, vienīgais kuģis, kas 1940. gadā pakļāvās padomju varas pavēlēm, devās uz Vladivostoku, saņēma tur jaunu karogu un jau ar nosaukumu Sovetskaja Latvija pusotru gadu desmitu pārvadāja ieslodzītos uz Kolimu. Reizēm simbolisms pāraug cildenā traģēdijā - šodien mēs zinām, ka Latvijas jūrniekiem nebūtu kur atgriezties neatkarīgi no tā, kura puse uzvarētu karā. Tomēr tas bija arī viņu karš. Viņi uzskatīja, ka, stādamies pretī nacistu zemūdenēm, cīnās par savas dzimtenes brīvību. Simboliski ir arī tas, ka zem Latvijas karoga jūrā devās un gāja bojā daudzu valstu pilsoņi - no ASV līdz Igaunijai. Uz Latvijas kuģiem vispār brauca neproporcionāli daudz igauņu, jo pašiem savu kuģu viņiem nebija un kaimiņu karogs šķita vistuvākais. Simboliski ir arī tas, ka komandu uzticību Latvijai noteica nevis etniskā piederība, bet gan tieši pilsoniska attieksme - zem sarkanbaltsarkanā karoga jūrā devās visu mūsu valsts tautību pārstāvji.

Visbeidzot simboliski ir tas, ka pie tēmas par aizmirstajiem Latvijas varoņiem pirmo reizi valstī nopietni ķērusies krievu valodā iznākošā avīze Čas. Kaut arī jēdziens "integrācija" jau brīžam kļuvis par lamuvārdu, tam ir sava nozīme - iespējams, ne vienmēr tāda, kādu paredz valdības dokumenti.

Vēsturniekiem (piemēram, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pētiniekiem), protams, ir zināmas daudzas Latvijas jūrnieku biogrāfijas kara laikā. Taču tām joprojām nav atradusies vieta sabiedrības apziņā, un bez preses palīdzības arī neatradīsies. Atkārtojas Konstantīna Čakstes pēcnāves liktenis. Bija vajadzīgi gadi, lai monogrāfijās jau sen aprakstīti notikumi kļūtu par daļu no Latvijas sabiedrības priekšstatiem pašai par sevi un savu vēsturi.

Četrus mēnešus ilgušā pētījuma gaitā Čas žurnālistiem izdevās noskaidrot, ka Latvijas jūrnieki saņēmuši kaujas ordeņus un viņu kuģu vārdos nosauktas ielas. Tie nav Latvijas ordeņi, un ielas atrodas Atlantijas okeāna pretējā krastā. Tur jūrnieku piemiņa tiek turēta godā. Pie mums - diemžēl ne. Čas jau ir publicējis aprakstus par divu kuģu - Ciltvaira un Everasma - pēdējiem reisiem un gandrīz pilnus kuģu komandu sarakstus (tie ir pastāvīgi aplūkojami laikraksta interneta lapā). Tas ir mūsu pienākums pret viņu piemiņu.

Piemiņas dievkalpojumā bojā gājušiem jūrniekiem ir vārdi: "...un pienāks diena, kad jūra atdos savu guvumu." Nav cilvēku spēkos piespiest jūru to darīt, taču mūsu avīze darīs visu, lai atdotu Latvijai šo cilvēku vārdus. Vairāk nekā 60 gadus ilgušajam reisam jābeidzas turpat, kur tas sākās - visu astoņu kuģu pieraksta ostā Rīgā.

Ja Latvijas varas iestādes neko nezina par Ciltvairas (nogremdēta 18.01.1942.), Everasmas (28.02.1942.), Abgaras (6.05.1942.), Everaldas (29.06.1942.), Reģenta (14.07.1942.), Everelzas (13.08.1942.), Ķeguma un Evergaras komandu varoņdarbu, tā ir labojama lieta. Ja zina, bet klusē tāpēc, ka tā ir politiski ērtāk, - tas nav godīgi.

Latvijai ir varoņi, ar kuriem var lepoties ikviens neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē karojis viņa vectēvs. Taču, lai lepotos, ir jāzina.

ALEKSANDRS KRASŅITSKIJS, ČAS, SPECIĀLI SESTDIENAI.