Viktors AVOTIŅŠ

2003-05-23, NRA «Forums»

Politikai būtu jāizriet no cilvēciskajiem rīcības motīviem, taču tā spekulē ar šiem motīviem, uzurpē tos. Nez vai cilvēks savā nodabā vēl sev ļaunu un no brīva prāta ielaidīsies ar politiku, kas būs šķērsām viņa cilvēciskajiem apsvērumiem. Ja tā tomēr notiek, tad jādomā par cilvēku kāri pašiznīcināties, mocīt citam citu un neatzīt, ka tas tā ir.

Kāds labums krievu bērnu vecākiem gūt politisku baudu uz savu bērnu nākotnes rēķina? Varbūt tomēr vispirms meklēt viņu pretestības iemeslus krievu skolu reformai pašā reformā un pēc tam politiskā apsēstībā, piektajā kolonā, utt.? Politika šo situāciju pasniedz, kā tai ērtāk, mediji - kā tuvāk skandālam.

Ne jau sabiedrība baro politiku ar sociālām etniskām neirozēm, bet gan otrādi - politika ar savām neirozēm aplipina sabiedrību. Aplipina tēvzemieši, aplipina PCTVL, aplipina oficiālās, bez skaidrojuma un dialoga ar adresātu veidotās nostādnes. Kamēr varai neirotiska politika šķitīs dabiska, kamēr tā savus lēmumus laidīs tautās nevis kā stabilizējošus pasākumus, bet kā psihiskus ieročus, tikmēr gan viena, gan otra «kopienas» puse ne pa jokam pamīšus satrauksies par «piederības atņemšanu» (E. Morēns). Vai tā būtu dzimtā vai valsts valoda.

Manu sajūsmu par reformu izraisītu atbilde uz pavisam vienkāršu jautājumu - kādos apstākļos mācības citā, nevis dzimtajā valodā nodrošina pārāku vai mācībām dzimtajā valodā līdzvērtīgu izglītības un audzināšanas kvalitāti ne izredzētā un izmeklētā, bet Latvijas skolu caurmēra situācijā? Vai Latvijas izglītības sistēmā šie apstākļi ir radīti? Izglītības ierēdņi, teorētiķi, skolotāji runā par iespējamo vai vēlamo, pārsvarā politisko, nevis profesionālo rezultātu un neko vairāk. Par to, ka šādi apstākļi ir iespējami, var iedomāties, lasot ne tikai te iecienīto K. Beikeru, bet arī Dž. Bruneru, R. Braunu, Dž. Douningu, A. Bīni, E. Stounu, A. Luria un vēl citus. Taču, tos lasot, diemžēl pārliecinies, ka Latvijas izglītības sistēma nav iecerētajam gatava pamatkategorijās (skolotāji, mācību līdzekļi, mācību procesa organizācija, pietiekama individuāla pieeja…). Šadurska kunga, Catlaka kunga, Papules kundzes un vēl citu augstu personu retorika (Diena, Lauku Avīze, Telegraf…) vēsta, ka aktuālāks ir reformas politiskais pašmērķis. Politologs Artis Pabriks domā: «Ja jaunieši spēs mācīties vienā valodā un no vienām un tām pašām grāmatām, veidosies vienota sabiedrība ar kopīgām vērtībām un ideāliem.» (Diena, 14.05.2003.). Reiz jau līdzīga perspektīva bija, tikai kopīgi ideāli gan no tā nesanāca. Varbūt visa vaina tiklab toreiz, kā tagad bija vārdu «tiks veidota» mānīgā aizstāšanā ar lādzīgo «veidosies». Un iznāk, kā parasti - no augšas un profesionāli apšaubāmi.

Skaitīšana - cik skolas «gatavas» reformai, nesniedzot priekšstatu par sistēmas gatavību un, manuprāt, apliecina vulgāru attieksmi pret sistēmisku pieeju un reformas teorētisko pamatotību. Ko nozīmē šī kalkulācija - 40 priekšmeti vienā, 60 otrā, 70 vienā, 30 otrā valodā? Profesionālu vai politisku kompromisu? Un ko vispār te nozīmē kompromiss - kaut ko puspolitiski puspedagoģisku? Ja jau vienkopienas sabiedrība, tad pilnvērtīga visos parametros, ko izglītība var dot, nevis vienā oficiālā valodā pļāpājoša pūļa līmenī.

Reforma kā politisks pašmērķis nav pieņemama. No tādas attieksmes neredzu jēgu ne latviešiem, ne krieviem, ne - jo vairāk - vienkopienas sabiedrībai. Oficiālās varas bažas par to, ka krievi, gribēdami paturēt krievu skolas, padarīs savus bērnus nespējīgus konkurēt augstskolās, man šķiet pašu krievu izvēles problēma. To, protams, ietekmēs valodas politika, bet noteiks pamatā nelingvistiski vai ekstralingvistiski faktori. Turklāt - reformas efektivitāti nenoteiks vis ierēdņi, bet armija - skolotāji. Ja par franču-prūšu karu 19. gadsimtā teica, ka to uzvarēja vācu ģimnāzijas skolotājs, vai Latvijas skolotāji ir reformas mērķu tikpat pārņemti? Vai reforma izdosies, ja tie tikai formāli funkcionēs, pildīs IZM instrukcijas?

Kāpēc šīs izglītības reformas sakarā tiek operēts vai vienīgi ar valodas izteiksmes aspektu, kurš padara komunikāciju iespējamu? Primārajam - valodas satura aspektam ar tā sociāli psihisko dabu netop pievērsta liela uzmanība. Acīmredzot arī Latvijā varai un pedagoģijas spīdekļiem diezgan ar pārliecību, ka valoda nav domas «faktūra», ka mācēt domāt un mācēt runāt vai rakstīt ir divas nesaistāmas lietas (sk. M. Čeremisina).

Vai latviešu valoda ir pietiekami «skaitliski» pārāka, vai tā ir diezgan ekonomiski un politiski vitāla, garīgi pašapzinīga, lai sev par labu izturētu reformu, kurai samākslota (neviens no abiem: ne skolotājs, ne skolēns nezina valodu, kurā komunicē, perfekti) komunicētspēja svarīgāka par domātspēju? Pozitīvs piemērs te nav vis īri, kuri «saglabā identitāti, arī runādami angļu valodā», bet gan Arābu kalifāts, kur arābi bez absolūta vairākuma spēja noturēt savu valodu par valsts un kultūras valodu, konkurējot ar senākām kultūrvalodām (senpersu, farsi). Turklāt - pamatā - valsts politikas līmenī mērķtiecīgi «kulturalizēdami» pašu arābu valodu.

Reformas retorika Latvijā patlaban liecina, ka še priekšroka ir investīcijām valodas «proletarizācijā». Investīcijas gudrībā, literārajā valodā, šodienas intelektam, domāšanai aktuālajās multivalodās (piemēram, kino) valsts politikas, sociāli nozīmīgā līmenī neparādās.